Navigate / search

ТЕНЬ ВЛАСТИ by Николай Степанов.

Galvenais grāmatas varonis Miķelis ir puika, kas nonāk burvju valstībā, un ne jau pirmo reizi. Tur viņam ir dažādi paziņa un ienaidnieki un valstība atrodas, kaut kādā paralēlā pasaule. Šī ir otrā cikla grāmatā un kā jau pierasts, lai puika varētu risināt globālākas problēmas, viņam iedotas dažas papildus superspējas un garantēts pačots no bijušajiem ienaidniekiem. Tagad uz viņa personību uzbrauc viens sirms večuks, kas izskatās kūrē visu rajonu un ir kā minimums dievelis. Nu meitene Miķelim jau ir nozagta, šis jau ir pusceļā uz tas atgūšanu savā valdījumā. Dodu 7 no 10 ballēm, patīk man Stepanovs, labi raksta.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIII

2007. gada 5. jūlijs (Alice Springs –> Uluru)

No rīta ceļamies augšā jau 6:00, lai ietu brokastīs. Mums šodien ceļamērķis ir Uluru akmens un attālums līdz tam ir 461 kilometrs. Iekožam, savācam mantiņas un ap 7:00 jau esam ceļā. Braucienā ceļa apkārtne sāk kļūt arvien tuksnešaināka un sarkanāka. Tā kā Yularā ir tikai viens kempings, mūsu uzdevums ir nokļūt tur pēc iespējas ātrāk, lai paspētu dabūt normālu telts vietu. Par kempinga mājiņām nav ko sapņot, tās tur rezervētas jau gadu uz priekšu. Arī viesnīcas numura cena ir nežēlīgi dārga.

Neskatoties uz steigu, daba tomēr prasa savu un nākas ceļa malā piestāt. Tad aptuveni 100 metrus no ceļa malas atradām sadauzītu automašīnas vraku, dzelkšņainus krūmus un asu zāli. Tuksnesī vispār visi augi ir tikai dzelkšņaini un asi. Nesaprotu, kā pirmie pētnieki uz kamieļiem tur varējuši pārvietoties. Ir jau arī savi plusi – tur nav krokodilu.

Turpinot braucienu, mana draudzene (tagad jau sieva), apgalvo, ka ir redzējusi kaut ko Uluruveidīgu. Tas visus nedaudz izbrīna, jo atlikuši kādi 200 km brauciena. Tā arī izrādās, ka tas ir neīsts Uluru. Aptuveni 150 kilometrus pirms Uluru atrodas Mount Conner. Šis kalns ir Uluru sarkanajā krāsā, taču patiesībā ir klints ar plakanu augšu, nevis akmens kā Uluru. Bet, neskatoties uz to, piestājam ceļa malā un papētām šo ģeoloģisko veidojumu, kas tautā vēl tiek saukts par „muļķu Uluru”.

Tuvojoties Yulara pirmo reizi pamanām arī pašu Uluru. Visi jau to ir redzējuši uz bildēm un nav jau arī nekāds augstais 300 metri ar kapeikām, taču krāsa dabā un monumentālisms ir iespaidīgs. Cilvēks kaut kam tādam nevar iepriekš sagatavoties, Gaiziņš nobāl. Tālumā ir redzamas arī Olgas, kas pēc struktūras ir līdzīgas Uluru, un ir 500 metru augstas taču nav monolīts. Tās sastāv no 15 akmeņiem. Ierodoties kempingā, stundenieks jau rāda 11:30, taču telts vietu vēl var dabūt par sakarīgu samaksu. Tiek nolemts uzcelt telti uzreiz, lai tā vēl izžūst un dodamies uz Uluru.

Uluru atrodas Uluru – Kata Tjuta nacionālajā parkā, kurš pieder aborigēniem. Mēs arī domājām, ka pie iebrauktuves parkā sēdēs aborigēns un iekasēs piķi, bet nekā, naudiņu iekasēja baltais cilvēks. Biļete maksā 25 AUD uz vienu personu un ir derīga trīs dienas.

Pabraukuši garām kultūras centram apstājamies pie Uluru galvenajā stāvlaukumā. Tepat sākas taka, pa kuru var uzkāpt Uluru virsotnē. Vietējie aborigēni, gan iesaka to nedarīt jo tas ir viņu svētais akmens, taču balto cilvēku tas nevar atturēt. Taka ir aptuveni 45 grādu leņķī, vietām stāvāk, vietām lēzenāk, un, lai atvieglotu uzkāpšanu, novilkta ķēde, pie kuras pieturēties. Uzkāpšana parasti aizņemot stundu. Mēs nolemjam ignorēt vietējos ķenguru pielūdzējus un arī gatavojamies rausties augšā. Mana draudzene nolemj labāk apskatīt kultūras centru.

Kāpienu uzsākam naskā tempā un pēc 10 minūtēm jau esam pusceļā, tikai diemžēl spēki jau arī ir izsīkuši.

Pasēžam pusceļā un iečekojam apkārtni, viss ir viens vienīgs līdzenums, tomēr 50 kilometru attālumā redzamas Olgas un vēl tālāk, kaut kādi citi kalni. Apspriežamies un nolemjam kāpt lejā. Lejā kāpšana ir vēl grūtāks pasākums kā uzkāpšana, sanāk vai nu iekārties ķēdē un kāpties atmuguriski, vai neturoties tipināt, cerot, ka botu protektori nenotrūks. Viena lieta gan pozitīva, kāpēju apavi ir atstājuši gumijas taciņu un akmens neslīd. Bet, ja kāds sadomā velties zemē, tad nobremzēt ir reāli tikai pakājē.

Nokāpuši uz zemes, atvelkam elpu un izlemjam noiet Base Walk, 10 kilometrus ap visu Uluru. No mašīnas tiek paņemtas ūdens pudeles, kolas bundžas un dodamies ceļā. Gar ceļa malu salikta zīmes aborigēnu svētvieta fotografēt aizliegts. Tas nozīmē, ka pirms fotografēšanas jāpamet acis riņķī, vai nav kāds parka darbinieks un tikai tad fočēt. Arī pie pakājes akmens ir iespaidīgs. Protams, ka kartupeļus šeit stādīt nevar un nedod Dievs, ja kādam zemniekam šitāds akmens gadās uz lauka. Redzam arī kādu vietējo hipiju, kas cītīgi vāc ceļmalā nomestos papīrus, iepakojumus, tas laikam ir viens no tiem, kuriem apmeklējot Uluru no kosmosa atnāk atklāsme, palikt te līdz mūža beigām. Šamais uzrāpies uz Uluru kaut ko meklē, viņu pamana parka darbinieks un bļauj: „Ko tu tur dari?”, abi nedaudz palamājas, bet ar ko tas beidzās nezinu.

Tad man izdodas sazvanīt draudzeni un viņa arī nolemj iziet Base Walk, tā nu man jādodas, kāds kilometrs atpakaļ uz sākumu, lai sāktu iešanu no jauna. Ceļabiedri nolemj, lēnu garu iet riņķī, gan jau mēs šos panākšot.

No sākuma sanāk iet pa saules pusi un karstums ir pāri četrdesmit grādiem. Tāpat ir skaidrs, ka katra iedobe akmenī ir aborigēnu svētvieta, kuru fotografēt nedrīkst. Protams, ir arī eskorts, mazas tuksnešu mušiņas, viņas nekož, bet izmanto tavu kreklu par lidlauku, mēģina ielīst mutē, acīs vai degunā. Viņas arī pamanās tikt nofočētas, nejauši ielidojot kadrā. Nekaitīgas, bet kaitinošas gan. Ievērojām, ka gidiem bija speciāls vēdeklītis ar ko viņas gaiņāt. Ik pa gabalam ~2 kilometriem ir vietas, kur paņemt ūdeni, lai nenoslāptu.

Nogājuši kādus 5 kilometrus nonākam akmens ēnā, kur valda patīkams 20 grādu vēsums un arī mušas mūs pamet, ēnā atrodam arī aborigēnu mākslas galerija un piktogrammas. Arī ar rakstīšanu šiem bijis kā māku tā rakstu. Vairums zīmju ir nullītes līmeņa uztīts kamolītis kas nozīmē ūdeni, dzeršanas reizes, naktis un vēl visu ko citu, tas atkarīgs no paša zīmētāja. Tad nu nesapratu kā var atšķirt uzrakstu „vieta ar 3 avotiem” no „3 dienu pārgājiena laikā”.

Ceļā pavadot pāris stundas esam atgriezušies sākuma punktā. Uz Uluru ir arī piemiņas plāksne tiem, kas rāpjoties augšā ņēmuši galu. Vai nu pakrītot un noripojot lejā, vai nokrītot ar sirdi. Pēc tam Alice Springs Royal Flying Doctors centrā mums teiks, Uluru ir ārsts un viņam katra diena ir saspringta darba diena.

Tā kā pulkstenis tuvojas pieciem, nospriežam aiziet uz kultūras centru paēst, taču nokļūstot tur ēdamvietas, jau ir slēgtas, un vienīgais var paklaiņot pa suvenīru bodēm un papētīt Didgeroo (vietējais mūzikas instruments, doba boze, ar kuru var gan uzspēlēt, gan pa galvu iegāzt) jaunos modeļus. Kādu stundu tur paslaistījušies braucam uz vietu, kur vēro Uluru saulrietā.

Saulrieta vērotāji ir daudz pāris simti. Profesionālākie uzrīko pikniku. Mēs iekožam čipsus, siermaizes, uzdzeram kolu un noliekam fotoaparāta statīvu, kamēr vēl ir vieta. Pats saulriets tiešām ir brīnišķīgs Uluru krāsa mainās no gaiši brūnas uz koši sarkanu un beigās kļūst melns. Šitā ir lieta, ko es vēlreiz labprāt noskatītos.

Tālāk dodamies uz kempingu, kļūst vēss ap 15 grādiem, kempingā iedzeram kafiju nomazgājamies un vērojam zvaigznes. Tuksneša dzidrajā gaisā tās ir tūkstošiem un Piena ceļš ir iespaidīgs.

Un tapa vakars un tapa rīts – desmitā diena.

Turpinājums sekos …

Magnetix

Tā kā laikam man no bērnības izaugt tā arī nav izdevies tad, pēdējā izklaide ir veidot ģemetriskas figūras no magnētiskiem stienīšiem un dzelzs lodītēm. Magnētiņi ir visnotaļ stipri no neodīma, kas pārklāts ar niķeli, tā ka veidojamie objekri turās kopā labi. Protams, ir arī savi mīnusi, stienīšu vienmēr ir par maz un to skaits regulāri jāpapildina.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XII

2007. gada 4. jūlijs (Tennant Creek -> Alice Springs)

Pieceļamies ap 7:30, iekožam brokastis un jau 8:30 dodamies prom no Tennant Creek. Pirms tam uztankojamies ar kolu. Kola gan ir diētiskā un dienas laikā noskaidrojam, ka diētiskā kola ir tas pats, kas zeķe bez cauruma. Švaks dzeramais. Tomēr Austrālija ir iespēju zeme, jo kolas bundžiņas ir lielākas nekā latviešu.

Mūsu pirmais apskates punkts ir Devils Marbles, 114 kilometrus no Tennant Creek. Mēs jau no bērnu dienām Latvijā zinam, ka Ventas rumba ir velna darbs, un velniem patīk staipīt pa nakti akmeņus, lai veidotu ģeoloģiskus brīnumus. Tad arī Devils Marbles ar tiek uzskatīts par velnu roku darbu.

Devils Marbles aizņem aptuveni kādus pārdesmit hektārus ar dīvainiem akmens krāvumiem, no kuriem daži ir pat kādu 30 metru augsti. Sen senos laikos, tur esot bijusi monolīta klints, taču vēja un ūdens ietekmē akmens izdēdējis un noslīpējis smukas lodes, bluķus un citas ģeometriskas figūras, ka tas tiešām izskatās kā cilvēka ienaidnieka roku darbs.

Mēs atstājām mašīnu pirmajā stāvvietā un dodamies izpētīt šos akmeņus. Akmeņi ir visnotaļ drupani un izskatās kā vaļīgi sapresēti granīta gabaliņi. Nopietnāk iesperot ar kāju akmens var mierīgi sadrupt. Vienu tādu nodrupušu gabaliņu atvedu uz Latviju. Protams, apmeklējam akmeņus, kuri redzami uz visām Devils Marbles bildēm. Neviens tur neko nesargā un mierīgi var lodāt, kur vien vēlies un skatoties no vēlmes riskēt ar lauztu kaklu. Arī čūskas vietējā kamolzāles ekvivalentā nemanījām, tomēr zāle tur tāda asa, ejot ar plikiem stilbiem, tad dursta kā ar adatām.

Pastaigājušies kādu stundu pa akmeņiem, ap tiem un uz tiem, izlasījuši informācijas stendu, kur visi velna darbi piesieti vējam un ūdenim, nolemjam, ka jādodas tālāk.

Nedaudz pabraukuši kartē ievērojam UFO landing site, sapriecājamies, jo domājam, ka tur būs kaut kas līdzīgs Baikonuras kosmodromam. Izrādās, ka tas viss ir vispliekanākais tūristu pievilināšanas mēģinājums, kāds līdz šim Austrālijā redzēts. Salikti zaļi plastmasas vīreļi ceļa malā, bārs apzīmēts ar lidojošiem šķīvīšiem utt. Skaidrs, ka neviens Zorgu civilizācijas pārstāvis tādā vietā nemaz nenolaistos. Mēs arī tik zemi nenolaižamies un dodamies tālāk nepiestājuši.

Ap pusdienas laiku cilvēki sāk izrādīt vēlmi ēst, ar jautājumiem, nez kur nolikti cepumi, žēl, ka kolai cukura līmenis nulle utt. Tiek nolemts Barrow Creek piestāt un paēst. Barow Creek izrādās vieta, kur ir aptuveni četras mājas vienā rindā un kur visi ir aborigēni. Palūrot ēstūzī saprotam, ka tik ļoti jau ēst mums nemaz negribas. Un, ja jau vietējos intervē sociālās palīdzības dienesti, tad ko tad nu mums te vēl darīt. Kāpjam iekšā mašīnā un uzmanīgi, lai nenobrauktu kādu no vietējiem suņiem, dodamies uz Ti Tree pusi, kas ir tikai pēc 90 km.

Ti Tree arī ir miestiņš ar pāris mājelēm, taču ēdināšanas iestāde ir labā līmenī. Ēdamais ir garšīgs, tikai ar majonēzi priekš kartupeļu free gan ir paknapi. Visi paēdam, izcilājam vietējo darinātus bumerangus, šķēpus un sitamās nūjiņas, izmantojot iespēju pašausmināmies par mākslas darbu cenām.

Māksla viņiem ir tāda pašvaka un nemaz nav tik grūti uzzīmēt pašam. Ja, piemēram, tavs mērķis ir attainot ķenguru, tad paņem irbulīti nedaudz okeru un uzvelc, kaut ko, kas tev liekas ir ķengurs, tad sazīmē ar krāsu norobežotajā laukumā, visu, kas pēc tavām domām atrodas ķengurā iekšā, un gatavs. Otra iespēja ir likt vienkārši dažādu krāsu punktiņus uz neliela audekla gabala, veidojot smukus ornamentus. Nosauc iznākumu, Jauna vīrieša ceļš uz ezeru iekš Dreamtime un viss sit gaisā par 400 – 2500 AUD.

Paēduši sākam mērot vēl atlikušos 192 kilometrus līdz Alice Springs pilsētai. Ceļš vietām kļūst nedaudz kalnaināks un arī eikalipti kļūst zemāki un retāki. Taču vidējais nobraukto ķenguru daudzums ceļmalās gan nemainās. Un tagad tie jau tiešām ir ķenguri nevis valabiji. Nolemjam apstāties un iemūžināt šos nelaimē nonākušos dzīvniekus nākamajām paaudzēm. Apstājušies saprotam, ka tā nav laba ideja, jo nobraukts ķengurs ir ne tikai uzpūtīgs maitasputnu draugs, bet arī trūdošas gaļas smakas avots.

Netālu no Alice Springs apstājamies kalna galā un kādas padsmit minūtes vienkārši skatāmies apkārtni ir smuki sarkanas smiltis, daži krūmeļi, kas zied. Mans priekšstats par tuksnesi bija pavisam citāds.

Mūsu pirmā pietura Alice Springs ir telegrāfa stacija. Īstenībā liekas reāli dīvaini, bet fakts, jau 19. gadsimta beigās no Londonas uz Sidneju bija nepārtraukta telegrāfa līnija. Alice Springs stacija bija viens no šīs garās ķēdes posmiem. Telegrāfa stacijas tuvumā tad arī bija tie slavenie Alises avoti, kas par tādiem tika uzskatīti kļūdas dēļ. Jo slapjajā sezonā smiltis tā piesūcas ar ūdeni, ka apakšzemes upe sāk izplūst virszemē un liekas, ka tur ir lieli avoti, lai gan sausajā sezonā tur ir tikai sausa upes gultne, kā Austrālijā pienākas.

Pa telegrāfa staciju mūs vadāja gids ietērpies tā laika tērpā un stāstījums bija visnotaļ vienmuļš. Labākā lieta ko izdevās dzirdēt bija problēmas ar telegrāfa līniju. Iesākumā visi stabi bija no eikalipta, taču tos ātri vien apēda termīti. Tad, uzstādot normālus stabus, problēmas radījuši vietējie, kas priekš saviem šķēpiem zaguši porcelāna izolatoru, to šķembas ir asākas par krama šķembām.

Pavadījuši šajā 19. gadsimta modemā kādu stundu, dodamies uz pilsētu. Hoteli, kas tika rezervēts jau iepriekš mums izdodas atrast uzreiz, nokārtojam formalitātes un nonākuši istabiņās nedaudz atpūšamies pirms vakariņām.

Pirms vakariņām nolemjam aiziet uz Anzac Hill, kas paceļas pāri visai Alice Springs pilsētai un ir laba vieta, lai vērotu saulrietu kalnu ieskautajā Alice Springs. Anzac Hill ir memoriāls, kas celts par godu Otrajā pasaules karā kritušajiem Austrālijas un Jaunzēlandes karavīriem, angļi viņus izmantoja, lai dzītu uz ložmetējligzdām, taupot savus karavīrus.

Saulriets, kā jau visur Austrālijā, ir superīgs. Ilgst aptuveni 30 minūtes. Ir jūtams, ka esam tuksnesī norietot saulei, kļūst nedaudz vēss pēc vietējiem mērogiem, kur jau 10 grādi ir visu laiku aukstākais laiks. Un 1950jos gados kalnos pat esot bijis sniegs. Tālāk dodamies meklēt kādu pienācīgu restorānu, kurā vakariņot. Mūsu izvēle krīt uz itāļu restorānu. Ļoti jauka vietiņa, it kā spiež uz itāļu ēdieniem, taču bija pieejams ķengura steiks. Mēs visi otrajā izvēlējāmies ķengura steiku. Tā kā ķengura gaļā ir maz tauku, tad steiks jāņem vidējas kondīcijas, citādi gaļa paliek sausa. No sākuma ķengura gaļa likās dīvaina, taču ar laiku iegaršojās, bija ok.

Paēduši devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai kārtīgi izgulētos, jo rītdiena mums solīja galveno ceļamērķi Uluru!

Un tapa vakars un tapa rīts – devītā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XI

2007. gada 3. jūlijs (Katherine -> Tennant Creek)

Aptuveni 6:40 visi slienamies augšā, meklējam dvielīšus un dodamies uz Katherine thermal pools. Mūsu aprēķins ir izrādījies pareizs! Neviens vācu pensionārs šajā laikā tur nav atrodams un visi termālie ūdeņi pieder tikai mums. Tad nu to arī izmantojam uz pilnu klapi, ūdens gan nedaudz ož pēc sēra, bet ir ok. Plunčājamies pa nopietnam, pats baseins ir sekls, kaut kur pusotrs metrs, ne vairāk. Ūdens temperatūra pāri trīsdesmit grādiem, kas āra gaisam liek šķist vēsam. Pamatīgi izbradājušies un uzmērījuši dziļumus, dodamies uz tālāko galu, kur ir neliels ūdenskritumiņš.

Zem tā tad visi arī palienam un ļaujam, lai krītošais ūdens izmasē mums plecus un muguru. Viens no ceļabiedriem nolēma nekāpt ārā no baseina, lai palīstu zem ūdenskrituma, bet nolaisties pa to lejā. Protams, ka tika apdauzīta kāja. Arī pārējie lienot ārā no baseina neņēma vērā ūdens gaismas laušanas īpatnības un nobrāza ceļgalus mēģinot uzkāpt uz trepēm, lai tiktu ārā.

Izplunčājušies saģērbjamies un dodamies projām. Ceļā uz kempingu redzam tikai dažus cilvēkus, kas dodas uz termālo ūdeņu pusi. Sakravājam mantas, paēdam brokastis, atdodam atslēgas un dodamies uz mūsu nākošo apskates objektu Cutta Cutta Caves, kas atrodas 28 km atālumā no Katherine.

Nosaukums alām cēlies sekojoši. Reiz, sen senos laikos, kāds aborigēns atradis to alu un skrējis stāstīt citiem. Pārējie neticējuši un likuši, lai rāda. Atradējs tad vedis šamos pa to apgabalu un nav varējis alu vairs uzreiz atrast. Līdznācēji šim jautājuši: „Ku ta i? Ku ta i?” un beigās jau „Kuta kuta”. Kad ala atrasta tad tā arī nosaukta.

Nonākuši alās 9:00 pie alām, izrādās, ka vietējais gids vēl nemaz nav ieradies un nācās viņu kādas 10 minūtes pagaidīt. Sagaidījuši gidu un kasieri vienā personā, dodamies alas apkārtnes izpētē. Izpēte ir piespiedu pasākums, jo ala atrodas puskilometru no ieejas. Atkal redzam dažus valabijus joņojam pa parka teritoriju, dīvainus iežus. Kartupeļus šajā zemē iestādīt nevar.

Kad visi sapulcējas pie alas, pa šortkatu ierodas arī gids. Gids noskaidro nacionālo piederību ir beļģi, latvieši un austrālieši. Gids iesaucas forši jo flāmu un latviešu valodas ir tās svešvalodas, ko šamais pārzinot. Izrādās, ka tas ir dežūrjoks. Tad nu dodamies iekšā alā. Nokāpjam kādus desmit metrus zemāk un esam iekšā pašā alā. Mums tek apstāstīta īsumā alas pusmiljardu gadu vēsture. Nekā īpaša, ūdens izskalojis (nav slikta biogrāfija alai). Tad kara laikā izmantota par tusēšanas vietu armijniekiem, vēl tagad var novērot aplauztos Stalaktītus un Stalagmītus. Noskaidrojas arī, ka vietējo valodā Cutta Cutta nozīmē daudz zvaigznes. Nosaukums tāds tādēļ, ka, ja alu apgaismo, tad kaļķa kristāliņi sāk mirdzēt kā mazas zvaigznītes. Tiekam izvadāti pa visu alas garumu, kas izgaismota ar elektrību. Vietām ir visai šauri un izlīst var tikai sāniski. Arī te gids gribēja izspēlēt veco triku ar gaismas izslēgšanu, bet nekas nesanāca, pēkšņi uzradās vietējais elektriķis un sāka remontēt spuldzi.

Pēc stundas alas apskate beidzās un devāmies tālāk uz Tennant Creek jeb rēķinot kilometros, mums vēl bija jāveic 645 kilometri. Tad nu braucam, izklaides ir sarunas, nobraukto valabiju skaitīšana un benzīna rādītāju komentēšana.

Ap pusdienas laiku nobraukuši 274 kilometrus, nospriežam, ka nebūs pa sliktu paēst un arī uztankoties. Tā kā tieši pa ceļam ir Daly Waters ciems, tad griežam iekšā. Ēstūzis ir Daly Water pub, kurā es no sākuma iespītējos un atsakos ēst. Taču mani pielauza un jāatzīst, ka man nebija taisnība. Krodziņš dibināts 1930.gadā un ir piebāzts ar mantām, kuras tūristi tur saveduši no visas pasaules, pie sienām sakārtas dažādu valstu naudaszīmes, karogi, vimpeļi utt. Bet baro tur labi vismaz par saviem Fish and Chips neko sliktu nevaru teikt.

Ieturējušies nolemjam apskatīt slaveno Stuart tree. Ar nedaudz pariņķojot atrodam sen nokaltušu koku uz kura izgriests „S”. To esot paveicis pats lielais Austrālijas pētnieks Misters Stuarts. Jāatzīst, ka šamais ir bijis iniciāļu atstāšanas meistars. S burts ir aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Nav nekāds brīnums ka koks nokaltis. Tas tev nav nekāds J+K sirsniņā iegriezts.

Tad atrodam modernu benzīna tanku un dodamies uz Tennant Creek pusi. PA ceļam gadās arī reāla izklaide iebraucam siseņu barā. Siseņu bari nebija vēl tādi, ka aizsedz mākoņus, taču Latvijā tādus redzēt vispār nevar.

Vakarpusē ierodamies Tennant Creek pilsētiņā. Tā ir bijusi plaukstoša zeltraču pilsētele gadsimta vidū, bet tagad izskatās aizmirsta un pamesta. Mums vēl izdodas atrast vietu motelī „Desert Sands” par ļoti sakarīgu cenu un ļoti labā kvalitātē. Pavakariņojam, paskatāmies televizoru, nu jau mums ir parādījušies favorite šovi un ziņu pārraides, un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – astotā diena.

Turpinājums sekos …

Blink: The Power of Thinking Without Thinking by M.Gladwell

Grāmatiņu nopirku Singapūrā. bet līdz lasīšanai tiku tikai tagad. Pērkot nezināju, kāds ir grāmatas saturs, bija it kā dzirdēta, bet nekā konkrēta. Sāku lasīt un izrādās, ka runa ir par intuīciju un tās nozīmi lēmumu pieņemšanas procesā. Grāmatā tiek aprakstīti visādi psiholoģijas eksperimenti, secinājumi, kas no tiem izriet. Pagaidām izskatās, ka grāmatas autors uzskata, ka lēmumi nemaz racionāli netiek pieņemti, bet visu kruķī zemapziņa. Dodu 9 no 10 ballēm, sen nekas tik jauks nav lasīts par cilvēka saprāta darbību.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu X

2007. gada 2. jūlijs (Edith Falls -> Katherine)

No rīta pamodos 6:30, tikai no putnu čivināšanas. Tie kakadu laikam nekad neguļ vai arī miegs viņiem nemaz vēl nav izdomāts. Iekožam brokastis, kafiju ar desmaizi un sākam novākt telti. Telts novākšana mums tagad jau iet daudz ātrāk un arī sapakot visu izdodas kompaktāk. Lai nebūtu lieki jāņemas nolemjam telti pakot čemodānā līdz ar guļammaisiem. Kad viss sapakots atstājam kempingu un novietojam mašīnu stāvvietā.

Sākas rīta plāna daļas īstenošana, tas ir Edith fall loop iziešana. Sākas taka ar kāpienu tai pašā vakardienas kalnā līdz augšējam baseinam. Tā kā ceļš ir zināms, tad nekādas problēmas nesagādā. Tad notiek iešana uz augšējo ūdenskrituma baseinu, kas paver visnotaļ iespaidīgu skatu uz zemāk esošo līdzenumu.

Beidzot esam nonākuši pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma gultne uzskatāmi parāda, kā Edith river izskatās slapjās sezonas laikā. Izskatās, ka no kādas iepriekšējās tūristu skatu platformas ir palikuši tikai daži saliekti metāla gabaliņi. Bet arī sausajā sezonā ūdenskritums izskatās tā neko.

Nedaudz pasēdējuši ēnā un atpūtušies, kāpām augstāk kalnā, uzkāpuši augšā atradām soliņu uz kura pasēdējām un ievērtējām apkārtni. Tālāk jau viss bija vienkārši lejup kāpšana plats ceļš uz kura jau parādījās pirmie vācu tūristi un arī daži austrālieši. Visi nez kāpēc uzdeva jautājumu: “How are you today mate?”. Uz ko atbildēju: „Fine”. Tikuši mašīnā, devāmies uz Katherine pilsētu kas atradās 61 km attālumā.

Katherine, kā jau lielākā daļa NT pilsētu, ir viena liela šoseja, kuru krusto kādas trīs lielākas ielas un viss. Tā kā bijām veikuši no rīta lielus pārgājienus, tika pieņemts lēmums iet uzēst. Uzēdām vietējā karstmaižu centrā saucās laikam Subway. Maizītes bija garšīgas un arī kola nebija smādējama. Atguvuši spēkus devāmies meklēt kempingu. Kempingu atradām un tas atradās tikai ~1 km no slavenajiem Katherine termal pools. Pie tam kempingā mums vēl izdevās dabūt kempinga mājiņu četrām personām ar dušas telpu un tualeti. Uzreiz iekšā gan netikām, jo mājeli vēl tīrīja.

Tad nu devāmies uz Katherine gorge, lai izbrauktu ar kruīzu kuģīti. Katherine gorge atrodas 29 km no Katherine pilsētas. Ceļš ir neierasti daudzveidīgs ar daudz līkumiem un kalniem. Ieradušies Katherine gorge tūrisma centrā uzzinājām, ka kuģīti iespējams dabūt vairs tikai uz vakara kruīzu, kas arī bija labi. Gluži nemanot mani līdzbraucēji bija noklīduši. Tad nu kopā ar savu meiteni devāmies tos meklēt. Atradām šamos sēžam eikaliptu ēnā un spriedelējot par krokodilu blīvumu Katherine upē. Izskaidrojām situāciju, un tad nolēmām uzkāpt Katherine aizas vienā sienā, tur bija tūrisma taka 1.6 km. Bija arī tūrisma taka, kuras veikšana aizņemtu 12 dienas to mēs neizvēlējāmies praktisku apsvērumu dēļ. Kāpiens bija zašibis, kādi 70 metri uz augšu pa trepēm, kas izcirstas klintī. Bet skats no augšas ir tā vērts – redzam gan vareno aizu, protams, tikai pirmo, pavisam tādas ir 13 gabalas, no kurām smukākās esot otrā un piektā. Safočējuši dabas skatus un arī paši apskatījušies nolemjam doties atpakaļ.

Atpakaļ domājam būs citas trepes un varonīgi soļojam pa taku uz priekšu. Atrodam vietējo degvielas krātuvi un ūdenstorni, kraujas malu un taku. Dodamies vien tālāk pa taciņu, bet rodās resna aizdoma, ka blandāmies pa to pašu plato, no kura vēlamies tikt lejā. Un tiešām nepaiet ne divi kilometri, kā ceļš jau sāk iet uz leju un esam nokāpuši, tad vēl kāds kilometrs līdz mašīnai pa 45 grādiem saulē un gatavs.

Tā kā vakara reiss atiet tikai ap 17:00 nolemjam doties atpakaļ uz Katherine pilsētu. Pilsētelē aborigēni ir redzami daudz lielākos apmēros kā Dārvinā. Šamo stāvokļi ir trīs; mērķtiecīga došanās kaut kur pa ielu, tusēšana grupās zālē (iereibušā un neiereibušā stāvoklī, visbiežāk gan pirmajā), sēdēšana pie bodes. Tā kā vietējie mīl iemest pa graķītim, tad bodēs ir uzraksti vienam cilvēkam vienā dienā ne vairāk kā sešas pudeles vīna. Tai pat vakarā pa televizoru redzēju, kā vietējos taisās apbižot pavisam un ieviest sauso likumu. Bet visādi citādi aborigēni par mums nelikās ne zinis. Iepirkuši pārtikas produktus, kolu un maizi, dodamies uz kempingu, kur mājiņā saliekam visas savas mantas un nedaudz atpūšamies.

Atpūtušies ejam meklēt termālos avotus, atrodam kempinga žogā vārtiņus, kuri strādā no 6:00 līdz 20:00 atrodam arī ceļu uz avotiem. Pa ceļam mums piesienās viens sīkais, kas apjautājas vai avotos nemīt krokodili, un, ja mīt, tad kādi. Mēs turpat uz zīmes izlasām, ka mīt gan, bet tie ir freshies un nav ko raustīties. Arī sīkais nomierinās un saka saviem vecākiem: “No worries only freshies”. Bet aizejot līdz avotiem redzam, ka no krokodiliem ne vēsts, bet toties pilns ar vācu tūristiem pensijas vecumā, kas tur silda savus kaulus. Mēs novērtējam situāciju un nolemjam sildīt savus kaulus nākošajā rīta, agri, lai neviena cita nav.

Pienāk laiks lēnām doties uz kuģīša kruīza pusi, pa ceļam nolemjam apmeklēt vietējo vēstures muzeju, taču iebraucot muzejā un redzot tos krāmus, ko uzdod par eksponātiem nolemjam, labāk braukt uz Katherine gorge pa taisno. Tad nu līdz reisam nākas nobumbulēt vēl aptuveni stundu, kuru tad arī pavadām sēžot pie betona galdiņa netālu no piestātnes.

Pienāk atiešanas laiks, bet nekas neatiet, lai uzturētu ažiotāžu, daži cilvēk sāk veidot rindu citi uzķeras un rinda aug. Mums paziņo, ka mūsu kuģis aizkavējies un brauksim ar rezerves. Visi tiek uzlaisti uz kuģīša un pie stūres stājas tantuks, kas paziņo, kur var dabūt ūdeni un kur atrodas tualete. Ceļojums var sākties. Kuģītis pieder pie tā saucamajiem nenogremdējamiem un spēku tam dod divi Suzuki piekaramie motori. Saulīte ar jau pietiekami zemu un klintis sāk iekrāsoties sarkanā krāsā.

Skats ir brīnišķīgs – kuģītis brauc pa upi starp klintīm kas slejas 70 metru augstumā. Gar malu smilšu sērēs var redzēt zīmes – neizkāpt krokodilu dēšanas vietas. Tas vairāk domāts kanoe braucējiem. Pēc kāda laika uz vienas smilšu sēres tiek pamanīts krokodils, kurš izrādās esam freshie. Protams, tūristi šo fotogrāfē līdz nemaņai. Pēc brīža uz citas sēres tiek pamanīti divi bēgoši valabiji. Pēc tam pie krokodiliem pieradusi tauta nomierinās un drīz pienāk arī pirmās aizas beigas.

Lai tiktu uz otro aizu kuģītis tiek pietauvouts piestātnē un jākāto kādi 400 m ar kājām pa pažuvušo upi, jo ir taču sausā sezona. Nokļuvuši līdz otrajai aizai, nedaudz pagaidām grupas vadītāju un iesēdināti jau citā kuģītī dodamies tālāk.

Atkal tiek pamanīti daži saldūdens krokodili, taču pēc tam tiekam vesti pa vissmukāko aizas vietu līdz pašam galam. Vieta tiešām ir smuka divas paralēlas klintis un pa vidu ūdens, kuru visu vēl papildina saulriets. Atpakaļ piebraucot pārejā uz pirmo aizu, nav tantuks nespēj pareizi nolikt laivu, jo traucē zemūdens akmeņi, pret kuriem tiek dauzītas dzenskrūves. Pēc kādiem 5 mēģinājumiem, kuģelis ir piestājis un visi var doties tālāk. Tālāk gan ir kļuvis tumšs un nekas nav redzams. Atgriezušies krastā un atraduši stāvvietā mašīnu, pa ceļam nomaldoties parkā, kur mūs aplaistīja ūdens izsmidzinātāji.

Atpakaļ braucam īpaši piesardzīgi. Visi ir dzirdējuši par suicidālajiem valabijiem un ķenguriem, kas to vien gaida, lai izlektu priekšā neuzmanīgam ceļa braucējam, iznīcinot sev un mašīnu. Tā nu arī mēs čunčiņam uz 90 kmh, līdz mūs apdzen Toyota Landcruiser, kuram iesēžamies astē un nenieka nebaidāmies. Pa ceļam novērojam arī iespaidīgu uguns šovu, deg netālā eikaliptu birzs.

Atgriezušies kempingā iekožam vakariņas, uz pilnu klapi izmantojot tosteri, nomazgājamies un liekamies gulēt. Protams, skatāmies arī televizoru. Ap pulksten 0:00 Latvijas darba kolēģi sāk zvanīt, lai apjautātos, kas un kā. Telefoni tiek izslēgti.

Un tapa vakars un tapa rīts – septītā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IX

2007. gada 1. jūlijs (Dārvina -> Edith Falls)

Neliela atkāpe par laika apstākļiem

Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.

Atpakaļ pie lietas

No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.

Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.

Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.

Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.

Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.

Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.

Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.

Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.

Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.

Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.

Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.

Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.

Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.

Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.

Turpinājums sekos …

Kur paliek saldējuma pārdevēji lietus laikā?

1. augustā ejot mājās no darba lietus laikā aizdomājos, kur paliek saldējuma tirgotāji. Kā redzams tālumā dažs labs slēpjas zem lielā lietussarga, taču tio vāģis palicis neviena nepieskatīts. Cilvēki saka:
1) rateļus varot aizslēgt un pats notīties;
2) rateļos var arī pats pārdevējs noslēpties;
3) pārdevējs var uzgulties uz ratiņiem un paslēpties zem lietussarga;
4) pārevējs var slēpties aiz fotokameras.
Bet kā ir patiesībā? Domājams, ka tas ir viens no sladējuma pārdevēju rīcības izpētes fundamentālajiem jautājumiem, kuram dot viennozīmīgu atbildi nav iespējams, ņemot vērā esošo zinātnes attīstības līmeni.

МЕСТЬ КОЛДУНА by Юрий Иванович

Grāmata ir turpinājums grāmatai НЕВМЕНЯЕМЫЙ КОЛДУН. Galvenais grāmatas varonis Kremons, burvis ar superspējām, adepts visos burvestību veidos, tiek nosūtīts slepenā misijā uz kolabu galvaspilsētu Kihonu. Enormijas, Kremona pārstāvētā valsts, virspavēlniecībai ir aizdomas, ka kolabi un drakoni plāno uzbrukum.

Kremona uzdevums ir vienkāršs noskaidrot, kas notiek un nozagt grāmatu par Nāves Purvu. Pēc tam ir jāiestājas algotņos un jānoskaidro kādi ir kolabu plāni. Protams, ka spējīgam burvim šis pasākums izdodas, grāmata tiek nozagta un ar bolaru (viena no rasēm lidojoši augi) palīdzību nogādāta uz Enormiju.

Otrais plāna punkts izvēršas par ekspedīciju Nāves purvā, tāds kā reliktu maģisku dzīvnieku rezervāts, caur kuru tad kolabi plāno uzbrukt Enormijai. Plāns vienkāršs Kremons uzsaldē mākslīgu ledu, viņu piesedz ar maģiskiem kupoliem un daudzu tūkstošu armija dodas ceļā. Protams Kremons ir īsts Susaņins, kolabi tiek ievesti purvā un tur galvenajam varonim notinoties visi arī iet bojā. Purva apraksts man personīgi likās spēcīgs un atsauca bērnības atmiņas par Zudušo pasauli.

Grāmata izskatās, ka būs ar turpinājumu, jo paliek dažas nepabeigtas sižeta līnijas, kuras prasās pēc atrisinājuma. Vietām “besī” vieglums ar kādu visas lietas notiek, bet tas diemžēl ir šim žanram raksturīgs. Saturā toties nav jāiedziļinās, notikumi risinās spraigi un interese neatslābst. Autora radītā pasaule ir izcila, kamēr vien tu pieņem, ka tā ir maģiska. Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: