Navigate / search

Andromēda (Andromeda #1) by Fred Hoyle, John Elliot

andromeda

Šo grāmatu no plaukta ņēmu ar prieku, bērnu dienās man dikti patika tās pamatdoma. Tad jau kibernētika vismaz PSRS vēl nebija tāli tikusi, un pilnībā automatizēts dzīvības sintēzes process šķita kaut kāds kosmoss. Tagad jau ar’ tas ir kosmoss, bet vairs ne tik tāls.

Beidzot ir noticis tas, uz ko cilvēce ir slepus cerējusi jau daudzus gadsimtus, tiek saņemts vēstījums no saprātīgām būtnēm. Radiosignāli sevī ietver trīs daļas – instrukciju skaitļošanas mašīnas projekta saprašanai, pašu projektu un tā operētājsistēmu. Zinātnieki sadalās divās grupās. Vieni grib projektu iznīcināt, citi izmantot to savām vajadzībām. Pasaule iet uz grunti, un tikai zinātnieks Flemings var to glābt.

Cik noprotu, Hoils piedāvājis idejas, bet Eliots nodrošinājis literāro apdari. Ar idejām viss bija kārtībā, autors ir izvēlējies nudien visracionālāko veidu, kā iekarot svešu planētu no attāluma, pašam neizejot no mājām. Savā ziņā tas savulaik bija ļoti filigrāns risinājums. Aizsūti mašīnu, kas reproducē tavu civilizāciju un gaidi, kad kāds muļķis uzķersies. Šī ir laba skice tam, ko vēlāk nosauks par Tumšā meža hipotēzi, par sevi dod ziņu tikai stiprie un muļķi. Zemei šajā gadījumā ir atvēlēta muļķa loma. Taču ne visi to saprot.

Literārā apdare bija galīgi vāja, neglāba pat sekss un alkohols. Autori tā arī nebija izlēmuši ko rakstīt -detektīvu, bojeviku vai konspirāciju. Beigās sanāca ne šis, ne tas. Papildus vēl var mierīgi piemest Fleminga mačo tēlu, kurš pret sievietēm izturas vadoties tikai pēc to bioloģiskās funkcijas, un šajā jomā nediskriminē pat citplanētiešu aģenti Andromedu.

Ir skaidrs, kādēļ PSRS viņu izdeva salīdzinoši ātri. Reti kad var atrast pilnīgi pamatotu un kvalitatīvu military industriālā kompleksa kritiku, kapitālisma alkatību un karjeristu zinātnieku zemo morālo laktiņu. Cirvi var izmantot gan malkas saskaldīšanai, gan galvaskausa ielaušanai. Visa grāmata ir cīņa starp divām frakcijām un uzvarēs viltīgākie un kompetentākie. Citplanētiešu sūtījums nudien nav tikai kibernētiskas smadzenes, tas ir kas vairāk un domājams, ka viņam vienmēr ir plāns B. Ja kādam ir gadījies lasīt otro daļu, tad viņš zinās, par ko es runāju. Teikšu, ka morālās dilemmas dimensija ir labi aprakstīta, zinātnieki ir atbildīgi par savu atklājumu izmantošanu, un mērķis ne vienmēr attaisno līdzekļus.

Izlasījās vienā rāvienā, nav jau bieza. Protams, no mūsu skatu punkta ir smieklīgi, ja superdatoram ir tikpat liela skaitļošanas jauda kā tavam ledusskapim, un tas vēl skaitās citplanētiešu pārākā saprāta sasniegums. Taču pat muļķim ir skaidrs, ka ja ir labi optimizēta programma nemaz tik jaudīgus dzelžus nevajag. Romānu var lasīt kā kārtējo brīdinājumu nevērt vaļā Pandoras lādi. Tu nekad nevari zināt, kas no tās izlīdīs ārā, un cilvēce vēl nebūt nav gatava stāties pretī īstam iebrukumam.

Cepuri nost, labs stāsts, literāri pašvaks, bet idejiski noteikti bija pāris desmitgades priekšā savam laikmetam. 8 no 10 ballēm. Noteikti ieteiktu izlasīt, citplanētieši var mūs iekarot ne tikai ar kosmiskās armādas palīdzību.

Tambora: The Eruption That Changed the World by Gillen D’Arcy Wood

Tambora

Nesen man bija saruna par vulkāniem, un izrādījās, ka par Tamboras izvirdumu sekām, atšķirībā no Krakatoa izvirduma, es neko jēdzīgu nezinu. Šo vēsturē autori mīl saukt par nenovērtēto un nepelnīti aizmirsto izvirdumu, kas neskatoties uz savu mērogu, tā arī īsti neguva slavu. Nolēmu labot caurumus savās zināšanās, un ātri atradis šo grāmatu, sāku lasīt.

Kad 1815. gadā kaut kur pie ekvatora gaisā uzgāja Tamboras vulkāns, neviens tam īsti nepievērsa uzmanību. Izņemot vietējos, kuriem tas nozīmēju tūlītēju nāvi piroklastiskajā plūsmā vai bada nāvi pēc pāris nedēļām. Eiropas lielvaras šim notikumam nepiedēvēja lielu nozīmi. Bet tas tā bija tikai līdz 1816. gada vasarai, kura tā arī nepienāca. Kad tas pats atkārtojās 1817. Gadā, cilvēki kļuva manāmi iztraukti. Šī grāmata pievēršas Tamboras vulkāna izvirduma seku sistematizācijai un analīzei.

Šis populārzinātniskais darbs ir laba liecība tam, kas notiek, kad autors labi orientējas kāda autora daiļradē, un šīs zināšanas varītēm mēģina iespīlēt vulkanoloģijas grāmatā. Pats par tevi tas nav nekas slikts, ja vien ar to pārāk neaizraujas. Ievadā autors pievēršas Mērijas Šellijas Frankenšteinam, un tas šķita tāds savdabīgs ievads, kas parāda erudīciju. Pirmā nodaļa ir veltīta pašam izvirdumam un šķita, ka būs laba lasāmviela. Ne jau katru dienu nākas lasīt par radžām, kuri mūk no lavas straumēm. Otrā nodaļa vēstīja par jauno mazo leduslaikmetu, tad sekoja bads Ķīnā un Īrijā. Bija nodaļa par Alpiem, kur šļūdoņi sāka apdraudēt gadsimtiem senas komūnas un dažu labu pat aizskaloja nebūtībā. Bija arī nodaļa par to, kā Tamboras izvirdums gandrīz sagrāva ASV dibinātāju sapni par spēcīgu lauksaimniecības valsti. Par to, ka pret jebkādu intuīciju Arktika pēc izvirduma piedzīvoja siltuma vilni vairāku gadu garumā, un no jauna radās sapnis par izdevīgu tirdzniecības ceļu ar Āziju. Autors ļoti labi ir uztvēris un prot paskaidrot cilvēka un ekosistēmas atkarību vienam no otra, to, cik labila ir šī sistēma un cik maz ir vajadzīgs, lai viss aizietu pa pieskari.

Varētu sist plaukstiņas un uzbāzties ar šo grāmatu visiem, kas ir gatavi klausīties tevī, ja nebūtu viens liels Bet. Autors vienkārši nevar nenoturēties neiebāžot normālā pārdomātā tekstā kaut ko no Mērijas Šellijas dzīves, citātu, vai grāmatas nodaļas literāro analīzi. Iespējams, ja esi literāts, kuram vienlīdz mīļi ir gan Mērija Šellija, gan katastrofiski vulkānu izvirdumi, tev šāds stiliņš liktu sajūsmā spiegt, bet mani aizrauj tikai vulkanoloģija. Tādēļ man krita uz nerviem Mērijas Šellijas gabali, izņemot ievadu, kurā autors visu Šellijas potenciālu izmantoja pa tēmu ieskicējot laikmetu. Viss pārējais man uz nerviem krita tik pamatīgi, ka biju gatavs atstāt grāmatu nelasītu, nu kam man lasīt vēlreiz par Frankenšteina vētru saistībā ar 1816. gada vētru pie Ženēvas ezera? Un šī vētra tiek pieminēta daudzas reizes.

Ja saskaita teicienu “The year without a summer”, tad atrodam to tekstā 43 reizes, nav brīnums, ka man pēc izlasīšanas šķiet, ka grāmata sastāv tikai no šīs frāzes, un Šelliju ģimenes piesaukšanu tā vai citādi 183 reizes. Ja Tambora nebūtu pieminēta 391 reizi, tad es apšaubītu vai grāmatai ir pareizs virsraksts. Labi, tā būtu tikai viena problēma, bet autoram ir vēl viena nepiedodama vājība, viņš tērē lasītāja laiku nepārtraukti atkārtojot vienu un to pašu. Tā ir lieta, kas mani “nokāva”.

Īsumā, ja esi gatavs lasīt grāmatu par vulkānu un pieciest neskaitāmas reizes lasīt vienu un to pašu, tikai ar citiem vārdiem, tad uz priekšu. Ja autors būtu labāk strukturēts, grāmata būtu uz pusi plānāk un ļoti interesanta. Lieku 5 no 10 ballēm, mani nudien neinteresēja intermēdijas par Mēriju Šelliju un autora izdomātās sarunas. Lasīt tikai, ja nekā cita nav pa rokai.

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas by Herberts Velss

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas

Par šīs grāmatas lasīšanu man sevi nebija jāpārliecina. Šī bija viena no pirmajām grāmatām, kas ieveda mani zinātniskās fantastikas pasaulē. Līdz šīs grāmatas izlasīšanai man citplanētiešu koncepts bija visnotaļ sveša lieta, un grāmata pēc izlasīšanas deva vielu pārdomām. Piemēram, vai tanks tiktu galā ar Marsa trijkājiem?

Pasauļu kari – sižets nav jāpārstāsta, domāju, ka to no galvas zina praktiski visi. Manas grāmatas anotācijā gan ir rakstīts, ka marsieši patiesībā ir kapitālistiskā progresa spēku iemiesojums. Es no savas puses to vis nenoreducētu uz tik primitīvu lietu. Te vairāk ir par kolonizāciju, bet šoreiz briti ir nolikti kolonizējamo pusē. Viss Impērijas tehniskais progress ir vien nieks salīdzinot pret marsiešu tehnoloģijām. Marsiešu nav daudz, taču viņi ir praktiski neuzvarami. Autors labi iezīmē topošo konfliktu metodes, gāzu uzbrukumi un ieroči, supermoderna artilērija (marsiešiem gan ir staru ieroči).

Stāsts pēc savas struktūras ir pavisam vienkāršs. Tas ir aculiecinieka stāstījums, te nav nekādu prezidentu un ģenerāļu, vienkāršs britu pavalstnieks, kuram gadās būt klāt notikumos no sākuma līdz beigām. Autors nav labās domās par saviem laikabiedriem, viņš uzskata, ka civilizācijas kārta ir pārāk plāna, lai ļautu organizēti pretoties citplanētiešu iebrukumam. Autors neliek lielas cerības uz valdību un armiju, un te nav varonīgas cīņas, te vairāk ir panika un bēgšana. Kā piedzīvojumu romānos pienākas, te praktiski nav galvenā varoņa, te ir tikai viņa novērojumi un notikumu atstāsts. Kā viss tas beidzās, mēs visi labi zinām, uzvarēja Darvina teorija, izdzīvo stiprākie, bet tas nenozīmē, ka var gulēt uz lauriem. 10 no 10 ballēm. Idejas joprojām ir svaigas un reti kurš mūsdienu pasauļu karu spēj pārspēt šo.

Kad gulošais mostas  – kārtējais Velsa stāsts, kura centrālā tēma ir šķiru cīņa. Saturiski ir diezgan pavājš, galvenais varonis Gulošais, kurš pirms divsimts gadiem ieslīdzis letarģijā pamodies, konstatē, ka ir kļuvis par pasaulē bagātāko cilvēku, taču ir praktiski bez nekādas teikšanas. Bet kā jau īstam Viktorijas laikmeta cilvēkam pienākas, viņš ir gatavs doties cīņā par taisnību un cilvēku tiesībām. Šī ir grāmata, kur galvenais varonis mūždien blandās pa ciklopiskām būvēm, bēg vai pastaigājas gida pavadībā, novēro vienkāršo ļaužu dzīvi un jūt līdzi zilo liktenim.

Var jau sarakstīt daudz par pašuzupurēšanos un citām cēlām lietām, taču jau no sākta gala ir skaidrs, ka gulošais ir suicidāls tips arī bez visas letarģijas un tādēļ viņa rīcība un mirkļa impulsi nudien nespēja pārsteigt. Man šis stāsts diez ko nepatika bērnībā un nepatika arī tagad, idejas tur ir daudz un labas, bet diemžēl izklāsts ir diezgan pavājš. 6 no 10 ballēm.

Jūnija grāmatas

june 2016

Jūnijs ar bija tāds paknapš mēnesis, un ar mērķtiecīgu grāmatu iegādi nemaz nenodarbojos. Kopā salasījās vien astoņas grāmatas. Izlasījās gan daudz vairāk, jo esmu nolēmis tuvāko mēnešu laikā pielikt punktu Fantastikas pasaulē sērijas pārlasīšanai. Esmu arī apņēmies nepārlasīt Apvāršņa un Stāsti par vēsturi sēriju.

Neredzamās pilsētas by Italo Calvino – smuki sarakstīta grāmata, par cilvēka pasaules uztveri, ceļojumiem un vietu pasaulē. Nav vēlams raut cauri vienā piegājienā, bet dozēt.

Mountaineers by Royal Geographical Society – grāmata par alpīnismu un ar bildēm par smieklīgi zemu cenu. Es vienkārši nevarēju nenopirkt. Brīdī, kad gadīsies lieka brīva stundiņa, izlasīšu.

The King in Yellow and Other Stories Featured on True Detective by Ambrose Bierce, Robert W. Chambers, H.P. Lovecraft – Lovkrafts ir labs autors un tādēļ nolēmu paskatīties uz tiem autoriem, kas viņu iedvesmojuši. Teikšu kā ir – diezgan garlaicīgi stāsteļi.

Некрономикон. Аль-Азиф, или Шепот ночных демонов by Абдул аль-Хазред – vēl viens veltījums Senajiem Dieviem. Kad uzzināju par šīs grāmatas iznākšanu, sapriecājos. Latvijā viņa ilgi neparādījās, taču beigu beigās es viņu dabūju savos nagos. Esmu pāris reizes mēģinājis iesākt, bet tās šausmas nemaz nav grāmatas sākumā, un autors aizraujas ar poētiskiem aprakstiem. Šo, šķiet, vieglāk būs lasīt iereibušam, kad prāts notrulināts pret neaprakstāmām briesmām.

Город мечтающих книг (Zamonien #4) by Walter Moers – par šo grāmatu zināju jau sen, angliski viņa nav pārtulkota, bet vāciski negribēju lasīt. Un ko tu domājies – vienu dien’ es to ieraugu krievu valodā! Skaidra lieta, ka nopirku. Stāsts solās būt par grāmatu pasauli, kur katrs lasītājs atverot grāmatu riskē ar savu dzīvi un, iespējams, pat dzīvību.

Tur (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #11) by Kristīne Ulberga – nopirku komplektam. Sēriju ir ieplānots šogad izlasīt, ceru, ka būs laba, lai gan pirmās neliterātu atsauksmes liek par to šaubīties.

Time Travel: a History by James Gleick – tāpēc, ka Gleiks. Esmu gatavs lasīt jebkuru viņa grāmatu, ja vien tajā vismaz 70% no teksta nav matemātikas formulas/

Treading on Thin Air: Atmospheric Physics, Forensic Meteorology, and Climate Change: How Weather Shapes Our Everyday Lives by Elizabeth Austin – nopirku, jo vajadzēja izmainīt maksas tualetei naudu :D Pirmo reizi mūžā tāds pirkuma iemesls.

Kursk: The Greatest Battle by Lloyd Clark – nu un viena par Otro pasaules karu. Izlasīšu kārtējo reizi par Kurskas kauju. Tā kā iepriekš lasītais ir pamatīgi piemirsies, domāju, ka atklāšu daudz ko jaunu.

IMG_0919

Nu jau labu laiku bez grāmatām man ir vēl viena nopietna aizraušanās, kas visnotaļ konkurē ar grāmatām atvēlēto laiku. Tās ir galda spēles, gudros forumos esmu lasījis, ka cilvēkiem ap 40 gadiem tā esot pusmūža krīzes pazīme. Lai nu ko, šī krīze ir visnotaļ interesanta un aizraujoša.

Arkham Horror LCG: Where Doom Awaits Mythos Pack – es esmu uz šīs kāršu spēles uzsēdies jau no janvāra.  Šis ir papildus scenārijs Dunwich Legasy stāstam. Diemžēl mans Zoey un Wendy duo līdz šim scenārijam netika, trakie Seno briesmoņi mani saplosīja lauka vidū un nebija spēka turpināt. Tagad domāja izveidot jaunu deku un provēt solo ar Rolandu izsisties cauri visām briesmām.

Millennium Blades Card Game: Set Rotation Expansion – man ir arī bāzes spēle “Millennium Blades”, kas nedaudz ironiski smejas par MTG tipa spēlēm, esmu izlasījis tikai likumus, un šo es nopirku tikai tādēļ, lai varētu spēlēt solo. Mājās man vēl neviens nav pietiekami izaudzis, lai spētu spēlēt kā pretinieks.

The Lord Of The Rings LCG: The Hunt For Gollum Adventure Pack – vēl viena LCG spēle, uz kuru esmu uzsēdies, šeit katram papildinājumam var būvēt savu deku (laikam būtu pareizāk teikt “kava”, bet izklausās tikpat tizli) un mēģināt pieveikt scenāriju. Ta kā esmu true solo cienītājs, tad tas ir diezgan čakarīgs process. Ziemas vakaros spēlējās labāk nekā tagad vasarā.

Mage Knight Board Game – ja patīk stratēģiski taktiskas spēles, kas balstās uz dekbuilderi, tad šī esot vislabākā, ko var dabūt. Varonis ir Mage Knight, kas dodas iekarot kontinentu. Cīnās pret orkiem, pūķiem un veselām pilsētām. Vienīgais mīnuss ir pabiezā likumu grāmata ar daudziem izņēmumiem. Nācās skatīties pāris pamācību video. Taču jāpiekrīt, šī nudien ir laba spēle, man gan pirmās pāris spēles aizņēma pat četras stundas katra, un tikai ar ceturto reizi es dabūju daudz maz cienījamu rezultātu.

Mage Knight Board Game: The Lost Legion Expansion – tā kā bāze bija laba, tad paņēmu arī papildinājumu, kas spēlei pievieno vienu varoni, nedaudz pārbalansē bāzes spēli un piemet klāt pāris jaunus scenārijus.

Mage Knight Board Game: Krang Character Expansion – šis papildinājums piedāvā vien jaunu varoni, bet kādēļ gan ne, šķiet, ka šo spēli kapāšu vēl ilgi un dikti.

Mage Knight Board Game: Shades Of Tezla Expansion – šim papildinājumam esot problēmas ar noteikumiem un spēles fiziskajiem elementiem. Bet gan jau būs ok. Tagad esmu sametis visu vienā lielā katlā un domāju, ka nekādas papildus problēmas man nebūs.

Legendary: Marvel Deck Building Game – vienkāršs dekbuilderis, kuru var izraut cauri pusstundā. Pagaidām esmu izspēlējis tik vienu spēli, supervaroņiem pieveikt superļaundari bija pārāk viegli, bet ir iespējas padarīt spēli grūtāku, tā kā es nekrenķējos.

Clank: Sunken Treasures – nu šis papildinājums ir obligāts visiem, kas spēlē Clank! Jauni briesmoņi, jauni artefakti un galvenais jaunas pūķu dārgumu krātuves, kuras izlaupīt.

Friday – tāda vienkārša Piektdieņa un Robinsona Krūzo spēle. Robinsons ir dumjš kā zābaks, un nabaga Piektdienim ir jāmāca izdzīvošanas pamati. Pirmās divas spēles ir grūtas, pēc tam uzvara ir tikai tehnikas jautājums.

Forbidden Desert – šī ar’ no vieglā gala, kur tuksnesī jāatrod gaisa kuģa detaļas pirms smilšu vētra tevi ir nobeigusi. Pirmās divas spēles izspēlējām uz Iesācēja līmeņa un šķita visnotaļ viegla, nāksies palielināt grūtības pakāpi.

Descent 2nd Edition: Verminous Lieutenant Pack, Crown of Destiny, Crusade of the Forgotten, Guardians of Deephall – šie visi ir Descent papildinājumi, jo cik ilgi gan galināsi vienus un tos pašus goblinus, labāk ir monstru daudzveidība. Lai gan jāatzīst ar to daudzveidību šķiet esmu pāršāvis pāri strīpai. Man ir pilns plaukts ar šiem monstriem, un ar dažiem es nemaz vēl neesmu pacīnījies. Bet gan jau ar laiku.

Nākotnes piezīmes by Nikolajs Amosovs

Nākotnes piezīmes

Šo Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu es bērnībā nebiju lasījis. Paskatoties uz vāku, ir skaidrs kādēļ – kurš gan lasīs grāmatu, kuru uz vāka atrodama roka, kas raksta piezīmes? Arī tagad pirms uzsākt lasīšanu es no sākuma pārliecinājos, ka tā tiešām pieder sērijai, lai nejauši neizlasītu kaut ko svešu.

Galvenais grāmatas varonis, zinātnieks, kurš nodarbojas ar organisma kibernētisko modelēšanu, uzzina, ka ir saslimis ar neārstējamu slimību – leikozi. Lai izbēgtu no sava likteņa, viņš nolemj uzsākt eksperimentu, kurš ļaus viņu saglabāt anabiozes stāvoklī līdz brīdim, kad slimība kļūs ārstējama. Autors lielu uzsvaru liek uz zinātnieka atbildību, morāles un ētikas problēmām. Nedaudz paironizē par sava laika konjuktūru un vietumis popularizē oportūnismu.

Lasot grāmatu, uzreiz varēja pamanīt, ka autors labi orientējas anabiozes tēmā. Palasot viņa biogrāfiju kļuva skaidrs arī kādēļ. Viņš pats savā pamatdarbā ir ārsts, kura pētījumi sasaucas ar grāmatā aprakstīto. Tādēļ arī stāsts ir tāds, kurā galvenā varoņa personīgās dzīves apraksti mijas ar daudzlapušu zinātniskiem spriedumiem par anabiozes problēmu. Šie spriedumi ir aktuāli arī šodien, jo problēma ar kvalitatīvu dzīva organisma sasaldēšanu un vēlāku atdzīvināšanu joprojām nav atrisināta. Vislielākais pārsteigums man bija uzzināt, ka jau tālajos sešdesmitajos ķirurgi veica operācijas, mākslīgi pazeminot ķermeņa temperatūru.

Var nedaudz pavīpsnāt par to sadaļu, kur autors spriež par organisma datu pārvēršanu ciparu formā un tad tos izmantot orgānu darbības simulēšanā. Ar kaut ko taču ir jāsāk, nudien nezinu, cik tālu mūsdienu medicīna ir tikusi šajā jomā, gribētos cerēt, ka tālāk par urīna izdalīšanas procesu nierēs. Aknu modelis grāmatā man šķita vistālākā fantastika, tur nudien viss nenotiek tik vienkārši, kā autors apraksta. Bet no mūsdienu viedokļa ir vienkārši pasmīnēt par senajiem laikiem, taču galveno autors sasniedz – fantāziju ierosina.

Sadzīviskā daļa nav nekās izcils, bet par vāju ar’ nenosauksi. Savas laikmeta reālijas autors apraksta labi. Galvenais varonis ir pārāk pārņemts ar iekšējiem monologiem un cenšanos paspēt laikā. Daudz tiek rakstīts par dažādiem pētījuma ētiskajiem aspektiem. Galvenais varonis cenšas nekļūt par oportūnistu vismaz savās acīs, par gļēvuli, kas nevēlas pieņemt savu likteni, bet aizbēgt. Lēnām viņš lasītājam atklāj, ka tāds bēdzējs ir bijis visu laiku, un šāds fināls patiesībā nebūtu nekas pret viņa paša dabu.

Šī ir sērijas pirmā grāmata, taču nevaru teikt, ka man baigi uzrunātu otrās daļas lasīšana. Tas noteikti nozīmētu komunistiskās pasaules atklāšanu kopā ar no anabiozes atmodināto varoni, neesmu drošs, ka tas mani spētu uzrunāt. Taču par šo grāmatu varu teikt tikai to labāko, tāda cieta medicīniskās zinātniskās fantastikas grāmata, kas, atspērusies uz jau esošām tehnoloģijām, droši ekstrapolē nākotni. 8 no 10 ballēm.

Pirmie cilvēki uz Mēness. Dievu ēdiens by Herberts Velss

Pirmie cilvēki uz mēness

Par šīs grāmatas kvalitāti man nebija nekādu šaubu, jo kurš gan varētu aizmirst profesoru Keivoru vai Skineru pāri un viņu žurku problēmu? Tādēļ šo Fantastikas pasaulē grāmatu turēju plauktam līdz pēdējam brīdim. Pēdējais brīdis pienāca, sēriju lasīt nemaz negribējās, un paņēmu garantēti labu grāmatu, kurā ietilpst veseli divi stāsti.

Pirmie cilvēki uz Mēness – profesors Keivors izgudro materiālu, kurš ekranē gravitāciju. Viņa uzņēmīgais kompanjons Bedfords saprot šī atklājuma komerciālo perspektīvu un atrunā Keivoru no rezultātu publicēšanas, tā vietā viņi dodas ceļojumā uz Mēnesi. Tur viņi atrod veselu Selenītu civilizāciju.

Šī ir kārtējā Velsa civilizāciju sadursmju grāmata. Selenīti Zemes cilvēkiem ir tālu priekšā, viņu sabiedrība ir organizēta kastās un pakļaujas vienam virsvadonim, kas ir visgudrākais utt. Šoreiz atšķirībā no Pasauļu kariem agresiju izrāda tieši Zemes cilvēki, atcerēsimies kaut vai kauju Mēness lopkautuvē, kur Bedfords sarīkoja īstu slaktiņu. Selenītiem šāda vardarbība ir kaut kas neparakstāms, viņi vispār no Keivora stāstiem nespēj saprast Zemes iedzīvotājus. Tie visi ir vienlīdzīgi, katrs izvēlas savu nodarbošanos un karo pie katras iespējas. Selenītus var saukt par specializētu kukaiņu sabiedrību. Katrs jau no bērnības tiek audzināts noteiktam amatam, izceļot amatam nepieciešamos dotumus.

Galvenie varoņi ir vienkārši izveidoti, un atmiņā paliek vairāk ar savu rīcību nevis ar personību. Keivors ir tipisks trakais zinātnieks, Bedfords bezprincipu komersants. Toties labi tiek ieskicēta iespējamā Zemes civilizācijas nākotne. Autors izvelk kārtējos morlokus, selenīti apdzīvo mēness iekšpusi, un no pazemes jau nekas labs nevar nākt. Lasītājs beigās paliek ar nepatīkamu sajūtu, ka tur augšā uz mums noraugās naidīga civilizācija, kura necieš vardarbību, taču zem viņu principiem nebūtu Zemes iedzīvotāju iznīcināšana. Laba un joprojām aktuāla lasāmviela. 8 no 10 ballēm, noteikti iesaku izlasīt.

Dievu ēdiens – kas notiek, ja cilvēki dabā iejaucas pārāk daudz? Uz to atbildēs šis stāsts. Divi zinātnieki – Redvuds un Bensingtons, mēģinot atrisināt lauksaimniecības un lopkopības problēmas, rada preparātu Hērakleoforbiju. Preparāts tiek izmēģināts kādā nomaļā fermā, un tad sākas milzu cāļi, milzu lapsenes un visbeidzot žurkas suņa lielumā. Izrādās, dievu ēdiens nav gājis secen arī vienam otram bērnam, un kādu rītu pasaule ir izmainījusies.

Šo grāmatu var lasīt divos veidos kā parastu fantastikas trako zinātnieku stāstu. Tas liek aizdomāties par zinātnieku atbildību. Mūsdienu anti GMO pūlim šai vajadzētu kalpot kā rokasgrāmatai, lai ieskicētu visdrūmākos scenārijus. Par to, kā parastais cilvēks izmainītās dabas priekšā kļūst nekonkurētspējīgs. Papildus klāt piemesti piedzīvojumi ar milzu žurku medībām, lapseņu uzbrukumiem un vienu otru mācītāju, kuram pie mājas izaug milzu pūpēdis.

Otra plāksne ir daudz komplicētāka. Jaunie milzu bērni meklē savu vietu pasaulē un ir gatavi aizstāvēt savas tiesības uz brīvu dzīvi. Viņu jaunajā pasaulē mazajiem cilvēkiem vairs nav vietas, jo tā ir izmirstoša rase, kuru dabiskā atlase neizbēgami noslaucīs no zemes virsmas. Lasītājam ir pašam jāizvēlas, kuru pusē nostāties. Taču šī cīņa, manuprāt, sevī slēpj visnotaļ jauku alegoriju ar strādnieku cīņu par savām tiesībām. Parastie cilvēki šeit ir tipiskie vidusslāņa un aristokrātijas pārstāvji, kuru ierasto pasaules kārtību pārtrauc tehnoloģiju progress. Milži šeit ir strādnieku šķira, kas pēkšņi apzinās savas tiesības un ir gatava mirt par tām. Strādnieki vairs nav dumji, viņi ir izglītoti un apjauš savu spēku.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba grāmata par neiecietību pret citādo un diskusija par ētiku zinātnē, un daža laba izgudrojuma neparedzamajām sekām.

The King in Yellow – True Detective Edition: Tales of the Carcosa Mythos by Ambrose Bierce, Robert W. Chambers, H.P. Lovecraft

The King in Yellow - True Detective Edition

Tā kā esmu Lovkrafta mitosa fans, ir tikai normāli, ka es beidzot nolēmu izlasīt autorus, kuri ar saviem stāstiem iedvesmojuši pašu lielmeistaru. Karkosas jautājums mani nodarbināja tādēļ, ka drīzumā gaidāma Arkham Horror LCG jaunā pielikuma iznākšana, un tur varoņi dosies uz Karkosu. Gribējās saprast šīs lietas vēsturi, kas zina, varbūt tas ļautu nojaust jaunā scenārija notikumus.

Grāmātā apkopoti astoņi stāsti, kurus visus vienojot Karkosas tēma un Hastūrs. Vismaz tā tika teikts priekšvārdā. Ja grāmatu esam iegādājušies, balstoties uz anotācijā minēto, tad it kā samelots nav, bet īsti visa patiesība ar’ nav pateikta. Jā, stāstos tik tiešām ir pieminēta Karkosa, virs kuras spīd melnas zvaigznes, Hastūrs un Hali ezers, bet lielākoties tā tiek pieminēta tikai garām ejot.

Sāksim ar Ambrose Bierce stāstiem:

An inhabitant of Carcosa – par cilvēku, kurš nomiris un pats vēl to nav apjautis. Lasītājam viss ir skaidrs jau no paša sākuma, savukārt autors aizraujas ar poētiskiem ainavu aprakstiem un atminas vietu, kuras nav. No mūsdienu viedokļa visai vienkāršs un nav pat šausmīgs, ja nu vienīgi lasītājam šausmas sagādā iespēja pēkšņi attapties citā laikā. Liktu 6 no 10 ballēm. Vienīgā saistība ar Karkosas mītu pilsētas piesaukšana.

“Haita the shepherd” – par kādu aitu ganu, kurš ir pēdējais no Hastūra pielūdzējiem. Hastūrs te nav ne ļauns, ne labs, ne nesaprotams. Vienkārši vietējais elks un viss. Puisi nedaudz nomoka fantāzijas par kādu jaunu sievieti, kuru viņš laiku pa laikam sastop un kura viņam nedodas rokās. Beigu beigās viss stāsts izrādās viena vienīga alegorija, un autors beigās visu izskaidro, ja nu lasītājam pašam vēl nav dalecis. Saistība ar mītu – Hastūra piesaukšana.

Robert W. Chambers saviem stāstiem ir piegājis daudz nopietnāk, un viņa stāstus es sauktu par Karkosas mītu pamatiem, Ambrose Bierce deva tikai nosaukumus vietām un dieviem, tos pārāk neizvēršot.

“The repairer of reputations”- šis ir īstais Karkosas pamatlicējs. Kāds misters Castigne un viņa kroplais līdzzinātājs cenšas sagrābt varu pasaulē. Viņš pēc papīriem sanāk visas pasaules karalis; ir tikai viens traucēklis brālēns, kas rindā uz torņa stāv augstāk. Konspirācija ir visaptveroša, tajā iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Galvenais varonis dzīvo pasaulē, kur ASV ir antismeītiska, melnādainie dzīvo atsevišķā valstī un eitanāzija ir atļauta. Šim stāstam piemīt īsts Lovcrafta stils, lasītājs tā arī nekad netiek skaidrībā, vai viss notika pa īstam, vai arī viss norisinājās kāda ārprātīgā galvā. 8 no 10 ballēm.

“The Mask” – par māksliniekiem un bīstamiemiem izgudrojumiem, no šī stāsta vairāk ir ietekmējušies padomju rakstnieki nekā Lovkrafts. Taču arī šim piemīt diezgan meistarīgs ikdienišķu šausmu apraksts. Mūsdienām ir daudz par naivu. 6 no 10 ballēm.

“In the court of dragon” – par kādu notikumu baznīcā un to, cik bīstami ir krist rokās dzīvajam Diebam, tāds delīrija murgs, kur īstenība un iedomas sajaukušās tā, ka nevar izšķirt, kas ir kas. 5 no 10 ballēm.

“The yellow sign” – ja saņem Dzelteno zīmi, tad zini, ka Hastūrs tevi ir iezīmējis, ko viņš vēlas, iespējams, nekad neuzzināsi, bet tavs gals ir tuvu. Tāds gotiskais šausmu stāsts, kur zombiji izseko māksliniekus un viņu modeles, tie, protams, neko nenojauš pat brīdī, kad izsekotājam pie sveiciena nokrīt pirksts. Izskaidrots nav nekas, bet toties ir atmosfēra. 7 no 10 ballēm.

“The Demoiselle D’ys” – stāsts par to, cik slikti ir apmaldīties purvā. Autors pārspēj pat sevi vietām sākot rakstīt senfranču valodā. Pats stāsts ir tipiska elfu kalna apdare, cilvēks aizet ne pa to taku un nonāk svešā vietā. 5 no 10 ballēm.

H.P. Lovecraft stāsts “The Whisperer in darkness”, lai ar aizņem pusi no grāmatas tematiski te nekā neiekļaujas, Karkosa un Hastūrs te ir pieminēti tikai kā vārdi šausmonīgos rituālos, par kuru patieso dabu mēs varam nojaust tikai no trakā araba Nekronomikona un Pankoptiskajiem manuskriptiem. Bet stāsts ir labs, pa Senajiem, kas mums līdzās dzīvo jau no senseniem laikiem. Par to, kā cilvēces izplešanās ASV mežonīgajos apgabalos ir radījusi sadursmi starp Senajiem un cilvēkiem. Zinātnieki kā vienmēr ir apbrīnojami naivi un lētticīgi, vietējais novadpētnieks izpilda episku last stand pret citdimensiju ordām, viņa liktenis paliek neskaidrs. Viņa līdzinātājs paliek, lai pastāstītu stāstu. Plutona atklāšana ir liela kļūda. 10 no 10 ballēm.

Ja ir vērts ko lasīt, tad rekomendētu Čambersa “The repairer of reputations” un Lovcrafta “The Whisperer in darkness”. Grāmatas sastādītāji vienkārši ir apčakarējuši lasītāju, jo par tēmu te ir tikai viens stāsts, viss pārējais ir lapaspušu aizpildīšanai. 6 no 10 ballēm.

Ciemos fantāzijas zemē Stāstu krājums

Ciemos fantāzijas zemē Stāstu krājums

Turpinot lasīt Fantastikas pasaulē ciklu, nolēmu pieķerties kādam stāstu krājumam, kurš man no bērnu dienām bija palicis labā atmiņā. Lielākoties ar to, ka autori, kas sarakstījuši šos stāstus, nebūt man neasociējas ar fantastikas žanru. Taču labs rakstnieks spēs uzrakstīt labu stāstu arī ne savā ikdienas žanrā. Nav gan izslēgts, ka es par šiem autoriem nemaz tik daudz nezinu, lai beigās neizrādītos, ka viņiem šādu stāstu ir atliku likām. Bet nu par katru stāstu.

“Mašīna apstājas” by E. M. Forsters – nākotnes distopija, kurā cilvēki ir radījuši mašīnu un uzticējuši tai visas raizes. Mehānisms rūpējas, lai visi būtu laimīgi. Nelaimīgos eitanizē, un katrs dzīvo savā burbulī, neizejot no istabas. Pasaule jau visur ir vienāda, un visi dzīvo vienādi, citādi gan cilvēki nespētu būt laimīgi. Galvenās varones dēls gan ir nemiera cēlājs, un viņa problēmas ar laiku sagandē mātes dzīvi. Šī ir grāmata par paļāvību un pakļaušanos sistēmai, par dzīvošanu inkubatorā un nespēju pašam veidot savu dzīvi; traģisks un skumjš stāsts, ceru, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks. 7 no 10 ballēm.

“Dejas partneris” by Dž. K. Džeroms – tipisks autora stāsts ar ļoti dziļu ironiju. Varētu teikt par to, kas notiek, ja satiec savu sapņu deju partneri. Visas lietas var algoritmizēt, problēmas ir ar kontroles mehānismiem. Tipisks trakā zinātnieka stāsts. 7 no 10 ballēm.

“Stāsts par korķa kāju” by A. Moruā – šis vairāk ir tāds pekstiņstāsts, ar smagu ironiju pašās stāsta beigās. Viegla izklaide, ne vairāk. 6 no 10 ballēm.

“Tūkstoš nāvju” by Džeks Londons – labs gabals autora stilā. Par dzīvības un nāves noslēpumiem, par tam laikmetam raksturīgo vivisekciju. Arī te ir traks zinātnieks, kuram ir svešas jebkādas sabiedrības morāles normas, viņu interesē tikai tīrā zinātne. Iespējams, viens no pirmajiem reanimācijas aparāta aprakstiem. Šis man bija palicis atmiņā no bērnu dienām. 10 no 10 ballēm.

“Domu lasāmā mašīna” by O’Henrijs – par domu lasīšanas postu attiecībā uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Bieži vien pašam rakņāšanās savās domās nav diez ko uzmundrinoša nodarbe, kur nu vēl uzzināt, ko par tevi domā tuvinieki. Cilvēkam kā sabiedriskam radījumam smadzenēs ir tik daudz filtru, ka paši ticam, tam ko sakām. Te autors tēmu nedaudz izvērš un mēģina sašķirot domas, kuras mēs domājam tāpat, un domas, kuras domājam pa īstam. 7 no 10 ballēm.

“Vai nenoriskēt par miljonu dolāru?” by Dž. Hanters – par kādām neapdomīgām derībām ceļojumu uz Mēnesi un avīžniekiem. Jautrs stāsts. 7 no 10 ballēm.

Ļaunais Gars by T. Kapote – par kādu sapņu uzpircēju un cilvēku kapitālistiskajā pasaulē, kuri iedomājas, ka kaut ko netveramu pārdodot viņi zaudē daļu no sevis. Tāds psiholoģiskais stāsts par to, ka vieglāk visā ir vainot citus, nekā meklēt vainu sevī. Nabaga psihologs tiek padarīts par briesmekli, un jaunā meitene sapņu pārdevēja par cietēju. 8 no 10 ballēm.

Sava gadsimta dēls by F. Karinti – mēsls, kur autors uz ātru roku ieskicējis, kas cilvēks bez tehnoloģijām ir nulle. Vispār jau viņa varonis ir nulle. 2 no 10 ballēm. +1 ieliku par īsumu.

«Dzejdaris» by P. Levi – mūsdienās teiktu vēstījums par ekspertsistēmu, kas raksta dzeju. Man bija dikti garlaicīgi, nemaz neaizrāva. 4 no 10 ballēm.

Sudraba krūze by T. Kapote – problēmas risināšana ar netiešiem novērojumiem. Ideja laba un izpildījumam ar nebūtu ne vainas, ja stāstā netiktu iepīts neparasti apdāvināts nabadzīgs zēns. Tēli izveidoti ļoti labi, neskatoties uz stāsta īsumu, bet dikensiskā spiešana uz lasītāju žēlumu man negāja pie sirds. 7 no 10 ballēm.

Vēstules uz kosmosu by F. Karinti – Marss iekaro Zemi, ne pirmais un pēdējais stāsts par šo tēmu, un pat izpildījums ir redzēts ne reizi vien. Patiesībā pārtaisīta studenta vēstule par tēmu: sūtiet vēl naudu! 5 no 10 ballēm.

Viņā Pusē by Dž. B. Pristlijs – šo ar’ mierīgi var saukt par tipisku Bimini zemes meklējumu stāstu. Par pasauli, kas ir tepat, tepat aiz stūra, kura ir perfekta un neaizmirstama. Diemžēl tāda pastāv tikai fantāzijās, vai arī nē? Stāsta varonim izdodas tikt viņā pusē, bet laimīgāku tas viņu nepadara. 8 no 10 ballēm.

Bendžamina Batona neparastais dzīves stāsts by S. Ficdžeralds – ja nu kāds šo stāstu nav lasījis un nav pat redzējis filmu, tad pateikšu, autors apspēlē absurdu tēmu, kā būtu, ja dzīvi nodzīvotu no vecuma uz jaunību. Iespējams, ka tā būtu pat labāk. 10 no 10 ballēm.

Vidējā temperatūra slimnīcā 8 no 10 ballēm. Labā stāstu kvalitāte nepārsteidza, jo autori nav nekādi iesācēji, domas, lai ar mūsdienās vairs nešķistu oriģinālas, ir kalpojušas par pamatu daudziem citu autoru fantastikas stāstiem. Iesaku izlasīt.

Nogrimušo Kuģu sala. Profesora Dovela galva by Alexander Romanovich Belyaev

Dovels

Šīs grāmatas lasīšanu vilku, cik ilgi vien varēju. Jau no bērnības man par viņu nav diez ko labas atmiņas, un es šaubījos, ka gadiem ritot grāmata kļūs labāka. Ja nebūtu apņēmies izlasīt visu Fantastikas pasaulē sēriju, šī grāmata tiktu atlikta malā jau pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm. Taču saņēmos un turpināju lasīt.

“Nogrimušo Kuģu Sala” – par kādiem liela lainera pasažieriem, kuri pēc avārijas, straumes nesti, nonāk salā, kas izveidojusies no Sargasu jūrā strandētiem kuģiem. Uz salas valda diktatūra, un jaunpienācējiem nekāda medusmaize nav sagaidāma.

Pozitīvais stāstā ir ideja, kuru autors tā arī nav pamanījies attīstīt tālāk par trešās šķiras lubu romāna līmeņa. Te ir vesela kaudze ar kartona personāžiem, kuru emocionālā dzīve parasti aprobežojas ar vienu vai diviem predikātiem. Viviana – bagāta, neprecēta jaunkundze. Gatlings, jauns cilvēks, kurš nepatiesi apvainots slepkavībā. Simpkinss – privātdetektīvs, kurš noķēris Gatlingu un ved viņu nodot tiesai. Sleitons – kuģu salas despots, kurš labi kaujas un kuram patīk jauni sievišķi. Floress – oportūnists, kuram ir laba PR sajūta. Tas arī lielos vilcienos ir viss, ko autors mums pavēsta. Pārējais grāmatas apjoms ir piebāzts ar tik neticamiem piedzīvojumiem, ka taisni vai jābrīnās.

Kā jau novēroju autora citos darbos, viņa lielākā problēma ir mazās pasaules sindroms. Visu stāsta likteņi ir sapīti kopā ne vien šī stāsta apjomos, bet jau sen, sen atpakaļ. Te vienkopus ir gan seni noziegumu upuri, gan visu pasaules noslēpumu atminējumi. Vietām autors aizraujas ar pilnīga “treša” rakstīšanu par asinskāriem astoņkājiem un haizivju bariem, kas nudien būtu interesanta ekosistēma. Netiek aizmirstas arī zelta tonnas. Par beigām nerunāšu, tām autoram vairs nav pieticis spēka un redzot, ka loģiski visus stāsta pavedienus un personāžus viņš kopā nesasies, autors ir izšķīries par radikālu soli. Kartons jau labi deg.

Profesora Dovela Galva – Dovela asistents un māceklis izmanto profesora izstrādāto metodi, lai atdzīvinātu miruša cilvēka galvu. Tipisks slavu alkstoša trakā zinātnieka stāsts. Kerns ir talantīgs ķirurgs, taču pārāk paviršs, kad runa ir par zinātnisko izpētes procesu. Tādēļ pēc sava mentora nāves viņš atdzīvina Dovela galvu, un izmantojot tās potenciālu, sāk veidot savu karjeru. Puisim ir svešas jebkādas ētiskās un morālās normas. Te varētu rasties labs pamats diskusijām par eksperimentu ētisko pusi un citām lietām. Bet tā arī paliek tikai fons, kur personāži vairāk satraucas par iespējamu slepkavību un līķu zagšanu, nevis par pašiem eksperimentiem ar cilvēkiem. Toties pastulbu piedzīvojumu ķeksīša pēc ir atliku likām.

Tā kā autors rakstīja grāmatu gandrīz pirms simts gadiem, tad viņa nespēju uzrakstīt kaut ko mūsdienu prātam patīkamu varētu piedot. Var teikt – tajos laikos fantastiku tā rakstīja un tur neko nevar darīt, un tagad ar daži autori neraksta labāk. Taču pat tēlu un stāsta struktūras izveidošanā autoram nav ķēriena, vienkārši nav talanta, un viss. 4 no 10 ballēm.

Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu

Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu

Es šaubos, vai jelkad līdz šim šo stāstu krājumu maz biju lasījis. Lasot grāmatu man nekas neatsaucās atmiņā. Lasīju kā pirmo reizi, un tādēļ lasīšanas procesā netika sabradāta neviena gaišā bērnības atmiņa.

Šis stāstu krājums ir Japānas spogulis laikmetam pēc Otrā pasaules kara. Japāna tika sakauta, bet ir izaugusi jauna paaudze, kas karā nepiedalījās, viņai nav saprotama Japānas nevēlēšanās lemt pašai, sadraudzības līgums ar ASV un daudzas citas lietas. Var jau pasmīkņāt par autoru un teikt, ka korupcija, bruņošanās sacensība, bezdarbs un patērētāju kultūra ir raksturīgs ikkatram laikmetam. Taču domāju, ka autora uzdevums, rakstot šo krājumu, ir bijis ierāmēt šīs problēmas tā, lai tās būtu pieejamākas viņa tiešajam lasītājam, līdzcilvēkam.

Grāmatas sākumā ir divpadsmit īsstāsti, kuros apskatīta korupcija, bankrots, kā teiktu grāmatas izdošanas laikā –kapitālistu ikdiena. Stāstiņi lielākoties ir humora pilni, un tikai dažiem ironija ir ar rūgtuma piegaršu. No tādiem, kurus noteikti ir vērts izlasīt varu minēt “Pamestos” – par paaudžu konfliktu un par to, kādu gan mēs atstājam savu pasauli bērniem. “Nezvēru iznīcināšana” – pamācoši par to, cik neprātīgi ir paļauties uz acumirklīgu situācijas novērtējumu.

“Rītdienas nolaupītāji” – stāsts vērsts pret imperiālismu, bruņošanos un kapitālismu. Nevajag domāt, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur viss ir tik sačakarēts, ka tauta vairs nezina, kur meklēt glābiņu. Tas ir katras valsts tautas permamentais stāvoklis. Šeit glābējs un bijušās spozmes atjaunotājs Goemons uzrodas gluži nejauši. Galvenais varonis Toda sastrīdējies ar līgavu dodas izbraucienā ārpus pilsētas un tur iepazīstas ar Goemonu. (Goemons, tas ir tāds japāņu Robins Huds. Šis gan nav tiešs tēls no leģendas, tikai pēc izskata līdzīgs. Viņš ir savādi ģērbies, savādi runā, uzreiz redzam, ka iebraucējs. Stāsta gaitā atklājas Goemona neparastās spējas klusuma zona un sasaldēšana. Politiķi vienkārši nespēj šādu debesu dāvanu neizmantot, un visā pasaulē sākas juceklis.

Šīs ir tādas kā pārdomas par to, kas notiktu, ja Japāna mēģinātu atkal kļūt valstiski neatkarīga, jeb kā mūsdienu propagandā saka – “Piecelties kājās”. Japānas alianse ar ASV paredzēja, ka tās armijas virspavēlniecība pieder ASV ģenerāļiem,  un tas nozīmētu, ka japāņiem, lai atkratītos no neizdevīgā līguma, nāktos karot pašiem pret savu armiju. Par to, ka arī pašas Japānas imperiālistiskās idejas vecajā gvardē vēl nav mirušas. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka autors tradicionāli neatskatās uz pagātni un slimo ar amnēziju, aizmirstot kādēļ Japāna vispār nonāca šādā ASV “aizgādniecībā”. Neba jau šī situācija bija ASV vainas dēļ.

Otra pamattēma ir cilvēka daba, cilvēki atradīs veidu kā karot, pat ja kodolieroči nestrādās un degviela neaizdegsies. Kamēr vien būs koki un akmeņi, viņi būs ideju un naudas vārdā gatavi šķaidīt viens otra paurus. Grāmatas beigās autors ar Goemona muti uzdod savu lielo jautājumu, kas vijas cauri visam stāstam. Kādēļ Zemes cilvēki nevar dzīvot mierīgi, bez kariem, taupot resursus un nekur nesteidzoties. Tā kā atbildi pats dot nevarēja, tad atstāj jautājumu atvērtu.

8 no 10 ballēm, mūžsenas problēmas ieliktas noteikta laikmeta problemātikā, kas skar visglobālāko no globālajiem jautājumiem – kādēļ cilvēki tā raujas pielikt sev un savai planētai punktu? Šo nav kauns ieteikt izlasīt.

%d bloggers like this: