Ceļojums uz Saravaku Ceturtā diena
17. augusts
Singapūra
Šorīt brokastīs atkal esam laicīgi, mums jau ir pašiem savs galds, pie kura iekārtoties, atradu sieru, ko likt uz maizes, un vispār labi ieturējos. Mums ir ideja doties uz Gardens By the Bay pēc iespējas agrāk, pirms to pārpludinājušas cilvēku masas.
Ar metro aizdodamies uz Marina Bay un tad lēnā garā karstā rīta saulē dodamies uz dārzu pusi. Pavēnī sauli tā nejūt, bet, kad jāgaida pie krustojuma, tad var just caur sandalēm, kā silst kājas. Lai arī šo vietu apmeklēju jau ceturto reizi, īsti ceļu tā arī atminēties nevaru, jo parasti tas notika vakarpusē, un tumsā jau viss izskatās citādi. Pastaiga, lai ar neprasa īpašu piepūli, liek pamatīgi pasvīst.
Pārliecinu savus ceļojumu biedrus, ka nevajag tērēt laiku un biļetes pirkt uzreiz, bet nopirkt pie objektiem. Galu galā tur veseli trīs cilvēki jau rindā priekšā stāvēja, kas tad tik garu rindu var izstāvēt? Dodamies uz tiltiņu, no kura var pārskatīt visu dārzu, strūklakas, megakokus, kas gan vairāk ir ar vīteņiem apkarinātas dzelzsbetona struktūras. Šajā ceļojumā esmu izvēlējies uzvedības modeli, ignorēt apkārtējo vēlmi uztaisīt cmuku bilžuku. Man vienkārši nav vēlmes tērēt laiku gaidot, kad kāda būs piedevusi savai sejai un stājai pietiekoši noslēpumainu izteiksmi, lai viņas līdzbraucēji varētu to nofočēt. Speciāli netraucēju, bet, ja apiet apkārt nevar, speros vien cauri. Līdz ar to nepukojos, ja citi tā dara brīžos, kad mēģinu ko nofotografēt.
Vispār jau dārzā zem Supertree grove ir daudz un dažādi mazāki dārziņi – ķīniešu, japāņu, tuksnešu un kas tik vēl ne. Bet mums tas nav galvenais – galvenais ir tikt uz lielajām atrakcijām. Fiksi tiekam cauri ķīniešu dārzam, jāatzīst, ka dažu labu veidojumu jau ir skāris laika zobs. Nopērkam biļetes un dodamies iekšā Cloud forest.
Cloud forest ir tāda liela siltumnīca, kas simulē augstkalnu floru. Centrālais elements ir ūdenskritums kas gāžas no mākslīga kalna augšas un pie tā ir jāfotografējas visiem un visām. Tā nu tas te pieņemts, pat masku var novilkt, lai pēc ģīmja bildē sevi varētu atpazīt. Izskatās, ka tā te ir dziļa tradīcija, tādēļ, ievērojot vietējās paražas, to izdarām arī mēs. Un tad jau var doties lēnā garā pa pašu cooled conservatory, kā rakstīts viņu bukletā. Sākas ar nelielu orhideju dārzu, tad ar liftu augšā līdz virsotnei un tad pa gaisā iekārtiem tiltiem var lēnu garu slāt uz izeju.
Kopš ieriekšējās reizes te man šķiet ir nedaudz pamainītas dekorācijas, bet es teiktu, ka uz labo pusi. Kristāla alas, kas reiz rotāja kalna iekšpusi tiek demontētas un tiks aizstātas ar D Avatara pieredzi. Pastaigas sākumā notiek ikrīta augu rasināšana, kur pa sprauslām uz augiem tiek pūsta migla. Tā kā bez maskas man vēl ir brilles, tad kaut ko saskatīt vairs nemaz nav tik triviāls pasākums. Vispār jau siltumnīca uztaisīta godam un kopš tās atvēršanas es te atnāku katru reizi, kad gadās būt Singapūrā.
Mūsu nākošais objekts ir Flower dome, tas ir tāds kā botāniskais dārzs, kur vienā milzu siltumnīcā sabāzti visi pasaules augi. Tie sakategorizēti pa kontinentiem un apmeklētājam ir iespēja pastaigāt pa Austrālijas, Āfrikas, Vidusjūras un citiem dārziem. Ja labi pameklē, var atrast pat vienu bērzu, un tas jau vien par kaut ko liecina. Vēl viņiem te regulāri ir kāda pagaidu ekspozīcija veltīta kaut kādam pasākumam. Mums nepaveicas, jo jaunās dekorācijas vēl nav paspējuši pilnībā izlikt apskatei, bet, cik var spriest no jau izstādītā, šī pasākamu centrālā tēma būs Centrālamerikas kultūras.
Šajā vietā, ja ir vēlme un interese, var nodirnēt kaut vai visu dienu. Es vēl īsti nevaru pateikt, kad man viņa šķiet labāk apmeklējama – dienā vai vakarā. Vakarā daudz kas tiek smuki izgaismots un dārzam ir zināma noslēpumainība. Dienā savukārt vari izlasīt katra baobaba nosaukumu īpaši nepiepūloties.
Pēc šī nolemjam aizdoties uz Supertree skywalk, tur vari uzbraukt augšā vienā no megakokiem un tad pa tiltiņu, kas tos savieno, pastaigāties un pavērot pasauli no augšas. Pie lifta gan ir uzraksts, kas lūdz vairāk kā 15 minūtes augšā nedirnēt, jo citi arī grib tikt. Vislabākais te ir atrasties lielā vakara gaismas šova laikā, bet pa dienu ar’ skats nav peļams. Mums ar Matīsu gan tas apnīk ātrāk un mēs nenoblandāmies pat rekomendētās piecpadsmit minūtes. Labāk tomēr ir sēdēt ēnā.
Varētu domāt, ka pēc šādiem darbiem mēs spersimies atpakaļ uz hoteli atpūsties un uzkrāt spēkus. Nekā! Tiek izlemts apmeklēt indiešu kvartālu, es tur jau esmu bijis un izsaku protestus, kuri netiek ņemti vērā. Tikt tur ir pavisam viegli – aizbrauc ar metro līdz Little India un klāt esi. Šī ir arī tā vieta, uz kuru es reizēm solu aizvest savus bērnus, kad viņiem ir problēmas ar galda kultūru. Sak, aizvedīšu un varēsi ēst rīsus ar rokām no papīra. Matīss beidzot te ir atvests un viņam patīk. Maija ar Viesturu vēlas apskatīt vietējo hinduistu templi, nākas vien doties tā virzienā.
Par laimi Krišnam šodien ir brīvdiena un templis slēgts, tā ka nemaz nenācās vilkt nost apavus un skatīties tempļa iekšieni. Tad seko pastaiga gar viņu piparbodītēm un tad, gandrīz jau tikuši prom no indiešu kvartāla, atrodam vietu kurā papusdienot. Arī te ir QR koda sistēma, bet acīmredzot izskatāmies pietiekoši pastulbi un mums ēdienkartes atnes uzreiz, pat nevēstot par sistēmas priekšrocībām. Paņemu vistu karija mērcē un izvēli nenožēloju.
Nedaudz atpūšamies un dodamies atkal uz Zoodārzu, varētu domāt, paga vai tad vakar tur jau nebijāt? Bijām, bet ne visā, izrādās tur ir vēl Amazon River Quest, kur pa upi tevi ved laivā un izrāda vietējo faunu un floru. Nu uz zoodārzu mēs tagad nokļūt jau mākam, pat autobusā biļeti protam nopirkt. Tā kā man vakarā ir citi plāni, tad sākam uzreiz ar braucienu pa upi. Lai līdz tam tiktu, ir jāiziet cauri nelielam zivju paviljonam akvārijam. Tur var apskatīt jūras govis. Patiesībā nekad agrāk tik daudz un tik tuvu tos lopus nemaz nebiju redzējis. Nākas nedaudz uzkavēties.
Pats brauciens ar laivu, neteikšu, ka dikti iespaidīgs, var pavērot vietējos dzīvnieciņu, kapibaras un citus niekus, bet vairāk pēc Disneja atrakcijas. Nav jau tā, ka nožēloju, tomēr patika. Pēc brauciena man jādodas uz Lau Pa Sat vakariņās ar vienu čomu. Pārējie paliks vēl uz Night safari, kas ar nav peļama atrakcija, bet to es jau agrāk esmu apmeklējis.
Šķiet, ka visu esmu saplānojis pareizi, bet neesmu ierēķinājis tikai to, ka esmu topogrāfiskais idiots un neprotu tikt ārā no šīs upes pasaules. Lai ar atvados no visiem uz pareizās takas, tālāk kājas mani aiznes nezināmos virzienus un gribot negribot esmu izstaigājis un redzējis visu apskatāmo, pat pandas! Tikai neesmu atradis izeju. Beigās nolemju iet atpakaļ no kurienes atnācu, tā arī apskatu ekspozīciju vēlreiz un, tiekot līdz autobusa pieturu redzu, kā autobuss uz metro staciju aizbrauc bez manis, nākas gaidīt vēl desmit minūtes.
Lau Pa Sat ideja ir tāda, ka vakarā septiņos tā apkaimē tiek slēgtas ielas un uz tām izvietoti galdi, tad no apkārtējiem restorāniņiem izvēlies ko vēlies, ja esi dikti slinks, tad starp galdiem klīst uzņēmīgāku ēstūžu darbinieki un nopārdos tev ēdienu tā, ka pat pašam pakaļa nebūs jāpaceļ. Pasākums izvērtās foršā vakarā ar alu un sarunām. Aizvelkoties uz hoteli esmu pārsteigts, ka neviens vēl nav atgriezies no Night Safari.