Navigate / search

Ceļojums uz Saravaku Sestā diena

19. augusts

Singapūra – Miri

Šorīt jāceļas pēc sešiem, jo jāpaspēj uz lidostu. Vēl jau neesam īsti pieraduši pie laika starpības un organismam ir visnotaļ dīvaini rausties augšā ap vieniem pa nakti pēc Latvijas laika. Bet, ko lai dara, AirAsia jau negaidīs! Velkamies uz recepciju, izčekojamies un palūdzam, lai mums izsauc taksometru. Atbrauc taksometrs, pievelkam koferus pie bagāžnieka, mēģinu attaisīt, tas netaisās. Domāju, ka tikai taksists var atvērt. Saku taksistam, lai ver vaļā, no takša izkāpj tipisks Singapūras taksometrists, pieiet pie bagāžnieka, parausta un paziņo, ka vispār viņam bagāžnieks nestrādā, lai meklē citu un aizbrauc. Ejam uz recepciju un palūdzam vēl vienu taksometra izsaukšanas pakalpojumu. Nākamais atbrauc normāls, bagāžnieks strādā, salādējam koferus un braucam uz lidostu. Taksists ir mazrunīgs un mani ar uz ļerkšķēšanu tik agri no rīta nevelk.

Lidostā apgūstām mākslu, kā pareizi noskanēt biļetes, lai paši saviem spēkiem spētu iečekot bagāžu. Bet nu tādu patvaļu te neviens neļauj, salīmē bagāžas marķējumus paši un vēl paprasa kovid sertifikātu pie bagāžas nodošanas. Nez par ko tā, jo Malaizijā tādas lietas vairs neprasa. Tikt no Singapūras ārā ir daudz vieglāk nekā iekšā. Imigrācijā noskenē pasi, tad pirkstus, bildi salīdzina un brīvs. Es pirms reisa ieeju grāmatbodē un saprotu, kuru grāmatu es lasīšu pa ceļam uz Miri. Nopērku The Premonition audiogrāmatu, tā man stāstīs par to, kādēļ ASV ar kovid visu salaida dēlī. Dodamies uz geitu, tur apsēžamies un no apsēšanās mūs tūdaļ fiksi izdzen vietējie drošībnieki, viņi veic pārbaudi, paskatās, vai zem krēsliem kas nav atstāts, pārvirza gājējus pa citu ceļu, izskatās pēc pašizdomāta darba.

Pats lidojums ar neko īpašu neizceļas, ir nedaudz garāks pa stundu, un lidmašīnā mums iedod uzkost sviestmaizi. Nolaižoties neviens neaplaudē, jo acīmredzot te tas tā nav pieņemts, lai gan rindā uz iekāpšanu gan stāvēja. Miri lidostā jāiziet imigrācija, tur, cik es saprotu, galvenais esot uzrādīt atpakaļceļa aviobiļeti. Stāvot imigrācijā var lasīt plakātu par Āfrikas cūku mēri, un atstāts kā troļļošanas elements plakāts, kurš iesaka, ja esi atgriezies no Ķīnas un jūties apslimis, tad nekavējoties dodies pie sava ārsta. Atpakaļceļa biļeti man neviens neliek uzrādīt, iespiež pasē zīmogu un var doties savākt bagāžu.

Nu ir divi darbi, kas jāizdara – jātiek pie ringitiem un jānopērk vaučers taksometram. Pie ringitiem tikt ir viegli, tik jāatrod pareizais bankomāts. Pirmais negrib naudu dot, otrs gan dod, cik tik prasi. Vaučers maksā 25 ringitus, laikam Rīgas lidostas taksistu blēdības nav nekas unikāls. Nopērkam to un dodamies meklēt taksometru. Atrodam taksometru, salādējam iekšā bagāžu un tā vadītāja Sandra ved mūs uz Pullman hotel.

Pa ceļam apspriežam aktuālos jautājumus, laika apstākļus un sarunāju, ka rīt ap 9:30 viņa mūs no hoteļa savāks. Braucot pa Miri, man šķiet, ka kaut kas te nav kārtībā, tik īsti nevar saprast kas. Un tad man pielec – nekur nav ietves, visur tikai šoseja. Pajautāju Sandrai, kā te ar ietvēm, bet var redzēt, ka viņa nesaprot, par ko tāds satraukums, visur tak var aizbraukt ar taksi.

Hotelī iečekojamies bez problēmām. Mums numurs 22. stāvā, nemaz neticas, ka šitik mazā miestā tik lieli hoteļi. Pa logu skats uz vietējo upi, zvejniekciemu, golfa laukumu un tālumā hornbillu/tukānu parku. Iekārtojamies un nolemjam pirms pilsētas izpētes aiziet papusdienot. Kopš vakariņām un lidmašīnas sviestmaizēm nav jau nekas jēdzīgs ēsts. Restorāna atrašana nesagādāja nekādas problēmas, lielākas problēmas bija saprast, vai viņš ir atvērts vai nav.

Es neizceļos ar lielu izdomu un pasūtu burgeri ar kartupeļu frī, šoreiz bez trifelēm, un ir tīri ēdams. Arī cena ir visnotaļ demokrātiska 10 eiro ekvivalents no cilvēka. Paēduši ejam uz lielpilsētu. Maija kaut kur izlasījusi, ka te tuvumā esot zivju tirgus, kuru noteikti vajagot apmeklēt. Ņemot vērā, ka ārā ir virs 30 grādiem pēc Celsija, es jau domās esmu sagatavojies apmeklējuma neaizmirstamībai.

Zivju tirgus nudien nav tālu, tepat aiz stūra, paej pa brauktuves malu, šķērso divus parkošanās plačus un klāt esi. Milzu angārs, kam logi aizsegti ar plastmasas pārvalkiem. Smaku jau var just pa divdesmit metriem. Matīss atsakās iet tur iekšā, mēs pārējie gan gribam redzēt, kādas tad te ir reņģes un brētliņas. Vistizlākais ir, ka mēs te esam vienīgie apmeklētāji un bez nodoma ko pirkt. Tad nu nostaigājām gar zivju pārdevēju letēm, zivis te glabā uz ledus, un tinamies prom, neiesaistoties sarunās. Tīģergarneles te iet pa 6 eiro kilogramā.

Nākošais apskates mums ir vietējo mājražotāju tirdziņš, bet, lai līdz tam tiktu, mums ir jāpārvar kāds kilometrs uz pilsētas centra pusi. Teikšu uzreiz, Miri, ja tev nav mašīnas vai mopēda, tu esi losis. Te par gājējiem nav domāts vispār. Patīk kustināt kājas, ej pa ceļa malu un izbrīni vietējos autobraucējus. Lai tiktu pāri vienai no galvenajai ielai, ir jāatrod gājēju pāreja (kas izskatās vairāk pēc gājēju pārbrauktuves). Papriekš tev jāpārlien pāri šoseju atdalošai barjerai, jāstāv uz braucamās joslas un jāgaida, ka iedegsies zaļais. Kad tas iedegas, tu šķērso ielu, kur pārejas beigās pārlien pāri atdalošai barjerai un attopies auto stāvvietā. Vietām luksaforu nav vispār un tur krustojumus šķērso, izvērtējot satiksmes intensitāti.

Reizēm veicas un kāda veikaliņa priekšā vari lavierēt salīdzinoši droši starp mopēdiem un automašīnām, vietām ej pa ceļa malu. Bet vispār jau šoferi ir pieklājīgi un nost nevienu nebrauc, saprot, ka ārzemnieki un ko no tādiem var gribēt. Lai vai kā, izvairoties no atvērtiem kanalizāciju grāvjiem un vilku bedrēm, beidzot esam pie tā tirdziņa.

Kā jau sagaidāms, te centrālais biznesa avots ir batikoti audumi un ar tiem saistīti izstrādājumi. Nav jau ne vainas, šo to nopērkam, vietām nevaram atrast pārdevēju, lielākoties norēķināties var tikai ar skaidru naudu. Nolemjam uz vietējo vienīgo muzeju, kas veltīts naftas ieguvei nemaz neiet. Nav dikti tālu, bet redzot, kāda te infrastruktūra, nemaz negribas mēģināt tur aiziet, tādēļ ejam uz parku.

Parks ir nedaudz aizaudzis, bet izskatās, ka esam trāpījuši uz sezonas sākuma sakopšanas darbiem. Vīri aizrautīgi trimmerē zāli un tavu brīnumu ar trimmeri pielīdzina dzīvžogus, pro skills! Jānem vērā un jāpamēģina mājās. Rezultāts nav nekāds sauss kubs vai trapezoīds, bet interesants viļņojums.

Arkā sastopu vietējo, kurš apjautājas no kurienes nākam, iesaka apmeklēt naftas muzeju un aiziet tālāk savās gaitās, iečekojam estrādi un gar blakus esošās mošejas pakšķi ejam uz vietējo iepirkšanās centru pabaudīt kondicionētu telpu labumus. Jāatzīst, ka Miri kā pilsēta nekādu labo iespaidu neatstāja, gan jau ar laiku te viss uzlabosies un kas zina – vienudien pat parādīsies ietves. Atpakaļceļā iegriežamies pārtikas bodītē un iepērkam cukurūdeņus un cepumus. Jo rīt mēs lidojam uz Mulu un tur vispār nekā diža nav, tuvākais veikals, kurā var nopirkt cepumus ir septiņas dienas ar laivu pa upi.

Izrādās, ka mūsu hotelī ir pieejams baseins, kas saucas Infinity pool, bet es uz to neeju. Man jāspēlē Diablo immortal, jo turpmākās trīs dienas būs grūti tikt pie stabila interneta. Vakariņās ejam uz to pašu hoteļa restorānu un kārtīgi paēdam. Viņiem gan te ir dažādas problēmas, beigusies menca fish and chips, kola ar vairs nav.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website