Navigate / search

Oathbringer (The Stormlight Archive #3) by Brandon Sanderson

Šīs grāmatas izlasīšana man prasīja četrus piegājienus un pusotru gadu. Jāatzīst, ka pats biju pārsteigts par tik iestieptu lasīšanas procesu, pirmās divsimts lapaspuses es esmu lasījis vismaz trīs reizes. Ja ar pirmajām divām sērijas grāmatām es tiku galā pāris nedēļās, tad šo izlasīju tikai principa pēc.

Rošārā vairs nekas nav tāds kā bijis, Voidbringeri ir atgriezušies, Paršendi sacēlušies pret saviem saimniekiem. Dalinars ir uzņēmies misiju kļūt par cilvēces apvienotāju, viņam ir divas izvēles – diplomātija vai karš. Kaladins, ticis pie jaunām spējām, dodas izlūkos un pie reizes apraudzīt savus vecākus. Desmitiem citu jaunizcepto Knights Radiant izkopj savas lidošanas un kaujas spējas. Visiem ir skaidrs, ka civilizācijas gals ir tuvu.

Sandersona fantāzijas lidojums joprojām ir apskaužami plašs, Rošāras pasaule ir ieguvusi tik daudzas nianses, ka, balstoties vien uz sērijas pirmajām trīs grāmatām, var mierīgi izdot Lonely Planet ceļvedi. Galveno varoņu skaits sniedzas desmitos un tādēļ katru notikumu varam aplūkot vismaz no trīs dažādiem skatupunktiem. Autors ir izdarījis visu, lai ievilktu lasītāju savā pasaulē un nelaistu vairs ārā.

Neskatoties uz visu to, man nez kādēļ bija problēmas izlasīt grāmatu! Iespējams, ja sērija tiek rakstīta pietiekami ilgi, cilvēks, kas lasa trešo grāmatu vairs nav tas pats cilvēks, kas lasīja pirmo. Seši gadi tomēr ir paliels laika sprīdis. Iesākot lasīt grāmatu manas atmiņas par iepriekšējiem notikumiem bija tik miglainas, ka drīzāk bija nekādas. Lai ar varoņus pēc vārdiem atminējos, gribētos, lai autors katras grāmatas sākumā ieliktu mazu iepriekšējo notikumu atstāstu. Tā nu man nācās iepazīt viņus no jauna.

Vislielākā sāpe man bija par veidu, kā autors nolēma eskalēt situāciju. Pasaulē aptuveni 4’000 gadus valdījis miers un cilvēki jau sen aizmirsuši par Odiumu, Voidbringeriem un pat no Knights Radiant pāri ir palikuši tikai zobeni un bruņas. Taču vienu dien pēkšņi izrādās, ka plašajā pasaulē vairs nevari nospļauties, lai netrāpītu kādam pusdievam, tūkstošgadīgam pustrakam ordeņa bruņiniekam, vai pat pašam Odiumam. Ar tādu koncepciju viss ir iespējams un ir skaidrs, ka Kaladinam vajadzēs tikai nedaudz pacensties un visi viņa sapņi piepildīsies. Arī pēkšņā globālā teleportu tīkla atklāšana, bija brīnumaini veiksmīga, jo kā gan citādi ar minimālu karaspēku paspēsi uz visām kaujas vietām?

Vispār grāmatu izglāba fināla kauju apraksti un mazās pauzītes/iestarpinājumi starp nodaļām, kurās autors bija iestarpinājis Rošāras notikumus nesaistītus ar galvenajiem varoņiem, bet svarīgus kopējai sižeta līnijai. Bet ja man ir jāiebaksta pirksts brūcē, tad visvairāk mani piebeidza Dalinara stāsts, puse grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Par jaunību, dzīvi un lēnu sajukšanu prātā. Vistrakākais, ka tieši šis stāsts ir visas trešās grāmatas vēstījuma pamatā – lai ietu tālāk, cilvēkam ir jāpieņem sevi tāds kāds viņš ir, bez meliem, izskaistinājumiem un bēgšanas. Es pat dziļi sirdī saprotu, kādēļ un kāpēc, bet visa tā sevis pieņemšana un politika bija pārāk garlaicīgi. Iespējams, ka man vajadzēja izlaist tās nodaļas, bet es gribēju saprast visu!

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, subjektīvi šķiet, ka pusi no grāmatas varēja droši izmest un neviens neko nezaudētu. Uz beigām šķita, ka lasu kaut kādu izdomātas pasaules ģeopolitikas analīzi. Bet noteikti izlasīšu arī nākamo sērijas grāmatu, ja vien tā iznāks.

The Penguin History of New Zealand by Michael King

Kādu dienu staigājot pa Kvīnstaunu, man galvā ienāca ģeniāla doma – vajadzētu nopirkt kādu grāmatu par šīs valsts vēsturi. Es jau zināju, ka šī vēsture te nemaz nav tik gara, ja neskaita dinozaurus un moa putnus. Atradu grāmatu veikalu, iegāju iekšā, pataujāju par labāko Jaunzēlandes vēstures grāmatu, kuru te var dabūt. Man teica, ka šī būs īstā, nopirku un jau vakarā sāku lasīt. Palasīju vēl divus vakarus un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Ļai gan grāmatas nosaukumā ir piesaukti pingvīni, nevajag maldīties, par pingvīniem te tiek runāts tikai kā par diētas elementu. Šī ir cilvēku vēsture Jaunzēlandē. Un tā sākās ar maoru izsēšanos Ziemeļsalas krastos. Ap šo pasākumu ir savītas daudzas leģendas un neiztiek pat bez žurku DNS analīzēm. Bet viens ir skaidrs – tā bija mērķtiecīga maoru pārcelšanās uz dzīvi te, ar mājdzīvniekiem un kultūraugiem. Atbraukuši uz Jaunzēlandi, pirmos pārsimts gadus maori nodarbojās ar mērķtiecīgu floras un faunas iznicināšanu un tad atbrauca eiropieši un viss sākās pa īstam.

Kā jau vēstures grāmatai pienākas, te ir gan interesantāki posmi, gan tik garlaicīgi, ka lasot vari aizmigt. Pie interesantajām ir pieskaitāmas nodaļas par manu un tās sadalījumu starp ciltīm, pārmantojamību un iztērēšanu, tāds dikti interesants koncepts, pat interesantāks nekā mikroekonomikā utiļi. Kartupeļu un to ietekme uz maoru karadarbību, kaut ko tādu pat domādams neizdomāsi! Patiesībā, ja eiropieši kartupeļus neievazātu, tad mēs šodien maorus redzētu tikai muzejos. Taču viņi ieveda un maori izkopa savas kaujas spējas cilšu karos tik tālu, ka bija cienījami pretiniekiem britiem.

Jāatzīmē, ka līdz ar Muskešu karu beigām pa lielam arī pazuda interesantās nodaļas, mūsdienu vēstures nodaļas vairāk bija veltītas politiskajām partijām, daudz uzvārdi, kuri man personīgi neko neizteica un par maz vietu nosaukumi, pie kuriem es varētu piesaistīt konkrētu notikumu. Īsumā Jaunzēlandi no nabadzības izglāba ledusskapja izgudrojums. Nākošā interesantā lieta bija maoru integrācija balto sabiedrībā, viegli jau viņiem negāja un cik noprotu zināms rasisms varētu pastāvēt pat tagad un no abām pusēm. Bet nu kaut kā iepriekšējos pāridarījumus valdība cenšas noliegt. Cik var noprast, tagad viņiem pabērnu jomā ir ķīnieši. Izlasot grāmatu es beidzot sapratu jaunzēlandiešu apsēstību ar Gallipoli kauju pirmā pasaules kara laikā.

Grāmata ir izglītojoša un šķirkļu rādītājs tās beigās ļaus nākotnē to pielietot kā uzziņu literatūru, lai gan godīgi sakot vikipēdiju izmantot ir daudz vieglāk. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņiem tur daudz kas interesants noticies. Noteikti iesaku izlasīt pirmās divsimts lapaspuses.

Oskars un lietas by Andruss Kivirehks

Šo grāmatu nopirku pērngad, gāju pa veikalu, ieraudzīju un nopirku. Reizēm tā gadās. Pirkumam bija pāris motīvi. Pirmais – man patīk autora darbi. “Vīrs, kas zināja čūskvārdus” vien ir ko vērts! Otrkārt, bērniem skolās tagad katru mēnesi ir jāizlasa pa grāmatai un nopirku rezervei. Bet nu par pašu grāmatu, kuru es izlasīju tikai tāpēc, ka izejot no mājas man pa rokai negadījās neviena cita.

Oskars nonācis laukos pie vecmāmiņas bez telefona, no stresa un vientulības lēnām sajūk prātā. Kādu dienu viņš nokrāso koka pagali, lai tā izskatītos pēc telefona un piezvana gludeklim …

Labi, es pajokoju, šī taču ir Bērnu grāmata un tajās, kā labi zināms, var notikt nekas, tāpat kā īstajā dzīvē. Oskara piedzīvojumi virspusēji nav nekas īpašs, viņš dzīvojot savā uzkonstruētajā realitātē nodarbojas ar savdabīgu fen šui, pārbīda lietas, paklausot to vēlmēm. Cukurtrauks grib būt blakus krējumtraukam un kanna bez vāciņa nemaz nav īsta kanna. Bet stāsts tāds šķiet tikai pirmajā acu uzmetienā. Un zinot autoru, ir skaidrs, ka autors noteikti ir vēlējies pateikt ko vairāk.

Tas, ko vairāk arī ir visnotaļ acīmredzams, ja paskatās uz pašu un jaunās paaudzes socializēšanās paradumiem. Tagad cilvēks nerunā tieši viens ar otru, vajag izmantot starpnieku – telefonu. Oskara pasaulē nekas nenotiek, kamēr viņš nav izgatavojis telefonu, ir nomācoša garlaicība un draudoša iespēja spēlēt futbolu ar kaimiņu bērniem. Telefons (lai ar neīsts) ir katalizators un atslēga, kas atkal padara pasauli krāsainu. Ja tev ir telefons, tu vari izdarīt visu ko – pat piezvanīt gludeklim!

Telefons viņam arī ļauj zināmā mērā kļūt par tādu kā lietu pusdievu, jo viņam ir rokas un kājas. Viņš ir tāds kā sengrieķu filosofu Pirmkustinātājs. Viņš uzklausa un palīdz. Esi aiz skapja nokritis skrūvgriezis, Oskars tevi uzliks atpakaļ uz plaukta. Esi gludeklis, kuram nogurusi pēcpuse, Oskars tevi noguldīs uz vēdera. Taču katrā pasaulē ir savi ierobežojumi, ne visas lietas grib, lai viņām palīdz, un ir tādas, kurām vairs nevar palīdzēt. Antropomorfizācija, biomorfizācija šajā grāmatā tiek izmantota uz nebēdu. Piemēram, mūsu galvenais varonis ieķeras sarkanā baloniņā. Visas birstes ir radinieces un vecmāmiņa šķiet visu laiku šeptē tik pa dārzu un četrdesmit gadu laikā nav izdevies iztīrīt virtuves skapjapakšu! Bet ja tā padomā, kurš gan tīra skapjapakšas?

Tā kā manī no bērna ir pāri palicis tāds nieks vien, protams, ja atņem niķošanos, tad grāmata manī lielākoties radīja pārdomas. Piemēram, ja es lasītu šo grāmatu sešu gadu vecumā, kā es viņu uztvertu? Cik nu man spējas atļauj emulēt bērna prātu, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, kā bērnu grāmata viņa ir vienkārši izcila, apraksta maza puišeļa ikdienu un vientulību, kas izprotama katram bērnam, kurš uz kādu laiku palicis bez ekrāniem. Jebkurš mūsdienu bērns būs spējīgs identificēties ar Oskaru. Vecākiem, tas ir labs gabals, lai pavingrinātu pašiem savu prātu un nedaudz atgrieztos bērnībā.

The Grey Bastards (The Lot Lands #1) by Jonathan French

Šo grāmatu man Andris iedāvināja pērnajos grāmatblogeru Ziemassvētkos. Es kā apzinīgs dāvanas saņēmējs grāmatu nobāzu plauktā un izlasīt atminējos tikai pēc atgādinājuma. Grāmatu kā labu bija cildinājis pats Marks Lorenss un tas jau parasti sviestu neiesaka.

Dzīvo sedlos un mirsti uz vepra. Tas ir pusorku sauklis. Pusorku dzīve nav viegla, dienas viņi vada Lot Lands (pēc konteksta sanāktu izložu zemēs), jo tieši tās viņu rase izvilka izlozē pēc lielā orku un cilvēku kara. Tad nu, kā jaukteņiem pienākas, vienā pusē orki, otrā cilvēki, pa malām elfi un centauri.

Mūsu stāsta varonis Šakālis ir Pelēko Bastardu ciltī, pavisam tādas ir astoņas. Jauns, viltīgs un ar ambīcijām viņš kādu dienu saprot, ka viņa cilts nav nekāds šakāļu bars, bet vienkārši cāļdirsas. Ir pienācis laiks nomainīt cilts vadību un aizsūtīt pašreizējo vadoni Claymaster mūža pensijā.

Autors stāstu nemaz nesteidz attīstīt – viss sākas prieka mājā ar nelielu slepkavību. Pirmās simts lapaspuses man šķita, ka prieka māja ir centrālā grāmatas lokācija, lai kādus brīnumus savā tēvzemē Šakālis neapskatītu, uz turieni viņš vienmēr bija nasks doties atpakaļ. Tad nu nācās pilnībā iepazīties ar ievadu pusorku seksa dzīvē un sievietes lomu viņu pasaules uztverē, kuru pat latviešu valodā var izteikt vienā vārdā – šķirba.

Ar pasauli ir tā, kā ir, standarta rases – elfi, orki, cilvēki un hāflingi (labi, ka ne hobiti). Kā viņi te visi radušies, mēs neuzzinām, taču orki ar elfiem karo jau sen un cilvēki salīdzinoši nesen. Oriģināli. Dažiem indivīdiem piemīt maģiskās spējas un dažas būtnes ir pilnībā maģiskas. Skaidra lieta, ka tādā pasaulē zem katra akmens slēpjas pa klavierēm, kuras negaidīti izstumt varonim ceļā. Taču Šakālis klavieres nepamanītu pat, ja viņam tās uzkristu uz galvas.

Šakālis ir varonis ar izteiktu Danninga Krūgera efektu, viņš ir tik stulbs, ka pats to nemaz nenojauš. Tā kā šajā jomā par varoņa izaugsmi var runāt pilnā nopietnībā. Ja ir jāizdara kāds pārsteidzīgs secinājums – Šakālis. Nepamatoti jāriskē ar savu vai citu dzīvībām – Šakālis nepievils. Neredzēt acīmredzamo – Šakālis te ir lielmeisters. Noteikti jau tas tā bija iecerēts, ka autors ļāva Sakālim kopā ar lasītāju izbaudīt drūmo pasauli, palēnām atklājot visas tās smalkās nianses. Šakālim ir viena laba īpašība (bez iespaidīga dzimumorgāna) – viņam mūždien veicas. Tāds iekritis ar roku sūdā, to izvilcis konstatēs, ka pie pirksta pielipis zelta gabals. Paldies autoram, veiksme Šakāli nekad nepamet. Ir skaidrs, ka lai ar kādas ziepes ar viņu nenotiktu, vienmēr kāds viņu atradīs un izglābs. Iespējams, tas būs kāds no cilts aizdzītais, iespējams, vēja brāzma, iespējams, palaistuve. Liktenis tāds.

Varbūt es esmu kļuvis par vecu un vairs tai grimdārk fiškā (ja viņa tur vispār ir) nespēju iebraukt, lai gan vairāk lieku, uz to, ka šeit zem rupjībām, seksa un zarnu šķaidīšanas nekāda īpašā stāsta nemaz nav. Autors ir pārcenties savu seksuālo fantāziju aprakstos un lasītājs var pat nepamanīt, ka Šakālim ir laba sirds, viņš ir lojāls savam klanam un, ja burvestība piespiedīs, viņš pat izpildīs savu zvērestu. Iespējams, ka tur bija pat ironija par prinčiem baltā zirgā.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, viduvējs standarta stāsts noslēpts aiz seksa, vardarbības un abiem kopā. Nenoliegšu, autoram ir talants kauju aprakstos.

Francija Astotā diena

27. jūnijs

Passy mājas

Šodien mums ir tā diena, kad jādodas prom. Māja mums jāpamet līdz desmitiem un tādēļ no rīta nekur nesteidzamies. Apēdam visu, ko var apēst, atstājam to, ko nevaram paņemt līdzi. Nedaudz piekārtojam to, ko esam sarakuši. Busiņš no rīta mums paziņo, ka viņam beidzies AdBlue piedeva. Paskatāmies radītājos, izskatās, ka mums vēl pietiks. Līgumā par šo draņķi mums nekas nav rakstīts, bet kopumā busiņā esam vīlušies, knapi 40’000 km, bet jau nodzīts un visādi neremontēti sīkumi. Kristaps vēl no rīta no busiņa sāna notīra motociklista atstāto gumiju. Pārskaitām bērnus un somas un dodamies uz Ženēvu.

Taninges

Mūsu lielais plāns ir braukt uz Thonon-les-Baines, tur padirnēt Ženēvas ezera krastā. Braucam īpaši nesteidzoties. Man tā arī nav izdevies Ivara datu bāzē atrast mūsu mašīnas nodošanas vietu, gudri spiežam, ka tur jau tik viens ceļš uz Franciju lidostā bija un tādēļ problēmām nevajadzētu būt.

Montriond

Ceļš uz ezeru ir smuks, bet ilgs. Izskatās, ka Elza sevi ir pietaupījusi tieši šim ceļam. Viņai autobuss ir apnicis un apnikumu izpauž kā činkstēšanu par visu. Kad iebraucam Thonon atklājas, ka busiņu tur nekur nevar noparkot, jo parastās vietas jau ir aizņemtas, bet maksas stāvvietā iebraukt nevar, jo mēs pārsniedzam augstuma limitu. Bērnu gaudu pavadījumā mēs dodamies uz kādu iepirkšanās centru, kur gatavojamies pavadīt atlikušo dienas daļu. Pāris reizes nogriežamies ne tur un aizkavējam bodes apmeklējumu par kādām piecām minūtēm.

Ženēvas ezers

Pēc tam jau viss kārtībā, kuram bērnam tad nepatīk skraidīt pa veikalu, vārtīties pa zemi un darīt citas bērnu lietas. Pēc kādas ceturtās bodes nospriežam, ka pietiek un braucam uz lidostu. Ivars mums nav nekāds lielais palīgs. Ir ideja par google maps izmantošanu, bet es savā neizmērojamā gudrībā Francijā esmu uzlicis manuālo operatora izvēli un par to esmu laimīgi aizmirsis. Tādēļ tuvojoties Ženēvai esmu pārsteigts, ka man telefonam vairs nav zonas. Kamēr meklēju, kā uzlikt atpakaļ automātisko izvēli, esam tikuši pāri Ženēvas ezera tiltam un tuvojamies lidostai.

Skaidra lieta, ka ar pirmo reizi netrāpījām un gandrīz aizmaucām atpakaļ uz pilsētu, otrajā reizē tikām līdz lidostai, tikai līdz Šveices pusei, bet no turienes viegli tikām tur, kur vajadzīgs. Nodevām busiņu un gājām uz iečekošanos.

Tādu rindu kā Ženēvas lidostā, man ir gadījies redzēt tikai Dubajā, bet tur baltajiem ir priekšrocība. Mūsu reiss tuvojas, bet mēs stāvam rindā. Sīkajiem vispār stāvēt uz vietas ir visgarlaicīgākais pasākums mūžā, tādēļ sanāk arī pa konfliktam. Labi, ka kāda ķīniešu jaunkundze ar mugursomu un koferi aizlīda rindā priekšā visiem un bērni uzskatāmi varēja redzēt, kas notiek ar tiem kas lien priekšā un nemāk uzvesties.

Tikuši cauri drošības pārbaudei, jožam uz mūsu geitu un nekur nepiestājam. Tur atkal vēl viena rinda, uz kuru varējām nemaz tā neskriet, jo kad tad AirBaltic ir laikā izlidojis? Tikuši iekšā lidmašīnā, mēs tajā sēžam gandrīz stundu, līdz tā vispār izkustas. Vēlu vakarā visi savā starpā sakasījušies esam mājās.

Francija Septītā diena

26. jūnijs

Šodien, vismaz bērnuprāt, ir tā diena, kuras dēļ mēs braucām ceļojumā. Ir pienācis laiks apmeklēt akvaparku. Diena izvēlēta ļoti piemērota, sola tādu karstumu, ka tik turies! Paēdam brokastis, es uzzinu prieka vēsti, ka Apple Pay ir pieejams arī Latvijā, pievienoju šim pasākumam karti un dodamies ceļā.

Mēs nedosimies pa taisno uz galamērķi, kas saucas Vitam parc, tas jau tepat gandrīz blakus, iesākumā mēs izmetīsim loku pa kalniem. Loks sākas ar braucienu uz benzīntanku, jo busiņam dīzelis sāk iet uz beigām, tad braucam uz Praz-sur-Arly, tur ceļa malā varam vērot gatera darba nianses. Tad lienam kalnos uz Albervilas pusi, te Olimpiskās spēles ir bijušas gandrīz katrā miestā. Man nav ne mazākās nojausmas, kā tādu pasākumu var noorganizēt tik mazā miestā, ka pat busiņam ar fūri grūti izmainīties. Ceļš gan ir smuks un ir ko redzēt. Nu jau ceļojums ir iegājis fāzē, ka es vairs neko nefotografēju, lai cik interesanti tas neizskatītos. Uzlienam kalnos, Ivars mūs mēģina dabūt pāri kādam viduslaiku tiltam, pa to gan var braukt tikai velosipēdisti, bet viņš to nezina. Mums nākas nedaudz pabraukt atpakaļ un izvēlēties platākus ceļus.

Te arī uzzinu, ka mēs braucam skatīties Ansī ezeru, tā vieta man pēc skaņas šķiet pazīstama, droši vien, ka franču vēsturē tur kaut kas ir noticis, varbūt trīsdesmitgadu karā kas darījies. Neesmu drošs. Vieta nudien ir smuka. Tipisks kalnu ezers ar ciematiņiem krastā. Te notiek neliels dumpis, daži bērni nevar izšķirties – vajag viņiem uz tualeti vai nevajag. Joki mazi un neizlēmušo upuri ir visi līdzbraucēji. Saprotam, ka nu ir laiks doties uz akvaparku.

Izkāpjam akvaparka stāvlaukumā un jušana ir kā labā pirtī. Asfalts uzkrājis siltumu, cenšas to atdot, koku nav, teiktu, ka sajūtas ir uz visiem piecdesmit grādiem. Savācam mantas un dodamies uz iestādi. Izvēlamies iet pa lielveikalu, jo tur ir kondicionieris. Tiekam līdz biļešu pirkšanai un tur ir nedaudz jāpagaida, jo priekšā stāvošie nevar izlemt, kādu biļeti ņemt. Man nav ne jausmas, par ko tur tiek runāts, bet saruna ir minūtes piecas. Bērni, skaidra lieta, zaudē disciplīnu un sāk dauzīties. Maija kaut kā biļetes mums visiem dabū ļoti ātri un nu nākas uzlīmēt aprocītes. Es, mēģinot palīdzēt Ernestam, uzlieku aproci viņam uz rokas viņaprāt nepareizi. Ernests tādas lietas tāpat neatstāj un mēs kašķējoties dodamies uz ģērbtuvēm. Sīkajiem uzvelkam peldvestes un dodamies uz pašu akvaparku.

Iesākumā apmeklētājiem ļauts uzturēties vien iekštelpās, tad nu mirkstam baseinos, šļūcam pa trubām un uz maiņām pieskatām bērnus. Visi ir apmierināti, Ernests sev ir atradis publiku, kas viņa muļķības un izrādīšanos skatās ar apbrīnu. Viss kārtībā. Pēc kāda laika tiek atvērtas durvis uz āra atrakcijām, laikam nosprieduši, ka visus saule nespēs nogalēt un var doties uz ātrākām trubām. Ārā ir tā, ka uz betona ilgi nenostāvēsi, pēda pēc ceptas gaļas neož, bet deg gan. Tāpēc, lai neapceptu savas pēdas, ir tikai divas opcijas – vai nu kusties ātri, vai arī kusties tā, lai laiku pa laikam varētu kāju pēdas apslapināt. Es pieskatu Ernestu un mēs apmeklējam visu, ko sīka auguma sešgadnieks drīkst un ko nedrīkst. Laiku pa laikam satieku kādu no saviem dēliem, ar kuriem mums krustojas ceļi. Armands dzīvojas pa bērnu baseiniem, tie ir līdz potītēm, bet aprīkoti ar ūdens šaujamajiem. Matīss ir izmēģinājis pilnīgi visas trubas, sarunāju, lai šis aizved uz vislabāko. Ar manu dzīvsvaru truba ļauj attīstīt labu ātrumu un ja vēl atbalsties tikai uz viena pleca un viena papēža, tad var dabūt labu ātrumu. Protams, ka nācās aiziet arī kaut ko apēst vietēja kafūzī, tur cilvēkiem plēš deviņas ādas, jo kūciņas gabaliņu par sešiem eiro ne kurā katrā vietā varēsi atrast. Kopā parkā nodirnējām kādas četras stundas, saulē apdegu pamatīgi.
Beigās savācām pauniņas un devāmies atpakaļ mājās, pirms tam gan pēc tautas vēlēšanās apmeklējām maķīti, tas iekārtots stratēģiski pareizā vietā, lai nevarētu paiet garām. Paēduši gājām atpakaļ uz auto. Man acīmredzot ir piemeties vadātājs, jo es visus aizvedu uz ne to pusi un tas jau nebūtu nekas, ja vien ārā nebūtu ārprātīgs karstums. Lieki piebilst, ka par tādu manu izgājienu neviens nebija priecīgs.

Passy

Aizbraucot mājās nācās veldzēties ar dzērieniem no ledusskapja, ir pienācis arī laiks sākt vākt mantas jo rīt jābrauc mājās.

Francija Sestā diena

25. jūnijs

Šorīt mums ir plānā startēt agri, jo vajadzētu piebraukt tuvāk Monblānam un augstāk kalnos ir vēsāks nekā ielejā. Skaidra lieta, ka nekas no agrāk nesanāk, un izbraucam kā vienmēr. Šodien mums ir pastaiga kalnos, tas gan neliedz Armandam paņemt līdzi savu Dipdapu. Ideja bija atbraukt uz Les Houches agrāk, lai varētu noparkot mikriņu turpat blakus trošu vagoniņam. Skaidra lieta, ka piebraucot tur vietu vairs nav un lēnā garā savā starpā kašķējoties, meklējam parkošanās vietu citur. Tas nemaz nav tik vienkārši, tā kā pilsētiņa ir celta uz nogāzes ar brīvām vietām ir kā ir. Beigu beigās pašā pilsētiņas centrā atrodas viena vieta mūsu busiņam, atpakaļ ar kājām nākas slāt ap kilometru.

Lai visiem būtu interesantāk, Armands nolemj neklausīt un dragā ar savu ričuku neskatīdamies, Elza ir ar mieru kaut kur iet tikai, ja viņu nes viņas mamma, pārējie gan turas diezgan braši. Ejot uz vagoniņu mūsu rinda ir izstiepusies uz divsimts metriem. Tikuši galā, es pie kases saprotu, ka neko nesaprotu, un Maijai nākas uzskaitīt cik un kādas biļetes mums vajag. Tagad atliek gaidīt pašu agregātu. Sākumā stāvam uz kāpnēm blakus kasei. Mums priekšā ir indiešu grupiņa, kas apspriež savus nākošos varoņdarbus. Tagad arī pamanu, ka nemaz neesam piemēroti sagatavojušies, mums nevienam nav līdzi striķi un leduscirtņi. Nu labi, vismaz mugursomas mums ir. Dirnam rindā subjektīvi veselu mūžību, bet objektīvi padsmit minūtes. Tad tiekam iekšā vagoniņā un tur pagaidām arī tur vēl minūtes desmit. Uz indiešu jautājumiem, kas noticis, mūsu vagoniņa operatore atbild, ka, lai mēs brauktu, vajag, lai arī no augšas kāds brauktu lejā. Loģiski!

Les Houches

Brauciens augšā ne ar ko īpaši neizceļas, smuks skats un vagonu neviens nešūpo. Tikuši kalnos līdz Bellevue stacijai tagad sākam domāt, kur iet tālāk, pareizāk sakot, jautāju Maijai, viņa te galu galā visu ir izplānojusi. Mums esot jāaiziet uz kalnu tramvaja staciju (ar to nebraucam) un tad pāri sliedēm mežā iekšā. Pieejot pie meža takas sākuma, izskatās, ka te ir drausmīgi stāvs kāpiens uz leju. Es kā vienmēr pats neko nezinādams, sāku apšaubīt to, vai šī taka maz ir īstā un vai mums te vispār ir jāiet. Labi, ka Matīss ar Kristiānu nolien lejā un saka, ka viss kārtībā – tālāk ceļš ir normāls.

Bellevue

Vispār jau šī taka izrādās ļoti skaista un jauka. Spīd saulīte, mežs dod ēnu, lido taurentiņi, zied puķītes un virs tā visa paceļas Monblāns. Taču diemžēl šo taku ar bērniem laikam nav ieteicams iet. Mēs sadalāmies pa grupām. Maija pieskata Ernestu, jo tas baidās no taureņiem. Es skatos, lai Armands ar riteni nenomauc lejā no kādas šaurākas takas vietas, lejā ielejā. Jo te ja noveļas, tad apstāsies tik pēc puskilometra. Matīss ar Kristianu dzīvo savu dzīvi, par viņiem es īpaši nesatraucos, Aija stiepj Elzu, jo viņa pati neies.

Taka

Nogājuši kādu kilometru saprotam, ka nebūs aršana, es paņemu Ernestu un varonīgi cīnoties pret taureņiem atgriežamies takas sākumā. Pēc kāda laika atskrien Matīss un paziņo, ka viņš esot aizdomājies un gandrīz novēlies lejā, tāpēc nospriedis nākt atpakaļ. Aija ar Elzu ar ir atpakaļ pēc kāda laika. Maija ar Armandu pienāk pēdējie, tur vairs tālāk nav varējuši tikt. Nu nedaudz piesēžam un domājam ko darīt tālāk, taka jau ar bērnu puņķiem un asarām ir apslacīta diezgan brangi, bet sperties atpakaļ mājās ar uzreiz negribas.

Taka

Beigās tiek nolemts, ka es varot iet viens pats un pārējie iešot atpakaļ uz vilcieniņu un pasēdēšot tur. Cik es noprotu, šī taka beidzas Monblāna galā, bet tā kā man nav līdz ne striķis, ne cirvis es nolemju paieties trīs kilometrus turp un tad fiksi atpakaļ. Lai nu kā tas nebūtu, bez bērniem iešana ir dikti raita. Man sākotnējais mērķis ir tikt līdz upītei, kas iztek tepat no ledāja un tad iet atpakaļ.

Taka

Skati jau smuki un uz takas esmu viens, tie kas atbrauca kopā ar mums, jau sen ir gabalā un tie, kas pēc – vēl mani nav panākuši. Nav arī nekas grūts, vietām ir nedaudz jāparāpjas uz augšu, bet lielākoties iet uz leju. Pie trošu tiltiņa satieku bariņu ar tūristiem, tie tur pavēnī čillo. Man kā reiz piezvana kurjers un prasa, pa kurām durvīm var tikt iekšā manā ofisā, pēc kāda laika piezvana kurjers, kurš prasa, vai esmu mājās. Pie reizes uzzvanu savējiem, neviens neceļ telefonu – cerams, ka nav novēlušies no takas. Tad zvanu Kristapam, šis seko manam piemēram, pametis ģimeni likteņa varā un dodas pa taku uz priekšu.

Taka

Pēc tiltiņa sākas neliels kāpums, es visu laiku mēģinu turēt vienmērīgu tempu, jo uzkāpšu tik augšā apskatīšos un tad maukšu atpakaļ. Te jau sanāk panākt citus gājējus, viņi ir prātīgāki un taupa spēkus, jo šis noteikti nebūs viņu vienīgais pretkalns.

Taka

Pēc kāda laika esmu augšā pļavā, pastāvu, pafotogrāfēju ainavu, un ko tu domājies, tur satieku arī to pašu indiešu brigādi, ar kuru kopā braucām augšā. Parunājos ar tiem, palīdzu uztaisīt grupas fotogrāfiju, šie, skatot mani pēc cepures, nospriež, ka esmu amerikānis un saka, ka man jau redzams, kalni nekas īpašs nav, jo mums jau Jūtā tie ir pa pilnam. Nākas viņu apbēdināt, bet šie ir bijuši pat Rīgā. Nu malači!

Dodos lejā, sarunāju ar Kristapu tikties pie tilta. Pie tilta viņu neredzu un dodos tālāk. Te man nedaudz sāk mākt šaubas, vai esmu pareizā vietā uz takas nogriezies. Kaut kā nemaz neatpazīstu vietu, pa kuru eju. Un arī kāpiens liekas tā kā pa garu. Tomēr brīdī, kad sāku jau domāt par atpakaļiešanu, pamanu aitu žoga vārtiņus un ir skaidrs, ka taka ir īstā. Turpat netālu satieku arī Kristapu un dodamies uz gaisa vagoniņu staciju.

Stacijā visi čillo sēž ar kolas bundžiņām rokās restorānā ar episku skatu uz apkārtējām virsotnēm un aiz gara laika nezina, ko darīt. Esmu nedaudz saguris un no ledus aukstas kolas neatsakos. Nospriežam, ka visus taureņus nepievārēsim un brauksim atpakaļ lejā. Arī šī vieta man ir jāieraksta sarakstā, uz kurām atbraukt vēlreiz un paiet pa taku tālāk. Bez striķiem un cirvjiem, bet nu tā saprātīgi.

Tikuši lejā secinām, ka karstuma vilnis nudien ir klāt, saulē ir pāri par četrdesmit un ēnā tuvu ķermeņa temperatūrai. Kristaps aiziet pēc mikriņa, mēs meklējam ēnu un gaidām transportu. Pēc šī varoņdarba visi ir nopelnījuši veikala apmeklējumu, un izvēlēties vienu mantu piemājas SuperU. Tas paceļ morāli un un varam doties uz māju pusi. Uzreiz bez Ivara SuperU mums atrast neizdodas un pēc piecu minūšu riņķošanas, nākas mest kaunu pie malas un uzlikt norādes. Iepērkamies un līdz vakaram nebāžam ārā degunus no mājas.

Zaļais ezers

Vakara pusē plānā ir apmeklēt zaļo ezeru, tas ir tepat netālu augstāk kalnā. Tā kā Elza visu dienu dresē savu mammu un mēģina pabāzt to zem savas tupeles, nolemjam, ka Aiju atstāsim mājās atpūsties, bet Elzu ņemsim līdzi. Nu ezers patiešām ir zaļš, bet ko var gaidīt no ūdens, ja viņā atstarojas zaļi koki!? Viņš ir arī pietiekoši kompakts, lai tam varētu apiet apkārt. Pakāpaļājam pa akmeņiem un braucam atpakaļ mājās.

Monblāns

Pa ceļam vēl piestājam pie paraplānistu ostas, kas te uzriktēta uz kalna kores Plateau d’Assy, paganāmies pa mākslīgo zālāju, paraplānistus neredzējām, jo ir jau tumšs un tad dodamies atpakaļ mājās.

Francija Piektā diena

24. jūnijs

Šodien man padomā ir pabeigt dažas iesāktas, bet nepabeigtas lietas. Izskatās, ka ir pienācis īstais laiks. Pabrokastojam, sasienam pauniņas un lecam iekšā mikriņā. Beidzot uz šo pusi ir atnācis solītais karstuma vilnis un tādēļ mēs dosimies augšā kalnos.

Kā jau ierasts, braucam uz Šamonī, liktos, ja jau tā uz turieni visu laiku brauc, ko tad neņēmāt dzīvesvietu tur? Mēs esam deviņi cilvēki un par saprātīgām naudām tādam baram labu vietu nemaz nav tik viegli atrast, savukārt mazam miestam arī ir savs šarms. Nestāstu no pieredzes, jo ceļojuma plānošanā piedalījos tik vien kā nopirku kartes. Šoreiz Šamonī nemaz nepiestājam, bet dodamies tālāk uz Šveices pusi. Te paliek arvien mežonīgāks apvidus, ciemi kļūst mazāki un kalnos esam uzrāpušies augstāk.

Martigny-Croix

Mūsu pirmā pieturvieta ir Martigny-Croix, no turienes paveras episks skats uz ieleju lejā un Martiņī miestu. Te izkāpjam ārā izstaipīt kājas un pabaudīt skatu. Kamēr baudām skatu, tikmēr skatu laukumā piestāj vēl viena mašīna. Un cilvēki, kas no tās izraušas, runā tīrā latviešu valodā. Es jau būtu paklusējis, bet Kristaps nenoturas un sāk ar viņiem runāt. Sasveicināmies un dodamies tālāk.

Lejā braucot, mikriņam sāk nelāgi smirdēt bremži, kā jau minēju, viņi jau no sākta gala nebija nekādi izcilie, tagad nākas ielejā stāvlaukumā nedaudz padzesēt pirms došanās uz Sanbernāras pāreju. Tālajā 2014. gada 13. jūnijā es te jau biju atbraucis un neizgāju vienu episku taku. Nu es esmu nobriedis kļūdu izlabot, dzīve jau nav diez ko gara un tās lietas, kuras tu atliec uz vēlāku laiku, labāk ir sākt laicīgi pildīt. Šis pārbrauciens man ļautu beidzot atķeksēt šo.

Braukšana atkal ir uz augšu pa serpentīnu. Viss ir smuki un jauki, kalni, siera bodes un citas Šveicei raksturīgas lietas. Šeit ir jāuzmanās, lai nepašauj garām pareizajam pagriezienam un neiebrauc Sanbernāra tunelī. Pāris kilometrus pirms klostera kādā serpentīna līkumā apbraucot velosipēdistu, vietā kur apdzīt aizliegts, izdzirdam busiņa sānā būkšķi. Kā tad – kāds vācu mototūrists nav nocieties un meties apdzīt līkumā. Skaidra lieta, kā mopēdistam piedienīgi, viņš tā vietā, lai piestātu, ņem un aizlaižas. Pēc tam Sanbernāras pārejā viņš no mums visu laiku slapstījās. Busam jau nekādu skādi nodarījis nebija, tik cik sava moča bagāžnieka gumiju bija gar sānu novilcis.

Mēs dodamies pastaigā. Te sanāk kārtējais aplauziens, man noskatītā taka, ir aizsnigusi, sniegs vēl nav nokusis un tādēļ priekšā novilkta lentīte. Te nu bija labie nodomi! Nākamreiz braukšu te augustā.

Lac du Grand Saint-Bernard

Tā vietā aizejam gar aizsaluša ezera (Lac du Grand Saint-Bernard) krastu uz skata punktu, lai pavērotu ieleju. Bērni priecājas par sniegu, mums jau šogad Latvijā tas bija tāds pašvaks. Tur nedaudz pakāpalējam, papikojamies un uzrīkojam pikniku. Diemžēl mūsu neveiksmīgajam motobraucējam šis prieks gāja secen, jo ieraudzījis mūs tur, viņš atminējās, ka viņam ir citas skatu vietas padomā. Gad māga pilna, dodamies atpakaļ. Pa ceļam gan sanāk iegriezties suvenīru bodēs un tikt pie dažādiem štruntiem, kuri bērniem ir ļoti vajadzīgi. Ernestam atkal vajag košļenes, zinu jau, ka te nekur nebūs, bet nu nopietni izstaigājam visu miestu košļeņu kvestā. Pārējie pa to laiku aiziet paskatīties svēto kaulus. Mēs košļenes nedabūjuši, viņiem pievienojamies vēlāk. Īstā krusta fragmenti joprojām vietā, baznīcā ar nekas pa gadiem nav mainījies. Ernests tagad no tumsas nebaidās un diezgan kulturāli apmeklējam šo iestādi.

Grand Saint-Bernard

Maija izsaka vēlmi apskatīt suņu muzeju, man nav nekas pretī, bet kā jau iepriekšējo reizi, es pasaku, ka pie tādiem izcenojumiem es tur iekšā neiešu. Nav jau tā, ka es būtu skops, bet nu skatīties suņus mani, lauku bērnu, ir grūti piedabūt.

Saint-Rhemy

Domājam, ja jau te esam atkūlušies, tad nav ko bremzēt, aizbrauksim arī uz Aostas ieleju, parādīsim tiem, kas te vēl nav bijuši, kas un kā. Braucam lejā un te vienā līkumā netālu no Saint-Rhemy mēs atminamies par kādu ļoti jauku pastaigu taku. Piestājam un pošamies ekspedīcijā. Šoreiz Ernests neiztur pat pusstundu, kā toreiz, kad bija sīks knēvelis. Viņš jau pirmajos metros, ieraudzījis taurenīti, sāk nelabi bļaut un atsakās kāpt no mikriņa ārā. Man nav ne jausmas, kur šis ir dabūjis fobju no taureņiem, bet nu kādus divus gadus viņam tāda ir.

Saint-Rhemy

Nekas, sēžu busiņā kopā ar viņu un gaidām, kad pārējie atgriezīsies no pastaigas. Es bumbulēju laiku tviterī un mēģinu no Ernesta saprast, kas tur īsti ir ar tiem taureņiem. Saprotu, ka baltie ir labi, bet tie ar acīm, ir sliktie.

Takā nekas neesot mainījies, šoreiz gan viņiem bonusā esot priekšā izlēkusi stirna. Braucam tālāk uz Aostu, te vairāk tik tā pa šoseju. Man nākas secināt, ka pa šiem gadiem es esmu aizmirsis daudzas skaistas vietas. Un ne jau tā ka pavisam, bet līdz ko ieraugi kādu miestu vai pilsdrupas, tev uzreiz kāds parauj vaļā atmiņu slūžas. Varbūt ideja šad tad aizbraukt uz jau zināmām vietām nemaz nav tik slikta.

Tunnel du Mont-Blanc

Mūsu nākamais apskates objekts ir Tunnel du Mont-Blanc, inženiertehnikas brīnums, kur par saprātīgu samaksu var izbraukt cauri katrs. Tas ir uz divpadsmit kilometriem, bet ietaupīs mājupceļam pāris stundas, jo kalnam otrā pusē iznāk pie Šamonī. Maija jau plānojot ceļojumu, šo tuneli bija ielikusi obligāti apskatāmo sarakstā un es teiktu, ka varbūt speciāli rauties uz turieni nav vērts, bet ja gadās pa ceļam, tad kādēļ gan ne?

Francija Ceturtā diena

23. jūnijs

Šodien ir svētdiena un tas nozīmē, ka neviena bode nestrādās, ja neskaita benzīntankus. Rīts sākas kā ierasts – ar brokastīm. Kad visi ir paēduši un apskatījušies, kas labs ekrānos, kravājam somas dienas ekskursijai. Laika ziņās var uzzināt, ka vēsais periods nu ir beidzies un tūlīt, tūlīt sākšoties karstuma vilnis. Bet nu līdz tam vēl dažas dienas un mums mājai ir slēģi. Pirms došanās prom aizveram tos, lai māja nepiesilst un braucam uz Šamonī.

Šamonī vilciena stacija

Ceļš jau ir labi zināms un mēs pat bez priekšā teikšanas jau zinām, kur noparkot busiņu. Šodien gan auto ir vairāk nekā nedēļas vidū, bet mums vieta atrodas. Mūsu šodienas galamērķis ir Mer De La Glace. Līdz tam var nokļūt divos veidos – ejot ar kājām pa taku vai braucot ar vilcieniņu. Es jau labprāt būtu gājis ar kājām, taču mūsu situācijā tas ir nereāli un tādēļ braucam ar vilcienu.

No sākuma ir jātiek pie biļetēm un pagaidām pie kases nemaz nav liela rinda, un gaidīt nenākas ilgi. Pēc tam gan nākas bumbulēt uzgaidāmajā telpā. Kā vienmēr, iepriekšējais vilciens nupat ir aizgājis, bet līdz nākamajam vēl pārdesmit minūtes. Pieskatot piecus bērnus, šis process nav garlaicīgs nevienam. Beigās tiek atvērti vārti un visi var doties uz peronu, pirms tam noskenējot biļeti. Mēs ar savām deviņām biļetēm radām nelielu sastrēgumu, bet tiekam galā visnotaļ veiksmīgi (neviens neraudāja) un nu varam gaidīt vilcienu uz perona. Labi, ka te ir nojume, kas met ēnu.

Katrs, kurš kaut reizi ir braucis ar vilcienu, zina, cik svarīgi ir iekāpt vagonā pirmajam. Es katru rītu redzu cilvēkus, kuriem būt pirmajam ir dzīvības un nāves jautājums. Bet ja visu labi saplāno, tad pirmais vilcienā var tikt arī neradot iespaidu, ka tev kaut kur jāpaspēj. Arī te papētu infrastruktūras nolietojumu un redzu, ka nobīde no iekāpšanas zonām, kas uzzīmētas uz betona, ir aptuveni pusmetrs un tur ar nostājos. Pirmais iekšā netiku, bet vietas visiem pietika.

Mer De La Glace

Augšā braukšana notiek ar īpašu vagona tipu, kurš uz augšu rāpjas pa tādu kā zobstieni. Brauciens ir patīkams, un lai bērni neceltu trobeli, tiem mutes tiek aizbāztas ar našķiem. Par laimi cilvēkiem vēl no zivju laikiem ir saglabājusies iezīme, ka viņš nevar vienlaikus ēst un runāt. Pa ceļam var tikai sūkstīties, ka neeju ar kājām, jo skats aiz loga ir vienkārši fantastisks. Gan jau kaut kad aizkulšos uz turieni un vēl pastaigāšu.

Mer De La Glace

Gala stacijā bez stacijas vēl ir restorāns, suvenīru bode un minerālu muzejs. Bet mūsu plāns ir doties lejā uz šļūdoni, tādēļ saraušamais gondolā, mēs esam tik daudz, ka mums vieniem ir piešķirta atsevišķa gondola. Braucam lejā, klausāmies Baby Shark. Apakšējā gondolu stacijā mums ir atlicis vien piecsimts pakāpienu lejā līdz šļūdonim.

Mer De La Glace

Trepes te ir uztaisītas no tērauda sieta, tām spīd cauri un var redzēt zemi, tādēļ Ernests nedaudz sabijies un viņš tā vietā, lai skrietu kā traks, nāk pie rokas. Kāpjot lejā pa trepēm var uzskatāmi novērot klimata pārmaiņu rezultātu, deviņdesmitajos kāpiens nebūtu ne uz pusi tik garš, un pat divtūsktošajos nebūtu nekas traks, bet nu tagad šļūdonis ir pavisam sarucis. Tas gan man šogad nav nekāds brīnums, jo arī Jaunzēlandē novēroju šādu pašu ledāju atkāpšanos. Kamēr par to lasīt avīzēs ir viena lieta, bet kad apskati dabā, tas tomēr aizķer.

Mer De La Glace

Kad esam tikuši lejā, sagaidām pārējos, savelkam jakas un dodamies ledus alās. Tā kā šļūdonis ir dinamisks, tad arī alas te visu laiku tiek atjaunotas, bet mēs jau te esam tikai uz pārdesmit minūtēm un tādēļ viss izskatās statisks. Izstaigājamies pa ledus tuneļiem un zālēm, pavērojam ledājā iesalušos akmeņus. Uztaisām pāris bildes un dodamies ārā, tagad būs kāpiens augšā.

Mer De La Glace

Uz augšu iet lēnāk nekā uz leju, ir saradušies arī vēlāki tūristi un vietām pretplūsmas dēļ it pat jāpastāv un jāpalaiž garām pretī kāpjošā masa. Nedaudz pirms gondolām skatu laukumiņā papiknikojam. Ernestam pēkšņi savajagas košļenes, skaidra lieta, ka nevienam to nav. Viņam nekad nevajag tās lietas, kuras ir. Braucam atpakaļ uz vilciena staciju.

Mer De La Glace

Kamēr mēs ar Ernestu suvenīru bodēm meklējam košļenes, pārējie apskata minerālu muzeju, košļeņu nav, toties ir viens niķīgs puišelis. Aizeju es ar’ apskatīties tos minerālus, nekas īpašs standarta kalnu minerāli. Vienīgais man viens tūrists piesienas un apgalvo, ka es ejot pa to tuneli uz nepareizo pusi. Tā kā uz durvīm puses nav norādītas un visi staigā kā pagadās, es viņu pasūtu vienu māju tālāk. Viņš saprot, ka esmu diezgan īgns tips un klusi notinas.

Šamonī Maķītis

Beidzot esam gatavi doties lejā, bērneļi jau ir paguruši un to tik gaida, lai varētu paškandalēties. Tikuši lejā, mēs dodamies meklēt košļenes. Es gan Šamonī nezinu nevienu košļeņu veikalu, bet Ernests prot visus motivēt. Nekas, vismaz apskatījām miesta centru. Panācām kompromisu un apmeklējām maķīti. Vienīgais pozitīvais šajā lietā bija ātrā apkalpošana.

Pēc tam devāmies uz jau ierasto atrakciju parku braukalēt ar rodeļiem. Šoreiz bremzes priekšā negadījās un varējām izklaidēties uz nebēdu.

Vakara pusē aizbraucam uz ezeru, Maijai ir ideja, ka Matīss ar Kristianu vēlēsies paskriet pa piepūšamo trasīti, kas tur peld ezera vidū. Mēs ar Armandu aizejam uz piepūšamo trasi, atrodama turpat parkā. Katrs caurskrējiens maksā septiņdesmit eirocentus. Paņēmu uz atlaidi desmit, cerībā, ka bērns noskriesies un būs mierīgs. Ar to nepietiek, aizvedu viņu uz bērnu laukumu, lai iztērē enerģiju tur.

Minigolfs

Matīsam ar Kristianu pasākums nav diez ko paticis, esot baigi slidens un diezgan dziļš, viņš esot pāris reizes gandrīz noslīcis, lai gan mugurā glābšanas veste. Es apeju apkārt ezeram paskatīties, kā vietējie sagatavojušies Līgo vakaram. Vietām papardes zieda meklēšana jau iet pilnā sparā, bet ar alu un šašliku ir pavisam traki, tikai divās vietās gaļa tika durta uz iesma. Bet vēl jau nav vakars.

Francija Trešā diena

22. jūnijs

Šorīt beidzot varam sākt ar īstām brokastīm. Tas nozīmē, ka man jācep omletes visiem tiem, kuri vēlas un kas var ēst. Vispār jau man tā štelle tīri labi patīk. Pirms brokastīm arī tiek veikta ekspedīcija uz vietējo bagešu veikalu, mums vajag kārtīgi sagatavoties piknikam.

Mūsu šīsdienas apskates objekts ir Cirque Du Fer A Cheval. Tas atrodas aptuveni piecdesmit kilometru attālumā no mūsu bāzes. Man gan nav ne jausmas, kas slēpjas zem šī nosaukuma, man pietiek ar to, ka zinu, ka tur ir taka. Šodien ir sestdiena un sagaidāms, ka uz ceļiem būs lielāka rosībā nekā iepriekšējās dienās.

Līdz cirkam nokļūstam bez problēmām. Ivars, protams, ka veda mūs pa nomaļiem lauku ceļiem, kas noteikti kopā deva nedaudz īsāku ceļa gabalu, bet tādēļ Cluses pilsētai cauri braucām gar garāžu kooperatīviem nevis cauri centram. Vēl vienā vietā Ivars bija atradis šorkatu, kas piedāvāja parasto stāvo serpentīnu nomainīt pret šaurāku un vēl stāvāku, mēs uz to neparakstāmies un nobraucam to lieko puskilometru. Ceļa galā pēc ieejas maksas nomaksāšanas mūsu skatam paveras autostāvvieta un šķūņa tipa tualete.

Sākumā ejam cauri mežam, Armands brauc ar ričuku, te beidzot ir, kur braukt. Taču viņa entuziasms diezgan ātri pāriet, jo braukšana pret kalnu ar skrejriteni nav diez ko aizraujoša. Tādēļ nākas nest gan viņu, gan skrejriteni. Kad esam tikuši pļavā, paveras iespaidīgs skats – es nudien nebiju iedomājies, ka Eiropas Alpos vēl kaut kas tik iespaidīgs palicis un es to vēl neesmu redzējis! Vakardienas lietusgāzes ir nākušas par labu ūdenskritumiem. Apkārt ielejai kalni un ūdenskritumi veido tādu kā apli un izskatās pa pirmo. Pastāvam, paskatāmies un dodamies tālāk, mūsu pārgājiena galapunkts atrodams ielejas galā.

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Gribētos jau teikt, ka visi priecīgi devāmies pa taku uz priekšu, bet tā tas nebija. Armands atteicās no sava ričuka un nācās to nest. Protams, ka nest abus var tikai mamma, es savukārt gāju pa priekšu vaktējot, lai lielākie bērni neieveļas kādās krācēs vai nepazūd mežā. Mūsu deviņu cilvēku rinda izstiepās uz puskilometru. Elzai ar’ bija niķis un arī viņu varēja nest tikai viņas mamma. Episki!

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Taka gan bija forša, diezgan labi uzturēta, smuki nograntēta, upītēm pāri tiltiņi un vietām pa smukai pļaviņai, kur bonusā klāt soliņi, lai var piesēst un paskatīties. Vienā tādā vietā mēs visi beidzot atkal esam kopā, pietiekoši motivēti, lai dotos tālāk. Tā nu ir ar tiem bērniem, nekad nevar zināt, kad viņiem kaut kas sāks nepatikt vai patikt.

Cirque Du Fer A Cheval

Pēc nelielās piesēdēšanas visiem atkal viss ir labi, jo atkal ejam cauri mežam un laiku pa laikam jālec pāri kādam strautiņam. No sākuma tās ir nelielas tērcītes, bet ar laiku ir pat jāpiestāj un jāpadomā, kā visi tiksim pāri. Tas ir diezgan jautri, tad atkal esam no meža ārā un var redzēt, kā kūst pērnais ledus, vietām upe ir izgrauzusi lielas alas, pie kurām var pieiet un palūrēt. Un te atkal viss saiet grīstē.

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Aizas īpašnieki ir praktiski ļaudis un bez tūristiem te ganās arī aitas, un tās jau podiņa skolā nav gājušas, tāpēc taka, lai ar smuka, ar katru nākamo soli kļūst arvien nodirstāka. Ja vēl tās būtu standarta spiras tad vēl tā, bet te zāles treknāka un mitrāka, tad uz spirām nav ko cerēt. Man jau kā lauku puikam no bērnu dienām ir attīstījusies spēja neiekāpt, bet maniem bērniem, kas auguši pilsētā, ar to ir grūtāk. Ar laiku viņi saprot situācijas traģiskumu un atsakās iet tālāk. Ernests ir jānes, Armands gan vēl dragā ar ričuku. Matīss ir totāli neapmierināts, bet vēl iet uz priekšu. Kad noieti četri ar pus kilometri, mums priekšā ir nepārvarams šķērslis. Riktīga upīte, kurai stiept bērnus pāri ir iespējams, bet nekāds prieks no tā nebūtu. Pārējie tūristi iet tai pāri pa sniegu, kas vēl ir virs upītes. Taču es neesmu ar saviem sīkajiem gatavs riskēt un pēc nelielas viedokļu apmaiņas reidžkvitojam un dodamies atpakaļ.

Cirque Du Fer A Cheval

Kad esam puslīdz tikuši ārā no sūdu posma, mēs ar Armandu nomazgājam apavus, lieku viņu plecos un ejam tālāk. Šādos pārgājienos uz 10 km vienmēr nāks rēķināties ar to, ka kāds būs jānes, nevarēs paiet, nodauzīs kājas vai vienkārši niķosies. Kad esam tikuši atpakaļ sākumā, visi ir nopelnījuši saldējumu.

Kā nu sagadījies, kā ne, bet vietējais ēdināšanas iestādījums šādu opciju piedāvā. Cenas gan nenosauksi par draudzīgām, bet tā jau kalnos vienmēr ir bijis, toties īsts mājas saldējums! Toties tualetes iekārtotas pagrabā, blakus zirgu stallim. Zirgi pagrabā vien jau ir kas nebijis.

Passy ezers

Dodamies mājās cerībā, ka visi būs noguruši un arī lielie varēs atpūsties. Taču pēc pāris stundām bērni jau gāž riņķī māju un tiek nolemts vest tos uz vietējo izklaides vietu Lac de Passy. Tur esot izklaides bērniem un vispār vietējo vidū tā esot top atpūtas vieta.

Ezers kā jau ezers, bet ņemot vērā, ka ap to grozās puse pilsētiņas, tad es pieņemu, ka te stafilokoku daudzums uz kubikmetru varētu būt ļoti tuvs normai. Par to liecina arī vietumis peldošie pamperi un higēniskās paketes.

Monblāns

Kamēr bērni izklaidējas rotaļlaukumā, es apeju apkārt ezeram – divi ar pus kilometri. Tā kā ir jau vakars, tad minigolfs jau ir ciet un piepūšamās atrakcijas jau bez gaisa, labi, ka betona un tērauda konstrukcijas vēl vietā. Kamēr mazie izklaidējas, es sēžu uz soliņa un vēroju Monblānu saulrietā.

%d bloggers like this: