Navigate / search

Jaunzēlande piecpadsmitā diena

13. marts

Bišu strops
Zēlande

Šodien mums atkal priekšā tāls ceļš – uz 350 kilometriem, taču ir vēl viena vieta, kas mums jāapskata Velingtonā – Zealandia. Saliekam mantas mašīnā un braucam. Pa ceļam sanāk ievērtēt Jaunzēlandes parlamentu, kas te tiek saukts par bišu stropu. Ja ir pieradis pie noapaļotajiem stropiem, tad nosaukums ir pašā laikā. Pie Zēlandijas noparkojamies, nopērkam biļeti un dodamies apskatīt ekspozīciju. Sākumā aplūkojam izbāzeņu sekcijas, beidzot var iečekot, cik lielas tad ir bijušas moas, kas savulaik bija galvenais maoru iztikas avots. Te ir izstādīta visbrangākā cilvēka augumā, mazie tītarveida sugasbrāļi tiek tikai pieminēti. Tad var palasīties par vietējās floras un faunas unikalitāti, ekosistēmas trauslumu un to, ka Zēlandijā ir izveidots pēdējais lokālo dzīvnieku bastions, kas brīvs no visādiem zīdītājiem. Teritorijai apkārt ir žogs un iekšā izveidoti visi apstākļi, kas putniem un dzīvniekiem nepieciešami, lai vairotos.

Zealandia

Kad esam sasmēlušies informāciju, dodamies uz pašu parku. Ja godīgi, te var mierīgi noblandīties visu dienu, ja paņem gidu, tad noteikti. Nu un var noblandīties arī visu nakti, jo naktī izlien kivi un tiem rīko nakts ekskursijas. Sākumā var apskatīties posumu un žurku lamatu iekšējo uzbūvi. Šīs kastes mēs esam redzējuši visos mūsu pārgājienos. Diezgan viltīga uzparikte, kas var nogalēt pat veselus divus kaitniekus. Ar posumiem te iet traki, savulaik kādi gaiši prāti nolēma atvest no Austrālijas posumus kā kažokzvērus. Posumu galvenais pluss bija tas, ka viņi tika uzskatīti par veģetāriešiem. Pirmie nosprāga jaunos kartupeļus nesagaidījuši. Otrais mēģinājums bija veiksmīgs, un nu tie ir pārņēmuši Jaunzēlandi kā sērga. Izrādījās, ka viņi nemaz nav tādi veģetārieši, viņi aizēd ķirzakas un mazputniņus. 1993. gadā posumu īstā daba tika atklāta filmā, kurā viņi izēda kōkoko ligzdu, gan cālēnus, gan olas! Braucot pa ceļu sabrauktus posumus var redzēt itin bieži. Vietējie ekologi gan apgalvo, ka posumi iet mazumā, bet man ir šaubas, ka šos visus varēs iznīdēt. Mums ir paveicies – Zēlandija ir no posumiem brīva zona.

Kāka
Zealandia

Lai ar’ parks sola apmeklētājiem visādus brīnumus, ar to atrašanu ir visnotaļ lielas problēmas. Viss pasākums ir ievietots kompaktā ielejā, kur bijušās upes augštecē ir dambis ar rezervuāru, bet lejā pie ieejas otrs rezervuārs. Tajos mīt ūdensputni, ja pareizi sapratu, tad šie reizēm ienes parkā pa kādai žurkai, tādēļ žurku lamatas ir arī šeit. Mēs te grasāmies pavadīt vien pāris stundas, uziesim līdz dambim un nāksim atpakaļ. Ar putniem no sākuma ir kā ir, nav neviena. Toties ir pogas, kuras nospiežot krūmos sāk čivināt noslēpts skaļrunis.

Vīlušies dzīvajās radībās, aizejam uz vienu pamestu zelta raktuvi. Tālu šahtā iekšā netiek, labi ja desmit metrus, toties var palasīt par ieguves daudzumu un zelta drudzi Jaunzēlandē. Nu pret kalnu ar bija nopietni jāvelkas. Kāpjam atpakaļ uz asfalta, iesim skatīties Tuataras. Tās ir dikti seni reptīļi, kuras šeit esot veiksmīgi izdevies pavairot. Mēs gar žogu noklimstam padsmit minūtes. Neskatoties uz to, ka vietām ir magnētiskās uzlīmes, ar kurām atzīmētas tās vietas, kur kādam laimīgam ekskursantam izdevies tuataru pamanīt, mums neveicas nemaz. Tikpat tās tuataras varētu būt izdomāts radījums.

Zealandia
Zealandia

Mums neveicas arī ar Wāta milzu circeņa atrašanu, šamiem ir uztaisīti speciāli skapīši ar tīkla sienām, cik es viņus neatvēru, visi bija tukši. Labi, tur vēl bija milzu kompostkaudze, bet to es neņēmos pārrakņāt. Arī ar kivi pamanīšanu mums neveicās, lai ar gājām pa nudien brangu kivi pamežu. Toties redzējām, kākā papagaiļus, te viņus baroja speciālās barotavās, hihi, robinus un kingfišerus un pākehes. Arī dambim nebija nekādas vainas. Vispār jau smuka vieta, un ja sagatavotos nopietnāk, un atvēlētu parkam vairāk laika rezultāts noteikti būtu daudz labāks.

Klusais okeāns
Paekakariki
Paekakariki pludmale

Pirms iešanas prom nedaudz iepērkos suvenīru bodē un tad laižam uz Paekakariki, tur Maija savulaik nodzīvojusi veselu gadu, tad nu pastaigāsim pa viņas bērnības takām. Pa šo laiku šis tas pamainījies -uzbūvēta jauna šoseja. Viņas viesvecāki māju pārdevuši un pārcēlušies uz Fakatāni. Mēs pastaigājam pa vietējo pludmali, paskatāmies uz Kapiti salu, iepērkam vietējo saldējumu un dodamies tālāk uz Paraparaumu (tā tās vietas nopietni sauc, es to pats neizdomāju). Tur mums ir šopings. Es atceros, ka man rītdienas pārgājienam nav nopirkti cimdi un šauju iekšā sporta veikalā. Atrodu piemērotus, parunāju ar pārdevēju un šis man iedod 70% diskontu, es savukārt elektroniskā ietaisē augsti novērtēju viņa apkalpošanas kultūru. Tā kā ir jau pāri pusdienlaikam, ieejam vienā sviestmaižu bodē un nopērkam sev šo to ēdamu. Teikšu kā ir, mana izvēle nebija no labākajām.

Discovery lodge

Un tad seko mūsu lielais pārbrauciens uz Discovery lodge Tongariro. Mēs praktiski nekur nepiestājam, laika apstākļi ir samaitājušies un sāk līt lietus, debesis klāj mākoņi un vietās, kur mums būtu jāredz divi vareni vulkāni, mēs redzam tikai pelēku mākoņu slāni. Piestājam pie Makatote viadukta, kas ir diezgan smuks dzelzceļa tilts, Maija ar Initu nemaz nekāpj ārā no mašīnas, ir jau ar drēgns un līņā. Degvielas uzpildes stacijā vietā kas saucas National park, es nopērku visdārgākās pirkstiņ baterijas savā mūžā. Īstenībā, šis ir ne tik daudz degvielas tanks, cik alpīnisma piederuma veikals, vari atbraukt šortos un te par dārgu naudu ekipēties kalnos kāpšanai.

Tuvojoties motelim, laika apstākļi kļūst pavisam draņķīgi, redzamība simts metri, es zinu, ka desmit kilometru attālumā no mums ir divi megavulkāni, bet redzēt viņus nevaru. Mums rīt ir ieplānota Tongariro Alpine Crossing taka, mūs no rīta ap sešiem autobuss aizvedīs un pēc astoņām stundām otrā pusē savāks. Vismaz tāds ir plāns. Iečekojoties motelī, sastopu Lavkrafta lietu zinātāju, šis novērtē man Obey Chtulhu! T-kreklu, bet ir spiests atzīt, ka rītdienas pārgājiena varbūtība esot 50/50, lai atnākot pēc septiņiem, tad būšot atjaunināta laika prognoze.

Tur ir vulkāns

Iekārtojamies motelī, vieta teorētiski ir ar skatu uz kalniem, mēs te neredzam pat pāri sētai. Mums pirmo reizi visā ceļojumā nepaveicas ar laiku un galvenais, ka vissmukākajā vietā. Bet tā nu tajos kalnos ir, un tur neko nevar darīt. Atjaunotā laika prognoze rīt sola arī pērkona negaisu, tā kā mums taka paliks citai reizei. Ejot gulēt mazliet ceru, ka prognozētāji būs nošāvuši greizi.

Jaunzēlande četrpadsmitā diena

12. marts

Šorīt mums ir plānā lielais pārbrauciens uz blakus esošo Ziemeļu salu. Augšā jābūt visai laicīgi, pabrokastojam, nočekojam, vai kaut ko neesam aizmirsuši, un dodamies uz Piktonu. Piktona nav tālu – vien 40 kilometri. Pa gaisa līniju vispār 8 kilometri, bet tas ietvertu brangu peldēšanu. Ceļš ir standarta, ar tādiem serpentīniem, ka pat man nedaudz vilka uz nelabu dūšu. Daudzo līkumu dēļ jābrauc ap stundu. Lai nedaudz atspirgtu, piestājam pie Nagkuta Bay, tur pastaigāju, nomierinu savu sabuntojušos līdzsvar orgānu. Rīts ir padevies lietains un miglains, pie tam mums piesienas pīles, kuras te noteikti tiek piebarotas.

Braucam tālāk, tā kā uzkrājusies laika rezerve, piestājam aplūkot kruīza kuģu piestātni no augšas Šekspīra līča lukautā. Mums ir paveicies – kruīza kuģi ar papīrmalku priekšplānā nemaz nenākas tik bieži redzēt. Te var izlasīt nedaudz par vietējo vēsturi. Vispār jau smidzina lietus, bet tas netraucē nedz mums, nedz vietējam iedzīvotājam vērot apvārsni. Tā kā līdz prāmim vēl ir laiks, tad piestājam nedaudz iepirkties, nevar jau zināt, vai uz kuģa būs ko ēst. Atrodam mazu bodīti, sameklējam kolu un Krančijus. Šķiet, ka kilokalorijām līdz Velingtonai vajadzētu pietikt.

Ar pirmo reizi līdz prāmju terminālim aizbraukt neizdodas, viņi te ir veseli divi un mums kā reiz ir vajadzīgs otrais. Nekas, mēģinām vēlreiz, sanāk! Dabūjam biļetes un stājamies rindā. Skaidrs ir viens, ka esam iestājušies visgarākajā un lēnākajā rindā. Gaidot savu kārtu, varam novērot Kiwi rail darbošanos, šie uz prāmja dzen virsū veselus vilciena sastāvus. Protams, salīdzinot ar mūsu dzelzceļu, viņi ir tikai tādi mazbānīši. Beidzot rinda sāk kustēties un, ko tu domājies, mēs esam vieni no pirmajiem! Un mums uz prāmja ir tas gods novietot savu auto tūlīt aiz fūrēm, var pat dzirdēt teliņus, kur tiek vesti ekskursijā!

Prāmis ir kā prāmis, tie, kas iekšā tikuši pirmie, ieņem vietas pie logiem. Mēs tā no sākuma darām, uz fikso iekožam un tad dodamies pētīt kuģi. Es uzkāpju uz augšklāja un tur arī pavadu visu laiku līdz tiekam cauri Mārlboro saunds līcīšiem un nonākam Kuka šaurumā. Pats sākums ir interesants, jo tad vari identificēt vietas, kurās mēs vakar bijām. Nav jau viegli, jo sanāk nedaudz cita perspektīva un nekad nevari būt drošs, kurā pakalna galā vakar īsti esi stāvējis, te palīdz saliņa fjorda vidū, tā kalpo kā atskaites punkts.

Cilvēki sākumā fotografē kā traki un pie labas vietas tikt ir visai grūti. Bet ar laiku viņu entuziasma apsīkums kopā ar vēju un nelielu lietu lielāko daļu nodzen nost no klāja. Kad pazīstamās vietas beidzas, tad var skatīties uz to, kur mēs vēl būtu varējuši iet, bet negājām. Izskatās, ka te var mierīgi noblandīties pusgadu un i tad kāds līcītis paliktu neapskatīts.

Fjorda beigas ar’ ir visai iespaidīgas, ir, ir zeme un pēkšņi viss – priekšā tikai Kuka šaurums un Ziemeļsalu nemaz vēl nevar redzēt! Dodos lejā meklēt Maiju. Savos meklējumos es atklāju, ka prāmim patiesībā ir arī priekšgals, no kura skats ir vēl labāks un vējaināks. Tā kā īsti darīt nav ko, stāvu tur un skatos jūru. Jūrā nav nekā interesanta, var skatīties ūdens krāsas maiņu, kaut kādu putneli, kas acīmredzot medī zivis. Pūš diezgan braši un tādēļ esmu te gandrīz viens. Maija atrodas pati, izrādās, ka viņa braucienu pa fjordu ir noskatījusies šeit. Viņai šis jau ir septītais Kuka šauruma šķērsojums ar prāmi. Aizejam paēst vietējā ēdnīcā, neteikšu, ka garšīgi, bet barojoši.

Iebraucot Velingtonas līcī, vējš pieņemas spēkā, nav tik traki, ka varētu noraut ausis, bet tuvu tam. Tagad cilvēku sarodas pavisam daudz, visi grib redzēt pilsētu no jūras. Izskatās diezgan pastāvs pasākums, līdzenas vietas te nemaz nav tik daudz, tādēļ visi apkārtnes kalni ir apbūvēti. Sagaidām paziņojumu doties uz mašīnām un dodamies. No prāmja lejā tiekam ātri un dodamies uz Apollo Lodge, tas te tāds motelītis netālu no pilsētas centra. Ivars to zina un nav nekādu problēmu līdz tam nokļūt – pēc 10 minūtēm klāt esam.

Motelis kā jau motelis, ierīkots daudzistabu dzīvoklī, tādēļ mūsu numuriņam ir interesanta konfigurācija. Mašīnai pagalmā ar’ atrodam stāvvietu, te ir pēc principa, kurš pirmais brauc, tas arī novieto mašīnu. Nedaudz atkopušies, dodamies apskatīt Jaunzēlandes galvaspilsētu.

Mūsu pirmais pieturas punkts ir Te Papa muzejs. Ja godīgi, tad ceļojuma plānošanas procesā, es ieteicu, ka te nav vērts vilkties, bet vai tad manu viedokli kāds ņems vērā! Man tika sasolīta zemestrīces simulācija, bet tās vietā viņi ierīkojuši atskatu uz Gallipoli kauju. Tas jaunzēlandiešiem izvērsies par tādu traumatisku pasākumu. Apskatām to, kāpju uz nākošo stāvu un ko tu iedomājies – te izstādīts Endeavour lielgabals! Maija knapi mani no viņa dabūja nost. Bērnībā es daudz biju lasījis par Kuka ceļojumiem, bet nekad nebiju gaidījis ieraudzīt kādu detaļu no viņa slavenā kuģa! Tālāk seko neliels dabas muzejs, kur var skatīties ievestos dzīvniekus un to mijiedarbību ar vietējo floru un faunu. Vietējie zaudē.

Tad neliels ieskats kolonizācijā, labi, ka maori bija uztrenējušies savstarpējos kautiņos un Jaunzēlande atradās pietiekoši tālu. Skaidrs, ka beigās viņus tāpat apčakarēja, bet ne tik sāpīgi kā Austrālijas aborigēnus. Te var arī papētīt pirmo migrācijas vilni, viņu waka modeļus, kara laivu (waka taua) visā tās krāšņumā. Tagad tādas vairs netaisot, neesot speciālistu. Var apmeklēt viņu Te Hau ki Tūranga, aplūkot kivi spalvas apmetņus un citus maoru kultūras artefaktus.

Augstāk ir modernās mākslas muzejs, tur gleznas un mākslas objekti. Daži velk uz holistiku un šķiet pilnīgs sviests, atmiņā iespiežas automātiskais indeksa lapiņu pāršķīrējs, tas dažādās krāsās un šķir lapiņas randomā. Vēl var iziet ārā un paskatīties uz pilsētu no jumta, durvis gan salūzušas un no sākuma domāju, ka aizslēgtas. Taču ar brangu rāvienu izdevās dabūt vaļā. Skats ir okei, bet jāskatās caur stikla barjeru.

Terakotu karavīrus nolemjam neskatīties, jo tos mēs jau esam redzējuši Šanhajā. Tagad tik atliek sagaidīt Atvaru un Initu. Ar Atvaru ir tā, ka viņu muzejā laist nevar, tā vietā, lai fiksi izietu cauri un dotos tālā, viņam neapnīk lasīt visus aprakstus un pētīt izstādītos objektus. Pablandījāmies pa suvenīru bodi (viss tik dārgs) izgājām uz krastmalas promenādi. Kad tas bija apnicies, gāju Atvaru meklēt. Neatradu, bet nu pēc pāris minūtēm viņš pats parādījās.

Mūsu šodienas nākošais plāns ir Botāniskā dārza apmeklējums, lai tur tiktu, nolemjam izmantot funikulieri. Tas te tāds vietējais simbols. Atrodam staciju, pie tās mums piesitās vietējais opālu tirgotājs, pareizāk sakot Initai, viņa laikam no mums vienīgā izskatā potenciāla pircēja. Augšupbraukšana kā jau funikulierī, pa laikam apstājas. Mēs gan kāpsim ārā tikai galastacijā. No augšas skats uz pilsētu ir tīri tā neko, ir tikai viena problēma, nezinām ko darīt tālāk!

Diena ir izvērtusies visai gara un baigi staigāt vairs negribās, botāniskais dārzs ir uz kalna nogāzes, un lai kur tu neietu, vienmēr sanāks kāpt atpakaļ pret kalnu. Varētu iet visu laiku uz leju līdz Parlamenta ēkai, bet mums ir funikuliera biļetes turp atpakaļ. Beigās izšķiramies noiet vienu mazu aplīti, braukt lejā un tad meklēt vietu kur paēst. No botāniskā dārza atminos vien saules pulksteni un tas pats bija blakus observatorijai. Skati, protams, bija smuki un pie kokiem bija šiltītes, bet kaut kā vairs nebija īpaša prieka visu to lasīt.

Tikuši lejā pilsētas centrā, dodamies meklēt vietu kur pavakariņot. Maķīti uzreiz neredzam, izstaigājam visu centru meklējumos, bet nekas nav labi. Šī pārgājiena laikā es paspēju apmeklēt lietotu grāmatu veikalu un galda spēļu veikalu. Atvars atradis bezmaksas internetu un viņu miesīgas rūpes vairs neskar. Beigās nolemjam nomesties Pasha Kebab. Vispār ēdiens bija labs, un ēst jau ar gribējās. Paēduši dodamies mājās un liekamies gulēt.

Jaunzēlande trīspadsmitā diena

11. marts

Šorīt ir diena, kad mums nekur nav jāsteidzas. Mūsu plānos ir tikai viens neliels pārgājiens, un pārējo dienu var atpūsties. Esam jau ceļojuši labu laiku, un atslodzes diena par sliktu nenāks. Šeit arī ir visnotaļ smuka lieta dirnēšanai. Paēdam brokastis, aizejam uz recepciju, mūsu plānoto Karalienes Šarlotes taku var iet tikai nopērkot speciālu atļauju. Taka iet pa privātīpašumu un, cik noprotu, privātie viņu arī uztur. Diemžēl uz vietas šo atļauju nav, tādēļ mums tiek izrakstīta zīmīte, to pēc pieprasījuma varot uzrādīt.

Sapakojam līdzņemamo ēdamo un dzeramo, saliekam mantas mašīnā un braucam uz taku. Par laimi neko tālu jau nav jābrauc un tīri teorētiski mēs varētu aiziet arī ar kājām, taču iet pret kalnu uzreiz nav mūsu stilā. Mūsu plāns ir uzsākt ceļu no Kenepuru un Onahau ceļa krustojuma un iet līdz Onahau skatupunktam. Tas ir mūsu sākotnējais plāns un tad jau redzēsim, kā būs.

Queen Charlotte track

Taka sākas ar stāvu kāpumu, patiesību sakot šis kāpums turpinās līdz pat skatu laukumam visus divus kilometrus. Sākumā esmu uzņēmis pārāk ātru tempu un tādēļ laiku pa laikam nākas pakāpt nedaudz lēnāk un paklausīties putniņus. Šeit putni ir diezgan droši un tos var pat ieraudzīt. Nu fanteili tie jau visur droši un te ar netrūkst, taču tui gan te redzu pirmo reizi, līdz šim viņu biju tikai dzirdējis. Kad beidzot esam uzrausušies augšā, varam aplūkot Mārlboro saundus visā krāšņumā. Te ir arī piknika galds, taču viņa funkcija nudien nav piknikošana. Tas ir ziedots kokgrebumiem un, cik var spriest, arī kā augstākais pakāpšanās punkts. Neliegšos, es arī izmantoju šo galdu kā novērošanas punktu.

Queen Charlotte track

Secinām, ka laikam ejot koki ir paaugušies un skats uz visām pusēm nav vienādi brangs. Varētu jau doties prom, bet ir jāsagaida prāmis. Rīt mēs pa šo fjordu atstāsim Dienvidsalu un dosimies uz Velingtonu. Prāmi gan vēl neredz, toties var redzēt kruīza kuģi. Tas brauc uz Piktonu, tur noparkosies kokmateriālu terminālī un pasažieri dosies ceļojumā pa tuvējo apkārtni. Nedaudz uzgaidot, mēs sagaidām prāmi, no šīs vietas tas neko dižs neizskatās. Bez maz vai jāsāk uztraukties, vai mums vispār tur pietiks vietas. Kad kuģīši apskatīti, saliņas fjordā ievērtētas, varam doties tālāk. Nolemjam paieties vēl nedaudz uz priekšu.

Sākums foršs, jo nākas kāpiens uz leju un tas ir visnotaļ patīkami. Taču, jebkurš kāpiens uz leju ilgāks par desmit minūtēm, liek ilgoties pēc kāpiena augšā. Satraukumam gan nav pamata, jo šī taka piedāvās šādus kāpienu atliku likām. Beigās kopā sanāks, ka esam uzkāpuši veselu kilometru augšā un tikpat lejā. Visu to augstumu rada divi pakalni katrs uz četrsimts metriem, vienā jau esam uzkāpuši, otrā – vēl tikai kāpsim. Bet to mēs vēl nemaz nezinām.

Marlborough sounds

Pēc kāda laika var sākt iet par salīdzinoši līdzenu taciņu, labi, ka viss ir pamežā, tādēļ saule virsū nespīd. Ja neskatās uz to, ka dīvaini koki, tad mežs kā mežs. Patiesībā mēs ejam pa kalna kori un vienā pusē ir Kenepuru fjords, bet otrā pusē Queen Charlotte fjords. Atvars ar Initu no manis un Maijas ir atrāvušies jau labu gabalu, šad tad var redzēt, kaut kur taisnākā gabalā, kur šie iet pa priekšu. Un tad pēkšņi vienā pļaviņā, kur nupat esam uzrāpušies kādus divdesmit metrus uz augšu, Maija paziņo, ka viņa tālāk neies un ies atpakaļ, pagaidīšot mūs pie mašīnas. Nu labi, es dodos tālāk, plānā ir uzkāpt vismaz līdz tuvējā pakalna galam.

Shamrock Ridge

Pakalns jau nav nekas liels pat priekš Latvijas standartiem. Nedaudz augstāks par Gaiziņu, te pat celiņš vietām izmet serpentīnu un laiku pa laikam var uzmest acis apkārtnei, novērtēt ūdens līmeni fjordā, mēģināt uzminēt, pie kura no daudzajiem līcīšiem atrodas mūsu viesnīca un domāt, vai nav laiks nedaudz pažāvēt zeķes, lai neuzberztu tulznas. Pēc kāda laiciņa panāku Atvaru ar Initu un tālāk ejam kopā. Kad esam tikuši Shamrock Ridge galā, tad nedaudz piesēžam un ieturam pusdienas. Tā kā te pēc norādēm uz Torrea Saddle ir vien pāris kilometru gājiens un tas viss pa kalnu uz leju, nolemjam aiziet līdz turienei. Uzrakstu Maijai īsziņu par mūsu plāniem, viņa atsūta pretī, ka tad viņa ies uzreiz mājās.

Queen Charlotte track

Protama lieta, ka līdz Torrea Saddle aiziet problēmas vispār nebija, visu laiku tik uz leju, negribas jau domāt, bet mums nāksies visu šo gabalu atkal līst augšā. Vietām ir tik stāvs, ka ejot lejā jāuzmanās kur sper kāju. Tagad arī tūristi uz takas sāk parādīties nedaudz vairāk, redzot pensionārus nospriežam, ka nevar jau būt tik traki. Bez tam mēs jau veselu nedēļu katru dienu esam kaut kur staigājuši un ir jau zināms treniņš. Šo pat var saukt par treniņu mūsu lielajam pārgājienam Tongariro alpine Crossing un mums pat ir plāns uzkāpt Mount Ngauruhoe. Tā ka nav ko sūroties, jāizmanto treniņu iespēja, kamēr tā ir pieejama.

Queen Charlotte track

Pie Torrea Saddle karā kritušo piemiņas memoriāla atpūšamies, es uzvelku sausas zeķes, apēdam pa banānam un dodamies atpakaļ. Kā jau bija sagaidāms, līšana kalnā bija diezgan nogurdinoša. Vidējais ātrums nokrīt līdz četriem kilometriem stundā, par sirdsdarbību nemaz nerunāšu, man šķiet, ka tā ir sasniegusi savus griestus. Labi, ka man ar sirdi nekad nav bijušas problēmas, ja nedaudz nometu tempu, tad tā atgriežas salīdzinoši pieņemamā tempā no 160 uz 120. Pret kalnu es eju savā tempā un esmu pārsteigts, cik daudz serpentīniņi un pret kalnu ejoši celiņi lejā kāpjot man nav palikuši atmiņā. Vienu brīdi man šķiet, ka nu jau esmu galā, bet nekā, līdz Shamrock Ridge man bija palicis vēl puskilometrs.

Marlborough sounds

Tur nokļuvis, es, gaidot pārējos, atpūšos pa īstam, nav jau tā, ka baigi noguris, bet tā vienkārši pasēdēt un pavērot ainavu ar’ nav peļama ideja. Sagaidu Atvaru ar Initu, tad atkal atpūšamies un dodamies uz stāvlaukumu. Mums atkal taka ir uz leju, vai nu tomēr esmu noguris, vai kļuvis nevērīgs, divas reizes nieks vien pietrūka līdz potītes izmežģīšanai. Šķita, ka tas kāpiens uz pēdējo kalnu tāds nieks vien būs. Bet ar nožēlu nācās konstatēt, ka nemaz tāds nieks kā domāju nav viss. Tur viens serpentīniņš, kas uzvelk piecdesmit metrus augstāk kalnā, man vispār nebija aizķēries kalnā. Vispār daudzās vietās varēju gandrīz derēt, ka es te nemaz neesamu gājis.

Beigu beigās kopā esam nogājuši astoņpadsmit kilometrus, patērējuši gandrīz piecas stundas. ņemot vērā, ka šis gabals parasti ir uz astoņām stundām, tad varam justies lepni par savu veikumu. Sēžamies mašīnā un dodamies mājās. Tur Maija jau mums pagatavojusi pusdienas. Paēdam un pārējo dienu neko nedarām. Maksimums izeju uz lodžijas, jo tur labāks internets. Bet ja tā padomā, tad sēdēt un skatīties uz fjordu arī ir diezgan laba izklaide.

Jaunzēlande divpadsmitā diena

10. marts

Šodien mums plānā atkal viens garš brauciens. Dosimies no Karamea uz Te Mahia. Ir izlemts braukt ne pa ātrāko un ne pa īsāko ceļu. Mēs brauksim pa vissmukāko ceļu, nu vismaz mūsu ieskatā. Tie būs pāri pa četrsimts kilometriem. Vispār jau pa to laiku mēs tepat Karamea varētu sadarīt daudzas lietas, pastaigāties pa takām, kas te netrūkst, apskatīt vēl dabas objektus, paskatīties uz putniem, bet tā nu ceļojumos ir, gribas apskatīties visu. Jaunzēlande ir visai tālu un būtu muļķīgi pirmajā reizē neaplūkot cik vien iespējams no piedāvājuma.

Ceļamies kā vienmēr laicīgi, iekožam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies prom. Ja kādreiz nākas būt Karamea, tad iesaku apmesties Karamea Last resort, nezinu kā citi piedāvājumi, bet te, ja paņem atsevišķu mājiņu, ir super. Brīžos, kad sanāk braukt gar okeāna krastu, var nojaust, ka šodien pūš labi, visa pamale ir ar migliņu, to vējš norauj no viļņu galotnēm. Pilsētā, kas nes Latvijā tik pazīstamo Hektora nosaukumu, nolemjam piestāt un apskatīties, kādi tie viļņi ir tuvumā. Pa īstam tuvumā mēs nemaz netiekam, jo tad būtu jālien pa krauju uz leju, tāpēc pastāvam tepat autostāvvietas malā un skatāmies pa gabalu.

Nākamā pietura ir Vestporta (Westport), tikai tādēļ, lai izlocītu kājas, vispār jau neko dižu neesam vēl paveikuši, bet pablandīties pa pilsētiņu šķiet tīri laba ideja. Neskatoties uz to, ka te ir svētdienas rīts, visas bodes un kafūži ir vaļā. Nestrādā vienīgi vietējā pašvaldība. Pastaigājam pa galveno ielu, sapērkam šādus tādus suvenīrus. Te izrādās var izvizināties ar ātrlaivām, bet tas nav mūsu plānos, tāpat kā raktuvju apmeklēšana. Ievērības cienīga ir vietējā tualete, dikti atgādināja pamatskolas laikos, var čurāt uz bleķa.

Tagad sākas ceļojuma nepatīkamākā daļa serpentīni – šoreiz gan nav Arthur’s pass ceļš, bet Upper Buller Gorge Road, tas veda gar tāda paša nosaukuma upīti, kura nudien ir izgrauzusi brangu ieleju. Lai ar te ir smukas skatu vietas ar tik daudzsološiem nosaukumiem kā Old Ghost road, mēs braucam tālāk. Viena vieta man pa gabalu izskatījās kā tā, kur Gredzenu pavēlniekos pie upes stāvēja milzu statujas. Bet, nu labi, es jau zinu, ka tas nav tur. Mūsu nākošais pieturas punkts ir viens garš iekaramais tilts Buller gorge swing bridge. Mēs pat laicīgi iegriežam stāvlaukumā. Tilta īpašnieki ir prātīgi ļaudis, viņi apjozuši visu pasākumu ar augstu žogu. Cena ir pārāk iespaidīga, lai tikai pārietu pāri tiltam. Tur jau ir vēl daudz un dažādas izklaides, kas to biļetes cenu ar uzviju atsistu, taču mums nav tik daudz laika. Nolemjam doties tālāk.

Ap pusdienlaiku piestājam Murchison pilsētiņā. Šķiet, ka šeit kādreiz ir bijuši labāki laiki, tagad te viss turas vien uz ceļmalas kafejnīcām. Es principa pēc paņemu steika pīrāgu ar sēnēm. Šis patiesībā bija diezgan labs. Iedzeram arī kafiju un esam gatavi doties tālāk.

Tālāk ir Tapaweras skatu punkts, no kurienes var pārlūkot daļu no upes ielejas, tuvākos kalnus un tuvumā apskatīt ģeodēzisko atskaites punktu. Vispār jau mēs šīs uzpariktes sastapsim aizvien biežāk. Nedaudz paskatāmies ainavu, ievērtējam kalnus. Mums jau drīz šī sala būs jāpamet, neskatoties uz to, ka esam braukuši jau pusdienu, Karamea pa gaisa līniju ir vien 50 kilometru attālumā.

Stokes pilsētiņā netālu no Nelsonas iepērkamies veikalā. Vispār jau New world veikalu ķēdē mēs jau esam dabūjuši tūristu lojalitātes karti un tādēļ mums pirkumiem ir atlaide. Veikala izkārtojumu mēs jau pārzinām tikpat labi kā pašmāju rimčikiem, tādēļ iepirkšanās ir diezgan raita. Nav jau tā, ka mums būtu baigās prasības, kaut kādi augļi, dārzeņi salātiem un olas brokastīm.

Beidzot esam tikuši līdz Nelsonai. Te centrā noparkojamies, brīvdienās par mašīnas novietošanu ielas malā nav jāmaksā. Braucot šurp mēs gandrīz iekuļamies avārijā, te luksoforiem ir palīgsekcija, ja vēlies nogriezties pa labi, tad stāvi un gaidi. Bet ir viena nianse – reizēm viņas no sarkanās pārmainās uz zaļo un reizēm sarkanais tikai izdziest. Te gaidījām un gaidījām, beigās izpērāmies nelaikā. Dodamies apskatīties, kas te ir. Pirmais, ko ieraugām, ir Masonu ložas māja, iespaidīgi, tepat netālu uz pakalna parkā ir Kristus baznīca, mēs aizejam tālāk līdz Trafalgāra ielai, aizejam līdz vietējam novadpētniecības muzejam, kuru nolemjam neapmeklēt. Es gan labprāt būtu iegājis. Nospriežam, ka pietiks locīt kājas un uz krastu ar kājām neiesim, bet aizbrauksim ar mašīnu. Piekrastes stāvlaukumā kemperotāji cep launagu, diezgan smird pēc beigtām zivīm un puvušām aļģēm (jūras smarža). Tā kā ir bēgums, tad arī skats ir vairāk uz dubļiem nekā uz ūdeni.

Piestājam arī Cullen point lookout, te beidzot varam ieraudzīt slavenos Mārlboro fjordus, sanāk nedaudz pastaigāt aptuveni kilometru, bet skats ir tā vērts, mēs šī fjorda krastos mitināsimies divas dienas. Līdz pašam Te Mahia miestam nav tālu, bet tie serpentīni! Vismaz man jau ir piegriezušies. Pa ceļam pieturam pie vienas stopotājas, viņa gribot uz Piktonu, jāpaspēj uz prāmi, diemžēl mēs viņai nevaram palīdzēt.

Maija mums par naktsmītni ir izraudzījusies Te Mahia Bay resort. Tai vietai ir nereāli labs reiting un arī skats no istabiņas superīgs – palmas, kalni, fjords. Iečekojamies un mūs aizved ierādīt māju, te viss ir dikti jauki, durvīm nemaz nav atslēgu, un nevienam nekas neesot pazudis. Domāju gan, te lai atkultos vien vajag stundu. Skats pa logu ir vienkārši fantastisks, viesnīcas piedāvājumā ir arī kajakošana. Lai ar Atvars vēlāk runāja par laivošanu, tomēr praktiski šī lieta palika nerealizēta. Mums zem logiem pļaviņā pirms pludmales notiek grillpārtijs, tusiņš uz nebēdu, cilvēki pazūd tikai pēc saulrieta. Nospriežam beidzot noskaidrot, cik tai mūsu Toyotai ir ņiprs motors, atveram kapotu, izvelkam grāmatu un noskaidrojam – 2.5 litri.

Jaunzēlande vienpadsmitā diena

9. marts

Mūsu naktsmājas

Šorīt paguļam nedaudz ilgāk, jo nekur nav jāskrien, iekožam brokastis un dodamies uz Oparara Arkām. Skaidra lieta, ka es nesagaidu neko īpašu, jo esmu ASV bijis veselā Dabisko Arku Nacionālajā parkā. Lai uz turieni tiktu, no sākuma jābrauc uz Opararu, Ivars saniķojas un mums neizdod ceļu, vispār nekādu, pat ne pa upes gultni! Nākas braukt pēc sentēvu metodēm, skatoties norādes ceļa malās. Sākumā pa asfaltu un tad jālien mežā pa serpentīnu. Serpentīns pārmaiņas pēc ir grantēts un dikti šaurs. Atliek vien cerēt, ka te pretī nenāks autobuss ar ķīniešiem.

Oparara upe

Lai būtu labākas izjūtas, ceļu laiku pa laikam pārskrien vekas, tie tādi vistām līdzīgi putni, taču izskatās, ka ar smadzeņu kapacitāti ir vēl švakāk. Bet ko var gribēt no putna pasaulē, kur miljoniem gadu lielākais plēsējs ir wētā, circenis, kas aizpilda peles nišu. Braukšana diez ko ātra nesanāk, bet uz šī ceļa sanāktu labs rallija dops.

Oparara arka

Tikuši līdz auto stāvlaukumam, ilgi neuzkavējamies jo te namu ir klāt uzreiz; maitas grib asinis! Sākumā dodamies uz Oparara arch. Tā esot ap 200 metriem plata. Taciņa ved gar upi, diezgan smuki, nedaudz sanāk rausties uz augšu un nemaz nav tik ilgi jāiet, līdz var redzēt pašu arku. Ir grūti atrast vietu, kurā to arku var redzēt normāli. Viss ir nedaudz aizaudzis un caur kokiem neko lāgā neredz. Savukārt pieejot tuvāk, tu jau esi zem arkas un tev acīs spīd saule. Gan jau, ka paši vien esam vainīgi. Taka nav diez ko populāra, tādēļ esam te vieni paši. Kad arka ir ievērtēta, dodamies atpakaļ pie mašīnas.

Mežs
Moria Gate
Moria Gate

No stāvlaukuma ir iespējams aiziet uz vēl vienu arku. Tā saucas Moria Gate. Acīmredzams, ka Hobitu sērga Jaunzēlandē nav izskausta un vietējie tūrisma nozares bīdītāji katram štruntam mēģina piemeklēt Gredzenu pavēlnieka referenci. Šī taka ir tīrā pastaiga – smuks meža ceļš, putniņi dzied, dažus var redzēt, bet dažus ne. Ir viens, kura balsi dzirdēju katrā mežā, bet ieraudzīt tā arī neizdevās, lai cik ilgi nevaktētu. Gar takas malu ir koki ar smukām ogām, kas saucas karaka, un ja labi daudz saēdas, tad var atstiept kājas. Šis ir veids, kā šai pusē reizēm ņem galu suņi. Viņas gan var pagatavot un reiz bijusi daļa no maoru diētas, taču tur vajag pāris dienas vārīt un nedēļu strautā skalot.

Mežs

Te ir arī kivi teritorija un teltis celt nedrīkst, arī suņi te nedrīkst nākt, jo tiem dikti patīk retināt vietējo faunu. To Moiras arku nemaz tik viegli nav atrast, nonākuši taku krustojumā, mēs izvēlamies vieglāko ceļu. Te nav Gendalfs vai Gimli, kas norādītu pareizo taku. Pēc kāda puskilometra sapratām, ka, lai ar ceļš bruģēts ar betona plāksnēm, kurās iespiestas moa pēdas, tas tomēr nav īstais. Pēc nelielas diskusijas griezāmies atpakaļ. Vispār, lai tiktu līdz arkai, no sākuma nākties rāpties lejā pa akmeņiem. Maijai joprojām ir šaubas, vai esam pareizajā vietā, viņa te jau iepriekš ir bijusi un neko tādu neatceras.

Mēs gan nākot esam izlasījuši stāstu par varonīgajiem taku ierīkotājiem, iespējams, ka viņi savā dullumā ir pārbūvējuši visas takas. Jāsaka kā ir – tā Moiras arka uz bildēm izskatās iespaidīgāk nekā dabā, un to dižo noslēpumaino portālu uz citu vietu bildi var uzņemt tikai no vienas vienīgas vietas. Tev jāielien tai arkā, tad pa vienu malu jāpārlien uz smilšu sēri, tad nedaudz jāiebrien upē, jāsagaida pareizi saule un migliņa un ir! Mēs tā neķēpājāmies, ir jau smuki, galvenais, ka pavēnis un ūdens ar forši auksts. Dodamies atpakaļ.

Nolemjam, ja jau te esam atkūlušies, neaizsperties uz Box Canyon Cave būtu grēks. Jābrauc nav tālu. Te pirms takas sākuma cilvēki uzrīkojuši pikniku, skaidra lieta, ka vekām šāds pasākums ar liekas tīkams. Maija nolemj uz alām neiet un paliek mašīnā. Nu ko lai daudz saka, ala ir diezgan laba, plaša, ar labu ventilāciju. Lai vazātos pa to nemaz nav nepieciešama ķivere. Diemžēl arī šoreiz man lukturītis palicis mājās un nākas izlīdzēties ar telefona zibspuldzi.

Skats uz Scotts Beach

Mūsu nākošais pārgājiens ir Heaphy Track. Atvaram šodien ir plāns noiet vismaz 14 kilometrus, tas laikam, lai šonedēļ sasniegtu 100 km kopā vai kaut kā tā. Nu es jau nebūšu tas, kas cilvēku no blandīšanās atturēšu. Šī nav diez ko agresīva taka. No pārkinga jāpāriet pāri iekaramajam tiltam, tad jāuzrāpjas 300 metrus pakalnā un tad tikpat lejā. Kad tas izdarīts, esi nonācis Scotts Beach. Pastaiga pa mežu nu jau ir standarta padarīšana. Sāk jau pierast, ka bērzu vietā redzi kokveida papardes un kārklu nišu aizņēmuši krūmi ar neizrunājamiem vārdiem. Pašā takas augšā ir skatu laukumiņš uz pludmali un tā nudien izskatās smuka.

Scotts Beach
Jaunzēlandes rietumkrasts

Nolienot lejā var redzēt, ka te nekāda peldēšanās nebūs, viļņi tādi, ka mierīgi aiznesīs tevi līdz pašai Austrālijai. Nesen te ir bijis paisums un tagad ir sācies bēgums. Līmeņa starpība gandrīz trīs metri. Vispār jau viļņu vērošana ir tāds relaksējošs pasākums. Kādu laiku pasēdējis, nolieku mugursomu un dodos paskatīties, kas tālāk. Atrodu normālu izskalotu koku un vazājos pa piekrasti tēlojot Gendalfu. Bet īsti pārgājienu gājēji jau bez nūjām neiet. Kad esmu sataisījies iet atpakaļ, redzu, ka nāk Atvars stiepjot manu un savu mugursomu, esot izlemts iet tālāk.

Heaphy Track
Heaphy Track sākums

Es jau nedaudz zinu, kas būs tālāk, palūrēju aiz līkuma, tālāk būs vēl viena pludmale. Nolemjam nedaudz izlocīt kājas, taka ir labi iekārtota, lai ar vietām vētru izskalota. Laiku pa laikam var redzēt brīdinājuma zīmes neapstāties, jo no augšas var krist akmeņi. Mums par laimi akmeņus krītam neredzam, bet palmu audze gan ir smuka. Šķērsojam vēl pāris iekārtos tiltus un paejam garām pāris pludmalēm, nospriežam, ka dienas plānam pietiks un griežamies atpakaļ.

Kohaihai upe
Nikau palmu mežs

Vispār šo taku es liktu top trīs takās, kuras es Jaunzēlandē esmu veicis. Te ir viss kas vajadzīgs un pareizās proporcijās. Vienā pusē jūra ar mega viļņiem un klintīm, pats tu ej pa ēnainu pamežu, laiku pa laikam šķērso kādu strautu pa smuku tiltiņu. Cilvēku praktiski nav, šur tur var redzēt ložņājam pa mazputniņam. Pa ceļam sastopam atpalicējus -no Initas uzzinu, ka Maija sākusi iet atpakaļ pirms otrā tiltiņa. Maiju uz takas noķēru gandrīz jau nokāpis līdz autostāvvietai. Izlemjam apmest vēl vienu nelielu apli, kas ved pa upes palieni.

Dienas plāns ir izpildīts un varam doties atpakaļ uz Karamea, pa ceļam gan iešaujam vienīgajā vietējā veikalā. Veikals ir nopietns. Tur uz durvīm uzlikts uzraksts – ar sūdainiem zābakiem iekšā nenākt – snobi. Rīt mums atkal būs mega pārbrauciens uz Te Mahia.

Jaunzēlande desmitā diena

8. marts

Hokitika

Rīts Hokitikā ar’ ir visnotaļ nomācies, brokastīs nokopjam vakardienas salātus, klāt piekožam maizi ar sieru. Te maize ir normāla tostermaize un tāda maize, kas pirms iekšā dabūšanas jātosterē. Mēs cenšamies izvēlēties pirmā veida maizi, lai nav jāmokās. Pirmais darbs ir uzpildīt mašīnā degvielu, arī vakar mēs atbraucām ar tukšu bāku. Tankošanās procesa laikā kā jauks bonuss ir Mount Cook, kas laiku pa laikam redzams starp mākoņiem (nez vai tiešām tas ir viņš?).

Pancake rocks
Pancake rocks
Pancake rocks
Pancake rocks
Veka

Šodienas grafiks mums ir visnotaļ saspringts – pirmais – jāpaspēj uz Pankūku klintīm. Tās atrodas Punakaiki tuvumā un izskatās tieši tā, kā sauc. Tās ir kaļķakmens plāksnes, kas uzliktas viena uz otras kā lielas pankūkas. Pa ceļam uz turieni sēžam astē vienam smagajam auto, kas ved akmeņus, auto ir ļoti apzinīgs un visur cenšas ievērot atļauto ātrumu. Pankūku klintis neko nemaksā, noparkojies un staigā, cik grib. Mēs to arī darām, te ir smuki asfaltēti celiņi, kas pieved pie kraujas jūras malā, tās smuki norobežotas, lai kāds neiekrīt iekšā un tad var pētīt. Ja skatās uz jūras pusi, tad pankūku akmeņus un viļņu izgrauztas alas, pa kurām smuki skalojas ūdens, ja uz iekšzemes pusi, tad savvaļas linus. Vietas apmeklējums mums paņem kādu pusstundu, varētu jau viļņus skatīties bezgalīgi, bet mūsu nākošais ceļojuma mērķis ir fiksēts laikā un uz turieni vēl jāpaspēj. Te Ananui alās netālu no Čārlstonas mūs gaida Glowworms.

Underworld adventures

Ja 1867. gadā kādam Jaunzēlandē prasītu, kur ir visperspektīvākā dzīvesvieta, tev atbildētu Čārlstona, tad te dzīvoja no 30’000 – 100’000 iedzīvotājiem. Te bija viss – hoteļi, prieka mājas, veikali un bankas. Zelts beidzās un nu te ir vien pārdesmit iedzīvotāju, kuri lielākoties nodarbojas ar tūristu ekskursijām. Firmu sauc Underworld Adventure Centre, cik noprotu, tā te ir ieguvusi monopolu uz pasaulē labāko spīdtārpu alu. Savu tūri mēs rezervējām jau pērngad, jo var gadīties, ka tu atbrauc un busiņš jau pilns. Sākumā iepazīstamies ar saimnieku, tāds jauks onkulītis, šo to par Latviju dzirdējis ir. Uzprasu jautājumu, kas mani nomāc no vakardienas, vai brilles var paturēt uz acīm. Viņš atbild, ka var. Ļoti labi, citādāk man visā tai plostošanā pa alām nav jēgas līst, es ar savu redzi pat glovormus neredzēšu.

Sagaidām pārējos grupas dalībniekus, atstājam mantas, makus un telefonus mašīnā. Atslēgu atdodam saimniekam un paši dodamies vilkt hidrotērpus. Nu ar tiem hidrotērpiem ir kā loterijā, visi ir nedaudz panēsāti, mani jakai kāds jau ir pārspiedis šuvi (teiksim, ka ar vēdera presi), eju apmainīt. Kad esam saģērbušies izrādās, ka Inita ir tikusi pie pilnīgi jauna tērpa, pārējiem ir dažāda vecuma pakāpes. Pirms ekskursijas sākuma nākas vēl kādas desmit minūtes pagaidīt. Jāsaka ka pie 20+ grādiem tas nav pārāk komfortabli.

Džungļu vilciens

Pēc tam seko brauciens ar busiņu līdz džungļu vilcienam. Kamēr mūsu gide nodarbojas ar sastāva komplektēšanu, pie mums pielido te namu bariņš un sāk savu melno darbu. Labi, ka viņām nav daudz vietas, kur iedzelt, un tādēļ tieku cauri ar mazām asinīm. Vilcieniņš ir īsts mazbānītis, lēnā garā braucam cauri mežam uz alas pusi, īsts oldskūls. Kad ierodamies galastacijā, mums priekšā ir vēl viena lokomotīvīte. Mūsu gide tagad nodarbojas ar mūžveco dzelzceļa stacijas un vagonu pārbīdīšanas problēmu. Pagaidām, līdz viss kārtībā un tad dodamies uz alu.

Stalaktīti un stalagmīti

Pa ceļam nākas izkāpt nedaudz pāri simts pakāpieniem ar piepūstu kameru hidrotērpā. Man jau šķiet, ka vēl nedaudz un es izcepšos, taču par laimi esam pie alas ieejas. Te mums ļauj ieslēgt lukturīšus, iesaka nenovirzīties no ar striķiem ierobežotās takas, piekodina nelauzt ne stalaktītus, ne stalagmītus. Dodamies iekšā, ala nav renovēta, tādēļ ejam pa to, kāda nu tā ir, bez trepēm un bez dēļu grīdas. Ja ir būts lielajās alās, tad te īsti nav tas, viņa pat atklāta ir salīdzinoši nesen. Netālu no ieejas var redzēt iegruvumu, tas gan noticis pirms desmittūkstoš gadiem, mūs mierina, ka nekāda riska nav. Tad seko nedaudz stalaktītu un stalagmītu, tradicionālā pasēdēšana tumsā. Labi, ka alā ir pavēsi un vairs nav tik karsti. Pirms pašas plostošanas mums beidzot parāda spīdtārpus tuvumā, tie tiešām ir tārpi un ar savu gaismu pievilina muļķa mušas un sienāžus.

Brauciens pa Nīlu

Beidzot esam atstiepuši savas kameras līdz upītes sākumam pazemē. Upīti, starp citu, sauc Nīla un plostošana var sākties. No sākuma visi tiekam saķēdēti virknē ar kājas paduses sistēmu. Patiesībā dikti labs laifhaks. Un tad, izslēguši lukturīšus, lēni varam dreifēt pa straumi. Ja godīgi es nebiju gaidījis, ka tā spīdtārpu padarīšana izskatīsies tik smuki. Tādas zilas zvaigznītes tumsā un tu guli uz muguras un lēnām slīdi tām visām garām. Laikam jau visiem patika, jo neviens netarkšķēja, bet baudīja skatu. Ja sanāk, iesaku aizbraukt. Viņiem bonusā vēl ir tas, ka gids visu piedzīvojumu safočē un tad vari bildes netā savākt par baltu velti.

Kad esam tikuši ārā no alas, mums vēl seko plostošana pa Nīlu. Labi, ka pa nakti ir lijis lietus, tādēļ virs akmeņiem vēl ir ūdens un nav jābaidās apdauzīties. Te mums atkal tiek dotas instrukcijas, kā izturēties straumē, kā nepārdurt kameru uz kokiem. Gide laikam nolemj, ka esam kaut kādi ģēniju un stāsta mums, ko kurš viņas rokas signāls nozīmēšot. Patiesībā mēs visi maucām lejā pa krācēm un ja tur kāds arī rādīja zīmes lēnāk un apstāties, tad man tas diemžēl gāja secen. Tā pa īstam no akmens atrāvos vien vienu reizi, toties pozitīvas emocijas ieguvu pārpārēm.

Atpakaļceļā vilcieniņā novilku jaku, jo karstums vairs nebija izturams, to, protams, izmantoja te namu, bet tas bija tā vērts. Tikuši atpakaļ starta punktā, pārģērbjamies un dodamies tālāk.

Nomākusies pludmale
Karamea Last resort
Vakariņas

Tagad mums pa Jaunzēlandes Dienvidu salas piekrasti jābrauc līdz Karamea, mūsu naktsmājas ir Last Resort Karamea. Maija tur jau reiz ir bijusi un viņa cer, ka mums ar’ tur patiks. Pa ceļam mēs aizbraucam garām roņu un vaļu apskates vietām, bet nekur nepiestājam, līdz neesam sasnieguši galamērķi, ja nu vienīgi Vestportas veikalā iepirkt pārtiku. Nu mājiņa mums ir uz goda, viena no labākajām, kur mums nāksies apmesties. Tā kā šodien ir Starptautiskā sieviešu diena, nolemjam to atzīmēt ar vakariņām vietējā restorānā. Jaunzēlandē labi skaitās rezervēt galdiņu iepriekš, jo ēst jau visi vēlas un var gadīties, ka tev nebūs vietas. Pie tam es jau esmu salasījies sliktas lietas tripadvaizorā, par pliekanu kartupeļu biezeni un citām lietām, taču nolemjam riskēt. Risks attaisnojas – vismaz man ribiņām nebija ne vainas, dīvainā limonāde ar bija labs padzēriens!

Jaunzēlande devītā diena

7. marts

Šodienas plānā ir tikt no Tekapo līdz Hokitikai un tas nav mazs gabals. Pēc būtības mums ir jāperas uz rietumu krastu, tehniski jau Tekapo nav tālu no tā, bet tā kā priekšā ir kalni un visā salā ir vien pāris ceļi, pa kuriem var tikt tiem pāri, tad gabals sanāk uz piecsimts kilometriem, no kuriem vismaz simts būs pa kalnu serpentīniem.

Megakoks

Iekožam brokastis, brokastu pagatavošana jau ir atstrādāts pasākums. Katrs zina, kas viņam jāgatavo, galvenais, lai pietiktu olas un bekona. Nedaudz sagriežam līdzi uzkožamos, ja nu pa ceļam sagribēsies ēst. Savācam mantas un braucam uz pirmo apskates objektu – Peel forest park. Šeit mums ir iespēja apskatīties kokus, kādi nekur citur vairs nav redzami. Kokiem nosaukumi – tōtara, kahikatea (baltā priede) un mataī (melnā priede) ir diezgan interesanti. Arī līdzība priedēm ir visnotaļ nosacīta. Pastaiga nav gara vien kāda pusstunda, taču mežs nudien ir savdabīgs, papardes, kokveida papardes, iepriekš nosauktie koki dominē ar savu milzīgumu, pilns ar visādiem putneļiem, un pamežs, kas sastāv no visādiem kāpuka, kōtukutuku, pōkākā, ti kōuka un kōwhai. Labi, ka es esmu pieredzējis dendrologs un dienvidu pusložu salu flora ir mana sirdslieta!

Megakoks
Peel forest park Meža taka

Tas, ko viņi te reklamē kā milzu koku, patiešām ir milzīgs, teikšu vēl vairāk – tik brangu koku man vēl nav nācies redzēt, tā ir viena branga kahikatea! Pirms mums te ir atnākusi viena ģimenīte, tad, lūk, viņi devās kokam apkārt un mēs viņus vairs neredzējām. Vispār jau tie lielie koki ir interesanti, viņi ir ekosistēma pati par sevi, putneļi, parazīti un tūristi visi kaut ko dara, dod un ņem. Nospriežam, ka ar šo taku mums ir pa īsu un dodamies uz nākamo, tā ir nedaudz grūtāka, nākas rāpties pret kalnu, taču mežs ir tas pats. Putni gan te ir skaļāki un cilvēku mazāk. Daudz gan te neejam – vienu kilometru uz priekšu un tad atpakaļ, viss šis pasākums ir tikai, lai izkustinātu kājas, jo šodien mums tomēr sanāks daudz sēdēt.

Rakaia upe

Pēc mežu apskatīšanas braucam tālāk, mūsu nākošais apskates punkts ir Mount Hutt, tur mums ir ieplānots neliels pārgājiens, kas ļaus apskatīt Rakaia upi. Piebraukuši pie stāvlaukuma ar skatu uz upes ieleju kaut kā saprotam, ka nemaz tā staigāt negribas, pūš nopietns vējš, tuvojas ciklons un te viss no augšas tāpat ir diezgan labi redzams. Es gan nedaudz paeju pārsimts metru tālāk, un pārdesmit metrus augstāk, tur skats ir vēl labāks, bet neviens man neseko. Šie pa to laiku uzrīko eksprespikniku, knapi uz sieru vēl paspēju!

Pīrāgi

Braucot tālāk pa lauksaimniecības apgabalu uz kalnu pāreju un, neskatoties uz to, ka nupat jau tika ēsts, kādā mazā miestiņā Šefīldā mums pēkšņi liekas laba doma piestāt un nogaršot Jaunzēlandes pīrāgus. Man tā pīrāgu padarīšana vienmēr ir likusies interesanta, sevišķi brīžos, kad lasi grāmatās kā galvenie varoņi tiesā nost pīrāgus. Tādēļ ideja noprovēt pašam šķiet vilinoša un te ceļa malā melns uz balta rakstīts – labākie pīrāgi visā valstī! Noparkojamies un speramies iekšā, nolemju paņemt visbrangāko, kas viņiem te ir – nieru un steiku pīrāgu, kafiju un vēl kūciņu pa virsu. Teikšu kā ir, to pīrāgu ēst var, bet gatavotājiem tās nieres pirms iecepšanas tomēr nāktos pamatīgāk izmērcēt, lai nebūtu jūtama kūts smaka. Arī tā melnā ķite gaļas gabaliem pa vidu bija ar diezgan interesantu garšu. Ēst varēja, un ja no bērnības pierod, tad jau noteikti pat var iegaršoties. Pārējo attiecības ar pīrāgu varētu saukt par atturīgām. Atvars, apēdis pusi, paziņoja, ka tas neesot ēdams. Katram jau ir tiesības uz viedokli. Maija un Inita ar’ savus nepievārēja. Ko lai saka – tie nav nekādi sklandrauši!

Castle hill
Castle hill
Castle hill

Kad nu esam iestiprinājušies vai sagandējuši dūšu, kā nu kuram, dodamies uz priekšu. Pie vietas, kas saucas Castle hill, ieraugām interesantus akmens veidojumus un nolemjam doties pārgājienā. Te beidzot var uzvilkt vējjaku, jo vējš pūš kā traks. Akmeņiem, protams, ir liela nozīme maoru vēsturē, kad šie devušies pārgājienos, tā ir bijusi vieta, kur šie reizēm patvērušies no laika apstākļiem. Sīki un pamatīgi aprakstīts, ka tas ir mākslīgs veidojums, velni un milži te neesot strādājuši. Pastaigu vieta gan ir ļoti smuka, var uzrāpties uz akmens kraujas malā un pētīt citus akmeņus vai vērst savu skatu uz autostāvvietu (mums tur vējš gandrīz no bagāžnieka nospēra no Latvijas vestu Elkor maisiņu – daļu dzimtenes!). Ja arī vietējie te uz akmeņiem ar būtu kaut ko skrāpējuši, tad tagad pēc moderno tūristu vārdiem to vairs redzēt nevar. Paklaiņojam pa akmens labirintu, nospriežam uz nākamo neiet, jo tur jākāpj uz augšu un ejam atpakaļ.

Devils Punchbowl Waterfall

Tālāk sākas pārbrauciens pa Arthur’s Pass ceļu ar serpentīna elementiem – atļautais ātrums simts. Reizēm paveicas un var braukt salīdzinoši taisni milzīgas upes ielejas malā. Diezgan mežonīgs apgabals, apdzīvotu vietu praktiski nav, pat govis neredz. Kā par brīnumu te ir izbūvēts arī dzelzceļš. Kur viņi atraduši vietu tam, reizēm nemaz īsti nevar saprast. Savai nākamajai pastaigu vietai Devils Punchbowl Waterfall pie Arthur’s Pass Village mēs pamanāmies pabraukt garām. Uz šaurā kalnu ceļa apgriešanās nav nekāda joka lieta, sevišķi, ja priekšā braucošajam auto ir tāda pati doma, bet nedaudz pietrūkst dūšas. Stāvlaukumā, izkāpjot ārā, mūs sagaida bungu rīboņa, šķiet, ka ceļmalas motelī ir iemetinājušies visu laiku vissliktāko pašdarbnieku ansamblis. Nopietni vīri mēģina izvilināt no štrumentiem mūziku, bet tā, maita, nenāk! Rīboņas pavadībā dodamies uz ūdenskritumu. Te beidzot pirmo reizi Jaunzēlandē piedzīvoju lietu. Tagad tā ir tikai pilināšana. Šī vieta vēl ir slavena ar to, ka tepat kaut kur atrodama ūdenšķirtne uz Rietumkrastu, un Rietumkrastā jau ir pavisam cits klimats.

Arthur’s Pass upīte

Pati taka līdz ūdenskritumam ir pārsimts metru augsts kāpums, kura gaitā laiku pa laikam pie informācijas plāksnītēm var palasīties, par to, ka tagad jau nekas nekaiš, grantēti ceļi un trepītes. Bet savulaik pirmajiem ceļotājiem te ir bijis jāatstāj zirgs un jālien pāri klintīm pašam saviem spēkiem pa mežu. Nu ja paskatās uz to mežu un klintīm, var saprast, ka tā nav bijusi nekāda joka lieta un visu cieņu Arthur’s pass atklājējiem! Pats ūdenskritums ir okei, bet nekas īpašs, velnu tur neredzējām.

Otira Gorge Rock Shelter Lookout

Braucot tālāk paskrienam garām Otira viaduktam, vietējam inženierbūves sasniegumam un kļūdu labojam piestājot Otira Gorge Rock Shelter Lookout. Šo ceļu ir atklājis pats Edinburgas hercogs 1990. gadā. Bet pūš tāds vējš un līst lietus, ka īsti negribas ilgi uzkavēties. Nedaudz gan paskatāmies, kā kokvedējs knapi lien kalnā ar pilnu kravu.

Hokitika

Līdz Hokitikai vairs nekur nepiestājam, pat tad, kad vajadzētu nobildēt ceļazīmes, kur uz autoceļa apļa vidū ir iezīmētas to šķērsojošas vilciena sliedes. Laiks ir kļuvis pretīgs, diena sanākusi gara un nav nekādas vēlmes līst ārā no mašīnas. Hokitikā mēs apmetamies ceļmalas hotelī, sastādām iepirkumu sarakstu un braucam uz bodi. Maija jūtoties apslimusi, mēs viņu atstājam mājās. Pēc iepirkšanās nospriežam aiziet uz jūru, pēc skata tā ir tepat blakus. Ejot uz jūru es nedaudz nožēloju, ka man mugurā ir tikai krekls un šorti, uznāk īsts lietus un es salīstu slapjš.

Vakariņās cepam desiņas ar kartupeļu frī (Atvars ir beidzot atradis ko ēdamu un laiks kopš sardelēm ir pagājis pietiekoši ilgs, lai varētu būt drosme pamēģināt).

Jaunzēlande astotā diena

6. marts

Sakravājam mantas un dodamies ceļā, šovakar mums jābūt Tekapo. Tekapo ir pilsētiņa ezera krastā, vispār jau Jaunzēlandē citādas pilsētiņas nemēdz būt, tās vienmēr ir kaut kādos krastos. Iesākumā gan aizbrauksim uz Jaunzēlandes augstāko kalnu Mount Cook vai Aoraki, kā to sauc vietējie. Viņš gan neaizvelk pat līdz četriem kilometriem, bet nu kā ir, tā ir.

Culden Hill summit

Līdz turienei brauciens ir brangs – 209 kilometri. Pa nakti tiešām ir lijis, patiesību sakot, es to pat dzirdēju, un debesis ir nomākušās. Kaut kas tāds uz šīs salas mums gadās pirmo reizi, visu laiku mums spīdēja saule un nu, še tev, mākoņi! Skaidrs, ka jādodas tālāk! Līdz Kuka kalnam mēs pārāk daudz neizklaidējamies. Diena drūma un vējaina. Braucot cauri Lindis Pass piestājam pie Culden Hill summit. Piestājam tā, ka nākas vilkties veselus četrsimts metrus atpakaļ, lai tiktu tā pakalna virsotnē. Skats ir jauks, bet dramatiski padrūms. Ir cerība, ka viss šis ir tikai šaipus kalniem un otrā pusē mākoņi vēl nav tikuši.

Pukaki ezers

Nākamā pietura ir Pukaki ezers. Tur ir viena tāda vieta, kura tiek attēlota visos Jaunzēlandes ceļvežos – ezers un Kuka kalns. Mēs ar’ gribam to skatu redzēt. Prognoze bija patiesa – otrpus kalniem mākoņi vēl nav atnākuši, taču saule tik sparīgi tvaicē ārā ezera ūdeni, ka viss ir nelielā dūmakā, tādēļ kalns mums nav smuki balts uz zila fona, bet kaut kas baltāks uz pabaltas dūmakas fona. Protams, ar optisko palielinājumu kaut ko izspiest no tā skata varētu, bet reizēm jau ir jāskatās ar acīm vien. Mēs pat neesam apstājušies īstajā stāvlaukumā, tas ir vēl kādus desmit kilometrus tālāk, toties šeit ir tualete. Nav jau tā, ka neko nefotografēju, es beidzot esmu atminējies uzlādēt fotoaparāta bateriju un nu varu knipsēt uz nebēdu.

Mount Cook

Mūsu nākošais dienas plāns ir Hooker Valley track. Pirmais uzdevums ir atrast vietu, kur noparkoties. Mums paveicas un šo problēmu atrisinām visnotaļ veiksmīgi. Tad domājam, cik daudz ēdamo un dzeramo stiept līdzi. Pastaigu taka nav diez ko gara – nieka pieci kilometri uz vienu pusi un lielākoties pa līdzenu virsmu un labi koptu ceļu. Vienīgais mīnuss ir tas, ka visu laiku jāiet saulē, bet nedaudz ūdens un cepure te var līdzēt. UV indekss te viņiem ir augsts un tādēļ ir vēlams iesmērēties ar pretiedeguma krēmu, es to nedarīju pārāk cītīgi un tādēļ iedzīvojos nelielos kakla pakauša ādas apdegumos.

Piemineklis

Takas sākums ved garām nopietnam tualešu kompleksam, pēc tam seko atzars, kas ved uz bojā gājušo alpīnistu memoriālu. Lai ar’ Kuka kalns nav pārāk augsts, tur kāpjot vasarā galu var ņemt visai viegli. Ledājs kūstot nav mierīgs un vienmēr kaut kas var uzgāzties virsū. Mēs ar Atvaru uzlienam pie piemiņas vietas, papētām, Maija ar Initu pa to laiku dodas tālāk, mēs viņas panāksim gandrīz pie takas galapunkta.

Hooker Valley track

Pēc tam, protams, ir jāpiestāj un jāpalūkojas uz Millera ezeru, tas gan, gudri runājot, ir ledāja ezers, te visi viņi ir tādi, tikai te ledājs jau sen ir izkusis un vairs nav redzams. Ap šo vietu es pirmo reizi izdzirdu ledāja sabrukšanas skaņu, tāds kā šāviena troksnis. Vienīgais mīnuss – dzirdēt var, bet redzēt nevar. Jo kad līdz mums atnāk skaņa, viss jau sen ir beidzies, un var lūrēt, ja nu gadījumā kaut kur var redzēt putekļu vai miglas mākonīti.

Iekaramais tilts
Hooker Valley track

Taka ir populāra, uz nevienas citas takas mēs tik daudz cilvēkus neredzējām. Ķīnieši te brauc autobusos un laiku pa laikam var redzēt kādus pamatīgi notuntulējušos cilvēkus, kuri dodas pārgājienā pufaikās uz biezās cepurēs. Es nudien nezinu, kā viņi paši neņem galu no karstuma dūriena, man jau t-kreklā vairāk zūd ūdens, nekā es spēju izdzert. Takas papildus izklaide ir iekārtie tilti, oficiāli runā par diviem, bet te ir vēl daudzi un dažādi neoficiālie tiltiņi. Var jau runāt par alpu kalnu pļavām, burvīgiem dabas skatiem, domāt par to, kas te darās ziemā un slavināt savu apņēmību līdz šai pasaules malai aizkulties, bet īsumā šo taku ir vērts apmeklēt.

Hooker lake

Takas galā ir piknika vieta, kas vārda tiešā nozīmē ir apsēsta, un Hooker lake. Mēs nolemjam ņemt priekšzīmi no vairuma un ar dodamies piknikot uz ezera akmeņiem. Vispār jau labu vietu te nav grūti atrast, piesēdi un vari skatīties uz ledāju. Tas gan nav cēli zilā krāsā, bet izskatās kā dubļos izvārtīts ledus pikucis. Apņēmīgākie pat dodas nopeldēties, mēs tik apņēmīgi neesam, kur nu vēl rādīt pliku krānu Kuka kalnam. Ezerā ir arī pāris aisbergi, nu tādi atlūzuši ledus gabali, tie lēnām kūst un lielākoties ir noenkurojušies uz ezera akmeņiem. Ķīnieši ir īpaši šiverīgi (nu ne tik manīgi kā tie, kas cenšas pačurāt aiz lielākiem akmeņiem), viņi nes katlus ar kaut ko un gremdē ezerā, pilnīgi izraisa interesi, ko viņi tur īsti dara. Promejot nogāju gar viņiem, izrādās, būdami praktiski cilvēki, šie katlā salādējuši ūdenspudeles, kuras dzesē ezera ūdenī. Blakus sēdošais induss savu sievieti fotografē kopā ar aizkostu sviestmaizi, kuru viņš pats tur rokā, tas laikam kaut kāds fetišs.

Aoraki

Pasēdējuši dodamies atpakaļ, arī uz šo pusi skati ir smuki, eju savā tempā, tas nozīmē viens pats un ātri. Šur tur piestāju un paskatos dabas skatus, beigās pagaidu pārējos pirms pašas takas beigām. Uz takas sadzirdu arī dažus latviešus, bet ar viņiem nesveicinos, tas tik vēl trūka!

Hooker Valley track

Pēc šāda pārgājiena nolemju aiziet apmeklēt vietējās labiercības, tāda ideja nav man vienam un ir jāstāv rindā, it kā šī būtu kaut kāda sieviešu tualete! Labi, ka rindā stāvētāji ir jautri ļaudis. Nākamais ceļa punkts ir tepat esošais Kuka miests, mums mašīnā uz beigām iet degviela un nevar zināt, vai līdz Tekapo mēs vispār tiksim. Tālu jau nav, bet ja būs, tad līdz ar nagiem. Nu un man vēl ir ideja, ka vajag nopirkt kādu grāmatu par vietējo alpīnismu. Degvielu neatradām, toties parkojoties varējām izbaudīt kāda onkulīša neaptēstību un nespēju prognozēt savas autovadītāja spējas. Kad beidzot mašīna novietota, es pamanos sadurties uz kāda vietējā auga, tam draņķim adatas kā naglas. Toties visi pūliņi tiek atalgoti ar saldējuma ēšanu. Arī grāmatas tur bija, bet tādā cenā, ka drošības pēc pārbaudīju vai lapas nav no zelta, vai varbūt tās izgatavotas izmantojot ieceļotāju oriģinālo kanoe koksni.

Tasmana ezera taka

Ēdot saldējumu nospriežam, ka lai kā tur nebūtu ar to degvielu, uz Tasmana ezeru ar’ vajadzētu aizbraukt, tas ir tepat blakus un tie desmit kilometri neko daudz neizmainīs. Aizbraucam līdz stāvlaukumam, pariņķojam vietas meklējumos un mums paveicas. Lai tiktu līdz ezeram ir dažas opcijas – var no stāvvietas aizvilkties līdz pašam ezeram, var uzrausties kalnā un noraudzīties uz visu no augšas. Mēs izvēlamies kāpt. Kāpiens nav garš, tikai ar laiku trepes piegriežas. Aptuveni kāpiena vidū var piestāt un uzmest aci mazākiem ezeriem, izlasīt aprakstu, kā atšķirt ledāju ūdeni no lietusūdens un tad iet līdz augšai.

Tasmana ezers

Augšā vējš zēģelē uz nebēdu, reizēm šķiet, ka jāuzmanās, lai nenopūstu lejā no klints. Arī šeit ledāja labie laiki ir pagājuši. Divdesmitā gadsimta sākumā te nemaz ezera nebija, bija viens liels ledus masīvs. Tagad ledus mēle ir atkāpusies un sarukusi līdz mazai strēmelei. Šie ledāji tādi esot, ātri augot un tikpat ātri pazūdot, taču trends līdz šim ir negatīvs. Kad nu viss apskatīts, braucam uz Tekapo.

Lake Pukaki

Pa ceļam vienīgā izklaide ir Maijas kaitināšana, mēs ar Atvaru nopietni apspriežam ko darīt, ja degviela beigsies un paliksim uz ceļa. Bākā ar jau mirkšķina sarkanais indikators. Maija piedāvā braukt atpakaļ uz Twizel un pildīties tur, mēs atsakām. Piestājam pie Pukaki, un godīgi jāsaka, es saulē esmu tā apcepies, ka mani pat pārāk neinteresē kāpšana ārā no mašīnas. Jo tad jāvelk kājās botas, bet man tepat ir labi.

Spidometrs

Līdz Tekapo tomēr aizbraucam un vispār jau visām mašīnām ir bākas rezerve, tā kā satraukumam nebija pamata, ja nu kas mums iebraucot benzīntankā vēl bija astoņu kilometru rezerve. Uzpildāmies un dodamies uz moteli, te mums ir rezervēts numuriņš. Iečekojamies ātri, braucam uz saviem apartamentiem, pie mājas tusē kaut kāds antīko automobiļu klubs, un viņi grib, lai mēs savu vāģi parkojam citā vietā, jo, redz, tā jau esot aizņemta. Vai tad žēl – pārparkojamies, izceļam mantas. Es nolemju iet izpeldēties ezerā, Atvars nospriež, ka viņam tas nav vajadzīgs. Ūdens izskatās visnotaļ vilinoši un kad pa akmeņaino pludmali esmu aizkūlies līdz krastam, saprotu, ka te ūdens ir kaut kur ap desmit grādiem. Varonīgie iebrienu (man auksts ūdens nepatīk), nedaudz papeldu, pabāžu galvu zem ūdens, lai skaitās un fiksi tinos ārā. Maija ar Initu tikai pabradājas.

Lake Tekapo

Šovakar būs jātaisa vakariņas pašiem, tādēļ nolemjam aizbraukt līdz bodei un nopirkt ko ēdamu. Pēc garām diskusijām izšķiramies par ravioli. Pie reizes apmeklējam arī suvenīru bodi un nu jau var šo to nopirkt. Šī vakara pēdējā izklaide ir Tekapo springs apmeklējums. Te termālā ūdens baseini mums vismaz garantēs siltu ūdeni. Mēs gan ierodamies divas stundas pirms slēgšanas, mani apkāš mantu glabāšanas skapis, taču kopā ar personālu šo lietu atrisinām. Dirnam baseinos gandrīz līdz pēdējam un tad dodamies mājās gatavot vakariņas. Ravioli bijām nopirkuši par daudz un tādēļ sanāca neliela pārēšanās.

Lake Tekapo

Visiem logiem te priekšā ir kukaiņus aizturošs siets un tūristiem te ir izlikts speciāls paziņojums, ka, lai ar kukaiņi naktī izskatoties episki lieli un šausmīgi, lai nebaidoties, tie neesot kaitīgi. Jāatzīst, ka kodes un cikādes te tiešām ir uz steroīdiem un tiešām izskatās pabaisi.

Jaunzēlande septītā diena

5. marts

Wanakas piekalne

Ceļamies pirms saullēkta, uz ātro iekožam brokastis, autobuss jau mūs negaidīs. Mūsu galamērķis ir Rob Roy ledājs. Šķiet, ka vakar atrastā autobusa pietura ir pareizā, jo tur ir veseli divi autobusi, tagad tik atliek saprast, kurš ir mūsējais. To ir visnotaļ viegli identificēt, jo busiņam ir uzraksts. Arī šeit neviens neprasa nekādus dokumentus, pasaki uzvārdu, šoferītis pārprasa, vai esam četras personas, atķeksē kaut ko savā sarakstā un saka, lai kāpj autobusā. Tādu kāpēju bez mums ir vēl kādi četri. Kad visi esam savākti, var doties ceļā.

aitiņas

Var just, ka autobuss savā ekspluatācijā ir daudz ko pieredzējis, nedaudz nodzīts, iekšējā apdare ar pamatīgi pabružāta. Toties šoferis baltā kreklā. Pa ceļam uz ledāju mēs savācam vēl cilvēkus. No tiem viskolorītākā ir viena austrāliete. Jābrīnās, ka viņas kājas vēl nes visu to lieko svaru, toties ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, kas nedaudz uztraucas par čūskām un zirnekļiem. Kad tiekam nost no asfalta, saprotam, kādēļ mūsu auto iznomātāji šo ceļu iekļāvuši aizliegto sarakstā. Šis ir ceļš, kas ved uz pāris nomaļām briežu, liellopu un aitu fermām. No asfalta te nav ne miņas, ir pamatīgi izdangāts grants ceļš. Katru reizi, kad, šķērsojot strautu, autobusa apakša velkas pa zemi šoferis atvainojas par slikto ceļa stāvokli. Vispār jau ja nebūtu to strautu, kas laiku pa laikam pārrāvuši ceļu, tad šī būtu tīri normāla Latvijas grantene. Trepe tāda, ka var izkustināt nierakmeņus, tagad ir arī skaidrs, kādēļ autobusa durvis var atvērt tikai piepaceļot.

Tā kā mums pa priekšu neviens nebrauc un pretējā kustība ir tik lēna (vietējie lauksaimnieki, kas savos pikapos pārvadā ganu suņus), ka putekļus rīt nenākas un var baudīt kalnu skatus, jo visu laiku braucam pa upes ieleju. Vietām tajos ieklīst pa aitu un govju baram. Pēc stundas un desmit minūtēm mēs esam sasnieguši pārgājiena sākuma stāvlaukumu. Te mūsu autobusa šoferis mūs noinstruē, galvenais ir nekur neievelties, iet prātīgi un trijos braucam atpakaļ. Ja savāksimies ātrāk, tad brauksim atpakaļ ātrāk. Tad neliels stāsts par vietējiem būvdarbiem, kurus mēs tagad redzam, te notiekot tualešu renovācija. Nākamreiz te varēs atpūsties ar komfortu.

Rob Roy glacier takas sākums

Ceļa sākums nedaudz atgādina bērnības laukus, ceļš ir, bet govis to ir tā piedirsušas, ka jēgas no tā ceļa nav nekādas. Atliek vien cerēt, ka govju plānos nav ledāja apskate, un vēlāk taka uzlabosies. Atvars ar Initu izraujas priekšgalā, mēs ar Maiju klundurējam nopakaļus. Tiekam līdz pirmajam takas aprakstā minētajam punktam – iekārtajam tiltam. Skaidra lieta, ka te govis tālāk nebūs gājušas. Arī šī celtspēja ir tikai desmit cilvēki, bet par laimi mūs nav tik daudz, lai nāktos gaidīt. Pie tilta var izlasīt par cilvēku, kurš noslīcis upē. Ja tā paskatās, tad te noslīkt nudien daudz mākslas nevajag.

Rob Roy glacier iekaramais tilts

Nu šeit arī līdzenā pārgājiena taka beidzas, tālāk mēs piecus kilometrus rāpsimies kalnā. Kāpiens gan nav liels nieka piecsimts metri, bet tas kopumā, vietām sanāk nokāpt lejā un tad rāpties atpakaļ augšā. Te nu mēs visi paklīstam, kādam patīk apstāties un vērot putnus, es eju savā tempā. Nepaiet ne pusstunda kopš gājiena sākuma un var jau nedaudz paraudzīties uz upes ieleju no augšas. Te pat ir uzlikts soliņš, ja nu kādam savajag atpūtināt kājas. Nedaudz paskatāmies ainavu un speramies tālāk.

Ieleja

Taka ir labi uzturēta un tādēļ iemaukties iekšā Rob Roy strautā nav liela varbūtība. Izklaides, kas pieejamas, ir pavisam vienkāršas. Var vērot putniņus, tas nozīmē, ka jāapstājas un jāļauj tiem parādīties, stāvēšana nav manā stilā, tāpēc ar to es neaizraujos. Otra iespēja ir strauta vērošana, vietām var pat uzrāpties uz palielāka akmens. Ja esi īpaši nepacietīgs, tad var mēģināt caur koku galiem saskatīt ledāju. Es no pārējiem esmu atrāvies pamatīgi un kādas desmit minūtes pavedu sēžot izžuvuša strauta gultnē vērojot ūdenskritumu. Arī pašu ledāju var redzēt, bet ne pārāk daudz. Kā jau viss šai pasaulē, arī šī nomaļā vieta klimata pārmaiņu rezultātā ir nedaudz zaudējusi no sākotnējā. Ja tic bildēm, tad sākotnēji ledājs ir bijis daudz iespaidīgāks un nemaz nav aprobežojies ar to mazo strēmeli, kas redzama tagad. Jā, augšā tur vēl ir pamatīgs masīvs, bet nevar zināt, cik ilgi tas vēl izvilks.

Rob Roy glacier

 

Rob Roy glacier ieleja

Sagaidījis pārējos, varu doties uz pašu takas galapunktu. Skats no turienes paveras brīnišķīgs – ūdenskritums – ček, kalnu upe – ček, lieli akmeņi, kur pasēdēt, – ček, saulains laiks – ček un kalnu ainava – ček. Nedaudz iekožam, skatāmies un var teikt, ka viss tas kāpums tomēr bija to pūliņu vērts. Kad kājas atpūtinātas, man iešaujas doma, ka derētu tikt upei otrā pusē. Neesmu galīgi traks, jo zinu, ka parasti tās noslīkšanas tā sākas. Nokāpju lejā pie upes, nākas brist pa nelielu purviņu un izvairīties no īpaši ērkšķainiem augiem. Kad tieku līdz upei, saprotu, ka te pāri netikšu, velkos uz iztekas pusi cerībā, ka kaut kur akmeņi būs dikti veiksmīgi sakrituši.

Rob Roy glacier upes izteka
Rob Roy glacier skats

Kad tieku līdz ielejas galam, kur tālāk vairs netiek, ja nav alpīnista iemaņu un aprīkojuma, saprotu, ka te bez riska pāri nekur netikšu. Apstājos lai papētītu akmeņus. Man bērnībā ir bija viens divmēnešu periods, kad vēlējos kļūt par ģeologu, bet ar to laiku ir par maz, lai kaut ko jēdzīgu varētu saprast no redzamajiem iežiem, nē, nu visādas vara un pirīta dzīslas jau te redzēt var. Ļaudis mēļo, ka te vēl atrodams arī zelts. Laukšpats gan te izskatās tīri smuki. Smiltīs var atrast arī zirnekļus, gan jau, ka tiem te ir, no kā pārtikt. Eju atpakaļ uz skatupunktu, tur ir rakstīts, ka kea papagaiļus barot nedrīkst. Nu mēs te nevienu neredzam! Savācam mantas un sākam kāpienu lejā.

Kalnu upīte

Ceļš lejā ir daudz vieglāks, tik viegls, ka pāris reizes es gandrīz izmežģīju potīti. Nākas piestāt un pārsiet botas. Lejā gan kāpjam visi reizē, un šad tad pat skatāmies putnus. Sev par brīnumu sastopam arī austrālieti. Viņa takai izvēlējusies nepiemērotus apavus, un taisni vai brīnums, ka vēl nav sev neko izmežģījuši. Tagad uz takas ir liela rosība, ir jau pretkustība, laiku pa laikam nākas palaist kādu garām. Vēl interesantāki ir cilvēki, kas uzskata, ka kalnos ir vistīrākais ūdens pasaulē, tādi gudrinieki no tērcēm, kas sūcas ārā no melnzemes, pilda savas ūdens pudeles, var tikai viņiem novēlēt nesaķert vēdergraizes.

Rob Roy glacier ieleja

Tā kā lejā esam tikuši labu laiku pirms autobusa atiešanas, nolemjam paiet nedaudz pa citu taku. Šī taka ir ievērības cienīga ar to, ka te labi zēģelē vējš, kurš ieskrējies no kalnu galiem, reizēm brāzma labi uzpūš. Upes gultnē gulšņā govis, laiku pa laikam var pārlīst pāri žogam. Te gan cilvēki pārlīšanai ir uztaisījuši speciālas kāpnes. Pēc pāris kilometriem nolemjam, ka pietiks un dodamies uz autobusu. Nu jau es esmu nedaudz saulē apdullis un mani vairāk interesē pavēnis nekā cilvēki apkārt. To gan sarodas aizvien vairāk. Neskatoties uz savu nomaļo atrašanās vietu, šķiet, ka šī vieta ir varen populāra.

Visi vēl nav ieradušies un mēs piesēžam iekost un pagaidīt. Kam ir, tie notērē kendijkreša dzīvības, tad izlasām informatīvo materiālu un ejam uz autobusu. Austrāliete nolemj nosnausties pie puķudobes. Kad salienam autobusā, izrādās, ka tikai austrālietes trūkst, apstāstam šoferim, kur to meklēt un, skat, pēc brīža varam doties atpakaļceļā. Pats par sevi saprotams, ka mēs piestājam pie ceļmalas saldējuma tirgotavas, kura rīt klopēšoties ciet un beigs sezonu. Saldējums tiek taisīts uz vietas un garšo labi, bet nu būšu godīgs, man pēc šī gājiena labi garšotu jebkas!

Megakoki

Kad mūs autobusa pieturā izlaiž ārā, dodamies uz moteli nomazgāties un nedaudz atpūsties. Tur atklājam, ka mūsu veļu saimniece izlikusi žāvēties un vispār viss ir kārtībā. Tā kā plānā nekā nav, nolemju aiziet uz frizētavu. Domāts, darīts, te viss vienkārši – uzraksti uz tāfeles savu vārdu, sēdi un gaidi savu kārtu. Ja vēlies, var ņemt no ledusskapja alu un dzert. Vispār jau šis ir stilīgais Barberšops, kur gandrīz vai kauns nākt iekšā, lai palūgtu vien nodzīt matus uz nulli. Sēdēšana, izskatās, būs ilga, bet tad man noveicas. Nepaiet ne trīs minūtes, kā vienam no indiešiem, kuriem pienāk kārta vairs pēkšņi nav laika. Pārējie klienti kaut kur ganās, un es tieku uzreiz. Jāatzīmē, ka te matus nodzina ātri, profesionāli un lēti (lētāk nekā Rīgā). Šādu notikumu ielīksmots, dodos mājās, pa ceļam man telefons priecīgi pavēsta, ka esmu rezervējis galdiņu restorānā, izskatās, ka Maija ar’ nesēd mājās rokas klēpī salikusi.

Timmija pleciņš

Līdz vakariņām noslaistāmies un tad dodamies uz Wanaka Gourmet kitchen, tur pasūtam vietējo jēra pleca cepeti, visnotaļ garšīgs paēdiens un dodamies nelielā pastaigā.

Wanaka tree

Šodien ir pienācis laiks aiziet līdz Wanaka tree. Tas ir parasts koķelis, kas ieaudzis ūdenī. Vietējie tūrisma industrijas pārstāvji to ir izvēlējušies kā pilsētiņas simbolu. Tas koks, protams, ir apsēsts ar fotogrāfiem. Uz kvadrātmetru ir vismaz divi selfijstiki. Mēs, protams, pievienojamies. Kad koks nofotografēts, tad pa papeļu aleju dodamies atpakaļ. Eiropas koki te aug milzīgi, paskatoties nemaz nevar pateikt, ka tā ir tā pati mūsu papele vai vītols. Izskatās, ka pa nakti būs lietus.

Jaunzēlande sestā diena

4. marts

Šodien mums ir laiks mainīt dzīves vietu, iekožam brokastis, sakraujam kastē pārtikas produktus, salādējām bagāžniekā savas somas un varam doties uz Kvīnstaunu. Pēc tam mums ieplānots ir pārbauciens uz Vanaku, kur paliksim pa nakti, un tādēļ nekādas lielās staigāšanas nav ieplānotas.

Brauciena laikā beidzot varam apskatīties visu, ko esam palaiduši garām šurpceļā. Ja prasītu man, es varētu saderēt, ka nekad neesam braukuši par šo ceļu. Vietām gan kaut kas atmiņā ir palicies, bet tie ir lauku laistāmie aparāti, un tie man tikpat labi varēja palikt galvā no ASV ceļojuma. Uz ceļa rīts ir sācies brangi – uz Milfordsaundu brauc ķīniešu autobusi viens pēc otra. Viskrutākajiem ir pat caurspīdīgi jumti, cerams, ka fotogrāfiju kvalitāte netiek izkropļota. Laiku pa laikam piestājam pie kādas kalnu malas, īsti jau viņas viena no otras neatšķiras, bet var izlocīt kājas un smukā ainavā iemalkot kolu. Pie reizes rezervējam arī autobusa biļeti rītdienai uz Rob Roy glacier, mūsu auto uz tā ceļa nedrīkst rādīties pēc līguma nosacījumiem. Pa ceļam arī paceļas jautājums, cik tai Kvīnstaunā īsti dzīvo cilvēki? Jāatzīst , ka man ir šoks, uzzinot, ka tur ir vien ap 16’000. Tas ir gandrīz tikpat daudz, cik Talsos ziedu laikos! Patiesībā neskatoties uz to, ka Kvīnstauna līdz ceļojuma sākumam bija viena no piecām Jaunzēlandes pilsētām, kuras es tā uzreiz varēju atminēties, izrādās, ir mazpilsēta. Un pēc tā sanāk, ka tas mazais miests, kas rēgojas ezera pretējā krastā, nav vis kaut kāds ciematelis, bet pati Kvīnstauna!

Devils stairs

Galvenais apskates objekts pa ceļam ir Devils staircase. Tur ir izbrīvēts vesels stāvlaukums, salikti akmeņi, uz kuriem fotografēties. Tā pat kā milfordsaunda kalnā es ne sitams nevarēju ieraudzīt lauvu, tā arī te es kalnos tās trepes nevaru ieraudzīt. Kalni kā kalni, lai kā neskatītos. Bet nu Velnu jau ar es nekad dabā neesmu redzējis un tamdēļ nezinu, kādas viņam būtu fizioloģiski piemērotas kāpnes. Visi pārējie gan demonoloģijā ir izglītotāki un tās nolāpītās trepes redz!

Iebraucot Kvīnstaunā mēs esam spiesti pasēdēt sastrēgumā, izskatās, ka tiltam pāri upei ir nodilusi sadalošo joslu krāsojums, tādēļ pāri var braukt tikai pa vienu pusi. Man gan ir aizdomas, ka Jaunzēlandes ceļu būvniekiem dikti patīk regulēt satiksmi, reizēm gadīsies, ka nekurienes vidū, vietā, kur nekas nenotiek, stāv vīriņš vai sieviete ar stopzīmi rokā. Domāju, ka tas ir kautkāds atbalsta modelis, iedod stopzīmi, konusus un ej uz ceļa!

Kvīnstaunas ezers

Kad esam tikuši iekšā īstajā pilsētā, mūsu mērķis ir Kvīnstaunas Skyline. Tur ar gondolu varēs uzbraukt augšā kalnos un skatīties uz visu no augšas. Taču sākumā mums jāatrod vieta, kur noparkoties. Mazpilsētas ielas tūrisma plūsmu īsti netur un noparkoties nav kur. Tādēļ pirms došanās uz Jaunzēlandi mēs esam izprintējušu parkošanās gidu. Diemžēl gids mūs pieviļ, super krutā parkošanās vieta ir pilna, pārējās ar pilnas. Riņķojam pa pilsētu, aizbraucam pat pie gondolām, bet arī tur viss pilns. Viena vieta, kurā novietojam auto pēc rūpīgākas izpētes izrādās tāda, kurā mašīnas likt tomēr nevar. Braucam tālāk, tā kā meklējumi mūs atkal ved gar lielo stāvvietu, tur ieraugam, ka 1 vieta ir brīva, šaujam iekšā. Nezin, vai viņiem tur nav noklājusies sistēma, jo brīvo vietu tur ir daudz vairāk nekā viena. Noparkojamies, salasām līdzņemamās mantas (es atkal apkrāvos pārāk nopietni), iesmejam par vienu džipu, kurš testē savu akumulatoru spēku, spīdinādams gaismas.

Tā kā visu jau esam izbraukājuši, nav nekādas problēmas atrast vajadzīgo ceļu. Pie gondolu stacijas, divi vīri palūdz man viņus nofočēt uz saviem mauntinbaikiem. Tā te ir tāda izklaide – uzbrauc ar gondolu augšā un tad mauc lejā, vēl te var vizināties ar rodeli (ne īsti pa reni, bet tādu trasīti uz leju), lēkt ar gumiju un staigāt ar kājām (noteikti, ka uz rokām ar var, bet tas netika īpaši afišēts). Iestājamies rindā un tiekam pie biļetēm. Gondolas kā jau gondolas, iekšā tikt ir vienkārši – no sākuma tik jāatkaujas no fotogrāfes, kura dikti grib tevi nofotografēt. Cenas bildei pēc tam ir astronomiskas, nav jau ar nekāds joks, jo noteikti tās pērk viens no simts, pārējās nāks utilizēt. Šis manuprāt ir tāds pagātnes relikts, kas balstās vien uz ekskluzīvām tiesībām filmēt un fotografēt noteiktā vietā.

Kvīnstaunas ezers

Brauciens augšā sākas normāli kā jau gondolai, bet tad kaut kur ap vidu viss pasākums apstājas. Pirmās piecas minūtes tas ir visai smieklīgi, pēc tam var sevi mierināt, lasot uz kabīnes sienas, ka reizēm tā gadās, ka Skyline apstājas un nākas pagaidīt. Rūpīga gondolas iekšpuses izpēte neliecina, ka nokrišana gadās bieži. Nedaudz iepriecina sprigtais vējiņš, kas reizēm brāzmās iešūpo gondolu. Arī, ja krīt lejā, apakšā ir smuka pļaviņa, pastāva, bet ir izredzes izdzīvot. Kad tas nu būtu apspriests, aparāts sāk darboties un uzvilcis mūsu gondolu virs klints, kur kritiens ir augstāks un bīstamāks un apstājas tur. Maija filozofē cik forši, ka mēs esam četri, jo tie nabagi, kas sēž vieni noteikti ir pārbijušies. Beidzot pasākums atsāk savu darbību un mēs laimīgi tiekam augšā. Tur Maija noskaidro, ka pie vainas ir bijis kāds velosipēds, kuru nav varējuši noķeksēt nost veselas 20 minūtes.

Drūmais sils

Mums tagad ir ieplānota lielā pastaiga, pašā stacijā var paēst kaut ko dārgu, bet pēc skata ne pārāk pievilcīgu, iepirkt suvenīrus un izmantot tualetes pakalpojumus. Mūsu pastaiga saucas Ben Lomond Track, taču mēs nudien negrasāmies to veikt visu, mēs tikai bišķi izmetīsim aplīti. Takas sākums mežā ir iespaidīgs, lai ar ir smuka un vējaina diena, te ir īsts tumšais mežs, priedes aug kā stabi un mežā valda puskrēsla. Varētu pat teikt, ka t-kreklā ir nedaudz auksti. Daudz jau neko nevar redzēt, vienkārša meža taka. Vienā vietā, gan tiekam izlaisti ārā saulītē izcirtumā, tur taciņa vestu tālāk un varētu iet kādas piecas stundas. Mums nav tik daudz laika, nedaudz pablandījušies pa izcirtumu (man likās, ka īstai ceļš ved tur), griežos riņķī un eju atpakaļ mežā. Tur var uzkulties augšā uz paraplānu palaišanas vietu, tāpat visu laiku ir jāuzmanās no downhill braucējiem. Mēs tā uzmanījāmies, ka neredzējām ne paraplānistu, ne riteņbraucēju. Dodamies atpakaļ uz gondolu staciju, padirnam un pavērojam Kvīnstaunu no augšas. Manuprāt, kalnu un ezeru apkopojumu pasaulē reti, kas var pārsist, ja nu augstāki kalni ar šļūdoņiem ūdenskritumiem un ezeriem.

Nospriežam braukt lejā un doties skatīties kivi. Lejā tiekam bez starpgadījumiem un dodamies uz blakus esošo putnu dārzu Kiwi Birdlife Park. Iesperamies iekšā un pie kases mums garantē redzēt kivi, pēc desmit minūtēm sākšoties to barošana. Taču cena ir pārāk iespaidīga- 55 Jaunzēlandes dolāru no sejas. It kā jau ar to biļeti var nākt skatīties kivi veselas trīs dienas, bet mums ir ieplānota vien kāda stunda. Nolemjam, ka tas nav tā vērts un dodamies prom. Tagad ir jautājums, vai ir vērts sperties uz pasaules otru malu, un noskopoties uz mazo jauko kivi barošanas biļeti? Un šī arī bija mūsu lielā iespēja redzēt to kivi!

Devils burger

Mēs tā vietā nolemjam doties uz centru, un ietaupīto kivi naudu noēst. Centrs ir tūristu pilns, ezermalas promenādē var noīrēt ātrlaivu, izbraukt ar kruīzu un aizbraukt uz Milfordsaundu. Mēs kustamies līdzi straumei un pētām piedāvājumu, braukt nekur netaisāmies bet uzēst gan varētu. Maķītis nekur tuvumā nav, taču uz vienas izkārtnes pamanām atpazīstamu vārdu – Burger. Šie ir Devils Burger, speramies vien iekšā. Vietu par īpaši tīru nenosauksi, taču neviens ar staļļa zābakiem priekšā nestāv, nolemjam palikt tepat. Pasūtām ēdienus, atrodam puslīdz tīru galdu, tur kādam ir bijis klikšķis uz dakšām – pa galdu izmētātas kādi pāris desmiti. Gaidām pasūtījum un vācam dakšiņas. Burgers nudien bija labs un kartupeļu frī porcija iespaidīga.

Kvīnstauna

Paēduši dodamies atpakaļ uz mašīnu, es gan pa ceļam ieskrienu grāmatu bodē un nopērku grāmatu par Jaunzēlandes vēsturi. Lai ar vēsture viņiem nav diezko gara, grāmata ir visai bieza. Atrodam mašīnu un braucam uz Vanaka. Pirms tilta korķa nav, man gan ir aizdomas, ka šis ir pavisam cits tilts. Te sākas apkaimes vīna dārzi un tos visus var labi aplūkot piestājot pie Arrowpoint junction skatu laukuma. Te var nolūkoties uz ieleju no augšas, izvērtēt vietējo lauksaimniecību, veltīt pārdesmit minūtes cerībās sagaidīt kādu lidmašīnu, kas lido uz Kvīnstaunu (ja sagaida, tad skats noteikti ir labs), tapt vēja appūstam un nedaudz nosalt. Kad viss apskatīts, pa nelieliem serpentīniem dodamies tālāk, mēs esam izvēlējušies smukāko nevis ātrāko ceļu caur Cardrona. Ceļš ir tik smuks, ka viens pat ir ielicis savu mašīnu grāvī!

Krūšturi

Pa ceļam uz Vanaku vienīgais apskates objekts ir krūšturu izstāde ceļa malā. Te visi piestāj, piestājam arī mēs. Vēl Ivaram liekam vest mūsu uz katra mazā miesta centru. Nezinu, vai tas ir kāds joks, bet, Ivaraprāt, centrs vienmēr ir mazs sānu celiņš ar miskasti.

Arrowpoint junction

Pirmais darbs Vanakā ir iečekošanās motelī. Šis ir no tiem, kur jāierodas laikus. Saimniece moteli izveidojusi kā tādu mazu ciematiņu šosejas malā, pāri pļavai var redzēt ezeru. Mūs iepazīstina ar velosipēdu un drēbju mazgāšanas pieejamību. Izstāsta, kur var dabūt vislabāko jēra gaļas cepeti. Parāda mājiņu, tā ir visnotaļ smuka. Iekārtojamies, salasām mazgājamās drēbes (mums pat ir nopirkts vešpulveris) ieliekam mazgāt. Ātri iekožam un dodamies uz bodi.

Wanaka lake

Veikalā viss notiek bez starpgadījumiem, tik vien kā gara rinda un Atvars iedomājies, ka te latviski neviens nesaprot, atļaujas paust savu izbrīnu skaļi par to, kurš tad uz bodi nāk ar basām kājām, pretī saņemot: “Un kas vainas!”.

Wanaka view motel

Pavakariņojam, atklājam, ka motelī ir veseli divi TV kanāli, dodamies nelielā pastaigā uz ezeru. Šķiet, ka sestdien te sāksies lielie lauksaimnieku svētki, tiek būvēts gadatirgus, lopu izstādes vieta un kaut kādi stendi. Pie ezera gan viss ir mierīgi, atrodam autobusa pieturu, no kurienes mums rīt sāksies ekskursija, nedaudz pablandāmies un dodamies mājās. Pēc tam atklājam, ka veļas mazgātuvei tomēr ir darba laiks un tā līdz deviņiem no rīta būs slēgta. Tas nedaudz pamaitā priekšstatu par naktsmājām kopumā, bet ko darīt, tāda dzīve!

%d bloggers like this: