Navigate / search

Ceļojums pa Austriju II

29. jūnijs (Legnica –Prāga)

No rīta ceļos agri, mums taču vēl jāpaspēj apskatīt Prāga! Tā kā esmu pamodies ātrāk pirms norunātā brokastlaika, tad nolemju paskatīties, kas labs atrodas uz man numuriņa balkona. Izrādās, ka balkons ir viens visiem numuriņiem. Pa to var apiet apkārt gandrīz visai viesnīcas ēkai, nedaudz pafotogrāfēju vietējo baznīcu, ar prieku no saviem augstumiem konstatēju, ka busiņš stāv turpat, kur noparkots.

Sprīdītis

Brokastis viesnīcā ir labas, te izskatās tūristu grupas, kuras pārvietojas lielajos autobusos, neapmetas, tādēļ par vietu pie cīsiņu bļodas nemaz nav jācīnās. Pabrokastojuši sakravājam mantas, izčekojamies un dodamies pastaigā pa pilsētu. Laika jau ļoti daudz nav, tādēļ aizstaigājam tikai līdz tuvākajai baznīcai. Kā jau mazpilsētās pienākas, blakus baznīcai atrodas arī centrālais laukums. Nekā ievērības cienīga – tikai smuki sakopta pilsētiņa. Bez baznīcas ievērojams objekts ir arī kāds vietējais “Sprīdītis” – statuja puišelis ar mugursomu. Šķiet, ka viss apskatīts, un dodamies uz busiņu. Katafalks jau aizbraucis darbos, būs kādas agrākas bēres gadījušās? Mašīnai visi logi veseli, nevienam nav bijusi interese par busā atstāto mantību, soda kvīti par neatļautu parkošanos ar’ neatrodam. Super, varam braukt uz Prāgu.

Ivars tiek degradēts uz nevajadzīgu vismaz līdz Prāgas viesnīcai. Navigācijai tagad izmantojam veselo saprātu un vakar pirkto karti. Visa štelle šķiet pašsaprotama, uz Prāgu var aizbraukt tikai pa vienu ceļu, un problēmām nevajadzētu būt. Vienīgais ievērības cienīgais atgadījums līdz Čehijas robežai ir kaut kādas lampiņas mirgošana kontrolpanelī. Tiek veikts zvans brālim, kurš saka, ja tā nav sarkana, tad brauciet vien tālāk. Vēlāk gan izrādījās, ka lampa pārbauda riepās spiedienu, un vispār mums ir neliela problēma. Drošības pēc iebraucām benzīntankā, lai pārbaudītu riepās spiedienu. Busiņa izīrētāji nez kādēļ bija pārpumpējuši viņas par veselu pus atmosfēru un vienai nedapumpējuši pusīti. Nekas, izlīdzinām spiedienus atbilstoši normai un ar padarīta darba sajūtu dodamies tālāk.

Vispār jau braukājot šādā veidā galvenais ir laikus nopirkt vinjeti, tādu uzlīmīti, ko ielīmē logā, lai parādītu, ka esi ieguvis tiesības izmantot vietējās ātrgaitas šosejas. Parasti viņas pārdod pierobežas benzīntankos. Tā kā cenas ziņā nav lielas atšķirības, tad pērkam tādas, kas būs vēl derīgas braucot atpakaļ uz Latviju.

Prāgas panorāma

Viesnīcu Prāgā atrodam pārsteidzoši ātri, pat neticu mūsu veiksmei. Tā gan atrodas pilnīgā nomalē, bet tikai “pusstundas” attālumā no centra. Esam atkūlušies pa ātru, un tādēļ iečekoties vēl nevaram. Saņemam no viesnīcas administratores karti un norādi, kā ar sabiedrisko tikt līdz centram un šaujam prom. Pirmā norāde ir augšā pa kalnu līdz autobusam. Dodamies augšā pa kalnu, bet pamanāmies atrast nepareizo autobusu pieturu, labi ļaudis pieturā mums parāda pareizo ceļu. Kad autobusa pietura atrasta, nākamais uzdevums ir dabūt biļeti. To varot dabūt tuvākajā veikalā. Tuvākie veikali ir kādi trīs. Šnabja bodē neko tādu nepārdod. Varbūt arī pārdod, bet ķīniete – pārdevēja vienkārši nesaprot, ko no viņas grib. Dodamies uz pārtikas bodi, tur pārdevēja arī ķīniete, un viņa saprot, ko mēs vēlamies. Taču biļetes viņai ir tikai trīs. Nekas, vienam nāksies braukt pa zaķi, taču pēkšņi negaidīts notikumu pavērsiens – atrodas arī ceturtā biļete. Vēlāk ar “atpakaļprātu” secinām, ka tādās bodēs biļetes pirkt nav visai liels prāta darbs, jo mums iesmērēja pusotrstundīgās biļetes, lai ar’ mūsu plāniem pietiktu ar pusstundas. Trešais posms ir iekāpt autobusā un aizbraukt līdz metro stacijai. Metro stacijas ideja man dikti patīk, jo es kolekcionēja metropolitēnus, ar kuriem man ir nācies braukt, to gan vēl nav daudz (Maskava, Londona, Milāna, Turīna, Hongkonga, Singapūra, Parīze, Vīne, Berlīne, Barselona). Stacija saucas Flora un brauksim līdz pašiem Hračaniem, kāpēc uz turieni, man nav ne jausmas, bet ja jau Reinis saka, ka tā būs vislabāk, tad tā jau arī būs.

Vita katedrāle

Izkāpuši Hračanu metro stacijā, dodamies uz Svētā Vita katedrāli. Svētā Vita dzīvesstāsts ir elpu aizgrābjošs, un kā jau īsteni svētam cilvēkam pienākas, viņš miris savas ticības dēļ. Taču starp spīdzināšanām viņš ir paspējis izdzīt ļaunos garus no Diokletāna dēla, izvizināties ar eņģeli. Un pēc nāves spējis parādīties kādai kundzei un parādīt savu nāves vietu (vietu, kur eņģelis bija viņu atstājis guļam uz zemes). Par to viņam Prāgā uzcelta brīnumskaista katedrāle. Vispār viņa ir patiešām iespaidīga un dominē pāri visai vecpilsētai. Skaidra lieta, ka te nu ir pilns ar ķīniešiem, kuri tagad ir pamanījušies iekļauties jaunajā selfiju stiku modē. Tāpēc skats uz laukumu baznīcas priekšā ir pavisam jancīgs. Lieki piebilst, ka, lai ar baznīcas priekštelpā var iekļūt par brīvu, tad, lai tiktu tuvāk altārim, ir jāpērk biļete. Nezinu, ko par to teiktu pats Jēzus, bet varbūt, uzrādot kristāmzīmi, iekšā varētu tikt pa velti. Kristāmzīmes man nav, tādēļ pat nemēģinu.

Kārļa tilts

Nedaudz izejam loku pa vecpilsētu, viņi te ir pamanījušies pat veselu ielu padarīt par maksas pasākumu. Nu tik dikti mani viņa neinteresē, lai es par to vēlētos maksāt naudu. Tā vietā pagrūstījies starp ķīniešiem, izbrīvēju vietu uz skatu laukuma, no kura paveras skats uz Prāgu. Pieklājības pēc nodirnu te pāris minūtes, mēģinot dabūt taisnu horizontu savās bildēs un kāpju lejā. Nākamā pietura Kārļa tilts. Tā kā tilti vislabāk izskatās no malas, tad sākumā aplūru slaveno Kārļa tiltu no cita tilta. Izskatās tiešām tīri tā neko, tikai tāds pamelns, diez vai tā bija arī pašā sākumā. Tikai pēc apskates no malas dodos uz pašu tiltu.

Šekspīra veikals

Maniem ceļabiedriem par nožēlu es nejauši atrodu grāmatveikalu, kurā pārdod lietotas un jaunas grāmatas angļu valodā divos stāvos, daudz plauktu utt. Īsumā es iegāju iekšā dodot pārējiem ceļa biedriem brīvo laiku. Biju kārtīgs un ilgāk par desmit minūtēm grāmatbodē nepavadīju. Nav jau arī tā, ka man ko īpaši vajadzētu, es vairāk iepazinos ar piedāvājumu. Zinātniskās fantastikas un fantāzijas piedāvājums bija tikai viens plaukts, tādēļ daudz laika nepagāja. Vienīgais, ko nožēloju, ka komiksu piedāvājumā noskopojos un nenopirku Maus.

Suns

Pēc grāmatterapijas biju gatavs doties uz tiltu. Godīgi sakot man patika, īpaši statujas nepētīju, bet vietām pa ausu galam paklausījos ekskursiju vadītāju stāstīto citām grupām. Centrālais tēls uz tilta ir kāds suns un svētais. Apgrābstot Jāni no Nepomukas tiek garantēta atgriešanās Prāgā, suni savukārt apgrābsta tie, kas lāga neprot atšķirt Jāni no suņa, vai vienkārši apgrābsta visu, kas spīd. Pieskaršanās sunim nedod neko. Es nekam rokas klāt neduru, nevar jau zināt, kad apgrābstītāji pēdējo reiz ir mazgājuši rokas.

Megapulsktenis

Ar tālākie plāniem mums ir švakāk, nav īsti idejas uz kurieni iet nu, varētu jau uz Vaclava Havela laukumu, bet varētu arī apskatīties pārējo vecpilsētu. Tad Ārija atceras, ka te esot viens baigi labs pulkstenis, kas rādot apaļās stundās apustuļus. Diemžēl mūsu zināšanas Prāgā vēl nav tik labas, un atlikušajās piecās minūtēs uz šo elpu aizgrābjošo šovu nepaspējam. Kad atrodam pulksteni, ir  jau desmit pāri diviem. Verķis gan ir smuks, krāsains ar daudzām astroloģiskām zīmēm, vienu vārdu sakot to ieraudzījis, gribēju redzēt arī slavenos apustuļu automātus. Savulaik pirms elektrības izgudrošanas, tas esot bijis kaut kas neparakstāms.

Tā kā pusdienas laiks jau ir pagājis sākam domāt par ēšanu. Man ir ideja, ka varētu aiziet uz kādu krogu, kas uzurpējis Šveika vārdu un iedzert alu tur. Reinim gan ir citas idejas, viņš apgalvo, ka būtu grēka darbs, apmeklējot Prāgu, neiet uz krogu “Pie Fleka”. Krogu atrast bija visnotaļ viegli. Reinis, kurš, manuprāt, māk pamatlietas pajautāt praktiski jebkurā Eiropas valodā, lēnā garā, aptaujājot garāmgājējus, nosaka pareizo azimutu un pēc kāda laika, lai ar ne pa optimālāko ceļu, klāt esam, bez nekādas kartes izmantošanas un adreses nezināšanas. Par krogu varu teikt patiešām labs, gan knēdlihi, gan alus. Sevišķi jau alus. Nopirku pat piecus litrus līdzņemšanai. Rekomendēju. Nedaudz gan krita uz nerviem vietējais rezidējošais akordeona spēlētājs, kas kroga atmosfēras radīšanai, laiku pa laikam nospēlēja kādu Rozenštrauha kaverversiju vietējā apdarē. Kad tieku ārā no kroga esmu jau nedaudz “kunga prātā”, bet uz līdzsvaru vēl ietekme nav jūtama.

Prāga

Dodamies skatīties to pulksteni ar visiem apustuļiem. Nākas gan kādas padsmit minūtes pagaidīt, bet redzams, ka šajā laukumā tā ir galvenā izklaide. Piesēst ir praktiski neiespējami, jo bomži visas sēdvietas ir stratēģiski ieņēmuši un izguļ palaunadzi, un izplata aromātu. Kustīgās figūriņas apskatīt ir sanākuši pārsimts cilvēki, pūlis ir tā neko. Pulksteni kāds meistars ir uzbūvējis jau piecpadsmitajā gadsimtā, un varu derēt, ka tā ir bijusi skatītākā izklaide visā pilsētas vēsturē. No mūsdienu viedokļa jau var pavīpsnāt, kas gan tur ir – koka apustuļi pa kārtai palūr pa logiem, un nāve skandina zvanu. Bet savulaik šī noteikti bija top lieta, par kuru savā ciemā stāstīt un stāstīt. Pēc šova beigām dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Tur nokārtojam formalitātes un dabūjam istabiņas atslēgas.

Ir jau vēls vakars un taisos iet gulēt, pa televizoru rāda interviju ar grieķu premjeru, kas apgalvo, ka parādīs Eiropai pigu un naudu ar’ dabūs. Viesnīcas koridorā vācu jauniešiem un jaunietēm ir sācis riesta laiks, visu laiku kāds vai kāda spiedz un tiek skaļi aizvērtas durvis.

Ceļojums pa Austriju I

  1. jūnijs (Jūrmala – Legnica)

Šogad, plānojot ceļojumu uz Austriju, nolēmām īrēt busiņu Latvijā. Tā kā esam deviņi braucēji, tad uz atbilstoša izmēra busiņu sanāk visnotaļ ievērojama ekonomija, kas mierīgi nosedz gan papildus degvielas un viesnīcu un arī lidojuma izmaksas. Vienīgais resurss, kas netiek lietderīgi izmantots, ir laiks, to sanāk pakāst vismaz četras diennaktis. Beigu beigās nolēmām, ka četri brauksim ar busiņu, bet pieci (pārvarā bērni) lidos ar lidmašīnu. Lidotājus mēs vēlāk savāksim Vīnes lidostā.

Svētdienas rītā mierīgi paēdu brokastis, tā kā man nav autovadītāja apliecības, tas man nav jābrauc uz nomu pēc busiņa no agra rīta, varu mierīgi bumbulēt. Busiņš ir klāt deviņos, salādējam iekšā mantas, visu pārčekojam, vai nav kas aizmirsts un vai kāds lielāks koferis nepaliks mājās. Kad šķiet, ka viss ir salādēts, cilvēkiem ienāk prātā noskaidrot, kā attaisīt Ford Transit kapotu. Man kā nespeciālistam, tāda ideja šķiet dīvaina, kādēļ tas vispār ir jādara, kad kas notiks, tad ar domāsim. Man cilvēki piestāsta daudz par dzesēšanas un logu mazgājamiem šķidrumiem un to papildināšanas nepieciešamību ceļa apstākļos. Okei, pareizo atslēgas caurumu atrodam praktiski uzreiz. Bet tā kā daļēji esam pieraduši pie dažādiem skārienjūtīgiem ekrāniem, tad paiet zināms laiks līdz pielec, ka to atslēgu vajag no visa spēka pagriezt nevis pie pirmās pretestības kasīt pakausi un štukot ko citu. Lai darbs nebūtu bijis lieks, tad tiek papildināts logu mazgāšanas šķidrums. Lieki piebilst, ka vairāk kapots netika virināts, pat ne demonstrācijas nolūkos.

Šoferis

Kad nu visi ir savīkšķījušies, sakāpjam busiņam un dodamies ceļā. Ceļa plānošana tiek uzticēta Ivaram. Ivars gan jau ir vecs. Tas rada zināmas šaubas, ka Polijā viss būs slikti, bet es turu muti un cenšos turēt savas domas pie sevis. Vispār es esmu slikts ceļa biedrs, un nevaru vien nobrīnīties, kādēļ mani vispār vēl kāds ņem līdzi. Man patīk kritizēt, mācīt, stāstīt, kā ir pareizi, izteikt šaubas un nelaikā nokaitināt labus cilvēkus. Lai vismaz pārbraucienu laikā nekristu lieki uz nerviem, es esmu paņēmis līdzi grāmatas. Sēdēšu un lasīšu.

Tā lasot par Oceolu izbraucu cauri visai Latvijai, pat lāga galvu nepacēlis. Galvu paceļu tikai tad, kad mūs Lietuvā apstādina policists. Šoferis bišķi nervozs, jo “iespējams bija “nedaudz” pārsniedzis ātrumu”. Šim policistam ir nevis radars, bet binoklis. Acīmredzot ceļ autozagļus, pienāk klāt un paprasa uz kurieni dodamies, uzzinājis, ka uz Vīni, atmet ar roku, brauciet!

Pie Lietuvas Polijas robežas piestājam, lai izstaipītu kājas, nav jau tā, ka man dikti vajadzētu. Taču Oceola jau izlasīts, un apraksts jau arī pabeigts. Izstaipu kājas, nedaudz iekožam un dodamies tālāk. Polijā mūs aptur muitnieki, taču uzzinājuši, ka dodamies uz Vīni, ļauj braukt tālāk. Es sāku domāt, ka Vīne, iespējams, ir kāds slepenais koda vārds.

ēstūzis

Polijā līdz Varšavai mums ceļš uz priekšu virzās visai braši. Ceļš tas pats zīmes rāda, kas vairāk vajadzīgs. Ivars arī lielākoties ceļu zina. Visnotaļ veiksmīgi izdodas pat tikt cauri Varšavai. Nē, nu sastrēgumi un luksofori nekur nav pazuduši, bet nekas traģisks. Bēdīgi sākas braukšana uz Lodzas pusi, ivaram pēkšņi nav ne mazākās saprašanas par esošajiem ceļiem. Braucam pēc sentēvu metodēm, skatāmies ceļazīmes. Reizēm atbildīgākajos brīžos neviens nepievērš uzmanību ceļazīmēm, jo diskutē vai mēģina saprast Ivara norādījumus. Gadās, ka laikus nenogriežam uz pareizās maģistrāles izejas, un nākas izmest padsmit kilometrus lielu līkumu. Tad vēl nedaudz pārkāpjam maģistrāles lietošanas noteikumus apbraucot kasi, lai apgrieztos, par to nākamajā kasē samaksājam 10 EUR lielu sodu. Te nu es sāku prātuļot par kartēm, navigācijām un vecām kartēm. Mans sarkasms netiek ņemts vērā, un saprotu, ka labāk mums visiem būs, ja atradīšu ko lasāmu. Izvēlos Touch.

Lai ar kā tur nebūtu, līdz Lodzai uz vakarpusi esam tikuši. Izbraukt viņai cauri paņem vēl kādu stundu, taču mēs atrodam maģistrāli, kas ved uz Vroclavu, un viss atkal ir kārtībā. Vienīgais ir jau diezgan tumšs. Vroclavas benzīntankā uztankojamies, uzēdam vietējos cīsiņmaizes izstrādājumus un dodamies meklēt Legnicu. Ivars, šķiet, ir adekvāts, un sekojam viņa padomam. Tas ved mūs caur centru, un sākumā viss ir normāli, līdz atklājas, ka ielas šeit ir mainījušas virzienu. Nekas, nākas atkal vadīties pēc ceļazīmēm. Vispār jau uz Ivaru mēs vairs daudz nepaļaujamies, benzīntankā nopirku savam sirdsmieram atjauninātu Polijas ceļu karti.

Katafalks

Lai ceļš neliktos vienmuļš, tad uz Vroclavas – Legnicas šosejas ir uzrīkota migla, nedaudz var just tuvos rapša laukus. Uz ceļa ganās dažādi lopiņu, un arī mēs gandrīz bortā dabūja mežacūķi. Labi, ka auto ir izdomātas bremzes. Legnicā pašiem par brīnumu viesnīcu atrodam naski. Iekšā tikšana gan ir caur iepirkšanās centra foajē, kas nozīmē apsarga pamodināšanu, lai tiktu līdz liftam. Busiņam viesnīcas garāžā vieta neatrodas, par augstu. Administratore iesaka noparkoties turpat blakus pie benzīntanka. Atrodam vietu blakus katafalkam, paņemam vērtīgākās lietas un dodamies uz viesnīcu gulēt.

%d bloggers like this: