Navigate / search

Confessions of an Economic Hit Man by John Perkins

Grāmata ir domāta kā kādas konsultāciju firmas ekonomista atzīšanās. Atzīšanos par to kā konsultāciju firmas māna jaunattīstītās valstis prognozējot to attīstību. Nolūks, lai viņu klienti Amerikas uzņēmumi varētu iegūt pēc iespējas lielākus projektus un arī lielāku peļņu. Tad nu autors ņemas stāstīt savus nedarbus Indonēzijā, Saūda Arābijā, Irānā, Panamā, Kolumbijā un Ekvadorā.

Ko es biju sagaidījis no šīs grāmatas:
Shēmas kā Starptautiskais valūtas Fonds, Pasaules Banka “māna” attīstības valstis;
Reālus faktus kā tas vis darbojās, kā prognozes izpildās nākotnē;

Ko es saņēmu:
Radās priekšstats, ka Perkinsa kungs vispār no ekonomikas neko nejēdz;
Aizdomas radīja viņa sarunu atstāsti, kur šamais citēja piemēram sarunu ar Panamas prezidentu, kas notikusi 70 ajos gados, jeb 30 gadus pēc sarunas (diez vai kāds to spēj atcerēties);
Nekādu reālu faktu, tikai ikdienas apraksts, sūkstās par savu enerģētikas prognozi Indonēzijai un par to kā ar nodomu iedzinis valstis parādos. Viņu palasot sanāk, ka valstelēm labāk naudu gaidīt no debesīm.Protams ka lielās starptautiskās korporācijas aplaupa mazattīstītās valstis, bet viņām jau citas opcijas arī nav, tikai populistiski solījumi;
Reāli patika, ka dižā konsultāciju firma MAIN (kā autors to sauca) visi informāciju ņēma no Bostonas publiskās bibliotēkas (vismaz priekšstats tāds radās).

Grāmatai dodu 3 no 10 ballēm (nav vērts tērēt laiku). Nosaukums pretendē uz patiesības stāstīšanu, taču sarakstīta kā novele par vispasaules sazvērestības teoriju, bez faktiem uz tukšām emocijām un apgalvojumiem, no kuriem daži pārbaudot neiztur kritiku.

ААРГХ by Андрей Белянин

Aarghs patiesībā ir autora izdomātas rases nosaukums. Ko viņš tur īsti izdomājis nezinu, rezultātā sanācis paliela auguma cilvēks, dikti stiprs, dzīvelīgs un no cilvēka atšķir uz āru izvirzīti ilkņi. Tā sakot fantāzijas nekādas. Aarghs vārdā Mazulis sapinas ar vienu grāfu, kas savukārt izmeklē raganu leļļu kontrobandas lietu. Protams grāfu visi grib nomušīt, bet Aerghs neļauj, jo ir nolīgts par miesassargu. Lai pasākums būtu vēl klišejiskāks, Mazulis atšķirībā no saviem ciltsbrāļiem ir ļoti gudrs un māk lasīt, tāpēc šo sauc par nepareizu aarghu.

Grāmata laikam iecerēta rakstīt kā jautrs pastāsts, lai gan pēc 50 lappuses joki sāk atkārtoties un, ja nedod dievs esi lasījis kādu no autora iepriekšējiem gara darbiem, tad jaunu joku nav vispār. Arī pats Mazulis grāmatā iet un klopē visus, lai kas tie arī nebūtu. Vispār sižeta sapiņķerētības un „negaidītu pavērsienu” ziņā pielīdzināms vidējam meksikāņu seriālam.

Tomēr, ja pirms tam visu nedēļu esi lasījis par patēriņa ietekmi uz inflāciju augoša akciju tirgus apstākļus un starpbanku likmes palielināšanas efektu uz akciju tirgu, tad lasāmais liekas tīri normāls. Kopumā dodu 6 no 10 ballēm, jo reāli vīlos rakstniekā, biju gaidījis ko vairāk.

Vēl tikai 88

Lasot ceļojumu grāmatas uzzināju, ka eksistē tāds klubiņš kā Travelers’ Century Club, kurā var iestāties ikviens, kas apmeklējis vismaz 100 valstis vai TCC sarakstā atzīmētās vietas, kas tiek uzskatītas par valstīm. Pavisam šādas vietas ir 317. Palasot sarakstu, atklājās baigā netaisnība Lielbritānijā kā atsevišķas valstis uzskatītas: Anglija, Skotija, Velsa utt. Antarktīdā ir veselas 7 valstis, kur teritorijas grupētas pēc nosacītā sadalījuma.

Protams var arī nevienu no valstīm neapmeklē, jo, lai iestātos klubā viņiem jānosūta aizpildīta anketa, ko arī var atrast kluba mājas lapā. Anketu nekādi nepārbauda un pēc 6-8 mēnešiem tu saņem sertifikātu. Ir tikai viens nieks – par sertifikātu maksājam 100 USD un gada biedra nauda ir 50 USD.

Pavisam klubā ir 9 biedri, kas apmeklējuši visas 317 saraksta vietas. Man radās jautājums: “Pa kuru laiku viņi strādā?”.

Man izejot cauri sarakstam skaitās 12 valstis, bet tev?

Maizes klēts

Redzam pašvaldības policistus darbībā. Šeit viņi kursē aptuveni reizi stundā un praktiski nekad neaiziet bez laupījuma.

Tā pati vieta tikai stundu agrāk. Arī pašiem policistiem ir sava iemīļota vieta, kur novietot savu mašīnīti, taču sevi nekad neštrāfē.

Misery index

Šo indeksu izdomāja ASV 70-ajos gados, lai novērtētu cik “nožēlojama” ir situācija valstī kopumā. Indeksu aprēķina pavisam vienkārši Misery index = inflācijas procents + bezdarba procents. Kāda ir indeksa jēga? Indeksa veidotāji uzskatīja, ka bezdarbs un inflācija rada valstij papildus izmaksu slogu. Latvijā patlaban ir indekss ir 11.40% +5.40%* = 16.80%. Jāatzīmē arī, ka ASV Kārtera laikos, kad tur ekonomika vispār bija recesijā, šī rādītāja maksimums bija 21.98% bet vidēji 16.27%. Tā kā esam līmenī, bet nedaudz baida tas ka Latvijas ekonomika nav tik spēcīga, lai no šādas bedres izrāptos.

Kopumā 2007. un 2008. gads** izskatās šādi:

(*) 2008. gada maija dati par bezdarbu ņemti tādi paši kā aprīlī
(**) dati no www.csb.lv un www.nva.lv

Zvaigznes

Atklāšu jums noslēpumu, debesu kupols (jā tāds ir) ir aplīmēts ar melno aplikāciju papīru, taču tas darīts visnotaļ pavirši un vietām, kur nav lāgā sastiķētas loksnes ir palikuši caurumiņi caur kuriem spīd gaisma no eņģeļu mājokļiem, mēs Homo sapiens šos caurumiņus saucam par zvaigznēm …

The Age of Turbulence: Adventures in a New World by A.Greenspan

Sagaidījis kārtējo amazon.com sūtījumu, nolēmu kā pirmo izlasīt šo grāmatu. Interesēju, kāda tad ir bijusi dzīve vienam no lielākās finanšu sistēmas pārraugam A.Greenspan. Kā jau tagad pienākas visās amerikāņu grāmatās A.Greenspan sāk ar to, ka izstāsta kur atradies 2001. gada 11. septembrī un kā viņš sapratis, ka šo varētu saukt par jauna perioda sākumu.

Grāmatas sākumā nedaudz tiek aprakstīta bērnība, kas pavadīta Manhetenas rajonā, aizraušanās ar mūziku un prasmi apieties ar skaitļiem.

Interesantākais sākas, kad Greenspan sāka sisties uz augšu, tad sākas prezidentu novērtējums no Niksona līdz Bušam II.

Lai lasītu šo grāmatu un tā liktos interesenta ir jāorientējas ASV politikā no 1930 – mūsdienām un protams diezgan lielā mērā jāpārzina makroekonomikas likumsakarības un finanšu tirgus darbības principi. Pagaidām lieku 9 no 10 ballēm.

Neliela atziņa no grāmatas, ko izteicis kāds ekonomists: “Inflāciju rada valdības nepārdomāti tēriņi”(Vēlāk precizēšu, kas un kad).

Hogfather by Terry Pratchett

Diskzemē pie bērniem nebrauc Ziemassvētku vecītis ar ziemeļbriežiem, bet gan Hogfather (Vepratēvs), kuram kamanās iejūgti seši kuilēni. Izrādās, ka šī lieta neiet pie sirds Visuma Auditoriem, kuri noalgo slepkavu, kas nogalinās Hogfather. Hogfather noejot no skatuves, kādam ir jāpilda viņa pienākumi, un šos pienākumus uzņemas Nāve.

Grāmata man šķiet ir labākā no sērijas, ko esmu lasījis. Tik ironiski jautru apcerējumu par Ziemassvētku tēmu un visu ar to saistīto nekad nebiju lasījis. Mans top varonis šajā grāmatā ir Žurku nāve, mazs žurkas skeletiņš ar savu izkaptīti, māk pateikt tikai SQUEAK, taču ir ļoti apķērīgs. Protams figurē Zobu fejas, kuras rūpējas, lai zobu skaits sakristu ar izdoto naudu, kājas sēnīšu rūķītis un zeķu iznīcinātājs. Lieku grāmatai 10 no 10 ballēm.

Citāts:
“You may think of us as … the Auditors.
‘Really? What is it you audit?’
Everything.”

War (Rogue)

Tā kā bija nedaudz parādījies brīvs laiks nolēmu noskatīties kādu filmu. Apskatījis piedāvājumu, sapratu, ka sen neesmu skatījies neko ko latviski sauc par asa sižeta filmu. Pasteidzoties notikumiem priekšā – filmā tiešām ir asi priekšmeti un pat eksistē sižets.

Sižets gan ir standarta, sākumā vienam FIB detektīvam nokillo draugu ar visu viņa ģimeni, mistiskais onkulis Rogue, kas ir jakudzi algotais slepkava. Cik var saprast trīs gadu laikā detektīvs cenšoties atriebt drauga nāvi, klišejiski ir zaudējis ģimeni, (tā gan netipiski žanram parādās visai epizodiski, jeb veselas trīs reizes). Labais detektīvs braukā ar vecu amerikāņu muscle car. Pēc trīs gadiem parādās Rogue un sarīda savā starpā Jakudzi un Triādes grupējumus San Francisko pilsētā. Tad arī asais sižets iet vaļā. FIB visur nedaudz nokavē, Rogue tin ap pirkstu abus grupējumus un FIB. Protams notiek masveida šaudīšanās, cīņas ar asiem priekšmetiem utt.

Kas filmā patika – FIB nekādi nevar atrast slepkavu, kas braukā pa pilsētu mašīnā, kurai diez vai ir vairāk par 100 eksemplāriem. Rogue brūces dzīst kā sunim. Rogue ir īsts suņu pavēlnieks. Labais detektīvs reāli nestrādā, bet visu laiku peld pa straumi, viņa atrastās liecības, nekur tālāk filmā netiek izmantotas. Ak jā! Labajam detektīvam patīk šad tad, kad sadusmojies un neviens neredz, nogalēt pāris ļaunos, kā jau īstam FIB detektīvam pienākas.

Filmas beigas par negaidītām nosaukt ir grūti, bet tas jau atkarīgs no katra paša attapības. Toties pēdējā cīņa celtnieku stilā ar lāpsu un kuvaldu bez kaskām iespējams ir labākā savā žanrā.

Kopumā filmu var skatīties, ja nenāk miegs un neko citu arī nevēlies darīt. Dodu 7 no 10 ballēm, ja sāk skatīties tad filma tomēr aizrauj un atpūtina smadzenes.

Kas liek sapīties telefona vadiem?

Katram ofisa iemītniekam agrāk vai vēlāk nākas saskarties ar problēmu – vads, kas savieno telefona klausuli ar telefonu sapinas, kļūstot īsāks un samudžinātāks. Protams iespējams ir ofisi, kur visi telefoni ir bez vadiem.

Problēmas atrisinājums izrādās vienkāršs. Zvana telefons – lielākā daļa cilvēku klausuli paceļ izmantojot labo roku. Sākas saruna, kaut kas jāpieraksta vai vienkārši rodas vēlme paurbināt degunu, klausule tiek pārlikta kreisajā rokā. Vads sagriežas pa 180 grādiem. Klausule tiek nolikta izmantojot labo roku, process atkārtojas, vads sagriežas vēl pa 180 grādiem. Labas apstākļu sakritības rezultātā viens zvans pagriež telefona vadu pa 360 grādiem, kas arī rada vada sapīšanos.

Gribētos jau, ka es pats to būtu izdomājis, bet nē, par to izlasīju grāmatā par kuru rakstīju šeit.

%d bloggers like this: