23. jūnijs (Tatranska Lomnica – Skalnate pleso – Veľká Svišťovka – Chata pri Zelenom plese – Biela Voda)

Šodienas pārgājienam gatavojamies nopietni, mums līdzi būs veselas divas mugursomas. Arī puiši ir informēti, ka nebūs nekādi joki un rīt pēc takas noiešanas, par šo sasniegumu visiem tiks kārtējais akvaparks. No rīta morāle ir laba. Paēdam brokastis, apsveicam Maiju dzimšanas dienā un dodamies ceļā.

Ceļš nu jau ir zināms – dodamies līdz pacēlājiem, šoreiz pa īsāko ceļu, nu tur, kur reklamē veikalu, kas pārdod Norvēģiju. Šoreiz nolemjam neskriet uz kasi, bet uzreiz nočekot, vai pacēlāja biļetes jau ir gopass kartē. Un tavu brīnumu – ir! Tiekam iekšā un tad slovāku vietu ierādītāji mēģina mūs dabūt tālāk uz krēsliem. Stāsta mums kaut ko un brīnās, ka mēs neko nerubījam slovāku mēlē, jaucam norādījumus. Ko lai saka, reizēm parādīšana ar pirkstu var izteikt vairāk nekā pusminūtes garš monologs svešā valodā.

Lai vai kā, esam iekšā visi vienā beņķī, ar Armandu nodemonstrējam, kā var nolaist priekšā barjeru un braucam augšā. Tur pārsēžamies gondolā, šoreiz tikai mēs un visi vienā, un uzrīkojam ballīti. Tikuši līdz stacijai Skalnate pleso nopūšamies ar pretiedeguma krēmu un sākam taku. Takas sākumā pēc neliela kāpuma gar apgādes sliedēm esam pie observatorijas vārtiem. Tur ieeja ir uz visstingrāko noliegta. Lai esam veikuši tikai pāris minūtes no ceļa, esam jau izretojušies. Matīss aizsteidzies visiem priekšā, es eju kopā ar Ernestu un Maija – ar Armandu. Pēc kāpuma nedaudz iedzeram cukurūdeni un dodamies tālāk. Taka ir smuka, visu laiku pret kalnu, un jo augstāk kāp, jo mazāk veģetācijas paliek. Vietām ir pa nelielam serpentīniņam un beidzot esam klāt pie akmeņu nogruvumiem. Es Ernestam pastāstu, ka vispār jau tā lieta ir visnotaļ bīstama, jo tie akmeņi var sākt ripot pie mazākās nestabilitātes, bet šie izskatās sen nekur nav ripojuši un izveidotā taka ar’ dod tādu kā drošības sajūtu. Ernests uzņemas svarīgo Pathfaindera lomu. Šķērsojam pirmo tādu akmeņu lauku un lienam tik pa taku augšā, šad tad mums ir pa kādam pretimnācējam, atšķirībā no Vācijas te uz takām neviens nesveicinās. Mums ir labs progress, ātrums gan nav liels, bet nu ne visiem te ir garas kājas.

Beidzot kalna nogāzi esam šķērsojuši un nonākuši pie Veľká Svišťovka piekājes, kur mūs sagaida neliels serpentīns. Nedaudz uzrāpjamies pa to augšā un domās jau esam virsotnē. Tad saņemam zvanu no Maijas, viņi ar Armandu ir dikti atpalikuši un mums esot viņi jāpagaida. Armands arī pieprasa, ka pikniks drīkst sākties tikai pēc viņa ierašanās. Atrodam nelielu aizvēju, sēžam un gaidām. Te mūs uz takas latviski pasveicina un novēl priecīgus Līgo svētkus. Mūsu atrastā vieta ir ok, īsti ērta sēdēšana nav, Ernests apgalvo, ka te esot zirnekļi un apkārt sāk lidināties mušas, kuras tēlo, ka ir lapsenes. Beigās ieraugām gaidāmos, es dodos viņiem pretī un palīdzu Armandam pieveikt atlikušo posmu.

Beidzot var sākties pikniks, un patiesībā nemaz tik tālu jau no sākuma vēl nemaz neesam tikuši. Kad visi atpūtušies, dodamies augšā kalnā. Man par brīnumu visi ir tā izbesījušies, ka to nelielo gabalu līdz pašai virsotnei neviens nemaz nevēlas iet un līdz galam kāpju es viens pats. Vispār jau skats ir visnotaļ smuks – kalni, ezeriņi un, ja skatās uz otru pusi, tad Tatranska Lomnica un var redzēt pat Popradu!

Tālāk seko takas vispretīgākais posms – kāpšana lejā un te vilkšanās lejā ir pa megastāvu serpentīnu. Es pēdējo reizi kaut ko tādu esmu piedzīvojis Madeirā. Puišiem arī sāk kristies morāle, sākam dzirdēt apvainojums par stulbo taku, par tiem, kas viņus te atvilkuši un vispār Ernestam ir daudz kas sakrājies. Bet nu labi, ar ko tādu mēs bijām rēķinājušies, lienam tik lejā, ir jābūt diezgan uzmanīgam, lai nejauši nenokristu pāris blokus zemāk, Minecraft terminos runājot.

Viss ir puslīdz okei līdz brīdim, kad tiekam līdz tai ķēdes vietai. Kritums nudien ir daudz stāvāks nekā es biju iedomājies. Matīss iet pirmais un lēnā garā tiek lejā. Mums ar Armandu tik ātri neiet, jo sešgadniekam šis pārbaudījums nav domāts – viņam rokas ir par īsām (vai arī kājas), bet kaut kā komandējot viņu un reizēm izmantojot sevi kā atbalsta punktu, mēs lejā tiekam. Aiz mums lejā mēģina tikt kaut kāda tūristu grupiņa, viņiem iet pavisam lēni un tad takas galā ierodas Maija ar Ernestu. Ernests uzreiz paziņo, ko viņš par šo nokāpienu domā. Skaidra lieta, ka man vajadzēs palīdzēt tikt viņiem lejā. Vispār, ja rāpjas neturoties pie ķēdes uz augšu pa klinti, process ir daudz vieglāks un daudz ātrāks. Ernesta entuziasmu piebeidz neliels kritiens posma augšgalā, kur viņš nobrāž kāju, tā nu lejā kāpj lamādamies un bļaustīdamies. Un mēs neesam nogājuši pat septiņus kilometrus, kur katrs vidēji prasījis bezmaz vai pusstundu.

Tālāk ceļš ir vienkāršāks un vēl pēc diviem serpentīnu kilometriem esam pie Chata pri Zelenom plese, lai kas viņa arī nebūtu, man viņa turpmāk asociēsies ar atvērtas atejas bedres smaku. Pa gabalu gan skats nav peļams, smuks kalnu ezeriņš, kam pāri slejas kalnu siena. Vietām redzami nenokusuši sniega lauki un ja grib var pat pieiet klāt un aptaustīt pērno sniegu. Visi arī nedaudz sasparojas, jo pat man šķiet ka nu jau esam gandrīz galā. Ar prātu jau saprotu, ka nē bet sirds saka – galā.

Tur vietējā ēdnīcā iepērkam saldumus, nedaudz piesēžam un dodamies uz autobusu. Ir tikai viena nianse – līdz autobusam ir vēl septiņi kilometri. Tā kā ceļš ir veidots no lieliem akmeņiem, kas izvietoti visnotaļ nelīdzeni, pastaiga nav nekāda patīkamā, un, protams, visu laiku taka iet uz leju. Vislielākais mīnuss visam iepriekšminētajam, ir, ka bez strautiņa, kas šad tad šķērso vai plūst blakus ceļam, te nav ko redzēt un viss pārgājiens ir diezgan vienmuļš, pa saulē nokaitētiem akmeņiem. Mums tas prasa vēl divas stundas. Tā kā autobuss iet reizi pusstundā, mēs pat pamanāmies pirms pēdējā posma, kad pēc norādēm atlikušas vien 40 minūtes, uzrīkot nelielu pikniku. Nedaudz pašķiramies un brīdī, kad mēs ar Armandu jau redzam šoseju, saņemu informāciju no Matīsa, ka viņam zvanījusi mamma, Ernests ir nokritis un noskrāpējis asiņainu celi, plāksteri ir manā somā un man jāiet atpakaļ. Atrodu vietu, kur atstāt Armandu, ņemu plāksterus un dodos atpakaļ.

Kad esmu līdz viņiem ticis, redzu, ka Ernests jau sadaktarēts (kāds uz takas bija iedevis dezinficējošo šķīdumu un plāksterus) klibo lejā. Par tādiem pārdzīvojumiem nonesu viņu lejā līdz šosejai. Tur sagaidām autobusu un braucam uz savu ciemu. Braucienā atklājam , ka ciema autoosta ir nosacīti blakus rodeļu trasei un arī mūsu viesnīcai.

Vakariņās dodamies uz “Stara mama” pavakariņot, spēka kaut kam citam nevienam vairs nav.