Navigate / search

Izbrauciens uz Bretaņu Septītā diena

29. jūnijs

(Rennes- Parīze -Rīga)

No rīta pabrokastojam, izčekojamies un dodamies uz vietējo mākslas muzeju. Tas gan vēl nav atvēries un mēs nolemjam paklaiņot pa vecpilsētu. Izskatās, ka franču nemieri ir nonākuši arī šajā miestā, vienā laukumā ir atrodamas nodedzinātas miskastes atliekas, tirgus gan šodien ir beidzies un visas ielas ir tukšas, var pat pa ietvi paiet. Pastaigājam pa autentisku viduslaiku ieliņu, daža ēka te jau ir no 1505. gada. Lielākā daļa ir ar šķībām sienām. Atliek vien cerēt, ka šodien viņas nesabruks. Arī smaka ir autentiska.

Laiks lēnā gaitā samaitājas, sāk pilināt un beigās pat līt. Somas mums ir viesnīcā un muzeja atvēršanu nākas sagaidīt stāvot pažobelē. Bijām nolēmuši laiku līdz vilciena atiešanai pavadīt muzejā, taču jau pie kases mums saka, draudziņi, jums gan nav noveicies, galvenā ekspozīcija mums šodien ir ciet. Vaļā tikai pirmais stāvs islamam veltītā ekspozīcija un Cabinet of curiosities. Un tad vēl izstāde, par kuru jāmaksā. Laiks jānosit, nospriežam, ka maksāsim, bet pie kases neviens neparādās.

Islāma kultūrai veltītā izstāde bija pāris dunči un kaut kādas mošeju bildes. Brīnumu kabinetā savākti visādi krājējam interesanti loriņi, mumificētas galvas, porcelāna nieki un miniatūras gleznas. Lieki sacīt, knapi pusstundu bija ko darīt. Savācam viesnīcā savas somas un ejam dirnēt uz dzelzceļa staciju.

Līdz Parīzei nācās braukt divas stundas. Izkāpjam ārā Montparnasas stacijā un lemjam, ko darīt. Laiks mums atliku likām un ejam uz Eifeļa torni. Ceļu atrast visnotaļ viegli, jo to torni var redzēt pa gabalu, pēc pusstundas esam klāt. Maija uzstāj, ka tagad esot jāpapusdieno un mēģinām noēst to kausēto sieru, nesanāk. Mani jau tā Eifeļa konstrukcija diez ko neuzrunā, bet izskatās diezgan populāra vieta Daži uzņēmīgi tirgotāji pat ir sadomājuši, ka cilvēki varētu gribēt sev aizvest līdzi uz mājām miniatūru torņa kopiju un pārdod tādus tepat parka malā.

Mūsu plāns ir gar Sēnas upi aiziet līdz Luvrai un tad ar vilcienu aizbraukt līdz lidostai. Iešana ir diezgan besīga, jo pēkšņi sāk spīdēt saule, gaiss kļūst sutīgs un no iešanas vairs nav nekāda prieka. Tā nu klimstam gar Sēnmalu, vērojam vietas, kurās esam bijuši agrāk un vietas, kurās neesam bijuši un nemaz netaisāmies iet. Pa gabalu var redzēt pat Parīzes Dievmātes katedrāli, kuru mēs apskatījām vēl nedegušu. Ir arī bomžu izveidoti telšu ciematiņi tepat zaļajā zonā. Kultūra, vienu vārdu sakot. Es gan esmu nedaudz piebesījies un sāku burkšķēt, ka vajadzēja braukt ar metro nevis te slāt ar kājām, sevišķi ņemot vērā vietējās pašvaldības attieksmi pret kājāmgājējiem. Ko vispār nozīmē Passerelle Debilly? Pēc pēdējā vārda ir skaidrs, ka neko labu!

Pie Luvras dzelzceļa staciju atrodam pateicoties tikai tam, ka Maija jau te ir bijusi un zina, kur jāpagriežas un pa kuru eskalatoru jābrauc lejā. Šoreiz dzelzceļa biļetes nopērkam bez aizķeršanās, sagaidām vilcienu uz spraucamies iekšā. Karsts kā peklē un vietas ar īsti nav, mēs ielīdām vieni no pirmajiem un bija kur piesēst, bet turpmākajās stacijās cilvēki sāka spēlēt konservu bundžās. Sēžu priecīgs, jo nemaz nenojaušu, ka Parīzes vilcienos ir reāla blakšu problēma.

Tiekam līdz lidostai, izejam drošības kontroli un jau vakarā esam mājās.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website