Navigate / search

Berlīne

26. decembris
Izlidošana uz Berlīni bija paredzēta 26. decembra vakarā. Tad nu arī Rīgas lidostā ieradāmies nedaudz par laicīgu. Tā kā bijām nolēmuši notestēt jauno Air Baltic piedāvāto iespēju iečekoties internetā, tad boarding pass jau bija kabatās, brīvo laiku nolēmām pavadīt, atbalstot nabaga latviešu miljonāru, paēdot Lido. Paēdām kārtīgi, jo kas lai zina kad nākamreiz nāksies ēst eļļainākos frī pasaulē. Iestiprinājies, uzgaidāmajā zālē izlasīju žurnālu Nedēļa, nočekoju savu un citu blogus.

Sagaidot iekāpšanas rindā savu kārtu prezentēju paša drukāto boarding pass, kur pabāzta zem svītrkoda lasītāja – nenostrādā. Domāju – še tev dabūšu iet ar kājām, bet acīmredzot nebiju vienīgais šāds “veiksmīgais” ļautiņi nedaudz parakās pa datubāzi un ļāva doties tālāk. Lidmašīnu kontrolēja latviešu ekipāža un pacelšanās noritēja bez problēmām. Lidojuma laikā sevi izklaidēju ar grāmatas Berlin lasīšanu un priekšā sēdošo sarunu noklausīšanos. Meitietis no Sanktpēterburgas veltīja kādas 20 minūtes stāstam par to kā nopirkusi Pradas zābakus, kas maksā 700 EUR tikai pa 200 EUR. Vispār radās iespaids, ka lidmašīnā esošie ļautiņi dodas uz supermārketu nevis uz Reiha galvaspilsētu.

Nolaišanās noritēja bez problēmām un pēc neilga laika jau bijām Tēgeles lidostas telpās. Lidosta jāatzīst diezgan paknapa, bet neko īpašu nemaz ar nesagaidīju. Iesākumā uz pilsētu bijām plānojuši doties ar autobusu, tomēr sava iedzimtā slinkuma dēļ nolēmu paņemt taksometru, kurš tad arī mūs aizvestu uz Hotel Berlin. Takšiem rindas sakārtotība tāda pati kā Rīgā, kas pirmais stāv tajā jākāpj. Takša vadītājs gan nebija ārietis, bet turks, taču aizveda līdz viesnīcai pa taisnāko ceļu nemēģinot apšmaukt. Tas mani tā izbrīnīja, ka iedevu 25% dzeramnaudu.

Viesnīcā, kā vienmēr parādījis rezervāciju, saņēmu numuriņu uz četrām dienām. Foajē man nepatika -dikti jau nu piepīpēts. Līdz vāciešiem vēl smēķēšanas diskriminācija nav aizkļuvusi un tur vari pīpot kur vien vēlies. Uzzinājuši brokastošanas kārtību, devāmies uz savu numuru atstāt mugursomas un devāmies uz Potsdamer Platz. Gabals visai neliels – knapi 20 minūtes ar kājām. Pa ceļam ievērtējam plāksnes, kas atspoguļo Padomju karavīru darbus, noejam gan spāņu kultūras institūtu un klāt esam.

Ievērtēju Sony centru, kupolu tiešām pamanījušies uzbūvēt iespaidīgu. Ziemassvētku tirdziņš, kas atrodas zem tā, pārdod Bratwurste un dažādus niekus. Izskatās, ka Berlīnē ir topā lego kluči, veselu egli uzmunsturējuši. Tālākie ceļi aizved līdz McDonalds, kurā notiek vakariņošana, viss apkalpojošais personāls viesstrādnieki. Iestiprinājušies dodamies atpakaļ uz viesnīcu un liekamies gulēt.

27. decembris

No rīta pamodies, dodos iekost brokastis viesnīcas ēstuvē. Brokastis ir normālas, nekas izcils – parasts ēdamais. Pirmais punkts mūsu dienas plānā ir iepirkt Berlīnes apmeklētāja karti, šamā ļautu mums vizināties metro pa velti un dod atlaides muzejos. Karti nopirkt dodamies uz Zoodārza metro staciju, tur arī atrodam tūristu informācijas biroju, nopērkam karti un izejam īso kursu kartes lietošanā. Pa ceļam redzējām arī slaveno Gedaechnis Kirche, iesim vēl garām tur daudzas reizes, bet tā iekšā arī neieiesim.

Tālākie mūsu ceļi ved uz metro. Kas izbrīna, metro stacijas ieejā nav turniketu, teorētiski braukšanai pa zaķi ir visas iespējas. Lai gan esmu dzirdējis, ka par braukšanu bez biļetes sods esot iespaidīgs. Kājā neviens nešauj, bet naudiņu gan nokāš pamatīgi.

Kā pirmo muzeju apskatei esam izvēlējušies Museum für Naturkunde. Galvenais iemesls, vestibilā esošais brontozaura skelets. Tas izskatās iespaidīgi, reāli iespaidīgākā kaulu čupa, ko savā dzīvē esmu redzējis. Esam ieradušies līdz ar atvēršanu un varam pa zāli dzīvoties gandrīz vienatnē. Mēģināju nofočēt bet ar manām spējām nekas dižs nesanāca. Lai vai kā dinozauru skeletus varēju izpētīt no visiem rakursiem un atcerēties bērnību, kad vēlējos kļūt par arheologu.

Pārējā paleontoloģijas daļa mani īpaši neiespaidoja, pirms gada biju apmeklējis Vīnes dabas muzeju, un šis bija mazāks un arī kolekcijas (izņemot dinozauru kaulus) nebija tik iespaidīgas. Toties labu iespaidu atstāja dzīvnieku izbāzeņi attēloti viņu dabiskajā vidē. Tā kā lielāko daļu no viņiem esmu redzējis dabā, tad varu teikt izskatās ļoti reāli, sevišķi vilki. Patikās arī kukaiņu modeļi, ko 40-ajos gados izveidojis, kāds vācu dabaszinātnieks. Bija arī laba ekspozīcija par Zemi un planētām.
Tad nu kādas 2-3 stundas pavadījuši muzejā dodamies uz Alexanderplatz.

Ievērtējam televīzijas torni, kas miglā ir knapi redzams. Pārējo dienas daļu vadām tipiskā austrumeiropieša stilā iepērkoties vācu megaveikalos. Tiek nolemts arī ievērtēt vācu vīnus, vienīgā problēma nav korķuviļķa, neko darīt izlīdzos ar drēbju pakaramo. Vinčuks tā viduvējs, grāvim pāri pakaļ pēc tāda nelektu.

28.decembris

Šajā dienā no rīta ieplānots Zooloģiskā dārza apmeklējums. Tā kā līdz turienei no viesnīcas var aiziet ar kājām, tad tā arī darām. Nedaudz esmu kļūdījies iešanas ātruma aplēsēs un nākas 15 minūtes gaidīt līdz atvēršanai. Šis laiks tiek pavadīts neefektīvi staigājot gar zoodārza žogu. Laiciņš nomācies ar migliņu, nedaudz siltāks kā Latvijā. Beidzot esam sagaidījuši vaļā vēršanu. Nopērkam biļeti un kā vieni no pirmajiem dodamies iekšā.

Pirmais apskates objekts ir nīlzirgu māja, patikās – uztaisīts kā akvārijs un vari vērot kā šamie ņemas par ūdeni, daži arī kaut ko dalīja kaujoties, reāli iespaidīgi. Un pats labākais neviena cilvēka. Nākošais atzīmēšanas vērtais objekts ir degunradžu māja, tur uzdarbojās viens jauns degunradzēns.

Tad izrādījās, ka šajā zoodārzā dzīvo arī pats Knuts, kauns teikt pirms tam man nebija ne jausmas, kur šamais slavenais lācis dzīvo. Godīgi sakot baltais lācis, kas baltais lācis, nekas īpašs. Vienīgi lāči nekļiņčī pārtiku, kā Rīgas zoodārza lāči. Sentimenta vadīts aizeju apciemot valabiju sektoru. Valbijs un ķengurs Berlīnē ir padevies sīks un knapš.

Pērtiķu māja reāli ierullē. Stikla siena un vari vērot pērtiķu un mērkaķu ikdienas gaitas. Orangutāni izskatījās ļoti nomākti un depresīvi, ka palika viņus žēl. Pirmo reizi mūžā redzu žirafes. Ziloņiem nabagiem gan jāgrauž egles skujas.

Nākamā apmeklējamā vieta ir Botāniskais dārzs. Protams, arborētums ziemā nav diez ko skatāms, taču siltumnīcām vajadzētu būt līmenī. Dārzs it kā ir daudzu hektāru lielumā, taču tā atrašana sagādā reālas problēmas. Iznākot no metro iesākumā saputrojos azimutos un aizeju uz nepareizo pusi, tad ejot atpakaļ nejēdzu pareizajā vietā nogriezties. Tā nu nostaigājis liekus 2 kilometrus esmu nonācis pie ieejas. Uzrādot Berlin Welcome Card vajadzētu dabūt 30% atlaidi, taču kasē mums pieprasa uzrādīt arī kartei līdzi nākošo manuskriptu 200 lpp biezumā, kas atstāta viesnīcā. Varētu padomāt, ka tur visi šmaucas, lai botāniskajā ielīstu dienā 2 reizes.

Līdz siltumnīcām jākāto kilometrs, taču tas ir to vērts. Jaukas augu kolekcijas, man jau patikās kaktusi un tropu māja. Orhideju laiks gan vēl nebija pienācis, bet apmeklējumu nenožēloju. Tā kā bija nogurušas kājas, tur pat pasēdēju un atpūtos, pie reizes izplānojām nākamo dienas daļu.

Nākamā apskates vieta bija plānota miniatūrā Berlīne, bet atraduši adresē norādīto vietu atklājam, ka šamā pārcelta uz Alexanderplatz lielveikalu Alex. Apmeklējumu atliekam un ejam paēst un ievērtēt krutāko Berlīnes unīti Ka De We. Būve un interjers iespaidīgs, bet rotaļlietu nodaļa reāli rullēja. Vilcienu modelīši, no magnētiņiem salikti debesskrāpji, padomju laika tipa konstruktoru mašīnītes. Vilcienu modelīšu nodaļa milzīga, cenas arī iespaidīgas.

Pārējo dienas daļu vienkārši noslaistījāmies pa bodēm.

29.decembris

Rīts sākās ar Muzeju salas apmeklējumu. Rīts ir jauks zilas debesis un saule. Pirmais apskates objekts Berlīnes doms, blakus redzams padomju laika celtā rātsnama dekonstrukcija. Pats doms ir iespaidīgs, apmeklējot viņu nemaz negribas ticēt, ka pēc Otrā pasaules kara, šis bijis gandrīz nolīdzināts ar zemi. Baznīcas iekšiene kā jau baznīcās, paši lepojas ar savām ērģelēm. Protams, apskatāma arī Jēzus dzimšanas ainiņa.

Tālāk dodamies uz pagrabstāvu, kur apbedītas vietējās slavenības, zārki (sarkofāgi) askētiski un, ja ļoti neinteresējas par slavenu cilvēku dzīvi, neinteresanti. Tālāk kāpjam augšā uz Doma muzeju, tur pastāstīts un parādīts, kā Berlīnes Doms kļuvis par tādu, kādu mēs to redzam šodien. Un tālāk var uzkāpt līdz Doma kupolam un apiet tam pa ārpusi riņķī. Ir vērts to darīt skats uz Berlīni no augšas ir kāpiena vērts.

Nākošais pieturas punkts ir Pergamona muzejs. Muzejs savu vārdu ieguvis no tā lielākā eksponāta Pergamonas tempļa fasādi, kuru savā laikā vācu pētnieki atvilkuši uz Berlīni. Templis tiešām ir iespaidīgs.

Otrs apskates objekts ir Ištaras vārti no Babilonas, ja padomā, kad šamos būvēja, tad cepuri nost. Nedaudz atraujos no uzraugiem, jo esmu sadomājis aptaustīt ķīļraksta plāksnes ar rokām. Mani sola dzīt ārā, ja vēl ko tādu sadomāšu darīt. Otrais muzeja stāvs veltīts islāma kultūrai, lūgšanu vietas, mošeju griesti vēl tā, bet tepiķu kolekcija pa visu otro stāvu galīgi neaizķēra.

Tad seko romiešu un grieķu skulptūras, kurām laiks un ļaudis aplauzuši pirkstus un izskatās pēc memoriāla neuzmanīgiem gatera strādniekiem.

Ejot ārā no Pergamona muzeja, redzam baiso rindu, kas gaida ārā savu kārtu, laiks jau nomācies un ir drēgns. Dodamies uz Altes museum, kur lielāka daļa ekspozīcijas veltīta senajai Ēģiptei.

Paņemu audioguide un lēnā garā staigāju no vienas ekspozīcijas uz otru. Pasākums interesants, bet pie kārtējās grieķu amforas sāk apnikties un diezgan ātri muzeju pametu.

Lai nebūtu garlaicīgi aizeju ar kājām uz Alexanderplatz, pa ceļam paēdot vietējā kafūzī. Pie televīzijas torņa stāv megarinda, kuru izstāvēt neizskatās iespējams.

Nolemju apskatīties, kā dzīvo nomalēs un ar metro braucu uz vienu no metro galastacijām. Izkāpju un secinu bomāru īpatsvars palielinās, šamie iemitinājušies bankomātu telpās, brīnos, ka pēc viņiem, kāds vēl tur iet iekšā.

Vakarā aizejam vakariņās uz zivju restorānu, porcijas milzīgas un garšo izcili.

30. decembris

Pēdējā diena Berlīnē, jāizdzīvo līdz vakaram un tad jālido mājās. Nekāda dižā plāna nav. Izčekojamies no viesnīcas un ar kājām aizstaigājam līdz Siegesaule (triumfa kolona), pa ceļam parkā redzam ļautiņus, kas dzīvo teltī.

Triumfa kolona izskatās vareni un dodamies uz Brandenburgas vārtu pusi. Visi jau gatavojas Jaungada svinībām, iela satiksme bloķēta un vari mierīgi staigāt pa to, skatoties kā stutē augšā alus točkas, saldumu kioskus un citas atrakcijas.

Pieminekli Padomju karavīriem norobežo žogs un klāt nevar tikt. Paši Brandenburgas vārti aizkrauti ar tv projekcijas ekrāniem, tribīnēm utt.

Aizeju ievērtēt Reihstāgu un dodos ar kājām, jo skriet vairs nav kur uz Berlīnes mūra muzeju. Pa ceļam eju un Volkswagen salonā ieraugu Bugatti Veyron īstu, eju iekšā apskatīties.

Berlīnes mūra muzejs atrodas Checkpoint Charlie tuvumā un satur ekspozīciju par mūra rašanas, bēgšanu no austrumiem uz rietumie. Daudz lasāma un ir vērts veltīt viņam divas stundas. Izlasīju un apskatīju visu, kas bija izlikts. Cilvēkiem apstākļu spiestiem izdoma ir neierobežota. Paštaisītas zemūdenes, gaisa baloni, vietas blakus mašīnas motoram, svarka, kur var noslēpties 3 cilvēki. Tad sadaļa veltīta komunistiskajam režīmam, aprakstīti dažādi kuriozi, saproti, ka tajos laikos ir bijis nozīmīgi zināt cik tautu tēvam un skolotājam ir medaļas.

Tālāk ar kājām dodamies uz Alexanderplatz uz miniatūro Berlīni. Tā atrodas lielveikala augšstāvā. Maksā brangu piķi, un mani izbrīna, ka pieejami gada abonementi. Uz pasākumu ved stikla tilts četru stāvu augstumā, ir inčīgi skatīties kā daži bērneļi atsakās tur doties pāri. Iegājis ekspozīcijā saprotu, kāpēc te ir gada abonementi, pilsētas modelis ir izcils, viss notiek. Noblandāmies tur divas stundas pētot vilcieniņs, mājas un automašīnas. Viss kustās, saule lec un riet, lidostā lidmašīnas ceļas augšā un nolaižas. Visu to kontrolē no pults ar pārdesmit monitoriem. Blakus ir veikaliņš kurā teorētiski vari nopirkt visu, lai uzbūvētu savā mājā tādu pašu, ja protams ir lieki pārsimts kvadrātmetri telpas.

Tad nedaudz pasēžu grāmatu veikalā , šo to palasu, šo to nopērku un dodos uz lidostu. Braucam uz turieni ar autobusu. Nonākuši lidostā, ejam iečekoties, friči salauzuši savu sistēmu un rindā nākas gaidīt ap stundu. Tikuši pie biļetēm ejam uz pasu kontroli, arī te mega rinda, laiž iekšā pa trijiem, krata somas, ļautiņi pukojas, kad viņiem izņem šņabīti, kuru tilpums lielāks par puslitru. Ticis lidmašīnā sāku lasīt grāmatu un līdz Rīgai laiks paiet ātri.

Comments

Atvars
Reply

Nevis Bugatti Varion, bet Bugatti Veyron, izlabo, a to tā ir šis mašīnu mašīnas zaimošana un vārda nelietīga valkāšana :)

asmo
Reply

Atvainojos par pieļauto kļūdu :)

AIJA
Reply

tur vienaa vietaa komats arii truuka, bet man vienalga dikten patika palasiities. visvairaak patikaas taas vietas, kur juus agri ceelaaties lai paspeetu iestaadiijumos ieliist pirmie. oktoobreenu laiki savas peedas uz cilveekiem ir atstaajussi neizdzeesamas!

raimis
Reply

turki,gan ir indoariesi :)

uldis
Reply

Netālu no tās slavenās baznīcas ir atrodams erotikas muzejs,kamdēļ tad to neapmeklēji?

Dona
Reply

Super bija palasiities….pati Berliinee bijupirms gadiem 20, tagad jau tur citadi…vismaz austrumu pusee noteikti…

Leave a Reply to AIJACancel reply

name*

email* (not published)

website