Navigate / search

Cibola Burn (The Expanse #4) by James S.A. Corey

Cibola Burn (The Expanse #4)

Šo grāmatu es iesāku lasīt tūlīt pēc Abaddon’s gate izlasīšanas. Tai grāmatai beigās bija atrodamas pāris pirmās nodaļas. Izlasīju, iepatikās, bet pilnībā lasīt uzreiz nesāku. Šķita, ka vajadzētu izlasīt citu grāmatu, un šī visu laiku atlikās. Pa īstam pieķēros tikai pēc gandrīz mēneša.

Saules sistēmā ir atvērušies vārti, tagad ar esošajām tehnoloģijām cilvēce var aizlidot uz tūkstošiem zemes tipa planētām, un pirmie kolonisti jau ir devušies ceļā. Vai gan var salīdzināt asteroīdu, kurā trūkst viss – no gaisa līdz ūdenim ar planētu, kura ir piemērota cilvēkiem, bez nekādas terraformēšanas? Skaidrs, ka ne! Saules sistēmas ārējās planētas sāk zaudēt savu pievilcību. Tai pat laikā protomolekulas viena no funkcijām ir saprast, kas noticis ar tās radītājiem un viņu meklēt. Viņa skenē visu šo milzīgo tīklu 130 reizes sekundē līdz kaut ko atrod. Un tad ir laiks detektīvam noskaidrot lietas apstākļus uz vietas.

Šī ir grāmata, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kā būtu, ja Zemes iedzīvotājiem pēkšņi rokās nonāktu ierīce ar kuras palīdzību kolonizēt pusi galaktikas. Kā izveidotos kolonizācijas process un kā sadzīvotu oficiāli augsto valdību apstiprinātie kolonisti ar spontānajiem skvoteriem, kuriem apriebies dzīvot uz kāda no asteroīdiem. Kādi likumi ir spēkā šādā situācijā. Vai tas, ka tu esi te nometies pirmais ko nozīmē, vai arī uzvar stiprākie? Un kā mātes planēta var kontrolēt šos procesus, ja ceļš līdz kolonijai aizņem pusotru gadu.

Cibola-Wallpaper-1920x1200

Uz Jaunās Terras vai Ilus izveidojusies situācija, kas reiz bija novērojama Mežonīgajos rietumos. Šeit ir apmetušies kolonisti, kuri iekārtojuši sev ciematiņu un nodarbojas ar litija ieguvi. Taču valdība tālajā Saules sistēmā ir iznomājusi šo planētu kādai korporācijai un tās kolonisti ierodas, lai pieteiktu savas tiesības uz šo planētu. Sākas konflikts un to risināt tiek nosūtīts Holdens. Holdens kā miera uzturētājs skan dīvaini, jo parasti viņam izdodas izraisīt karus, taču viņš ir gatavs pacensties.

Ar šo grāmatu sērija atkal sāk iet uz augšu, cik nu tas ir iespējams. Autori ir sapratuši, ka pievērsties tikai Holdenam ir diezgan nepateicīgi, un lasītājs varētu nogurt. Tādēļ šeit Holdena apkalpei ir veltīta tikai viena piektdaļa no grāmatas. Te ir terorists Basia, kurš nemaz tā nebija domājis. Zinātniece Elvi, kuru korporācija atsūtījusi izpētīt jaunā īpašuma biosfēru. Drošībnieks Haveloks (jā tas pats no Leviathan wakes), kurš reiz strādājis kopā ar pašu Milleru, bet tagad nodarbojas ar kolonistu apsardzi. Holdens un Izmeklētājs.

abaddon-1280x800

 

Jauno varoņu dzīves stāsti un piedzīvojumi ir interesanti. Vietā, kas tālu atrauta no mātes planētas, ir savi likumi. Autori notikumus veic tripolārā politiskā vidē. Šeit nevienai no pusēm nav spēka pārsvara un piedāvātās izvēles labi analizē cilvēku uzvedību ekstremālās situācijās. Protams, var risināt visu ar spēku, bet kur tu pēc tam liksies, ja atgriezīsies saules sistēmā. Jo viss notiekošais tiek filmēts, un Zeme to redz ar piecu stundu novēlošanos. Jebkura rīcība rada politisku atbalsi un līdz sodam būtu jāgaida vesels pusotrs gads. Šajā stāstā netrūkst psihopātisku fanātiķu abās pusēs. Holdena komandas Amos neskaitās, viņš vienkārši tāds ir. Tādēļ viss sižets ir viena vienīga krīžu risināšana, reizēm ar politiskām, reizēm radikālām metodēm.

CalibansWar_1024x768Wallpaper

Lai lasītājam nebūtu garlaicīgi, autori laiku pa laikam ievieš korekcijas dažādu katastrofu veidā. Bet tas tiek darīts ar prātu un nav vienkārši burkas kratīšana. Šīs katastrofas ir daļa no Izmeklētāja stāsta, un Izmeklētājs ir protomolekulas daļa. Viņa perspektīva sākumā ir pavisam nesaprotama, bet nevajag satraukties, ar laiku viss saliksies savās vietās.

lewiathan 1024x768

Vienīgais mīnuss, ko varu piesaukt, ir personiskā lasīšanas pieredze. Mani uztrauca tikai Holdena komanda, un gan skvoteru, gan kolonistu savstarpējie ķīviņi man bija dziļi vienaldzīgi. Nevarēju identificēties ne ar vienu no šīm frakcijām. Tas iespējams nozaga man kādu dziļāku līdzpārdzīvojumu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt tāpat kā visas pārējās šīs sērijas grāmatas. Branga kosmiskā opera, kurā katras sērijas grāmata spēj atklāt ko jaunu Expanse pasaule un iedvest lasītājam cerību, ka lai vai kā cilvēki vienmēr paliks cilvēki gan šī vārda ļaunākajā, gan labākajā nozīmē.

Akmens krūze by Ēvalds Strods

Akmens krūze

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz lasāmo grāmatu izvēlējos pēc biezuma, paņēmu kaut ko ļoti plānu un nelasītu par ceļojumiem. Kas gan mūsu tumšajos rudens vakaros varētu būtu labāks lasāmais par saulainās Vjetnamas un Laosas aprakstiem. Tas par vakariem bija joks, es grāmatu lasot ar siltām tējas krūzēm nekrāmējos un pledos netinos, mājās apkure labi strādā un neesmu arī no salīgajiem. Tāpat tumsa un aukstums manī neraisa nedz depresiju, nedz nostalģiju pēc saules. Bet nu par grāmatu.

Latviešu padomju rakstnieka Ēvalda Stroda ceļojumu grāmata stāsta par Vjetnamu, Laosu un Kampučiju, atklāj Indoķīnas tautu vēsturi, kultūru, sadzīvi, akcentē šo valstu revolucionāros pār­veidojumus. Grāmata ilustrēta ar krāsainajiem diapozitīviem.

Padomju laikā bija populāri (vismaz man rodas tāds iespaids lasot šo sēriju) literātam kaut kāda kongresa ietvaros apceļot draudzīgās sociālistiskās valstis un tad pēc desmit gadiem par savu ceļojumu uzrakstīt grāmatu. Katrs, kas kaut reiz ir mēģinājis rakstīt ceļojumu aprakstu, zinās, ka pusgads ir maksimums, līdz kuram vari atlikt apraksta veidošanu. Pēc tam tu ne vairs lāga atminies, ne arī gribi ko rakstīt. Šim autoram ceļojums ir bijis 1979. gadā, bet grāmata viņam iznākusi 1987. gadā. Iespējams, ka autors visu bija uzrakstījis jau sen un, kas zina, pat braukājis riņķī stāstot par brālīgajām sociālisma valstīm lasot lekcijas, neņemos spriest.

Grāmata ir domāta kā sociālisma propaganda, un tas netiek slēpts. Grūti jau noslēpt, ja nodaļas sākumā ieliek kādu citātu no Centrālās Komitejas plēnuma lēmuma. Ceļojums par Vjetnamu ir absolūti garlaicīgs. Pirmā puse ir piebārstīta ar Ho Ši Mina atziņām, par to kā jābūvē sociālisms Vjetnamā, par to kā cīnīties pret kolonizatoriem un imperiālistiem. Pārējā daļa ir par Vjetnamas karu ar ASV, Vjetnamas karu pret Ķīnu un Vjetnamas karu pret Kambodžu (tad vēl Kampučiju). Vjetnamas vēsture autoram ir apbrīnojami melnbalta, un viņa viedoklis sakrīt ar uzvarētāju viedokli. Nekādas analīzes un salīdzinājumus te neatrast, te ir HES apraksti, PSRS palīdzības novērtējums, ceļojumi pa vietējiem kooperatīviem un jūsmošana par vjetnamietēm.

Laosas daļa ir analoga Vjetnamas, uz turieni autoram ir izdevies aizbraukt veselas divas reizes, taču viņa redzētā pieraksts ir tāda pati vāji slēpta propaganda. Par to, cik sociālisms ir labs. Tas nekas, ka tam paralēli piekopj budismu, izaugs jauna paaudze, un viss mainīsies. Te gan pavīd tas, ka Laosas tautai pat pēc sociālisma nav nekādas nojausmas par savu vēsturi. Nu jā, džungļos ir tempļi, kam un kāpēc, kuru tas interesē? Rodas priekšstats, ka autors ceļojumā apmeklē tikai citu socvalstu būvētās celtnes, parunā ar dažiem kara upuriem, tam seko gari citāti no oficiālās vēstures par Laosas brīvības cīņām. Tam visam klāt tiek piemaisītas vietējās leģendas, šķiet, ka vidējais laosietis dikti mīl visu paskaidrot, runājot caur pasakām par drakoniem un ķēniņiem. Tā kā es daļu no šīm pasakām jau zināju, man šķiet, ka autors tās ir vienkārši iepinis stāstā, lai būtu vismaz kaut kas bez sociālisma sasniegumiem.

Liela daļa tiek veltīta arī imperiālisma seku likvidēšanas aprakstu, opija lietotāji vēl nav iznīcināti, prostitūtas joprojām meklē klientus, bērni ubago, jaukie laosieši joprojām nav sapratuši, ka no Taizemes televīzijas nāk tikai propaganda un meli, pašiem viņiem vēl nav spēcīgas televīzijas. Tā kā viss nav tik labi saules pielietajā ielejā. Vēl autoram ir vājība – pseidozinātnes. Tās viņš netieši slavina visos iespējamos veidos, ir smieklīgi lasīt, kā autors skeptiski kritizē astroloģiju, bet tai pašā laikā čurā karstu no akupunktūras un homeopātijas.

Un kā ar ilustrācijām? Nu diapozitīvi ir diezgan pavājas kvalitātes, jo literāts nenozīmē labs fotogrāfs un cilvēkam, kas radis pie mūsdienu HD kvalitātes, tās liksies graudainas un miglainas. Un kas ir tās akmens krūzes? Vjetnamā izrādās ir milzīgas akmens vāzes, kuras vietējie izgatavojuši nezināmos nolūkos mūsu ēras sākumā. Idejas ir visdažādākās – no musonu lietus uzkrāšanas līdz rīsu šņabja brūvēšanas ietaisei.

Kopumā 2 no 10 ballēm, normālam cilvēkam nav jēgas lasīt, ja vien nevelk nostalģija pēc PSRS pēdējo gadu ideoloģijas propagandas. Tomēr ja saņemies un esi gatavs lasītājs, tad ieteiktu papriekš ieraut uz oktobrēna zvaigznītes nostādinātu graķīti!

Slovēnija III

5. jūnijs

Šodien mums ir ieplānots viens varens pārgājiens, pēc tam, vadoties no apstākļiem, pareizāk sakot no Matīsa garastāvokļa, iespējams, aizšausim vēl uz kādu aizu. Bet no sākuma iekožam brokastis, sasmērējam līdzi ņemamās sviestmaizes un dodamies uz Bohiņas ezeru.

BOhiņas ezers

Ezers tiek uzskatīts par vienu brīnišķu vietu. Ne pa velti vietējiem ir leģenda, ka dieviņš reiz esot dalījis cilvēkiem vietas, kur dzīvot. Visi tad nu izvēlējušies. Tikai Bohiņas iedzīvotāji esot kautri stāvējuši maliņā. Redzot tādu kautrīgumu, dieviņš esot nolēmis tiem piešķirt visskaistāko vietu uz zemes un nometinājis to Bohiņas ezera krastos. Bohinj jau arī ir atvasinājums no vārda dievs. Nu nezinu, vai nu tas ezers tiešām ir visskaistākais pasaulē – ejam skatīties. Lai tiktu līdz ezeram, mums kāds puskilometrs līdz viņam jāiet, varētu jau braukt ar opeli, bet izlemjam iet kājām. Iznākot ārā atklājas, ka te tiešām ir kalni. Vakar lietū tos nemaz nevarēja redzēt. Diena ir saulaina, un solās būt karsta. Lēnu garu dodamies ezera virzienā, pa ceļam ievērtējam velonomas punktus.

Bohiņas ezers 2

Ezers patiešām ir skaists, ar dzidru ūdeni, kurās peld foreļveidīgas zivtiņas, smuku skatu uz kalniem un nelieliem mākonīšiem, kas atspīd ezera ūdenī, radot iespaidu, ka pasaules fraktāļa daba nemaz nav izdomājums, bet realitāte.

BOhiņas ezers 3

Patusējam uz tiltiņa, pabaudām skatu un dodamies mežā. Sākumā taka izskatās daudzsološa, tā ir asfaltēta. Un ceļš, izskatās, būs visai viegls, pēc kāda laika gan tas kļūst par nelielu akmeņainu taciņu, kas ved cauri mežam un klinšu bluķīšiem. Nekur neskrienam un lēnā garā dodamies gar ezera krastu. Mums priekšā taku forsē skolēnu brigāde, tie bļaustās pa visu mežu pat pārkliegdami govju māvienus.

BOhiņas ezers tālais gals

Te tāpat kā Šveicē ir mode govīm uzkārt kaklā zvaniņu. Laikam, lai slaucējam vieglāk tai mežā atrast. Par govju klātbūtni liecina arī nopļekātais ceļš, kas gājējam liek būt īpaši uzmanīgam, ja vien viņš nevēlas iedzīvoties specifiskā smakā uz kādu laiku. Skati ir smuki, un laiks rit ātri.

Bohiņas ezers tālais gals 2

Matīss laiku pa laikam ar savu līdzpaņemto plastmasas āmuriņu izklauvē takas malas akmeņus, lai noskaidrotu, kas tur dzīvo rūķīši vai zaķi. Diezgan aizraujoša nodarbe, zaķi gan, izskatās, ir pārsvarā. Veikuši aptuveni trīs ceturtdaļas ceļa, pamanām nelielu pludmalīti un nolemjam tur atpūsties. Atpūta sevī ietver cepumu ēšanu un zivju barošanu ar tiem pašiem cepumiem. Izskatās, ka zivis cepumus nesmādē un ir gatavas to dēļ piepeldēt pat rokas stiepiena attālumā. Matīss tiek apmācīts cepumu mešanā un zivju barošanā. Beigās gar krastu cēli nopeld sešu noslīkušu peļu kāsis. Saprotam, ka nu ir laiks iet. Turpmāk Slovēnijā visus objektus mērīšu noslīkušās žurkās.

Mūsu nākamais galapunkts ir laivu piestātne, kur regulāri atiet motorlaivas, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Ribžev Laz. Bet lai tur nokļūtu, mums ir jāšķērso upe un jāatrod tilts. Kas raksturīgs Slovēnijai, te praktiski nav nekādu virzienu norāžu. Jāiet pēc izjūtām. Meklējot tiltu, noskatāmies kā bariņš ar skolniekiem, tikuši līdz upei, entuziastiski met tajā iekšā akmeņus. Pēc kāda laika atrodas arī tilts, tur pat netālu ir arī spēļu laukums, kurā Matīss var kādas pārdesmit minūtes paspēlēties, kamēr nesāk apmētāt vietējos bērnus ar koka skaidām, saprotam, ka nu mums ir laiks doties tālāk.

Laivu piestātnē mums ir jāpagaida piecpadsmit minūtes līdz reisam, nolemjam nedaudz iekost. Te mums uzbāžas viena īpaši nekaunīga pīle, kas maizes gabala dēļ ir gatava uzlaisties pat uz pleca. Kā novērojam vēlāk, arī pret laivu nav nekāda cieņas, tā tiek ņemta uz abordāžu, ka nemetas.

Sakāpjam laivā, nopērkam biļeti un atpakaļceļā mums tiek izstāstīta tā leģenda par Bohiņas ezeru. Tikuši krastā dodamies uz mājām iekost pusdienas. Mēs ar Matīsu mājās esam pirmie un sākam vārīt makaronus. Tad visiem brīvais laiks, lai atpūstos un izlemtu uz kuru aizu doties. Nolemjam doties uz Pokļukas aizu.

Bled ezers saulītē

Pa ceļam iegriežamies Bledā un apskatām ezeru saules gaismā. Tad Ivara vadībā dodamies meklēt Pokļukas aizu. Lieki piebilst norādes te ir minimālas, ceļu, izskatās, lieto labi, ja pāris reizes dienā, un reizēm rodas šaubas, vai vispār esam uz pareizā ceļa. Beigu beigās nonākam stāvlaukumā, kur skaidri un gaiši uzrakstīts – Pokļukas aiza. Tagad tikai jāsaprot, pa kuru ceļu jādodas uz to aizu, jo opcijas ir divas. Papētām karti un izvēlamies pareizo. Matīss iet atsakās, un vectēvs viņu nes. Šī ir šajā ceļojumā ekstrēmākā taka. Tūristu nav vispār. Takas sākumā vietējie mežcirtēji simts metrus augstāk cērt mežu. Nekādas brīdinājuma zīmes par krītošiem kokiem uz galvas nav izliktas. Ejam gan uzmanīgi.

Pa ceļam uz pokļukas aizu

Taka praktiski nav samanāma, dodamies pa strauta gultni, tad rāpjamies pa akmeņu krāvumiem. Un jo tālāk ejam, jo vairāk es domāju, kāda velna pēc mēs šai čuhņā stiepām līdzi Matīsu, un kā mēs viņu nostiepsim lejā. Tā jau smuki, augstas drūmas klintis, nofotografēt ar savu ziepjutrauku neko lāga nevaru, par tumšu un zem kājām jāskatās. Jo tālāk ejam, jo grūtāks ceļš paliek.

Pokļukas aiza tiltiņš

Beigās nonākam pie neliela laukumiņa, kur aprakstītas vietējās paparžu pasugas, bez ne kādām norādēm, kur tad un cik tālu ir tā Pokļukas aizas šaurākā vieta. Nekas, lienam augstāk līdz nākamajam infopunktam, kas arī ir netālu no tās šaurās vietas. Lai tur nonāktu mums pa nelielu serpentīniņu jāuzlien, kādus desmit metrus augstāk, tad pa klints malā izbūvētu tiltiņu jāaizkuļas līdz kāpnēm. Tur kāpjot augšā tad arī nonākam tai šaurākajā vietā, un ko tu domājies uz tām trepēm, pārsimts metru augstumā virs jūras līmeņa mētājas noslīkusi pele, tikai viena. Super!

Pokļukas aiza šaurākā vieta

Izlienot cauri aizai nonākam smukā paparžu pļaviņā. Atpūšamies un dodamies atpakaļ. Tā ka Matīsu nest nevienam vairs negribas, es ar viņu sarunāju, ka viņš izvedis tēti ārā no meža. Puika iet palēkdamies, vedot mani aiz rokas, sakot, lai nebaidoties, viņš ceļu zinot un mani izvedīšot saulītē uzņemt D vitamīnu. Nav slikta loģiskā ķēdīte priekš trīsgadīga puišeļa. Pa ceļam vēl satiekam divus austriešu pensionārus, kas arī meklē aizu, padalāmies pieredzē un dodamies tālāk uz mašīnu.

Pokļukas aiza

Lieki piebilst – ārā tiekam veiksmīgi un varam doties atpakaļ uz apartamentiem, pa ceļam vēl iegriežamies bodē – nopērkam olas. Vakarā palasu grāmatu, iedzeru vietējo aliņu, panašē un dods gulēt. Rīt mums plānots garš izbrauciens.

a title=”Bohiņas ezers tālais gals 2 by asmodejs, on Flickr” href=”http://www.flickr.com/photos/asmodejs/7621025742/”

%d bloggers like this: