Navigate / search

Когда у тебя нет цели (Малк #1) by Виталий Зыков

Šo grāmatu nopirku rezervei un nemaz negrasījos sākt lasīt. Man jau ir pieredze ar šī autora grāmatu sērijām un iepriekšējās iznākšana aizņēma vien desmit gadus, un es joprojām neesmu drošs, ka tā ir beigusies. Nav nekādu garantiju, ka šī nebūs tāda pati. Bet kaut kā nenoturējos un izlasīju uzreiz.

Malks ir ne pārāk perspektīvs mags iesācējs, bet tas viņu neatur doties uz vietējo kultūras galvaspilsētu, lai izveidotu savu karjeru, iestātos institūtā un kļūtu slavens. Diemžēl viss izvēršas citādi, tiek iegūti ienaidnieki, viņu vajā dēmoni un magi, arī institūts izpaliek. Dzīve ir grūta tiem, kuriem nav mērķa.

Teikšu, kā ir, sākot lasīt pirmo nodaļu, man sagribējās grāmatu nolikt malā. Dzelzceļa stacija, divi draugi, viena draudzene, visi atvadās no ģimenes un dodas iestāties institūtā. Tā kā kaut kur jau lasīts grāmatas sākums. Bet kā lai cilvēks no provinces nokļūst uz galvaspilsētu pasaulē, kurā vientuļam ceļiniekam var uzbrukt dēmoni vai vienkārši aizķert lāsts? Skaidra lieta, ka tikai vilciens ar valsts nodrošinātu aizsardzību.

Būs nedaudz maitekļu. Galvenais varonis mums ir tāds centīgs un strādīgs, maģiskā potenciāla viņam nav īpaši daudz, bet ar uzcītīgumu var sasniegt daudz. Lielākā grāmatas daļa (un viņa nav neko bieza) ir tā saucamais graindings, galvenais varonis trenējas, strādā, izvēlas sev interesējošo maģijas veidu un attīstās. Lai stāsts nepārvērsos par vienkāršu Malka dzīve mācību kontekstā, autors viņam ir piespēlējis mūža mīlestību, taču tā kā viņa ir daudz talantīgāka, tad izskatās ka šeit Malkam nekas daudz nespīd. Labi, ka vēl ir ienaidnieki, viņa brūtes jauni štuceri un kaut kādi revolucionāri. Bet vēl viņam ir megaienaidnieks, kāds dēmons, kas sauc sevi par Vectēvu.

Nav jau tā, ka Malkam talanta atliekas būtu kaut kas nejaušs, viņam ir Pagātne – leģenda vēsta, ka mūsu varonim radi ir visstiprākie magi uz pasaules, tikai viņš piedzimis bez talanta, izstumts un uzaudzis internātā (arī pilnīgi oriģināls sižeta pavērsiens)!

Ja grāmatu lasītu sižeta dēļ vien, tad es viņu diez ko augstu nevērtētu, bet ir viņai viens liels pluss, kas atsver sižeta trūkumus un izplūdumu, tā ir autora pasaule. Pasaule, kur sastāv no salu arhipelāga, kur uz katras salas var būt sava karaļvalsts, demokrātija vai vienkārši dēmonu pasaules filiāle. Pasaule, kur realitātes robežas ir tik plānas, ka reizēm ir naktis kad dēmonu pasaule saplūst ar cilvēku pasauli. Cilvēki ir izdzīvojuši, vēl vairāk viņi ir atbrīvojušies no dēmonu verdzības un izveidojuši savu Impēriju. Tas gan nenozīmē, ka dēmoni par cilvēkiem ir aizmirsuši, viņi labprāt gribētu situāciju izmainīt un cilvēku magi ir tie, kas tur fronti. Man šī pasaule atgādināja video spēli Bloodborn un tieši tas mani ievilka šajā grāmatā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav nekas izcils, daudz līdzību ar agrāk lasītiem darbiem, bet pasaule solās būt perspektīva.

Владыка Ледяного сада: Носитель судьбы (Pan Lodowego Ogrodu #3) Конец пути (Pan Lodowego Ogrodu #4)

Divus gadus es nomarinēju šīs grāmatas plauktā un neatradu laiku tām pieķerties. Bet tad kādu dienu pārkrāmēju grāmatu plauktus, atšķīru trešo daļu, lai nedaudz palasītu un viss – nespēju atrauties!

Dievu kari ir sākušies, Čūsku pavēlnieks mēģina iekarot visu piekrasti, Mātes kulta vadītāji ir sagrāvuši dienvidu impēriju un izveidojuši savu. Midgradas pasaule tiek piesātināta ar maģiju un drīz jaunievedumi vairs nespēs iekļauties Dievu dziesmā. Pasauli gaida kārtējais Pelnu sniegs un restarts. Vuko Drakkeins nav mierā ar šādu nākotnes prognozi, viņam joprojām ir aktuāls uzdevums savākt noklīdušos ekspedīcijas locekļus, izdzēst viņu darbības pēdas un atgriezt tos atpakaļ uz Zemes. Lai to paveiktu viņam ir jādodas uz Ledus Dārzu.

Pirmās divas grāmatas vairāk kalpoja kā ievads, šīs savukārt ir mēģinājums stāstu novest līdz beigām. Vuko izveido veselu specnazu no ziemeļniekiem, kas nodarbojas ar sabotāžu un pretizlūkošanu. Jāatzīmē, ka pretinieki ar’ nav ar pliku roku ņemami un tādēļ cīņa pret pasaules valdniekiem nav nekāda pastaiga parkā. Vuko pretinieki un reizē izglābjamie savukārt nemaz negrib atgriezties uz Zemes, uz tās viņi būtu parasti novadpētnieki, lai ar’ citplanētu pieredzi. Midgradā viņi lemj cilvēku likteņus un veido savu ideālo sabiedrību. Vispār jau viss šis cikls ir tāda kā ironija un kritika par ideālajām sabiedrībām.

Vuko pasaulē galvenais spēlētājs ir Eiropas Savienība, kas aiz sava nosaukuma slēpj interesantu konstruktu, kura nemaz nav tāda savienība, kā tā saucas. Čūsku pavēlnieks, ir izveidojis vienlīdzīgu sabiedrību, kas esošajā fāzē visiem ļauj nomirt vienlīdzīgi kaujā. Mātes kulta piekritēji izveidojuši tādu kā gigantisku terora utopiju, kur visi strādā Mātes labā, ja nestrādā, viņu ķermeņi noder kā augsnes mēslojums. Tad vēl ir tāda kā Meža māte, kuras bērni ir pret jebkādu vardarbību, bet tas ir tikai šķietami. Nu un tad pats Ledus Dārzs, kas ir tāda kā ideāla pilsēta, vismaz skatoties no malas.

Jāatzīst, ka līdz pašām grāmatas beigām lasītājam nav ne jausmas, kā visa tā maģijas padarīšana strādā. Kas ir tas, kas ļāva atbraucējiem no Zemes uzreiz iegūt pārdabiskas spējas, bet tai pat laikā vietējie lielākoties nodarbojas ar maģiju daudz mazākā mērā? Arī Vuko šad tad aizdomājas par šo problēmu, bet viņš vairāk ir darbības cilvēks nevis filosofs, viņam ir jāaizstāv pilsēta un ja kaut kas strādā, tad jāizmanto, nevis daudz jāprāto.

Cikla beigās, kā jau tas žanrā ierasts, notiek fināla kauja, kur uz spēles ir likts viss un ne visu ir bijis iespējams izkalkulēt. Taču autoram ir ķēriens kauju aprakstīšanā un tās pārsimts lapaspuses izrāvu cauri vienā rāvienā. Dikti labs “Last stand”. Kas ir vislabākais, stāsts beidzās tieši tad, kad viņam jābeidzas, lai gan es ceru, ka Vuko reiz atgriezīsies. 10 no 10 ballēm, šīm grāmatām un visam ciklam kopā. Ja reiz izlasīsi, aizmirst būs grūti.

Orconomics (The Dark Profit Saga #1) by J. Zachary Pike

Pie šīs grāmatas tiku Ziemassvētkos, paldies Andrim! Man, lasot fantāzijas grāmatas, gandrīz vienmēr nākas aizdomāties par iespējamo makroekonomikas vidi, kurā visi rūķi un elfi darbojas. Kur briesmoņi ņem visas tās bagātības, kāpēc pēkšņi kaut kāda ala meža vidū ir pilna ar zeltu? Vai veiksmīgs iekarojums rada tādu pašu efektu kā Spānijai Dienvidamerikas iekarošana? Fantāzijas grāmatas šajā aspektā ir dažādas, bet lielākoties nevienam tas nerūp.

Burvestības, attapība un zobens ir tas, kas definē Arth -pasauli, kura ir līdzīga mūsējai, tikai maģijas ir tā pavairāk. Šajā pasaulē licencētam varonim monstru nogalināšana ir darbs. Varoņu ģilde piedzīvojumu meklēšanu ir pārvērtusi par karjeru, kurā neiztikt bez sponsoriem un investoriem. Rūķu berserkeram Gormam Ingersonam, varoņu laiki ir pagājuši un nu viņš vada dienas klaiņojot un aplaupot citus varoņus. Taču pēkšņi viņam tiek piedāvāta iespēja atkal kļūt par īstu varoni, nodzēst visas apsūdzības un atgriezties varoņu ģildē.

Šī nudien ir laba satīra par fantāzijas žanru. Galvenais varoņu motivators ir zelts un slava. Domas par labāku pasauli tiek izsistas no galvas jau pirmajos varoņa līmeņos. Peļņa ir tā, kas tur uz kājām varoņu industriju. Tu nevari mesties virsū pirmajam ceļā sastaptajam monstram. Iespējams, ka Varoņu ģilde uz viņa nogalināšanu jau ir pārdevusi tiesības, kādai investīciju kompānijai, kura jau noalgojusi varoņus, izlaidusi vērtspapīrus uz monstra laupījumu. Ja tādu monstru nogalēsi, būs lielas problēmas ar ģildi, investoriem un valsts pārvaldi. Tāpēc varonis ar zobenu nevicināsies, ja viņam kabatā nebūs līgums ar kvesta devēju.

Kādu laiku šāda stratēģija nodrošināja labu ekonomikas uzplaukumu, bet tad daļa no ļaunās puses tēliem reģistrējās kā NPC, laupījums kļuva aizvien nabadzīgāks un drīz būs pienācis brīdis, kad nekāda vērtspapīru pārpakošana vairs nespēs izglābt investīciju kompānijas no bankrota. Karalis ir norūpējies.

Groma stāsts ir stāsts par varoni, kurš, lai ar’ deklarē, ka vairs netic labajam un redz cauri sistēmai, tomēr ir spiests piedalīties kvestā, kas ļaus viņam atgriezties Varoņu ģildes paspārnē. Viņš nav vienīgais tāds dzīves pabērns. Viņa varoņu komandā ir gan bards ar attieksmes problēmām, pārītis magu, kas necieš viens otru, elfu princese, kurai ir atkarība no dzīvības eleksīriem un Glībeks- goblins, kuru Gorms pieņēmis par savu skvairu. Visus viņus vada cilvēks, kurš iedomājas, ka ir trakās dievietes pareģotais septītais varonis. Liktos, kas gan varētu likt izmainīties 10 līmeņa bersekeram, bet autors atrod veidu, kā to izdarīt!

Grāmata izlasījās vienā rāvienā, piedzīvojumi labi iederējās autora izvēlētajā stāstījuma veidā, nedaudz iesmiet par standarta varoņa ceļu, bet tai pat laikā nepadarīt to par atklātu ņirgāšanos, par žanru kopumā. Ko vērts vien bija iepazīties ar orku mārketinga pamatiem. Goblinu investīciju kompāniju finanšu atskaitēm, kvesta devēju ikdienas problēmām.

Lieku 10 no 10 ballēm, ja esi aizdomājies par ekonomisko pamatojumu fantāzijas pasaulēs notiekošajam, tad neko labāku par šo grāmatu neatradīsi. Ja patīk nedaudz pasmieties par fantāzijas pasauļu klišejām un tai pat laikā saņemt aizraujošu stāstu, tad iesaku izlasīt šo grāmatu.

Великое перерождение by Артём Каменистый

Jauno gadu nolēmu uzsākt ar LitRPG gabalu, nav jau tā, ka man pašam trūktu RPG spēles, ko spēlēt, bet reizēm noder palasīties par izdomātām spēlēm. Šis autors jau daudzus gadus turas šī apakšžanra līderos, vismaz manā topā noteikti.

Ar Darka piedzīvojumiem es iepazinos jau sērijas pirmajā grāmatā Первый робинзон Экса. Nu viņa robinsona piedzīvojumiem ir pienācis gals, tiek saņemts kvests atklāt savu lokāciju visai pasaulei, pretī tiks dots tas, ko Darks visvairāk vēlas – iespēja sākt visu no jauna. Bet izskatās, ka ar šo kvestu spēles mākslīgie intelekti ir atraduši veidu, kā tikt vaļā no nevēlama spēlētāja.

Ar šo fantasy novirzienu ir tā – vai nu patīk vai nepatīk. Es esmu no tiem, kuriem patīk, un tādēļ mani spriedumi par šo darbu ir jāskata kā minimums ar piesardzību. Autora izdomātā spēles pasaule ir izcila. Lit RPG žanrs ļauj autoram realizēt jebkuras savas idejas, jo nav jāuztraucas par stāsta loģiskumu, ekonomisko pamatu un citām piņķerīgām lietām. Ja normālā pasaulē, kuru apdzīvo elfi un rūķi, iebāztu simtiem pazemes kazemātus, kurus apdzīvo miljoniem nešķīsteņu un dažāda līmeņa bosu, rastos jautājumi, no kā viņi tur pārtiek, kur ņem munīciju un kāpēc nelien ārā, tad lit RPG dari, ko vēlies.

Lasot šāda tipa grāmatas ir jābūt gatavam uz to, ka laiku pa laikam autors uzskatīs par vajadzīgu sarakstīt varoņa statistiku, izpildītā kvesta balvu un citus sīkumus, kas it kā piedod līdzību spēlei. Varoņa izaugsme arī ir tieši proporcionāla viņa sasniegtajam līmenim – vismaz fiziskajā sagatavotībā. Visādi citādi gan par viņu to nevar teikt. Puisis, neskatoties uz brīvo laiku un spēlē pavadītu mēnesi, tā arī nav atradis laiku iedziļināties spēles niansēs. Šo faktu autors ir izvēlējies par atspēriena punktu notikumu attīstīšanai. Paņēmiens nudien nav unikāls, tas tā ir 90% šī žanra grāmatās. Arī mūsu varonis joprojām ir totāls nūbs (newbie), kurš neko nesaprot, bet viņam dikti veicas. Būšu godīgs, viņa veiksme reizēm krīt uz nerviem, tā ir no tā tipa, ka iekrīt līdz padusēm mēslos un tad kārpoties ārā nejauši atrod puskilo zeltu un sauju dimantus.

Tipisks varonis tipiskā stāstā, taču neskatoties uz visu to, izrāvu grāmatu vienā piegājienā, pat vairāk darīju ko pēdējā laikā nebijuši, izlasīju grāmatu pirms gulētiešanas. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un ja pa rokai būtu bijis turpinājums (kuru noteikti vēl raksta), izlasītu to ar.

Vienpadsmitā stacija by Emīlija Sentdžona Mandela

Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējis. Tas gan grāmatai nav nekas īpašs, noteikti, ka ir daudzas izcilas grāmatas, par kurām man nav ne mazākās nojausmas. Izlasīju aprakstu un man smadzenes pakalpīgi pasniedza viedokli – noteikti būs kaut kāds “Triumfa kopas” atvasinājums. Acīmredzot, atslēgas vārds būs bijis “trupa”. Dabūju grāmatu no izdevniecības Prometejs un sāku lasīt.

Kas tika zaudēts sabrukumā? Gandrīz viss, gandrīz visi un tomēr joprojām pastāv neaptverams skaistums. Kādā sniegotā naktī Toronto slavenais aktieris Arturs Leanders nomirst uz skatuves, spēlējot savu mūža lomu. Tajā pašā vakarā Ziemeļameriku sasniedz nāvējošs vīruss. Pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Pēc divdesmit gadiem Kirstena, trupas “Ceļojošā simfonija” aktrise, uzstājas Šekspīra lugas iestudējumā kādā no cilvēku apmetnēm, kas izveidojušās pēc sabrukuma. Taču viņas jaunā, cerību pilnā pasaule ir apdraudēta.

Pēc-apokalipses grāmatām manā sirdī ir atvēlēta īpaša vieta, pat nezinu, ar ko tas sākās, laikam jau ar “Malvilas pili”. Laika gaitā esmu iepazinies ar visdažādākajiem apokalipses veidiem un  tādēļ veids, kā mūsu pasaulei tika pielikts punkts ar epidēmijas palīdzību, mani daudz nespēja pārsteigt. Šo grāmatu lasīt tikai kā kārtējo postapokaliptisko romānu būtu diezgan nejēdzīgi, jo grāmata jau nav par to. Un te vajadzētu parunāt par Vienpadsmito staciju.

Vienpadsmitā stacija ir komikss par apokalipsi, arī par cilvēkiem, kas zaudējuši savu ierasto pasauli un meklē iespēju tajā atgriezties. Šis komikss ir kā ass, ap kuru griežas dažu galveno varoņu likteņi, sasaista tos kopā un kalpo kā tāda lēca, kura fokusē noteiktus jaunās dzīves aspektus.

Cilvēki ir tādi, kuri atceras bijušos laikus un tajos, kas atceras tikai jauno pasauli pēc sabrukuma. Tie, kas atceras, tiem ir grūtāk. Viņi pie katras iespējas meklēs kādu vēl neizlaupītu māju, lai atrastu daļu no zaudētās pasaules un, iespējams, atrastu kādu daļiņu no sevis. Dažiem tā ir kļuvusi par apsēstību un Kristenai ar tas nav gājis secen. Rodoties jaunai paaudzei, aktuāls kļūst arī jautājums, vai maz ir vērts bērniem mācīt par to, kas ir bijis, varbūt labāk ir par to nerunāt un dzīvot tā, kā ir. Pielāgoties jaunajai realitātei un miers.

Protama lieta, neviens apokaliptiskais romāns nevar saukties par tādu, ja tajā nav kulta. Arī šeit ir kults, kas meklē jēgu notikušajā, saprast, kādēļ daži palika dzīvi, vai viņi ir izredzēti, un ja ir, tad kas viņiem ir jāpiepilda. Lielākoties tas vairāk rezultējas daudzsievībā un citādi domājošo slaktēšanā. Šeit kults lielākoties bija instruments spriedzes uzturēšanai.

Lai lasītājs nebūtu spiests ceļot kopā ar trupu pa nepazīstamu pasauli, viņam laiku pa laikam tiek piedāvāta atslodze un iespēja atgriezties mūsu pasaulē, kurā noris stāsts par aktiera Artura Leandera karjeru, neveiksmīgajām mīlestībām un draugiem.

No visa šī beigās ir sanācis nudien netipisks stāsts par pasaules galu un izdzīvojušajiem, galvenais uzsvars tiek likts uz kultūru, trupa kas uzstājas ar Šekspīra lugām, daži cilvēki apmetnēs, kas mēģina izdot avīzes, izveidot muzejus un atrast vietu jaunajā pasaulē. Jā, te medicīniskās aprūpes vairs nav, nav lētas elektroenerģijas, bet cilvēki pielāgojas un dzīvo tālāk, cenšoties saglabāt sevī cilvēcību. Tumšie laiki ir garām un iespējams nākotni var gaidīt ar cerību. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies netipsiku skatījumu uz pasaules galu bez atombumbām un zombijiem, tad šī būs tieši tas, kas vajadzīgs.

Уровни сложности by Артем Каменистый

Nepagāja ne gads un atkal pieķēros Čītera sērijai. Patiesībā, pieķeros tūlīt līdz ko grāmatu bodē ieraugu turpinājumu. Sērija ir labi zināma un es jau pirms grāmatas atvēršanas varu nojaust par ko būs notikumi un reizēm tāda pārliecība dzīvē noder.

Čīteris ir nolēmis sasniegt savu esošās dzīves mērķi, no iepriekšējās viņš neko daudz neatminas, bet tagad viņš mīt Kontinentā un visticamāk tā ir milzīga datorspēle, kuras spēlētājiem nav ne mazākās nojausmas kādēļ viņi te atrodas. Viņa misija ir šķērsot spēles klāstera robežu, par to dod daudz pieredzes punktus un pietuviņa viņu savai mīļotajai meitenei.

Vispār jau tā meiča laikam ir pierakstīta, lai galvenajam varonim nenāktos uzreiz cīnīties ar Kontinenta varenajiem veidotājiem. Tā viņam ir dzīvē mai mērķīši kurus katras grāmatas stāstījuma laikā sasniegt. Iepriekšejā bija uzkačāt līmeni vismaz līdz astoņpadsmit, šajā nokļūt jaunā teritorijā. Beidzot lasītājam tiek atklāta Marka loma visā stāstā, šis tipāžs nedzer alu vien, viņam ir slēptās spējas, kas ir kritiskas visam pasākumam.

Grāmata ir tipisks fantastiskai bojeviks un no pārējām atšķiras ar stāstījuma kvalitāti un kauju apraksta krāšņumu. Izņemot galveno varoni pārējie personāži ir otršķirīgi, kaut cik attīstīts tiek vienīgi mūsu galvenais varonis. Viņš mums ir tāds nesavtīgs un galīgi neiederas Kontinenta raibajā publikā. Pārējie ir tikai ēnas fona, kurām lielākoties pienākas apbrīnā vērot Čītera kārtējo varoņdarbu. Sak, tik zems levelis, bet tik brangi n-tā līmeņa bosu nogāza. Grāmatā vislabāk patika beigas, tur pēdējās pārdesmit lapaspusēs bija nopietna kauja ar Rembo elementiem (helikopteru notriekšanu), lēkšana pāri tiltam un cīnīšanās pret veselu superļaundaru bataljonu.

Šī noteikti ir grāmata tikai lit RPG entuziastiem, tāds viegls stāsts bez nekādas dziļākas jēgas (košļene smadzenēm), man kaut kas viņās ļauj atslēgties no visas pasaules, pat apzinoties, ka darba literārā vērtība nav augsta, bet kaut kas tur ir kas ievelk un izrauj no reālās pasaules. Lieku 8 no 10 ballēm, bet cilvēkiem ar viņu virsū noteikti nebāzīšos.

Sixteen Ways to Defend a Walled City by K.J. Parker

Šo grāmatu izlasīšanai man ieskapēja Andris, teica – Tev jau tas autors patika, patiks šī ar’. Grāmatas nosaukums mani uzrunāja, es pat ilgi nenomarinēju plauktā, pieķēros nedēļas laikā.

Šis ir stāsts par Siyyah Doctus Felix Praeclarissimus dēla Orhanu un viņa Lielā aplenkuma vēsturi, kas sarakstīta, lai varenu vīru darbi un ciešanas netiktu aizmirsti. Aplenkums tuvojas un Pilsētai nav atlicis laika pienācīgi sagatavoties, iedzīvotājiem nav nedz ūdens, nedz pārtikas, bet viņiem ir Orhans un ienaidnieks.

Orhans ir parasts inženierdaļas vienības komandieris, kura ikdienas uzdevums ir meklēt savai karaspēka daļai finansējumu un laiku pa laikam uzbūvēt pa kādam tiltam. Viņš ar visu sirdi un dvēseli kalpo Robūru impērijai, lai ar pats ir vienkāršs “pienaģīmis”. Priekš inženiera, viņš ir pārlieku labi informēts par iekšpolitisko un ārpolitisko situāciju, viņa pazīšanās loks aptver arī Impērijas valdošos slāņus un lasītājam atliek tikai minēt, kas tad Orhans ir patiesībā.

Pirmajā acu uzmetienā šī grāmata ir vēsturisko notikumu apkopojums, kuru tās apkopotājs ir labi bagātinājis ar savu personīgo varoņdarbu aprakstiem. Protams, viņš ir pieticīgs un īpaši augstu savu veikumu nevērtē, bet kurš hronists gan tāds nav? Pilsētas aplenkumu kā alegoriju lasītājs var attiecināt uz visu, ko viņš vēlas, Romas krišana – lūdzu, Konstantinopoles mūru sagraušana – gandrīz precīzi! Apraksts ir tikpat vēsturisks kā mūsu vēstures hronisti. Ienaidnieks ir gudrs, nežēlīgs, tam ir pieejami neierobežoti resursi, aizstāvji ir pa roku galam salasīti ļautiņi, jo Impērijas zieds nodevības rezultātā ir gājis postā. Taču Impērija jau tādēļ ir impērija, ka nebalstās uz līderi bet uz ideju.

Ja lasīts kāds no iepriekšējiem autora darbiem, tad negaidītie sižeta pavērsieni vairs nepārsteigs, bet tik un tā viņi ir reizē gan klišejiski, gan pilnīgi negaidīti, kas šo grāmatu ierindo gandrīz kā īsta hronika kategorijā. Manuprāt, galvenais šīs grāmatas mērķis ir parādīt, cik patiesībā trausla ir visu lielo civilizāciju esamība. Tu dzīvo noteiktā laikmetā, kādā impērijā, varbūt galvaspilsētā varbūt perifērijā, iespējams, tu esi imperators, iespējams, zemnieks, bet paies gadu tūkstoši un neviens
neatcerēsies, ne tikai tavu neuzvaramo impēriju, ne tavu vārdu, lai kā tu censtos. Šie cilvēki atraks kaut kādas drupas un brīnīsies, kas gan te savulaik ir bijis? Pat ja tava hronika saglabāsies nemainīga gadu tūkstošus, tad tās lasītājs nespēs pateikt, vai tas ir izgudrojums vai patiesība. Varbūt tādēļ nemaz nav vērts ar patiesību aizrauties un stāstā ielikt kādu morāli un varenu vīru varenus darbus?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturei līdzīgi darbi un vēlies lieku reizi atgādināt, cik mūsu laika posms ir maznozīmīgs visā pasaules vēsturē, tad rekomendēju izlasīt.

Мир миров (Mitoświat #1) by Paweł Majka, Павел Майка

Par šo grāmatu uzzināju sekojot līdzi krievu izdevniecību jaunumiem. Kā par brīnumu, aizejot uz veikalu, šī grāmata bija pieejama, ja godīgi, tās apraksts mani bija visnotaļ ieintriģējis, jo tika solīts kaut kas tāds, ko es pirms tam savā lasītāja karjerā nebiju sastapis.

Pirmais pasaules karš beidzās pavisam citādi, Zemei uzbruka “marsieši. Uzbrukumu atsita, bet sekas palika. Lieta tāda, ka marsiešu pēdējais ierocis bija mītu bumbas, kas atbrīvoja ticības enerģiju. Pēc teorijas tai vajadzēja atdzīvināt visus cilvēces mītus un leģendas, tad tiktu izsēdināts marsiešu dievu desants, mūsu zemes leģendas tiku pakļautas to gribai, viss notika pēc plāna līdz bumbu nomešanai. Tagad katru pilsētu apsargā tās leģendārie varoņi, katru māju aizsargā maģiska barjera, militāristi savās laboratorijās rada savus dievu, cilvēki slēdz darījumus ar dēmoniem un dieviem.

Grāmatas galvenais varonis Mireks ir vārda tiešā nozīmē apsēsts ar atriebību. Viņa ģimene gāja bojā dzelzceļa katastrofā, bet viņš ir atradis vaininiekus un tiem ir lemta bojāeja. Pirmo nogalēt bija viegli, taču pārējie nojauš ko nelāgu un nākas pamatīgi piestrādāt, lai tiktu viņiem klāt. Šī grāmata ir par Mireka lielo plānu, kā tikt klāt atlikušajiem vainīgajiem, izvilināt tos no cietokšņiem un veikt gala norēķinu. Šajā jomā stāsts neatšķiras no standarta romānu par šādu tēmu. Galvenais varonis parasts cilvēks, apstākļu spiests atrod sevi no jauna, savāc blici un dodas pretī savam mērķim. Šis sižets īpaši neatšķiras no līdzīgajiem, es varu derēt, ka lielā atklāsme, kas nāks vēlāk visu apgriezīs ar kājām gaisā un parādīs visu no jaunas perspektīvas. Tāds kvests kvestā, kur prevalē atriebība, bet, lai sasniegtu savu mērķi, ir jāsasniedz daudzi sīki mērķīši.

No tāda filosofiskā viedokļa šīs ir tādas vieglas pārdomas par brīvo gribu. Vai Mirekam, kurā iemiesojies atriebes dēmons, vispār ir brīvā griba? Vai visi tie dievi un dēmoni, kuri ir spiesti dzīvot savā leģendā vispār ir brīvi savās izvēlēs un, ja ir, tad cik daudz? Katrs mīts pēc savas būtības ir noteikumu kopums, kā mītiskajam objektam rīkoties un kā uzvesties, noteikumus var mainīt, bet tas jau ir ticības jautājums. Mireks meklē kolīzijas šajos noteikumos un izmanto tās savā labā.

No pasaules uzbūves viedokļa, man šī grāmata ļoti patika, tāds dinamisks Mitago mežs pa visu pasauli. Mītu arhetipi te ir vienkārši episki. Mūžīgā revolūcija vien ir ko vērta, Revolucionāri Maskavā uzcēluši piramīdu, tajā apglabājuši savus vadoņus, pārvērtuši savu valsti milzīgā gulagā un cenšas nest laimi un atbrīvotību visai pasaulei. Mežs ir mežs ar saprātu, tāds bioms, kas kontrolē visus savus elementu, cīnās ar Revolūciju un mēģina iekarot arī Galīcijas dzelzceļa teritorijas, no lielajiem spēlētājiem vēl ir Tundra un Māte Taiga. Par seniem karaļiem vispār nav ko runāt. Tā kā notikumi ir centrēti Polijas teritorijā, tad par Amerikām un Āfrikām mēs neko nezinām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, noteikti izlasīšu turpinājumu, kad tas iznāks man saprotamā valodā. Ja patīk tehnomaģijas pasaules, kur pārdabiskas būtnes ir tikpat reālas kā cilvēki, tad droši var ķerties klāt – iesaku.

Skārda bungas (Die Danziger Trilogie #1) by Günter Grass, Ginters Grass

Šo grāmatu lasīšanai man iedāvināja Sibilla ikgadējā grāmatu blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās akcijā, kurā var tikt pie grāmatām, kuras pats nekad neaizdomātos lasīt. Mani pašu Nobeļa prēmijas saņēmušie rakstnieki nedaudz baida, gudrām grāmatām parasti aiziet dikti daudz laika un tajās ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā.

“Romāna galvenais varonis Oskars Macerats trīs gadu dzimšanas dienā saņem skārda bungas, kuras turpmāk pavada viņu ik solī, un līdz ar bungām viņš iegūst āksta brīvību. Līdzīgi saucēja balsij, viņš komentē 20. gadsimta briesmīgākos gadus, reizē būdams ļaunuma ģēnijs un sabiedrības nomalē mītošs viszinis. Oskara dzīvesstāsts, kuru viņš izpauž 30 gadu vecumā, būdams dziedniecības iestādes pacients, reizē ir teju vai fanātiski detalizēts, reālistiski un reizē fantastiski spilgts laikmeta atspoguļojums no 20. gadsimta sākuma līdz 50. gadiem.”

Šo grāmatu izlasīju samērā ātri, par aprakstīto laika posmu es biju diezgan labi informēts un tādēļ vismaz notikumu vēsturiskā sadaļa man nekādas problēmas neradīja, kas tad nezina par laiku, kad Hitlers nāca pie varas? Arī notikumu interpretācija bija visnotaļ saprotama, tāda no parastā pilsoņa redzespunkta, kas it kā visur ir piedalījies, bet īpaši nav iesprindzis par globālo kontekstu, vairāk mēģinot izdzīvot.

Vislielākās problēmas man sagādāja Oskars, tāds mazs mērglis, kurš labprāt stāsta par sevi, saviem noziegumiem un nevairās no brangas melošanas. Skaidrs, ka tas puišelis, lai ar’ punduris, patiesībā ir kaut kāda abstrakcija, tēls, kurš sevī iemieso laikmeta garu. Man tā ar līdz galam neizdevās atkost to fenomenu, kurš bija izvēlēts kā Oskars. Reizēm likās, ka visa vācu tauta, reizēm specifiski nacionālsociālisms, reizēm vienkārši mazs perverss punduris no kaut kādas mitoloģijas, kuram ir apsēstība ar medmāsām. Iespējams, ka tādēļ es esmu palaidis garām kādu ļoti nozīmīgu stāsta daļu, bet nekas, uzrakstīšu šo apskatu, izlasīšu kādu rakstu darbu par šo grāmatu un tapšu apskaidrots.

Tā kā Oskars visu stāsta no sava redzespunkta, reizēm gan runājot par sevi trešajā personā, tad sižets, neskatoties uz daudzajiem meliem un neskaidrībām, izlasījās kā piedzīvojumu romāns. Iespējams, ka tas tādēļ, ka katrā no mums ir iekšā tāds Oskars, kas visu pasauli pārkārto tā, ka skaties, kā gribi, bet tu vienmēr esi pasaules centrs un naba. Visi notikumi griežas ap tevi, tieši tu nosaki, kas ir svarīgs un kas ir nebūtisks. Visi esam neatzīti ģēniji un visa mūsu rīcība ir saplānota un pārdomāta. Taču katrs no mums zina, ka šo Oskaru labāk citiem nerādīt un tādēļ viņam ir lemts palikt pundurim, un tikai asākas pārmaiņas dzīvē ļauj viņam paaugties nedaudz lielākam.

Vispār man ir vēlme izlasīt visu triloģiju, bet ne uzreiz, jāsagremo tas, ko nupat izlasīju. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja pārāk nebaida slepkavības un juku laiki, tad ir vērts izlasīt.

Slepkabota dienasgrāmatas 2. grāmata (The Murderbot Diaries #3-4) by Marta Velsa

Reizēm būt par grāmatu apskatnieku ir visnotaļ izdevīgi. Gadās brīži, kad kādu grāmatu gribas izlasīt pirms tā ir nodrukāta, tad vienmēr var palūgt izdevniecībai iespēju izlasīt grāmatu pirms tās iznākšanas. Vispār angļu mēlē šo grāmatu var lasīt jau vismaz gadu, bet kurš tad lasīs angliski, ja grāmata plānojas būt pieejama latviski un Ievas Melgalves tulkojumā? Paldies izdevniecībai Prometejs par iespēju. Maza piebilde – izdevniecības vadītājs ir man labs čoms, tā kā, iespējams, var apšaubīt manu objektivitāti.

Šī grāmata, lai ar saucas otrā, patiesībā sevī ietver trešo un ceturto Slepkabota grāmatu. Tā kā iepriekšējā grāmata nemaz tā pa īstam nebeidzās, tad šī turpina iesākto. Slepkabotam pašam sev neizskaidrojamu iemeslu dēļ joprojām nav miera. Racionāli būtu sēdēt kaut kur kādā stacijā un vadīt savu laiku, skatoties seriālus, bet, nē, tā vietā pašam sev par pārsteigumu Slepkabots aizvien vairāk iesaistās cilvēku lietās. Runa vairs nav tikai izlikšanās par drošības konsultantu, viss ir vēl trakāk! Lai apietu iekšējos algoritmus Slepkabots ir nolīdzis pat sevi, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri nemaz nenojauš, ka viņiem vajadzīga palīdzība.

Arī šajās grāmatās ir tikai viens un vienīgs galvenais varonis, kuram uz sava procesora ir jāiznes grūtais personības tapšanas ceļš. Slepkabotam atliek vien ar nostaļģiju atcerēties laikus, kad uz viņa negūlās nekāda atbildība, dari, ko liek, un miers. Tagad viņam jāpieņem lēmumi, kas skar ne tikai jautājumu: kuru seriālu skatīties? Trešo grāmatu var saukt par personības nobriešanas grāmatu, Slepkabots viens pats pēc savas iniciatīvas veic izmeklēšanu, atrodot gan pierādījumus, gan pat sevi. Ceturtā ir tāda kā starpfināls, noslēdzas viens dzīves posms ar solījumu uz jaunu turpmākajās grāmatās.

Godīgi sakot, grāmata balstās uz diviem vaļiem, viens ir visnotaļ interesantais Slepkabots kā galvenais varonis, kas lasītājam liek fantazēt par tēmu, kā tas būtu, ja reiz parādītos saprāts, kurš ir līdzīgs mūsējam, bet tai pat laikā tas nebūtu balstīts uz bioloģiskām smadzenēm. Un kā būtu pilna pasaule ar šādiem saprātiem, kurus mēs šķietami kontrolētu, bet kuriem tiešo pienākumu veikšana būtu tikai tāda neliela blakusnodarbe, kā, piemēram, kravas kuģiem. Kur tad būtu tā īstā pasaule – cilvēkos vai viņu konstruktos, kas viņus pārspēj visā?

Otrs valis ir piedzīvojumi, tie neļauj atraut acis no grāmatas, jo ir taču jāuzzina, kas tur notiks tai tālajā kosmosa stacijā, vai uzvarēs ļaunās korporācijas, vai triumfēs Slepkabots? Ziņkārība ir diezgan spēcīgs dzinulis, tik spēcīgs, ka lasītājs var pat nepamanīt, ka pasaules dziļums šajā grāmatā ir tikpat plāns kā grāmatas papīrs. Te ir tikai dekorācijas, kas mainās kā futūristisks kaleidoskops, bet patiesībā lasītājs uzzina tik vien kā lietu un vietu nosaukumus.

Grāmata ir izcila un gan jau noteikti kādam pusaudzim kalpos par vārtiņiem, kas atvērs viņam skatu uz plašo zinātniskās fantastikas pasauli. Man lasot radās stipras asociācijas ar “Sargasiem kosmosā”, tikai daudz dinamiskāku. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, un tulkojums latviešu mēlē ir izcils!

PS. Latviski grāmata iznāks 04.10.2019

%d bloggers like this: