Navigate / search

Skārda bungas (Die Danziger Trilogie #1) by Günter Grass, Ginters Grass

Šo grāmatu lasīšanai man iedāvināja Sibilla ikgadējā grāmatu blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās akcijā, kurā var tikt pie grāmatām, kuras pats nekad neaizdomātos lasīt. Mani pašu Nobeļa prēmijas saņēmušie rakstnieki nedaudz baida, gudrām grāmatām parasti aiziet dikti daudz laika un tajās ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā.

“Romāna galvenais varonis Oskars Macerats trīs gadu dzimšanas dienā saņem skārda bungas, kuras turpmāk pavada viņu ik solī, un līdz ar bungām viņš iegūst āksta brīvību. Līdzīgi saucēja balsij, viņš komentē 20. gadsimta briesmīgākos gadus, reizē būdams ļaunuma ģēnijs un sabiedrības nomalē mītošs viszinis. Oskara dzīvesstāsts, kuru viņš izpauž 30 gadu vecumā, būdams dziedniecības iestādes pacients, reizē ir teju vai fanātiski detalizēts, reālistiski un reizē fantastiski spilgts laikmeta atspoguļojums no 20. gadsimta sākuma līdz 50. gadiem.”

Šo grāmatu izlasīju samērā ātri, par aprakstīto laika posmu es biju diezgan labi informēts un tādēļ vismaz notikumu vēsturiskā sadaļa man nekādas problēmas neradīja, kas tad nezina par laiku, kad Hitlers nāca pie varas? Arī notikumu interpretācija bija visnotaļ saprotama, tāda no parastā pilsoņa redzespunkta, kas it kā visur ir piedalījies, bet īpaši nav iesprindzis par globālo kontekstu, vairāk mēģinot izdzīvot.

Vislielākās problēmas man sagādāja Oskars, tāds mazs mērglis, kurš labprāt stāsta par sevi, saviem noziegumiem un nevairās no brangas melošanas. Skaidrs, ka tas puišelis, lai ar’ punduris, patiesībā ir kaut kāda abstrakcija, tēls, kurš sevī iemieso laikmeta garu. Man tā ar līdz galam neizdevās atkost to fenomenu, kurš bija izvēlēts kā Oskars. Reizēm likās, ka visa vācu tauta, reizēm specifiski nacionālsociālisms, reizēm vienkārši mazs perverss punduris no kaut kādas mitoloģijas, kuram ir apsēstība ar medmāsām. Iespējams, ka tādēļ es esmu palaidis garām kādu ļoti nozīmīgu stāsta daļu, bet nekas, uzrakstīšu šo apskatu, izlasīšu kādu rakstu darbu par šo grāmatu un tapšu apskaidrots.

Tā kā Oskars visu stāsta no sava redzespunkta, reizēm gan runājot par sevi trešajā personā, tad sižets, neskatoties uz daudzajiem meliem un neskaidrībām, izlasījās kā piedzīvojumu romāns. Iespējams, ka tas tādēļ, ka katrā no mums ir iekšā tāds Oskars, kas visu pasauli pārkārto tā, ka skaties, kā gribi, bet tu vienmēr esi pasaules centrs un naba. Visi notikumi griežas ap tevi, tieši tu nosaki, kas ir svarīgs un kas ir nebūtisks. Visi esam neatzīti ģēniji un visa mūsu rīcība ir saplānota un pārdomāta. Taču katrs no mums zina, ka šo Oskaru labāk citiem nerādīt un tādēļ viņam ir lemts palikt pundurim, un tikai asākas pārmaiņas dzīvē ļauj viņam paaugties nedaudz lielākam.

Vispār man ir vēlme izlasīt visu triloģiju, bet ne uzreiz, jāsagremo tas, ko nupat izlasīju. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja pārāk nebaida slepkavības un juku laiki, tad ir vērts izlasīt.

Slepkabota dienasgrāmatas 2. grāmata (The Murderbot Diaries #3-4) by Marta Velsa

Reizēm būt par grāmatu apskatnieku ir visnotaļ izdevīgi. Gadās brīži, kad kādu grāmatu gribas izlasīt pirms tā ir nodrukāta, tad vienmēr var palūgt izdevniecībai iespēju izlasīt grāmatu pirms tās iznākšanas. Vispār angļu mēlē šo grāmatu var lasīt jau vismaz gadu, bet kurš tad lasīs angliski, ja grāmata plānojas būt pieejama latviski un Ievas Melgalves tulkojumā? Paldies izdevniecībai Prometejs par iespēju. Maza piebilde – izdevniecības vadītājs ir man labs čoms, tā kā, iespējams, var apšaubīt manu objektivitāti.

Šī grāmata, lai ar saucas otrā, patiesībā sevī ietver trešo un ceturto Slepkabota grāmatu. Tā kā iepriekšējā grāmata nemaz tā pa īstam nebeidzās, tad šī turpina iesākto. Slepkabotam pašam sev neizskaidrojamu iemeslu dēļ joprojām nav miera. Racionāli būtu sēdēt kaut kur kādā stacijā un vadīt savu laiku, skatoties seriālus, bet, nē, tā vietā pašam sev par pārsteigumu Slepkabots aizvien vairāk iesaistās cilvēku lietās. Runa vairs nav tikai izlikšanās par drošības konsultantu, viss ir vēl trakāk! Lai apietu iekšējos algoritmus Slepkabots ir nolīdzis pat sevi, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri nemaz nenojauš, ka viņiem vajadzīga palīdzība.

Arī šajās grāmatās ir tikai viens un vienīgs galvenais varonis, kuram uz sava procesora ir jāiznes grūtais personības tapšanas ceļš. Slepkabotam atliek vien ar nostaļģiju atcerēties laikus, kad uz viņa negūlās nekāda atbildība, dari, ko liek, un miers. Tagad viņam jāpieņem lēmumi, kas skar ne tikai jautājumu: kuru seriālu skatīties? Trešo grāmatu var saukt par personības nobriešanas grāmatu, Slepkabots viens pats pēc savas iniciatīvas veic izmeklēšanu, atrodot gan pierādījumus, gan pat sevi. Ceturtā ir tāda kā starpfināls, noslēdzas viens dzīves posms ar solījumu uz jaunu turpmākajās grāmatās.

Godīgi sakot, grāmata balstās uz diviem vaļiem, viens ir visnotaļ interesantais Slepkabots kā galvenais varonis, kas lasītājam liek fantazēt par tēmu, kā tas būtu, ja reiz parādītos saprāts, kurš ir līdzīgs mūsējam, bet tai pat laikā tas nebūtu balstīts uz bioloģiskām smadzenēm. Un kā būtu pilna pasaule ar šādiem saprātiem, kurus mēs šķietami kontrolētu, bet kuriem tiešo pienākumu veikšana būtu tikai tāda neliela blakusnodarbe, kā, piemēram, kravas kuģiem. Kur tad būtu tā īstā pasaule – cilvēkos vai viņu konstruktos, kas viņus pārspēj visā?

Otrs valis ir piedzīvojumi, tie neļauj atraut acis no grāmatas, jo ir taču jāuzzina, kas tur notiks tai tālajā kosmosa stacijā, vai uzvarēs ļaunās korporācijas, vai triumfēs Slepkabots? Ziņkārība ir diezgan spēcīgs dzinulis, tik spēcīgs, ka lasītājs var pat nepamanīt, ka pasaules dziļums šajā grāmatā ir tikpat plāns kā grāmatas papīrs. Te ir tikai dekorācijas, kas mainās kā futūristisks kaleidoskops, bet patiesībā lasītājs uzzina tik vien kā lietu un vietu nosaukumus.

Grāmata ir izcila un gan jau noteikti kādam pusaudzim kalpos par vārtiņiem, kas atvērs viņam skatu uz plašo zinātniskās fantastikas pasauli. Man lasot radās stipras asociācijas ar “Sargasiem kosmosā”, tikai daudz dinamiskāku. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, un tulkojums latviešu mēlē ir izcils!

PS. Latviski grāmata iznāks 04.10.2019

Black Leopard, Red Wolf (The Dark Star Trilogy, #1) by Marlon James

Man reti gadās grāmata, kuras lasīšana man aizņem veselu mēnesi, bet nu ar šo atgadījās tieši tā. Iemesls pavisam vienkāršs – grāmata nav pietiekoši interesanta, lai rastos vēlme palasīt to ārpus sabiedriskā transporta. Bet viss sākās tik labi!

Pēddzinis ir pazīstams visā Āfrikā kā izcils mednieks. “Viņam ir oža!” Šoreiz viņam tiek uzdots pavisam vienkāršs darbiņš, uzmeklēt kādu puiku, kas pazudis pirms trīs gadiem. Puika ir visnotaļ noslēpumains, un tā atrašanai tiek nolīgta vesela algotņu brigāde. Pēddzinis ir radis strādāt vienatnē, bet apstākļi spiež. Viņam nākas atrast jaunus draugus, pazaudēt tos, pārvērst tos par saviem ienaidniekiem un otrādi.

Un tad vēl tā mārketinga piešprice, ka autors iedvesmojies no afrikāņu mitoloģijas un Āfrikas vēstures, radījis ambiciozu stāstu un neaizmirstamus varoņus utt.

Labi, ja tev ikdienā patīk lasīt Kenijas ziņu portālus, kuros laiku pa laikam kāds balts taksometra vadītājs ar zelta gredzenu pirkstā saviem klientiem saīsina reproduktīvos orgānus vai burvji bēgot no policijas pārvēršas kazā, tad šī grāmata tevī atradīs lasītāju. Te netrūkst burvju, zinātņu vīru, raganu, zibensvampīru, cilvēkēdāju, dažādu viedu cilvēku, kuri pārvēršas leopardos, hiēnās un lauvās. Tāpat netrūkst arī homoseksuālisma, pedofilijas un masu slepkavību.

Sāksim ar pozitīvo, autors rakstīt māk, šķiet, ka viņš pats izbauda rakstīšanas procesu. Viņa varoņi ir kā īsti Koelju sekotāji, katrs viņu teksts ir citāts, par dzīves jēgu vai šaubīgām seksuālām nodarbēm. Līdz ar to ir diezgan grūti izsekot stāsta gaitai, kur nu vēl varoņu motivācijai un izaugsmei. Stāsta struktūra ir tāds saraustīts Omoluzu lēkājums pa griestiem. Jā, pašās grāmatas beigās viss beidzot ir nostājies savās vietās un visu var smuki sarindot kā pienākas. Taču nekādu prieku pēc sešsimt lappušu nomocīšanas man tas nesagādāja, aizvēru grāmatu ar domu – “Man pie kājas gan Pēddzinis, gan tas Puika”.

Es gan neizslēdzu domu, ka visā tajā bija kāda mega dziļā doma, ko es kā afrikāņu mitoloģijas nepārzinātājs esmu palaidis garām savas aprobežotības dēļ. Jo mitoloģiskās dekorācijas bija pārpārēm, dēmoni, kas izliekas par dieviem, dievi, kas izliekas par kokiem. Un tās durvis, kas ir īsta teleportu sistēma. Katra Āfrikas karaļvalsts ir pasaule pasaulē, ar savām intrigām, saviem karaļiem un savu kultūru. Fons ir ļoti labs un tikai tādēļ es grāmatu pievārēju līdz galam.

Par Pēddzini, kuram ir tēvs , kas nav viņa tēvs, bet tomēr ir tēvs. Kurš neatrieba sava tēva, kas nebija viņa tēvs nāvi un viņa mingi bērniem vispār ir grūti ko pastāstīt. Viņš dzīvo maģiskā reālisma pasaulē un tā viņu nepieviļ. Reizēm šķiet, ka viņš ir aprijies kaut kādas sēnes un patiesībā sēž savā tēvoča mājā uz lētā paklāja, kas uzklāts uz dārgā, lai sievas neredz un nekur nemaz nav aizgājis. Viņu jau var arī saprast, jo viņš uzauga pilsētā, viņa sievišķo daļu burvji laikus nenogrieza un tad nu viņš tāds, kuram patīk vīrieši klīst pa pasauli un piesaista sev visādas nelaimes.

Grāmatu es noteikti nevienam neieteikšu lasīt, lieku 5 no 10 ballēm. Skatoties labos vērtējumus gūdrīdos, nospriedu, ka te vairāk ir haips par autora iepriekšējiem darbiem un cerība, ka aiz visas tās vardarbības ir kaut kāda jēga. Daudzajiem salīdzinājumiem, ka šis ir afrikāņu Game of Thrones es nepiekritīšu, jo GoT vismaz bija skaidra stāsta struktūra un varoņiem kaut kādas cerības uz troni.