Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IX

2007. gada 1. jūlijs (Dārvina -> Edith Falls)

Neliela atkāpe par laika apstākļiem

Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.

Atpakaļ pie lietas

No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.

Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.

Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.

Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.

Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.

Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.

Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.

Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.

Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.

Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.

Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.

Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.

Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.

Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.

Turpinājums sekos …

Kur paliek saldējuma pārdevēji lietus laikā?

1. augustā ejot mājās no darba lietus laikā aizdomājos, kur paliek saldējuma tirgotāji. Kā redzams tālumā dažs labs slēpjas zem lielā lietussarga, taču tio vāģis palicis neviena nepieskatīts. Cilvēki saka:
1) rateļus varot aizslēgt un pats notīties;
2) rateļos var arī pats pārdevējs noslēpties;
3) pārdevējs var uzgulties uz ratiņiem un paslēpties zem lietussarga;
4) pārevējs var slēpties aiz fotokameras.
Bet kā ir patiesībā? Domājams, ka tas ir viens no sladējuma pārdevēju rīcības izpētes fundamentālajiem jautājumiem, kuram dot viennozīmīgu atbildi nav iespējams, ņemot vērā esošo zinātnes attīstības līmeni.

МЕСТЬ КОЛДУНА by Юрий Иванович

Grāmata ir turpinājums grāmatai НЕВМЕНЯЕМЫЙ КОЛДУН. Galvenais grāmatas varonis Kremons, burvis ar superspējām, adepts visos burvestību veidos, tiek nosūtīts slepenā misijā uz kolabu galvaspilsētu Kihonu. Enormijas, Kremona pārstāvētā valsts, virspavēlniecībai ir aizdomas, ka kolabi un drakoni plāno uzbrukum.

Kremona uzdevums ir vienkāršs noskaidrot, kas notiek un nozagt grāmatu par Nāves Purvu. Pēc tam ir jāiestājas algotņos un jānoskaidro kādi ir kolabu plāni. Protams, ka spējīgam burvim šis pasākums izdodas, grāmata tiek nozagta un ar bolaru (viena no rasēm lidojoši augi) palīdzību nogādāta uz Enormiju.

Otrais plāna punkts izvēršas par ekspedīciju Nāves purvā, tāds kā reliktu maģisku dzīvnieku rezervāts, caur kuru tad kolabi plāno uzbrukt Enormijai. Plāns vienkāršs Kremons uzsaldē mākslīgu ledu, viņu piesedz ar maģiskiem kupoliem un daudzu tūkstošu armija dodas ceļā. Protams Kremons ir īsts Susaņins, kolabi tiek ievesti purvā un tur galvenajam varonim notinoties visi arī iet bojā. Purva apraksts man personīgi likās spēcīgs un atsauca bērnības atmiņas par Zudušo pasauli.

Grāmata izskatās, ka būs ar turpinājumu, jo paliek dažas nepabeigtas sižeta līnijas, kuras prasās pēc atrisinājuma. Vietām “besī” vieglums ar kādu visas lietas notiek, bet tas diemžēl ir šim žanram raksturīgs. Saturā toties nav jāiedziļinās, notikumi risinās spraigi un interese neatslābst. Autora radītā pasaule ir izcila, kamēr vien tu pieņem, ka tā ir maģiska. Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VIII

2007. gada 30. jūnijs (Dārvina)

Lidojums no Singapūras uz Dārvinu aizņēma aptuveni 4 stundas un izdevās arī nedaudz nosnausties. Tuvojoties Austrālijai, Dārvina pa lidmašīnas logu izskatījās reāla mazpilsēta. Lidostā piezemējāmies 2:30 un devāmies uz pasu kontroli. Pirms doties uz pasu kontroli cilvēkam jau lidmašīnā ir jāaizpilda neliela imigrācijas kartiņa, kurā uzrādi savus personas datus, ceļojuma mērķus un nolūku.

Pasu kontrole Dārvinas lidostā nebija nekāda bērnu spēle. Visi stāv rindā un pa vienam pieiet pie lodziņa pa vienam. Pirms mums viens ķīniešu indusu puika, izrādās visos jautājumos tipa; „Vai vedat ieročus, narkotikas, dzīvnieku izcelsmes produktus?”, saķeksējis YES, kas šokē pasu kontolieri. Šamajam prasa: „Do You speak english?”, ķīnietis induss saka: „Yes”. Tad šim jautā „Do you understand questions?”, šamais: „Yes”. NU ko nolika puiku malā uz interviju. Bet diez vai kādu gadsimta sazvērestību tur atklāja.

Pienāca mūsu kārta, mēs visi barā aizejam, paņem mūsu kases nočeko, vīzas pat neprasīja, laikam jau datorsistēmā viss redzams. Vienu no ceļabiedriem pasauc sānus un saka, pasēdi parunāsies ar imigrācijas dienestu. Pārējie var iet. Pārējie nedaudz izbrīnīti arī iet un savāc bagāžu, kas šoreiz ir atnākusi visiem. Un stājās rindā uz bagāžas pārbaudi. Ja jau mums anglijā likās, ka pārbauda visu tad Dārvinā izlases kārtībā, katra otrā soma plus aizdomīgās tika izkrautas uz galda un pamatīgi pārbaudīts viss saturs. Pēc kādām 10 minūtēm atgriežas arī ceļabiedrs, kuru izsauca uz pārrunām. Šamam esot uzdoti jautājumi: „Ar ko tu kopā ceļo?, Kā viņus sauc?, Kādēļ neceļojat ar tūrisma firmu?, Kāpēc ielidojāt Dārvinā?, Ko gatavojaties apmeklēt?, kur nakšņosiet? utt.”. Pienākot mūsu kārtai mums par laimi somas nevienam nepārbauda un beidzot varam spert kāju uz Austrālijas kontinenta.

Nokļūšanai uz Gecko Lodge, mūsu nakšņošanas vietu, izvēlamies taksometru. Taksometra šoferis izskatās pēc filipīnieša, bet ir ļoti informēts, šamais zina, kur ir latvija un vispār eiropas lietās orientējās labi. Apstāstīja mums kā nokļūt līdz autonomas punktam un par visu braucienu samaksājām 26 AUD. Kā arī iešķiebu šim par suvenīru vienu latvijas latu.

Gecko Lodge internetā izskatījās viduvēja backpakeru iecienīta vieta ar pankūkām brokastīs. 4:00 ierodoties, viesnīca atstāj nolaista ūķa iespaidu. Istaba itkā ir, taču visas mēbeles ir bišku palauztas, un kā tumbočka kalpo kartona kaste arī nedaudz ieplēsta. Tā kā citas alternatīvas nav liekamies vien gulēt. Pēc kāda laika atklājas arī, ka viesnīcai ir plānas sienas, jo blakusistabā kādam backpackerim uznāk klepus. No rīta ap 7:00, kādam no viesiem vairs neguļas un šamais lēni stampā uz riņķi pa augšstāvu tēlodams nelielu zilonīti, tas laikam liecina, ka griestu plānums korrelē ar sienu plānumu. Ap 9:00 sataisījies iet brokastīs atklāju, ka brokastu trauki pašam jāņem līdz, un ja godīgi tad brokastošanas vieta izskatījās tik antisanitāra, ka nolemjam paēst pilsētā. Arī baseiniņš, kas minēts reklāmā ir, bet tīrīts nav kādu mēnesi, lush tropical garden -laikam tā sauc 3 palmas.

Dodamies uz autonomas punktu, tā atrašana nekādu problēmu nesagādā. Kā par brīnumu mums iedod tieši to mašīnu, ko bijām rezervējuši Subaru Outback Forester, tipisks parketa džipelis, bet ir okei. Noslēdzam līgumu sapiķojam un dodamies tālēs zilajās. Pareizāk sakot uz vietējo ēstuvi, kurā normāli pabrokastojam un apspriežam dienas plānu. Dienas plānu vienmēr zināja mana draudzene, kas arī bija galvenā plānotāja. Nolemja pamest Gecko lodge un nakšņot kempingā teltī, jo sliktāk tu diez vai būs. Iesākumā aizbraucam uz Darvinas pludmali un pamielojam acis ar superīgi zilu jūru un debesīm, kuras gan izkropļo meža ugunsgrēku dūmi. Turpat parkā ieraugam arī pirmo aborigēnu, kurš jau rīta sutā saguris atpūšas uz soliņa. Melns kā zābaka šekte, bet citādi cilvēks, kas cilvēks. Dodamies uz Gecko lodge un izčekojamies. Uz jautājumu: „Kāpēc?”. Liekulīgi atbildu: „Our plans had changed”.

Iekāpuši mašīnā dodamies uz tuvāko supermārketu un iepērkam paiku, ūdeni. Tālāk dodamies uz Crocodile Park. Tas ir tāds lokāls centriņš, kurā audzē krokodilus un pie reizes arī izglīto ļautiņus par to uzvedību un paražām. Ierodoties fermā uzzinām, ka līdz lielajam barošanas šovam mums vēl ir pusotra stunda, kuras laikā varam apskatīt parka zvēruļus.

Pirmais, ko redzējām bija krokodilu dīķis, kura malās gulšņāja divmetrīgi krokodilēni un tēloja baļķus. Tālāk sekoja betona bunkuri, kuros turēja 3 līdz 5 metrīgus monstrus. Kuri arī tēloja baļķus, daži gan bija atvēruši muti pasīvai ventilācijai. Tālēk sekoja zoodārzs ar emu, dingo, lauvām, valabijiem, ķenguriem, bruņrupučiem un mērkaķēniem. Parka galā atkal bija krokodilu basieni, bet tajos dzīvoja divgadīgie vienā baseinā 800 otrā 700, visnotaļ saspiesti, bet kamēr jauni, krokodili mīl čupoties. Ak jā gandrīz visi krokiji bija sālsūdens vai salty, vietējo valodā.

Pēc slaistīšanās sekoja krokiju feedings, tas tiešām bija šovs, tika demonstrēts, kā krokodils var izlekt no ūdens pilnā augumā, ka šamais nemaz nav tūļa, un skaņa ko izdod žokļi, kas aizcērtas, vieš respektu. Var piedalīties arī pats, ja esi pietiekami aktīvs vari no vietējā reindžera dabūt koka makšķeri, kur galā piesieta vistas gaļiņa un kaitināt krokodilu. Tāču nevienam tas neizdevās ilgāk par kādām 3 minūtem. Tur arī uzzinām, ka NO WORRIES tev, lai aizmuktu no krokodila, kas var skriet pat 20 kmh, nav jāskrien ātrāk par krokodilu, pietiks, ja skriesi ātrāk par saviem draugiem.

Pēc šova aplūkošanas devamies uz suvenīru veikalu, kurā starp citu ir vislētākie, krokodilādas izstrādājumi visā NT daļā. Sapirkām suvenīriņus un devāmies uz lielveikalu.

Lielveikalā tika iegādāta portatīvā gāzes plīts, ēst gatavošanai, piepūšamais metracis telts labiekārtošanai un vēl nedaudz paiku. Lonely planet izlasam par Hidden valley kempingu un dodamies to meklēt. Darvina ir privātmāju pilsēta ar augstceltnēm tikai centrā, tādēļ tajā ir daudz piepilsētu visādi rajoniņi, kas sapresēti 10 x 10 km laukā. Hidden valley savu nosaukumu attaisnoja, meklējuši kādu pusstundu, pajautājām padomu vietējam sētniekam, kas pateica, ka karte ir nepareiza un norādīja virzienu. Karte tiešām bija nepareiza un Hidden Valley atradās.

Tā kā ieradāmies vakarā, nācās vien samierināties ar teltsvietu netālu no skudrupūžņa. Telti bijām veduši no pašas Latvijas līdz ar guļammaisiem, uzstādīšana veicās ātri tika piepumēts arī matracis, tad izrādījās ka notikusi miskomunikācija un visiem būs jāguļ uz viena matrača. Tas gulēšanu padarīja sarežģītāku, taču uz Gecko Lodge nevienu atpakaļ nevilka. Tad nu iedzēruši pašgatavoto tēju, parunājušies likāmies gulēt.

Par nelaimi mums izrādījās ka 30. jūnijs ir NT day, un visi cītīgi rībināja salūtus, kas arī izskaidroja dienā novēroto daudzo bodīšu skaitu ar uzrakstu Fireworks. Arī netālā motokrosa trase nodarbojās ar sacīkstēm un līdz pusnaktij par miegu nebija ko domāt. Protams, arī latvijas radi kuriem Austrālijas naktī ir pusdienas laiks iedomājas pazvanīt un pajautāt kā tad klājas. Bet kopumā pārnakšņojām labi.

Un tapa vakars un tapa rīts – piektā diena.

Turpinājums sekos …

Equal Rites by Terry Pratchett

Šī ir Diskzemes cikla grāmata, ar kuru sākas Raganu noveļu cikls. Šo grāmatu var mierīgi lasīt pirmo. Visu šo noveļu galvenais personāžs ir ragana Granny Weatherwax.

Tātad astotajam dēlam piedzimst astotais dēls? Nē, meita! Tieši šajā brīdī kāds burvis, jūtot savu pēdējo stundiņu, meklē kādu, kuram nodot savu zizli. Burvji jau daudz neko no meiteņu un puiku lietām nesaprot. Tā nu mazā Eskarina no Bad Ass ciematiņa tiek pie burvju zižļa. Protams, ciemā nevienam nav ne jausmas, ko darīt. Un visi gaida cerot – gan jau pāries.

Tomēr nepārgāja, Eskarinai augot, kļuva skaidrs, ka meitene jānodod lielākās ciema speciālistes, raganas Weatherwax, rokās, lai audzina šo ja ne pa burvi, tad vismaz par raganu. Izrādās, ka starp burvjiem un raganām ir būtiskas atšķirības. Weatherwax nekas cits neatliek kā vien vest Eskarinu uz Ankh-Morpork pilsētas Neredzamo Universitāti.

Pa ceļam noris daudz piedzīvojumu, Eskarīna satiek topošo burvi Simon, kurš vēlāk nejaušības dēļ gandrīz pazudinās pasauli (lasi Diskzemi). Iepazīstam Diskzemi no Ramtop kalniem līdz pašai Ankh-Morpork pilsētai.

Grāmata ir viegli ironiska par feminismu Diskzemē. Burvji ir vīrieši, sievietes raganas un nekad nav bijis citādāk. Tāds ir likums! Kur tas rakstīts? Nekur, bet tradīcijas ir jāievēro. Šo grāmatu var uzskatīt kā sievietes cīņu Diskzemes sabiedrībā pēc vienādām tiesībām. Tā arī ir grāmatas centrālā doma.

Otra galvenā ideja, cik nu man likās, ir par krāmēšanos ar nesaprotamām lietām. Topošais burvis Simon, prot izskaidrot pašu maģijas dabu. Viegli un saprotami, kamēr vien tas nav kādam citam jāatstāsta. Viņam patīk visu ietērpt skaitļos un formulās, tieši šo lietu tad arī mēģina izmantot Dungeon Dimensions iemītnieki, lai iekļūtu Diskzemē.

Visu grāmatu caurvij Terry Pratchett humors un gudrības, kuru galvenā izpausme notiek caur neortodoksālo Granny Weatherwax (baidās no lidošanas ar slotām, galveno uzsvaru liek nevis uz buršanos, bet uz headology). Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, bet tas tikai Diskzemes grāmatu skalā.

Citāts:

“For animals, the entire universe has been neatly divided into things to (a) mate with, (b) eat, (c) run away from, and (d) rocks.” 

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VII

2007. gada 29. jūnijs (Singapūra)

Kā jau ierasts 7:30 devāmies brokastot, ēdienu izvēle nebija mainījusies, tā ka izvēlējos jau zināmās garšīgās lietas (omleti un cīsiņus). Pēc brokastīm, sabīdījām viesnīcā vietu, kur atstāt savas mugursomas, lai nebūtu jānēsā līdzi, un devāmies uz metro staciju.

Metro vilcieniņš atnāca atvēra durvis salaida iekšā cilvēciņus un izdodot Pacman raksturīgo (tuk-tuk-tuk) skaņu durvis aizvēra. Mūsu šodienas galamērķis bija Jurongas putnu dārzs.

Singapūrā ar metro drīkst tikai braukt, nedrīkst tajā ēst, smēķēt un vest durianu. Metro ir arī uzsaukumi, kas aicina apvienot spēkus cīņai ar malāriju.

Nokļuvuši līdz Boon Lay stacijai devāmies uz autobusu transfēru, kas mūs aizvestu līdz putnu dārzam. Norādes bija skaidris saprotamas un pieturu atradām ātri. Jāatzīst, ka Rīgas autobusus stacijām līdz Singapūras līmenim vēl ir ko augt. Viss notiek pēc grafika kā lielā pulkstenī, autobusi pienāk un attiet nevienam netraucējot un taipat laikā pamanās uz gājēju pārejas nevienu nenobraukt un jā reāli palaižot pāri cilvēkus. Bija dzirdēta arī lieta, ka autobusu šoferis ja iedod neprecīzu naudiņu atlikumu neatdod, taču šis nebija tas gadījums. Pēc 15 minūtēm sagaidījuši savu autobusu un pērkot biļeti, visi dabūjām atlikumu atpakaļ. Autobuss līdz putnu dārzam veda mūs 15 minūtes, bet tā kā bija kondicionieris bija ok.

Jarongas putnu dārzs atgādina parku, kurā brīvi vazājā dažāda kalibra un krāsu putni. Un visam riņķī var apbraukt ar monorail. Iesākumā mums paveicās un paspējām uuz Birds of Prey šovu. Tas bija reāls šovs visādi ērgļi, grifi un vanagi rādīja savas spējas noķert gaisā pamestu gaļas gabalu, pikēt virs skatītājiem cēli sēdēt, bija iepaidīgi un pamācoši, par katru tika nedaudz pastāstīts un pēctam notika demonstrācija.

Noskatījušies šovu devāmies uz flamingo dīķi, smuks dīķelis pilns ar sārtajiem flamingo prikolīgi. Nākošais apskates punkts bija tropu māja. Izlikās jau dīvaini, kur tad Singapūrā vēl tropu māja, bet iegājuši iekšā nosvīdām vēl vairāk, un varēja reāli izstaigāt tropiskā meža maketu no reāliem kokiem pilnu ar reāliem putniem.

Waterfall aviary varēja ievērtēt āzijā augstāko mākslīgo ūdenskritumu, gar kuru laidinājās visādi tropiem raksturīgi putneļi, pamatā krāsaini bišēdāji. Varēja uzkāpt līdz paša ūdenskrituma iztekai un apskatīties aviāriju no augšas. Cilvēki nopietni piestrādājuši pie ekspozīcijas. Tad devāmies uz monorail vilcieniņu un izbraucām cauri visam parkam, lai ievērtētu, ko vēl vērts apskatīt. Nez kāpēc, bet indieši pie baltajiem vienā vagonā nemaz nesēžas.

Izvozinājušies un atpūtinājuši kājas devāmies uz Parrot Paradise, tur gan visi putneļi bija salikti pa būriem, bet toties šamo bija daudz, ļoti daudz, lai gan runāt neviens nerunāja. Izpētījuši papagaiņu apmetnes vietu devāmies uz Lorry loft, kurā arī mita papagailīši taču šamiem bija uzbūvēts kādus 20 metrus augsts un hektāru plašs būrītis, kur tusēt. Tā kā cilvēki varēja iet iekšā un piedzīvot close encounter ar papagaiļiem. Turpat blakus bija būdiņas ar paradīzes putniem, šamos ieraugot kļuva skaidrs kādēļ šos tā sauc ritīgi uzcirtušies.

Pēdējā apmeklētā atrakcija bija pingvīni, tāču šamie kaut kā uz sava mākslīgā ledus gabala izskatījās bēdīgi un nošņurkuši.

Pēc Bird park apmeklējuma devāmies uz metro stacija no kurienes uz Zinātnes un tehnikas sasniegumu muzeju. Lai tiktu uz muzeju nākas kādu kilometru iet ar kājām pa parciņiem un supermārketiem. Redzējām arī aktīvo reklāmu, kā latvijā, kad tev rokās bāž visādas lapeles, kuras tu pēctam nezini, kur nomest. Taču Singapūrā atklājām veidu kā šamos atšūt. Izeja sekojoša, tev ķīnietis mēģina ieskopēt lapeli, tu viņam latviski jautā: „Kas tas ir?”, ‘100% gadījumos šamais atšujas momentāni.

Tehnikas muzejs laikam bija domāts vairāk tāds izglītojošs, bet interaktīvi elektronisks, ne kā Vīnes Mehāniski interaktīvs. Bija jau visādi modelīši utt., bet tā kā bijām jau reāli nostaigājušies tad apmeklējām muzeja daļu saistītu ar elektroniku un ar nanotehnoloģijām, citur nemaz īsti nevazājāmies. Pavadījuši kādas trīs stundas muzejā un beigās noskatījušies Teslas mašīnas šovu,nolēmām doties uz viesnīcu pēc mantām un braukt uz lidostu. Pa ceļam gan vēl uztankojāmies vietējā McDonaldā.

Viesnīcā atguvām savas mantas, nedaudz pasērfojām internetā uzzinājām, ka Latvijā līst reāls lietus, palūdzām viesnīcas personālām, lai šamie izsauc taksi. Mums tika pateikts taksometra numurs ar kuru mums jābrauc, taču mēs iekāpām jau pirmajā piebraukušajā un devāmies uz lidostu. Lidostas 2. Terminālā savācām savu bagāžu un devāmies uz busu, kurš mūs aizveda uz budžeta terminālu. Budžeta termināls gandrīz pilnībā veltīts Tiger Airways.

Jāatzīst, ka viņā nebija īsti ko darīt un nācās kādas 2 stundas līdz check in laikam nobumbulēt sēžot un pārspriežot pieredzēto. Sākoties chek in veiksmīgi pielīdām gandrīz paši pirmie, taču mums priekšā stāvošajiem ķīniešiem bija kaut kādas problēmas ar bagāžas svaru vai ar braucējiem. Beigās varēja saprast, ka no četriem aizlidoja tikai 3. Mums gan problēmu nebija un varēja doties uz drošības kontroli.

Drošības kontrolē sanāca neliela nesaprašanās ar drošībniekiem, šmie pras man „Your bag”, es saprotu „Step back” un atkāpjos, šamais atkal prasa, es atkal atkāpjos, beigās sapratu un abi ar drošībnieku ierēcām par miscomunication,. Pārbaude bija formāla un drīzvien jau biju Tax free zonā. Tur iesākumā pavakariņoju ar sendvičiem, un tad nopircis grāmatiņu par mormoņiem lasīju līdz lidmašīnas pienākšanai.

Iekāpšana lidmašīnā noritēja mierīgi, kā jau lētajās aviolīnijās uz lidmašīnu pa lidlauku visi devās ar kājām, izlidošana notika pēc grafika. Tā kā lidmašīna bija pustukša man vienam bija veseli 3 sēdekļi kur izvērsties. Priekšā esošais austrālijas pilsonis man apjautājās vai drīkst nolaist atzveltni, es visžēlīgi atļāvis turpināju lasīt mormoņu piedzīvojumus.

Lidojums virs Singapūras naktī bija brīnišķīgs, nekad nebija nācies redzēt lielpilsētu naktī no gaisa, arī osta izskatījās kā Jaungada eglīte.

Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.

Turpinājums sekos …

Happy morning

Vakar vakarā, dodties mājup, atklāju, ka esmu kaut kur pakāsis savu mapīti ar lasāmo grāmatu, Bluemedia Photo bank (120 Gb) un avīzi Diena. Saskumu ne pa jokam, apstaigāju visus veikalus, ko biju apmeklējis vakarā un nekā. Cerība vēl palika uz Hansas maiznīcas bulciņu veikalu Centrālajā stacijā, kas jau bija aizvēries. No rīta devos uz turieni un mapīte atradās. Paldies Hanzas Maiznīcas darbiniekiem.

Strojbats

Šodien netālu no darba vietas redzēju kā celtnieki, ar tīklu pārvilka kartējo krustu, lai tas nenokristu cilvēkiem uz galvas. Iesaistītie cilvēki bija trīs, divi grozā, viens apakšā pie kloķiem. Džeks pie kloķiem stāv bez ķiveres, džeki augšā ar āmuriem kaļ apmetumu, pēkšņi no augšas krīt apmetuma gabals uz kādiem 5 kg un sašķīst pret automašīnas kuzavu kādus 10 cm no vīra ar manipulātoriem. Ko šamais ņēmās mukt skriešus pāri ielai, smieklīgi, bet pamācoši, kaska ir noderīga lieta.

КРЫЛО АНГЕЛА by Роман Злотников, Олег Маркелов

Grāmatas varonis, kā jau šim autoram pierasts, ir parasts zemes iedzīvotājs, kas beigās izrādās krutais pusdievs tikai ar amnēziju. Tad nu šīs atmiņas šamais lasa ceļojot pa dažādām paralēlām pasaulēm ar saviem korišiem, kurus arī šamais neatceras. Tāda veigla lasāmviela var mierīgi kapāt 100 lpp stundā, sižets pilns ar “laimīgām sakritībām” kā seriālos. Dodu 7 no 10 ballēm. Izlasīju un tagad dodu 5 no 10 ballēm, beigas reāli debīlas, un filosofija ko propogandē reāli jocīga.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VI

2007. gada 28. jūnijs (Singapūra)

No rīta 7:30 pabrokastojām viesnīcas restorānā. Brokastis bija labas, precīzāk būtu teikt standarta – omlete, cīsiņi, augļi, kornfleiksi, maize, sulas un ūdens. Tālāk devāmies uz tuvāko metro staciju Little India, lai dotos uz Harbourfront staciju, no kuras nokļūt Sentosas salā.

Iešana uz metro pie Latvijas vēsās vasaras pieradušam cilvēkam bija īsts pārbaudījums. Jau no paša rīta gaisa temperatūra bija pāri 30 grādiem, gaisa mitrums, man likās zem 100% tur nemaz nav. Vispār sajūta, kā iešana pa lielu turku pirti ar drēbēm. Jāsvīst ir ļoti cītīgi, lai neizjauktu organisma termoregulāciju. Ceļš bija ap kilometru, bet nokļūšana kondicionētās telpās bija patīkama.

Metro Singapūrā „Das ist etwas!”. Rīgai aiz skaudības vajadzētu nosprāgt, visas pilsētas malas un vietas ir ērti sasniedzamas maksimums 50 minūšu laikā. Diemžēl tas prieks nav par velti un jāmaksā par to Singapūras dolāros. Biļetes ir vienkāršas magnētiskās kartes, kuras tu ieejot metro stacijā novelc gar turniketu un ārā tiec tādā pašā veidā. Biļešu iegādei kalpo interaktīvs biļešu automāts ar touchscreen ekrānu, kur tu norādi galapunktu, biļešu skaitu un samet iekšā naudu. Izkāpjot savā stacijā biļeti vari atdot biļešu automātam, kurš par to samaksās 1 SGD.

Tikuši līdz Harbourfront stacijai, sekojām norādēm un devāmies uz monorail staciju, kas savieno Singapūru ar Sentosas salu, pirms stacijas nopērkam biļeti un varam sākt gaidīt pašu vilcieniņu. Vilcieniņu sagaidījām diezgan ātri un pēc 5 minūtēm jau bijām Sentosas salā.

Izkāpām otrajā stacijā pie lielās lauvaszivs, Singapūras simbola, noorientējāmies apkārtnē un par savu pirmo apskates objektu izvēlējāmies Underwater world. Nokļuvuši līdz turienei ar iekšsalas autobusu līnijas palīdzību, devāmies iekšā. Jāatzīst, ka šamā atrakcija, bija viens no iemesliem, kāpēc ceļš uz Austrāliju tika mērots caur Singapūru. Iekšpusē no sākuma ir dažādi akvāriju ar visādām zivtelēm, medūzām un citām jūras radībām, taču pati galvenā atrakcija ir pagrabstāvā aptuveni 100 m garš stikla tunelis, kas ļauj tev iet cauri akvārijam, pilnam ar haizivīm, rajām un citām zivtelēm, no kurām daža laba ir puscūča lielumā. Pasākums iepatikās un izstaigāju akvāriju divas reizes.

Pabeiguši akvārija apmeklējumu devāmies uz Siloso fortu, kādreizējo angļu impērijas cietoksni, kuras nolūks bija nosargāt Singapūras ostu pret iebrucējiem. Kā visi labi zina no vēstures, šamā forta padošanās japāņiem skaitās viena no sāpīgākajām zaudēm angļu kara vēsturē. Līdz ar to arī pati forta ekspozīcija ir tāda ar rūgtumu, redz kādi mums lielgabali, bet ģenerāļa neizlēmības dēļ padevāmies. Uz forta kalnu tevi uzved ar autobusu un tad tu vari mierīgi to kādas 2 stundas pētīt un izložņāt. Tā kā pasākums notika bez kondicionētām telpām, karstums bija nežēlīgs.

Pēc Siloso forta apmeklējuma devāmies uz Sentosas pludmali, kas bija izveidota tīri tā neko palmas, smiltis un ļoti silts ūdens. Pablandījušies pa pludmali nolēmām doties uz Delfināriju skatīties delfīnu šovu. Iekāpām Beach train un devāmies uz delfināriju, taču nedaudz padomājuši nolēmām braukt līdz galapunktam tāpat paskatīties. Galapunktā ieraudzījām visnotaļ dzīvespriecīgu atrakciju Sentosa Luge, kuru vistuvāk varētu raksturot rodeļi uz asfalta. Nopērc biļeti tevi ar pacēlāju uznes sentosas salas reljefa augstākajā punktā, tur tev iedod rodeļveidīgus rateļus, uzmauc galvā ķiveri un enjoy mauc lejā pa kalnu kādu kilometru, pa ceļam gan salikti bremzētāji, lai neviens neskrien pie Pētera vārtiem ar rodeļu rateļiem. Izbraukuši kāpām atpakaļ Beach train un devāmies uz Delfināriju. Nonākuši tur konstatējām, ka šovs būs tikai pēc stundas devāmies uz Āzijas tālāko dienvidu punktu, kurš arī kā par brīnumu atrodas uz Sentosas salas.

Āzijas galējais dienvidu punkts ne ar ko īpaši neizceltos, ja uz tā nebūtu uzbūvēti divi savienoti tornīši, līdz kuriem var nokļūt pa iekaramu tiltu. Ja to tur nebūtu varētu mierīgi paiet garām un nemaz nepamanītu, ka esam uzkāpuši uz tā dienvidu punkta. Skats uz ostu un kuģu reidu bija superīgs.

Atgriezušies Delfīnu lagūnā nedaudz iestiprinājušies vietējā Makdonalda ekvivalentā, gājām vērot šovu. Veiksmīgi iekārtojāmies otrajā rindā un padsmit minūtes pagaidot, šovs sākās. Delfīni nedaudz papeldēja, palēkāja un ļāva speciāli izvēlētiem brīvprātīgajiem sevi paglaudīt. Biju gaidījis kaut ko nopietnāku un nedaudz vīlos. Šovs ir par pakāpi zemāks nekā Klaipēdas delfinārija delfīnu sniegums. Totāls ne Flipers!

Flipera cienīgu šovu neredzējuši, devāmies uz 4D Cinemas rādīja pirātu filmu, tā kā šitādu štelli apmeklēju pirmoreiz likās ir okei, bet nu nekas outstanding.

Taču nākošais apskates punkts gan bija izcils – Butterfly world, reāls tauriņu parks, kurā dzīvo un lidinās visdažādākie tauriņi no normāliem Latvijas kalibra tauriņa līdz monstriem ar spārnu izpletumu plaukstas lielumā. Daži gan jau mētājās pa zemi sabradāti, taču pārējie gan lidinājās uz urrā šad tad piestājot, lai ļautos fotografēšanai.

Kā pēdējā atrakcija bija Skytower, kurš nosaukts Carlsberg alus vārdā. Ideja sekojoša – iekāp barankas formas ierīcē, kas tevi paceļ 135 metrus virs apkārtnes un vari izbaudīt Singapūras skatus. Ar mums kopā augšā devās vietējo malajiešu grupa (izskatījās pēc rūpnīcas pasākuma), kas ceļoties augšā sevi idrošināja ar dziesmām, izsaucieniem un nez kāpēc izslēdzot kondicionieri.

Tikuši atpakaļ uz zemes devāmies uz gaisa vagoniņiem, lai nokļūtu atpakaļ Singapūrā. Vagoniņi bija četrvietīgi, brauca daudz augstāk nekā slavenais Siguldas gaisa vagoniņš, un Singapūras skata baudīšanai traucēja nedaudz nospeķotie un aizrestotie logi. Nokļuvuši vagonuiņu pieturas punktā nolēmām nedaudz pablandīties pa veikaliem iepirkšanās centrā Vivo City.

Veikalu piedāvājums tur ir tāds pats kā Rīgā un arī cenas nemaz neatpaliek. Elektronikas preces maksā aptuveni tikpat, daži TV pat dārgāk. Tā kā devāmies vien realizēt vakara plāna daļu vakariņas China Town.

Nokļūt tur ir viegli, kāp iekšā metro un brauc uz staciju China Town, nedaudz pablandies pa ķīniešu kvartālu līdz atrodi Food street un meklē vietu, kas atbilst tavām vajadzībām. Fōodstreet attaisno savu nosaukumu, pārtikas tirdzniecība tur ir divos līmeņos:

Pirmais līmenis ielas mala – Ēdienu dod uzreiz, ir arī galdiņu taču to novietojums pie miskastēm, no ēšanas nekādu estētisku baudījumu nesola. Taču izvēle bagātīga no nūdelēm līdz paša izvēlētam krupim no kastes.

Otrais līmenis – restorāniņi telpās, tur tevi aktīvi mēģina dabūt iekšā iekšāsaucēji. Tā nu arī mēs pēc pāris simts metriem ļāvāmies iesaukties iekšā. Vispār restorāniņš bija tīrīgs un kārtīgs, lai gan ēdienkarte reāli līdzīga mūsu Gan Bei pasākumam, tomēr nedaudz garšīgāka. Vietējam personālam bija nelielas problēmas ar angļu valodu, jo kola bez ledus ar citronu atnāca kā kola ar ledu un citronu. Bet paēdām labi un devāmies ar kājām atpakaļ uz viesnīcu gabaliņš bija ap diviem kilometriem, bet Singapūra naktī ir skaista pilsēta, nedaudz arī mūs ķēra ik vakara lietutiņš. Netālu no viesnīcas apmeklējām pārtikas veikaliņu, lai iepirktu provīziju, kur novēroju interesantu parādību. Pirms manis iepirkās Ķīnas Tautas Republikas pilsonis, kurš nekādi nespēja saprast, kāpēc Singapūrā neņem pretī viņa juaņas, reāls šovinists, apsardze viņu izlika ārā. No dienas piedzīvojumiem noguris nonācis viesnīcā likos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: