Navigate / search

Čapajevs un Tukšums by Viktors Peļevins

Šī ir vienīgā grāmata, kuru esmu izlasījis covid-19 mājās sēdēšanas laikā. Varētu likties, ka mājās sēžot var izlasīt daudz vairāk nekā ikdienā un, iespējams, ka kādam tā arī ir, bet ne man. Dienā vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks, ko darīt bez grāmatu lasīšanas. Un nākas vien secināt, ka vilcienam grāmatu lasīšanā ir daudz lielāka nozīme nekā es to biju iedomājies. Šo grāmatu man izlasīšanai piešķīra Andris un, domājams, tikai tādēļ es viņai vispār pieķēros.

Pjotrs Tukšums no vienas puses ir tāds kā dzejnieks, kas ir šo to savā dzīvē sasniedzis, taču Oktobra revolūcija viņam ir piespēlējusi iespēju kļūt par krievu lielākā mistiķa Čapajeva līdzgaitnieku. Tai pat laikā eksistē arī kāds cits Pjotrs Tukšums, kas atrodas trako mājā un gudri cilvēki izmanto viņu savos pētījumos. Kurš tad ir reālais Pjotrs un vai vispār ir iespējams būt reālam pasaulē? Stāstā autors ir pamanījies ievietot dažādas realitātes, te ir Pjotrs ar savām revolūcijām, Marija, kuru smagi ietekmējusi Baltā nama apšaude, Serdjuks ar savu īpatnējo skatījumu uz japāņu kultūru un Volodins, kurš zina ceļu uz mūžīgo kaifu. Katrs no viņiem bēg no realitātes kā nu māk.

Ja man šī grāmata būtu īsi jānoraksturo, tad:

“Biedri strādnieki! … Šodien, Biedri, Es redzēju Ļeņinu! Urrā!”

Kā cilvēkam, kas bērnu dienās zināja simtiem anekdošu par “Peķku un Čapajevu”, mani uzrunāja grāmatas nosaukums vien. Nevar teikt, ka šī bija pirmā reize, kad lasu darbu par realitātes pamatu šķietamību un veco labo ideju, ka pasaule ir tikai tas, kā mēs to uztveram, un mūsu pašu uztveres interpretācija ir katra paša iekšējās pasaules iekšējā lieta. Bet šī noteikti bija pirmā reize, kad es to lasīju kontekstā ar Oktobra revolūciju un PSRS pēc-sabrukuma gadiem. Nav jau nekāds brīnums, ka Pjotram nākas bēgt no revolūcijas, protams, nekad nav skaidrs, no kuras uz kuru viņš ir īsti aizbēdzis. Bet tas jau arī nemaz nav svarīgi, cilvēks pats izvēlas laiku un vietu, kurā viņš dzīvo, grāmata ir tikai veids kā to lasītājam un Pjotram to pavēstīt.

Ja godīgi, tad es samelotos, ja apgalvotu, ka izpratu grāmatu pilnībā visos slāņos, vēl vairāk – diez vai es viņus visus pat spēju identificēt. Lielākā daļa atsauču uz klasisko literatūru droši vien man pagāja garām, toties par Iekšējo Mongoliju gan es šo to biju dzirdējis. Vispār man šķita, ka visa šī grāmata ir tāds sajaukums no  “Gödel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter”, “Lielo patiesību meklējumi by Edgars Imants Siliņš” un Lobsang Rampa darbu idejām. Šī nav no tām grāmatām, kuru es skrietu ieteikt visiem. 9 no 10 ballēm.

Europe: A Natural History by Tim Flannery

Šo grāmatu iepirku 2020. gada Grāmatu izstādē, grāmatas autors man jau ir zināms un viņam manās acīs ir laba reputācija. Nav jau tā, ka man mājās nebūtu grāmatas par šo tēmu, bet pēdējā laikā mani uzrunā Penguin izdevniecības grāmatu oranžās grāmatu muguriņas, labi izskatās plauktos.

Eiropa vismaz pēdējos 100 miljonus gadu ir kalpojusi kā krustceles starp Āziju, Āfriku un Ziemeļameriku. Laiku pa laikam te ir ienākušas dažādas sugas, kuras tika absorbētas, hibridizētas vai pārveidotas, cilvēkus ieskaitot. Šajā laika posmā Eiropa ir bijusi gan tropisko salu arhipelāgs, gan ar ledu pārklāts kontinents. Visādi ir gājis un autors šos notikumus cenšas ielikt pārsimt lapaspusēs gan sugu tendenci miniaturizēties un gigantizēties, ledus laikmetu ietekmi uz floru un faunu, kalnu rašanos un ko nozīmē labs meteora trieciens klimatam.

Skaidrs, ka es biju sacerējies, ka grāmatā būs arī kaut kas par Baltijas teritoriju aizlaikos, bija jau, bet dikti skopi. Baltija ir bijusi virs ūdens visu apskatāmo laika posmu, ir pat kartē iezīmēta kā sauszemes masa Bal (pirms 80 miljoniem gadu), bet, kā raksta pats autors, nav atrastu nekādu dižo fosiliju, lai būtu par ko rakstīt un viņš naski pievēršas tagadējās Turcijas un Spānijas teritorijās dzīvojošo dinozauru dzīves nianšu aprakstu. Vispār ja es būtu ieskatījies indeksā, tad būtu redzējis, ka manas cerības nav pamatotas.

Visādi citādi, ja tevi interesē krupju evolūcijas grūtākie posmi, tad šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs, ir taisni vai brīnums, kur šādi radījumi labi pārlaiduši visādas kataklizmas un tikai cilvēku parādīšanās viņu uzdzīvei ir pielikusi treknu punktu. Bet nav jau tā, ka krupji būtu tie paši veiksmīgākie, ko Eiropa devusi pasaulei. Cilvēkveidīgie savu pēdējo evolūcijas posmu posmu veica Eiropā pārojoties ar neandertāliešiem un reizēm izmantojot tos kā pārtikas avotu. Līdz ar cilvēku parādīšanos dabūja trūkties daudzas citas dzīvnieku sugas un alu sienas. Runājot par alu sienām, vīrieši sienu gleznojumos vienmēr attēloti apģērbti, bet sievietes vienmēr ir kailas.

Vispār jau grāmata ir laba un informatīva, taču informācijas apjoms šeit ir tik blīvs, ka daļa aizmirsīsies jau pēc pāris nedēļām, bet, iespējams, nemaz nevajag iemācīties visu grāmatu no galvas, bet paņemt to, kas pašam liekas piemērotāks. Manā gadījumā krupji un cilvēki – lieku 9 no 10 ballēm. Lasītājam gan jāsagatavojas daudzu sugu uzskatījumam un faktu gūzmai.

%d bloggers like this: