2007. gada 26. jūnijs (Rīga – Londona – Dubaja)

Tad nu lielā diena bija pienākuse, somas sakravātas un lidmašīnu biļetes n reizes pārbaudītas uz esamību. Kaut kā tā bija sanācis, ka ar katru no līdzbraucējiem biju sarunājis ierasties lidostā citā laikā un pats ar draudzeni ieradies vēl padsmit minūtes agrāk. Protams sāku abu atlikušo ceļa biedru apzvanīšanu, jautājot, kur tad šamie palikuši. Uzzinājis savus sarunātos laikus, dūšu nezaudēju – iestājos rindā, lai iečekotos pats un nodotu bagāžu.Bagāžas nodošanas plāns bija reti viltīgs, kas sevī ietvēra bagāžas iečekošanu līdz pat Singapūras lidostai. Galvenā ideja bija aiztaupīt laiku, lai nebūtu katrā lidostā jāstāv pie lentes gaidot savu bagāžu un čekojot to pa jaunam. Bagāžās pieņēmēja un boarding pass izsniedzēja, gan apšaubīja iespēju, ka bagāža līdz Singapūrai varētu nokļūt, jo redz Getvikā viņu pakāsīšot ar varbūtību 50:50. Tas gan mūsu sparu nemazināja un bagāža tika iečekota līdz pat Singapūrai.

Pēc iečekošanās izrādījās, ka lidostas teritorijā mums jānobumbulē vesela pusotra stunda, kuru tad arī noslaistījām izlidošanas termināla tālākajā galā. Bumbulēšanas laikā tika veikts arī zinātnisks eksperiments, kurā nskaidroja ūdens virpuļa kustību latvijas izlietnēs, lai varētu salīdzināt to ar Dienvidu puslodes virpuli. Bija dzirdēts, ka rotācija notiekot pretēji.

Iekāpjot lidmašīnā pirmais pārsteigums bija turku ekipāža. Izrādījās, ka Air Baltic čarterē turku lidmašīnas. Man jau no paša sākuma likās, ka nekas ap ko šiverē turki nestrādās. Tā arī izrādījās ļočenes izlidošana aizkavējās par veselu sutundu. Šīs stundas laikā pasažieri varēja novērot, kā turku ekipāža rosās ap priekšējo lidmašīnas tualeti, kaut ko skrūvējot un ķimerējot. Lai vai kā lidmašīna gaisā tika dabūta un lidojums līdz Getvikai ar neko īpašu neizcēlās.

Ierodoties Getvikā lidmašīna no Latvijas kā tāds bārabērns piestāja Dienvidu termināla pašā tālākajā galā. Tad nu rausāmies ārā un gājām meklēt ceļu uz Ziemeļu terminālu no kurienes tad mums bija jāizlido uz Dubaju. Ceļš atradās viegli, zīmes norādīja North terminal transfer. Transfērs izrādījās neliela telpa koridora malā, kurā televizori cītīgi rādīja reisu grafiku. Tur pat melns uz balta bija rakstīts: “Autobus kursē ik 15 minūtes gaidiet, šoferis Jūs pasauks”.

Apsēdāmies un sākām gaidīt. Atnāca krievu tautības ģimenīte, kas lidoja uz Maljorku un arī gaidīja. Pagāja 20 minūtes, gaidot bija apložņāta tuvējā apkārtne, noskaidrōjās, ka trepes uz leju ved uz autobusa pienakšanas punktu, tieši tāpat kā lifts. Diemžēl automātiskās durvis vaļā vērās tikai ar kodu. Tika atrasts arī balts telefons ar kura palīdzību varēja sazināties ar lidostas administrāciju, ja nemaldos numurs bija “159”. Pagāja vēl dažas minūtes mūsu kompānija jau sāka meklēt cilvēku, kurš zvanīs administrācijai, ar tekstiem, davai pazvani tu utml. Bija cerības uz krievu ģimenīti, taču izteiciens: “Umeļi bi govoriķ po angļiski, mogļi i pozvaņiķ i sprosiķ!”, tās sagrāva. Tad nu saņēmos un pazvanīju pats. No administratora uzzināju, ka buss ir ceļā un tūlīt būs klāt. Kā par brīnumu tiešām autobuss pēc 10 minūtēm pienāca.

Šoferītis pārbaudījis mūsu biļetes aiztransportēja mūs uz Ziemeļu terminālu. Tur, atraduši Emirates aviolīniju iečekošanās punktu, atklājām, ka apkalpojošā personāla tur nav, bet toties ir balts telefons. Nu jau zvanot citam uzzinājām, ka personāls ir ceļā, lai pagaidot. Atnākusī sieviete, izsniedza mums boarding pass Londonai un Dubajai. Tālāk dodamies uz drošības pārbaudi. Visiem lik novilkt kurpes un jostas, dažiem “laimīgajiem” tiek izkrautas visa rokas bagāža. Mēs neesam “laimīgo” vidū un diezgan ātri varam doties uz Getvikas tax free zonu, kurā, ja godīgi, nekā jēdzīga nav.

Nonākot Boarding Gate un gatavojoties 7.5 stundu lidojumam uz Dubaju, ievēroju, ka šī reisa pasažieru vidū mēs esam gandrīz vienīgie baltie cilvēki. Iekāpšana lidmašīnā notika standartā, sievietes ar bērniem, invalīdi un tad pārējie. Vienam mūsu ceļabiedram reāli nepaveicās, viņam priekšā sēdēja hiperaktīvi arābu sīkie, kas nodarbojās ar aktīvu dauzīšanos un plūkšanos. Visvairāk mani izbrīnīja bērneļu mātes attiekme, pilnīgs pofigs, lai sīkie ņemas. Paceļoties gaisā mums pasniedza uzkodas, pēc kurām lidmašīnas pasažieri sāka iemigt.

Un tapa vakars un tapa rīts – pirmā diena.

2007. gada 27. jūnijs (Dubaja -Singapūra)

Pats ar paēdis nosnaudos un pamodos, kad lidmašīna jau lidoja gar Irākas robežu. Kaut kādu iemeslu dēļ Irākas teritorijā lidmašīna neielidoja. Jāatzīst, ka gulēšana lidmašīnā ir diezgan nepateicīgs pasākums. Salonā bija lidoja pāris zīdaiņi, kas koncertēja īpaši nevadoties pēc pulksteņa laika. Tad netālu no manis sēdēja viens pavecāks nēģeru onkulītis ar spieķi, kurš nakts vidū, nometis zemē avīzi, aizrautīgi ar spieķi to mēģināja sabakstīt apakšā zem citu sēdekļiem, procesu pavadot ar dzīvespriecīgu čabināšanu.

Pirms nolaišanās mums pasniedz brokastis, kas jāatzīst ir visnotaļ garšīgas, lai neteiktu izcilas. Emirates tiešām rūpējas par ēdināšanu un ir ok! Lidojot virs Dubajas neko daudz ieraudzīt neizdodas – viss tīts dūmakā. Nu tā pilsētas biznesa centru jau redzēt varēja.

Nolaišanās Dubajā notiek bez starpgadījumiem. Lidmašīnas pamešana atgādina izkāpšanu pirtī – ārā ir tikai 6:30, bet gaisa temperatūra jau bija pāri 30 grādiem. Es nosvīdu momentāli. No izkāpšanas vietas uz lidostu tikām transportēti ar autobusu, kurš par laimi bija ar gaisa kondicionētāju.

Lidostā nācās pavadīt aptuveni 2 stundas. Pati galvenā problēma bija noskaidrot Dubaja – Singapūra lidmašīnas izlidošanas geitu. Tablo kā par nelaimi bija salūzuši un neko mums palīdzēt nevarēja. Taču, mums vērojot tablo, klāt pienāca vietējais vīrelis ar papīra lapeli rokā un vienam no mūsu ceļojuma biedriem pārliecinši apgalvoja, ka mūsu reisa gate esot 39. Nopriedām ka tad jau tā arī būs un gājām ievērtēt Tax free veikalus. Bija dzirdēts, ka Dubajas Tax free esot izcili labs. Diemžēl jāatzīst, ka nebija ne labs, ne daudzveidīgs, ja nu vienīgi cilvēkiem, kas nolēmuši iegādāties Rolex par lētāku naudiņu. Pati lidosta bija ienkārši pārblīvēta ar ļautiņiem, no kuriem puse izskatījās pēc Pakistānas viesstrādniekiem, kas dodas mājās.Šamie ļoi mīlēja savas nomešanās vietas iekārtot tieši pie tualetēm. protams, bija arī daudzi tradicionālajos paltrakos ģērbti arābi, kuri gan (paltraki) variēja no tikko ar Ariel mazgātiem, līdz reāli nošmulētiem.

Lidmašīna uz Singapūru izlidoja ar stundas nokavēšanos, kaut kāda daļa pasažieru bija aizkavējušies. Lidojums ilga aptuveni 7 stundas, bija jau pierastās ēdienreizes un klusās stundas evivalents, kad visi guļ. Virs Indijas okeāna ~ 1500 km no Singapūras sakās reālas gaisa bedres, kas rezultējās apnicīgā kratīšanā. Taču lai vai kā līdz Singapūrai tikām. Pirms piezemēšanos aizpildīju lapeli, kas jāiesniedz Singapūras imigrācijas dienestam. Nolaidāmes 1 Terminālā un vācām mantiņas izkāpšanai. Arī te neiztika bez ekcesiem, priekšējā slonā vienam nēģeru puikam uznāca epilepsijas lēkme, kas aizkavēja izkāpšanu uz kādam 10 minūtēm.

Izkāpuši no lidmašāinas devāmies meklēt savas mantas, kurām vajadzēju mums sekot no pašas Rīgas. Nevienam nebija īpašs pārsteigums, ka visas somas nepienāca. Viens no ceļabiedriem bija palicis bez somas. Fakts bija visnotaļ bēdīgs, kuru gājām risināt uz nozaudētās bagāžas punktu. Tur tik aizpildīts pieteikums, norādīta Singapūras adrese un viss pasākums viesa cerību, ka soma atradīsies.

Tālāk devāmies uz 2. Terminālu, kur bagāžas glabātuvē nodevām visas mantas, kas mums Singapūrā bija liekas. Tālāk devāmies meklēt taksi ar kuru nokļūt līdz mūsu apartamentiem hotelī Summerwiev. Takša atrašanu regulēja speciāls cilvēks, kurš ļautiņus laida pa vienam ārā pa durvīm un sēdināja taksī. Sagaiadījuši savu kārtu arī mēs tikām pie taksometra, kurš kā jau paredzams brauca par nepareizo ielas pusi. Taksometra šoferis nezināja, kur atrodas latvija, toties viņš zināja, kur atrodas Eiropa un Francija. No viņa sapratām, ka ceļojums uz Eiropu ir dārgs prieks, labāk ir doties uz Ķīnu. Uzzinājām,ka ar Eiropas mašīnām Singapūrā braukā tikai biezie. Šoferis tika arī iztaujāts ar apskates objektiem, viņa tops bija Sentosas sala un Night safari. Viss brauciens no Lidostas līdz pilsētas centram izmaksāja mūsu naudā 5 Ls.

Ap 23:00 jau bijām nonākuši viesnīcā, uzrādījām rezervāciju un tikām pie numuriem. Viesnīcas numurs atgādinaja ventspils viesnīcu “Dzintarjūra”, viss nedaudz nolaists ar vannas istabu skapī. Vanna jāatzīst bija domāta vidusmēra ķīnietim. Bet kopumā bija ok. Ar ceļojuma biedriem nolēmām satikties brokastīs 8:00 un gājām gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – otrā diena.

2007. gada 28. jūnijs (Singapūra)

No rīta 7:30 pabrokastojām viesnīcas restorānā. Brokastis bija labas, precīzāk būtu teikt standarta – omlete, cīsiņi, augļi, kornfleiksi, maize, sulas un ūdens. Tālāk devāmies uz tuvāko metro staciju Little India, lai dotos uz Harbourfront staciju, no kuras nokļūt Sentosas salā.

Iešana uz metro pie Latvijas vēsās vasaras pieradušam cilvēkam bija īsts pārbaudījums. Jau no paša rīta gaisa temperatūra bija pāri 30 grādiem, gaisa mitrums, man likās zem 100% tur nemaz nav. Vispār sajūta, kā iešana pa lielu turku pirti ar drēbēm. Jāsvīst ir ļoti cītīgi, lai neizjauktu organisma termoregulāciju. Ceļš bija ap kilometru, bet nokļūšana kondicionētās telpās bija patīkama.

Metro Singapūrā „Das ist etwas!”. Rīgai aiz skaudības vajadzētu nosprāgt, visas pilsētas malas un vietas ir ērti sasniedzamas maksimums 50 minūšu laikā. Diemžēl tas prieks nav par velti un jāmaksā par to Singapūras dolāros. Biļetes ir vienkāršas magnētiskās kartes, kuras tu ieejot metro stacijā novelc gar turniketu un ārā tiec tādā pašā veidā. Biļešu iegādei kalpo interaktīvs biļešu automāts ar touchscreen ekrānu, kur tu norādi galapunktu, biļešu skaitu un samet iekšā naudu. Izkāpjot savā stacijā biļeti vari atdot biļešu automātam, kurš par to samaksās 1 SGD.

Tikuši līdz Harbourfront stacijai, sekojām norādēm un devāmies uz monorail staciju, kas savieno Singapūru ar Sentosas salu, pirms stacijas nopērkam biļeti un varam sākt gaidīt pašu vilcieniņu. Vilcieniņu sagaidījām diezgan ātri un pēc 5 minūtēm jau bijām Sentosas salā.

Izkāpām otrajā stacijā pie lielās lauvaszivs, Singapūras simbola, noorientējāmies apkārtnē un par savu pirmo apskates objektu izvēlējāmies Underwater world. Nokļuvuši līdz turienei ar iekšsalas autobusu līnijas palīdzību, devāmies iekšā. Jāatzīst, ka šamā atrakcija, bija viens no iemesliem, kāpēc ceļš uz Austrāliju tika mērots caur Singapūru. Iekšpusē no sākuma ir dažādi akvāriju ar visādām zivtelēm, medūzām un citām jūras radībām, taču pati galvenā atrakcija ir pagrabstāvā aptuveni 100 m garš stikla tunelis, kas ļauj tev iet cauri akvārijam, pilnam ar haizivīm, rajām un citām zivtelēm, no kurām daža laba ir puscūča lielumā. Pasākums iepatikās un izstaigāju akvāriju divas reizes.

Pabeiguši akvārija apmeklējumu devāmies uz Siloso fortu, kādreizējo angļu impērijas cietoksni, kuras nolūks bija nosargāt Singapūras ostu pret iebrucējiem. Kā visi labi zina no vēstures, šamā forta padošanās japāņiem skaitās viena no sāpīgākajām zaudēm angļu kara vēsturē. Līdz ar to arī pati forta ekspozīcija ir tāda ar rūgtumu, redz kādi mums lielgabali, bet ģenerāļa neizlēmības dēļ padevāmies. Uz forta kalnu tevi uzved ar autobusu un tad tu vari mierīgi to kādas 2 stundas pētīt un izložņāt. Tā kā pasākums notika bez kondicionētām telpām, karstums bija nežēlīgs.

Pēc Siloso forta apmeklējuma devāmies uz Sentosas pludmali, kas bija izveidota tīri tā neko palmas, smiltis un ļoti silts ūdens. Pablandījušies pa pludmali nolēmām doties uz Delfināriju skatīties delfīnu šovu. Iekāpām Beach train un devāmies uz delfināriju, taču nedaudz padomājuši nolēmām braukt līdz galapunktam tāpat paskatīties. Galapunktā ieraudzījām visnotaļ dzīvespriecīgu atrakciju Sentosa Luge, kuru vistuvāk varētu raksturot rodeļi uz asfalta. Nopērc biļeti tevi ar pacēlāju uznes sentosas salas reljefa augstākajā punktā, tur tev iedod rodeļveidīgus rateļus, uzmauc galvā ķiveri un enjoy mauc lejā pa kalnu kādu kilometru, pa ceļam gan salikti bremzētāji, lai neviens neskrien pie Pētera vārtiem ar rodeļu rateļiem. Izbraukuši kāpām atpakaļ Beach train un devāmies uz Delfināriju. Nonākuši tur konstatējām, ka šovs būs tikai pēc stundas devāmies uz Āzijas tālāko dienvidu punktu, kurš arī kā par brīnumu atrodas uz Sentosas salas.

Āzijas galējais dienvidu punkts ne ar ko īpaši neizceltos, ja uz tā nebūtu uzbūvēti divi savienoti tornīši, līdz kuriem var nokļūt pa iekaramu tiltu. Ja to tur nebūtu varētu mierīgi paiet garām un nemaz nepamanītu, ka esam uzkāpuši uz tā dienvidu punkta. Skats uz ostu un kuģu reidu bija superīgs.

Atgriezušies Delfīnu lagūnā nedaudz iestiprinājušies vietējā Makdonalda ekvivalentā, gājām vērot šovu. Veiksmīgi iekārtojāmies otrajā rindā un padsmit minūtes pagaidot, šovs sākās. Delfīni nedaudz papeldēja, palēkāja un ļāva speciāli izvēlētiem brīvprātīgajiem sevi paglaudīt. Biju gaidījis kaut ko nopietnāku un nedaudz vīlos. Šovs ir par pakāpi zemāks nekā Klaipēdas delfinārija delfīnu sniegums. Totāls ne Flipers!

Flipera cienīgu šovu neredzējuši, devāmies uz 4D Cinemas rādīja pirātu filmu, tā kā šitādu štelli apmeklēju pirmoreiz likās ir okei, bet nu nekas outstanding.

Taču nākošais apskates punkts gan bija izcils – Butterfly world, reāls tauriņu parks, kurā dzīvo un lidinās visdažādākie tauriņi no normāliem Latvijas kalibra tauriņa līdz monstriem ar spārnu izpletumu plaukstas lielumā. Daži gan jau mētājās pa zemi sabradāti, taču pārējie gan lidinājās uz urrā šad tad piestājot, lai ļautos fotografēšanai.

Kā pēdējā atrakcija bija Skytower, kurš nosaukts Carlsberg alus vārdā. Ideja sekojoša – iekāp barankas formas ierīcē, kas tevi paceļ 135 metrus virs apkārtnes un vari izbaudīt Singapūras skatus. Ar mums kopā augšā devās vietējo malajiešu grupa (izskatījās pēc rūpnīcas pasākuma), kas ceļoties augšā sevi idrošināja ar dziesmām, izsaucieniem un nez kāpēc izslēdzot kondicionieri.

Tikuši atpakaļ uz zemes devāmies uz gaisa vagoniņiem, lai nokļūtu atpakaļ Singapūrā. Vagoniņi bija četrvietīgi, brauca daudz augstāk nekā slavenais Siguldas gaisa vagoniņš, un Singapūras skata baudīšanai traucēja nedaudz nospeķotie un aizrestotie logi. Nokļuvuši vagonuiņu pieturas punktā nolēmām nedaudz pablandīties pa veikaliem iepirkšanās centrā Vivo City.

Veikalu piedāvājums tur ir tāds pats kā Rīgā un arī cenas nemaz neatpaliek. Elektronikas preces maksā aptuveni tikpat, daži TV pat dārgāk. Tā kā devāmies vien realizēt vakara plāna daļu vakariņas China Town.

Nokļūt tur ir viegli, kāp iekšā metro un brauc uz staciju China Town, nedaudz pablandies pa ķīniešu kvartālu līdz atrodi Food street un meklē vietu, kas atbilst tavām vajadzībām. Fōodstreet attaisno savu nosaukumu, pārtikas tirdzniecība tur ir divos līmeņos:

Pirmais līmenis ielas mala – Ēdienu dod uzreiz, ir arī galdiņu taču to novietojums pie miskastēm, no ēšanas nekādu estētisku baudījumu nesola. Taču izvēle bagātīga no nūdelēm līdz paša izvēlētam krupim no kastes.

Otrais līmenis – restorāniņi telpās, tur tevi aktīvi mēģina dabūt iekšā iekšāsaucēji. Tā nu arī mēs pēc pāris simts metriem ļāvāmies iesaukties iekšā. Vispār restorāniņš bija tīrīgs un kārtīgs, lai gan ēdienkarte reāli līdzīga mūsu Gan Bei pasākumam, tomēr nedaudz garšīgāka. Vietējam personālam bija nelielas problēmas ar angļu valodu, jo kola bez ledus ar citronu atnāca kā kola ar ledu un citronu. Bet paēdām labi un devāmies ar kājām atpakaļ uz viesnīcu gabaliņš bija ap diviem kilometriem, bet Singapūra naktī ir skaista pilsēta, nedaudz arī mūs ķēra ik vakara lietutiņš. Netālu no viesnīcas apmeklējām pārtikas veikaliņu, lai iepirktu provīziju, kur novēroju interesantu parādību. Pirms manis iepirkās Ķīnas Tautas Republikas pilsonis, kurš nekādi nespēja saprast, kāpēc Singapūrā neņem pretī viņa juaņas, reāls šovinists, apsardze viņu izlika ārā. No dienas piedzīvojumiem noguris nonācis viesnīcā likos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena.

2007. gada 29. jūnijs (Singapūra)

Kā jau ierasts 7:30 devāmies brokastot, ēdienu izvēle nebija mainījusies, tā ka izvēlējos jau zināmās garšīgās lietas (omleti un cīsiņus). Pēc brokastīm, sabīdījām viesnīcā vietu, kur atstāt savas mugursomas, lai nebūtu jānēsā līdzi, un devāmies uz metro staciju.

Metro vilcieniņš atnāca atvēra durvis salaida iekšā cilvēciņus un izdodot Pacman raksturīgo (tuk-tuk-tuk) skaņu durvis aizvēra. Mūsu šodienas galamērķis bija Jurongas putnu dārzs.

Singapūrā ar metro drīkst tikai braukt, nedrīkst tajā ēst, smēķēt un vest durianu. Metro ir arī uzsaukumi, kas aicina apvienot spēkus cīņai ar malāriju.

Nokļuvuši līdz Boon Lay stacijai devāmies uz autobusu transfēru, kas mūs aizvestu līdz putnu dārzam. Norādes bija skaidris saprotamas un pieturu atradām ātri. Jāatzīst, ka rīgas autobusus stacijām līdz Singapūras līmenim vēl ir ko augt. Viss notiek pēc grafika kā lielā pulkstenī, autobusi pienāk un attiet nevienam netraucējot un taipat laikā pamanās uz gājēju pārejas nevienu nenobraukt un jā reāli palaižot pāri cilvēkus. Bija dzirdēta arī lieta, ka autobusu šoferis ja iedod neprecīzu naudiņu atlikumu neatdod, taču šis nebija tas gadījums. Pēc 15 minūtēm sagaidījuši savu autobusu un pērkot biļeti, visi dabūjām atlikumu atpakaļ. Autobuss līdz putnu dārzam veda mūs 15 minūtes, bet tā kā bija kondicionieris bija ok.

Jarongas putnu dārzs atgādina parku, kurā brīvi vazājā dažāda kalibra un krāsu putni. Un visam riņķī var apbraukt ar monorail. Iesākumā mums paveicās un paspējām uuz Birds of Prey šovu. Tas bija reāls šovs visādi ērgļi, grifi un vanagi rādīja savas spējas noķert gaisā pamestu gaļas gabalu, pikēt virs skatītājiem cēli sēdēt, bija iepaidīgi un pamācoši, par katru tika nedaudz pastāstīts un pēctam notika demonstrācija.

Noskatījušies šovu devāmies uz flamingo dīķi, smuks dīķelis pilns ar sārtajiem flamingo prikolīgi. Nākošais apskates punkts bija tropu māja. Izlikās jau dīvaini, kur tad Singapūrā vēl tropu māja, bet iegājuši iekšā nosvīdām vēl vairāk, un varēja reāli izstaigāt tropiskā meža maketu no reāliem kokiem pilnu ar reāliem putniem.

Waterfall aviary varēja ievērtēt āzijā augstāko mākslīgo ūdenskritumu, gar kuru laidinājās visādi tropiem raksturīgi putneļi, pamatā krāsaini bišēdāji. Varēja uzkāpt līdz paša ūdenskrituma iztekai un apskatīties aviāriju no augšas. Cilvēki nopietni piestrādājuši pie ekspozīcijas. Tad devāmies uz monorail vilcieniņu un izbraucām cauri visam parkam, lai ievērtētu, ko vēl vērts apskatīt. Nez kāpēc, bet indieši pie baltajiem vienā vagonā nemaz nesēžas.

Izvozinājušies un atpūtinājuši kājas devāmies uz Parrot Paradise, tur gan visi putneļi bija salikti pa būriem, bet toties šamo bija daudz, ļoti daudz, lai gan runāt neviens nerunāja. Izpētījuši papagaiņu apmetnes vietu devāmies uz Lorry loft, kurā arī mita papagailīši taču šamiem bija uzbūvēts kādus 20 metrus augsts un hektāru plašs būrītis, kur tusēt. Tā kā cilvēki varēja iet iekšā un piedzīvot close encounter ar papagaiļiem. Turpat blakus bija būdiņas ar paradīzes putniem, šamos ieraugot kļuva skaidrs kādēļ šos tā sauc ritīgi uzcirtušies.

Pēdējā apmeklētā atrakcija bija pingvīni, tāču šamie kaut kā uz sava mākslīgā ledus gabala izskatījās bēdīgi un nošņurkuši.

Pēc Bird park apmeklējuma devāmies uz metro stacija no kurienes uz Zinātnes un tehnikas sasniegumu muzeju. Lai tiktu uz muzeju nākas kādu kilometru iet ar kājām pa parciņiem un supermārketiem. Redzējām arī aktīvo reklāmu, kā latvijā, kad tev rokās bāž visādas lapeles, kuras tu pēctam nezini, kur nomest. Taču Singapūrā atklājām veidu kā šamos atšūt. Izeja sekojoša, tev ķīnietis mēģina ieskopēt lapeli, tu viņam latviski jautā: „Kas tas ir?”, ‘100% gadījumos šamais atšujas momentāni.

Tehnikas muzejs laikam bija domāts vairāk tāds izglītojošs, bet interaktīvi elektronisks, ne kā Vīnes Mehāniski interaktīvs. Bija jau visādi modelīši utt., bet tā kā bijām jau reāli nostaigājušies tad apmeklējām muzeja daļu saistītu ar elektroniku un ar nanotehnoloģijām, citur nemaz īsti nevazājāmies. Pavadījuši kādas trīs stundas muzejā un beigās noskatījušies Teslas mašīnas šovu,nolēmām doties uz viesnīcu pēc mantām un braukt uz lidostu. Pa ceļam gan vēl uztankojāmies vietējā McDonaldā.

Viesnīcā atguvām savas mantas, nedaudz pasērfojām internetā uzzinājām, ka Latvijā līst reāls lietus, palūdzām viesnīcas personālām, lai šamie izsauc taksi. Mums tika pateikts taksometra numurs ar kuru mums jābrauc, taču mēs iekāpām jau pirmajā piebraukušajā un devāmies uz lidostu. Lidostas 2. Terminālā savācām savu bagāžu un devāmies uz busu, kurš mūs aizveda uz budžeta terminālu. Budžeta termināls gandrīz pilnībā veltīts Tiger Airways.

Jāatzīst, ka viņā nebija īsti ko darīt un nācās kādas 2 stundas līdz check in laikam nobumbulēt sēžot un pārspriežot pieredzēto. Sākoties chek in veiksmīgi pielīdām gandrīz paši pirmie, taču mums priekšā stāvošajiem ķīniešiem bija kaut kādas problēmas ar bagāžas svaru vai ar braucējiem. Beigās varēja saprast, ka no četriem aizlidoja tikai 3. Mums gan problēmu nebija un varēja doties uz drošības kontroli.

Drošības kontrolē sanāca neliela nesaprašanās ar drošībniekiem, šmie pras man „Your bag”, es saprotu „Step back” un atkāpjos, šamais atkal prasa, es atkal atkāpjos, beigās sapratu un abi ar drošībnieku ierēcām par miscomunication,. Pārbaude bija formāla un drīzvien jau biju Tax free zonā. Tur iesākumā pavakariņoju ar sendvičiem, un tad nopircis grāmatiņu par mormoņiem lasīju līdz lidmašīnas pienākšanai.

Iekāpšana lidmašīnā noritēja mierīgi, kā jau lētajās aviolīnijās uz lidmašīnu pa lidlauku visi devās ar kājām, izlidošana notika pēc grafika. Tā kā lidmašīna bija pustukša man vienam bija veseli 3 sēdekļi kur izvērsties. Priekšā esošais austrālijas pilsonis man apjautājās vai drīkst nolaist atzveltni, es visžēlīgi atļāvis turpināju lasīt mormoņu piedzīvojumus.

Lidojums virs Singapūras naktī bija brīnišķīgs, nekad nebija nācies redzēt lielpilsētu naktī no gaisa, arī osta izskatījās kā Jaungada eglīte.

Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.

2007. gada 30. jūnijs (Dārvina)

Lidojums no Singapūras uz Dārvinu aizņēma aptuveni 4 stundas un izdevās arī nedaudz nosnausties. Tuvojoties Austrālijai, Dārvina pa lidmašīnas logu izskatījās reāla mazpilsēta. Lidostā piezemējāmies 2:30 un devāmies uz pasu kontroli. Pirms doties uz pasu kontroli cilvēkam jau lidmašīnā ir jāaizpilda neliela imigrācijas kartiņa, kurā uzrādi savus personas datus, ceļojuma mērķus un nolūku.

Pasu kontrole Dārvinas lidostā nebija nekāda bērnu spēle. Visi stāv rindā un pa vienam pieiet pie lodziņa pa vienam. Pirms mums viens ķīniešu indusu puika, izrādās visos jautājumos tipa; „Vai vedat ieročus, narkotikas, dzīvnieku izcelsmes produktus?”, saķeksējis YES, kas šokē pasu kontolieri. Šamajam prasa: „Do You speak english?”, ķīnietis induss saka: „Yes”. Tad šim jautā „Do you understand questions?”, šamais: „Yes”. NU ko nolika puiku malā uz interviju. Bet diez vai kādu gadsimta sazvērestību tur atklāja.

Pienāca mūsu kārta, mēs visi barā aizejam, paņem mūsu kases nočeko, vīzas pat neprasīja, laikam jau datorsistēmā viss redzams. Vienu no ceļabiedriem pasauc sānus un saka, pasēdi parunāsies ar imigrācijas dienestu. Pārējie var iet. Pārējie nedaudz izbrīnīti arī iet un savāc bagāžu, kas šoreiz ir atnākusi visiem. Un stājās rindā uz bagāžas pārbaudi. Ja jau mums anglijā likās, ka pārbauda visu tad Dārvinā izlases kārtībā, katra otrā soma plus aizdomīgās tika izkrautas uz galda un pamatīgi pārbaudīts viss saturs. Pēc kādām 10 minūtēm atgriežas arī ceļabiedrs, kuru izsauca uz pārrunām. Šamam esot uzdoti jautājumi: „Ar ko tu kopā ceļo?, Kā viņus sauc?, Kādēļ neceļojat ar tūrisma firmu?, Kāpēc ielidojāt Dārvinā?, Ko gatavojaties apmeklēt?, kur nakšņosiet? utt.”. Pienākot mūsu kārtai mums par laimi somas nevienam nepārbauda un beidzot varam spert kāju uz Austrālijas kontinenta.

Nokļūšanai uz Gecko Lodge, mūsu nakšņošanas vietu, izvēlamies taksometru. Taksometra šoferis izskatās pēc filipīnieša, bet ir ļoti informēts, šamais zina, kur ir latvija un vispār eiropas lietās orientējās labi. Apstāstīja mums kā nokļūt līdz autonomas punktam un par visu braucienu samaksājām 26 AUD. Kā arī iešķiebu šim par suvenīru vienu latvijas latu.

Gecko Lodge internetā izskatījās viduvēja backpakeru iecienīta vieta ar pankūkām brokastīs. 4:00 ierodoties, viesnīca atstāj nolaista ūķa iespaidu. Istaba itkā ir, taču visas mēbeles ir bišku palauztas, un kā tumbočka kalpo kartona kaste arī nedaudz ieplēsta. Tā kā citas alternatīvas nav liekamies vien gulēt. Pēc kāda laika atklājas arī, ka viesnīcai ir plānas sienas, jo blakusistabā kādam backpackerim uznāk klepus. No rīta ap 7:00, kādam no viesiem vairs neguļas un šamais lēni stampā uz riņķi pa augšstāvu tēlodams nelielu zilonīti, tas laikam liecina, ka griestu plānums korrelē ar sienu plānumu. Ap 9:00 sataisījies iet brokastīs atklāju, ka brokastu trauki pašam jāņem līdz, un ja godīgi tad brokastošanas vieta izskatījās tik antisanitāra, ka nolemjam paēst pilsētā. Arī baseiniņš, kas minēts reklāmā ir, bet tīrīts nav kādu mēnesi, lush tropical garden -laikam tā sauc 3 palmas.

Dodamies uz autonomas punktu, tā atrašana nekādu problēmu nesagādā. Kā par brīnumu mums iedod tieši to mašīnu, ko bijām rezervējuši Subaru Outback Forester, tipisks parketa džipelis, bet ir okei. Noslēdzam līgumu sapiķojam un dodamies tālēs zilajās. Pareizāk sakot uz vietējo ēstuvi, kurā normāli pabrokastojam un apspriežam dienas plānu. Dienas plānu vienmēr zināja mana draudzene, kas arī bija galvenā plānotāja. Nolemja pamest Gecko lodge un nakšņot kempingā teltī, jo sliktāk tu diez vai būs. Iesākumā aizbraucam uz Darvinas pludmali un pamielojam acis ar superīgi zilu jūru un debesīm, kuras gan izkropļo meža ugunsgrēku dūmi. Turpat parkā ieraugam arī pirmo aborigēnu, kurš jau rīta sutā saguris atpūšas uz soliņa. Melns kā zābaka šekte, bet citādi cilvēks, kas cilvēks. Dodamies uz Gecko lodge un izčekojamies. Uz jautājumu: „Kāpēc?”. Liekulīgi atbildu: „Our plans had changed”.

Iekāpuši mašīnā dodamies uz tuvāko supermārketu un iepērkam paiku, ūdeni. Tālāk dodamies uz Crocodile Park. Tas ir tāds lokāls centriņš, kurā audzē krokodilus un pie reizes arī izglīto ļautiņus par to uzvedību un paražām. Ierodoties fermā uzzinām, ka līdz lielajam barošanas šovam mums vēl ir pusotra stunda, kuras laikā varam apskatīt parka zvēruļus.

Pirmais, ko redzējām bija krokodilu dīķis, kura malās gulšņāja divmetrīgi krokodilēni un tēloja baļķus. Tālāk sekoja betona bunkuri, kuros turēja 3 līdz 5 metrīgus monstrus. Kuri arī tēloja baļķus, daži gan bija atvēruši muti pasīvai ventilācijai. Tālēk sekoja zoodārzs ar emu, dingo, lauvām, valabijiem, ķenguriem, bruņrupučiem un mērkaķēniem. Parka galā atkal bija krokodilu basieni, bet tajos dzīvoja divgadīgie vienā baseinā 800 otrā 700, visnotaļ saspiesti, bet kamēr jauni, krokodili mīl čupoties. Ak jā gandrīz visi krokiji bija sālsūdens vai salty, vietējo valodā.

Pēc slaistīšanās sekoja krokiju feedings, tas tiešām bija šovs, tika demonstrēts, kā krokodils var izlekt no ūdens pilnā augumā, ka šamais nemaz nav tūļa, un skaņa ko izdod žokļi, kas aizcērtas, vieš respektu. Var piedalīties arī pats, ja esi pietiekami aktīvs vari no vietējā reindžera dabūt koka makšķeri, kur galā piesieta vistas gaļiņa un kaitināt krokodilu. Tāču nevienam tas neizdevās ilgāk par kādām 3 minūtem. Tur arī uzzinām, ka NO WORRIES tev, lai aizmuktu no krokodila, kas var skriet pat 20 kmh, nav jāskrien ātrāk par krokodilu, pietiks, ja skriesi ātrāk par saviem draugiem.

Pēc šova aplūkošanas devamies uz suvenīru veikalu, kurā starp citu ir vislētākie, krokodilādas izstrādājumi visā NT daļā. Sapirkām suvenīriņus un devāmies uz lielveikalu.

Lielveikalā tika iegādāta portatīvā gāzes plīts, ēst gatavošanai, piepūšamais metracis telts labiekārtošanai un vēl nedaudz paiku. Lonely planet izlasam par Hidden valley kempingu un dodamies to meklēt. Darvina ir privātmāju pilsēta ar augstceltnēm tikai centrā, tādēļ tajā ir daudz piepilsētu visādi rajoniņi, kas sapresēti 10 x 10 km laukā. Hidden valley savu nosaukumu attaisnoja, meklējuši kādu pusstundu, pajautājām padomu vietējam sētniekam, kas pateica, ka karte ir nepareiza un norādīja virzienu. Karte tiešām bija nepareiza un Hidden Valley atradās.

Tā kā ieradāmies vakarā, nācās vien samierināties ar teltsvietu netālu no skudrupūžņa. Telti bijām veduši no pašas Latvijas līdz ar guļammaisiem, uzstādīšana veicās ātri tika piepumēts arī matracis, tad izrādījās ka notikusi miskomunikācija un visiem būs jāguļ uz viena matrača. Tas gulēšanu padarīja sarežģītāku, taču uz Gecko Lodge nevienu atpakaļ nevilka. Tad nu iedzēruši pašgatavoto tēju, parunājušies likāmies gulēt.

Par nelaimi mums izrādījās ka 30. jūnijs ir NT day, un visi cītīgi rībināja salūtus, kas arī izskaidroja dienā novēroto daudzo bodīšu skaitu ar uzrakstu Fireworks. Arī netālā motokrosa trase nodarbojās ar sacīkstēm un līdz pusnaktij par miegu nebija ko domāt. Protams, arī latvijas radi kuriem Austrālijas naktī ir pusdienas laiks iedomājas pazvanīt un pajautāt kā tad klājas. Bet kopumā pārnakšņojām labi.

Un tapa vakars un tapa rīts – piektā diena.

2007. gada 1. jūlijs (Dārvina -> Edith Falls)

Neliela atkāpe par laika apstākļiem

Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.

Atpakaļ pie lietas

No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.

Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.

Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.

Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.

Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.

Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.

Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.

Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.

Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.

Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.

Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.

Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.

Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.

Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.

2007. gada 2. jūlijs (Edith Falls -> Katherine)

No rīta pamodos 6:30, tikai no putnu čivināšanas. Tie kakadu laikam nekad neguļ vai arī miegs viņiem nemaz vēl nav izdomāts. Iekožam brokastis, kafiju ar desmaizi un sākam novākt telti. Telts novākšana mums tagad jau iet daudz ātrāk un arī sapakot visu izdodas kompaktāk. Lai nebūtu lieki jāņemas nolemjam telti pakot čemodānā līdz ar guļammaisiem. Kad viss sapakots atstājam kempingu un novietojam mašīnu stāvvietā.

Sākas rīta plāna daļas īstenošana, tas ir Edith fall loop iziešana. Sākas taka ar kāpienu tai pašā vakardienas kalnā līdz augšējam baseinam. Tā kā ceļš ir zināms, tad nekādas problēmas nesagādā. Tad notiek iešana uz augšējo ūdenskrituma baseinu, kas paver visnotaļ iespaidīgu skatu uz zemāk esošo līdzenumu.

Beidzot esam nonākuši pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma gultne uzskatāmi parāda, kā Edith river izskatās slapjās sezonas laikā. Izskatās, ka no kādas iepriekšējās tūristu skatu platformas ir palikuši tikai daži saliekti metāla gabaliņi. Bet arī sausajā sezonā ūdenskritums izskatās tā neko.

Nedaudz pasēdējuši ēnā un atpūtušies, kāpām augstāk kalnā, uzkāpuši augšā atradām soliņu uz kura pasēdējām un ievērtējām apkārtni. Tālāk jau viss bija vienkārši lejup kāpšana plats ceļš uz kura jau parādījās pirmie vācu tūristi un arī daži austrālieši. Visi nez kāpēc uzdeva jautājumu: “How are you today mate?”. Uz ko atbildēju: „Fine”. Tikuši mašīnā, devāmies uz Katherine pilsētu kas atradās 61 km attālumā.

Katherine, kā jau lielākā daļa NT pilsētu, ir viena liela šoseja, kuru krusto kādas trīs lielākas ielas un viss. Tā kā bijām veikuši no rīta lielus pārgājienus, tika pieņemts lēmums iet uzēst. Uzēdām vietējā karstmaižu centrā saucās laikam Subway. Maizītes bija garšīgas un arī kola nebija smādējama. Atguvuši spēkus devāmies meklēt kempingu. Kempingu atradām un tas atradās tikai ~1 km no slavenajiem Katherine termal pools. Pie tam kempingā mums vēl izdevās dabūt kempinga mājiņu četrām personām ar dušas telpu un tualeti. Uzreiz iekšā gan netikām, jo mājeli vēl tīrīja.

Tad nu devāmies uz Katherine gorge, lai izbrauktu ar kruīzu kuģīti. Katherine gorge atrodas 29 km no Katherine pilsētas. Ceļš ir neierasti daudzveidīgs ar daudz līkumiem un kalniem. Ieradušies Katherine gorge tūrisma centrā uzzinājām, ka kuģīti iespējams dabūt vairs tikai uz vakara kruīzu, kas arī bija labi. Gluži nemanot mani līdzbraucēji bija noklīduši. Tad nu kopā ar savu meiteni devāmies tos meklēt. Atradām šamos sēžam eikaliptu ēnā un spriedelējot par krokodilu blīvumu Katherine upē. Izskaidrojām situāciju, un tad nolēmām uzkāpt Katherine aizas vienā sienā, tur bija tūrisma taka 1.6 km. Bija arī tūrisma taka, kuras veikšana aizņemtu 12 dienas to mēs neizvēlējāmies praktisku apsvērumu dēļ. Kāpiens bija zašibis, kādi 70 metri uz augšu pa trepēm, kas izcirstas klintī. Bet skats no augšas ir tā vērts – redzam gan vareno aizu, protams, tikai pirmo, pavisam tādas ir 13 gabalas, no kurām smukākās esot otrā un piektā. Safočējuši dabas skatus un arī paši apskatījušies nolemjam doties atpakaļ.

Atpakaļ domājam būs citas trepes un varonīgi soļojam pa taku uz priekšu. Atrodam vietējo degvielas krātuvi un ūdenstorni, kraujas malu un taku. Dodamies vien tālāk pa taciņu, bet rodās resna aizdoma, ka blandāmies pa to pašu plato, no kura vēlamies tikt lejā. Un tiešām nepaiet ne divi kilometri, kā ceļš jau sāk iet uz leju un esam nokāpuši, tad vēl kāds kilometrs līdz mašīnai pa 45 grādiem saulē un gatavs.

Tā kā vakara reiss atiet tikai ap 17:00 nolemjam doties atpakaļ uz Katherine pilsētu. Pilsētelē aborigēni ir redzami daudz lielākos apmēros kā Dārvinā. Šamo stāvokļi ir trīs; mērķtiecīga došanās kaut kur pa ielu, tusēšana grupās zālē (iereibušā un neiereibušā stāvoklī, visbiežāk gan pirmajā), sēdēšana pie bodes. Tā kā vietējie mīl iemest pa graķītim, tad bodēs ir uzraksti vienam cilvēkam vienā dienā ne vairāk kā sešas pudeles vīna. Tai pat vakarā pa televizoru redzēju, kā vietējos taisās apbižot pavisam un ieviest sauso likumu. Bet visādi citādi aborigēni par mums nelikās ne zinis. Iepirkuši pārtikas produktus, kolu un maizi, dodamies uz kempingu, kur mājiņā saliekam visas savas mantas un nedaudz atpūšamies.

Atpūtušies ejam meklēt termālos avotus, atrodam kempinga žogā vārtiņus, kuri strādā no 6:00 līdz 20:00 atrodam arī ceļu uz avotiem. Pa ceļam mums piesienās viens sīkais, kas apjautājas vai avotos nemīt krokodili, un, ja mīt, tad kādi. Mēs turpat uz zīmes izlasām, ka mīt gan, bet tie ir freshies un nav ko raustīties. Arī sīkais nomierinās un saka saviem vecākiem: “No worries only freshies”. Bet aizejot līdz avotiem redzam, ka no krokodiliem ne vēsts, bet toties pilns ar vācu tūristiem pensijas vecumā, kas tur silda savus kaulus. Mēs novērtējam situāciju un nolemjam sildīt savus kaulus nākošajā rīta, agri, lai neviena cita nav.

Pienāk laiks lēnām doties uz kuģīša kruīza pusi, pa ceļam nolemjam apmeklēt vietējo vēstures muzeju, taču iebraucot muzejā un redzot tos krāmus, ko uzdod par eksponātiem nolemjam, labāk braukt uz Katherine gorge pa taisno. Tad nu līdz reisam nākas nobumbulēt vēl aptuveni stundu, kuru tad arī pavadām sēžot pie betona galdiņa netālu no piestātnes.

Pienāk atiešanas laiks, bet nekas neatiet, lai uzturētu ažiotāžu, daži cilvēk sāk veidot rindu citi uzķeras un rinda aug. Mums paziņo, ka mūsu kuģis aizkavējies un brauksim ar rezerves. Visi tiek uzlaisti uz kuģīša un pie stūres stājas tantuks, kas paziņo, kur var dabūt ūdeni un kur atrodas tualete. Ceļojums var sākties. Kuģītis pieder pie tā saucamajiem nenogremdējamiem un spēku tam dod divi Suzuki piekaramie motori. Saulīte ar jau pietiekami zemu un klintis sāk iekrāsoties sarkanā krāsā.

Skats ir brīnišķīgs – kuģītis brauc pa upi starp klintīm kas slejas 70 metru augstumā. Gar malu smilšu sērēs var redzēt zīmes – neizkāpt krokodilu dēšanas vietas. Tas vairāk domāts kanoe braucējiem. Pēc kāda laika uz vienas smilšu sēres tiek pamanīts krokodils, kurš izrādās esam freshie. Protams, tūristi šo fotogrāfē līdz nemaņai. Pēc brīža uz citas sēres tiek pamanīti divi bēgoši valabiji. Pēc tam pie krokodiliem pieradusi tauta nomierinās un drīz pienāk arī pirmās aizas beigas.

Lai tiktu uz otro aizu kuģītis tiek pietauvouts piestātnē un jākāto kādi 400 m ar kājām pa pažuvušo upi, jo ir taču sausā sezona. Nokļuvuši līdz otrajai aizai, nedaudz pagaidām grupas vadītāju un iesēdināti jau citā kuģītī dodamies tālāk.

Atkal tiek pamanīti daži saldūdens krokodili, taču pēc tam tiekam vesti pa vissmukāko aizas vietu līdz pašam galam. Vieta tiešām ir smuka divas paralēlas klintis un pa vidu ūdens, kuru visu vēl papildina saulriets. Atpakaļ piebraucot pārejā uz pirmo aizu, nav tantuks nespēj pareizi nolikt laivu, jo traucē zemūdens akmeņi, pret kuriem tiek dauzītas dzenskrūves. Pēc kādiem 5 mēģinājumiem, kuģelis ir piestājis un visi var doties tālāk. Tālāk gan ir kļuvis tumšs un nekas nav redzams. Atgriezušies krastā un atraduši stāvvietā mašīnu, pa ceļam nomaldoties parkā, kur mūs aplaistīja ūdens izsmidzinātāji.

Atpakaļ braucam īpaši piesardzīgi. Visi ir dzirdējuši par suicidālajiem valabijiem un ķenguriem, kas to vien gaida, lai izlektu priekšā neuzmanīgam ceļa braucējam, iznīcinot sev un mašīnu. Tā nu arī mēs čunčiņam uz 90 kmh, līdz mūs apdzen Toyota Landcruiser, kuram iesēžamies astē un nenieka nebaidāmies. Pa ceļam novērojam arī iespaidīgu uguns šovu, deg netālā eikaliptu birzs.

Atgriezušies kempingā iekožam vakariņas, uz pilnu klapi izmantojot tosteri, nomazgājamies un liekamies gulēt. Protams, skatāmies arī televizoru. Ap pulksten 0:00 Latvijas darba kolēģi sāk zvanīt, lai apjautātos, kas un kā. Telefoni tiek izslēgti.

Un tapa vakars un tapa rīts – septītā diena.

2007. gada 3. jūlijs (Katherine -> Tennant Creek)

Aptuveni 6:40 visi slienamies augšā, meklējam dvielīšus un dodamies uz Katherine thermal pools. Mūsu aprēķins ir izrādījies pareizs! Neviens vācu pensionārs šajā laikā tur nav atrodams un visi termālie ūdeņi pieder tikai mums. Tad nu to arī izmantojam uz pilnu klapi, ūdens gan nedaudz ož pēc sēra, bet ir ok. Plunčājamies pa nopietnam, pats baseins ir sekls, kaut kur pusotrs metrs, ne vairāk. Ūdens temperatūra pāri trīsdesmit grādiem, kas āra gaisam liek šķist vēsam. Pamatīgi izbradājušies un uzmērījuši dziļumus, dodamies uz tālāko galu, kur ir neliels ūdenskritumiņš.

Zem tā tad visi arī palienam un ļaujam, lai krītošais ūdens izmasē mums plecus un muguru. Viens no ceļabiedriem nolēma nekāpt ārā no baseina, lai palīstu zem ūdenskrituma, bet nolaisties pa to lejā. Protams, ka tika apdauzīta kāja. Arī pārējie lienot ārā no baseina neņēma vērā ūdens gaismas laušanas īpatnības un nobrāza ceļgalus mēģinot uzkāpt uz trepēm, lai tiktu ārā.

Izplunčājušies saģērbjamies un dodamies projām. Ceļā uz kempingu redzam tikai dažus cilvēkus, kas dodas uz termālo ūdeņu pusi. Sakravājam mantas, paēdam brokastis, atdodam atslēgas un dodamies uz mūsu nākošo apskates objektu Cutta Cutta Caves, kas atrodas 28 km atālumā no Katherine.

Nosaukums alām cēlies sekojoši. Reiz, sen senos laikos, kāds aborigēns atradis to alu un skrējis stāstīt citiem. Pārējie neticējuši un likuši, lai rāda. Atradējs tad vedis šamos pa to apgabalu un nav varējis alu vairs uzreiz atrast. Līdznācēji šim jautājuši: „Ku ta i? Ku ta i?” un beigās jau „Kuta kuta”. Kad ala atrasta tad tā arī nosaukta.

Nonākuši alās 9:00 pie alām, izrādās, ka vietējais gids vēl nemaz nav ieradies un nācās viņu kādas 10 minūtes pagaidīt. Sagaidījuši gidu un kasieri vienā personā, dodamies alas apkārtnes izpētē. Izpēte ir piespiedu pasākums, jo ala atrodas puskilometru no ieejas. Atkal redzam dažus valabijus joņojam pa parka teritoriju, dīvainus iežus. Kartupeļus šajā zemē iestādīt nevar.

Kad visi sapulcējas pie alas, pa šortkatu ierodas arī gids. Gids noskaidro nacionālo piederību ir beļģi, latvieši un austrālieši. Gids iesaucas forši jo flāmu un latviešu valodas ir tās svešvalodas, ko šamais pārzinot. Izrādās, ka tas ir dežūrjoks. Tad nu dodamies iekšā alā. Nokāpjam kādus desmit metrus zemāk un esam iekšā pašā alā. Mums tek apstāstīta īsumā alas pusmiljardu gadu vēsture. Nekā īpaša, ūdens izskalojis (nav slikta biogrāfija alai). Tad kara laikā izmantota par tusēšanas vietu armijniekiem, vēl tagad var novērot aplauztos Stalaktītus un Stalagmītus. Noskaidrojas arī, ka vietējo valodā Cutta Cutta nozīmē daudz zvaigznes. Nosaukums tāds tādēļ, ka, ja alu apgaismo, tad kaļķa kristāliņi sāk mirdzēt kā mazas zvaigznītes. Tiekam izvadāti pa visu alas garumu, kas izgaismota ar elektrību. Vietām ir visai šauri un izlīst var tikai sāniski. Arī te gids gribēja izspēlēt veco triku ar gaismas izslēgšanu, bet nekas nesanāca, pēkšņi uzradās vietējais elektriķis un sāka remontēt spuldzi.

Pēc stundas alas apskate beidzās un devāmies tālāk uz Tennant Creek jeb rēķinot kilometros, mums vēl bija jāveic 645 kilometri. Tad nu braucam, izklaides ir sarunas, nobraukto valabiju skaitīšana un benzīna rādītāju komentēšana.

Ap pusdienas laiku nobraukuši 274 kilometrus, nospriežam, ka nebūs pa sliktu paēst un arī uztankoties. Tā kā tieši pa ceļam ir Daly Waters ciems, tad griežam iekšā. Ēstūzis ir Daly Water pub, kurā es no sākuma iespītējos un atsakos ēst. Taču mani pielauza un jāatzīst, ka man nebija taisnība. Krodziņš dibināts 1930.gadā un ir piebāzts ar mantām, kuras tūristi tur saveduši no visas pasaules, pie sienām sakārtas dažādu valstu naudaszīmes, karogi, vimpeļi utt. Bet baro tur labi vismaz par saviem Fish and Chips neko sliktu nevaru teikt.

Ieturējušies nolemjam apskatīt slaveno Stuart tree. Ar nedaudz pariņķojot atrodam sen nokaltušu koku uz kura izgriests „S”. To esot paveicis pats lielais Austrālijas pētnieks Misters Stuarts. Jāatzīst, ka šamais ir bijis iniciāļu atstāšanas meistars. S burts ir aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Nav nekāds brīnums ka koks nokaltis. Tas tev nav nekāds J+K sirsniņā iegriezts.

Tad atrodam modernu benzīna tanku un dodamies uz Tennant Creek pusi. PA ceļam gadās arī reāla izklaide iebraucam siseņu barā. Siseņu bari nebija vēl tādi, ka aizsedz mākoņus, taču Latvijā tādus redzēt vispār nevar.

Vakarpusē ierodamies Tennant Creek pilsētiņā. Tā ir bijusi plaukstoša zeltraču pilsētele gadsimta vidū, bet tagad izskatās aizmirsta un pamesta. Mums vēl izdodas atrast vietu motelī „Desert Sands” par ļoti sakarīgu cenu un ļoti labā kvalitātē. Pavakariņojam, paskatāmies televizoru, nu jau mums ir parādījušies favorite šovi un ziņu pārraides, un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – astotā diena.

2007. gada 4. jūlijs (Tennant Creek -> Alice Springs)

Pieceļamies ap 7:30, iekožam brokastis un jau 8:30 dodamies prom no Tennant Creek. Pirms tam uztankojamies ar kolu. Kola gan ir diētiskā un dienas laikā noskaidrojam, ka diētiskā kola ir tas pats, kas zeķe bez cauruma. Švaks dzeramais. Tomēr Austrālija ir iespēju zeme, jo kolas bundžiņas ir lielākas nekā latviešu.

Mūsu pirmais apskates punkts ir Devils Marbles, 114 kilometrus no Tennant Creek. Mēs jau no bērnu dienām Latvijā zinam, ka Ventas rumba ir velna darbs, un velniem patīk staipīt pa nakti akmeņus, lai veidotu ģeoloģiskus brīnumus. Tad arī Devils Marbles ar tiek uzskatīts par velnu roku darbu.

Devils Marbles aizņem aptuveni kādus pārdesmit hektārus ar dīvainiem akmens krāvumiem, no kuriem daži ir pat kādu 30 metru augsti. Sen senos laikos, tur esot bijusi monolīta klints, taču vēja un ūdens ietekmē akmens izdēdējis un noslīpējis smukas lodes, bluķus un citas ģeometriskas figūras, ka tas tiešām izskatās kā cilvēka ienaidnieka roku darbs.

Mēs atstājām mašīnu pirmajā stāvvietā un dodamies izpētīt šos akmeņus. Akmeņi ir visnotaļ drupani un izskatās kā vaļīgi sapresēti granīta gabaliņi. Nopietnāk iesperot ar kāju akmens var mierīgi sadrupt. Vienu tādu nodrupušu gabaliņu atvedu uz Latviju. Protams, apmeklējam akmeņus, kuri redzami uz visām Devils Marbles bildēm. Neviens tur neko nesargā un mierīgi var lodāt, kur vien vēlies un skatoties no vēlmes riskēt ar lauztu kaklu. Arī čūskas vietējā kamolzāles ekvivalentā nemanījām, tomēr zāle tur tāda asa, ejot ar plikiem stilbiem, tad dursta kā ar adatām.

Pastaigājušies kādu stundu pa akmeņiem, ap tiem un uz tiem, izlasījuši informācijas stendu, kur visi velna darbi piesieti vējam un ūdenim, nolemjam, ka jādodas tālāk.

Nedaudz pabraukuši kartē ievērojam UFO landing site, sapriecājamies, jo domājam, ka tur būs kaut kas līdzīgs Baikonuras kosmodromam. Izrādās, ka tas viss ir vispliekanākais tūristu pievilināšanas mēģinājums, kāds līdz šim Austrālijā redzēts. Salikti zaļi plastmasas vīreļi ceļa malā, bārs apzīmēts ar lidojošiem šķīvīšiem utt. Skaidrs, ka neviens Zorgu civilizācijas pārstāvis tādā vietā nemaz nenolaistos. Mēs arī tik zemi nenolaižamies un dodamies tālāk nepiestājuši.

Ap pusdienas laiku cilvēki sāk izrādīt vēlmi ēst, ar jautājumiem, nez kur nolikti cepumi, žēl, ka kolai cukura līmenis nulle utt. Tiek nolemts Barrow Creek piestāt un paēst. Barow Creek izrādās vieta, kur ir aptuveni četras mājas vienā rindā un kur visi ir aborigēni. Palūrot ēstūzī saprotam, ka tik ļoti jau ēst mums nemaz negribas. Un, ja jau vietējos intervē sociālās palīdzības dienesti, tad ko tad nu mums te vēl darīt. Kāpjam iekšā mašīnā un uzmanīgi, lai nenobrauktu kādu no vietējiem suņiem, dodamies uz Ti Tree pusi, kas ir tikai pēc 90 km.

Ti Tree arī ir miestiņš ar pāris mājelēm, taču ēdināšanas iestāde ir labā līmenī. Ēdamais ir garšīgs, tikai ar majonēzi priekš kartupeļu free gan ir paknapi. Visi paēdam, izcilājam vietējo darinātus bumerangus, šķēpus un sitamās nūjiņas, izmantojot iespēju pašausmināmies par mākslas darbu cenām.

Māksla viņiem ir tāda pašvaka un nemaz nav tik grūti uzzīmēt pašam. Ja, piemēram, tavs mērķis ir attainot ķenguru, tad paņem irbulīti nedaudz okeru un uzvelc, kaut ko, kas tev liekas ir ķengurs, tad sazīmē ar krāsu norobežotajā laukumā, visu, kas pēc tavām domām atrodas ķengurā iekšā, un gatavs. Otra iespēja ir likt vienkārši dažādu krāsu punktiņus uz neliela audekla gabala, veidojot smukus ornamentus. Nosauc iznākumu, Jauna vīrieša ceļš uz ezeru iekš Dreamtime un viss sit gaisā par 400 – 2500 AUD.

Paēduši sākam mērot vēl atlikušos 192 kilometrus līdz Alice Springs pilsētai. Ceļš vietām kļūst nedaudz kalnaināks un arī eikalipti kļūst zemāki un retāki. Taču vidējais nobraukto ķenguru daudzums ceļmalās gan nemainās. Un tagad tie jau tiešām ir ķenguri nevis valabiji. Nolemjam apstāties un iemūžināt šos nelaimē nonākušos dzīvniekus nākamajām paaudzēm. Apstājušies saprotam, ka tā nav laba ideja, jo nobraukts ķengurs ir ne tikai uzpūtīgs maitasputnu draugs, bet arī trūdošas gaļas smakas avots.

Netālu no Alice Springs apstājamies kalna galā un kādas padsmit minūtes vienkārši skatāmies apkārtni ir smuki sarkanas smiltis, daži krūmeļi, kas zied. Mans priekšstats par tuksnesi bija pavisam citāds.

Mūsu pirmā pietura Alice Springs ir telegrāfa stacija. Īstenībā liekas reāli dīvaini, bet fakts, jau 19. gadsimta beigās no Londonas uz Sidneju bija nepārtraukta telegrāfa līnija. Alice Springs stacija bija viens no šīs garās ķēdes posmiem. Telegrāfa stacijas tuvumā tad arī bija tie slavenie Alises avoti, kas par tādiem tika uzskatīti kļūdas dēļ. Jo slapjajā sezonā smiltis tā piesūcas ar ūdeni, ka apakšzemes upe sāk izplūst virszemē un liekas, ka tur ir lieli avoti, lai gan sausajā sezonā tur ir tikai sausa upes gultne, kā Austrālijā pienākas.

Pa telegrāfa staciju mūs vadāja gids ietērpies tā laika tērpā un stāstījums bija visnotaļ vienmuļš. Labākā lieta ko izdevās dzirdēt bija problēmas ar telegrāfa līniju. Iesākumā visi stabi bija no eikalipta, taču tos ātri vien apēda termīti. Tad, uzstādot normālus stabus, problēmas radījuši vietējie, kas priekš saviem šķēpiem zaguši porcelāna izolatoru, to šķembas ir asākas par krama šķembām.

Pavadījuši šajā 19. gadsimta modemā kādu stundu, dodamies uz pilsētu. Hoteli, kas tika rezervēts jau iepriekš mums izdodas atrast uzreiz, nokārtojam formalitātes un nonākuši istabiņās nedaudz atpūšamies pirms vakariņām.

Pirms vakariņām nolemjam aiziet uz Anzac Hill, kas paceļas pāri visai Alice Springs pilsētai un ir laba vieta, lai vērotu saulrietu kalnu ieskautajā Alice Springs. Anzac Hill ir memoriāls, kas celts par godu Otrajā pasaules karā kritušajiem Austrālijas un Jaunzēlandes karavīriem, angļi viņus izmantoja, lai dzītu uz ložmetējligzdām, taupot savus karavīrus.

Saulriets, kā jau visur Austrālijā, ir superīgs. Ilgst aptuveni 30 minūtes. Ir jūtams, ka esam tuksnesī norietot saulei, kļūst nedaudz vēss pēc vietējiem mērogiem, kur jau 10 grādi ir visu laiku aukstākais laiks. Un 1950jos gados kalnos pat esot bijis sniegs. Tālāk dodamies meklēt kādu pienācīgu restorānu, kurā vakariņot. Mūsu izvēle krīt uz itāļu restorānu. Ļoti jauka vietiņa, it kā spiež uz itāļu ēdieniem, taču bija pieejams ķengura steiks. Mēs visi otrajā izvēlējāmies ķengura steiku. Tā kā ķengura gaļā ir maz tauku, tad steiks jāņem vidējas kondīcijas, citādi gaļa paliek sausa. No sākuma ķengura gaļa likās dīvaina, taču ar laiku iegaršojās, bija ok.

Paēduši devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai kārtīgi izgulētos, jo rītdiena mums solīja galveno ceļamērķi Uluru!

Un tapa vakars un tapa rīts – devītā diena.

2007. gada 5. jūlijs (Alice Springs –> Uluru)

No rīta ceļamies augšā jau 6:00, lai ietu brokastīs. Mums šodien ceļamērķis ir Uluru akmens un attālums līdz tam ir 461 kilometrs. Iekožam, savācam mantiņas un ap 7:00 jau esam ceļā. Braucienā ceļa apkārtne sāk kļūt arvien tuksnešaināka un sarkanāka. Tā kā Yularā ir tikai viens kempings, mūsu uzdevums ir nokļūt tur pēc iespējas ātrāk, lai paspētu dabūt normālu telts vietu. Par kempinga mājiņām nav ko sapņot, tās tur rezervētas jau gadu uz priekšu. Arī viesnīcas numura cena ir nežēlīgi dārga.

Neskatoties uz steigu, daba tomēr prasa savu un nākas ceļa malā piestāt. Tad aptuveni 100 metrus no ceļa malas atradām sadauzītu automašīnas vraku, dzelkšņainus krūmus un asu zāli. Tuksnesī vispār visi augi ir tikai dzelkšņaini un asi. Nesaprotu, kā pirmie pētnieki uz kamieļiem tur varējuši pārvietoties. Ir jau arī savi plusi – tur nav krokodilu.

Turpinot braucienu, mana draudzene (tagad jau sieva), apgalvo, ka ir redzējusi kaut ko Uluruveidīgu. Tas visus nedaudz izbrīna, jo atlikuši kādi 200 km brauciena. Tā arī izrādās, ka tas ir neīsts Uluru. Aptuveni 150 kilometrus pirms Uluru atrodas Mount Conner. Šis kalns ir Uluru sarkanajā krāsā, taču patiesībā ir klints ar plakanu augšu, nevis akmens kā Uluru. Bet, neskatoties uz to, piestājam ceļa malā un papētām šo ģeoloģisko veidojumu, kas tautā vēl tiek saukts par „muļķu Uluru”.

Tuvojoties Yulara pirmo reizi pamanām arī pašu Uluru. Visi jau to ir redzējuši uz bildēm un nav jau arī nekāds augstais 300 metri ar kapeikām, taču krāsa dabā un monumentālisms ir iespaidīgs. Cilvēks kaut kam tādam nevar iepriekš sagatavoties, Gaiziņš nobāl. Tālumā ir redzamas arī Olgas, kas pēc struktūras ir līdzīgas Uluru, un ir 500 metru augstas taču nav monolīts. Tās sastāv no 15 akmeņiem. Ierodoties kempingā, stundenieks jau rāda 11:30, taču telts vietu vēl var dabūt par sakarīgu samaksu. Tiek nolemts uzcelt telti uzreiz, lai tā vēl izžūst un dodamies uz Uluru.

Uluru atrodas Uluru – Kata Tjuta nacionālajā parkā, kurš pieder aborigēniem. Mēs arī domājām, ka pie iebrauktuves parkā sēdēs aborigēns un iekasēs piķi, bet nekā, naudiņu iekasēja baltais cilvēks. Biļete maksā 25 AUD uz vienu personu un ir derīga trīs dienas.

Pabraukuši garām kultūras centram apstājamies pie Uluru galvenajā stāvlaukumā. Tepat sākas taka, pa kuru var uzkāpt Uluru virsotnē. Vietējie aborigēni, gan iesaka to nedarīt jo tas ir viņu svētais akmens, taču balto cilvēku tas nevar atturēt. Taka ir aptuveni 45 grādu leņķī, vietām stāvāk, vietām lēzenāk, un, lai atvieglotu uzkāpšanu, novilkta ķēde, pie kuras pieturēties. Uzkāpšana parasti aizņemot stundu. Mēs nolemjam ignorēt vietējos ķenguru pielūdzējus un arī gatavojamies rausties augšā. Mana draudzene nolemj labāk apskatīt kultūras centru.

Kāpienu uzsākam naskā tempā un pēc 10 minūtēm jau esam pusceļā, tikai diemžēl spēki jau arī ir izsīkuši.

Pasēžam pusceļā un iečekojam apkārtni, viss ir viens vienīgs līdzenums, tomēr 50 kilometru attālumā redzamas Olgas un vēl tālāk, kaut kādi citi kalni. Apspriežamies un nolemjam kāpt lejā. Lejā kāpšana ir vēl grūtāks pasākums kā uzkāpšana, sanāk vai nu iekārties ķēdē un kāpties atmuguriski, vai neturoties tipināt, cerot, ka botu protektori nenotrūks. Viena lieta gan pozitīva, kāpēju apavi ir atstājuši gumijas taciņu un akmens neslīd. Bet, ja kāds sadomā velties zemē, tad nobremzēt ir reāli tikai pakājē.

Nokāpuši uz zemes, atvelkam elpu un izlemjam noiet Base Walk, 10 kilometrus ap visu Uluru. No mašīnas tiek paņemtas ūdens pudeles, kolas bundžas un dodamies ceļā. Gar ceļa malu salikta zīmes aborigēnu svētvieta fotografēt aizliegts. Tas nozīmē, ka pirms fotografēšanas jāpamet acis riņķī, vai nav kāds parka darbinieks un tikai tad fočēt. Arī pie pakājes akmens ir iespaidīgs. Protams, ka kartupeļus šeit stādīt nevar un nedod Dievs, ja kādam zemniekam šitāds akmens gadās uz lauka. Redzam arī kādu vietējo hipiju, kas cītīgi vāc ceļmalā nomestos papīrus, iepakojumus, tas laikam ir viens no tiem, kuriem apmeklējot Uluru no kosmosa atnāk atklāsme, palikt te līdz mūža beigām. Šamais uzrāpies uz Uluru kaut ko meklē, viņu pamana parka darbinieks un bļauj: „Ko tu tur dari?”, abi nedaudz palamājas, bet ar ko tas beidzās nezinu.

Tad man izdodas sazvanīt draudzeni un viņa arī nolemj iziet Base Walk, tā nu man jādodas, kāds kilometrs atpakaļ uz sākumu, lai sāktu iešanu no jauna. Ceļabiedri nolemj, lēnu garu iet riņķī, gan jau mēs šos panākšot.

No sākuma sanāk iet pa saules pusi un karstums ir pāri četrdesmit grādiem. Tāpat ir skaidrs, ka katra iedobe akmenī ir aborigēnu svētvieta, kuru fotografēt nedrīkst. Protams, ir arī eskorts, mazas tuksnešu mušiņas, viņas nekož, bet izmanto tavu kreklu par lidlauku, mēģina ielīst mutē, acīs vai degunā. Viņas arī pamanās tikt nofočētas, nejauši ielidojot kadrā. Nekaitīgas, bet kaitinošas gan. Ievērojām, ka gidiem bija speciāls vēdeklītis ar ko viņas gaiņāt. Ik pa gabalam ~2 kilometriem ir vietas, kur paņemt ūdeni, lai nenoslāptu.

Nogājuši kādus 5 kilometrus nonākam akmens ēnā, kur valda patīkams 20 grādu vēsums un arī mušas mūs pamet, ēnā atrodam arī aborigēnu mākslas galerija un piktogrammas. Arī ar rakstīšanu šiem bijis kā māku tā rakstu. Vairums zīmju ir nullītes līmeņa uztīts kamolītis kas nozīmē ūdeni, dzeršanas reizes, naktis un vēl visu ko citu, tas atkarīgs no paša zīmētāja. Tad nu nesapratu kā var atšķirt uzrakstu „vieta ar 3 avotiem” no „3 dienu pārgājiena laikā”.

Ceļā pavadot pāris stundas esam atgriezušies sākuma punktā. Uz Uluru ir arī piemiņas plāksne tiem, kas rāpjoties augšā ņēmuši galu. Vai nu pakrītot un noripojot lejā, vai nokrītot ar sirdi. Pēc tam Alice Springs Royal Flying Doctors centrā mums teiks, Uluru ir ārsts un viņam katra diena ir saspringta darba diena.

Tā kā pulkstenis tuvojas pieciem, nospriežam aiziet uz kultūras centru paēst, taču nokļūstot tur ēdamvietas, jau ir slēgtas, un vienīgais var paklaiņot pa suvenīru bodēm un papētīt Didgeroo (vietējais mūzikas instruments, doba boze, ar kuru var gan uzspēlēt, gan pa galvu iegāzt) jaunos modeļus. Kādu stundu tur paslaistījušies braucam uz vietu, kur vēro Uluru saulrietā.

Saulrieta vērotāji ir daudz pāris simti. Profesionālākie uzrīko pikniku. Mēs iekožam čipsus, siermaizes, uzdzeram kolu un noliekam fotoaparāta statīvu, kamēr vēl ir vieta. Pats saulriets tiešām ir brīnišķīgs Uluru krāsa mainās no gaiši brūnas uz koši sarkanu un beigās kļūst melns. Šitā ir lieta, ko es vēlreiz labprāt noskatītos.

Tālāk dodamies uz kempingu, kļūst vēss ap 15 grādiem, kempingā iedzeram kafiju nomazgājamies un vērojam zvaigznes. Tuksneša dzidrajā gaisā tās ir tūkstošiem un Piena ceļš ir iespaidīgs.

Un tapa vakars un tapa rīts – desmitā diena.

2007. gada 6. jūlijs (Uluru –> Kings Creek Station)

Naktī pamodos, nedaudz sala kājas. Tā jau ir pustuksnensī – pa dienu var dabūt saulesdūrienu, pa nakti apsaldēt nieres. Likās, ka ārā ir ap 0 grādiem. Noskaidrojis, ka ir ap 3 naktī, likos vien gulēt tālāk.

Cēlāmies 6:00, lai dotos uz Uluru ievērtēt saullēktu. Tad uz fikso apģērbušies, lecām iekšā mašīnā, jo saule tur lec 6:30. Maiju atstājām sargāt telti, viņa bija biku apslimusi un teica, ka nākot miegs.

Aizbraukuši līdz Uluru sākām meklēt saullēkta skata vietu, to atraduši, pamanījām, ka mums priekšā jau uz saullēktu ir nolasījusies vesela kaudze ar tūristu autobusiem. Tūristi standarta -vācieši un ķīnieši. Ķīnieši lielākoties brokastoja vai dzēra kafiju, vācieši ieņēma labākās vietas. Arī mēs pavadījām kādas 10 minūtes labas vietas meklēšanai, kur uzlikt trijkāji. Tā kā ārā bija +2 grādi, tad fotografēšana bez trijkāja deva izplūdušu rezultātu, pie vainas roku trīcēšana. Protams, labākās vietas jau bija aizņemtas. Tika izstrādāta stratēģija, papriekš labajā vietā iespraucas viens, tam seko otrs un trešais jau var nākt ar trijkāji.

Saullēktam sākoties bijām labi iekārtojušies un varējām visu safočēt un apskatīt. Skats tāds pats kā saulrietā, tikai krāsas mainās uz otru pusi. Vispār jau iespaidīgi, stāvēt un vērot kā akmens maina krāsu.

Pasaluši un paskatījušies dodamies atpakaļ uz kempingu, pabrokastojam, savācam telti un dodamies prom uz Olgām (Kata Tjuta). No kempinga, lai izčekotos, jāiemet viņiem kastē speciāla veidlapa, kas Uluru apmeklējuma laikā ļauj tev arī iegādāties alkoholu, vietējiem tur nepārdod. NT ir ieviests sausais likums.

Pabraukuši kādus 50 km esam tikuši pie Olgām. Nolemjam iziet Vēju ielejas dabas taku. Šamā ir kādas 10 kilometrus gara, bet izskatās daudzsološa.

Tā arī ir – Olgas tuvumā izskatās daudz interesantāk, nekā Uluru, akmens kupoli, lai ar mazāki, toties augstāki. Novietojam mašīnu stāvvietā un dodamies pastaigā. No sākuma ir nedaudz jāuzlien kalnā, kura galā vari ievērtēt skatu, kas paveras uz ieleju un Olgām. Tad lēnām taka sāk vīties starp atsevišķiem akmentiņiem, kas paceļas pat kādus 300 metrus virs galvām. Augšā kāpt nedrīkst, jo arī šamie akmeņi ir aborigēnu svētvieta. Nevienu aborigēnu tur nemanījām, laikam viņi tāpat kā latvieši savās svētvietās ierodas svētdienās.

Aptuveni pusceļā nonākot spraugā starp diviem lieliem akmeņiem, paveras superīgs skats uz leju, taču pēc tam viss tas gabals arī lejā ir jālien. Sajūta ir, ka tu blandies pa kalniem, lai gan visi tie ir vienkārši lieli akmeņi. Pēc aptuveni divu stundu ilga gājiena, satiekam latviešus – pirmos visa ceļojuma laikā. Tā kā mūsu grupa iet un skaļi runājas latviski, jo neviens tāpat nesaprot, esam visnotaļ izbrīnīti, kad izdzirdam tipiskā ārzemju akcentā izteiktus: „Sveiki tautieši!”. Izrādās šamie atbraukuši ar ģimeni atpūsties no Melnburnas. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un dodamies tālāk.

Nonākuši auto stāvlaukumā iekožam pa Snikeram un sākam braucienu uz Kings Canyon. Līdz tam vēl palikuši nieka 314 kilometri. Tad nu garāmbraucot uzmetam atvadu skatienus Olgām un Uluru.

Nākamā pietura mums ir mazā miestiņā Curtin Springs, pāris mājeles un benzotanks, kurš starp citu pat pārdodas. Tā kā pulkstenis ir 14:05 un kafūzis taisās ciet 14:00 izdarām secinājumus, ka ir ciet. Tā arī izrādās. Tad nu dabonam benzīntankā uztankoties ar sviestmaizēm un kolu. Dodamies tālāk.

Pēcpusdienā pa visnotaļ līkumainu un kalnainu ceļu esam nonākuši Kings Creek Station. Šeit mums jau ir rezervēta naktsmītne, kamieļu izjāde un lidojums ar helikopteru. Tā kā vakars jau nāk, nolemjam uz Kings Cayon nedoties, bet nobumbulēt vakaru stacijā. Iesākumam ievērtējam mums ierādītos mājokļus. Mājokļi izrādās parastas divvietīgas stacionāras teltis. Ierādītāja mums gari un plaši apstāsta, kā lietot eļļas radiatorus un priekš kam tie domāti. Mēs sakām, ka esam no Eiropas un viņu pielietojumu zinām. Pēc tam dodamies uz vietējo kafejnīcu ievērtēt vakariņu iespējas, izvēlamies burgerus un kafiju. Kings Canyon ir devīze ir „Everyone can make coffee, but we make the best” un nemaz neliekuļo, tā arī ir.

Apstaigājam piedāvātās atrakcijas, kvadricikli – baisā cena minimums laika, neņemam, brauciens ar Harley Davidson – sviests, neņemam, kamieļu izjāde, daži nolemj braukt no rīta. Helikopters visi lidojam rīt, atliek tikai ķenguru barošana.

Ķenguru barošana ir visai interesanta lieta. Nopērc turziņu ar zāles granulām, ieber saujā un pasniedz ķenguram. Ķenguri ēd no rokas, lielie ir nagliji un atbalstās pret tavu roku ar ķepām. Mazie savukārt raustās, var redzēt gribās šamiem, bet bail. Pabarojuši ķengurus pastaigājam pa apkārtni (fotografēšanās uz šosejas, helikoptera nopētīšana). Noskatāmies saulrietu un paskatījušies zvaigznes dodamies gulēt. Tā kā telts sieniņas ir plānas var dzirdēt visu, kas apkārtnē notiek, bet nekas, aizmigu ātri.

Un tapa vakars un tapa rīts – vienpadsmitā diena.

2007. gada 7. jūlijs (Kings Creek Station -> Alice Springs)

No rīta 6:45 pēc visai aukstas nakts, ārā temperatūra ap nulli, jāceļas augšā, lai pavadītu savu draudzeni uz kamieļu izjādes vietu. Pats esmu nolēmis šiem radījumiem bez vajadzības klāt nelīst. Viņi slikti ož un man kā cilvēkam, kas uzaudzis laukos, tāda jādelēšana nekādu prieku nesagādā.

Pārliecinājies, ka kamieļi sadalīti (Maija dabūja kamieli vārdā Pitchie jeb pilnā vārdā Pitchard), dodos gulēt tālāk. Nedaudz palasu grāmatu un, kad pamodušies arī pārējie ceļabiedri, parunājamies par dienas plāniņu un, sagaidījuši kamieļu izbraucēju, dodamies brokastīs.

Brokastīm mums ir speciāli taloniņi, kurus uzrādot tiekam pie olām saceptām ar bekonu, kafijas un zaptsmaizes, iestiprināmies pamatīgi, jo ceļš līdz Alice Springs būs garš. Iekoduši izvācamies no savām telts mājiņām, nododam atslēgas un dodamies uz galveno rīta atrakciju – helikoptera lidojumu.

Lidojums paredzēts ar četrvietīgu Robinson helikopteru. Esam izvēlējušies Extended flight, kas mūs aizvedīs dziļi tuksnesī un ilgs ap 40 minūtēm. Pirms izlidošanas pilots pieraksta, katra svaru, laikam degvielas patēriņa aprēķinam. Tā kā mēs esam četri, bet helikopters bez pilota uzņem 3 pasažierus, lidojums notiek divās tūrēs.

Pirmie aizlido divi mūsu ceļabiedri, mani un Maiju atstājot uz zemes. Tā kā jāgaida 40 minūtes pavadījuši ar skatienu helikoptera pacelšanos, dodamies nopētīt ķenguru rīta rituālus. Šamie jau piecēlušies un gaida, kad kāds tūrists izsniegs viņiem papildus ēdamo granulās. Tiek novērots arī bariņš dūšīgu amerikāņu, kuri acīmredzot nemāk lasīt un baro ķengurus ar burkāniem vai turpat saplūktu zāli. Tad aizejam iepirkt express brokastīm Snikerus un dodamies atpakaļ pie helipad gaidīt kolēģus. Kolēģi atgriežas un ar smaidīgām sejām saka, ka ir bijis vērts izlidot. Ilgām pārrunām nav laika, jo mūs tūdaļ aizved un iesēdina helikopterā.

No sākuma notiek instruktāža kā attaisīt un aiztaisīt helikoptera durvis, tad jāuzliek austiņas un jānotestē mikrofoni. Kad viss apdarīts sākas lidojums, pacelšanos praktiski nejūt un arī pašu lidošanu mana tikai pēc neliela pavēja, kas liek staigāt astei. Pilots ir īsts meistars un izrāda mums visus apkārtnes, klejojošos kamieļus un zirgus, izžuvušās upes. No helikoptera ir redzams pat Uluru un Olgas. Pati Kings Canyon apkārtne no augšas izskatās iespaidīgi. Visur klintis, smiltis, izžuvušas upes un krūmāji. Iesākumam aizlidojam pie viena izžuvuša bilabonga tur ganās kamieļi, tad dodamies uz Kings Canyon gar kalnu grēdas malu, pārlidojam aborigēnu nometni, tiem pat valdība pievilkusi klāt asfaltētu ceļu.

Virs Kings Canyon apmetam dažus lokus, esmu nedaudz vīlies, no augšas Kings Canyon izskatās tāds maziņš un sāku pat domāt vai vērts tur vilkties. Taču tik un tā smuks, no augšas apskatāmies Garden of Eden, kas atrodas Kanjonā un dodamies atpakaļ uz Kings Creek Station. Arī šī vieta izskatās miniatūra un mākslīgajā ezerā ūdens palicies tikai kādi 10%, pilots gan teica, ka artēziskie ūdeņi pie dzīvības noturēs, no worries. Nolaidušies zemā visi padalāmies ar iespaidiem un nolemjam braukt uz Kings Canyon pastaigā.

Kings Canyon stāvvietā atstājam auto un paši nolemjam veikt Rim walk, pasākums aptuveni 7 km garumā. Sākas taka ar uzkāpšanu klintī, lai tiktu pie kanjona malas. Kāpšana notiek pa stāvām akmenī izveidotām trepēm un paceļ mūs aptuveni 150 metru augstumā, tālāk atliek tikai iet apkārt kanjonam. Protams, ir karsts ap kādiem 30 grādiem un ūdens rezerves sarūk ātri, taču, „no worries”, grūtākais paveikts, varam baudīt skatu (patiesībā gan atpūtināt savas netrenētās sirdis).

Tālāk sākas taciņa, kas ved gar pašu kanjona malu, un skats tuvumā ir vismaz 10 reizes iespaidīgāks nekā no putna lidojuma. Pirmām kārtām ir skaidri saredzams augstums, no kura ir visas iespējas novelties, otrkārt ir redzamas sīkās detaļas.

Tā nu mēs īpaši nesteidzoties čāpojam, kamēr atrodam vietu no kurienes paveras skats uz kanjona otru sienu, kura izskatās kā taisni nošķelta siena. Atrodam arī smuku karnīzi uz kuras fotografēties.

Nekā sarežģīta – uzlien nedaudz klintī, tad ~150 metru augstumā pa 50 cm platu karnīzi pārlien uz 4 kvadrātmetrus lielu laukumiņu, sēdi, kamēr tevi nofočē, velcies atpakaļ un fotografē pats. Garām ejošie austrālieši gan izteicās: „Labi, ka to neredz Jūsu mātes”. Bet „No worries” nav jau nemaz tik traki.

Pagājuši vēl kādas desmit minūtes sasniedzam tiltiņu, kas ved pāri kanjonam, te nu ir izvēle nokāpt lejā un doties uz Garden of Eden vai kāpt augšā un turpināt ceļu. Mēs nolemjam Garden of Eden noskipot un lienam vien pa trepēm augšā uz otru kanjona malu. Tikuši augšā paņemam pāris minūtes atpūtas pauzi. Kaut kur tuvumā izskatās ir bilabongs, kur peldēties, jo daļa cilvēku skraida apkārt peldkostīmos. Atpūtušies dodamies tālāk, atrodam vietu kur smuki atbalsojas aš trīs reizes, izbļaustāmies un izsvilpjamies. Austrālieši vispār bļauj dīvaini, kā kaut kādas ķīvītes „ūūūīīī”, bet priekš atbalss tādi ķērcieni nekam neder, arī svilpt neviens tur lāga nemācēja. Vispār traki tev ir tāds rezonators un tu pat nobļauties nemāki, žēl to austrāliešu.

Rim walk beidzas ar kāpšanu lejā uz auto stāvvietu, te gan ir jāuzmanās, jo kājeles pēc divu ar pus stundu vazāšanos ir nogurušas un paklūpot var nākties ripot vai krist kādus 50 metrus. Bet lejā tiekam bez starpgadījumiem. Uzpildām ūdens pudeles, iekožam pa Snikeram, taču nolemjam iekost vēl burgerus Kings Creek un tad dodamies uz Alice Springs, līdz kuriem vēl jāveic 508 km. Pa ceļam bija iespēja ieekonomēt 120 km nobraucot 100 km pa granteni, taču no tās domas atteicāmies, jo nezinājām, kādas ir grantenes Austrālijā. Galu galā arī mašīnas īres līgums atļāva braukt tikai pa asfaltu.

Lai ceļš būtu tuvāks izklaidējāmies ar sarunām, galvenie temati bija: patēriņa kredīti Latvijā, profesionālie ubagi Rīgā un bezdarbnieki lūzeri. Tā nu diskutējot nonācām Alice Springs 18:30.

Iekārtojāmies viesnīcā tajā pašā kur pirmo reizi un nedaudz atpūtušies devāmies iekost. Šoreiz izvēlējāmies nopietnu restorānu. To, ka restorāns ir nopietns, atklājām, ieejot iekšā, mēs tur vienīgie bijām šortos un T-kreklos. Taču nekāda diskriminācija nenotika, apsēdināja pie galdiņa četrām personām, pieņēma pasūtījumus. Jāatzīst, ka vismaz maniem izvēlētajiem ēdieniem ar kvalitāti bija viduvēji, taču kopumā bija OK.

Paēduši un padzēruši dodamies ar kājām mājup. Pa ceļam vietējie aborigēnu sīkie, bariņš kādi 10 nāk pretī un taisa prikolu, katrs saka Good night, rēcīgi.

Un tapa vakars un tapa rīts – divpadsmitā diena.

2007. gada 8. jūlijs (Alice Springs)

Tā kā visa diena bija ieplānota pavadīt bez steigas, tad piecēlāmies samērā vēlu, kaut kur ap 8:00, aizgājām paēst un nolēmām doties uz Alice Springs veikalu ielu iepirkt suvenīrus. Lai arī ir svētdiena, tirdziņš uz gājēju ielas darbojas, darbojas arī suvenīru veikaliņi. Tiek nolemts šeit iepirkt mājup vedamos suvenīrus. Iesākumā veikaliņi tiek ievērtēti, lai saprastu kopējo cenu līmeni. Piemēram, ķengurādas cepures cena var svārstīties no 40 – 70 AUD pēc izskata neatšķiroties. Suvenīru klāsts ir standarta, krūzītes, magnētiņi, atklātnītes, bumerangi un didgeroo (mūzikas instruments).

Ieejam arī grāmatu veikalos; tur var dabūt smukas bilžu grāmatas ar Austrālijas bildēm. Vienā no grāmatu veikaliem runājot savā dzimtajā valodiņā, pārdevējs mums pajautā, vai mēs gadījumā neesam no Polijas. Apskaidrojam, ka esam no Latvijas, to vietu viņš zināja, jo jaunībā esot pāris gadus dzīvojis Austrumeiropā, taču valodas atšķirt tā arī nav iemācījies.

Ielu tirgotāju suvenīru klāsts visbiežāk sevī ietver, made in China ražojumus, kurus var nopirkt arī Rīgas dzelzceļa stacijas kioskos, plastmasas naudas koki, vardes, zilonīši utt. Mans mērķis ir atrast magnētiņu no bleķa ar Austrālijas kontūrām, diemžēl nekas tāds Alice Springs nav. Nopirku Austrāliešu garā apzīmētu krūzīti, taču, kad viesnīcā izķidāju no iepakojumu izrādījās, ka tikai dizains bildītei ir veidots Austrālijā, krūzīte pati taisīta Ķīnā, biju nedaudz škrobīgs, bet lai nu kā 80% iepirkto mantu bija made in Australia.

Alice Springs redzēju arī vismodernāko publisko tualeti. Tā atrodas netālu no tirgus ielas, izskatās, kā bleķa kaste, pieejot automātiski atveras durvis un balss saka: „Welcome”, tad durvis aiz muguras, kā liftā aizveras un sāk skanēt klasiskā mūzika. Tiek ar paziņots, ka tualete ir tavā rīcībā 10 minūtes, pēc kurām izdzisīs gaisma un mūzika izslēgsies. Vēlāk uzzināju, ka tualete, atvērta tikai 2. jūlijā. Bija iespaidīgi: 10 no 10 ballēm.

Pēc suvenīru iepirkšanas devāmies uz muzejiem. Pirmais mūsu apmeklējuma objekts bija Reptile Centre, turpat netālu no mūsu All Seasons viesnīcas. Reptiļu centrs izskatās pēc parastas ģimenes mājas. Ieejot iekšā ir kase, kur nopērkam biļetes. Pārdevējs un laikam arī īpašnieks mums paziņo, ka pēc kādām 10 minūtēm viņam būs brīvāks brīdis un tad viņš priekš mums pabakstīs krokodilu. Krokodils ir salty un vārdā Teddy. Tedijs ir bijis slikts puika, uzbrucis laivu motoriem un tādēļ notverts ievietots stikloplasta baseinā.

Iesākumā apskatām fosiliju izstādi, lai saprastu, kā radušies krokodili, palasām faktiņus par krokodiliem. Izrādās Otrā pasaules kara laikā, vienu nakti Bangladešā 2000 purvā aplenktiem japāņiem uzbrukuši krokodili, rītu piedzīvojuši tikai 25. Tālāk nonācām čūsku un ķirzaku valstībā. Lielākoties tie bija vietējo tuksnešu iemītnieki. Visi kā viens indīgi, bet bez somām.

Mani favorīti viennozīmīgi bija Thorny Devil mazs skudru ēdājs ķirzaks, kas dienā apēd 1000 skudras, bet izskatās pabriesmīgs. Viņam ir arī fīča, kas ļauj dzert ar peļķē iemērktu kāju.

Tad dodos apraudzīt Tediju, pa ceļam aplūkoju Scingus un varānus, taču krokijs mani interesē vairāk. Kā reiz arī bakstītājs ir klāt un kacina Tediju mērcot ūdenī zivju ķeramo tīkliņu. Tā kā baseinam ir stikla siena varu novērot Tediju rīcībā, peldas rāda zobus un, protams, smaida. Dodos atpakaļ izlasu stāstu par Filipīnās Bangladešā anakondu noēstu vācu tūristu un viss – eju ārā. Šamo vietu ir vērts apmeklēt.

Nākošais plāna punkts ir pāri parciņam un saucas Royal Flying Doctor Service (RFDS) muzejs, taču vaļā tas veras tikai 14:00 un mums pusstundu jāslaistās pa parku. Parkā bez mums ir iepirkumu ratiņi, kuri Austrālijā izskatās dzīvo savu dzīvi. Pat visnomaļākajā pilsētas nostūrī vai klajumā gandrīz vienmēr ir atrodams kāds no viņiem. Tad parkā bez kokiem ir arī aborigēni. Viņi tur vienkārši sēž zālītē un relaksējas. Tā nu pastaigājamies, apskatām dižajam Stjuartam veltītu memoriālu, fotografējam vietējos, paši it kā pozējam, bet fotoaparāta objektīvu griežam blakus uz aborigēniem.

Ap RFDS muzeja ēku pamanām rosību – laiks ir pagājis un muzejs taisās vaļā. Mums ekskursija ir kopā ar Austrāliešu pensionāru grupiņu. Iesākumā mūs saved zālē, kurā visi noskatāmies filmu par RFDS. Galvenā doma ir sekojoša, Austrālija ir plašs kontinents, kur daudziem cilvēkiem līdz tuvākajam dakterim ir simtiem kilometru, bet arī viņi salauž pa kājai, saindējas ar pārtiku, baksta čūskas un krokodilus, viņiem dzimst bērni un piemeklē slimības, tad lai viņiem palīdzētu, dakteri lido ar lidmašīnām. Lidmašīnas var nosaukt par modernām lidojošām reanimācijas palātām, kuras var nosēsties praktiski visur kur ir zemes skrejceļš. Izsaukšana notiek pa radio vai satelītelefonu un viss serviss ir bezmaksas. Tāpēc daļēji RFDS tiek subsidēts no valsts, daļēji no ziedojumiem.

Serviss sevī ietver arī dakterēšanu pa radio, tas ir populāri aborigēnu apmetnēs un nomaļās fermās. Katrā apmetnē ir karte, kur cilvēka ķermenis sadalīts daudzos segmentos. Tad nu tu zvani un saki man iekšā sāp, dakteris prasa kurā segmentā tu saki B. Un tā noskaidro, kas par kaiti. Tad vēl ir zāļu kaste, tur nestāv zāles iepakojumā Cironoms, Paracetamols, Aktīvā ogle; nē, tur visas zāles ir ‘no name’ tikai B10 vai C18 un kas tās par zālēm zina tikai dakteris. Tas tā tādēļ, lai nenodarbotos ar pašārstēšanos. Zāļu kastes atslēgas parasti uztic kopienas vecākajam. Noklausījušies ievadlekciju, dodamies pētīt muzeju, tur redzami lidmašīnu modelīši, veco laiku slimnieku gultas un kādi 50 dažādu modifikāciju radioraidītāji un uztvērēji. Pēc muzeja suvenīru veikals un kafejnīca. Kafejnīca nestrādā, jo vakar esot bijusi Alice Springs svētki un brīvprātīgie noguruši guļot mājās. Iepērkam dažus suvenīrus, no kuru cenas daļa naudiņas aiziet RFDS ziedojumos.

Turpinām muzeju apmeklējumus un dodamies ar mašīnu uz lidostas pusi, kur atrodas dzelzceļa muzejs. Dzelzceļa muzejs veltīts Austrālijas megaprojektam dzelzceļam, kas savieno Adelaidu ar Dārvinu. Muzejā aplūkojam autentisko vilcienu, kas šad tad pa svētdienām vēl pakursē. Vislielāko iespaidu atstāj trešās klases vagons, kur tev 1000 km var nākties sēdēt uz parasta koka beņķa bez jumta. Vēl vilcienā ir pirmās klases vagons, restorānvagons. Pārsteidz arī, ka tualetes nodalījumā ir gulta.

Turpat ir arī dzelzceļa līnijai veltīts muzejs, kurā var apskatīt visādas lietiņas, saistītas ar dzelzceļa būvi. Palasām aprakstus, pacilājam instrumentus un dodamies atpakaļ uz Alice Springs.

Dienas pēdējā izklaide ir Desert Park. Šis parks ir sadalīts sektoros, kur katrā sektorā ir nodalīti kādai no Austrālijas klimata zonai raksturīgā flora un fauna. Mēs paņemam sev audio guide un dodamies iekšā. Atkal esam paspējuši laikā uz Birds of Prey (plēsējputnu) šovu. Taču salīdzinot ar Singapūrā redzēto, šis ir tāds pašvaks, lai gan putneļi ir vareni, vietējais vanadziņš var noķert gaļas gabalu lidojumā, pikēt un veikt akrobātiskus trikus. Tad dodamies uz ķenguru nožogojumu, kur ar pablandīties pa krūmiem meklējot, kur guļ ķenguri.

Tālāk seko reptiļu mājas apmeklējums, atkal redzu Thorny devils, protams, ir daudz un dažādi putni, bet tā kā neesmu putnu vērotājs tad īpaši neiespringu. Laba vieta ir nakts māja, tur apkopoti visādi tuksneša zvēreļi, kuriem patīk šiverēt pa nakti. No sākuma jāpagaida, lai acis adaptējas un tad jau var sākt pētīt dažādas somainās peles un žurkas. Grauzējiem līdz ar kaķu ieviešanu pienākuši grūti laiki, apslaktētas ir gandrīz visas sugas. Beigās, ja godīgi, nogurums dara savu un parka apskate piegriežas, kārtējais niedru kāpelētājķauķis tiek vienkārši ignorēts un kājas pašas nes uz izeju. Pie izejas uzkavējamies suvenīru bodē, piedāvājums ir standarta.

Atgriezušies viesnīcā dažas stundas atvelkam elpu un tad ar mašīnu dodamies vakariņās. Vakariņas notiek jau šurp ceļā pārbaudītā itāļu restorānā. Pasūtītais ēdiens ir garšīgs un paēduši dodamies uz stāvvietu, kur atstājām mašīnu. Mēģinot izbraukt ārā izrādās, ka stāvvieta ir maksas. Vietējie pusaudži, kas tusē turpat apkārt, mums rāda ceļu kā tikt līdz kasei, taču tad ārā brauc mašīna, kas jau samaksājusi, puikas pietur barjeru un mēs tiekam ārā tāpat. Atgriezušies viesnīcā paskatos televizoru un liekos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – trīspadsmitā diena.

2007. gada 9. jūlijs (Alice Springs -> Tennant Creek)

No rīta guļam maksimāli ilgi, dienas programmā nav pārslogota un arī jau reiz brauktais ceļš 439 kilometru garumā pēc Austrālijas mērogiem nekāds gaisa gabals nelikās. Tā nu paēduši un nobumbulējuši līdz pat 10:00 viesnīcā, devāmies uz School of the Air.

School of the Air ir interesants veidojums. Kaut kur pēc Otrā pasaules kara austrālieši saskārās ar problēmu, ka attālo fermu bērni nevar pilnvērtīgi iegūt izglītību, jo līdz tuvākajai skolai viņiem jāmēro pat pustūkstotis kilometri pa granteni. Tā nu viņi izdomāja tālmācības kursus pa radio. Šo brīnumu tad arī devāmies aplūkot.

Foajē nopērkam biļetes un esam spiesti nedaudz uzgaidīt līdz sāksies ekskursijas laiks. Turpat ir suvenīru bodīte un fermas bērnu daiļdarbu izstāde, nu katrs izklaidējas kā māk, cits sataisījis kompja modeli no kartona kastēm, cits salodējis vēja ģeneratorus. Protams, tiek spiests bišķīt uz ziedojumiem. Piemēram, stāsts par kādu lauku puiku, kurš atbraucot uz Alice Springs kedā glabājis 5 Austrālijas dolārus, un bija apņēmies to cienīgi iztērēt, beigu beigās ziedojis School of Air, lai citiem nabadzīgākiem bērniem varētu iegādāt grāmatas. Jāatzīst, ka kedā glabātais piecdolārnieks izskatījās smagi palietots, bet tas nekas, galvenais jau, ka no sirds.

Foajē pa lielu stikla logu var redzēt arī mācību pārraides norises telpu. Tad nu visu izpētījuši dodamies uz ekskursiju. Ekskursija izpaužas sekojoši visi sasēžas zālē un viena no pedagoģēm īsumā iepazīstina ar sevi, paprasa no kurienes esam mēs, ir ļaudis no Austrālijas, Latvijas un Grenlandes (šitas mani šokēja). Tad nopriecājusies, ka nav kā vakar, kad visi bijuši no Sidnejas un Melburnas, uzliek mums 10 minūšu garu filmu par skolu un tās bērniem. Bērniem izrādās, lai mācītos, mūsdienās nepieciešams interneta pieslēgums izmantojot satelītu, to piegādās skola uz līzinga un, protams, mājskolotājs vai vecāks, kas ar viņiem papildus ņemsies. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ tikai 20 procenti no aborigēnu bērniem šajā skolā iesaistās. Pēc filmiņas seko daži jautājumi, visi nedaudz vēl pasnaikstās pa skoliņu dodas prom.

Arī mēs sākam savu ceļu uz Tennant Creek. Tā kā laiks jau ir ap pusdienas laiku, nolemjam ne ar kādu ēšanu neaizrauties un uzdzīvot Tennant Creek restorānā, jo Lonely Planet piedāvā izvēli starp trijiem. Pa ceļam pafotografējamies pie ceļa zīmēm, kurās redzami lieli cipari.

Te man izdodas izcīnīt tiesības pabraukt ar mašīnu arī pašam, paspēju nobraukt kādus 150 kilometrus, līdz manu ceļabiedru pacietības mērs bija pilns un viņi piedāvāja apstāties Ti Tree. To arī darīju, visu laiku mēs auto bijām klausījušies U2 best of the best, tas bija nedaudz piegriezies un iegādājāmies Moby Hotel albumu. Tad nu klausoties to devāmies tālāk.

Protams, vēlreiz apstājāmies pie Devils Marbles, tāpat atvadu pastaigai, kas zina, kad vēl tur atgriezīsimies.

Tur tad arī redzam savvaļas krūmu suni dingo. Šamais laikam pārtiek no vietējo tūristu laipnībām, jo īpaši bailīgs nav, tikai slapstās apkārt nenolaižot ne acu. Tā kā nevar zināt, kas un kā drošības pēc dingo tiek pabaidīts ar akmeni, pēc šuneļa reakcijas var redzēt, ka šāda štelle viņam neatgadās pirmo reizi.

Dodamies tālāk un ieraugām ceļa malā īstu krūmāju ugunsgrēku. Cilvēkam, kam pavasaris asociējas ar dūmu smaku, sērkokiem un sausu zāle, šāds skats silda sirdi. Man ir aizdomas, ka Austrālijā visi ir nedaudz piromāni, arī šo ugunsgrēku neviens nedzēš, vietējie vienaldzīgi kapā garām, mēs gan kādas desmit minūtes pastāvam un pavērojam.

Tennant Creek apmetamies jau zināmajā motelī „Desert Sands”, kur jau prombraucot bijām rezervējuši istabiņu. Ātri noliekam mantiņas un dodamies uzdzīvot. Pilsēta pārsteidz, visur logiem priekšā restes, gan humpalu bodēm, gan baznīcai. Aborigēnu vīrieši virs 20 gadiem visi izskatās, ka jau ir pālī, pie tam pamatīgā. Viņu otrās pusītes nodarbojas ar veču lamāšanu un dzīšanu uz mājām. Izskatās pēc savdabīga sporta veida. Redzam arī vienu kolorītu personu, kas kursē ap benzīntanku, Šamais mīl skaļi bļaut uz saviem ciltsbrāļiem un izskatās, ka otrās puses, kas viņu dzītu mājās, nav. Pati pilsēta ir pēc būtības gara iela ar mājām ceļmalā.

Iespaidīgākā būve – aborigēnu kultūras centrs, kas arī pilsētas ietvaros laikam ir galvenais tūristu objekts, izņemot zelta raktuves, taču uz tām mēs dosimies rīt. Vēl ievērtējam ceļazīmju stabu, kas rādu attālumu līdz pasaules pilsētām, tāpat kā Rīgas Zoodārzā, tikai šim vairāk norādes un visas jūdzēs.

Visi nolūkotie restorāni, izskatās ir slēgti jau pāris gadus, vismaz pēc durvīm un aiznaglotiem logiem spriežot. Viens grill bārs atrodas atvērts, taču tajā valdošā atmosfēra liek izlemt par labu citām vēl neredzētām un iespējams neesošām vietām. Solis pa solim un pilsēta beidzas, ēstūža nav – var iet atpakaļ. Nolemjam iepirkties supermārketā un paēst viesnīcas numurā, kurā ir arī virtuve. Tā arī darām. Vienīgi škrobe bija, nākot atpakaļ ieraudzīt pāri ceļam pretī savai viesnīcai uzrakstu Restaurant, kas izskatījās atvērts un pieklājīgs.

Nedaudz paskatījušies televizoru devāmies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – četrpadsmitā diena.

2007. gada 10. jūlijs (Tennant Creek -> Mataranka)

No rīta mostamies visai vēlu ap kādiem astoņiem. Iekožam brokastis, sakravājam mantiņas un dodamies uz Battery Mining Center, kas atrodas aptuveni 10 km no Tennant Creek. Atrast ir viegli – visur ir ceļa rādītāji. Kā jau visur arī šeit ir kase un suvenīru bodīte, mums gan ir jāuzgaida kādas 20 minūtes, jo tūre sākas 9:15 pēc Austrālijas laika. Jāatzīst, ka suvenīru bodītes piedāvājums bija visai paknapš un nekā jēdzīga tur nebija. Lai gan zelta tīrradnīšus tur iegādāties varējām.

Beidzot sagaidām ekskursijas sākumu, grupiņā ir ap 15 cilvēkiem, mums tiek izdalītas kaskas un trokšņu slāpētāji un varam sākt. Sākumā ir neliels aplauziens izrādās, ka šahta nav īsta, bet gan tāda demo versija. Īstā drošības apsvērumu dēļ nevienu nelaistu iekšā, ne jau tādēļ, ka visi sazagtos zeltu, bet gan, lai nesamaltu mašīnas. Pati demo šahta ir kādus 300 metrus garš tunelis, kuram gar malām izvietoti dažādi kalnrūpniecības agregāti.

Pie ieejas stāv vietējā zeltu saturošā minerāla paveids, tas saucas magnetīts un ir smagāks par dzelzi. Tā kā šim minerālam ir arī magnētiskas īpašības es, lai nenoformatētu savu portatīvo HDD ar visām ceļojuma bildēm, turos pa gabalu. Tad visi dodamies iekšā tunelī, viens tantuks ar klaustrofobiju gan tūlīt izbēg ārā. Bez Latviešiem un austrāliešiem grupā ir arī beļģi. Ievadam visiem tiek nodemonstrēts reāls šahtas modelis 1:100 izmērā, tiek pastāstīts, ka šahtas nekad neizpauž divas lietas, iegūtā zelta apjomu un negadījumu skaitu. Papētām modelīti un dodamies tālāk.

Tālāk tiek stāstīts par grūto zeltraču ikdienu, plānu kas jāizpilda, tuneļi, kas jāizurbj. Tiek veikta urbšanas darbu paraug demonstrācija, līdz spridzināšanai gan netikām. Protams, ka šahtās visi agregāti strādā uz saspiestu gaisu pat ledusskapji un ventilatori. Kā teica gids, kurš gan gribēs ķēpāties ar elektrību stāvot līdz ceļiem ūdenī. Tad tiek nodemonstrēta rūdas izgāšanas vieta un šķirotājs.

Tiek arī pastāstīts par cilvēku, kurš rūdas izgāšanus kontrolē. Iegūtā rūda tiek iegāzta vertikālā šahtā un tad pacelta virszemē, šim cilvēkam tiek piesieta virve un šķirošanas vietā drīkst atrasties tikai viņš, a šķirotāju ilgi nav redzējuši tad aiz virves velk ārā, kas palicis pāri. Šitā darba vieta neesot īpaši iecienīta, jo vajagot fīlingu, lai zinātu, kad šahtā tiek iegāzta nākošā rūdas krava un paspētu notīties.

Tā nu pēc stundu un piecpadsmit minūtēm atkal esam virszemē un dodamies ievērtēt pārējās atrakcijas. Pārējās atrakcijas ir minerālu muzejs, kurā nav neviena cilvēka, kas skatītos uz nagiem. Vari mierīgi blandīties apkārt, cilāt iežu paraugus, skatīties pret gaismu un izskatās, ka tur nekas nav pazudis. Kristāla gabali, gan stāv ieslēgti stikla skapī.

Vēl ir memoriālais atmiņu muzejs pirmajiem zeltračiem. Kopējais iespaids radās sekojošs. Nabaga zeltrači raktuvju īpašnieki piekāsti atkūlušies nekurienes vidū, vietā, kur nav pat māju, strādā no rīta līdz vakaram. Galvenā problēma, cik sapratu, bija karstums, putekļi un smirdošas tualetes. Tualetes tiek pieminētas visos atmiņu stāstos un, protams, mušas. Nedaudz aplūkojam zelta rūdas šķirošanas iekārtas vecās cianīda vannas, pie kurām rekomendē klāt neskarties un dodamies projām. Prom braucot arī šeit pamanām trīs aborigēnus, kas tusē savā nodabā un māj mums ar rokām pamājam šiem pretī un sākam pārbraucienu 508 kilometru garumā.

Brauciena laikā gadās arī reāls ekscess, braucot ar ātrumu 120 kmh mums pārsprāgst labais priekšējais ritenis, kā par nelaimi braucot pret kalnu. Pats tajā brīdī lasīju grāmatu, kad bija puff un mašīnu parāva sānis. Taču mašīnas šoferis vēsā mierā sabremzējās bez nekādām straujām kustībām, pretējā joslā gan iebraucām , bet neviens road train par laimi pretī nebrauca. Nobraucām ceļa malā un tā kā regulāri skatāmies F1 sacensības, arī riteņa nomaiņa mums problēmas nesagādāja. Tad arī noskaidrojās, ka otrs priekšējais ritenis nav labāks un arī var uzsprāgt jebkurā brīvi izvēlētā brīdī. Turpinot diagnostiku noskaidrojām, ka iepriekšējais izīrētājs ir nedaudz saliecis priekšējo piekari, tā, ka riteņiem ēd nost malas. Mēs savukārt braukalējam ar nepietiekamu spiedienu riepās, kas rezultējas riepas uzsprāgšanā. Nolemjam nākamajā dienā riteņus nomainīt, bet šodien pienācīgi uzpumpēt. To arī izdarām pirmajā benzīntankā Renner Springs.

Pusdienot nolemjam Elliott pasūtam Burgerus, klāt piedzeram kolu. Nopērkam hitu izlasi, jo arī Moby jau sācis piegriezties. Kāpjot iekšā mašīnā mums piesienas viens aborigēns un mēģina pārdot mums didgeroo, mēs atsakāmies un dodamies tālāk. Degvielas uztankošana mums paredzēta Larrimah, liels bija mūsu aplauziens, kad atklājās, ka abi Larrimah degvielas tanki ir slēgti, un tuvākā benzīna uzpilde mums spīd tikai pēc 80 kilometriem, bākā gan vēl kādi 8 litri pēc mūsu aplēsēm bija palikuši un izvēlējušies visekonomiskāko ātrumu 90 kmh dodamies Matarankas virzienā. Beigās jau tik traki nemaz nebija un benzīna uzpildes stacijā ierodamies ar pāris litriem bākā. Uzpildījušies braucam meklēt naktsmājas. Naktsmājas atrodam Mataranka Caravan Park.

Sākumā mēģinām dabūt kempinga mājiņu, taču tā kā ir jau vēls ir palikušas tikai divas telts vietas varot izvēlēties paši. Tad nu izvēlamies pļavā, kurā mierīgi varētu uzsliet 20 teltis. Saimnieks pa to laiku uzlicis zīmi – vietu nav un slēdz bodi ciet.

Mēs uzslejam telti un dodamies uz aptuveni kilometru attālo Bitter Springs, kuros no zemes ārā plūst 32 grādu karst pazemes ūdeņi. Pa ceļam redzam savvaļas valabijus, kas joņo pa palmu birzi. Arī zīmes rāda, ka krokodilu te nav. Tikuši līdz Bitter Springs metamies iekšā un kādu pusstundu peldamies vai vienkārši sēžam siltā ūdenī. Nu riktīgi forši!

Atgriezušies pie telts atklājam, ka salūzusi gāzes plītiņa, taču to izdodas atremontēt un vakariņas tiek uzsildītas. Paēduši sazvanamies ar Latvijā palikušajiem un dodamies gulēt. Tā kā ir agrs ap 20:00 kādas 2 stundas tiek pavadītas diskusijā vai mākslīgais intelekts ir algoritmizējams un ja ir tad ar ko tas atšķirtos no ekspertu sistēmas. Pie vienota kopsaucēja nenonākam, bet toties esam labi izdiskutējušies.

Un tapa vakars un tapa rīts – piecpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

2007. gada 11. jūlijs (Mataranka ->Pine Creek)

No rīta agri slienamies augšā un dodamies uz Bitter Springs peldēties. Viens ceļabiedrs gan paliek teltī guļam, viņa preferenču līknē miegs dominē. Ārā ir ap desmit grādiem, jāiet ir kāds kilometrs, tā ka sanāk nedaudz pavēss pasākums. Pa ceļam manījām pāris ziņkārīgus valabijus. Taču to pilnībā kompensē siltais ūdens un, kas ir vēl svarīgāk svešu cilvēku klāt neesamība, bet ko gan citu 7:00 varētu sagaidīt.

Pa Bitter Springs plunčājamies gandrīz stundu, izpeldējušies un izlīduši dzestrajā gaisā, dodamies ievērtēt apkārtni. Vienīgais, kas traucē peldēšanos ir zirnekļu tīkli virs galvas, kuros sēž visnotaļ lieli zirnekļi. Apkārtne ar neko īpašu neizceļas – parasta eikaliptu birzs, kurā aptuvenu 2 metru augstumā var redzēt pērnās lietus sezonas nesto zāļu atliekas. Izskatās, ka lietus sezonas laikā līdz Bitter Springs ir vēl kādi pāris metri jānirst no laivas. Sapratuši, ka esam peldējušies vissiltākajā vietā dodamies, atpakaļ uz kempingu.

Kempingā novācam telti, sakārtojam mašīnu un gatavojam brokastis. Portatīvā gāzes plīts pa nakti laikam ir sadzijusi, jo strādā bez problēmām. Mūsu cerības, ka telts izžūs brokastu laikā nepiepildās un nākas iepakot telti slapju. No worries, gan jau izžāvēsim citu reizi.

Ceļš mūs ved uz 105 kilometrus attālo Katherine, kurā mums ir plāns nomainīt riepas. Tikuši līdz Katherine bez ekscesiem, iesākumā tomēr nolemjam atjaunot proviantu, jo daļa ir aizmirsta Tennant Creek Motelī, daļa apēsta. Šturmējam supermārketu, sapērkam visu nepieciešamo, galvenais jau ūdeni un ievārījumu, neaizmirstam arī maizi. Austrāliešu iepirkšanās maniere liek domāt, ka rīt būs kodolkarš un ratiņiem pie kases pilniem ir jābūt obligāti, ja paliek vieta, uzmet vēl maizi. Kas zina, varbūt viņi uz bodi brauc no 200 kilometru attāluma. Turpat arī no vietējiem noskaidrojam riepu servisu, tas esot pirms tilta un garām tam pabraukt nevarot.

Skaidrs, ka var visu, ja vien grib. Pabraucam garām un pat neieraugām. Atceramies, ka esam redzējuši netālu no Katherine thermal pools Bridgestone riepu centru, dodamies uz turieni. Centra mehāniķis nopētījis mašīnu saka, ka mums vienu riteni nav vērts mainīt, jo mums redz Dunlop – viņiem Brigestone, ja priekšā būs riepas ar dažādiem rakstiem, neviens apdrošinātājs mums neko nemaksāšot. Viņš iesaka mums mainīt riepu servisā, kas atrodas pie tilta un kuram garām pabraukt nevar.

Nedaudz meklējot, serviss tiešām atrodas. Ieejam viņu ofisā izskaidrojam problēmu. Mums vajag pārmontēt riepu no rezerves riteņa uz disku, nomontēt bojāto, uzmontēt jauno un nodilušo riepu uzmontēt uz rezerves riteņa disku. Džeks problēmu saprot, liek izkrāmēt mantas no mašīnas un saka, lai piekāpjot pēc stundas. Atstājuši mašīnu un mantas mehāniskajās darbnīcās dodamies paēst. Par ēstuvi tiek izvēlēts vietējais McDonald ekvivalents Red Rooster. Piedāvājums tas pats tikai iepakojums citās krāsās. Pasēdējuši un paēduši dodamies uz mehāniskajām darbnīcām. Tur mūs sagaida mašīna, kurā visas mantas jau sakrāmētas un riepas samontētas.

Tālāk dodamies uz 91 kilometru attālo Pine Creek, kurā mēs ceram dabūt naktsmājas. Pirmais hotelis mūs apbēdina pasakot, ka visas vietas aizņemtas, taču pāri ceļam kempingā mums izdodas noīrēt kempinga mājiņu četriem cilvēkiem. Ievērtējam istabeli, tā neko un dodamies uz Umbrawarra Gorge.

Lai tiktu uz Umbrawarra Gorge 20 kilometri ir jābrauc pa granteni. Grantene tur bija pabaisa – viss viena liela trepe, mute bezmaz vai jātur sakosta ciet, lai neiekostu sev mēlē, vidējais ātrums ap četrdesmit. Pa ceļam sanāk šķērsot strautu bez tilta, tā kā esam redzējuši pretimbraucošas vieglās mašīnas domājam, ka no worries un peram tik cauri. Tā arī bija ūdens īsti līdz sliekšņiem pat netiek, kad jau esam ārā. Beigu beigās nonākam pie pašas aizas.

Var redzēt, ka šo vietu apmeklē reti kurš, lai gan vieta ir vienkārši iespaidīga, klintis un strautiņš, kas vijas starp tām. Klintis izskatās kā saliktas no lieliem spēļu klucīšiem, no kuriem daži vēl mētājas riņķī. Tur vienā baseinā nolemju nedaudz atvēsināties, tas ir, nopeldēties. Ūdens ir ap kādiem 18 grādiem, taču pēc diena karstuma liekas superīgi. Papeldējies un neviena krokodila nenokosts rāpjos ārā un dodamies tālāk. Ceļabiedri jau gan mani baida ar krokodiliem.

Tālāk ir vēl smukāk, apsēžamies un vienkārši kādu pusstundu vērojam dabasskatu, smuki un neviena paša tūrista. Safotografējamies, pamētājam akmeņus pret pretējām klintīm un dodamies atpakaļ uz Pine Creek.

Forsējam strautiņu, pakratījāmies bedrēs un esam klāt.

Nolemjam pirms saulrieta vienkārši tāpat pastaigāt pa Pine Creek. Visa pilsēta izskatās dzīvo savu norietu, stāv vecie vēja ģeneratori, kas izskatās nefunkcionē labu laiku, taču labi iederas pilsētas gaisotnē.

Mētājas vecas lokomotīvju detaļas, aizstaigājam arī līdz vecajam vilcieniņam, kas reiz braucis uz Darvinu, bet tagad stāv aiz garāžā. Vispār pilsēta izskatās nedaudz nolaista. Tur gan ir izveidota interesanta taciņa no pilsētas dārza uz veco depo, kur tiek parādīta pilsētas vēsture attēlota uz flīzītēm – interesanti.

Atgriezušies kempingā pavakariņojam, paskatāmies televizoru un dodamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – sešpadsmitā diena.

2007. gada 12. jūlijs (Pine Creek -> Cooinda)

No rīta cēlāmies agri, jo mūsu galamērķis bija Kakadu nacionālais parks (KNP). Mūsu agro rosīšanos motivēja divas lietas – pirmā iespēja dabūt Cooinda resort istabu, otrais dabūt biļetes uz Yellow waters kruīzu. Tad nu fiksi iekoduši devāmies uz 150 kilometrus attālo Cooindu. Tā kā rīts bija agrs un braucēju uz šosejas nebija daudz braukšana padevās labi. Tā kā KNP ieeja ir bezmaksas, tad par iebraukšanu tā teritorijā liecināja tikai ceļmalas zīme.

Nonākuši Cooinda resort, dodamies uz recepciju iepirkt kruīza biļetes un sagādāt sev naktsmītni. Diemžēl istabu vai atsevišķu mājiņu mums sadabūt neizdodas un ir jāpietiek ar telts vietu. Bet uz Yellow waters kruīzu gan biļetes dabūjam bez problēmām – 45 Austrālijas dolāri no sejas. Tā kā kruīzs sākas 11:00 iesākumā nolemjam uzcelt telti. Telts vieta tiek ierādīta līdz šim nepierastā veidā. Iebrauc kempingā, parādi, ka esi samaksājis un tev cilvēks ierāda vietu kur likt augšā savu telti. Ir redzams, ka kempinga lielāko daļu jau ir aizņēmušas tūrisma firmu patstāvīgās teltis, kas veido veselas telšu pilsētiņas. Atrodam vietiņu arī priekš savas telts mums ierādītajā pļaviņā un slienam to augšā, lai izžūst Matarankas rasa.

Tālāk nospriežam doties uz pašiem Yellow Waters, kas turpat netālu. Mēs ar Maiju dosimies kājām, ceļabiedri brauks ar mašīnu. Ar kājām esam nolēmuši doties pa tūristu taciņu, diemžēl to nekādi neizdodas atrast. Ejam uz recepciju prasīt, kur šamā ir. Recepcijā uzzinām, ka Kakadu parkā šogad ir bijuši 50 gadu laikā lielākie plūdi un takas joprojām ir applūdušas. Nu neko, dodamies uz Yellow Waters pa šosejas malu, nav jau tālu, kādi divi kilometri.

Līdz laivu atiešanai nedaudz jāuzgaida. Nolemjam nedaudz pastaigāties, gar Yellow Waters bilabonga malu. Tur speciāls režģots gājēju celiņš, lai krokodili nevarētu ieraut iekšā ūdenī. Skats ir smuks – ūdens klajums, kurā stāv applūduši koki. Daudz dažādi putni, krokodilus gan neredz.

Beidzot pienāk kruīza laiks, braukšana notiek ar laivām, kurās var sasēdināt ap 50 cilvēkiem. Gids un pie reizes laivas vadītājs apgalvo, ka laivas esot nenogremdējamas. Tūlīt gan piebilst, ja laivas apgāzīšoties diez vai glābējiem būs ko glābt, jo Yellow waters ir pilns ar krokodiliem. Gids veic nelielu instruktāžu, galvenais punkts ir, nekādā gadījumā nelīst aiz laivas iežogotās malas.

Sākam braucienu, gids mūs izklaidē ar stāstu, kā iepriekšējā nedēļā Darvinas galvenā naktskluba baseinā atrasts krokodils. Pabraukuši kādus 300 metrus no piestātnes arī mēs ieraugām pirmo krokodilu, kas sauļojas purva un upes robežas sērē. Netālu ap viņu rosās dažāda izmēra putneļi, pīles, kurām nepatīk ūdens, igriti, lielie, mazie un vidējie, zosis, kuras esot dikti garšīgas un dzīvo kolonijās. Kopā līdz pat 100 000 putni. Uzzinām ka slavenais Jabiru patiesībā ir stārķis ar melnu kaklu.

Jāatzīst, ka šī bija viena no iespaidīgākajām ekskursijām Austrālijā, tik daudz krokodilus brīvā dabā, tik tuvu nekad nebiju redzējis. Kā likums neviens no krokodiliem nebija mazāks par 3 metriem. Gids mums stāstīja, ka izaugot lieli, salty kļūst ļoti teritoriāli un mazākos var vienkārši noēst. To, ka viņi savā starpā plūcas var redzēt pēc rētām uz viņu ādas.

Lielākais salty ko redzam ir ap 4 metriem, laiva piebrauc viņam tieši blakus un priekšējiem līdz viņam ir labi ja divi metri. Šad tad kārtējam apsekotajam krastmalas krokodilam piegriežas tūristu interese un šamais ienirst ūdenī. Viens eksemplārs pat nodemonstrēja slaveno krokodila galopu. Skats iespaidīgs, kad šis dzīvnieciņš svarā ap 300 kg skrien pa purvu uz 20 kilometriem stundā. Liekas, ka kāds dīvainā veidā rok grāvi. Viens ir skaidrs – purvā no šiem mīluļiem neaizmukt. Arī gids pastāsta, ka viņu mācībās, kas notikušas nesen, izdarīts eksperiments. Iesviesta ūdenī glābšanas veste (nosacītais cilvēks) un mēģināts apgriezt laivu, lai vesti izvilktu ārā. 15 sekundēs, kamēr laiva apgriezta pie vestes jau bijuši divi krokodili. Tā kā visi laipni aicināti palikt laivā.

Brauciens aizņem kādu pusotru stundu, gids ir trāpījies superīgs, jauns džeks, pazīt visus putneļus un zina daudz stāstus par krokodiliem. Nedaudz pastāsta arī par šogadējiem plūdiem, kas laivu peldošo laivu piestātni aiznesuši divus kilometrus uz jūras pusi.

Izbraukājušies ar kuģīti dodamies uz Nourlangie rock skatīties aborigēnu zīmējumus. Slavenā klints atrodas 46 kilometrus uz Jabiru pusi, Austrālijas mērogiem tas ir tuvu. Pa ceļam apstājamies pie Miriah Lookout, tikai paskatīties. Atklājās arī ka viens ceļabiedrs ir sastiepis muguru un staigāšana nesagādā nekādu prieku. Nospriežam, ka varētu līdzēt pakarāšanās pie koka zara. Dodamies meklēt zaru, bet eikaliptiem zaru struktūra ir citāda nekā ozoliem un beigās piemērota koka meklēšana beidzas ar divu kilometru kāpienu uz lookout. Skats no tā paveras superīgs – liela daļa KNP atrodas kā uz delnas. Pakavējušies kādu pusstundu dodamies atpakaļ, lai turpinātu ceļu uz aborigēnu zīmējumiem.

Aizbraukuši līdz Nourlangie rock, dodamies ievērtēt aborigēnu darbus. Nezinu kā citiem, bet man ir skaidrs – zīmēt viņi nemāk, tur tāds zīmējums mednieks ar valabijus, ja nebūtu plāksnīte blakus domātu, ka attēloti divi valabiji. Vienīgais, kas respektējams ir zīmējumu vecums. Klints ir slavena vietējā folklorā ar uz tās notikušajiem dievību kautiņiem un incestiem starp tiem. Taciņa iekārtota izcila ar trepēm un bruģētiem celiņiem. Protams, ir mušas redzu vienam profesionālam gidam pat zirgu astru slotiņu ar ko mušas gaiņāt. Pablandījušies dodamies uz Annaburu bilabongu.

Annaburu bilabongs atrodas netālu, kaut kur esam lasījuši, ka šis bilabongs esot visforšākais visā Austrālijā. Aizbraukuši neredzam neko vairāk kā pārdesmit hektārus aizaugušu dīķi. Nospriežam, ka noteikti pie augstāka ūdenslīmeņa viņš izskatās smukāks. Pastaigājam nedaudz gar bilabonga krastu, apkārt gan neejam, lai gan bijām plānojuši, neizskatījās tā vērts. Arī krokodilus nemana. Nolemjam doties atpakaļ uz kempingu.

Tā kā man sanāk vārda diena, izštukojam vakarā aiziet uz restorānu, paēst vietējās delikateses. Lai tiktu restorānā pie galdiņa, iepriekš jāpiesakās. Mēs to uzzinājuši recepcijā piesakāmies, līdz restorāna atvēršanai palikušas vēl 20 minūtes. Tās noslaistāmies turpat pie makdonald viedīga ēstūža galdiņiem. Tikuši iekšā restorānā nesaprotam, kādēļ bija jāpiesakās, jo no 20 galdiņiem ir aizņemti tikai divi. Ēst gan tur taisa labi, uzkodās nogaršojām, ķengura gaļu (laba), krokodila gaļu (izcila), emu gaļu un austeres (tām pakaļ pār grāvi nelektu). Otrajā ēdām, ko nu kurš, kopumā viss bija okei. Paēduši devāmies uz telti gulēt, pa ceļam iečekojot suvenīru veikalu un iepērkot maizi brokastīm.

Pie telts mūs sagaida nepatīkams pārsteigums odi. Šī ir vienīgā vieta, kur Austrālijā redzu odus, šie sēž uz telts un gaida donorus. Beidzot varam izmantot pirms nedēļas pirktos repelentus. Nopūšam paši sevi, telti, te gan es nedaudz pārcenšos un teltī jūtama riebīga ķimikāliju smaka, bet lai nu kā neviens ods teltī iekšā netika.

Un tapa vakars un tapa rīts – septiņpadsmitā diena.

2007. gada 13. jūlijs (Cooinda -> Annaburroo)

No rīta cēlāmies līdz ar saules gaismu, lai ar kājām dotos rīta pastaigā uz Yellow waters bilabongu. Bilabongs no rīta ir skaists, pilns ar dažādiem putniem, šamie žāvē spārnus un gatavojas jaunajai dienai. Ir manāmi arī pāris kakadu. Pastaiga izdodas godam, rīta gaiss vēl nav iesilis un ir patīkami vēss. Atgriežamies atpakaļ pie telts, kur sākas telts novākšanas darbi un brokastošana. Brokastu laikā atklājas, ka Jabiru ceptā maize ir absolūti neēdama, viņas dīvaino garšu nespēj nosist pat biezā kārtā uzsmērēts džems. Vācot nost telti tiek pieņemts stratēģisks lēmums to nežāvēt bet pakot vien iekšā kā ir. Pie reizes tiek apsisti arī uz telts starpslāņiem satupušie odi, tāpat aiz riebīguma.

Sakravājuši mantiņas dodamies uz Jabiru pusi. Pa ceļam iebraucam Bowali visitors centrā. Nezinu, ko biju gaidījis, bet vīlos. Nekā interesanta, dažādas ekspozīcijas, par vietējiem biotopiem, kurus mēs aplūkojām jau kādu piekto reizi, suvenīru bode ar standarta suvenīriem, redzējām arī krievu tautības pārstāvjus, šie runāja un acīmredzot domāja, ka neviens viņus nesaprot. Palika bail no domas, ja nu kāds arī mūs no malas saprot. Vienīgie ievērības cienīgie objekti manuprāt bija, kalendārs Austrālijas aborigēnu gaumē un urāna rūdas gabals ar uz tā uzliktu Geigera skaitītāju.

Mūsu nākošā pietura bija nedaudz aiz Jabiru, Ranger mineral mine, kurā rok urānu. Urānu pēc tam izmanto atomreaktoros kodoldegvielai. Lai tiktu uz ekskursiju jāaizbrauc uz Jabiru lidostu, kurai blakus atrodas neliels veikaliņš, kurā pārdod tūres biļetes. Mums ierodoties, līdz tūrei ir palikušas vēl 45 minūtes. Pērkot biļetes mums palūdz uzvilkt kājās slēgtus apavus. To izdarījuši, izčekojam suvenīru bodi, paskatāmies reklāmas rullīti par KNP, par Urāna raktuvēm un par to cik Austrālijā viss ir super, kādas 3 reizes.

Beidzot pienāk brīdis, kad iepriekšējā ekskursantu brigāde tiek atvesta atpakaļ un mēs sapulcināti kopā. Gidam uz šiltes rakstīts Yuri, nosmejamies, ka laikam tikai bijušie PSRS pilsoņi strādā šitādās raktuvēs, kāpjam iekšā autobusā. Tur mums izdala ķiveres, oranžas vestes un reklāmas prospektus. Autobusiņš ved mūs kādus 10 kilometrus uz urāna raktuvēm. Atbraukuši un pie izkāpšanas gids mums angliski prasa vai no kuras valsts mēs esam. Sakam no Latvijas, džeks sāk smieties un saka: „Es esmu latvietis, bet es nerunāju latviski”, latviešu valodā. Biju nedaudz šokēts izrādās, ka šamam arī uz šiltes rakstīts Yuri Mucenieks. Tātad vēl viens emigrantu pēctecis. Izrādās, ka viņa vecāki aizceļojuši uz Melnburnu, pats viņš sākot iet skolā nemaz neko citu kā latviešu valodu nav pratis. Tagad gan pēc 50 gadiem, tikai vairs saprotot un ar ne visu. Viņa tēvs, kurš dzīvojot Cairns, gan ar viņu joprojām runājot tikai latviski. No viņa arī uzzinām, ka esam pirmie latvieši, kurus viņš sastopot vedot ekskursiju uz urāna raktuvēm.

Pašas urāna raktuves ir atklāts karjers. Bedre izskatās iespaidīgi, dziļumā pāris simtu metru un nedaudz applūdusi. Uzzinām, ka šogadējais lielais lietus atnesis par 3 000 000 litru vairāk ūdeni nekā parasti. Tā kā raktuves ūdens drīkst tikai iztvaikot, to nevar iepumpēt blakus upītē, tad šis pārpalikums rada problēmas urāna ieguvē. Lai paātrinātu iztvaikošanas procesu visā urāna raktuvju apkārtnē darbojas sprinkleri, kas izsmidzina ūdeni. Pa putekļaino ceļu brauc liela ūdens mašīna, kas samitrina ceļa klājumu, neļaujot sacelties putekļiem. Urāna rūda, kad iegūta tiek iekrauta lielās, laikam Catarpillar Comatsu, mašīnās, kas brauc nosvērties un izber attiecīgā kaudzē, kuras arī sniedzas 50 metru augstumā.

Daži tantuki tūdaļ uztraucas par radiācijas līmeni, tas gan ir tikai 2-3 milizīverti. Ja nemaldos tāds pats fons ir arī Kurzemes mālos. Tā kā īpaši neuztraucos. Karjeram gan klāt iet neļauj, bet stāvot aiz žoga var lūrēt cik uziet. Tālāk visus saliek autobusā un ved uz pašu ražotni. Biju domājis, ka rūpnīcā mūs pielaidīs agregātiem tuvāk, bet nekā, viss jāvēro caur stiklu.

Neko jaunu Urāna oksīda ieguves procesā neuzzināju. Rūdu samaļ, atšķaida sērskābē. Urānu atdala lietojot petroleju un amīnu, tad attīra ar amonija sulfātu un gāzveida amonjaku. Palielinot pH līmeni izgulsnējas Amonija diuranāts, kuru pēc tam krāsnī pārvērš par U3O8. Tad nu tiek rādīti no attāluma visi procesā iesaistītie agregāti un beigās arī tukšās mucas kurās tiks pildīts urāns. Tiekam aizvesti atpakaļ uz Jabiru, papļāpājam ar gidu un braucam ievērtēt pašu ciematu.
Jabiru, tipiska mazpilsēta, atrodam lielveikalu, atjaunojam pārtikas krājumus un dodamies uz Mataruka Wetlands.

Protams, tas bija vēl viens bilabongs. Taču tur bija jauka vieta kur pasēdēt un pavērot pašu bilabongu. Ceļabiedri atteicās nākt līdzi man un Maijai pa gājēju taciņu 4 kilometru garumā, aptuveni 30 grādu karstumā. Pirms ceļa iekožam; redzam arī vietējo barības piramīdas virsotni – lielu kraukli.

Tad dodamies uz bilabongu, smuks dīķītis un tad kātojam 4 kilometrus. Pašā takas sākumā mētājas čūskas āda, kas diez ko nemotivē. Visur rakstīts no takas nost nelīst ja nē 50 AUD sods garantēts. Neredz tikai, kas to būtu spējīgs piemērot. Vispār pastaiga sanāk netālu no bilabonga malas, ja jāsaka godīgi nekā diži smuka tur nav. Vairāk laika tiek veltīts iespējamo nākošo ceļojumu plānošanai.

Atgriezušies auto stāvlaukumā redzam, ceļabiedrus, kas iekārtojušies paēnā, vēro kraukli. Atzīstamies, ka prātīgi vien darījuši nenākdami. Dodamies meklēt mājvietu.

Mājvieta ieplānota Annaburroo apkārtnē. Redzam lielu norādi uz Annaburroo lodge. Braucam vien iekšā. Iebraukuši redzam vienu visai nolaistu kempingu, no kura jau grasāmies tīties projām. Taču tur viltnieki izlikuši zīmi „Ja esat iebraukuši, tad vismaz apsveicinieties”. Redzam skraidot pāris valabijus pa kempinga teritoriju, dodamies uz recepciju. Apsveicināmies un uzzinām ka kempinga mājiņu mums nedabūt, bet varam dabūt Heathers hut. Prasām, kas tas par zvēru. Mums saka aizbrauciet, ievērtējiet. Aizbraucam uz būdu pašā meža malā, kas izrādās ir ar moskītu tīklu pārvilkts koka rāmis, bleķa jumts, pats rāmis celts uz pāļiem. Izskatās pietiekami eksotiski, lai mēs nolemtu tur apmesties. Iekšā ir arī gultas tikai ar matračiem bez gultas veļas. Tas mūs īpaši nesatrauc, jo ir taču guļammaisi.

Pavakariņojam, ar nūdeļu zupu, nomazgājamies (dušas gan bija normālas un labā stāvoklī). Dodamies uz Annaburroo bilabongu apskatīties, kas un kā. Kempings pustukšs, taču redzam profesionālu kemperu kempinga autobusu, kas ir māja uz riteņiem ar visu satelītšķīvi un nešaubos, ka arī ar peldbaseinu.

Pasēžam bilabonga krastā un pavērojam saulrietu. Iekuram pie savas mājas ugunskuru no eikaliptu zariem sākumā, beigās jau dedzinājām veselus stumbrus. Deg smuki un arī smarža laba, tā nu kādas 2 stundas vienkārši sēžam uz lieveņa un runājamies. Pēkšņi izdzirdam mūsu mājelēm troksni it kā kāds grabinātu katlus. Domājam, ka izlikās un tusējam vien tālāk.

Kad apnicies un uguns sāk izdzist dodamies gulēt. Izslēdzot gaismas var dzirdēt kā naktstauriņi sitās gar tīklu radot iespaidu, ka kāda čūska mēģina ielīst mājelēm, pasmejamies par to. Virtuvē atkal nograb vāki, viens no ceļabiedriem aiziet novērtēt situāciju virtuves nodalījumā un izdara secinājumu, ka mūsu būdā ir žurka. Apzelējam ideju, kā tas ir pamosties no pāri tavai sejai skrejošas žurkas ķepiņu pieskārieniem vai atverot acis redzēt sev priekšā žurkas purniņu. Nedaudz pabaidāmies un liekamies gulēt. Iemigt nedaudz traucē valabiji, kas turpat kādus 10 metrus nostāk čabina lapas un ķilkst.

Un tapa vakars un tapa rīts – astoņpadsmitā diena.

2007. gada 14. jūlijs (Annaburroo -> Batchelor)

Pamodos ap diviem naktī no klusiem solīšiem, kas tipināja pa istabas grīdu. Sajūtas nebija no patīkamākajām, kamēr neatcerējos, ka tā taču žurka. Izskatījās, ka šī pār seju nevienam netaisījās skriet, mēģināju aizmigt. Ar aizmigšanu nekas lāgā nesanāca, mežs turpat desmit metrus aiz moskītu tīkla sienas. Valabiji ņemās kā velni, čabina lapas. Palec un pačabinās lec tālāk. Tad dzirdēju arī kaut kādas cūkas, kas urkšķēdamas paskrēja mājai garām. Lai vai kā ap trijiem aizmigu un mierīgi nogulēju līdz sešiem.
No rīta ceļabiedrs pastāstīja, kā šamais redzējis valabiju ielecam ugunskura oglēs. Šamais ķilkstēdams lēkājis ap izdzisušo ugunskuru, līdz ziņkārības dzīts ielecis arī pašās padzisušajās oglēs. Esot smilkstēdams aizlaidies krūmos. Pabrokastojam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies uz Darvinas pusi.

Pa ceļam uz Darvinu piestājam ceļa malā, lai aplūkotu mango koku audzes. Izskatās ka nav mango laiks, jo koki ir tikai ar zaļām lapām bez augļiem. Izbraucam cauri Darvinas priekšpilsētām un dodamies uz Darvinas krokodilu fermu. Šajā vietā dzīvo aptuveni 36 000 krokodilu, no mājeles ārpuses nekas par to neliecina.

Nopērkam ieejas biļeti un varam doties skatīties krokodilus. Ferma krokodilus audzē somiņām, jostiņām un citiem niekiem. Tad nu arī klejojam, gar lieliem dīķiem, kur laiku pa laikam no dziļuma uznirst pa krokodilam. Dīķi apjozti ar drāšu žogu. Žogs pietam izskatās vairākkārtīgi lāpīts. Vispār jau nerodas priekšstats, ka šis žogs spētu aizturēt, badīgu jeb agresīvu krokiju. Tādēļ arī stāv rakstīts: „Nebakstiet krokodilus”, „ja esi tik dumjš, ka met mūsu krokodiliem ar akmeni, mēs tevi pašu izsviedīsim ārā”. Protams pašu krokodilu tur netrūkst. Lielākie sildās saulītē un demonstrē savas rētas. Mazākie meklē kādu vistu, ko uzēst.

Nedaudz traucē sapuvušas gaļas smaka, jo tāpat kā Latvijas Čabulītis savulaik mīlēja cālīšus, tā te krokodili mīl vistiņas. Diemžēl visas apēst neizdodas un nākas daļu atstāt uz zemes ievilkties. Dažas pat tiek uz gājēju taciņas. Pēc krokodilu dīķiem seko, individuālie apartamenti ciltstēviem vai lieliem negantniekiem. Te ir reāli monstri ap pieciem un vairāk metriem gari, iežogoti betona mūros. Spēlē kā vienmēr baļķos, guļ un nekustās. Nedarbniekiem klāt pielikta šiltīte ar nedarbu aprakstu. Viens nogalinājis divas savas sievas un nu lemts vientulībai, cits uzbrucis makšķerniekiem un noķerts.

Pēc tam seko baseini ar maziem krokodilēniem tie tādi pārdesmit centimetru gari, pārtiek no zivju iekšām. Izskatās simpātiski. Arī šie mīl gulēt čupās pa simt un sildīties.
Kādu stundu veltījuši krokodilu izpētei dodamies uz Litchfield National Park (LNP) pusi. Pa ceļam papusdienojam ceļmalas benzīntankā, diez kas jau nav, bet kuņģis pilns. Tālāk tuvojoties LNP sākam meklēt arī naktsmājas. Protams cielējām uz viesnīcām, Tauriņu fermas viesnīca mūs uzmet nav brīvu vietu. Nekas toties Batchelor Resort Litchfield dabūjam viesnīcas numuru. Noskaidrojam laikus un paši dodamies uz LNP.

Parkā galvenie apskates objekti iedalāmi divās kategorijās: tiem kuriem var piekļūt pa asfaltu, un tie kuri uz kuriem jābrauc desmitiem kilometru pa granteni. Tā kā vāģītis mums nav piemērots grantenēm, apskatei paliek pirmā kategorija.

Pirmais apskates objekts ir magnētisko termītu pūžņi (nezinu kā tos sauc latviski). Pļava ar viņu darbiem izskatās pēc kapsētas. Visi pūžņi ir strikti orientēti ziemeļu – dienvidu virzienā un izskatās pēc kapu plāksnēm. Arī krāsa ir piemērota pelēka. Palasāmies arī informāciju par termītiem, kā viņi dzīvo, strādā un ēd. Izrādās, ka mazie kukainīši spēj uzbliezt pat sešmetrīgas būves. Viena tāda ir turpat arī apskatāma izskatās iespaidīgi. Karstums gan tāds, ka spiež pie zemes un sviedru dziedzeri darbojas uz pilnu klapi.

Tālāk dzenamies uz LNP tālāko daļu un ievērtējam Wangi Falls. Tas ir ūdenskritums, kurā var peldēties. Tā kā ir sestdiena daudzi vietējie no Darvinas sabraukuši ar to arī nodarbojas. Mēs nodarbojamies ar ūdenskrituma aplūkošanu, var nopētīt arī baseinā peldošās zivis, kā jau parasti puscūča lielumā. Tad nedaudz pablandāmies pa tuvējo džungļu taku, kura mēģina mūs uzvest augšā klintīs. Mēs neļaujamies un dodamies atpakaļ uz auto stāvlaukumu.

Nākošais pieturas punkts Tolmer Falls. Apstājamies tur divi ceļi viens pa taisno uz ūdenskritumu, otrs divi kilometri pa apkārtni un tad uz ūdenskritumu. Mēs ar Maiju nolemjam iet apkārtceļu, neskatoties uz dienas vidu un karstumu. Iešana sanāk pa pus izdegušiem krūmājiem, tad parādās arī pats strauts, kas vēlāk taps par ūdenskritumu. Pēc kāda laika pa taku iet kļūs garlaicīgi un nolemju papētīt takas malas.

Pie celiņa gan stāv rakstīts nost no ceļa nelīst, bet to ignorēju. Tā nu kā kāpelēju pa klintīm, līdz pēkšķi divus metrus no sevis ieraugu aizu ~100 metru augstumā. Ahā laikam ūdenskritums. Pats gan ūdenskritumu neredzu toties redzu ūdenskrituma vērotāju platformu puskilometra attālumā. Nofočēju ceļabiedrus, šie nofočē mani. No bildēm nekas prātīgs nesanāk, jo man trīc roķeles. Un dodamies uz ūdenskrituma vērošanas platformu. Ūdenskritums pat sausajā laikā ir smuks, ar varavīksni. Pamielojuši acis braucam tālāk.

Palicies tikai dienas pēdējais apskates punkts Florence falls. Sākumā apstājamies augšējā ūdenskrituma baseinā. Pamērcējam kājas lai atvēsinātos, jo atrast tukšu ūdens bedri, kur sēdēt ir problēmas. Austrāļi visas jau ieņēmuši. Kolēģi brauc ar mašīnu četrus kilometrus tālāk uz pašu ūdenskritumu. Mēs ar Maiju pa dabas taku dodamies tur ar kājām. Apkārtne visai īpatnēja, skrajš eikaliptu mežs, taka laiku pa laikam tuvojas strautam, bet klusi un smuki.

Nonākuši līdz auto stāvlaukumam, paejam vēl pāris simt metrus un sākas nokāpšana pie Florence falls ūdenskrituma. Kāpiens ir tā neko un saule beidz nost. Tā ka aizgājis pie ūdenskrituma uzticu mantas ceļabiedriem un pats dodos peldēt. Tā kā man ar redzi paknapi tad bez brillēm akmeņus baseinā bija grūti pamanīt un pamatīgi apdauzīju kāju. Pēc tam gan ticis dziļumā piepeldēju pie abiem ūdenskritumiem. Ūdens krītot lejā rada krusas efektu un palīšana zem tā ir visai sāpīga sejas ādai. Atvēsināšanās sanāca pamatīga, pērtam kāpjot augšā pat nenosvīdu.

Autostāvlaukumā ievērtējam vietējo tjūninga brīnumu smuki veidots ford automobilis. Un dodamies prom no LNP uz viesnīcu.

Viesnīcā iekārtojamies savā istabiņā, ceļabiedri dodas uz baseinu, kas turpat ārā 10 metrus no istabiņas. Apgalvo, ka ūdens bijis vēss un tūlīt iesaistās sarunā ar Jaunzēlandes pārstāvjiem Temats standarta – no kurienes esam, ko darbam. Es uzzinājis, ka pieejama internet kafejnīca. Paņemu naudiņu un eju meklēt. Kafejnīca tiešām eksistē. Tajā ir pat viens dators, kurā iemet kapeiku un strādā pusstundu. Dators jau ir aizņemts tikko. Pirms manis rindā stāv trīs cilvēki. Nospriežu, ka datoru un internetu man nemaz nevajag un eju atpakaļ.

Vakariņot nolemjam viesnīcas restorānā. Šeit izrādās iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, bet pārtika ar tāda manuprāt viduvēja, mikroviļņu sildīta. Paēduši dodamies uz numuriņu, paskatāmies Tour de France un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – deviņpadsmitā diena.

2007. gada 15. jūlijs (Batchelor -> Darvina)

Rīts sākas ar brokastīm un vispārēju revīziju. Tā kā pēc aprēķiniem sanāk, ka parīt jālido prom, nolemjam pārbaudīt, pasu un biļešu esamību. Pārbaudes rezultātā atklājas fakts, ka patiesībā mūsu lidmašīna uz Singapūru izlido šonakt ap trijiem. Tas visus nedaudz pārsteidz un sanāk, ka šī ir pēdējā diena Austrālijā.

Tad sākas mantu revīzija esam pamatīgi apauguši ar tām. Viss liekais tiek nolemts palikšanai Austrālijā. Gāzes plīts, Guļammaisi, piepūšamie matrači, sausās zupas (no tām varētu veselu spaini ar nūdelēm izvārīt) un citas lietas. Kaudze ir iespaidīga. Administratorei pasakām, ka mantas ir jaunas, lietotas pāris reizes un ja vajag var savākt, ja nē lai met ārā. Ir jau cerība, ka lietas savu dzīvi nav beigušas izgāztuvē. Atsvieduši lieko un paturējuši vajadzīgo, ar pustukšu mašīnu dodamies uz Darvinu.

Pirmā pieturvieta ir atkārtots Crocodile Park, kur iepērkam krokodilādas izstrādājumus. Ja gribi tikt tikai suvenīru bodē ieejas maksa nav jāmaksā. Katram izstrādājumam dod līdzi izcelsmes sertifikātu, lai varēt dabūt to pāri robežai.

Nākošais pieturas punkts lidmašīnu muzejs. Tas atrodas Darvinas lidostas teritorijā. Muzejs piebāzts pilns ar dažādiem lidaparātiem, no pašskrūvēta žiroplāna līdz lielajam B-52. B-52 ir muzeja lepnums un kvalitātes zīme. Agregātam uztaisīts speciāls angārs un pati lidmašīna šad tad vēl lido vietējos aviācijas svētkos vairs nelido, jo citādi muzejs tai pat brīdī paliktu bez sava galvenā eksponāta. Ir arī dažādi iznīcinātāji, japāņu Zero detaļas, tas notriekts pie Darvinas. Izrādās japāņi II pasaules karā Darvinu vairākkārt bombardējuši un šiem ir bijis grūti, jo savu gaisa spēku lāga nav bijis, kā arī flote nekāda. Bet ar amīšu un angļu atspaidu izkūlušies sveikā cauri.

Muzejam veltam, kādas divas stundas, gaiss vēss un patīkami tur uzturēties. Ja vēlas var skatīties filmas par Darvinas bombardēšanu un protams par B-52. Suvenīru bode veltīta lidmašīnām. Grāmatas ir seckond hand par lidmašīnām Austrālijā. Pāris Discovery diski ar uzskrūvētām cenām.

Braucam uz Darvinas centru bīdīt lietas par mašīnas atdošanu. Mums īre ir līdz nākošās dienas 10:00, ejam prasīt vai varam šonakt, mašīnu atstāt Darvinas lidostas Eurocar punktā nevis Darvinas centrā. Menedžeri pretimnākoši un atļauj. Nākamais plāna punkts ir Darvinas pazemes naftas tuneļi.

Pie naftas tuneļiem tantuks kasieris apjautājas no kurienes esam, uzzinājis, ka no Latvijas, saka, ka no tādas valsts ekskursantus viņa nav manījusi, bet vismaz zina kur tā atrodas. Paši naftas tuneļi būvēti otrā pasaules kara laikā. Kad sākusies bumbošana, visiem pielecis, ka virszemes rezervuāri ir viegls mērķis un jāmeklē alternatīvas. Tad nu celtnieki sākuši grandiozu būvi, kas tolaik izmaksājusi valdībai dažus miljonus, kas tajos laikos bijusi reāla nauda. Galu galā, kad tuneļi uzbūvēti, karš beidzies un degviela tajos nekad tā arī nav glabāta, bet nauda iztērēta. Tagad vietējie vēsturnieki atvēruši tuneļus publikai.

Pats tunelis pa kuru ļauj pastaigāties ir ap simts metriem garš. Parasts betona un metāla veidojums. Nedaudz mitrs no kondensāta, gar tuneļa malām izliktas bildes, kas stāsta par Darvinu un tās apkārtni II pasaules kara laikā. Interesanti, bet biju gaidījis daudz ko vairāk.

Izpētījuši vietējo naftas industrijas palieku, dodamies uz pludmali. Nolemjam izmēģināt laimi peldēties pludmalē Fannie Bay rajonā pretī Alexander lake. Aizbraukuši atklājam, ka sācies bēgums un peldēties vienkārši nav kur. Nolemjam pastaigāties tāpat a jūras dibenu. Pludmale pilna ar sīkiem krabīšiem un putniem, ka viņus ēd. Lielākie krabīši ierakušies interesantās alā, ja alu aizber, viņš ieeju tūlīt attīra. Pacietības krabītim ir vairāk nekā cilvēkam, man pēc piecu minūšu ņemšanās bija apnicis bērt ciet alu, bet viņam attīrīt ne. Tā nu staigājām un vienā vietā iekūlāmies, plūstošas smilts rajonā. Kamēr apjēdzām, kas notiek kājas jau smiltīs grima iekšā jau līdz puscelim. Bet nekas ārā tikām veiksmīgi. Palasījām gliemežvākus un krāsainus akmentiņus nolemjam doties pusdienās.

Pa ceļam aizbraucam uz East point military museum, bet tur tikai nobraucam garām, iekšā neejam. Parasts krasta aizsardzības baterijas forts. Paēst nolemjam jau zināmajā lielveikalā. Taču izrādās, ka tas svētdienās strādā tikai līdz trijiem, mums vēl ir pusstunda laika. Ēdam McDonalds restorānā. Paika tāda pati kā Latvijā. Pēc tam dodamies atpakaļ uz pludmali.

Pludmalē ir sācies paisums un ejam peldēt. Peldamies īpaši nestresojot kādu pusstundu, kamēr mums klāt nepienāk vietējais un nebrīdina, ka tik dziļi labāk nelīst. Vajag peldēties vietā, kur ir līdz vidum, tur tevi neapdraudēs indīgas medūzas un arī krokodilam būs grūtāk nepamanītam tikt klāt. Šādi padomi sabojā visu peldēšanās prieku un lienam ārā krastā.

Netālu no mums pludmalē iekārtojas vēl ļautiņi un neticu savām ausīm, samie runā tīrā latviešu valodā. Tā jau ir, ja pludmalē būs normāls pleķis, tad tur tūlīt salasīsies latvieši. Šie ceļotāji esot no Kuldīgas. Viņu ceļošanas stratēģija ir lidot starp Austrālijas pilsētām ar iekšzemes reisiem tā cenšoties aptvert visu kontinentu.

Mēs ar Maiju nolemjam aiziet uz pludmales tirdziņu kas esot netālu pēc mūsu priekšstatiem. Atstājam ceļabiedrus un paši ejam. Gar ceļa malu redzamas villas, varbūt vienkārši smukas mājas ar skatu uz Fannie bay. Līdz tirdziņam sanāk pāris kilometri iešanas. Pats tirdziņš vairāk spiež uz pārtiku un suvenīriem. No ātrās paikas dominē ķīniešu, vjetnamiešu un citu “šu” virtuves, kas pēc piedāvājuma klāsta neatšķiras. Pārdod arī sulu un kokteiļus. Arī mēs nedaudz pastaigājuši nopērkam ēdienu un ejam jūras krastā pasēdēt un paēst. Saulīte riet, ēdamais ar garšīgs smuki. Pasēžam un dodamies atpakaļ pie kolēģiem.

Pa ceļam netālu no Jahtkluba pavērojam saulrietu, izskatās jau smuks, kā nekā Austrālijā ir ļoti tīrs gaiss. Atgriezušies pie kolēģiem visi vienkārši sēžam pludmalē, pētām jūru un zvaigznes un dalāmies ceļojuma iespaidos. Tad nolemjam, ka ir laiks doties uz lidostu. Pa ceļam vēlreiz iebraucam pludmales tirdziņā, pablandāmies. Ievērtēju vietējo aborigēnu priekšnesumu. Izskatās ka puikas ir slinki, klapē divas koka nūjiņas, priekšā ziedojumu trauks un paši runā savā starpā. Izskatās, ka izpeļņa atbilst kvalitātei. Turpat arī, koncertē vietējās nozīmes rokgrupa nu tā gaudulīgi un garlaicīgi. Toties ilgi, kad es biju pirmo reizi tirdziņā viņi jau dziedāja un dzied arī tagad. Kad kolēģi iepazinušies ar tirdziņu dodamies uz benzīna tanku pieliet pilnu bāku un braucam uz lidostu nodot mašīnu.

Pie lidostas, sekojot ceļazīmēm, neatrodam stāvlaukumu īrētām mašīnām, pareizāk sakot pabraucam garām. Ar otro piegājienu viss izdodas, atrodam Eurocar stāvvietu, savācam bagāžu un dodamies uz lidostas pusi. Atslēgas nododam lidostā viņu birojā, nekādas problēmas.

Lidmašīna izlidos trijos iečekošanās varētu sākties ap divpadsmitiem mums veselas divas stundas brīvā laika. Darvinas lidostā uzgaidāmajā zālē ir reāli mīnusi. Nav kur sēdēt, cilvēku daudz, nav ko īsti darīt, jo strādā tikai viens kafūzis, kurā visi galdiņi aizņemti un cilvēki cītīgi tēlo, ka dzer kafiju, jo citur nav kur sēdēt.

Mēs iekārtojamies uz grīdas un izklaidējamies kā mākam, lasām grāmatas, štukojam ko darīt papildus dienā Singapūrā. Tad mums parādās jauna izklaide divi tantuki ap 70 gadiem, kas uzskata, ka viņiem netiek nodrošināts pienācīgs serviss. Piesienas visam apkalpojošajam personālam. Lamā iečekotājus, ka viņām neļauj iečekoties savā reisā pie citas aviokompānijas iečekošanās punkta. Tad tantuki bija panākuši, ka viņām izsniedz ratiņkrēslus, kuros gan nesēdēja, bet skraidīja riņķī kačājot pravas. Mums pa to laiku izdodas ieņemt vietu un tikt pie krēsliem. Sēžam un gaidām sava reisa iečekošanās sākumu.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitā diena.

2007. gada 16. jūlijs (Darvina -> Singapūra)

Nosēdējuši Darvinas lidostā līdz pusnaktij, pienāk kārta arī mūsu reisa iečekošanās procedūrai. Aizejam ieņemam rindu un kādu pusstundu stāvam tajā. Uzmanību piesaista onkulītis ar plecu somu, kurš ir reālā ķirsī. Stāv ar grūtībām, tāds apmierināts un visu laiku dumji smaida, var redzēt, ka puikam ir labi.

Bagāžas iečekošana atklāj, ka esam pārsnieguši atļauto svaru un nākas nedaudz piemaksāt. Tā jau nu tas ir lēto aviolīniju reisiem, bagāžas svars ir strikti ierobežots. Dabūjuši boarding pass dodamies uz kontroli. Protams jāatstāj visādi aizdomīgi šķidrumi un citas lietas. Kontrolpunktu šķērsojam bez problēmām, tikai Atvars, kārtējo reizi pievērsis drošībnieku uzmanību tiek pārbaudīts, vai neved sprāgstvielas. Citādi viss ir okei.

Tikuši gaidīšanas zonā atklājas, ka tur nekā nav. Ir viena suvenīru bode un viens ēstūzis, ar to arī izklaides beidzas. Toties krēslu, kuros dirnēt, ir cik uziet. Apsēžamies un gaidām. Arī onkulītis šmigā redzams. Vecpuika nedaudz pirms ceļa uztankojas, ar pāris alēniem. Smaids ir kļuvis vēl platāks un acis miglainākas.

Galvenais Austrālijas apmeklēšanas mērķis ir izpildīts, jau Alice Springs tika noskaidrots, ka dienvidu puslodē ūdens izlietnē griežas uz pretējo pusi kā Latvijā. Tā ka mājās varam doties ar izpildīta pienākuma apziņu.

Kad sākas iekāpšana mūsu lidmašīnā, dodamies uz norādīto geitu. Bet pārsteigums, ir jāiziet vēl viena drošības kontrole. Te nu viss notiek pa īstam. Mugursomas tiek izkravātas pēc pilnas programmas, tepat jāatstāj arī tikko iegādātais ūdens. Gribās lamāties to arī darām latviski neviens jau nesaprot. Drošībnieks parāda spravku, ka viņam ir tiesības rakties pa mantām, vienam ceļabiedram, gan esot rādīts otrādi, burti ar kājām gaisā, un ķeras pie darba. Iekšā pakot gan vari pats. Jāatzīmē, ka strādā izcili, atrada, pat manas mugursomas sānu kabatā iepakotās palietotās zeķes.

Tālāk seko vēl viens Tax Free veikals, kurā dzeramo cenas salīdzināmas ar RIMI un elektronika tikpat dārga kā Latvijā. Dodamies uz lidmašīnu, tur atraduši savus sēdekļus, gatavojamies pārlidojumam. Lieta jau pierasta, palasu grāmateli, noskatos pacelšanos un liekos uz auss. Austrālijas epopeja beigusies.

Lidmašīnai tuvojoties Singapūrai, aizpildām iebraukšanas dokumentus, un dodamies uz budžeta termināla pasu kontroli. Aiztures nekādas. Esam ielidojuši sešos no rīta pie tam dienu agrāk un mums nav viesnīcas. Iesākumā aizbraucam uz mums jau pazīstamo otro terminālu. Došanās notiek izmantojot jau zināmo autobusu, kas kursē starp termināliem. Iereibušais onkulītis arī slaistās turpat gar pieturu un pēkšņi izskatās, ak izdomā iet pats un ar kājām. Vairāk viņu neredzējām.

Pārpakojam bagāžu, un sadalāmies. Vieni rezervēs viesnīcu otra grupa nodos bagāžu glabāšanā. Nodevuši bagāžu atgriežamies pie viesnīcu rezervētājiem. Tur priekšā stāvējis ķīniešu biznesmenis, kas nu nekādi nespēj izvēlēties, kur dzīvot. Tūlīt jau maksās un nē pārdomā, meklē pa jaunam. Pašiem rezervācijas process aizņēmis labi ja piecas minūtes. Un pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka labāk ir neķēpāties pasūtot viesnīcu internetā, vieglāk to izdarīt lidostā atlidojot, vismaz Singapūrā.

Nolemjam pabrokastot, ko arī izdarām vietējā kafejnīcā. Mūsu plāns ir doties uz Singapūras botānisko dārzu un tad ap 14:00 uz viesnīcu. Lai nokļūtu Botāniskajā dārzā braucam ar metro līdz Orchard stacijai un tad ap kilometru tālāk ejam kājām. Karstums ir briesmīgs. Visi apkrāvušies ar mugursomām un nosvīduši ierodamies Botāniskajā dārzā.

Tik skaistu Botānisko dārzu savu mūžu nebiju redzējis, viss sakopts, pie katra koka šiltīte, pie auga tāpat. Pie ieejas neliels ūdenskritumiņš ar karpu dīķi. Dodoties tālāk nonākam līdz Gulbju ezeram. Par nožēlu jāatzīst, ka Gulbju ezerā bija tikai divi dzīvi gulbji, toties no koka daudz vairāk.

Pastaigājam gar ezeru, kas patiesībā ir tāds palielāks dīķis, ieejam tādā kā tropu augu takā. Viss zaļo un zied, vietām gan redzams kā darbinieki, kaut ko rok un stāda. Man liekas, ka strādāšana ir nereāla šajā karstumā. Nedaudz ievērtējuši parka daļu nonākam līdz Orhideju parkam.

Orhideju parkā ir jāpērk ieejas biļete, bet tas ir tā vērts. Viss parks ir piestādīts ar orhidejām, no kurām lielākā daļa zied. Var aplūkot dažādas orhideju šķirnes un hibrīdus. Šķirnes šamie slauc slavenību vārdā, kas atbrauc uz parku. Protams vārdi ir sieviešu, tā piemēram kaut kāda zorte, kas pirms tam bijusi burtu un ciparu kombināciju Buša apmeklēšanas laikā dabūjusi Lora Bush vārdu. Bet vispār ļoti smuki, aprakstīt nemāku, pietrūkst mākslinieciskās rakstīšanas pieredzes. Bet iesaku, ja rodas iepēja tur aiziet un pastaigāt.

Izblandījušies pa Orhideju dārzu dodamies uz izejas pusi. Tiek piesēsts un iedzerti atspirdzinošie dzērieni. Tad vēl nedaudz ievērtēta Bonsai kociņu kolekcija, smuki un atstāti bez uzraudzības, Latvijā šamie sen jau būtu aplauzti, un dodamies atpakaļ uz metro staciju. Netālu no metro stacijas tiek atrasts lielveikals Wheelock Place pa kuru tad arī plānojam pastaigāties. Tīri nejauši esam uzkūlušies lielam Borders grāmatu veikalam, kurā tad arī ietusējam kādu stundu. Tad dodamies turpat kafejnīcā paēst un dodamies uz viesnīcu.

Viesnīca saucas Quality Hotel atrodas netālu no Newton station, protams, ka uz turieni dodoties nokļūdāmies un aizejam pa garāko ceļu. Hotelis ir augstceltne un mums numuriņi ierādīti 17 stāvā. Manā istabā viena siena ir logs pa kuru vērot Singapūru – smuki. Viesnīca ir nopietna, viss strādā uz magnētiskajām kartēm arī lifts. Iečekojam arī jumta peldbaseinu, tas gan tāds pamazs. Tad pāris stundas atpūšamies.

Pēc elpas atvilkšanas visi dodamies uz Suntech City, mēs ar Maiju paliekam lielveikalā kolēģi dodas uz Night Sagfari. Pablandāmies pa bodēm. Pie viena no suvenīru stendiem, pārdevējs ķīnietis, man prasa vai neesmu no Nīderlandes, saku ka no Latvijas. Šis nemaz nezina, kur tas ir. Kad apstāstu, džeks saka: „Tur tak ir drausmīgi auksti”. Pasmejos un dodos tālāk. Ieeju rotaļlietu veikalā un nopērku sev radio vadāmu helikopteru. Tad izlemjam aiziet uz vietējo ķinīti, noskatīties jaunāko Harija Pottera filmu. Domāts darīts, ieejas biļete lētāka nekā Rīgā, kvalitāte tāda pati. Tikai titri ķīniski.

Noskatījušies filmu dodamies atpakaļ uz viesnīcu pa ceļam iepērkot paiku un nedaudz patestējis helikopteru liekos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitpirmā diena.

2007. gada 17. jūlijs (Singapūra)

No rīta paēdam brokastis Quality Hotel ēstuvē. Brokastis ir šikas, līdzīgas Gan Bei klāstam Latvijā. Tikai vietējo speciālistu gatavotas un garšīgākas. Lai tiktu brokastot, te jāuzrāda speciāla kartīte uz kuras iekšā laidējs izdara atzīmi. Tālāk tev vietu ierādītājs ierāda, kur sēdēt. Tad tu vari iet un meklēt sev attiecīgi ēdamo. Jauka fīča, kuru nekur citur nebiju redzējis, ir olu cepējs. Tu parādi, ko vēlies papildus savam kultenim, bļodiņās stāv vis kaut kas sabērts, tu parādi ar pirkstu, cepējs sacep omletē. Puika rāvās visu laiku ar pannu.

Paēduši devāmies atpakaļ uz numuriņu, jo plānā ir slaistīties pa viesnīcu līdz maksimumam. To arī darām skatāmies televizoru, līdz pulkstens 12:00. Tad izrakstāmies no viesnīcas un dodamies ieplānotajā ekskursijā braukāt ar kuģīti.
Aizbraukuši uz Raffles place metro staciju, atklājam, ka esam nonākuši nopietnā debesskrāpju rajonā. Ievērtējušu to, dodamies meklēt, kuģu piestātni, no kuras ejot kruīzs pa okeānu. Tā vismaz raksta tūristu ceļvedis. Pirmā problēma ir tikt pāri ielai, jo gaisa pāreja remontā. Meklējot alternatīvas, nokāpjam vienā no debesskrāpja pagrabiem, un pa mazām kāpņu gala durtelēm nonākam lielā pazemes gaitenī, kas pilns ar cilvēkiem. Tad otrā pusē iztaujājam šveicaru, kas mums apgalvo, ka kruīza kuģu piestātne tiek remontēta un neviens kuģis neiet. Tā arī iznāk, kuģu piestātni remontē. Taču netālu no Merlion hotel un pašas dižās Merlion statujas, kas ir Singapūras simbols tiek piedāvāts kruīzs pa Singapūras upi 30 minūšu garumā.

Iepirkuši biļetes, kādas 10 minūtes slaistāmies pa piestātni. Bez mums tūrē dodas arī daži ķīnieši. Papētam Merlion statuju, nu nav nekas īpašs, bet tūristi iet bariem.

Beidzot pienāk arī mūsu laiva. Paskats ir baiss, nedaudz appuvusi, krāsa palobījusies, taču peld un ir motors. Sasēžamies iekšā un laivas vadītājs piedod gāzi motoram. Motors izskatās, ka savulaik ir bijis kādam lauksaimniecības agregātam, pukšķ un ļerkst, ka nevar lāga sadzirdēt, ko runā blakussēdētājs. Uz motora uzlikts parastais kasešu atskaņotājs, kuru, protams, sadzirdēt nevar vispār. Tikai, kad motoram nokrīt apgriezieni, var saprast, ka laikam ir ieslēgts audio gids.

Zem sēdekļiem atrodas kannas uz kurām rakstīts Glacial Acetic Acid purity 99.5%, tas ir tā skābe, kas etiķim dod rūgtuma piegaršu. Tā kā no worries, galvenais nesaelpoties.

Bet neskatoties uz visu to, brauciens ir smuks, jo pilsēta no upes izskatās citādāka. Braucam, gar vecajiem Singapūras kvartāliem, ūdensmalā redzama interesanta skulptūra – puikas lec ūdenī peldēties un galvenais nav arī tik ļoti karsts. Izbraukuši ar laivu tā arī nezinām, ko darīt tālāk. Ieejam vienā lielveikalā paklaiņojam, paēdam kafejnīcā kūkas, nolemjam doties uz grāmatu veikalu Wheelock Place, un atlikušo dienas daļu pavadīt tur. Visiem ceļošana ir acīmredzami piegriezusies. Mūsu lidmašīnas reiss aties tikai pa nakti trijos.

Grāmatu bodē uzdzīvojam uz pilnu klapi. Jānis saņēmies grāmatas pa stratēģisko vadību atradis mīksto krēslu lasa, Atvars CD sektorā tik skanē kodus un klausās mūzikas albumus, Maija tusējās gar ceļojumu grāmatām, es ar atrodu brīvu sēdvietu un lasu grāmatu. Tad nu vakarā ar Maiju aizejam paēst vietējā zivju restorānā, kas atrodas stāvu augstāk. Porcijas lielas un viss izņemot zivju kotletes ir ēdams un garšīgs. Paēdam un padzīvojamies, pa grāmatu bodi vēl līdz deviņiem. Tur ir visnotaļ kompetenti pārdevēji. Iedomājies kādu grāmatu, paprasi, lai parāda, kur tā atrodas, viņi tevi aizved un parāda ar.

Tad ar metro dodamies uz lidostu otrajā terminālā savācam savu bagāžu, pārpakojam mantas un ar Sky train dodamies uz Pirmo terminālu. Tur atrodam kafejnīcu, pavakariņojam ar sendviču un kafiju, dodamies uz Emirates checking punktu pusi gaidīt savus reisu. Nedaudz pagaidām, Maijai ienāk prātā doma iečekoties uzreiz un doties uz Tax free zonu. Izrādās, ka tāda opcija pastāv un darbojas, ejam pie iečekošanās kases un rādām biļetes. Tad atklājas, ka mūsu reiss atcelts, jo lidmašīna Brisbenā salūzusi, bet pēc stundas atiet Singapoure Airlines reiss uz Dubaju un mēs brauksim ar to. Mums izdala Emirates meiteni, kas visu nokārtos un visi jožam uz Sky train, lai paspētu uz reisu 23:45. Tikuši līdz kasei, atduramies pret Singapoure Airlines iečekotāju stulbumu. Sakām viņiem, ka bagāža jāiečeko līdz Rīgai. Pēc 10 minūtēm puika sapratis problēmas būtību, taču vadot iekšā katra reisa kodu jautā: „Is this flight confirmed”. Varētu padomāt, ka mūsu smadzenes pa taisno pieslēgtas vispasaules lidojumu vadības centram. Taču nemulsinām viņu, un atbildam: „Yes”.

Tad seko skriešana uz izlidošanas zonu, monitoros jau rāda gate closing. Tad nu arī skrienam garām Tax free veikaliem, kuru šeit ir daudz un dažādi, siekala tek, bet kājas kustās. Vēlāk delfi lasīju, ka Singapūras lidostas Tax free veikali esot labākie pasaulē, gandrīz asara nobira. Līdz izlidošanas vārtiem tiekam laikā, mūsu somās, nekas dīvains atrasts netiek un varam doties uz lidmašīnu. Iekāpjam lidmašīnā trīs stundas ātrāk nekā plānots un gaidām startu. Lidmašīna pilna ar ķīniešiem, kas nozīmē, ka tualetes labāk nelietot.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit otrā diena.

2007. gada 18. jūlijs (Singapūra -> Rīga)

Šo dienu varēs droši saukt par garāko manā mūžā. Vispirms plānā ir nolidot 13 000 kilometrus un diennakts garums sanāks 28 stundas. Tad nu pusnakti sanāk sagaidīt Singapoure Airlines lidmašīnā, kas septiņās stundās mūs aizvedīs uz Dubaju, bet Dubajā nolaidīsimies ap trijiem. Lidmašīna ir laba, ēdināšana nav tik laba kā Emirates, daži salāti vispār ir neēdami. Mūsu grupa ir izmētāta pa visu lidmašīnu un īsti neviena ar ko komunicēt nav. Izdzeru 3 glāzes vīna un nolūztu, lai atmostos tikai uz brokastu izsniegšanas laiku. Lidmašīna jau tuvojas Dubajai.

Ielidošana Dubajā notiek bez jebkādiem ekscesiem, esam atlidojuši trīs stundas ātrā nekā, ja lidotu mūsu paredzētajā reisā. Tas mūs diez ko nepriecē, jo Dubajas lidostā tā īsti nav ko darīt. Iesākumā domājam saņemt jaunās biļetes līdz Londonai. Un tad sākas – izrādās, ka Singapūrā mūsu biļetes reisā Dubaja – Londona ir anulētas un pārceltas uz reisu trijos dienā. Super, dodamies uz biļešu kasi, tur mūs sūta uz Back Office. Tikuši līdz ofisam izstāvam rindu un stāstām problēmu. Iesākumā mūs brutāli mēģina atšūt, sak lidojāt ar Singapore Airlines, tad paši ar tiekat galā. Par laimi, no Singapūras šiem atsūtīts meils par mūsu likteni. Tad attieksme mainās un pēc pusstundas mēs esam atlikti atpakaļ mūsu reisā. Lai gan nācās pierādīt, ka mums ir reiss uz Rīgu, uz kuru mēs viņu neizdarības rezultātā nepaspētu. Tad dodamies uz drošības pārbaudi. Drošībnieki mūs palaiž pat nepaskatoties, kas un kā.

Tagad mūsu rīcībā laiks līdz septiņiem, lai nu kā, bet 3 stundas Dubajas lidostā ir garš laiks. Izstaigājam jau zināmās bodes, paēdam brokastis. Tagad izlidošanas geits nav jāuzmin, jo tablo darbojas un rāda reisu laikus un attiecīgos vārtus. Tad nu kādu stundu vienkārši sēžam un atpūšamies.

Beidzot sākas iekāpšanas reģistrācija. Tā kā apnicies gaidīt, stājamies rindā un gaidām. Rindas priekšā divi nēģeru puikas nav iečekojušies un rāda savu elektronisko biļeti, viņus dzen uz iečekošanos, šamie neklausa un nostājas rindas galā pa jaunam. Tikuši iekšā uzgaidāmajā telpā ieņemam sēdvietas un gaidām iekāpšanu. Atkal pirmie bērni un invalīdi, pēc tam pārējie.

Lidojums uz Londonu aizņem septiņas ar pusi stundas, garlaicīgs līdz ārprātam; gribas jau tikt mājās ātrāk. Noskatos pāris filmas, klausos Moby albumu, palasu grāmatu. Ēdināšana kā vienmēr ir līmenī. Lidmašīnā lido vesels bariņš ar jaunajām māmiņām, kuras ar savu sīko pārtīšanu veido pie tualetēm milzīgu rindu. Bet visādi citādi nekā īpaša.

Gatwikā ierodamies ap divpadsmitiem. Atkal dodamies uz starpterminālu autobusu. Šoreiz nokāpju lejā palūrēt vai autobuss ir. Tur tādas automātiskās durvis uz pieturu, kuras nez kāpēc neveras vaļā, atveru ar spēku izmantojot rokas palūru riņķī, redzu nāk autobuss. Fiksi ielienu atpakaļ un aiztaisu durvis. No autobusa izkāpj šoferis, kas pie durvīm ievada kodu, durvis atveras. Mums jāuzrāda aviobiļetes un tikai tad tiekam ielaisti autobusā. Tikuši līdz North terminal, dodamies pēc biļetēm, lai tiktu līdz Rīgai. Drošības kontrole salīdzinot ar Darvinu liekas smieklīga, tikai jānovelk kurpes un somas izlaiž caur rentgena aparātu. Man mugursomā rāda melnu pleķi un neko citu, paskaidroju, ka tās ir grāmatas.

Tikuši līdz iečekošanās kasei, atkal sastopamies ar angļu darbinieku dīvaino sejas izteiksmi, kas liecina, ka viņiem nav ne jausmas par to ko viņi dara. Lai vai kā biļetes dabūjam un ejam uz tax free zonu. Mums Gatwikā jādzīvojas līdz sešiem, jeb veselas piecas stundas. Darīt tur nav ko. Pablandāmies pa veikaliem un tad dodamies uz vietu, kur var novērot lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Tur tad arī lielāko daļu laiku sēžu un lasu grāmatas.

Reisa atiešanas laiks tuvojas, bet uz tablo nekas nerādās. Kad līdz izlidošanai atlikusi stunda, uzraksts Riga parādās. Bet par vietu no kurienes nekādu ziņu nav. Eju pie uzziņu biroja interesēties. Šie zina tikai to ka reiss aizkavējies un neviens vēl nezinot no kurienes tas izlidos. Beidzot parādās arī tablo gate no kuriem lidmašīna izlidos. Dodamies uz turieni un pirmo reizi trīs nedēļu laikā, visapkārt mums dzirdama latviešu valoda. Reiss nedaudz kavējas, viens krievu večuks iet pie lidostas darbiniekiem kačāt pravas. Kas tā par lietu, jau jālido, bet lidmašīnas nav un viņam vecam cilvēkam te jāgaida! Protams viss tiek teikts krieviski cilvēkam, kurš izskatās, ka saprot tikai angļu valodu. Kad sākas iekāpšana, letiņi tradicionāli izveido megarindu, it kā lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem, vai arī varētu pietrūkt sēdvietas.

Iekāpjam lidmašīnā, tur visiem liek piesprādzēties. Protams atrodas viens meitietis, kas nepiesprādzējas un vēl plātās par to pa visu salonu. Nodomāju, ka man jau nav nekas pretī, ja viņa savas dumjās smadzenes izšķaida pa salonu, bet žēl to cilvēku, kurus šamā ar savu iespaidīgo masu lidodama pa salonu apspiestu. Pēc pacelšanās aizmiegu un pamodos tikai, kad lidmašīna sāk nolaisties Rīgas lidostā.

Rīgas lidostā izejam pasu kontroli un dodamies gaidīt bagāžu. Kā par brīnumu visa bagāža no pašas Singapūras ir atnākusi un varam doties mājās. To arī darām un ap pusdivpasmitiem jau esmu mājās. Ja godīgi gulēt ejot vēl īsti neticējās, ka šodien esmu bijis Singapūrā, Dubajā, Londonā un Rīgā.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit trešā diena.

Ceļojuma beigas.