Gājiens ar klibo zirdziņu by Vladis Spāre

Katram no mums ir tādi autori, kuru grāmatas ir obligāti jānopērk (vēlams iznākšanas dienā) un tūlīt pat arī jāizlasa, nestiepjot gumiju un negaidot zīmes no debesīm. Pēc grāmatas “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” Vladis Spāre iekļuva šādu autoru listē un diez vai jelkad tiks no tās ārā.

Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti? Tīrs blūzs. Smeldze. Kā uguns svešā logā tur, tumša lauka otrā pusē. Kā viegla ugunskura dūmu smarža no tālas tālienes, tikko jaušama, saldi rūgta. Lāsteka, kura viegli nočīkst starp zobiem un izkūst. Sen pazaudēta fotogrāfija, atmiņas par kuru kavējas prāta stūrītī – bet vairs īsti nav skaidrs, vai tāda vispār ir bijusi. Kā ienākt bērnības mīļā parka bīstamajā stūrī un atklāt, ka bubuļu tur nav un varbūt nekad nav bijis. Atklāsme, kas iepriecina un nedaudz skumdina vienlaikus. Pēc izlasīšanas prātā paliek tieši šī sajūta: vieglums un mazlietiņ skumjas. Smalkas un tīrtīras.

No iepriekšējiem autora darbiem man bija skaidrs, ka šīs grāmatas lasīšana nebūs nekāda izklaide. Autors ir pacenties un raksta par diezgan sāpīgām un depresīvām tēmām. Var jau runāt, ka miršana ir cilvēka dzīves sastāvdaļa un visi mēs ar to nodarbojamies jau no piedzimšanas brīža. Bet viena lieta ir par to lasīt divdesmit gadu vecumā un otra četrdesmit. Šķiet, ka arī rakstīt par nāvi un tās izpausmēm, kļūstot vecākam, tā lieta paliek aizvien personiskāka. Vārdu sakot, grāmatu sāku lasīt vilcienā, pelēkā rītā un nebiju vēl ticis līdz Dubultiem (trešais stāsts, grāmatas garumā), kad man jau bija jāsāk sev meklēt atbildes uz jautājumiem, kamdēļ man jau tā drūmā rītā jālasa drūmi stāsti? Tad nu pārējo ceļu līdz Rīgai gremdējos pārdomās par nāvi kā dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

No stāstiem man līdz mūža galam atmiņā paliks “Zemenes mazajam brālim”, tas mani dikti aizķēra un lai ar pats stāsts ir diezgan triviāls, aizķer pamatīgi. “Astrālās saites” krājumā ir īsts melnais humors, bet “Kamēr krītam” ir īstens patriotiskais melnais humors. Vispār jau vislabāk stāstus izlasīt katram pašam, bet nāves te netrūks. Nāve var būt dažāda, nejaušība, kad esi dzīves lielajā loterijā izvilcis ne to biļeti, mirkļa vājums, vai paša izstrādāts un plānots pasākums. Reizēm viņa ir gaidīta, reizēm negaidīta, nu kā jau tas dzīvei piedienas. Stāstu varoņu dzīves gaitas mierīgi spēj konkurēt ar viņu nāvju daudzveidību, te ir gan bomži, studenti, veiksmīgi un neveiksmīgi biznesmeņi, cilvēki kuriem viss vēl priekšā un tādi kuriem viss ir palicis tikai kā ieraksts blociņā.

Autors turpina “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” iesākto un mūžseno tēmu, kā sadzīvot ar nāvi. Šoreiz tikai tādā īsākā formātā, toties daudzveidīgāk. Vispār tā ir īsta skunste uzrakstīt stāstu tieši tik garu, cik tas ir nepieciešams, pateikt visu, kas jāpasaka un nepateikt to, kas lasītājam pašam jāsaprot. Lieku 10 no 10 ballēm.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *