Ceļojums uz Saravaku Septītā diena
20. augusts
Miri-Mulu
No rīta iekožam brokastis un dodamies uz lidostu, Sandra ir klāt kā norunāts – 9:30 un ceļš līdz lidostai aizņem vien desmit minūtes. Lidostā rīts tikai sākas, vietējie tirgotāji startē augšā savas bodītes, bankomāti vēl nav ieslēgti un īsti nevar saprast, kur un kā jāiet. No sākuma izlaižam cauri bagāžu aparātam, par to tiekam pie uzlīmes,, līdzņemamo bagāžu neviens nepārbauda, vismaz šajā posmā. Tad iestājamies rindā uz reģistrāciju, vietējie čekotāji saka, lai nesteidzas un uzgaida piecpadsmit vai piecdesmit minūtes. Gaidīšanas laiks paiet ātri, jo te ir internets. Es aizeju uz bankomātu, kuri kā reiz uzstartējas, noņemu skaidru naudu, jo Mulu visi norēķini ir tikai kešā. Un tad jau arī iekšā čekotāji sauc, lai nestāv kā āži, bet stājas rindā. Rinda tagad ir līdz lidostas durvīm. Šeit neviens nekrāmējas ar reisiem, visi stāv vienā rindā.
Tā nu stāvam un gaidām savu kārtu, nav jau tā, ka nebūtu problēmu. Priekšā stāvošie ir bijuši šopingā un, kā vēlāk uzzināju, bieži vien priekš visa longhausa, un tādēļ nododamās bagāžas apjoms sastāv no vairākām kartona kastēm, kas pilnas ar pilsētas labumiem. Un tad lidostā pazūd elektrība uz nelielu laiku, bet pietiekamu, lai pārstartētu visus datorus. Tad pēkšņi atjož vien vīrelis un bļauj, ka visiem, kas lido uz Mulu beigt tūļāties un ārpusrindas iet pie čekošanās. Mums no tā nav nekāda prieka, jo mēs jau rindu esam izstāvējuši paši saviem spēkiem.
Nododam bagāžu, nedaudz pamaldījušies atrodam departure vārtus, labi, ka lidosta maza, un ejam uz savu reisu, te beidzot pārbauda mūsu somas un varam iet uz Maswings aviolīniju lidaparātu. Maziņš turboprops, kurš vedīs mūs vien nieka simts kilometrus pāri džungļiem uz Mulu.
Lidojumā nekas dižs nenotiek, vari pa logu skatīties, kā Borneo industriālos apmēros iznīcināti džungļi, kurus aizstāj eļļas palmu plantācijas, iekost aviolīnijas piedāvātos riekstiņus un sūkt šokolādes pieniņu. Kuru es, starp citu, pamanos izšļakstīt pa visu salonu. Te lieti noder iedotā salvetīte, lai visu piekoptu.
Lidojums ir kādu pusstundu un esam Mulu lidostā. Šī noteikti ir mazākā lidosta, kurā esmu bijis – skrejceļš un neliela lidostas ēka, uz kuru no lidmašīnas jādodas kājām. Par to, ka esam tuvu ekvatoram, liecina satelītšķīvi, kas taisni veras debesīs. Bagāžu te pie izkraušanas var savākt individuāli un dodamies uz izeju.
Tur jau mūs sagaida Dženija, viņa būs mūsu gids visas šīs dienas. Mēs esam nolēmuši baigi nečakarēties un ekskursijas nopirkuši Borneo Adventures. Var jau it kā visu darīt pats, bet tāpat parkā tu praktiski nekur nevari iet bez gida pavadības un maksā naudu parka darbiniekiem. Dženija mums saorganizējusi transportu un nogādā mūs pusotru kilometru līdz Mulu nacionālajam parkam, kurā mums ir noīrētas mājiņas ar kondicionieri. Var teikt, ka mums paveicās un nebija jāguļ longhausā vai kojās. Piereģistrējamies parkā, gadījumā, ja kāds pazūd, lai vismaz vārdu zina, Dženija aizved un ierāda mums mājas un sarunājam, ka pēc pusdienām tiekamies un dodamies uz Deer Cave skatīties sikspārņus.
Pusdienas ļauj mums ievērtāt nacionālā parka kafejnīcu. Ja var ticēt ceļvežiem, tad šī ir gandrīz vienīgā ēstuve piecdesmit kilometru rādiusā, esot vēl kaut kāda tuvajā Mariott hotelī un pāris vietējo ēstūži, bet mums ir šī. Kafūzis iepriecina, lai tiktu pie ēdiena, jāstāv rindā. Uz visu rindu ir trīs ēdienkartes, no kurām vienu savāc kāda sociāli bezatbildīga persona un aizstiepj pie sava galdiņa, acīmredzot domājot, ka viņu apkalpos kā restorānā. Teikšu uzreiz, izņemot vārdus karijs un Burgers es tur daudz neko nesaprotu. Es izvēlos kariju ar kartupeļiem un vistu, Matīss paņem burgeri. No dzērieniem ņemam vietējo kolas analogu 100plus. Nezinu ko īsti tas 100plus nozīmē – garantiju nodzīvotajiem gadiem nākotnē vai, ka tualete nevar būt tālāk par simts metriem. Garša nebija nekāda labā, bet, ņemot vērā, ka alternatīva bija krizantēmu dzēriens bundžā, tad šis ir labāks. Kariju man atnes, bet kartupeļus neredz, toties ir rīsi (labi ka tā). Matīsam vistas burgeri nenes un nenes, esam jau visi paēduši, aizgājuši uz mājiņām pēc mugursomas ar līdzņemamām lietām. Pēc saraksta – lietusmantelis, ūdens, kabatas lukturītis, pretinsektu pūšamais, vieglas uzkodas. Vēl trīs minūtes un jāsākas pārgājienam, bet burgeris vēl nav manīts. Beidzot viņu atnes, Matīss apgalvo, ka gaļa nemaz nav vistas, bet tādiem niekiem vairs nav laika, jāēd, kas ir, un jādodas ceļā.
Jāatzīst, ka iet pa džungļu taku gida pavadībā ir pavisam cita štelle, nekā jozt tiem cauri vienam pašam. Dženija šajā amatā strādā, var teikt, visu mūžu, sākumā kā parka reindžeris, kad parks vēl nebija privāts, tagad piepelnās vadājot cilvēkus, kurus viņiem piespēlē tūristu aģentūras. Tā nu ejam pa taciņu uz alas pusi un mums tiek mācītas džungļu gudrības. Piemēram, kāpuriem nevajag skarties klāt – no viņu matiņiem būs dikti jākasās. Varam redzēt arī zarkukaiņus, kas apsēduši takas malu, tad neliels ieskats laternvaboļu dzīvē, kā tās izskatās atšķirīgi no koka uz koku.
Tiek rādīti koki un krūmi, kas tiek izmantoti ikdienas priekšmetu pagatavošanā, no tā sanāk labs jumts, bet no tā var pīt grozus. Interesants ir krūms, kas dzīvo simbiozē ar skudrām – tu viņam pieskaries un krūms čab kā traks, izrādās skudras sit pa to ar saviem vēderiņiem. Laba štelle ir wait a minute plant, tas ir nokarenas augs, kurš ir pilns ar maziem āķīšiem – aizķeries aiz tāda un vari piņķerēties ārā. Tad mums tiek parādīti augi, no kuriem var izgatavot pūšamo trubu dārtiem, pašu dārtu izejmateriālu un koku, no kura var iegūt indi no tiem. Ja nu kādreiz nonākšu džungļos, vismaz ar ieroču izgatavošanu problēmas nebūs. Gar indes koku gan izskatās sveķi tiek vākti vēl šodien. Tā nu ejam pāri upēm un cauri džungļiem izvairoties no zirnekļiem, čūskām un kāpuriem. Jā, no tūkstoškājiem ar’ jāizvairās, viņi te brangi, mums gan rokas garuma monstri netrāpās, bet dažs labs ir visnotaļ iespaidīga lieluma.
Beidzot esam pie Deer Cave. Ja nu kāds nezina, tad tehniski šī ir pēc tilpuma lielākā ala pasaulē, lai gan no malas tā neizskatās. Gide novērtē situāciju un redzot, ka uz to pusi jau aiziet indiešu grupiņa, mūs nolemj sākumā aizvest uz citu alu, lai nedrūzmētos.
Sākam ar Langs Cave, baltie ļaudis uzskata, ka šīs alas atklātas vien nesen, bet vietējie par viņām ir informēti jau no neolīta laikiem. Langs Cave ir tāda neliela iesildīšanās tūre, vienkārša ala ar smukiem stalaktītu un stalagmītu veidojumiem, šur tur dziļākajās spraugās var redzēt arī pa sikspārnim, bet lielākoties te plosās kaut kādas čurkstes, kuras ir pusaklas un orientējas pēc savas čiepstēšanas.
Kad starteris pabeigts, dodamies uz Deer Cave. Līdz šim šo esmu redzējis tikai BBC dokumentālajā sērijā Planet Earth un jāatzīst, ka dzīvē viss ir daudz iespaidīgāk, milzu ieeja, mēs gan slapstāmies pa upes izskalotu sānu eju, pilna ar sikspārņiem. Tos gan redzēt var kā milzu melnus plankumus alas griestos, kas ir vismaz 100 metrus augsti. Pārgājiens pa alu turp atpakaļ būs vismaz pāris kilometrus garš.
Pirmo reizi dabā redzu iespaidīgus guano kalnus – sikspārņi cītīgi pārstrādā augļus un kukaiņus mēslos, un apakšā uz to bāzes ir vesela ekosīstēma, dažāda kalibra tūkstoškāji un zelta prusaki šakalē, ka nemetas. Ja palūr pavisam tuvu, tad visi mēsli noklāti ar sīkām vabolītēm. Šur tur var manīt arī pa kādam alu zirneklim. Aizraujoši!
Lēnā garā nonākam pie Ēdenes dārza, kas ir alas alternatīvā ieeja un no alas tumsas džungļi pie izejas nudien izskatās tīri tā neko. Tā ieeja gan esot slēgta pēc negadījuma ar gidu un tūristu, pēkšni plūdi esot tos aizskalojuši un nevienam nevajag sliktu reputāciju. Kopumā ala episka, te tik daudz nav jautājums par stalaktītiem un stalagmītiem, bet par to vai 747 Boings var izlidot cauri vai nevar.
Kamēr esam blandījušies pa alu, ir sācies sikspārņu izlidošanas laiks. Un sikspārņu izlidošana ir tas, kādēļ mēs te vispār esam atkūlušies. Pēc būtības viņi izlido laikā no 16:30 līdz 18:00, reizēm viņi neizlido nemaz. Mums apskaidroja, ka iepriekšējās dienās šie praktiski neesot lidojuši, bet šodien izskatās, ka izbadējušies un sākuši ātrāk. Tā nu daļu no sikspārņu lidojuma nākas skatīties pie alas ieejas, kas vispār ir ekskluzīva lieta. Es vēl nezinu, bet tas, ko es skatos, ir lielākais sikspārņu vilnis, kas dodas medībās. Tā ir dominējošā suga ar vislielāko indivīdu skaitu. Pāris minutes paskatāmies un tad godīgi dodamies uz sikspārņu observatoriju.
Tagad lielās masas vairs nav, bet nāk ārā mazākas grupiņas, nedrīkst bļaustīties, lai neaizbaida. Skats ir visnotaļ interesants, pat mazajos baros ir pāri pa tūkstots indivīdu un nav jau tā, ka sikspārņi te būtu barības ķēdes augšgalā. Viņus vaktē sikspārņu vanadziņi, kas laiku pa laikam izceļ kādu no bara atpalikušu. Virs džungļiem nolaižas vēl kāds melns putnelis, un Maija apgalvo, ka tas esot bijis hornbils. Es ar savu redzi uz tik smalku detaļu izšķiršanu nepretendēju. Es pat nespēju redzēt tepat klintīs kaujošos mērkaķus, kas ar laikam izlīduši nočekot sikspārņu lidojumu.
Kad sikspārņu reidi kļūst arvien retāki un sāk mesties krēsla, dodamies atpakaļ uz māju pusi. Pa ceļam sāk pilināt lietus un naktī sāk parādīties varžu kurkstēšana. Viņas te nav nekādas latviešu “kvā kvā”, bet spiež uz anglisko ar “Whaaat!!!” Un tas ir riktīgi skaļš izsauciens, tāds, it kā kāds tepat blakus bļautu. Beigās gidei izdodas vienu džungļos atrast un nekā diža nav – paliela melna vardīte, tikai balss skaļa.
Pēc pastaigas dodamies uz kafejnīcu un pavakariņojam, pa lielam uz četriem cilvēkiem vakariņas izmaksā ap 20 EUR. Vakariņas mūs pavada ar lietusgāzi, zibeņošanu un pērkonu. Vakarā uzspēlējam Scout. Ap desmitiem pārstartējas ģeneratori un uz laiku viss paliek bez elektrības, tai parādoties kondicionieris vairs negrib darboties. Bet cītīgi slēgājot slēdžus to izdodas atdzīvināt un pa nakti nebūs jāsvīst. Zem grīdas un blakus mājai vardes uzdod savu jautājumu Whaat?