Navigate / search

Čapajevs un Tukšums by Viktors Peļevins

Šī ir vienīgā grāmata, kuru esmu izlasījis covid-19 mājās sēdēšanas laikā. Varētu likties, ka mājās sēžot var izlasīt daudz vairāk nekā ikdienā un, iespējams, ka kādam tā arī ir, bet ne man. Dienā vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks, ko darīt bez grāmatu lasīšanas. Un nākas vien secināt, ka vilcienam grāmatu lasīšanā ir daudz lielāka nozīme nekā es to biju iedomājies. Šo grāmatu man izlasīšanai piešķīra Andris un, domājams, tikai tādēļ es viņai vispār pieķēros.

Pjotrs Tukšums no vienas puses ir tāds kā dzejnieks, kas ir šo to savā dzīvē sasniedzis, taču Oktobra revolūcija viņam ir piespēlējusi iespēju kļūt par krievu lielākā mistiķa Čapajeva līdzgaitnieku. Tai pat laikā eksistē arī kāds cits Pjotrs Tukšums, kas atrodas trako mājā un gudri cilvēki izmanto viņu savos pētījumos. Kurš tad ir reālais Pjotrs un vai vispār ir iespējams būt reālam pasaulē? Stāstā autors ir pamanījies ievietot dažādas realitātes, te ir Pjotrs ar savām revolūcijām, Marija, kuru smagi ietekmējusi Baltā nama apšaude, Serdjuks ar savu īpatnējo skatījumu uz japāņu kultūru un Volodins, kurš zina ceļu uz mūžīgo kaifu. Katrs no viņiem bēg no realitātes kā nu māk.

Ja man šī grāmata būtu īsi jānoraksturo, tad:

“Biedri strādnieki! … Šodien, Biedri, Es redzēju Ļeņinu! Urrā!”

Kā cilvēkam, kas bērnu dienās zināja simtiem anekdošu par “Peķku un Čapajevu”, mani uzrunāja grāmatas nosaukums vien. Nevar teikt, ka šī bija pirmā reize, kad lasu darbu par realitātes pamatu šķietamību un veco labo ideju, ka pasaule ir tikai tas, kā mēs to uztveram, un mūsu pašu uztveres interpretācija ir katra paša iekšējās pasaules iekšējā lieta. Bet šī noteikti bija pirmā reize, kad es to lasīju kontekstā ar Oktobra revolūciju un PSRS pēc-sabrukuma gadiem. Nav jau nekāds brīnums, ka Pjotram nākas bēgt no revolūcijas, protams, nekad nav skaidrs, no kuras uz kuru viņš ir īsti aizbēdzis. Bet tas jau arī nemaz nav svarīgi, cilvēks pats izvēlas laiku un vietu, kurā viņš dzīvo, grāmata ir tikai veids kā to lasītājam un Pjotram to pavēstīt.

Ja godīgi, tad es samelotos, ja apgalvotu, ka izpratu grāmatu pilnībā visos slāņos, vēl vairāk – diez vai es viņus visus pat spēju identificēt. Lielākā daļa atsauču uz klasisko literatūru droši vien man pagāja garām, toties par Iekšējo Mongoliju gan es šo to biju dzirdējis. Vispār man šķita, ka visa šī grāmata ir tāds sajaukums no  “Gödel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter”, “Lielo patiesību meklējumi by Edgars Imants Siliņš” un Lobsang Rampa darbu idejām. Šī nav no tām grāmatām, kuru es skrietu ieteikt visiem. 9 no 10 ballēm.

Comments

Lasītāja
Reply

Vilciens ir būtisks lasīšanas veicināšanas faktors, tas tiesa.

asmo
Reply

Es pat teiktu primārais!

harisma
Reply

Ik dienā pavadu daudz laika vilcienā, nevaru nepiekrist

Leave a Reply to asmoCancel reply

name*

email* (not published)

website