Tā kā visas labās man zināmās “popodancu” (fantāzijas žanrs, kur mūsdienu cilvēks nonāk paralēlajā pasaulē) sērijas esmu izlasījis, nolēmu piemeklēt sev ko jaunu un vēl nezināmu. Beigu beigās izvēle krita uz šī autora grāmatu sēriju Šamanis.

Igors attopas piekalnītē, šķiet, ka tikai nolicies nosnausties, lai gan ne sitams nevar atcerēties, kādēļ viņš būtu pieņēmis šādu lēmumu. Palēnām viņš nonāk pie secinājuma, ka viņš vairs nav Essentuki apkaimē, bet pavisam citā pasaulē. Par laimi viņš nav gluži tukšām rokām, viņam bez velosipēda un mugursomas ir pneimatiskā šautene “Ataman”, kuras lodes kalibrs ir 6.35 un stobra galā uzmontēts skaņas slāpētājs. Noderēs arī universālais revolveris ”Groza” ar divdesmit padomjlaika patronām rezervē. Un te pēkšni parādās kaut kādi čabani zirgos ar arbaletiem un berdankām pie sedliem, tikai tai aizslēgs tāds dīvains pagriezts 90 grādu leņķī!

Ja nopietni, tad grāmatas centrālajam sižetam nav ne vainas, Igors nonācis tādos kā mežonīgajos rietumos, kur tādi paši kā viņš ir izveidojuši savu pašpārvaldi. Regulāri karo ar vietējiem kalnu iedzīvotājiem, uztur tirdzniecības sakarus ar vietējiem zemkopjiem. Pašiem ir sava pilsēta un kņaziste. Kaut kur citā kontinentā esot pat kaut kādas attīstītākas civilizācijas paliekas, bet tās uz šo pusi īpaši neraujas, jo te kara rezultātā notikusi kaut kāda kataklizma. Igors meklē vietu sabiedrībā un viņam izdodas izsisties. Vēl vairāk  – vietējiem ir aizdomas, ka viņi patiesībā atrodas kaut kādā realitātes šovā, jo regulāri tiek atrastas novērošanas kameras un laiku pa laikam pat retranslējošās stacijas.

Viss būtu super, taču autors ir apsēsts ar ieroču aprakstiem, un tas nokauj visu ielasīšanos sižeta līnijā. Lūk, galvenais varonis dodas pirkt gāzģeneratora automašīnu, būtu nopircis – i labi, bet nē, davai, parunāsim par stiprinājumiem “gatlingu” uzstādīšanai. Protams, tie nav īstie zemes gatlingi, bet vietējo speciālistu ražojums, un tad nu lasītājam nākas uzzināt lodes kalibru, dūmu pulvera mīnusus, kurus var kompensēt ar automašīnas mobilitāti, ātršāvību, apkopes nianses un cenas vietējā valūtā. Un tā par katru stroķi, satiek dejās meiču – runājam par šaujamajiem. Redzam kādu ar vietējo automātu – aprakstām tā tehnisko specifikāciju. Kāds uzbrūk – lūdzu, katra šaujamā distance, uzbrucēja pozīcijas, pēc šāviena skaņas noteikts ierocis un tā apraksts. Gan jau, ka īsts ieroču entuziasts par visu šo ir sajūsmā, un tā kā autors labi kotējas, tad tādu ir ne mazums. Mani šie infodumpi nedaudz nogurdināja un beigās sāku tos ignorēt.

Par varoņa izaugsmi nevar sūdzēties, viņam jaunā pasaule piestāv kā labi uzšūts uzvalks, jau uz zemes viņš bija labs ieroču speciālists, te viņš var izvērsties, atpakaļ neatskatoties. No pilnīga iesācēja kļūst par respektablu un nozīmīgu personu vietējā kņazistē, bada maizē nedzīvo un vispār ir, D&D terminos runājot, lawful good.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja spēj atslēgties no, manuprāt, nevajadzīgas faktoloģijas gūzmas un sekot tikai sižeta pavērsieniem, tad pasaule ir daudzsološa un prasmīgi izveidota, arī sižets lai arī ne oriģināls, bet labi pārdomāts. Lasīt gan es ieteiktu ieroču entuziastiem un cilvēkiem, kuri spēj atstāt neinteresantās vietas nelasītas.