Šo grāmatu lasīšanai man iedāvināja Sibilla ikgadējā grāmatu blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās akcijā, kurā var tikt pie grāmatām, kuras pats nekad neaizdomātos lasīt. Mani pašu Nobeļa prēmijas saņēmušie rakstnieki nedaudz baida, gudrām grāmatām parasti aiziet dikti daudz laika un tajās ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā.

“Romāna galvenais varonis Oskars Macerats trīs gadu dzimšanas dienā saņem skārda bungas, kuras turpmāk pavada viņu ik solī, un līdz ar bungām viņš iegūst āksta brīvību. Līdzīgi saucēja balsij, viņš komentē 20. gadsimta briesmīgākos gadus, reizē būdams ļaunuma ģēnijs un sabiedrības nomalē mītošs viszinis. Oskara dzīvesstāsts, kuru viņš izpauž 30 gadu vecumā, būdams dziedniecības iestādes pacients, reizē ir teju vai fanātiski detalizēts, reālistiski un reizē fantastiski spilgts laikmeta atspoguļojums no 20. gadsimta sākuma līdz 50. gadiem.”

Šo grāmatu izlasīju samērā ātri, par aprakstīto laika posmu es biju diezgan labi informēts un tādēļ vismaz notikumu vēsturiskā sadaļa man nekādas problēmas neradīja, kas tad nezina par laiku, kad Hitlers nāca pie varas? Arī notikumu interpretācija bija visnotaļ saprotama, tāda no parastā pilsoņa redzespunkta, kas it kā visur ir piedalījies, bet īpaši nav iesprindzis par globālo kontekstu, vairāk mēģinot izdzīvot.

Vislielākās problēmas man sagādāja Oskars, tāds mazs mērglis, kurš labprāt stāsta par sevi, saviem noziegumiem un nevairās no brangas melošanas. Skaidrs, ka tas puišelis, lai ar’ punduris, patiesībā ir kaut kāda abstrakcija, tēls, kurš sevī iemieso laikmeta garu. Man tā ar līdz galam neizdevās atkost to fenomenu, kurš bija izvēlēts kā Oskars. Reizēm likās, ka visa vācu tauta, reizēm specifiski nacionālsociālisms, reizēm vienkārši mazs perverss punduris no kaut kādas mitoloģijas, kuram ir apsēstība ar medmāsām. Iespējams, ka tādēļ es esmu palaidis garām kādu ļoti nozīmīgu stāsta daļu, bet nekas, uzrakstīšu šo apskatu, izlasīšu kādu rakstu darbu par šo grāmatu un tapšu apskaidrots.

Tā kā Oskars visu stāsta no sava redzespunkta, reizēm gan runājot par sevi trešajā personā, tad sižets, neskatoties uz daudzajiem meliem un neskaidrībām, izlasījās kā piedzīvojumu romāns. Iespējams, ka tas tādēļ, ka katrā no mums ir iekšā tāds Oskars, kas visu pasauli pārkārto tā, ka skaties, kā gribi, bet tu vienmēr esi pasaules centrs un naba. Visi notikumi griežas ap tevi, tieši tu nosaki, kas ir svarīgs un kas ir nebūtisks. Visi esam neatzīti ģēniji un visa mūsu rīcība ir saplānota un pārdomāta. Taču katrs no mums zina, ka šo Oskaru labāk citiem nerādīt un tādēļ viņam ir lemts palikt pundurim, un tikai asākas pārmaiņas dzīvē ļauj viņam paaugties nedaudz lielākam.

Vispār man ir vēlme izlasīt visu triloģiju, bet ne uzreiz, jāsagremo tas, ko nupat izlasīju. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja pārāk nebaida slepkavības un juku laiki, tad ir vērts izlasīt.