Navigate / search

Francija Ceturtā diena

23. jūnijs

Šodien ir svētdiena un tas nozīmē, ka neviena bode nestrādās, ja neskaita benzīntankus. Rīts sākas kā ierasts – ar brokastīm. Kad visi ir paēduši un apskatījušies, kas labs ekrānos, kravājam somas dienas ekskursijai. Laika ziņās var uzzināt, ka vēsais periods nu ir beidzies un tūlīt, tūlīt sākšoties karstuma vilnis. Bet nu līdz tam vēl dažas dienas un mums mājai ir slēģi. Pirms došanās prom aizveram tos, lai māja nepiesilst un braucam uz Šamonī.

Šamonī vilciena stacija

Ceļš jau ir labi zināms un mēs pat bez priekšā teikšanas jau zinām, kur noparkot busiņu. Šodien gan auto ir vairāk nekā nedēļas vidū, bet mums vieta atrodas. Mūsu šodienas galamērķis ir Mer De La Glace. Līdz tam var nokļūt divos veidos – ejot ar kājām pa taku vai braucot ar vilcieniņu. Es jau labprāt būtu gājis ar kājām, taču mūsu situācijā tas ir nereāli un tādēļ braucam ar vilcienu.

No sākuma ir jātiek pie biļetēm un pagaidām pie kases nemaz nav liela rinda, un gaidīt nenākas ilgi. Pēc tam gan nākas bumbulēt uzgaidāmajā telpā. Kā vienmēr, iepriekšējais vilciens nupat ir aizgājis, bet līdz nākamajam vēl pārdesmit minūtes. Pieskatot piecus bērnus, šis process nav garlaicīgs nevienam. Beigās tiek atvērti vārti un visi var doties uz peronu, pirms tam noskenējot biļeti. Mēs ar savām deviņām biļetēm radām nelielu sastrēgumu, bet tiekam galā visnotaļ veiksmīgi (neviens neraudāja) un nu varam gaidīt vilcienu uz perona. Labi, ka te ir nojume, kas met ēnu.

Katrs, kurš kaut reizi ir braucis ar vilcienu, zina, cik svarīgi ir iekāpt vagonā pirmajam. Es katru rītu redzu cilvēkus, kuriem būt pirmajam ir dzīvības un nāves jautājums. Bet ja visu labi saplāno, tad pirmais vilcienā var tikt arī neradot iespaidu, ka tev kaut kur jāpaspēj. Arī te papētu infrastruktūras nolietojumu un redzu, ka nobīde no iekāpšanas zonām, kas uzzīmētas uz betona, ir aptuveni pusmetrs un tur ar nostājos. Pirmais iekšā netiku, bet vietas visiem pietika.

Mer De La Glace

Augšā braukšana notiek ar īpašu vagona tipu, kurš uz augšu rāpjas pa tādu kā zobstieni. Brauciens ir patīkams, un lai bērni neceltu trobeli, tiem mutes tiek aizbāztas ar našķiem. Par laimi cilvēkiem vēl no zivju laikiem ir saglabājusies iezīme, ka viņš nevar vienlaikus ēst un runāt. Pa ceļam var tikai sūkstīties, ka neeju ar kājām, jo skats aiz loga ir vienkārši fantastisks. Gan jau kaut kad aizkulšos uz turieni un vēl pastaigāšu.

Mer De La Glace

Gala stacijā bez stacijas vēl ir restorāns, suvenīru bode un minerālu muzejs. Bet mūsu plāns ir doties lejā uz šļūdoni, tādēļ saraušamais gondolā, mēs esam tik daudz, ka mums vieniem ir piešķirta atsevišķa gondola. Braucam lejā, klausāmies Baby Shark. Apakšējā gondolu stacijā mums ir atlicis vien piecsimts pakāpienu lejā līdz šļūdonim.

Mer De La Glace

Trepes te ir uztaisītas no tērauda sieta, tām spīd cauri un var redzēt zemi, tādēļ Ernests nedaudz sabijies un viņš tā vietā, lai skrietu kā traks, nāk pie rokas. Kāpjot lejā pa trepēm var uzskatāmi novērot klimata pārmaiņu rezultātu, deviņdesmitajos kāpiens nebūtu ne uz pusi tik garš, un pat divtūsktošajos nebūtu nekas traks, bet nu tagad šļūdonis ir pavisam sarucis. Tas gan man šogad nav nekāds brīnums, jo arī Jaunzēlandē novēroju šādu pašu ledāju atkāpšanos. Kamēr par to lasīt avīzēs ir viena lieta, bet kad apskati dabā, tas tomēr aizķer.

Mer De La Glace

Kad esam tikuši lejā, sagaidām pārējos, savelkam jakas un dodamies ledus alās. Tā kā šļūdonis ir dinamisks, tad arī alas te visu laiku tiek atjaunotas, bet mēs jau te esam tikai uz pārdesmit minūtēm un tādēļ viss izskatās statisks. Izstaigājamies pa ledus tuneļiem un zālēm, pavērojam ledājā iesalušos akmeņus. Uztaisām pāris bildes un dodamies ārā, tagad būs kāpiens augšā.

Mer De La Glace

Uz augšu iet lēnāk nekā uz leju, ir saradušies arī vēlāki tūristi un vietām pretplūsmas dēļ it pat jāpastāv un jāpalaiž garām pretī kāpjošā masa. Nedaudz pirms gondolām skatu laukumiņā papiknikojam. Ernestam pēkšņi savajagas košļenes, skaidra lieta, ka nevienam to nav. Viņam nekad nevajag tās lietas, kuras ir. Braucam atpakaļ uz vilciena staciju.

Mer De La Glace

Kamēr mēs ar Ernestu suvenīru bodēm meklējam košļenes, pārējie apskata minerālu muzeju, košļeņu nav, toties ir viens niķīgs puišelis. Aizeju es ar’ apskatīties tos minerālus, nekas īpašs standarta kalnu minerāli. Vienīgais man viens tūrists piesienas un apgalvo, ka es ejot pa to tuneli uz nepareizo pusi. Tā kā uz durvīm puses nav norādītas un visi staigā kā pagadās, es viņu pasūtu vienu māju tālāk. Viņš saprot, ka esmu diezgan īgns tips un klusi notinas.

Šamonī Maķītis

Beidzot esam gatavi doties lejā, bērneļi jau ir paguruši un to tik gaida, lai varētu paškandalēties. Tikuši lejā, mēs dodamies meklēt košļenes. Es gan Šamonī nezinu nevienu košļeņu veikalu, bet Ernests prot visus motivēt. Nekas, vismaz apskatījām miesta centru. Panācām kompromisu un apmeklējām maķīti. Vienīgais pozitīvais šajā lietā bija ātrā apkalpošana.

Pēc tam devāmies uz jau ierasto atrakciju parku braukalēt ar rodeļiem. Šoreiz bremzes priekšā negadījās un varējām izklaidēties uz nebēdu.

Vakara pusē aizbraucam uz ezeru, Maijai ir ideja, ka Matīss ar Kristianu vēlēsies paskriet pa piepūšamo trasīti, kas tur peld ezera vidū. Mēs ar Armandu aizejam uz piepūšamo trasi, atrodama turpat parkā. Katrs caurskrējiens maksā septiņdesmit eirocentus. Paņēmu uz atlaidi desmit, cerībā, ka bērns noskriesies un būs mierīgs. Ar to nepietiek, aizvedu viņu uz bērnu laukumu, lai iztērē enerģiju tur.

Minigolfs

Matīsam ar Kristianu pasākums nav diez ko paticis, esot baigi slidens un diezgan dziļš, viņš esot pāris reizes gandrīz noslīcis, lai gan mugurā glābšanas veste. Es apeju apkārt ezeram paskatīties, kā vietējie sagatavojušies Līgo vakaram. Vietām papardes zieda meklēšana jau iet pilnā sparā, bet ar alu un šašliku ir pavisam traki, tikai divās vietās gaļa tika durta uz iesma. Bet vēl jau nav vakars.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website