Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXI

2007. gada 13. jūlijs (Cooinda -> Annaburroo)

No rīta cēlāmies līdz ar saules gaismu, lai ar kājām dotos rīta pastaigā uz Yellow waters bilabongu. Bilabongs no rīta ir skaists, pilns ar dažādiem putniem, šamie žāvē spārnus un gatavojas jaunajai dienai. Ir manāmi arī pāris kakadu. Pastaiga izdodas godam, rīta gaiss vēl nav iesilis un ir patīkami vēss. Atgriežamies atpakaļ pie telts, kur sākas telts novākšanas darbi un brokastošana. Brokastu laikā atklājas, ka Jabiru ceptā maize ir absolūti neēdama, viņas dīvaino garšu nespēj nosist pat biezā kārtā uzsmērēts džems. Vācot nost telti tiek pieņemts stratēģisks lēmums to nežāvēt bet pakot vien iekšā kā ir. Pie reizes tiek apsisti arī uz telts starpslāņiem satupušie odi, tāpat aiz riebīguma.

Sakravājuši mantiņas dodamies uz Jabiru pusi. Pa ceļam iebraucam Bowali visitors centrā. Nezinu, ko biju gaidījis, bet vīlos. Nekā interesanta, dažādas ekspozīcijas, par vietējiem biotopiem, kurus mēs aplūkojām jau kādu piekto reizi, suvenīru bode ar standarta suvenīriem, redzējām arī krievu tautības pārstāvjus, šie runāja un acīmredzot domāja, ka neviens viņus nesaprot. Palika bail no domas, ja nu kāds arī mūs no malas saprot. Vienīgie ievērības cienīgie objekti manuprāt bija, kalendārs Austrālijas aborigēnu gaumē un urāna rūdas gabals ar uz tā uzliktu Geigera skaitītāju.

Mūsu nākošā pietura bija nedaudz aiz Jabiru, Ranger mineral mine, kurā rok urānu. Urānu pēc tam izmanto atomreaktoros kodoldegvielai. Lai tiktu uz ekskursiju jāaizbrauc uz Jabiru lidostu, kurai blakus atrodas neliels veikaliņš, kurā pārdod tūres biļetes. Mums ierodoties, līdz tūrei ir palikušas vēl 45 minūtes. Pērkot biļetes mums palūdz uzvilkt kājās slēgtus apavus. To izdarījuši, izčekojam suvenīru bodi, paskatāmies reklāmas rullīti par KNP, par Urāna raktuvēm un par to cik Austrālijā viss ir super, kādas 3 reizes.

Beidzot pienāk brīdis, kad iepriekšējā ekskursantu brigāde tiek atvesta atpakaļ un mēs sapulcināti kopā. Gidam uz šiltes rakstīts Yuri, nosmejamies, ka laikam tikai bijušie PSRS pilsoņi strādā šitādās raktuvēs, kāpjam iekšā autobusā. Tur mums izdala ķiveres, oranžas vestes un reklāmas prospektus. Autobusiņš ved mūs kādus 10 kilometrus uz urāna raktuvēm. Atbraukuši un pie izkāpšanas gids mums angliski prasa vai no kuras valsts mēs esam. Sakam no Latvijas, džeks sāk smieties un saka: „Es esmu latvietis, bet es nerunāju latviski”, latviešu valodā. Biju nedaudz šokēts izrādās, ka šamam arī uz šiltes rakstīts Yuri Mucenieks. Tātad vēl viens emigrantu pēctecis. Izrādās, ka viņa vecāki aizceļojuši uz Melnburnu, pats viņš sākot iet skolā nemaz neko citu kā latviešu valodu nav pratis. Tagad gan pēc 50 gadiem, tikai vairs saprotot un ar ne visu. Viņa tēvs, kurš dzīvojot Cairns, gan ar viņu joprojām runājot tikai latviski. No viņa arī uzzinām, ka esam pirmie latvieši, kurus viņš sastopot vedot ekskursiju uz urāna raktuvēm.

Pašas urāna raktuves ir atklāts karjers. Bedre izskatās iespaidīgi, dziļumā pāris simtu metru un nedaudz applūdusi. Uzzinām, ka šogadējais lielais lietus atnesis par 3 000 000 litru vairāk ūdeni nekā parasti. Tā kā raktuves ūdens drīkst tikai iztvaikot, to nevar iepumpēt blakus upītē, tad šis pārpalikums rada problēmas urāna ieguvē. Lai paātrinātu iztvaikošanas procesu visā urāna raktuvju apkārtnē darbojas sprinkleri, kas izsmidzina ūdeni. Pa putekļaino ceļu brauc liela ūdens mašīna, kas samitrina ceļa klājumu, neļaujot sacelties putekļiem. Urāna rūda, kad iegūta tiek iekrauta lielās, laikam Comatsu, mašīnās, kas brauc nosvērties un izber attiecīgā kaudzē, kuras arī sniedzas 50 metru augstumā.

Urāna rūda

Daži tantuki tūdaļ uztraucas par radiācijas līmeni, tas gan ir tikai 2-3 milizīverti. Ja nemaldos tāds pats fons ir arī Kurzemes mālos. Tā kā īpaši neuztraucos. Karjeram gan klāt iet neļauj, bet stāvot aiz žoga var lūrēt cik uziet. Tālāk visus saliek autobusā un ved uz pašu ražotni. Biju domājis, ka rūpnīcā mūs pielaidīs agregātiem tuvāk, bet nekā, viss jāvēro caur stiklu.

Neko jaunu Urāna oksīda ieguves procesā neuzzināju. Rūdu samaļ, atšķaida sērskābē. Urānu atdala lietojot petroleju un amīnu, tad attīra ar amonija sulfātu un gāzveida amonjaku. Palielinot pH līmeni izgulsnējas Amonija diuranāts, kuru pēc tam krāsnī pārvērš par U3O8. Tad nu tiek rādīti no attāluma visi procesā iesaistītie agregāti un beigās arī tukšās mucas kurās tiks pildīts urāns. Tiekam aizvesti atpakaļ uz Jabiru, papļāpājam ar gidu un braucam ievērtēt pašu ciematu.
Jabiru, tipiska mazpilsēta, atrodam lielveikalu, atjaunojam pārtikas krājumus un dodamies uz Mataruka Wetlands.

Protams, tas bija vēl viens bilabongs. Taču tur bija jauka vieta kur pasēdēt un pavērot pašu bilabongu. Ceļabiedri atteicās nākt līdzi man un Maijai pa gājēju taciņu 4 kilometru garumā, aptuveni 30 grādu karstumā. Pirms ceļa iekožam; redzam arī vietējo barības piramīdas virsotni – lielu kraukli.

Tad dodamies uz bilabongu, smuks dīķītis un tad kātojam 4 kilometrus. Pašā takas sākumā mētājas čūskas āda, kas diez ko nemotivē. Visur rakstīts no takas nost nelīst ja nē 50 AUD sods garantēts. Neredz tikai, kas to būtu spējīgs piemērot. Vispār pastaiga sanāk netālu no bilabonga malas, ja jāsaka godīgi nekā diži smuka tur nav. Vairāk laika tiek veltīts iespējamo nākošo ceļojumu plānošanai.

Atgriezušies auto stāvlaukumā redzam, ceļabiedrus, kas iekārtojušies paēnā, vēro kraukli. Atzīstamies, ka prātīgi vien darījuši nenākdami. Dodamies meklēt mājvietu.

Mājvieta ieplānota Annaburroo apkārtnē. Redzam lielu norādi uz Annaburroo lodge. Braucam vien iekšā. Iebraukuši redzam vienu visai nolaistu kempingu, no kura jau grasāmies tīties projām. Taču tur viltnieki izlikuši zīmi „Ja esat iebraukuši, tad vismaz apsveicinieties”. Redzam skraidot pāris valabijus pa kempinga teritoriju, dodamies uz recepciju. Apsveicināmies un uzzinām ka kempinga mājiņu mums nedabūt, bet varam dabūt Heathers hut. Prasām, kas tas par zvēru. Mums saka aizbrauciet, ievērtējiet. Aizbraucam uz būdu pašā meža malā, kas izrādās ir ar moskītu tīklu pārvilkts koka rāmis, bleķa jumts, pats rāmis celts uz pāļiem. Izskatās pietiekami eksotiski, lai mēs nolemtu tur apmesties. Iekšā ir arī gultas tikai ar matračiem bez gultas veļas. Tas mūs īpaši nesatrauc, jo ir taču guļammaisi.

Pavakariņojam, ar nūdeļu zupu, nomazgājamies (dušas gan bija normālas un labā stāvoklī). Dodamies uz Annaburroo bilabongu apskatīties, kas un kā. Kempings pustukšs, taču redzam profesionālu kemperu kempinga autobusu, kas ir māja uz riteņiem ar visu satelītšķīvi un nešaubos, ka arī ar peldbaseinu.

Pasēžam bilabonga krastā un pavērojam saulrietu. Iekuram pie savas mājas ugunskuru no eikaliptu zariem sākumā, beigās jau dedzinājām veselus stumbrus. Deg smuki un arī smarža laba, tā nu kādas 2 stundas vienkārši sēžam uz lieveņa un runājamies. Pēkšņi izdzirdam mūsu mājelēm troksni it kā kāds grabinātu katlus. Domājam, ka izlikās un tusējam vien tālāk.

Kad apnicies un uguns sāk izdzist dodamies gulēt. Izslēdzot gaismas var dzirdēt kā naktstauriņi sitās gar tīklu radot iespaidu, ka kāda čūska mēģina ielīst mājelēm, pasmejamies par to. Virtuvē atkal nograb vāki, viens no ceļabiedriem aiziet novērtēt situāciju virtuves nodalījumā un izdara secinājumu, ka mūsu būdā ir žurka. Apzelējam ideju, kā tas ir pamosties no pāri tavai sejai skrejošas žurkas ķepiņu pieskārieniem vai atverot acis redzēt sev priekšā žurkas purniņu. Nedaudz pabaidāmies un liekamies gulēt. Iemigt nedaudz traucē valabiji, kas turpat kādus 10 metrus nostāk čabina lapas un ķilkst.

Un tapa vakars un tapa rīts – astoņpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Mort by Terry Pratchett

Kārtējā Diskzemes grāmata. Šis ir pirmais stāsts sērijā, kas veltītas Nāvei.

Nāve ir tikpat reāls Diskzemes personāžs kā bruņurupucis A’Tuin (uz kura muguras turas Diskzeme) vai Core Celesti iedzīvotāji Dievi. Nāvei ir neliels hobijs, viņš cenšas dzīvot kā cilvēks. Viņam ir neliela māja ar dārzu ārpus telplaika, kabinets un dzīves mērītāju novietne. Viņam ir arī pameita Izabella.

Morts, jeb pirlnajā vārdā Mortimers, pēc tēva un visu radu domām ir nekur nederīgs jauneklis, kurš neko neprot un uzdod pārāk daudz jautājumu. Mortu nolemj iekārtot par mācekli, vienalga kādā arodā. Tā nu sanāk, ka Mortu par savu mācekli izvēlas pats Nāve.

Iesākumā mācekli Nāve ņem līdzi darbā, lai puika redz arodu darbībā. Izrādās, ka Nāve pati cilvēkus nenogalina, viņas uzdevums ir izvadīt dvēseli uz citu pasauli. Kāda ir šī pasaule? To nezina arī pati Nāve.

Un tad pēkšņi Nāve visus darbus uzgrūž Mortam un pats aiziet beztermiņa atvaļinājumā. Morts jau pirmajā darba naktī salaiž lietas grīstē un Diskzemē izveidojas divas konfliktējošas realitātes. To iemesls ir meklējams Sto Lat princeses Keli nenomiršanā.

Šajā grāmatā Nāve tiek parādīta pavisam citā gaismā. Ja “The Colour of Magic”, Nāve bija atainota kā ļaunatminīgs radījums ar emocijām, tad šeit nāve ir pati racionalitāte, būtne bez emocijām, kas cenšas saprast cilvēkus.

Interesanti ir arī Nāves ikdienas aspekti, mājkalpotājs Alberts, kurš uztur kārtībā māju un prot cept olas ar bekonu, Zirgs Binky nāves darba transporta līdzeklis, parasts dzīvs zirgs. Un Nāves tendence visu veidot Melnos toņos. Grāmatā Nāve vienmēr runā ar CAPS LOCK burtiem. Kopā vērtēju grāmatu ar 9 no 10 ballēm.

“- “Pardon me for living, I’m sure.”
– NO-ONE GETS PARDONED FOR LIVING.”

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XX

2007. gada 12. jūlijs (Pine Creek -> Cooinda)

No rīta cēlāmies agri, jo mūsu galamērķis bija Kakadu nacionālais parks (KNP). Mūsu agro rosīšanos motivēja divas lietas – pirmā iespēja dabūt Cooinda resort istabu, otrais dabūt biļetes uz Yellow waters kruīzu. Tad nu fiksi iekoduši devāmies uz 150 kilometrus attālo Cooindu. Tā kā rīts bija agrs un braucēju uz šosejas nebija daudz braukšana padevās labi. Tā kā KNP ieeja ir bezmaksas, tad par iebraukšanu tā teritorijā liecināja tikai ceļmalas zīme.

Nonākuši Cooinda resort, dodamies uz recepciju iepirkt kruīza biļetes un sagādāt sev naktsmītni. Diemžēl istabu vai atsevišķu mājiņu mums sadabūt neizdodas un ir jāpietiek ar telts vietu. Bet uz Yellow waters kruīzu gan biļetes dabūjam bez problēmām – 45 Austrālijas dolāri no sejas. Tā kā kruīzs sākas 11:00 iesākumā nolemjam uzcelt telti. Telts vieta tiek ierādīta līdz šim nepierastā veidā. Iebrauc kempingā, parādi, ka esi samaksājis un tev cilvēks ierāda vietu kur likt augšā savu telti. Ir redzams, ka kempinga lielāko daļu jau ir aizņēmušas tūrisma firmu patstāvīgās teltis, kas veido veselas telšu pilsētiņas. Atrodam vietiņu arī priekš savas telts mums ierādītajā pļaviņā un slienam to augšā, lai izžūst Matarankas rasa.

Tālāk nospriežam doties uz pašiem Yellow Waters, kas turpat netālu. Mēs ar Maiju dosimies kājām, ceļabiedri brauks ar mašīnu. Ar kājām esam nolēmuši doties pa tūristu taciņu, diemžēl to nekādi neizdodas atrast. Ejam uz recepciju prasīt, kur šamā ir. Recepcijā uzzinām, ka Kakadu parkā šogad ir bijuši 50 gadu laikā lielākie plūdi un takas joprojām ir applūdušas. Nu neko, dodamies uz Yellow Waters pa šosejas malu, nav jau tālu, kādi divi kilometri.

Līdz laivu atiešanai nedaudz jāuzgaida. Nolemjam nedaudz pastaigāties, gar Yellow Waters bilabonga malu. Tur speciāls režģots gājēju celiņš, lai krokodili nevarētu ieraut iekšā ūdenī. Skats ir smuks – ūdens klajums, kurā stāv applūduši koki. Daudz dažādi putni, krokodilus gan neredz.

Beidzot pienāk kruīza laiks, braukšana notiek ar laivām, kurās var sasēdināt ap 50 cilvēkiem. Gids un pie reizes laivas vadītājs apgalvo, ka laivas esot nenogremdējamas. Tūlīt gan piebilst, ja laivas apgāzīšoties diez vai glābējiem būs ko glābt, jo Yellow waters ir pilns ar krokodiliem. Gids veic nelielu instruktāžu, galvenais punkts ir, nekādā gadījumā nelīst aiz laivas iežogotās malas.

Sākam braucienu, gids mūs izklaidē ar stāstu, kā iepriekšējā nedēļā Darvinas galvenā naktskluba baseinā atrasts krokodils. Pabraukuši kādus 300 metrus no piestātnes arī mēs ieraugām pirmo krokodilu, kas sauļojas purva un upes robežas sērē. Netālu ap viņu rosās dažāda izmēra putneļi, pīles, kurām nepatīk ūdens, igriti, lielie, mazie un vidējie, zosis, kuras esot dikti garšīgas un dzīvo kolonijās. Kopā līdz pat 100 000 putni. Uzzinām ka slavenais Jabiru patiesībā ir stārķis ar melnu kaklu.

Jāatzīst, ka šī bija viena no iespaidīgākajām ekskursijām Austrālijā, tik daudz krokodilus brīvā dabā, tik tuvu nekad nebiju redzējis. Kā likums neviens no krokodiliem nebija mazāks par 3 metriem. Gids mums stāstīja, ka izaugot lieli, salty kļūst ļoti teritoriāli un mazākos var vienkārši noēst. To, ka viņi savā starpā plūcas var redzēt pēc rētām uz viņu ādas.

Lielākais salty ko redzam ir ap 4 metriem, laiva piebrauc viņam tieši blakus un priekšējiem līdz viņam ir labi ja divi metri. Šad tad kārtējam apsekotajam krastmalas krokodilam piegriežas tūristu interese un šamais ienirst ūdenī. Viens eksemplārs pat nodemonstrēja slaveno krokodila galopu. Skats iespaidīgs, kad šis dzīvnieciņš svarā ap 300 kg skrien pa purvu uz 20 kilometriem stundā. Liekas, ka kāds dīvainā veidā rok grāvi. Viens ir skaidrs – purvā no šiem mīluļiem neaizmukt. Arī gids pastāsta, ka viņu mācībās, kas notikušas nesen, izdarīts eksperiments. Iesviesta ūdenī glābšanas veste (nosacītais cilvēks) un mēģināts apgriezt laivu, lai vesti izvilktu ārā. 15 sekundēs, kamēr laiva apgriezta pie vestes jau bijuši divi krokodili. Tā kā visi laipni aicināti palikt laivā.

Brauciens aizņem kādu pusotru stundu, gids ir trāpījies superīgs, jauns džeks, pazīt visus putneļus un zina daudz stāstus par krokodiliem. Nedaudz pastāsta arī par šogadējiem plūdiem, kas laivu peldošo laivu piestātni aiznesuši divus kilometrus uz jūras pusi.

Izbraukājušies ar kuģīti dodamies uz Nourlangie rock skatīties aborigēnu zīmējumus. Slavenā klints atrodas 46 kilometrus uz Jabiru pusi, Austrālijas mērogiem tas ir tuvu. Pa ceļam apstājamies pie Miriah Lookout, tikai paskatīties. Atklājās arī ka viens ceļabiedrs ir sastiepis muguru un staigāšana nesagādā nekādu prieku. Nospriežam, ka varētu līdzēt pakarāšanās pie koka zara. Dodamies meklēt zaru, bet eikaliptiem zaru struktūra ir citāda nekā ozoliem un beigās piemērota koka meklēšana beidzas ar divu kilometru kāpienu uz lookout. Skats no tā paveras superīgs – liela daļa KNP atrodas kā uz delnas. Pakavējušies kādu pusstundu dodamies atpakaļ, lai turpinātu ceļu uz aborigēnu zīmējumiem.

Aizbraukuši līdz Nourlangie rock, dodamies ievērtēt aborigēnu darbus. Nezinu kā citiem, bet man ir skaidrs – zīmēt viņi nemāk, tur tāds zīmējums mednieks ar valabijus, ja nebūtu plāksnīte blakus domātu, ka attēloti divi valabiji. Vienīgais, kas respektējams ir zīmējumu vecums. Klints ir slavena vietējā folklorā ar uz tās notikušajiem dievību kautiņiem un incestiem starp tiem. Taciņa iekārtota izcila ar trepēm un bruģētiem celiņiem. Protams, ir mušas redzu vienam profesionālam gidam pat zirgu astru slotiņu ar ko mušas gaiņāt. Pablandījušies dodamies uz Annaburu bilabongu.

Annaburu bilabongs atrodas netālu, kaut kur esam lasījuši, ka šis bilabongs esot visforšākais visā Austrālijā. Aizbraukuši neredzam neko vairāk kā pārdesmit hektārus aizaugušu dīķi. Nospriežam, ka noteikti pie augstāka ūdenslīmeņa viņš izskatās smukāks. Pastaigājam nedaudz gar bilabonga krastu, apkārt gan neejam, lai gan bijām plānojuši, neizskatījās tā vērts. Arī krokodilus nemana. Nolemjam doties atpakaļ uz kempingu.

Tā kā man sanāk vārda diena, izštukojam vakarā aiziet uz restorānu, paēst vietējās delikateses. Lai tiktu restorānā pie galdiņa, iepriekš jāpiesakās. Mēs to uzzinājuši recepcijā piesakāmies, līdz restorāna atvēršanai palikušas vēl 20 minūtes. Tās noslaistāmies turpat pie makdonald viedīga ēstūža galdiņiem. Tikuši iekšā restorānā nesaprotam, kādēļ bija jāpiesakās, jo no 20 galdiņiem ir aizņemti tikai divi. Ēst gan tur taisa labi, uzkodās nogaršojām, ķengura gaļu (laba), krokodila gaļu (izcila), emu gaļu un austeres (tām pakaļ pār grāvi nelektu). Otrajā ēdām, ko nu kurš, kopumā viss bija okei. Paēduši devāmies uz telti gulēt, pa ceļam iečekojot suvenīru veikalu un iepērkot maizi brokastīm.

Pie telts mūs sagaida nepatīkams pārsteigums odi. Šī ir vienīgā vieta, kur Austrālijā redzu odus, šie sēž uz telts un gaida donorus. Beidzot varam izmantot pirms nedēļas pirktos repelentus. Nopūšam paši sevi, telti, te gan es nedaudz pārcenšos un teltī jūtama riebīga ķimikāliju smaka, bet lai nu kā neviens ods teltī iekšā netika.

Un tapa vakars un tapa rīts – septiņpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIX

2007. gada 11. jūlijs (Mataranka ->Pine Creek)<

No rīta agri slienamies augšā un dodamies uz Bitter Springs peldēties. Viens ceļabiedrs gan paliek teltī guļam, viņa preferenču līknē miegs dominē. Ārā ir ap desmit grādiem, jāiet ir kāds kilometrs, tā ka sanāk nedaudz pavēss pasākums. Pa ceļam manījām pāris ziņkārīgus valabijus. Taču to pilnībā kompensē siltais ūdens un, kas ir vēl svarīgāk svešu cilvēku klāt neesamība, bet ko gan citu 7:00 varētu sagaidīt.

tundu, izpeldējušies un izlīduši dzestrajā gaisā, dodamies ievērtēt apkārtni. Vienīgais, kas traucē peldēšanos ir zirnekļu tīkli virs galvas, kuros sēž visnotaļ lieli zirnekļi. Apkārtne ar neko īpašu neizceļas – parasta eikaliptu birzs, kurā aptuvenu 2 metru augstumā var redzēt pērnās lietus sezonas nesto zāļu atliekas. Izskatās, ka lietus sezonas laikā līdz Bitter Springs ir vēl kādi pāris metri jānirst no laivas. Sapratuši, ka esam peldējušies vissiltākajā vietā dodamies, atpakaļ uz kempingu.

Kempingā novācam telti, sakārtojam mašīnu un gatavojam brokastis. Portatīvā gāzes plīts pa nakti laikam ir sadzijusi, jo strādā bez problēmām. Mūsu cerības, ka telts izžūs brokastu laikā nepiepildās un nākas iepakot telti slapju. No worries, gan jau izžāvēsim citu reizi.

Ceļš mūs ved uz 105 kilometrus attālo Katherine, kurā mums ir plāns nomainīt riepas. Tikuši līdz Katherine bez ekscesiem, iesākumā tomēr nolemjam atjaunot proviantu, jo daļa ir aizmirsta Tennant Creek Motelī, daļa apēsta. Šturmējam supermārketu, sapērkam visu nepieciešamo, galvenais jau ūdeni un ievārījumu, neaizmirstam arī maizi. Austrāliešu iepirkšanās maniere liek domāt, ka rīt būs kodolkarš un ratiņiem pie kases pilniem ir jābūt obligāti, ja paliek vieta, uzmet vēl maizi. Kas zina, varbūt viņi uz bodi brauc no 200 kilometru attāluma. Turpat arī no vietējiem noskaidrojam riepu servisu, tas esot pirms tilta un garām tam pabraukt nevarot.

Skaidrs, ka var visu, ja vien grib. Pabraucam garām un pat neieraugām. Atceramies, ka esam redzējuši netālu no Katherine thermal pools Bridgestone riepu centru, dodamies uz turieni. Centra mehāniķis nopētījis mašīnu saka, ka mums vienu riteni nav vērts mainīt, jo mums redz Dunlop – viņiem Brigestone, ja priekšā būs riepas ar dažādiem rakstiem, neviens apdrošinātājs mums neko nemaksāšot. Viņš iesaka mums mainīt riepu servisā, kas atrodas pie tilta un kuram garām pabraukt nevar.

Nedaudz meklējot, serviss tiešām atrodas. Ieejam viņu ofisā izskaidrojam problēmu. Mums vajag pārmontēt riepu no rezerves riteņa uz disku, nomontēt bojāto, uzmontēt jauno un nodilušo riepu uzmontēt uz rezerves riteņa disku. Džeks problēmu saprot, liek izkrāmēt mantas no mašīnas un saka, lai piekāpjot pēc stundas. Atstājuši mašīnu un mantas mehāniskajās darbnīcās dodamies paēst. Par ēstuvi tiek izvēlēts vietējais McDonald ekvivalents Red Rooster. Piedāvājums tas pats tikai iepakojums citās krāsās. Pasēdējuši un paēduši dodamies uz mehāniskajām darbnīcām. Tur mūs sagaida mašīna, kurā visas mantas jau sakrāmētas un riepas samontētas.

Tālāk dodamies uz 91 kilometru attālo Pine Creek, kurā mēs ceram dabūt naktsmājas. Pirmais hotelis mūs apbēdina pasakot, ka visas vietas aizņemtas, taču pāri ceļam kempingā mums izdodas noīrēt kempinga mājiņu četriem cilvēkiem. Ievērtējam istabeli, tā neko un dodamies uz Umbrawarra Gorge.

Lai tiktu uz Umbrawarra Gorge 20 kilometri ir jābrauc pa granteni. Grantene tur bija pabaisa – viss

sanāk šķērsot strautu bez tilta, tā kā esam redzējuši pretimbraucošas vieglās mašīnas domājam, ka no worries un peram tik cauri. Tā arī bija ūdens īsti līdz sliekšņiem pat netiek, kad jau esam ārā. Beigu beigās nonākam pie pašas aizas.

tu apmeklē reti kurš, lai gan vieta ir vienkārši iespaidīga, klintis un strautiņš, kas vijas starp tām. Klintis izskatās kā saliktas no lieliem spēļu klucīšiem, no kuriem daži vēl mētājas riņķī. Tur vienā baseinā nolemju nedaudz atvēsināties, tas ir, nopeldēties. Ūdens ir ap kādiem 18 grādiem, taču pēc diena karstuma liekas superīgi. Papeldējies un neviena krokodila nenokosts rāpjos ārā un dodamies tālāk. Ceļabiedri jau gan mani baida ar krokodiliem.

enkārši kādu pusstundu vērojam dabasskatu, smuki un neviena paša tūrista. Safotografējamies, pamētājam akmeņus pret pretējām klintīm un dodamies atpakaļ uz Pine Creek.

trautiņu, pakratījāmies bedrēs un esam klāt.

emjam pirms saulrieta vienkārši tāpat pastaigāt pa Pine Creek. Visa pilsēta izskatās dzīvo savu norietu, stāv vecie vēja ģeneratori, kas izskatās nefunkcionē labu laiku, taču labi iederas pilsētas gaisotnē.

lokomotīvju detaļas, aizstaigājam arī līdz vecajam vilcieniņam, kas reiz braucis uz Darvinu, bet tagad stāv aiz garāžā. Vispār pilsēta izskatās nedaudz nolaista. Tur gan ir izveidota interesanta taciņa no pilsētas dārza uz veco depo, kur tiek parādīta pilsētas vēsture attēlota uz flīzītēm – interesanti.

Atgriezušies kempingā pavakariņojam, paskatāmies televizoru un dodamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – sešpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Delfu aptaujas

Rodas jautājums kā Delfi var apgalvot, ka ir noskaidrojuši balsojumā labāko LNO jauniestudējumu, ja viņu balsošanas sistēma pieļauj parastu vairākkārtēju balsu pieņemšanu, no viena cilvēku izmantojot, kaut vai tos pašus proxy serverus, ar kuriem pilna pasaule. Piemēram:

1. Atveram lapu http://www.proxydirectory.org/ vai http://proxy.org/cgi_proxies.shtml
tur ir Php proxy listi daudz daži iet daži ne
2. ieejam kur ir viņu web browsing kopējam http://www.delfi.lv/vote/opera_show.php un balsojam uz nebēdu.

Komentos jau tagad ļaudis bļauj, ka dažs labs jauniestudējums stundas laikā saņēmis 100 balsis. Gan jau, ka pastāv vēl vienkāršākas metodes mainīga IP vai, bet ko nu es varu zināt.

Harry Potter and the Deathly Hallows by J. K. Rowling

Jā ir pienākuši laiki, es tiešām lasu šo grāmatu, kuru kā apgalvo daži fundamentālāki kristieši, esot inspirējis pats Sātans. Jāatzīst, ka visas iepriekšējās sērijas grāmatas esmu izlasījis, pat divas reizes. Sižets tagad, kad esmu ticis līdz 100-ajai lappusei, liekas visnotaļ banāls un klišejām bagāts. Prognozēju, ka Haris grāmatas pirmajos 66% dabūs pamatīgi ierīt bēdu. Taču nobeigums noteikti būs cienīgāks par Terminatora izdarībām. Joprojām nedaudz apbēdina burvju niecīgais spellu arsenāls, kā tādiem Warcraft II burvjiem, knapi desmit. Taču lasās labi un ātri, tieši tas, kas vilcienā vajadzīgs. Lieku 8 no 10 ballēm.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVIII

2007. gada 10. jūlijs (Tennant Creek -> Mataranka)

No rīta mostamies visai vēlu ap kādiem astoņiem. Iekožam brokastis, sakravājam mantiņas un dodamies uz Battery Mining Center, kas atrodas aptuveni 10 km no Tennant Creek. Atrast ir viegli – visur ir ceļa rādītāji. Kā jau visur arī šeit ir kase un suvenīru bodīte, mums gan ir jāuzgaida kādas 20 minūtes, jo tūre sākas 9:15 pēc Austrālijas laika. Jāatzīst, ka suvenīru bodītes piedāvājums bija visai paknapš un nekā jēdzīga tur nebija. Lai gan zelta tīrradnīšus tur iegādāties varējām.

Beidzot sagaidām ekskursijas sākumu, grupiņā ir ap 15 cilvēkiem, mums tiek izdalītas kaskas un trokšņu slāpētāji un varam sākt. Sākumā ir neliels aplauziens izrādās, ka šahta nav īsta, bet gan tāda demo versija. Īstā drošības apsvērumu dēļ nevienu nelaistu iekšā, ne jau tādēļ, ka visi sazagtos zeltu, bet gan, lai nesamaltu mašīnas. Pati demo šahta ir kādus 300 metrus garš tunelis, kuram gar malām izvietoti dažādi kalnrūpniecības agregāti.

Pie ieejas stāv vietējā zeltu saturošā minerāla paveids, tas saucas magnetīts un ir smagāks par dzelzi. Tā kā šim minerālam ir arī magnētiskas īpašības es, lai nenoformatētu savu portatīvo HDD ar visām ceļojuma bildēm, turos pa gabalu. Tad visi dodamies iekšā tunelī, viens tantuks ar klaustrofobiju gan tūlīt izbēg ārā. Bez Latviešiem un austrāliešiem grupā ir arī beļģi. Ievadam visiem tiek nodemonstrēts reāls šahtas modelis 1:100 izmērā, tiek pastāstīts, ka šahtas nekad neizpauž divas lietas, iegūtā zelta apjomu un negadījumu skaitu. Papētām modelīti un dodamies tālāk.

Tālāk tiek stāstīts par grūto zeltraču ikdienu, plānu kas jāizpilda, tuneļi, kas jāizurbj. Tiek veikta urbšanas darbu paraug demonstrācija, līdz spridzināšanai gan netikām. Protams, ka šahtās visi agregāti strādā uz saspiestu gaisu pat ledusskapji un ventilatori. Kā teica gids, kurš gan gribēs ķēpāties ar elektrību stāvot līdz ceļiem ūdenī. Tad tiek nodemonstrēta rūdas izgāšanas vieta un šķirotājs.

Tiek arī pastāstīts par cilvēku, kurš rūdas izgāšanus kontrolē. Iegūtā rūda tiek iegāzta vertikālā šahtā un tad pacelta virszemē, šim cilvēkam tiek piesieta virve un šķirošanas vietā drīkst atrasties tikai viņš, a šķirotāju ilgi nav redzējuši tad aiz virves velk ārā, kas palicis pāri. Šitā darba vieta neesot īpaši iecienīta, jo vajagot fīlingu, lai zinātu, kad šahtā tiek iegāzta nākošā rūdas krava un paspētu notīties.

Tā nu pēc stundu un piecpadsmit minūtēm atkal esam virszemē un dodamies ievērtēt pārējās atrakcijas. Pārējās atrakcijas ir minerālu muzejs, kurā nav neviena cilvēka, kas skatītos uz nagiem. Vari mierīgi blandīties apkārt, cilāt iežu paraugus, skatīties pret gaismu un izskatās, ka tur nekas nav pazudis. Kristāla gabali, gan stāv ieslēgti stikla skapī.

Vēl ir memoriālais atmiņu muzejs pirmajiem zeltračiem. Kopējais iespaids radās sekojošs. Nabaga zeltrači raktuvju īpašnieki piekāsti atkūlušies nekurienes vidū, vietā, kur nav pat māju, strādā no rīta līdz vakaram. Galvenā problēma, cik sapratu, bija karstums, putekļi un smirdošas tualetes. Tualetes tiek pieminētas visos atmiņu stāstos un, protams, mušas. Nedaudz aplūkojam zelta rūdas šķirošanas iekārtas vecās cianīda vannas, pie kurām rekomendē klāt neskarties un dodamies projām. Prom braucot arī šeit pamanām trīs aborigēnus, kas tusē savā nodabā un māj mums ar rokām pamājam šiem pretī un sākam pārbraucienu 508 kilometru garumā.

Brauciena laikā gadās arī reāls ekscess, braucot ar ātrumu 120 kmh mums pārsprāgst labais priekšējais ritenis, kā par nelaimi braucot pret kalnu. Pats tajā brīdī lasīju grāmatu, kad bija puff un mašīnu parāva sānis. Taču mašīnas šoferis vēsā mierā sabremzējās bez nekādām straujām kustībām, pretējā joslā gan iebraucām , bet neviens road train par laimi pretī nebrauca. Nobraucām ceļa malā un tā kā regulāri skatāmies F1 sacensības, arī riteņa nomaiņa mums problēmas nesagādāja. Tad arī noskaidrojās, ka otrs priekšējais ritenis nav labāks un arī var uzsprāgt jebkurā brīvi izvēlētā brīdī. Turpinot diagnostiku noskaidrojām, ka iepriekšējais izīrētājs ir nedaudz saliecis priekšējo piekari, tā, ka riteņiem ēd nost malas. Mēs savukārt braukalējam ar nepietiekamu spiedienu riepās, kas rezultējas riepas uzsprāgšanā. Nolemjam nākamajā dienā riteņus nomainīt, bet šodien pienācīgi uzpumpēt. To arī izdarām pirmajā benzīntankā Renner Springs.

Pusdienot nolemjam Elliott pasūtam Burgerus, klāt piedzeram kolu. Nopērkam hitu izlasi, jo arī Moby jau sācis piegriezties. Kāpjot iekšā mašīnā mums piesienas viens aborigēns un mēģina pārdot mums didgeroo, mēs atsakāmies un dodamies tālāk. Degvielas uztankošana mums paredzēta Larrimah, liels bija mūsu aplauziens, kad atklājās, ka abi Larrimah degvielas tanki ir slēgti, un tuvākā benzīna uzpilde mums spīd tikai pēc 80 kilometriem, bākā gan vēl kādi 8 litri pēc mūsu aplēsēm bija palikuši un izvēlējušies visekonomiskāko ātrumu 90 kmh dodamies Matarankas virzienā. Beigās jau tik traki nemaz nebija un benzīna uzpildes stacijā ierodamies ar pāris litriem bākā. Uzpildījušies braucam meklēt naktsmājas. Naktsmājas atrodam Mataranka Caravan Park.

Sākumā mēģinām dabūt kempinga mājiņu, taču tā kā ir jau vēls ir palikušas tikai divas telts vietas varot izvēlēties paši. Tad nu izvēlamies pļavā, kurā mierīgi varētu uzsliet 20 teltis. Saimnieks pa to laiku uzlicis zīmi – vietu nav un slēdz bodi ciet.

Mēs uzslejam telti un dodamies uz aptuveni kilometru attālo Bitter Springs, kuros no zemes ārā plūst 32 grādu karst pazemes ūdeņi. Pa ceļam redzam savvaļas valabijus, kas joņo pa palmu birzi. Arī zīmes rāda, ka krokodilu te nav. Tikuši līdz Bitter Springs metamies iekšā un kādu pusstundu peldamies vai vienkārši sēžam siltā ūdenī. Nu riktīgi forši!

Atgriezušies pie telts atklājam, ka salūzusi gāzes plītiņa, taču to izdodas atremontēt un vakariņas tiek uzsildītas. Paēduši sazvanamies ar Latvijā palikušajiem un dodamies gulēt. Tā kā ir agrs ap 20:00 kādas 2 stundas tiek pavadītas diskusijā vai mākslīgais intelekts ir algoritmizējams un ja ir tad ar ko tas atšķirtos no ekspertu sistēmas. Pie vienota kopsaucēja nenonākam, bet toties esam labi izdiskutējušies.

Un tapa vakars un tapa rīts – piecpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVII

2007. gada 9. jūlijs (Alice Springs -> Tennant Creek)

No rīta guļam maksimāli ilgi, dienas programmā nav pārslogota un arī jau reiz brauktais ceļš 439 kilometru garumā pēc Austrālijas mērogiem nekāds gaisa gabals nelikās. Tā nu paēduši un nobumbulējuši līdz pat 10:00 viesnīcā, devāmies uz School of the Air.

School of the Air ir interesants veidojums. Kaut kur pēc Otrā pasaules kara austrālieši saskārās ar problēmu, ka attālo fermu bērni nevar pilnvērtīgi iegūt izglītību, jo līdz tuvākajai skolai viņiem jāmēro pat pustūkstotis kilometri pa granteni. Tā nu viņi izdomāja tālmācības kursus pa radio. Šo brīnumu tad arī devāmies aplūkot.

Foajē nopērkam biļetes un esam spiesti nedaudz uzgaidīt līdz sāksies ekskursijas laiks. Turpat ir suvenīru bodīte un fermas bērnu daiļdarbu izstāde, nu katrs izklaidējas kā māk, cits sataisījis kompja modeli no kartona kastēm, cits salodējis vēja ģeneratorus. Protams, tiek spiests bišķīt uz ziedojumiem. Piemēram, stāsts par kādu lauku puiku, kurš atbraucot uz Alice Springs kedā glabājis 5 Austrālijas dolārus, un bija apņēmies to cienīgi iztērēt, beigu beigās ziedojis School of Air, lai citiem nabadzīgākiem bērniem varētu iegādāt grāmatas. Jāatzīst, ka kedā glabātais piecdolārnieks izskatījās smagi palietots, bet tas nekas, galvenais jau, ka no sirds.

Foajē pa lielu stikla logu var redzēt arī mācību pārraides norises telpu. Tad nu visu izpētījuši dodamies uz ekskursiju. Ekskursija izpaužas sekojoši visi sasēžas zālē un viena no pedagoģēm īsumā iepazīstina ar sevi, paprasa no kurienes esam mēs, ir ļaudis no Austrālijas, Latvijas un Grenlandes (šitas mani šokēja). Tad nopriecājusies, ka nav kā vakar, kad visi bijuši no Sidnejas un Melburnas, uzliek mums 10 minūšu garu filmu par skolu un tās bērniem. Bērniem izrādās, lai mācītos, mūsdienās nepieciešams interneta pieslēgums izmantojot satelītu, to piegādās skola uz līzinga un, protams, mājskolotājs vai vecāks, kas ar viņiem papildus ņemsies. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ tikai 20 procenti no aborigēnu bērniem šajā skolā iesaistās. Pēc filmiņas seko daži jautājumi, visi nedaudz vēl pasnaikstās pa skoliņu dodas prom.

Arī mēs sākam savu ceļu uz Tennant Creek. Tā kā laiks jau ir ap pusdienas laiku, nolemjam ne ar kādu ēšanu neaizrauties un uzdzīvot Tennant Creek restorānā, jo Lonely Planet piedāvā izvēli starp trijiem. Pa ceļam pafotografējamies pie ceļa zīmēm, kurās redzami lieli cipari.

Te man izdodas izcīnīt tiesības pabraukt ar mašīnu arī pašam, paspēju nobraukt kādus 150 kilometrus, līdz manu ceļabiedru pacietības mērs bija pilns un viņi piedāvāja apstāties Ti Tree. To arī darīju, visu laiku mēs auto bijām klausījušies U2 best of the best, tas bija nedaudz piegriezies un iegādājāmies Moby Hotel albumu. Tad nu klausoties to devāmies tālāk.

Protams, vēlreiz apstājāmies pie Devils Marbles, tāpat atvadu pastaigai, kas zina, kad vēl tur atgriezīsimies.

Tur tad arī redzam savvaļas krūmu suni dingo. Šamais laikam pārtiek no vietējo tūristu laipnībām, jo īpaši bailīgs nav, tikai slapstās apkārt nenolaižot ne acu. Tā kā nevar zināt, kas un kā drošības pēc dingo tiek pabaidīts ar akmeni, pēc šuneļa reakcijas var redzēt, ka šāda štelle viņam neatgadās pirmo reizi.

Dodamies tālāk un ieraugām ceļa malā īstu krūmāju ugunsgrēku. Cilvēkam, kam pavasaris asociējas ar dūmu smaku, sērkokiem un sausu zāle, šāds skats silda sirdi. Man ir aizdomas, ka Austrālijā visi ir nedaudz piromāni, arī šo ugunsgrēku neviens nedzēš, vietējie vienaldzīgi kapā garām, mēs gan kādas desmit minūtes pastāvam un pavērojam.

Tennant Creek apmetamies jau zināmajā motelī „Desert Sands”, kur jau prombraucot bijām rezervējuši istabiņu. Ātri noliekam mantiņas un dodamies uzdzīvot. Pilsēta pārsteidz, visur logiem priekšā restes, gan humpalu bodēm, gan baznīcai. Aborigēnu vīrieši virs 20 gadiem visi izskatās, ka jau ir pālī, pie tam pamatīgā. Viņu otrās pusītes nodarbojas ar veču lamāšanu un dzīšanu uz mājām. Izskatās pēc savdabīga sporta veida. Redzam arī vienu kolorītu personu, kas kursē ap benzīntanku, Šamais mīl skaļi bļaut uz saviem ciltsbrāļiem un izskatās, ka otrās puses, kas viņu dzītu mājās, nav. Pati pilsēta ir pēc būtības gara iela ar mājām ceļmalā.

Iespaidīgākā būve – aborigēnu kultūras centrs, kas arī pilsētas ietvaros laikam ir galvenais tūristu objekts, izņemot zelta raktuves, taču uz tām mēs dosimies rīt. Vēl ievērtējam ceļazīmju stabu, kas rādu attālumu līdz pasaules pilsētām, tāpat kā Rīgas Zoodārzā, tikai šim vairāk norādes un visas jūdzēs.

Visi nolūkotie restorāni, izskatās ir slēgti jau pāris gadus, vismaz pēc durvīm un aiznaglotiem logiem spriežot. Viens grill bārs atrodas atvērts, taču tajā valdošā atmosfēra liek izlemt par labu citām vēl neredzētām un iespējams neesošām vietām. Solis pa solim un pilsēta beidzas, ēstūža nav – var iet atpakaļ. Nolemjam iepirkties supermārketā un paēst viesnīcas numurā, kurā ir arī virtuve. Tā arī darām. Vienīgi škrobe bija, nākot atpakaļ ieraudzīt pāri ceļam pretī savai viesnīcai uzrakstu Restaurant, kas izskatījās atvērts un pieklājīgs.

Nedaudz paskatījušies televizoru devāmies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – četrpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Six degrees of separation

Šodien atcerējos, bērnībā vienā populārzinātniskā matemātikas grāmatā lasītu pieņēmumu, ka no jebkura brīvi izvēlēta pasaules iedzīvotāja tevi šķir maksimāli 6 cilvēku ķēde, kuri pazīst iepriekšējo un nākošo ķēdes locekli un ķēdes galā esmu ES. Tas nozīmē, ka lai atrastu ķēdīti no Tevis līdz Manīm mums nevajadzētu vairāk kā 6 silvēkus. Kurā sestais būtu es. Bērnu dienās arī domāju, ka nākotnē cilvēki socializēsies un tehnoloģijas attīstīsies, kas neizbēgami reducēs nepieciešamo posmu skaitu.

Šodien visu atcerējies, pastudēju mateni un atklājās, ka tik tiešām cipars var reducēties uz mazāku. Palasot teorētisko bāzi sanāk, ka ja vienam cilvēkam ir vidēji 42 pazīstamie, tad viss notiek. Bet ja, katrs cilvēks pazīst vismaz 90 cilvēkus tad ķēdītē nepieciešami vairs tikai 5 ļautiņi.

Lai vai kā neviens eksperiments nav izdevies, lai gan paskatoties savā draugiem.lv profilā un redzot 22’860 draugu draugus nemaz nebrīnītos, ka kādu Mao Li no Pekinas ar mani savienotu vien 5 cilvēku virkne jeb viņš būtu mans draugu draugu draugu draugu draugs.

PS Vairāk WIKIPEDIA

The Cold War: A New History by John Lewis Gaddis

Nolēmu nedaudz palasīt jauno laiku vēsturi. Kā tematu izvēlējos Auksto karu no buržuju viedokļa. Rakstienks pasniedz vēsturi kādā no amerikas augstskolām un redz specializējies šajā tēmā. Nedaudz no rīta palasījos, it kā viss likās okei, pagaidām nekādas dumības vai imperiālistu aizspriedumus neesmu izlasījis, bet ticis gan esmu tikai līdz 20 lpp.. Pagaidām lieku 7 no 10 ballēm, lasīšana ir visnotaļ garlaicīga un ievads vērsts uz padomju sistēmas izskaidrošanu amerikānim.

%d bloggers like this: