Navigate / search

Gājiens ar klibo zirdziņu by Vladis Spāre

Katram no mums ir tādi autori, kuru grāmatas ir obligāti jānopērk (vēlams iznākšanas dienā) un tūlīt pat arī jāizlasa, nestiepjot gumiju un negaidot zīmes no debesīm. Pēc grāmatas “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” Vladis Spāre iekļuva šādu autoru listē un diez vai jelkad tiks no tās ārā.

Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti? Tīrs blūzs. Smeldze. Kā uguns svešā logā tur, tumša lauka otrā pusē. Kā viegla ugunskura dūmu smarža no tālas tālienes, tikko jaušama, saldi rūgta. Lāsteka, kura viegli nočīkst starp zobiem un izkūst. Sen pazaudēta fotogrāfija, atmiņas par kuru kavējas prāta stūrītī – bet vairs īsti nav skaidrs, vai tāda vispār ir bijusi. Kā ienākt bērnības mīļā parka bīstamajā stūrī un atklāt, ka bubuļu tur nav un varbūt nekad nav bijis. Atklāsme, kas iepriecina un nedaudz skumdina vienlaikus. Pēc izlasīšanas prātā paliek tieši šī sajūta: vieglums un mazlietiņ skumjas. Smalkas un tīrtīras.

No iepriekšējiem autora darbiem man bija skaidrs, ka šīs grāmatas lasīšana nebūs nekāda izklaide. Autors ir pacenties un raksta par diezgan sāpīgām un depresīvām tēmām. Var jau runāt, ka miršana ir cilvēka dzīves sastāvdaļa un visi mēs ar to nodarbojamies jau no piedzimšanas brīža. Bet viena lieta ir par to lasīt divdesmit gadu vecumā un otra četrdesmit. Šķiet, ka arī rakstīt par nāvi un tās izpausmēm, kļūstot vecākam, tā lieta paliek aizvien personiskāka. Vārdu sakot, grāmatu sāku lasīt vilcienā, pelēkā rītā un nebiju vēl ticis līdz Dubultiem (trešais stāsts, grāmatas garumā), kad man jau bija jāsāk sev meklēt atbildes uz jautājumiem, kamdēļ man jau tā drūmā rītā jālasa drūmi stāsti? Tad nu pārējo ceļu līdz Rīgai gremdējos pārdomās par nāvi kā dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

No stāstiem man līdz mūža galam atmiņā paliks “Zemenes mazajam brālim”, tas mani dikti aizķēra un lai ar pats stāsts ir diezgan triviāls, aizķer pamatīgi. “Astrālās saites” krājumā ir īsts melnais humors, bet “Kamēr krītam” ir īstens patriotiskais melnais humors. Vispār jau vislabāk stāstus izlasīt katram pašam, bet nāves te netrūks. Nāve var būt dažāda, nejaušība, kad esi dzīves lielajā loterijā izvilcis ne to biļeti, mirkļa vājums, vai paša izstrādāts un plānots pasākums. Reizēm viņa ir gaidīta, reizēm negaidīta, nu kā jau tas dzīvei piedienas. Stāstu varoņu dzīves gaitas mierīgi spēj konkurēt ar viņu nāvju daudzveidību, te ir gan bomži, studenti, veiksmīgi un neveiksmīgi biznesmeņi, cilvēki kuriem viss vēl priekšā un tādi kuriem viss ir palicis tikai kā ieraksts blociņā.

Autors turpina “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” iesākto un mūžseno tēmu, kā sadzīvot ar nāvi. Šoreiz tikai tādā īsākā formātā, toties daudzveidīgāk. Vispār tā ir īsta skunste uzrakstīt stāstu tieši tik garu, cik tas ir nepieciešams, pateikt visu, kas jāpasaka un nepateikt to, kas lasītājam pašam jāsaprot. Lieku 10 no 10 ballēm.

Visi dati dodas uz debesīm by Jānis Zelčāns

Zinātniskās fantastikas stāstu krājumi ir mana vājība jau no bērnu dienām. Tādēļ, ieraugot grāmatu bodē šo grāmatu, es vienkārši nevarēju to nenopirkt. Vispār jau latviešu autora zinātniskās fantastikas stāstu krājums jau pats par sevi ir kaut kas fantastisks, kas atgadās labi, ja reizi gadā. Nopirku un sāku lasīt.

Nu citāts no grāmatas anotācijas: “Kurā brīdī cilvēks pārstāj būt cilvēks šī vārda miesiskajā vai morālajā nozīmē? Vai tad, kad viņš rada virtuālu pēcteci un zaudē varu pār to? Vai tad, kad savu īsto ķermeni pakāpeniski ir spiests aizstāt ar mākslīgu, lai par katru cenu dzīvotu? Varbūt tad, kad ļauj sevi ietekmēt un pārveidot svešai pieredzei, kas kļuvusi par preci? Vai tad, kad tiek dota iespēja iekļūt cita cilvēka prātā un rīkoties viņa vārdā, lai veiktu netīkamus darba pienākumus?“

Grāmatā ir apkopoti sešpadsmit īsāki un garāki stāsti, katrs par savu tēmu un ar savu domu. Kā jau kārtīgam stāstu krājumam pienākas, stāsti grāmatā nav izkārtoti nejauši, jo neviens jau nevar uzrakstīt tā, lai visi stāsti būtu izcili visiem lasītājiem, tādēļ tie katram lasītājam ir jāatrod pašam. Personīgi es, lasot šos stāstus, nevarēju tikt vaļā no domas, ka uz autora daiļradi lielu iespaidu ir atstājis Roberts Šeklijs un Klifords Saimaks. Nevar gan izslēgt to, ka man vienkārši dikti patīk Šeklija stāsti un tādēļ es labos stāstos saskatu to. Bet nu par pāris, manuprāt, izlasīšanas vērtiem stāstiem.

Kvantu miskaste” – paralēlie visumi tiek izmantoti pavisam interesantā veidā. Nevienam nepatīk atkritumi un tādēļ ir jāatrod veids, kā šo problēmu viegli atrisināt. Varu tikai izteikt apbrīnu autoram – knapi desmit lapaspusēs ielikt ekscentrisku zinātnieku, piesārņojuma tēmu, svešu civilizāciju artefaktus un miskasti. 10 no 10 ballēm, labākais stāsts visā grāmatā.

Iespēju pilsēta” – katrs, kurš ir spēlējis uz mobilā telefona spēlītes “par brīvu”, daļu no stāsta atpazīs (gribi papildus dzīvību – noskaties 30 sekundes reklāmu), šajā pilsētā viss tiek kontrolēts un naudu vari pelnīt skatoties reklāmas. Bet nav jau tā, ka skatiena noteikšanas algoritmi, izvērtētu tikai tavu uzmanību reklāmām. 8 no 10 ballēm.

Nigērijas Princis” – šo indivīdu, šķiet, pazīst visi, kas jelkad ir atvēruši epastu. Tikai šajā stāstā tas viss ir pa īstam, Nigērijas Princis ir īsts un ar naudu (labi savērpts īsstāsts) 9 no 10 ballēm.

Svešinieks” – labs pēcapokalipsei veltīts stāstiņš, par šo problēmu mūsdienās uztraucas daudzi cilvēki, par mūsu artefaktiem, kas reiz nonāks nākotnē un ko mūsu pēcteči no tā iegūs. Šis, protams, nav ne pirmais, ne pēdējais par šo tēmu, bet bija labs. 8 no 10 ballēm.

Visi dati dodas uz debesīm”- šis ir grāmatas titulstāsts par mūsdienās visnotaļ aktuālu problēmu, savā dzīves laikā mēs internetā uzkrājam datus, bet ko darīt ar tiem pēc mūsu nāves? 9 no 10 ballēm.

Izlasot grāmatu varu teikt, ka autoram vislabāk padodas īsa formāta stāsti, tie kur visa uzmanība tiek veltīta konkrētam fenomenam un ar nelielu humora piesitienu. Tomēr man ir prieks par katru latviešu autoru, kurš nolemj uzrakstīt zinātniskās fantastikas stāstu, ceru, ka autors ar šo neapstāsies, un gaidu jaunu stāstu krājumu.

Когда у тебя нет цели (Малк #1) by Виталий Зыков

Šo grāmatu nopirku rezervei un nemaz negrasījos sākt lasīt. Man jau ir pieredze ar šī autora grāmatu sērijām un iepriekšējās iznākšana aizņēma vien desmit gadus, un es joprojām neesmu drošs, ka tā ir beigusies. Nav nekādu garantiju, ka šī nebūs tāda pati. Bet kaut kā nenoturējos un izlasīju uzreiz.

Malks ir ne pārāk perspektīvs mags iesācējs, bet tas viņu neatur doties uz vietējo kultūras galvaspilsētu, lai izveidotu savu karjeru, iestātos institūtā un kļūtu slavens. Diemžēl viss izvēršas citādi, tiek iegūti ienaidnieki, viņu vajā dēmoni un magi, arī institūts izpaliek. Dzīve ir grūta tiem, kuriem nav mērķa.

Teikšu, kā ir, sākot lasīt pirmo nodaļu, man sagribējās grāmatu nolikt malā. Dzelzceļa stacija, divi draugi, viena draudzene, visi atvadās no ģimenes un dodas iestāties institūtā. Tā kā kaut kur jau lasīts grāmatas sākums. Bet kā lai cilvēks no provinces nokļūst uz galvaspilsētu pasaulē, kurā vientuļam ceļiniekam var uzbrukt dēmoni vai vienkārši aizķert lāsts? Skaidra lieta, ka tikai vilciens ar valsts nodrošinātu aizsardzību.

Būs nedaudz maitekļu. Galvenais varonis mums ir tāds centīgs un strādīgs, maģiskā potenciāla viņam nav īpaši daudz, bet ar uzcītīgumu var sasniegt daudz. Lielākā grāmatas daļa (un viņa nav neko bieza) ir tā saucamais graindings, galvenais varonis trenējas, strādā, izvēlas sev interesējošo maģijas veidu un attīstās. Lai stāsts nepārvērsos par vienkāršu Malka dzīve mācību kontekstā, autors viņam ir piespēlējis mūža mīlestību, taču tā kā viņa ir daudz talantīgāka, tad izskatās ka šeit Malkam nekas daudz nespīd. Labi, ka vēl ir ienaidnieki, viņa brūtes jauni štuceri un kaut kādi revolucionāri. Bet vēl viņam ir megaienaidnieks, kāds dēmons, kas sauc sevi par Vectēvu.

Nav jau tā, ka Malkam talanta atliekas būtu kaut kas nejaušs, viņam ir Pagātne – leģenda vēsta, ka mūsu varonim radi ir visstiprākie magi uz pasaules, tikai viņš piedzimis bez talanta, izstumts un uzaudzis internātā (arī pilnīgi oriģināls sižeta pavērsiens)!

Ja grāmatu lasītu sižeta dēļ vien, tad es viņu diez ko augstu nevērtētu, bet ir viņai viens liels pluss, kas atsver sižeta trūkumus un izplūdumu, tā ir autora pasaule. Pasaule, kur sastāv no salu arhipelāga, kur uz katras salas var būt sava karaļvalsts, demokrātija vai vienkārši dēmonu pasaules filiāle. Pasaule, kur realitātes robežas ir tik plānas, ka reizēm ir naktis kad dēmonu pasaule saplūst ar cilvēku pasauli. Cilvēki ir izdzīvojuši, vēl vairāk viņi ir atbrīvojušies no dēmonu verdzības un izveidojuši savu Impēriju. Tas gan nenozīmē, ka dēmoni par cilvēkiem ir aizmirsuši, viņi labprāt gribētu situāciju izmainīt un cilvēku magi ir tie, kas tur fronti. Man šī pasaule atgādināja video spēli Bloodborn un tieši tas mani ievilka šajā grāmatā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav nekas izcils, daudz līdzību ar agrāk lasītiem darbiem, bet pasaule solās būt perspektīva.

Владыка Ледяного сада: Носитель судьбы (Pan Lodowego Ogrodu #3) Конец пути (Pan Lodowego Ogrodu #4)

Divus gadus es nomarinēju šīs grāmatas plauktā un neatradu laiku tām pieķerties. Bet tad kādu dienu pārkrāmēju grāmatu plauktus, atšķīru trešo daļu, lai nedaudz palasītu un viss – nespēju atrauties!

Dievu kari ir sākušies, Čūsku pavēlnieks mēģina iekarot visu piekrasti, Mātes kulta vadītāji ir sagrāvuši dienvidu impēriju un izveidojuši savu. Midgradas pasaule tiek piesātināta ar maģiju un drīz jaunievedumi vairs nespēs iekļauties Dievu dziesmā. Pasauli gaida kārtējais Pelnu sniegs un restarts. Vuko Drakkeins nav mierā ar šādu nākotnes prognozi, viņam joprojām ir aktuāls uzdevums savākt noklīdušos ekspedīcijas locekļus, izdzēst viņu darbības pēdas un atgriezt tos atpakaļ uz Zemes. Lai to paveiktu viņam ir jādodas uz Ledus Dārzu.

Pirmās divas grāmatas vairāk kalpoja kā ievads, šīs savukārt ir mēģinājums stāstu novest līdz beigām. Vuko izveido veselu specnazu no ziemeļniekiem, kas nodarbojas ar sabotāžu un pretizlūkošanu. Jāatzīmē, ka pretinieki ar’ nav ar pliku roku ņemami un tādēļ cīņa pret pasaules valdniekiem nav nekāda pastaiga parkā. Vuko pretinieki un reizē izglābjamie savukārt nemaz negrib atgriezties uz Zemes, uz tās viņi būtu parasti novadpētnieki, lai ar’ citplanētu pieredzi. Midgradā viņi lemj cilvēku likteņus un veido savu ideālo sabiedrību. Vispār jau viss šis cikls ir tāda kā ironija un kritika par ideālajām sabiedrībām.

Vuko pasaulē galvenais spēlētājs ir Eiropas Savienība, kas aiz sava nosaukuma slēpj interesantu konstruktu, kura nemaz nav tāda savienība, kā tā saucas. Čūsku pavēlnieks, ir izveidojis vienlīdzīgu sabiedrību, kas esošajā fāzē visiem ļauj nomirt vienlīdzīgi kaujā. Mātes kulta piekritēji izveidojuši tādu kā gigantisku terora utopiju, kur visi strādā Mātes labā, ja nestrādā, viņu ķermeņi noder kā augsnes mēslojums. Tad vēl ir tāda kā Meža māte, kuras bērni ir pret jebkādu vardarbību, bet tas ir tikai šķietami. Nu un tad pats Ledus Dārzs, kas ir tāda kā ideāla pilsēta, vismaz skatoties no malas.

Jāatzīst, ka līdz pašām grāmatas beigām lasītājam nav ne jausmas, kā visa tā maģijas padarīšana strādā. Kas ir tas, kas ļāva atbraucējiem no Zemes uzreiz iegūt pārdabiskas spējas, bet tai pat laikā vietējie lielākoties nodarbojas ar maģiju daudz mazākā mērā? Arī Vuko šad tad aizdomājas par šo problēmu, bet viņš vairāk ir darbības cilvēks nevis filosofs, viņam ir jāaizstāv pilsēta un ja kaut kas strādā, tad jāizmanto, nevis daudz jāprāto.

Cikla beigās, kā jau tas žanrā ierasts, notiek fināla kauja, kur uz spēles ir likts viss un ne visu ir bijis iespējams izkalkulēt. Taču autoram ir ķēriens kauju aprakstīšanā un tās pārsimts lapaspuses izrāvu cauri vienā rāvienā. Dikti labs “Last stand”. Kas ir vislabākais, stāsts beidzās tieši tad, kad viņam jābeidzas, lai gan es ceru, ka Vuko reiz atgriezīsies. 10 no 10 ballēm, šīm grāmatām un visam ciklam kopā. Ja reiz izlasīsi, aizmirst būs grūti.

%d bloggers like this: