Navigate / search

Dvēseļu krātuve (Miss Peregrine’s Peculiar Children #3) by Rensoms Rigss

Dvēseļu krātuve

Reizēm pacietība atmaksājas, un šogad ir tas gads, kad  latviski iznākusi pēdējā grāmata, kura veltīta Miss Peregrīnes brīnumbērniem. Jāatzīst, ka man bija visnotaļ grūti noturēties un nepakampt grāmatas beigas oriģinālvalodā. Taču no tā mani atturēja fakts, ka pirmās divas man ir latviski. Šo grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem liels paldies!

Sešpadsmit gadus vecais Džeikobs atklāj sevī jaunas un varenas spējas un drīz vien ienirst gadsimtu dzīlēs, lai glābtu savus īpatnos draugus no pamatīgi apsargāta cietokšņa. Šajā ceļā Džeikobu pavada Emma Blūma – meitene ar liesmojošiem pirkstu galiem, un suns Edisons Makhenrijs, kura deguns spēj saost nolaupīto bērnu pēdas. No mūsdienu Londonas viņi nokļūst Velna aizas ielu labirintos – Viktorijas laikmeta Anglijas visbriesmīgākajā graustu rajonā. Tieši tur pasaules īpašo bērnu liktenis tiks izlemts uz visiem laikiem.

Šoreiz grāmatas anotācija ir labi uzrakstīta, tā atklāj grāmatas būtību un neko daudz nepasaka priekšā. Iepriekšējās grāmatas beigas bija traģiskas, tāpat kā pirmās. Tādēļ pirms lasīšanas sākšanas neliku lielas cerības uz šīs grāmatas beigām. Autors jau īsti savus varoņus nežēlo. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, Džeikoba turpmākais liktenis mani interesēja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka autors man piegādāja visu, ko es no viņa sagaidīju.

Stāstījuma struktūra nav mainījusies, te ir tikai viens varonis, un tas ir Džekobs. Puisēns, kurš spēj sarunāties ar tukšpauriem un nebaidās no nebūtnēm. Viņa misija ir izglābt savus draugus un parādīt ļaunajiem, kur vēži ziemo. Viņam aiz muguras nestāv armija, viņi ir tikai trīs. Nav arī nekāda konkrēta plāna, taču tas nav nekāds šķērslis. Īpatņu pasaule iet uz galu, laika cilpas galvenā ļaundara Kola vadībā tiek izpostītas, īpatņi aizdzīti nebrīvē, kur ar viņiem tiek veikti šaušalīgi eksperimenti. Viduslaiku Londonas laika cilpa nav nekāda vieglā pastaiga, te visu teritoriju kontrolē ienaidnieks un bez sabiedrotajiem neiztikt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Nezinu, vai autors rakstot šo grāmatu jau domāja par kinematogrāfiju, bet šeit gandrīz katra lapaspuse ir piebāzta ar kolorītiem otrā plāna varoņiem un piedzīvojumiem. Pakaļdzīšanās un bēgšana no vajātājiem te ir galvenais pārvietošanās veids. Nodevība un pušu mainīšana ir tikpat populāra kā elpošana. Tas ļauj autoram uzturēt spriedzi gandrīz visas grāmatas garumā. Ēzelīša Īā vārdiem sakot: “Labs nekad nav uz ilgu”. Ja lasītājs pieturas pie šāda pieņēmuma, viņam nenāksies pievilt sevi ar nepamatotām cerībām.

Nav jau tā, ka autors visu uzmanību cenšas pievērst tikai piedzīvojumiem. Sava artava tiek arī viduslaiku sabiedrības problēmām – nabadzībai, nolemtībai un bezizejai. Tas viss tiek iekļauts īpatņu pasaules problēmu kontekstā. Taču nekādu sociālo zinātņu traktātus te nevajag sagaidīt. Maz tiek runāts par nabadzības cēloņiem un problēmām. Tas viss ir tikai dekorāciju daļa, lai pašausminātu lasītāju. Netiek aizmirstas arī tik triviālas lietas kā draudzība, mīlestība un piederības meklējumi.

Protama lieta, ka viskolorītākais personāžs šeit ir Kols, Džeikoba un visu īpatņu arhiienaidnieks. Viņš nudien ir maniaks ar labām plānošanas prasmēm. Beidzot ir pienācis laiks uzzināt viņa dzīves nerediģēto versiju. Īpatnis par nebūtni nekļūst vienkārši tāpat, uz to ir ejams garš ciešanu pilns ceļš, kuru nevar veikt bez mērķa. Neiztikt arī bez trakiem zinātniekiem un šaušalīgiem eksperimentiem. Izrādās, ka Kola mērķis ir Dvēseļu krātuve. Te nu beidzot lasītājs uzzina, kādēļ jālaupa imbrīnes, cik svarīgas ir brāļu un māsu attiecības, kurš ir notikumu vaininieks un kurš oportūnists. Tiek dots neliels ieskats īpatņu vēsturē, un tie nebūt nav bijuši miera un saticības laiki.

Tā kā no šīs grāmatas biju sagaidījis piedzīvojumus un jau apradis ar domu, ka autoram vienīgais varonis būs Džeikobs, tad spēju atrast pāris lietas, kurām piesieties. Proti, autoram būtu tomēr vajadzējis saņemties un nobeigt grāmatu divdesmit lapaspuses ātrāk. Tad, kad lasītājs ir vēl adrenalīna pārpilns, jūtot līdzi Džeikobam. Taču autors nav varējis apstāties un viņš ir pieķibinājis klāt “beigas”. Tad vēl tās fotogrāfijas. Ja iepriekšējās grāmatās tās ļoti organiski iekļāvās saturam un radīja sajūtu, ka viņas tik tiešām ir vajadzīgas, tad šajā tās tika izmantotas tikai garāmejošu epizožu ilustrācijai. Šķita, ka šīs epizodes ir uzrakstītas tikai tādēļ, lai autors varētu ievietot fotogrāfiju. Taču pretsvaram, autora risinājums žanra standartam – ļaundara monologam bija vienkārši burvīgs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, visa sērija kopumā godam ir nopelnījusi tikpat. Ja patīk aizraujoši piedzīvojumi, kuri noris gan mūsu pasaulē, gan pasaulē, kura atrodas mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā, bet kurā ne visiem ir ļauts ieiet, tad šī ir tieši tāda grāmata. Varonis te ir tikai viens, un viņa ceļš ir grūtību un pārdzīvojumu pārpilns. Džeikobs ir kā tilts starp lasītāju un īpatņu pasauli, nodrošinot katram iespēju atrast kaut ko pazīstamu abās pasaulēs.

Janvāra grāmatas (2017)

Janvāris 2017

Janvāra pirmā puse izskatījās ļoti cerīga, biju nopircis vien pāris grāmatas. Šķita, ka šoreiz apraksts sanāks pavisam īss. Bet tad Bookdepository atcerējās, ka viņš vēl man nav atsūtījis vēl pērnajā novembrī un decembrī pasūtītās grāmatas. Piecas nedēļas, šķiet, ir jauns rekords. Es pat sāku apsvērts atsākt lietot Amazon, tie man sūtījumus piegādā pāris dienu laikā. Jā, ir nedaudz jāpiemaksā, bet grāmatu saņem tad, kad tu vēl atminies, kādēļ tu viņu vispār esi pasūtījis. Saliekot visu kopā sanāca veselas sešpadsmit grāmatas.

The Courage to Act: A Memoir of a Crisis and Its Aftermath by Ben S. Bernanke – Sen, sen atpakaļ izlasīju par Grīnspenu un viņa pirmskrīzes Federālo Rezervju pārvaldību. Ieraudzīju šo grāmatu un sapratu, ka Lielā krīze mani joprojām interesē, un kas gan varētu būt interesantāks kā skats no regulatora skatu punkta?

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser – šo man iedāvināja Vilis uz Ziemassvētkiem, izskatās, ka garas grāmatu sērijas pirmā grāmata. Cilvēki devuši labas atsauksmes, un kas zina, ja pieķers, tad lasīšu vēl un vēl.

Viņa un Viņš. Mīlestība, Attiecības, Sekss by Juris Rubenis – ja īsteni no jauna Kristū piedzimušie sāk runāt par grāmatu dedzināšanu, tad viens ir skaidrs – grāmata ir laba. Nopirku, nezinu vai lasīšu, bet visādi var gadīties.

The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1) by Scott Lynch – šī ir viena no sērijām, kuru es šogad gatavojos vismaz iesākt lasīt. Esmu apzināti centies neko daudz par viņu neinteresēties, lai sev nenomaitekļotu stāstu.

Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2) by Scott Lynch – šī grāmata ir nopirkta gadījumam, ja pirmā iepatīkas tā, ka gribas uzreiz otro arī izlasīt.

The Republic of Thieves (Gentleman Bastard #3) by Scott Lynch – cik noprotu, ceturtā vēl nemaz nav iznākusi un tādēļ pie trešās nācās vien apstāties.

Babylon’s Ashes (The Expanse #6) by James S.A. Corey – Bija plāns šo izlasīt jau iznākšanas dienā. Bet mēs jau visi zinām, ka Ungāru pasta poniji nav tie ātrākie dzīvnieki, un speciālajām gliemežu pasta karietēm paiet ilgs laiks līdz pirms pusgada pasūtīta grāmata, kura tev nosūtīta iznākšanas dienā atnāk līdz laimīgajam lasītājam. Par grāmatu esmu priecīgs, bet par piegādes ātrumu dusmīgs.

Hellblazer, Volume 5: Dangerous Habits (Hellblazer, New Editions, Volume 5) by Garth Ennis – esmu nolēmis lēnā garā izlasīt visu šo šizīgo komiksu, kas iznācis daudzus gadus un no sējuma uz sējuma paliek aizvien dīvaināks.

Hellblazer, Volume 6: Bloodlines (Hellblazer, New Editions, Volume 6) by Garth Ennis – cik zinu, ir iznākuši jau sešpadsmit sējumi. Pirmos četrus nopirku Jānī Rozē, bet nu jau labu laiku turpinājumi neparadās, laikam neviens nepērk.

Atraitne uz gadu by John Irving – no šī autora esmu lasījis tikai vienu grāmatu, un tā bija izcila. Cik noprotu, arī pārējās ir tādas pašas. Vienu dienu bezmērķīgi klīdu pa antikvariātiem un ieraudzīju šo. Nevarēju nenopirkt.

Katastrofas, kas satricināja pasauli (Katastrofas, kas satricināja pasauli, #1) by Guido Ilves – arī atrasta antikvariātā, tāda jaunības dienu atmiņa, dikti savulaik patika.

Katastrofas, kas satricināja pasauli (Katastrofas, kas satricināja pasauli, #2) by Guido Ilves – šajā sērijā ir daudz bilžu un teksta visnotaļ pamaz. Mūsdienās par šīm katastrofām Wikipēdijā var izlasīt daudz smalkāk un precīzāk.

Katastrofas, kas satricināja pasauli (Katastrofas, kas satricināja pasauli, #3) by Guido Ilves – bet deviņdesmitajos gados šī informācija nemaz nebija tik pieejama un tādēļ grāmata šķita dikti laba.

A Darker Shade of Magic (Shades of Magic #1) by V.E. Schwab – impulsīvais pirkums, var teikt, ka tiem, kas šo grāmatu regulāri bāza visos topa augšgalos ir izdevies mani nozombēt.

A Gathering of Shadows (Shades of Magic #2) by V.E. Schwab – man gan teica, ka grāmata esot pārāk generic un, iespējams, es viņu nemaz nelasīšu, tagad man ir bail šo sēriju vispār iesākt.

Duna (“Mēs. Latvija, XX gadsimts”) by Inga Ābele – ja jau visas pārējās sērijā esmu nopircis, tad nebija nekāda iemesla, lai nepaņemtu arī šo. Kas zin’, varbūt reiz izlasīšu.

Sleeping Giants (Themis Files #1) by Sylvain Neuvel

Sleeping Giants (Themis Files #1) by Sylvain Neuvel

Šī ir no tām grāmatām, kuras es nopērku vāka dēļ. Nav tā, ka viņa būtu pieskaņota tapetēm, bet noformējums ir ļoti skaists. Tieši vāks bija tas, kas pievērsa manu uzmanību, palasījis anotāciju sapratu, ka viņa ir arī lasīšanas vērta. Pēc nopirkšanas viņa labu laiku marinējās grāmatu plauktā, gaidot savu kārtu.

Pirms septiņpadsmit gadiem cilvēce atklāja pazemes kambari, kurā atradās nezināmā valodā aprakstītas plāksnes un milzīga metāla plauksta. Meitene, kas savulaik izdarīja šo atklājumu, tagad nodarbojas ar šīs noslēpumainās rokas izpēti un ir pārliecināta, ka kaut kur uz Zemes ir atrodamas arī pārējās milža daļas. Kas un kādēļ ir izveidojis šo milzi, ir noslēpums, kuru vēl jāatklāj, taču viens ir skaidrs – šis atklājums izmainīs cilvēci.

Neslēpšu, esmu nedaudz palasījis arī citu cilvēku atsauksmes un saprotu viņu problēmu – mūsdienu popkultūrā piedienētotos, ka šī grāmata ietvertu sevī transformeriem un Pacific Rim cienīgas milžu cīņas, kurās izšķirtos visa planētas nākotne. Šeit autors ir domājis savādāk, un visu notiekošo izstāsta protokolu veidā.

Man personīgi šis protokolu neitrālums ļoti patika. Katram no lielā projekta dalībniekiem ir dots vārds, viņi stāsta piedzīvoto, dalās savās emocijās, un viss tiek korekti piedokumentēts. Iespējams, ka kādam tādēļ šis stāsts varētu šķist pārāk sauss un neemocionāls, tas gan būtu gadījums, kad nevēlas iedziļināties un iztrūkstošo pats piedomāt klāt, bet sagaidīt visu pasniegtu uz paplātes.

Vislabākais tēls grāmatā ir kādas slepenas struktūras darbinieks. Mēs tā arī nekad neuzzināsim viņa vārdu, tāds kā vīrs melnā. Viņam ir praktiski neierobežotas pilnvaras un kontrole. Kas viņš sevi sauc par informācijas glabātāju, cilvēki vadošos amatos mainās, bet viņš paliek. Viņa tiešais darbs ir šādu lielu un slepenu projektu koordinēšana. Viņš ir tas, kas visu protokolē. Ja no sākama šis vīrs šķiet pilnīgi bezemocionāla un bezkaislīga būtne, tad ar laiku arī viņš pieķeras Projekta dalībniekiem. Tas gan nav šķērslis viņu izmantošanai lielāka mērķa vārdā.

Nākamais nozīmīgais tēls ir Kara, helikoptera pilote, kura redzes defekta dēļ vairs nav pietiekami kvalificēta, lai pildītu kaujas uzdevumus, taču viņai tiek piedāvāta iespēja saskarties ar citplanētiešu artefaktu, un kas zina, varbūt pat vadīt to. Viņa ir tā, kas grāmatai piedod emocionālo noskaņu, te ir gan greizsirdība, gan traki zinātnieki un profesionāli sava darba darītāji.

Ja skatās žanrā globāli, tad tāds ne pārāk bieži izmantots izklāsta paņēmiens. Autors ir pacenties, lai neaizietu pa notikumu eskalācijas taku, lai gan tas būtu bijis tik viegli. Viņš cenšas atbildēt uz jautājumu, ko zemes cilvēkiem nozīmētu fakts, ka citplanētieši patiešām reāli eksistē? Vēl vairāk uz Zemes ir atrasta viņu kaujas mašīna. Kā Zemes valdības to savā starpā spēs sadalīt, un ko tas nozīmēs starptautiskajās attiecībās? Tāds artefakts izmainītu spēku balansu un radītu iespēju jaunam vispasaules karam. Tādēļ jau ir domāti vīri melnā, kas spējīgi domāt globāli un ievadīt visu pareizā gultnē.

Lieku 8 no 10 ballēm un priecājos, ka šai grāmatai būs turpinājums. Cerams, ka tikpat interesants un standarta tendenci lauzošs, ar laiku jau tās antiutopijas nedaudz apnīk un gribas palasīt arī ko fantastisku, kur galvenie ir cilvēki nevis mašīnas un notikumi.

Weapons of Math Destruction: How Big Data Increases Inequality and Threatens Democracy by Cathy O’Neil

Weapons of Math Destruction

Grāmatu nopirku tās nosaukuma dēļ vien. Tas ir iztēli rosinošs. Visiem ir zināms, ka pasauli mēs cenšamies uztvert caur vienādojumu sistēmām un dažādiem modeļiem. Taču katra modeļa pamatā ir pieņēmumi, un no to atbilstības realitātei ir atkarīgi prognožu un rezultātu pareizība. Grāmatu nopirku, bet līdz lasīšanai tiku tikai trīs mēnešu laikā.

Mūsdienu pasaule nav iedomājama bez matemātiskajiem modeļiem, tie tiek izmantoti cilvēka maksātspējas izvērtēšanai, personāla atlasē, apdrošināšanas prēmijas noteikšanā, dažādu iestāžu novērtēšanā un sociālajos mēdijos. Šī joma parasti raisa uzticību, jo kas gan varētu būt pareizāks par vienādojumu sistēmā atrisinātu problēmu? Datu daudzumu šiem modeļiem cilvēki nodrošina paši apzināti vai neapzināti, un standarta ideja ir – jo vairāk datu, jo precīzāks rezultāts. Taču grāmatas autore uzskata, ka viss ir slikti un matemātiskie modeļi patiesībā nodrošina sabiedrības dziļāku noslāņošanos.

Parasti firmas, kas piedāvā dažādas prognozes, savus modeļus tur noslēpumā. Tas ir viņu biznesa noslēpums. Produkta lietotājam lielākoties nav zināmi parametri un algoritmi, pēc kuriem tiek izvērtēta problēma. Autore ir papētījusi dziļāk un nonākusi pie secinājuma, ka liela daļa no šiem modeļiem neatbilst realitātei, un to rezultātu izmantošana rada vairāk problēmu nekā atrisina.

Piemēram, izglītības iestāžu tops vismaz ASV ir totāla fikcija. Tas vairāk izvērtē noteiktas skolas bagātību, aizmirstot, ka par to maksā studenti. Mācību maksa kā faktors nemaz netiek ņemts vērā. Skolas savukārt tiek ierautas nemitīgā cīņā par vietu saraksta galvgalī, palielina savus tēriņus, piesaista finansējumu un palielina mācību maksu.

Interesanti bija lasīt par sistēmu, kura noziedzniekam piešķir recidīva indeksu. Vadoties pēc tā, tiesnesis nosaka soda smagumu. Ideja, protams, šķiet laba un efektīva līdz brīdim, kamēr netiek izvērtēti modeļa parametri. Lielo datu laikmetā modeļa veidotāji ir pamanījušies sabāzt tur iekšā datus, pēc kuriem spriest par cilvēku ir neētiski. Indeksu tieši ietekmē izvērtējamā paziņu loks, radinieku noziegumi un netieši rase. Taču tā kā modelis ir melnā kaste, neviens nekad nav iedziļinājies un izvērtējis no morālā aspekta.

Tāpat grāmata, lai ar’ sarakstīta pirms Klintones un Trampa, vēlēšanu iznākumu dod labu ieskatu mūsdienu ASV vēlēšanu sistēmā. Ja kādam šķiet, ka Tramps ar savu kampaņu ir veicis ko oriģinālu un nebijušu, tad viņi šo lietu nav pamatīgi papētījuši. Arī viņa konkurenti nudien nesēdēja rokas klēpī salikuši un darīja visu, lai ar speciālu datu atlases programmu palīdzību sadalītu vēlētājus mazās mikrogrupās, pie kurām doties ar tām specifisku vēstījumu. Izskatās, ka viņu metode – individuāla smadzeņu skalošana nav nostrādājusi.

Kas tad padara matemātiskos modeļus par Matemātiskajiem iznīcināšanas ieročiem? Galvenie ir trīs faktori – modeļu necaurspīdīgums, mērogs un ietekme. Tie kopā rada bīstamu kokteili, kurš nabadzīgos padara vēl nabadzīgākus, liedzot tiem pieeju lētiem kredītiem un labam darbam. Nezinu kā Latvijā, bet ASV tas ir radījis veselu lērumu ar problēmām. Autore kā risinājumu piedāvā algoritmu rūpīgu auditu, to ietekmes izvērtējumu ne vien no korelācijas, bet arī no morāles un ētikas, lai tie būtu saistīti ar realitāti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Interesants ieskats mūsdienu sociālo grupu uzvedības modelēšanas procesa galvenajos trūkumos. Cilvēki jau lielākoties modeļus veido pēc labākās sirdsapziņas, taču lielākoties tie ir vispārīgi korelāciju sieti, kas nepēta dziļākus aspektus, bet paļaujas uz algoritmu vienkāršību. Tiem nav atgriezeniskās saites, un tie balstās uz pagātnes datiem, aizmirstot, ka arī pats modelis ar savu rezultātu atstāj ietekmi. Pats skarbākais ir tas, ka cilvēki akli tic datora izdotajam rezultātam, ng  nemaz nesalīdzinot to ar patieso situāciju.

Ekspedīcija uz Zemi by Autoru kolektīvs

ekspedīcija

Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, man nebija ilgi jādomā, paņēmu vienu no sērijas spēcīgākajiem stāstu krājumiem. Šī bija mans favorīts bērnu dienās, pašam mājās plauktā nebija, tādēļ nācās laiku pa laikam ņemt no bibliotēkas. Tagad laiki mainījušies, un šo grāmatu īpašumā dabūt nav nekādu problēmu.

Šajā stāstu krājumā ir ietverti vienpadsmit stāsti. Nevar teikt, ka visi ir tādi, kas norauj jumtu, daži nedaudz ir zaudējuši savu aktualitāti, daži rakstīti par tēmām, kuras aktualitāti nezaudēs nekad. Tā kā stāsti nāk no sešdesmitajiem gadiem, tad vietām labi redzam, kā autori nedaudz futuroloģijā aizšāvuši garām. Tas attiecas gan uz milzīgiem kiberskaitļotājiem un Venēras pamatiedzīvotājiem. Bet savulaik nākotne izskatījās tieši tāda.

Grāmata nav bieza, un lasās pat pārāk ātri. Taču laba daudz nevajag. Ievadā lasītājam tiek solīta iepazīšanās ar mazpazīstamiem autoriem, PSRS telpā viņi, iespējams, bija mazpazīstami, taču to nevar teikt par ASV. Lai vai kā izlasīti ir labākie no labākajiem. Šoreiz pozitīvajā nozīmē, neviens no šiem stāstiem nemudina uz komunisma ieviešanu, skarbais zelta laiku kapitālisms, kurā autori izceļ dažādas sociālas problēmas par fonu izmantojot tālu vai ne tik tālu nākotni. Bet nu par iespaidīgākajiem stāstiem šajā krājumā.

Ekspedīcija uz zemi Arturs Klarks- krājuma titulstāsts, vēsta par laiku, kad pēdējie cilvēki uz Zemes ir pazuduši un viņu kultūras mantojumu atrod Veneras iedzīvotāji, kuri izrāvušies kosmosā. Tāds savdabīgs skatījums uz Zemes cilvēkiem no pavisam cita saprāta un civilizācijas konteksta. Protams, viss kļūst saprotams pašās beigās, un tas nudien ir reizē smieklīgi un bēdīgi. Liek aizdomāties, kas paliks pēc cilvēkiem, ja viņi sevi pamanīsies iznīcināt un ko no šīm atliekām spēs izsecināt Citi.

Žēlsirdīgie maitasputni Aizeks Azimovs – stāsta galvenā ideja savā laikā bija saucama par inovatīvu, tagad, šķiet, par šo tēmu esmu lasījis daudzas grāmatas. Ko padarīt plašajā visumā civilizācijā, kura pēc savas dabas ir tendēta uz sadarbību. Pareizi – gaidīt līdz agresīvās pašas sevi iedzīs postā un tad piedāvāt darījumu. Taču šoreiz harriešiem ir gadījusies nestandarta situācija, Zemes iedzīvotāji viņus ir iedzinuši sprukās. Laba Aukstā kara ilustrācija.

Atbraucēja ciešanas Harijs Harisons – Harisonam manā sirdī ir īpaša vieta, taču ar šo stāstu viņš ir pārspējis pats sevi. Vienā īsā stāstā pamanīties iebāzt, reliģijas uzspiešanas mēģinājumu būtnēm, kuru morālā atskaites sistēma atšķiras zemes civilizācijas un loģiski ilustrēt to, pie kā tas var novest, to vajag prast. Vienkārši izcils stāsts par to, kā sačakarēt labu pasauli ar labiem nodomiem.

Visas pasaules raizes Aizeks Azimovs – lai kāds vēl stāsta, ka internetu neviens nav paredzējis. Šeit galvenais varonis ir visu pasauli aptveroša un kontrolējoša mašīna. Cilvēkiem tas patīk, jo ir labi ja kāds uzņemas rūpes par viņiem. Mūsdienās var saskatīt daudz līdzību, Feisbuks jau arī zina, kuras ziņas tev ir vispiemērotākās, un pat Twitteris nekautrējas nedaudz rediģēt rādāmos ierakstus. Dažā labā valstī noziedzību paredz matemātiskie algoritmi, mums vēl pietrūkst pašas mašīnas, kura pati arī kaut ko vēlētos.

Ripeļi Stīvenss Barrs – tagad, kad mums istabas uzkopj automāti, šīs stāsts nešķitīs kaut kas īpašs, bet arī mums vēl ir kur augt. Šis ir stāsts par robotapokalipsi, vismaz lokālu. Kāda zinātnieka eksperimenta objekti iegūst saprātu un mēģina nodrošināt savu autonomiju. Nedaudz humoristisks, nedaudz biedējošs.

Cilvēks, kas atnāca par agru Pols Andersons – šim autoram vēsturiskā fantastika labi padodas, šeit ir stāsts par kādu ASV karavīru, kurš nejauši nonāk vikingu Islandē. Stāsts ir traģisks, bet pasniegts interesantā manierē.

Manuprāt, ja vēlies nezinātāju iepazīstināt ar zinātniskās fantastikas klasiku, tad šī grāmata ir laba ieteikšanai. Lieku 10 no 10 ballēm, patīk tikpat labi kā bērnu dienās, un esmu gatavs rekomendēt ikvienam, kas vēl nav izlasījis šo izcilo stāstu krājumu!

Sargasi kosmosā (Solar Queen #1) by Andre Norton

Sargasi kosmosā

Šī savulaik man bija ļoti iemīļota grāmata, lasījis esmu reizes piecas, un praktiski sižetu zinu no galvas. Protams, no grāmatas atcerējos tikai piedzīvojumu daļu un japāņu nindzju Muru. Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, nolēmu izvēlēties savu bērnības favorītu un pie reizes atsvaidzināt sev atmiņā grāmatas varoņus.

Federācijā ietilpst simtiem zvaigžņu sistēmu. Galvenais ekonomikas dzinējspēks ir tirdzniecība. Bez tirdzniecības kuģiem planētas paliktu izolētas un neizpētītas. Cilvēki galaktikā nav vienīgie, iepriekšējo civilizāciju piemēri rāda, ka galaktiskā dominance nevelkas ilgi, parasti iekšējo pretrunu dēļ civilizācija iznīcina pati sevi. Taču “Saules karalienes” komandai šādas lietas prātu nenodarbina. Viņi ir brīvie tirgoņi, no tiem, kas izpleš Federācijas ietekmes sfēru, kontaktē ar citplanētiešiem un ar to nopelna sev iztiku. “Saules karalienes” komanda nopērk tiesības apsaimniekot kādu nomaļu planētu Limbo, iespējams, ka tas būs viņu lielais ķēriens.

Grāmatas ievadā brāļi Strugacki saka atzinīgus vārdus par šo darbu, uzslavē autores meistarību izcelt sociālas problēmas. Neizslēdz, ka tas darīts neapzinoties, bet visādi citādi pasludina šo darbu par fantastikas etalonu. Šis nu ir tas gadījums, kad puiši ir pamatīgi kļūdījušies. Jā, kad tev ir divpadsmit gadi, tu šo grāmatu lasi ar aizrautību. Izlasi, noliec malā un pēc pāris dienām pārlasi atkal. Jo padomju laikos jau interesanti piedzīvojumi bija retums. Tagad, kad esmu nedaudz paaudzies, man par nožēlu nācās atklāt, ka grāmatā jau arī ir tikai tā piedzīvojumu daļa. Personāži te ir tikai statisti, kas vēsta un kuri veic piedzīvojumus.

Saprotu savu bērnības lielo aizrautību. Galvenis varonis ir izvēlēts ļoti veiksmīgi, puika Deins, kurš tikko pabeidzis tirdzniecības skolu un kura sapņi uz ērtu vietu starpzvaigžņu megakompānijā izbeidzas jau atlasē. Viņam nav nedz sakaru, nedz bagātības, un viņš tiek norīkots uz “Saules karalienes”. Te viņam nākotne nesolās pārāk spoža, taču viņš apmeklēs tālas mežonīgas planētas un vesels vezums ar piedzīvojumiem tiek garantēti nodrošināts. Tālāk viss ir pēc agrīnās fantastikas standartiem – labie ir labi un sliktie ir slikti. Lai lasītājā nerastos nekādas šaubas, autore vajadzīgos brīžos to noskaņo pret sliktajiem Sargasu planētas pirātiem, un viss kārtībā.

Vienu nevar noliegt, grāmata lasās ļoti ātri, jo viņa ir gan plāna, gan interesanta. Jau no sākuma ir skaidrs, kurš uzvarēs, un tas liekus pārdzīvojumus nerada. Grāmatas iznākšanas gados galvenajiem varoņiem vēl lielākoties bija neaizskaramo statuss un tādēļ pat īpaši ļaunie vienmēr tika nogādāti taisnas tiesas priekšā. Jo nošaujot ļaundari, labais nevar triumfēt visa pilnībā. Taisnības triumfēšanas fonā labi iederas citplanētieši artefakti, seni ieroči un pirāti.

Grāmatai nāktos likt ne vairāk par 3 no 10 ballēm. Ja viņai līdzi nenāktu gaišās bērnības atmiņas, tā laika pozitīvie iespaidi un sapratne, ka kādreiz jau visiem autoriem jāsāk mēģināt rakstīt. Tad tā arī ieliktu, bet ņemot iepriekš minēto, vērā lieku 7 no 10 ballēm, laba grāmata, ar kuru iesākt fantastikas žanru agrā vecumā. Viss cikls kopumā nebūt nav slikts, ja patīk uzsvars uz piedzīvojumiem.

Созерцатель by Алексей Пехов

Созерцатель by Алексей Пехов

Par šīs grāmatas iegādi man nebija ilgi jādomā – ieraudzīju un nopirku. Pat vairāk, šis bija tas retais gadījums, kad es par tās iznākšanu zināju iepriekš. Zināju, ka te būs stīmpanks, nedaudz maģijas un pavisam nedaudz detektīva. Bija pamatotas aizdomas, ka arī šajā darbā autors būs pacenties uz nebēdu pasaules veidošanā. Protams, biju nedaudz apvainojies, ka tā vietā, lai turpinātu rakstīt par Пересмешник pasauli, viņš sācis vēl vienu jaunu ciklu.

Rierta ir pilsēta uz ūdens, kas sevī ir savākusi visus megapoles tikumus un netikumus. Tās valdnieks Dukss ir progresīvs cilvēks, viņš attīstības un naudas dēļ ir gatavs industrializēt visu un visus. Jaunās industrijas pamats ir motorija, viela, kas spēj aizvietot ogles un tvaiku. Šī resursa ieguves noslēpums pieder tikai Riertai. Motorija ir ienākusi katra cilvēka mājās, progresu ir pelnījuši visi. Taču ar to kopā ir atnākušas sāpes un nāve. Motorija nav īsti nekaitīga, un saindējoties ar to, vēl paveiksies, ja vienkārši nomirsi. Itans Šelbijs ierodas pilsētā izmeklēt kāda noslēpumaina mehānisma pazušanas apstākļus. Viņa klients jau ir miris, taču tas neatceļ detektīva pienākumu noskaidrot patiesību.

Kā jau fanbojam pienākas, sākšu ar pasaules apjūsmošanu. Autoram jaunu pasauļu radīšanu un piepildīšanu ar saturu nudien iet no rokas. Te nekas nav lieks, ja nu vienīgais pāris poētiskie skatu apraksti, kas piedod noskaņu. Viņam piemīt spēju pasaules vēsturi stāstījumā iekļaut organiski, te nav nodaļas, kurās tiek atstāstītas leģendas. Galvenais stāstītājs ir Itans, iepriekšējā kara veterāns, un laiku pa laikam viņa atmiņās varam uzrakt kādu Riertas pasaules šķautni. Un šādu šķautņu ir visai daudz, taču tās visas vairāk vai mazāk vieno motorija.

No sākuma domāju, ka motorija ir kaut kāds naftas paveids. Bet beigu beigās šo vispārējo spriedumu atmetu. Protams, ka grāmatas centrālā tēma nav tikai elpu aizraujoši piedzīvojumi un pakaļdzīšanās. Autors aizskar arī daudz nopietnākas sociālās problēmas, kuras izraisa industrializācija. Sabiedrības noslāņošanās, ekoloģiskās problēmas un kara vešanas metodes. Un ja tam visam piejauc klāt vēl kripatiņu maģijas, tad rezultāts ir visnotaļ iespaidīgs. Cilvēkam pietiekoši ilgi strādājot ar motoriju, neizbēgami nākas saskarties ar lietām, kuras parastie fizikas likumi nespēj izskaidrot. Lielākoties tie paliek par “kontagiem”, radījumi, kas reiz bijuši cilvēku, bet tagad zaudējuši visas cilvēciskuma atliekas, siro upura meklējumos. Tā tas ir vairumā gadījumu, ir arī ļaudis, kuriem motorija dod paranormālas spējas, neatņemot saprātu, bet tas nav uz ilgu laiku; Itans ir viens no tiem.

Galvenais varonis ir ieņēmis šī žanra standarta lomu, kara veterāns, detektīvs, izbijis policists. Cilvēks, kuru ikdienā vairāk nomāc domas par cilvēcīguma zaudēšanu. Protams, neiztiek arī bez iedzeršanas, bet vispār viņam ir daudz nopietnākas atkarības. Tai pat laikā viņš ir pietiekoši labi informēts par savas pasaules niansēm, jaunības patriotisms viņam ir izzudis kara laikā, no tā viņš atgriezās ar medaļu, psiholoģiskām problēmām un prasmi nogalēt cilvēkus. Tomēr viņā vēl nav nomirusi ticība labajam, un par šo abstrakto labo viņš ir gatavs cīnīties. Kā tēls viņš ir izdevies visnotaļ interesants, sevišķi brīži, kad viņš pēc savas pieredzes spriež par Riertas sabiedrību. Diktatūra ir slikta, šaubu nav, bet kā nodrošināt, lai pēc varas gāšanas jaunie valdnieku būtu labāki. Nekā!

Sižets ir aizraujošs, lai gan vietām ir nedaudz par daudz iestiepts ar brīžiem, kuros nekas daudz nenotiek. Iespējams, tas radīja sajūtu, ka beigas sanākušas sasteigtas, jo tur viss nudien risinājās mērkaķa ātrumā, un no pēdējām astoņdesmit lapaspusēm bija grūti atrauties. Sevišķi laba bija pastaiga pa Vecās Akadēmijas teritoriju. Šī ir no tām retajām Pehova grāmatām, kuru tomēr ir iespējams nolikt malā un domāt par kaut kā cita lasīšanu.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies lasīt kvalitatīvu stīmpanku, kurā darbība notiek tādā kā industrializētā Venēcijā, kura kontrolē pasaules visstratēģiskāko resursu, tad droši uz priekšu, pamatīga piedzīvojumu deva garantēta. Nav šī autora labākā grāmata, bet tikai nedaudz pietrūkst līdz ļoti labas līmenim. Nedaudz nokaitināja klifhangeris grāmatas beigās.

Visa dzīvība zaļo by Clifford D. Simak, Klifords Saimaks

visa-dziviba-zalok-saimaks

Turpinās mans Fantastikas pasaulē sērijas projekts. Šoreiz lasīšanai izvēlējos vienu sava favorītautora darbu, par kuru neko daudz neatcerējos. Varu derēt, ka esmu lasījis šo mazpilsētas stāstu pāris reizes, bet ļoti, ļoti sen.

Kādā mazā ASV pilsētiņā kādu dienu sāk notikt dīvainas lietas. Neredzams kupols, kas norobežo pilsētiņas iedzīvotājus no apkārtējās pasaules. Bankrotējušam apdrošināšanas aģentam Berdam ofisā uz galda pēkšņi parādās telefons bez vadiem un ciparnīcas. Paceļot klausuli Breds saņem iedāvājumu būt par pārstāvi. Kam un kādēļ ir nepieciešams pārstāvis, viņš tā arī nesaprot. Tam visam ir sakars ar puķēm, kuras reiz no meža uz savu dārzu atnesa Breda tēvs.

Ja cilvēks ir Bībeles zinātājs un atminēsies, ka grāmata angliski saucas “All Flesh is Grass”, tad viņš uzreiz atminēsies Jesajas grāmatas 40:6 “Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!”, un līdz ar to pats sev daļēji nomaitekļos visu grāmatas saturu. Taču tādu cilvēku diez vai būs daudz.

Stāsts ir tipisks Saimaka darbs, viņa darbos cilvēces vēstures pagrieziena punkti vienmēr noris mazā lauku miestiņā, kur lēmumus nākas pieņemt pavisam viduvējiem cilvēkiem. Šeit lēmums nav no vienkāršākajiem  – ārpuszemes civilizācija vēlas nodibināt kontaktus ar cilvēci. Ir veikts rūpīgs sagatavošanās darbs, bet ir lietas, kuras viņas nespēj izprast, un tādēļ ir nepieciešamas emisārs cilvēks. Lai arī Breds ir lauķis – parastais, bez īpašas izglītības, viņš tomēr spēj apjaust notiekošā nozīmīgumu. Viņš neko nezina par saviem darba devējiem, ir skaidrs tikai viens – viņi, ja labi gribētu, varētu iekarot zemi, taču nez kādēļ viņi izvēlas sadarbību. Varbūt aiz tā kaut kas slēpjas, mūsdienās teiktu “maigā vara”, infiltrācija un pakļaušana bez drastiskiem paņēmieniem? Breds nebūt neatmet ideju, kuru piedāvā militāristi. Noslaucīt ciematiņu ar visu citplanētiešu priekšposteni no zemes un aizmirst par visu ideju. Iespējams, pareizākā ideja ir agresija.

Tai pat laikā par galveno tēlu nevar sacīt, ka viņš ir labi noslīpēts. Lai ar uz pasauli skatāmies viņa acīm, nevar teikt, ka viņa “iekšējā” pasaule būtu ļoti bagāta. Viņš ir standarta labais cilvēks. Samierinājies ar savu vietu pasaulē, dzīvē neklājas pārāk spoži un pat brīdī, kad viņš saņem lielo iespēju, viss aiziet grīstē. Viņam ir jākļūst par varoni, bet viņš nemaz to nevēlas.

Šīm pārdomām grāmatā ir veltītas diezgan daudzas lapaspuses. Mūsdienu darbiem, kas veltīti Kontaktiem, īsti līdzi nevelk, bet jāatceras, ka savulaik šis bija viens no žanra pamatlicējiem. Tomēr pamatidejas ieskicētas ļoti labi. Ne velti pats Stīvens Kings nav kautrējies veselas divas reizes izmantot ideju – pilsētiņa zem kupola. Kā grāmata lasījās ļoti raiti, neskatoties uz autora spēju gari un plaši izplūst dabas aprakstos, savulaik bērnībā man augsti kotējās citplanētu apraksti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies atgriezties pie saknēm, izlasīt darbu, kurš atstājis ietekmi uz daudziem autoriem, tad šis ir viens no tiem, kurš lasāmā sarakstā jāiekļauj obligāti!

Petaura medības (Pirx the Pilot) by Stanisław Lem

Peataura medības

Izskatās, ka šogad sākšu ar pamatīgu “vecās” fantastikas ieskrējienu. No vienas puses jau gribas pabeigt Fantastikas pasaulē sēriju pēc iespējas ātrāk. Taču vēl vairāk motivē tas, ka šī sērija satur patiešām kvalitatīvus darbus, kuri aptver lielu daļu no žanra klasikas. Šo grāmatu līdz šim biju lasījis tikai krievu valodā, jo latviski, kā jau lielākā daļa no Lema grāmatām, tās nebija atrodamas pat komisijas grāmatu plauktā.

Pilots Pirkss ir parasts cilvēks – vidējais, viņš mācībās ne ar ko īpašu nav izcēlies, nav uzrādījis neticamus rezultātus, nav arī pārāk par sevi pārliecināts, un ar meitenēm viņam ar neveicas. Taču tas viņam netraucē sapņot par zvaigznēm un mācīties par kosmosa kuģa pilotu. Šajā stāstu krājumā ir ietverti stāsti, kas parāda kā Pirkss no zaļknābja kursanta izauga par īstu kosmosa iekarotāju. Labi lielākoties tie ir patruļlidojumi, kuros aiz garlaicības var nomirt, taču laiku pa laikam notiek arī kaut kas interesants.

Grāmata sarakstīta laikā, kad šķita, ka kosmoss ir rokas stiepiena attālumā. Drīz būs kosmiskie kuģi ar atomdzinējiem, kuru plazmas strūklas spēs nogādāt cilvēkus jebkurā saules sistēmas nostūrī. Kur lidojums uz Mēness būs aptuveni tas pats, kas pārbrauciens ar tālsatiksmes autobusu un kosmosa kuģu maršruti būs tik pārpildīti, ka vajadzēs speciālu dispečerdienestu. Diemžēl šis sapnis tā arī nekļuva par realitāti, cilvēce jau gadus četrdesmit šajā jomā mīņājas uz vietas, nav īsti stimula un vēlmes. Tādēļ Priksa pasaule vismaz pagaidām ir palikusi nesasniegta nākotne. Jā, autors nav pamanījies paredzēt internetu, bet viņam ir visnotaļ laba ideja par stimulatoriem, kosmosa dzinējiem un citu planētu kolonizēšanu.

Var teikt, ka šis stāstu krājums ir par to, kā kļūt par īstu cilvēku. Pirksa izaugsme ir acīm redzama, lai gan dziļi iekšā viņš vienmēr paliek tas naivais kursants, kāds viņš ir pirmajā stāstā. Viņam patīk visu prātīgi apdomāt pirms pieņemt lēmumus, daži pat uzskata, ka viņš nedomā vispār. Taču, kā lasītājs redzēs, pat kosmiskajos kuģos skriešana pa priekšu vilcienam ne pie kā laba nenoved. Pirksam patīk darbs, kuru viņš veic un dara to apzinīgi. Tāds tipisks nākotnes cilvēks, priekšzīmīgs un atbildīgs.  Parastie cilvēki jau nesaprot pilotu grūto maizi, viņus īpaši neinteresē, kā viņus nogādā uz Marsu vai Mēnesi, neapzinās to, cik šis pasākums patiesībā ir risku un briesmu pilns. Ne visi kosmiskie kuģi ir izcilā tehniskā stāvoklī, un bieži vien ir situācijas, ka tāds lido ar reaktoru, kurš kuru katru brīdi var uziet gaisā.

Noteikti gribu uzteikt kādu grāmatas tēlu, kuru tulkotājs pārtulkojis kā Ēzeļu Pļaviņa. Man ir aizdomas, ka krājumā krievu valodā varēja izlasīt, kā instruktors pie šāda vārda ir ticis, bet te tā ir vienkārši smieklīga iesauka bez paskaidrojuma. Autors ir jāuzsaka par izvairīšanos no gaišās nākotnes popularizēšanas, te nav runa par komunisma uzvaru, krievi kotējas augstu, bet tas netraucē viņiem sadaroties ar amerikāņiem. Angļi gan nemaz nav modē; kā likums stūrgalvīgi cilvēki, kas nedomā racionāli.

Šī ir no tām jaukajām grāmatām, kurās rakstītais nekad nenoveco, tiekšanās pēc zvaigznēm un optimistiskais nākotnes skatījums. Tāda , kas parāda, ka galvenais noteicējs vienmēr būs cilvēks, un tehnoloģijas būs tikai pēc tam. Tāds mēģinājums ieskicēt jaunos izpētes horizontus un to, ka šie pētnieki lielākoties būs tādi paši cilvēki kā lasītājs. Neiztrūkst arī autoram raksturīgā vieglā ironija par jauno pasauli. Grāmatas pelnījusi 8 no 10 ballēm. Žēl, ka te nav iekļauti visi stāsti, piemēram, tas par citplanētiešu artefaktu, kuru Pirkss nejauši pamana savā patruļlidojumā. Bet mēs jau zinām, ka Pirkss vispār sakaras ar dīvainām lietām.

Mutants-59: Plastmasu ēdājs by Kits Pedlers, Džerijs Deiviss

Plastmasu ēdājs

Turpinu savu Fantastikas pasaulē sērijas izlasīšanas projektu. Šis solās būt daudz interesantāks, jo liela daļa no grāmatām ne tikai ir palikušas atmiņā kā labas no bērnu dienām, bet pārlasot joprojām tur savu līmeni. Atceros, kā apmēram desmit gadu vecumā izlasīju šo grāmatu pirmoreiz, tehnogēnās katastrofas apmēri mani pārsteidza un lika aizdomāties.

Londonā kāds biologs – entuziasts, nolēmis atrisināt piesārņojuma problēmu, viņš meklē baktēriju, kura spētu sadalīt plastmasu. Nelaimīgas sakritības rezultātā pētnieks mirst un viņa izgudrojums nonāk brīvībā. Mūsdienu civilizācija uz plastmasu balstās daudz vairāk nekā jebkad, un šķietami nekaitīga baktērija spēj nodarīt lielu postu. Taču to neviens nepamana, pirms Londonā nesāk notikt grūti izskaidrojamas katastrofas.

Šī nu ir īsta bioloģiskā laika bumba. Grāmata ir aktuāla arī mūsdienās; specializētie organismi, nanoroboti nav nekas jauns un nebija nekāda atklāsme arī pirms četrdesmit gadiem. To, ka organismu bioloģiskajai uzlabošanai var būt sekas, saprata jau tajā laikā. Es te nerunāju par anti ĢMO, bet par to, ka radot unikālu organisma ekosistēmā ir vērts padomāt par tā kontroles mehānismiem. Plastmasas ēdājs šajā grāmatā bija perfekta problēmas ilustrācija. Cilvēks jau diendienā nemaz tā daudz neaizdomājas par plastmasas izplatību savā dzīvē. Un tādēļ plastmasas ēdājs kā veco Rimi maisiņu notīrītājs varētu šķist efektīvāks par atkritumu šķirošanu. Šis ir tieši tāds stāsts.

Grāmata pēc būtības ir dažādu katastrofu norišu apraksts, kurā autori, nebaidīšos no šī vārda, ar prieku apslaktē tūkstošiem nosacītos londoniešus. Gandrīz kā nopietnā bojevikā saduras milzu mašīnas, kuras ved cianīdu, ripo dzelzs trubas un pūlis samin vājākos. Metro vagoni tuneļos sprāgst vienā laidā, un cilvēki pārvēršas pelnos. Kā zombiju filmās ir ieviesta totāla karantīna, kura nepalīdz. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, un vienīgā cerība ir uz galveno varoni Džerardu.

Džerards nāk no Kanādas, un katram muļķim ir skaidrs, ka īstens britu glābējs var būt tikai no bijušās kolonijas. Viņš ir šķīries no sievas un brīvs cilvēks. Taču jaunā darbavieta viņam nepatīk. Tās vadītājs viņa acīs ir zaudējis jebkādu cieņu. Īsts mežonīgais kapitālists, kurš izgudro labas lietas, taču tai pat laikā nedomā par atbildību, kas jāuzņemas izgudrotājam. Viss grāmatas centrālais temats ir – izgudrotājiem jābūt atbildīgiem par saviem izgudrojumiem. Ja šādas atbildības nav, ja izgudrotājs ir gatavs iet pāri līķiem, lai tikai sakaustu vēl vairāk piķi, tad tas nav ētiski un pie laba gala tas nenovedīs. Šī sadaļa gan bija aiz matiem pievilkta, jo arī man radās jautājums, tāpat kā Džerarda šefam, kā es, izgudrojot jaunu inovatīvu plastmasu, varu paredzēt, ka kaut kur kāds pustraks vientuļnieks ir radījis baktēriju, kura ēdīs tieši manu produktu. Te vietām autori cenšas sajaukt cēloņus ar sekām.

Bet nu atpakaļ pie kanādieša, nekā daudz jau par viņu nevar pateikt, romāns ir vairāk piedzīvojums nevis mīlas stāsts. Tādēļ varonis ir drošsirdīgs kartona gabals, kas ar pilnu krūti metas iekšā piedzīvojumos un viņam acīs iekrīt sava šefa sieva. Tad nu mums vienā persona ir zinātnieks, dumpinieks, ugunsdzēsējs un akrobāts. Izcila kombinācija, sevišķi, ja ar gāzes degli jālaužas ārā no Londonas metro dziļumiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, tēma ir aktuāla, par zinātnes atbildību citu cilvēku priekšā, veiksmīgi aprakstītas tehnogēniskās katastrofas, labs piedzīvojums. No varoņiem neko daudz gan nevajag gaidīt, viņi ir tikai zobratiņi. Nu un beigas bija ar ironiju. Šajā sērijā šī ir droši lasāma.

%d bloggers like this: