Navigate / search

Pastaiga Kolka Dubulti 136 km

Man jau no bērna kājas ir paticis staigāt, iespējams, tādēļ, ka pie pirmā ričuka tiku tikai otrajā klasē, vēlāk neatkarības atgūšanas laikos katru dienu nācās iet uz skolu ar kājām. Arī autovadītāja apliecību ieguvu visai nesen, un tā nu sanācis, ka visu dzīvi lielākoties pārvietojos ar kājām. Arī ceļojot es labprāt staigāju pa kalnu vai pļavu takām, nevis drasēju pa pilsētu. Šoziem vienu brīdi prātā ienāca doma, ka derētu noiet nedaudz vairāk par standarta divdesmit vai divdesmit pieciem kilometriem. Tā teikt, lai pārbaudītu savu izturības robežu. Nebūtu jau nekādas problēmas atrast Alpos kādu taku vasarā, bet negribējās neko sarežģītu. Šad tad biju staigājis gar jūras krastu, domāju, kāpēc man no Slokas neaizšaut kādu dienu līdz Kolkai. Internetā jau mūsdienās ir atrodams viss, domāju paskatīšos, vai vēl kādam ir pieredze. Izrādījās, ka visu šo laiku esmu dzīvojis zem akmens – Kolka-Dubulti pārgājiens jau notiek kopš 2014. gada. Atradu līdzgājējus, iesmējām, ka varētu jau arī nemaksājot dalības maksu iet pa velti.

Marts

Pirms iešanas nolēmu nedaudz patrenēties, jo nebiju tik neprātīgs, lai domātu, ka neko nedarot varēšu tā vienā paņēmienā nodrasēt pāri simtam. Tad nu laikus martā sāku trenēties. Pirmo pārgājienu veicu no Priedaines līdz Slokai, nieka astoņpadsmit kilometri, bet brienot pa sniegu un mēģinot nenogāzties uz ledus, likās, ka nosprāgšu. Ticis līdz mājām atlikušo dienas daļu knapi varēju pavilkt kājas. Sāku domāt, kur es esmu iekūlies, atklāju arī visādas lietas, kuras man kā cilvēkam, kas dienā vidēji nostaigā desmit kilometrus pat nebija ienākušas prātā. Piemēram, intensīvi ejot parastās apakšbikses noberž jēlas kājas. Tulznu gan nevienu nedabūju.

Nākošais treniņu posms bija daudz ambiciozāks, aiziet no Kolkas līdz Rojai, tas taču būs pirmais pārgājiena posms, un veiksmīga noiešana nodrošinātu pārliecību, ka ja nu gadījumā kas, tad vismaz pirmo posmu spēsim paveikt. Uz šo pārgājienu līdzi pieteicās brālis. Bija sācies ledus iešanas laiks, un smiltis pludmalē mijās ar sniegu. Bija jāiziet diezgan laicīgi no rīta, jo dienas vēl īsas. Vispār līdz Melnsila upei tikām diezgan viegli. Nudien nebiju iedomājies, ka tā štrunta upe ir tik plata un dziļa, nācās iet uz tiltu, tas nozīmēja brišanu pa sniegotu mežu, ar sniegu piebirušas kurpes un nedaudz slapjas kājas. Lai vai kā, līdz Rojai tikām bez īpašiem sakropļojumiem, kājas gan diez ko labi neturēja un atlikušo dienas daļu knapi varēju nostāvēt uz kājām. Tad sekoja daži pārgājieni no Slokas līdz Lielupei turp atpakaļ. Bet galvenais plāns pārbaudīt savus spēkus no Rojas līdz Kolkai turp un atpakaļ izpalika. Nedēļu pirms gājiena nogājām vēl vienu Roja Melnsils turp atpakaļ posumu ap 42 km un šķita, ka trijās dienās noteikti tos 136 km pieveiksim, jo kājas, lai ar juta, ka gājušas, vairs nesāpēja.

Labi, laiks pāriet pie īstā gājiena. Par līdzņemamo daudz nestāstīšu, organizētāji ir pat ielikuši veselu video veltītu šai tēmai, bet nevajag ņemt līdzi neko lieku. Es tagad pēc pieredzes varu teikt, ka ideāli pietiktu ar pāris ūdens un kolas pudelēm, kaut ko uzgraužamu, lieku t-kreklu un biezu jaku. Es savukārt  biju apkrāvies kā ēzelis, man līdzi bija pat lieks botu pāris. Iet beigās nolēmu ar tām pašām kurpēm, ar kurām ikdienā eju uz darbu, vieglas, labi ievalkātas un nepieciešamības gadījumā izmetamas. Botas, kuras nopirku speciāli šim pārgājienam, tā arī ne reizi neuzvilku, neizdevās iestaigāt, kaut kas ar papēdi nebija kārtībā. Ēdamo vispār biju paņēmis līdzi kā iedams uz bada apsēstu reģionu, labi vien, ka izlēmu mājās atstāt kumodi un klavieres.

Starts

Ieradāmies stundu pirms starta, aizmirsu paņemt no mašīnas atstarojošo vesti, nācās atvedējam zvanīt, lai brauc atpakaļ. Viens no sākotnējā kolektīva uz starta ierasties nemaz nespēja, gulēja kādā piejūras slimnīcā. Nācās mums ar Kristapu iet vieniem pašiem. Man bija klusa cerība noiet to gabalu uzreiz vienā piegājienā, taču sievastēvs bija sarunājis naktsmājas Rojā, un bija neērti tā atteikt, jo jauki cilvēki un tā. Es nemaz nebiju iedomājies, ka šis pasākums ir tik populārs, pilna krastmala ar cilvēkiem. Piereģistrējāmies, piesēdām un gaidījām startu. Sākumā plāns bija pagaidīt, līdz noskrien biezums un tad savā tempā ļepatot nopakaļus pārējiem. Nav jau jēgas konkurēt ar nūjotājiem un tiem, kam mugursomās iebūvēts dzirdināšanas aparāts. Taču startam tuvojoties kaut kā nostrādāja katram latvietim piemītoši priekšā līšanas gēni un, nevienu negrūstot un baigi nelienot, startējām pirmajā simtniekā. Daļa aiznesās kā vējš, taču arī mūsu temps bija pietiekošs, lai turētos pasākumam priekšgalā.

Kolka

Sākotnēji mēs būvējām pareizās iešanas teorijas. Cik nav dzirdēti stāsti par iesācējiem, kas iet kamēr nokrīt, jo nav sadalījuši savus spēkus. Tādēļ bijām cieti nolēmuši iet piecdesmit minūtes un tad desmit minūtes atpūsties, un tādā veidā klundurēt uz priekšu. Taču kaut kā nesanāca, zinājām, ka līdz Rojai tiksim jebkurā gadījumā, par atpūtu kaut kā vienmēr piemirsām. Beigās vienojāmies, ka pasēdēsim pie Melnsila upes. No ierastā ceļa mūs novirzīja abinieku pārošanās sezona, lai lielais bars nesamītu visus krupjus un nenobiedētu ikru nēršanu, nācās nelielu gabalu iet pa šoseju. Tur varēju paklausīties līdzgājēju sarunas, kāds lietuvietis stāstīja, ka viņam reizēm dienā ir nācies noiet pat 70 km, izklausījās iespaidīgi. Bet lielākoties jau visi bija aizņemti ar iešanu. Prātīgākiem cilvēkiem te atbalsta mašīnas jau pieveda ūdeni. Pa priekšu gāja viens žiperīgs onkulis, kas turējās apmēram mūsu tempā, cerams, ka man uz vecumdienām ar’ vēl būs tik daudz dukas.

Ja skatās pēc ekipējuma, tad es biju totāls nūbs ar ielas kurpēm un pārāk lielu mugursomu. Tā kā ceļš bija jau iestaigāts, tad gandrīz no katra celma zināju, cik daudz vēl palicis līdz Rojai. Melnsila upi šķērsojām pēc kādā blogā aprakstītās receptes – atkritumu maisi. Biju nedaudz pārgalvīgs, iemaucos tajos pat nenoaujot kājas, un pašam par brīnumu upi šķērsoju bez starpgadījumiem. Kristapam nenoveicās un viens maiss uzdeva, finālā slapja zeķe. Nācās iedot vienu no saviem pāriem. Kamēr savīkšķījāmies, arī atpūtāmies. Te arī pirmo reizi pa īstam uzbruka odi, tie te atlasīti īpaši badīgi, kas nebaidās ne saules, ne vēja. Nedaudz iekodām un devāmies tālāk. Nu līdz posma beigām bija atlikuši vien 20 km, un cilvēki jau bija paretojušies, pirmos vairs tālumā nevarēja redzēt, un pēdējie ar’ bija uz redzamības robežas.

Pūrciema upei es nemaz nebiju domājis brist pāri, jo tur, ja nogriežas pie brūnā soliņa, un, noejot liekus pārsimt metrus, var tikt uz ļoti jauka tiltiņa. Taču biju piemirsis, ka Kristaps šai pus upei bijis vien vienu reizi un palaidu garām pareizo soliņu. Ticis līdz upei uzvilku atkritumu maisus, šoreiz noaujot kurpes un zeķēs bridu pāri. Tad atkal neliela atpūta, kamēr atbrīvo zeķes no smiltīm un dodamies tālāk. Temps standarta 6 kilometri stundā, man jau nemaz nav cita ātruma, ja nu pret kalnu vai dikti noguris. Noguris vēl neesmu, un barā iet ir kaut kā jautrāk. Laiku pa laikam panāc kādu cilvēku, kāds aiziet garām tev, nav vienmuļi, tai pat laikā it kā esi viens pats.

Roja

Uz beigām mans un Kristapa temps vairs nesakrīt, viņš atpaliek, bet esam jau vienojušies, ka viens otram līdzi neskriesim vai nevilksimies, ies katrs pa sevi un nometnē tiekamies. Finālā nometnē esam 22:01, pulkstenis rāda, ka noieti 34.89 km 5:59:22. Visātrākais bijis 29. kilometrs, kas noļepatots 9’24’’. Nez kas uznācis. Garākie ir kilometri ar upēm un atpūtām. Kad iesoļoju Rojā uzzinu, ka esmu septiņdesmitniekā. Tas mani sabaida, sāku domāt, ka esmu kaut kur pāršāvis pār strīpu, ēdu sieru, tomātus un čipsus un domāju, ko es varētu darīt, lai tā nejoztu. Situ odus un tik un tā nevaru izštukot, ko pamainīt, lai iešana būtu ilgtspējīgāka. Tulznu nav un arī nevajag, sev par brīnumu nemaz nejūtos noguris, tas laikam bara efekts. Sagaidu Kristapu, viņam viņa atbalsta komanda pieved zeķes un dodamies uz naktsmājām, kas atrodas netālu pie jūras.

Te nu vajadzētu runāt par īsta trūpārgājiena gājēja ētiku un pūrismu. Es naktsmājās iegāju dušā un gulēju gultā. Iespējams, ka tas nozog kaut kādu daļu no īsta piedzīvojuma, odu sišanas, rasā piebristas kurpes un citas lietas. Bet tā kā bērnībā vasaras esmu gulējis siena zārdos un kūtsaugšās, mani tas nemaz tā nevilina. Lai vai kā, ap pusčetriem cēlāmies augšā un devāmies uz Mērsragu. Kristaps sūdzējās, ka viņam visu nakti kāju rāvis krampī, magnijs mums līdzi nebija, gājām ar cerību, ka pāries. Rīts nudien ir foršs, tikai vairs nav neviena gājēja, rodas aizdoma, ka ar savu gulēšanu esam palikuši pēdējie, un visi īstie gājēji jau sen ir Mērsragā. Es gan brienot pa akmeņaino pludmali nevaru iedomāties, kā te ir iespējams paiet puskrēslā nenolaužot kaklu. Lēnām parādās arī citi gājēji. Parādās arī teltis un guļammaisi, izskatās, ka neesam vienīgie Rojā. Cilvēki zina stāstīt, ka Rojas nometnē esot vēl daudz nakšņotāji. Pie Kaltenes saullēktā ar Kristapu pašķiramies un katrs ejam savā tempā.

Galveno problēmu sagādā jēdzīga ceļa atrašana, mans kurpes nav mitrumizturīgas un viņās ūdenī kāpt nevar nemaz, rasa ar nenāk par labu. Esmu pateicīgs tiem nezinājamiem varoņiem, kas piejūras pļavās ziedojot savus apavus ir izdzinuši sliedi zālē, man atliek vien sekot tai. Arī te pa ceļam redzami skatu torņos sagūlušie nakšņotāji. Lielākās problēmas sāka sagādāt šaurā pludmale un laipnie māju īpašnieki, kas, lai visādi tur staigātāji nelīstu viņu sētās, vieglāko ceļu nobloķējuši ar soliņiem (labi bija tikai viens tāds gadījums). Šad tad gadījās nošaut greizi un gandrīz uzlīst uz ceļa. Taču beigu beigās tiku līdz Upesgrīvai. Tur upei brist pāri nebija iekšās, gāju apkārt pa tiltu. Nu jau arī mājnieki pamodušies zvana un iztaujā, kas un kā, runājot noauju kurpes, nopētu kājas, redzu, ka labā sāk uzdot, uzlīmēju plāksteri. Tagad atskatoties vajadzēja līmēt lielo nevis mazo. Tā kā te nekad gar krastu neesmu gājis, tad nav īsti nojausmas, cik ir līdz Mērsraga nometnei, pulkstenis jau rāda noieto, bet tur jāveic aprēķini, vakar vakarā noieti 1.83 km un jākompensē ar noblandīto pa pļavām un ejot apkārt upei. Bāku jau redzēt var, bet līst speciāli iekšā kartē, lai redzētu cik vēl palicis, negribas. Neesmu jau arī piekusis visas sistēmas normā, izņemot labo kāju.

Mērsrags

Beigu beigās 8:48 esmu Mērsraga nometnē, ceļā pavadītas gandrīz piecas stundas, klāt esmu vismaz par stundu ātrāk nekā sākotnēji plānoju. Nogurumu vēl īsti nejūtu, kājas jūt, ka ir kustējušās, bet nevar vēl runāt par spēku izsīkumu, tas nav pat ne tuvu. Šoreiz visātrākais ir bijis pirmais kilometrs no rīta pa asfaltu 9’41’’. Mērsraga nometnē esmu kaut kur piektajā simtniekā, kas ir tikai loģiski, jo esmu nogulējis vismaz sešas stundas, bet sešas stundas, tie ir vismaz 30 kilometri. Nometnē sevi piespiežu pavadīt veselu stundu, dikti gribas iet tālāk, bet pasēžu, paēdu, padzeru buljonu, laba manta, cenšos ēst kaut ko sālītāku, jo svīstu kā traks, ceru ka tas līdzēs saglabāt kaut nedaudz ūdeni piesaistošās vielas organismā. Uzpildu ūdens krājumus. Atnāk Kristaps, viņam kājas krampji ir pamaitājuši dzīves kvalitāti un izvērtējot savas iespējas, viņš nolemj izstāties. Nekas, gan jau nākamgad tiks līdz galam. Es konstatēju, ka man par labās kājas pēdu var runāt tikai nomināli, zeķe ir integrējusies ar tulznu. Tie compeed plāksteri ir labi, ja ejot nesakūst ar zeķi. Velkot nost pārplēšu tulznu un saprotu, ka tur vairs neko daudz darīt nevar. Vieglāk būtu iet malā un braukt mājās pļaut zāli. Taču no otras puses nav tik traki, paiet vēl var, nolemju kapāt uz Nāves nometni.

Zivis

Līdz Mērsragam eju pa ceļu, jo nav jēgas līst cauri ostai. Iešana pa asfaltu ir diezgan nepatīkams process, asfalts sit augšā karstumu, tad vēl mašīnas. (tikai Engurē es spēšu novērtēt pretīmbraucoša baļķvedēja radīto vēju). Izklaidējos apzvanot radagabalus, šad tad vajag kompāniju. Man Whatsapp ir vesela rada gabalu atbalsta grupa, tā ka iešana ir visai jautra. Ja liek pasveicināt mērsradzniekus, pasveicinu vīru uz tilta, ieeju Mērsraga bodē nopērku ūdeni un ledus tēju. Ledustēju gan izrauju turpat pie bodes stūra un meklēju veidu, kā ielīst mežā.

Mežs

Man izdodas atrast dikti labu meža taku, neviena nav, ej tik savā nodabā pāris stundas, vismaz tā subjektīvi likās. Neliela ēniņa, ideāli. Idille turpinās gandrīz līdz Bērzciemam, kad nelielu gabalu nākas iet pa ceļu, tad iekuļos Bērzciema kapos un atkal nākas iet cauri ciematam, jo gar jūru īsti nevar atrast jēdzīgu ceļu. Man laikam jau nedaudz aizkritis širmis un visu laiku cenšos turēties tuvāk jūrai, man tas izdodas gandrīz līdz pašai Engurei, tur gan ceļu aizšķērso kaut kāds grāvis, un kādus simts metrus nākas doties atpakaļ, tas bija visnotaļ demoralizējoši – iet atpakaļ. Engures apkaimē uzzinu arī, ka pirmie jau finišējuši. Es tai brīdī domāju, kā ieradīšos nometnē. Nieka 15 km vien atlikuši, iedzeršu buljonu, kurpes varbūt nost nevilkšu, jo redzēt tur vairs nav ko un kas zina, varbūt iešu līdz galam. Un tad pēkšņi pamanu takas malā sēžam vienu no gājiena dalībniekiem, sarkanā jakā, padodu labdienas, viņš saka, zini pirmais jau finišējis, es pa jokam saku, tad jau jāmet miers. Viņš atbild, ka tā nu gan nevajag.

Gandrīz

Engurē iešauju bodē nopērku cukurūdeņus un kaut kādu sporta dzērienus, gribētos jau alu, bet domāju, ka tā nebūtu laba ideja. Līdz Ķesterciema pagriezienam eju pa piķi, es teiktu ka šis bija fiziski vispretīgākais gabals, karsti, ka liekas, ka izžūsi. Pa priekšu man vieglā pārvietojas trio, kas reizēm iet reizēm paskrien. Viņus jau satiku pie Engures dīķa, temps viņiem labs, var tikai apskaust. Nedaudz pēc Ķesterciema pagrieziena es ielienu mežā un no tā lēnām nonāku pludmalē. Pludmale ir visnotaļ apdzīvota, gājēju gan nav īpaši daudz. Te ar nākas dzirdēt gan uzmundrinājumus, gan komentārus nafig tas vajadzīgs. Bet nu tiesības uz viedokli ir katram. Esmu jau nedaudz iegājis automātiskā režīmā un pat nesekoju, cik palicis iet, vienkārši vēroju, vai es priekšā ejošajam tuvojos vai atpalieku. Jūtu, ka pašam ātrums vairs nav tas kas no rīta. Tādēļ esmu pārsteigts ieraugot zīmi, ka līdz nometnei atlicis vien kilometrs. Apavos jau kaut kas skalojās no tulznām tāpēc īpaši tempu nepaātrinu. Nometnē esmu ticis pirmajā simtniekā, nav slikti priekš iesācēja. Noieti 37.73 km 6:45:30. Vidējais ātrums 10’44’’, veikalu apmeklējumus ieskaitot.

Zīvartiņš

Nogurumu nejūtu, kājas vēl lokās, pēdas likt pie zemes ir sāpīgi, bet izturēt var. Man tagad ir dilemma -pārlaist nakti nometnē, cilvēki atvestu guļammaisu un, ja vajadzētu, arī telti. Otra iespēja ir ar pliku entuziasmu iet tālāk. Skatos savus vidējos laikus redzu, ka joprojām turu sešus kilometrus stundā, vai tas ir labi vai slikti, nezinu. Ir arī vēl viens dzinulis – es vēl nekad dienā neesmu tā nogājis 100 km, maz bet tomēr sasniegums.

Šoreiz nometnē pavadu nedaudz pāri stundai, piesēžos pie galda un parunājos ar citiem gājējiem. Žēl, ka nepajautāju meiteņu vārdus, viņas bija daudz praktiskākas par mani, jo savu gājienu plānoja atbilstoši vilciena sarakstam, parunājām par tulznām, maratoniem, par tiem, kas neko nav nogājuši, bet mīl mācīt citus kā iet. Sapratu, ka tulznas ir praktiski visiem. Iepazinos arī ar cilvēku leģendu Gintu Leilandu, viņs ir piedalījies un nogājis visos šos pārgājienos. No sarunām saprotu, ka man vēl ir daudz ko mācīties. Tomēr lai cik jauka nebūtu kompānija, nācās vien piespiest sevi celties augšā un iet. Sēžot sapratu, ka ja te pārnakšņošu, rīt fiziski nebūšu spējīgs paspert ne soli. Pirms iziešanas sazvanu savus mājniekus, izklāstu plānu – divas stundas līdz Ragaciemam, divas līdz Kauguriem, kur atdošu mugursomu un atpūtīšos kādu pusstundu, tad divas līdz finišam.

Izčekojos no nometnes, trešajā kilometrā man atslēdzas pulkstenis, kas skaitīja kilometrus mērīja sirdsdarbību un darīja daudzas citas labas lietas, es izslēdzu telefonā internetu, ir vēl 25% atlicies, bet nevar zināt, vai tiešām sešās stundās tikšu galā. Pirmais mērķis – Ragaciema bāka ir acu priekšā. Pēc manām aplēsēm 12 km. Šī skaitās Gausā jūdze, lai gan man nekas gauss te neliekas, iet tikai, tas pats kas no savām bērnības mājām līdz Talsiem aiziet. Pārgurumu vēl nejūt, katrs kilometrs gan pēc pēdējiem datiem ir palicis par 10 sekundēm ilgāks. Lai novērsu domas no iešanas domāju, cik forši būs tikt līdz galam, un ka viss ir iespējams. Parisinu matemātiskas problēmas, atceros grāmatas, ko esmu lasījis, sevišķi to Kinga gabalu Long Walk, kur sacensībās gājējus, kuru vidējais ātrums uz 30 sekundēm nokrīt zem 4 jūdzēm stundā nošauj un uzvar tas, kurš paliek pēdējais. Domāju, ka mani nošautu jau pirms Melnsila. Sestajā kilometrā nākas šķērsot Klapkalnciema upi, to apeju pa tiltu, esmu nolēmis šodien vairs upēs nebrist. Diena bez upēm un vakars bez upēm. Apsteidzu dažus gājējus, dažiem skaļi, dažiem domās vēlu veiksmi. Pašam sev par brīnumu Ragaciema bāku sasniedzu pēc grafika, kad man uzzvana no mājām, lieku bez ūdens atvest man arī alu. Jūtos pelnījis. Atliek vien tikt līdz Kauguriem.

Tā kā dzīvoju Jūrmalā, tas aizejot aiz raga ieraudzīju savu galamērķi – Dubultus, un šis nu bija tas brīdis, kad gandrīz nolēmu mest mieru. Tie atlikušie (pēc manām tā brīža aplēsēm) 24 kilometri šķita tik tāli, kas tas mani uz brīdi izsita no psiholoģiskā līdzsvara. Nācās sevi motivēt ar pavisam primitīvām metodēm, negribu būt tas, kurš izstāsies pēdējā posmā. Nolēmu, ka labi vien ir, ka man vairs nav kilometru skaitītāj, tas mani izbesītu redzot, cik lēni velkas laiks un nolēmu iet vien tālāk.

Ragaciemā uz slūžām palaidu garām vienu gājēju, viņam bija labāks temps par mani, un ir forši, ja ir kāds atskaites punkts. Paldies arī vīram, kurš laipni pastāstīja, kur tikt uz slūžām, viņš pats ar esot gājis un zinot, cik ap šo laiku esot sūdīgi. Ragaciema Bigauņciema pludmale iešanai ir reti draņķīga un pats jau ar esi tādā stadijā, ka liekas, ka viss ir pret tevi. Nemaz nezināju, ka te ir tik daudz viltīgu līcīšu, kas pagarina ceļu. Tagad jau eju un situ odus, tie arī te ir badīgi pēc velna. Bigauņciemā eju garām vienam puisim, viņš optimistiski saka – līdz Dubultiem jau kādi desmit ir palikuši. Nākas viņu apbēdināt sakot, ka no Kauguriem ir desmit, bet mums vēl atlikuši piecpadsmit, vēl tagad nezinu vai darīju pareizi sakot taisnību.

Mani sagaida jau divus kilometrus pirms Kauguriem, bet es nolemju ekipējumā vēl neko nemainīt, nav ne jausmas, ko teiks mugura, ja to vairs nefiksēs mugursoma, līdz Kauguriem man ir kompānija un tempa turētājs. Odi gan sāk besīt ārā. Neteikšu, ka tie divi kilometri līdz atpūtai nāca viegli. Taču ticis līdz glābšanas stacijai atdodu mugursomu, uzvelku tīru kreklu, vējjaku, paņemu tikai plecu somu ar trīs dzērienu pudelēm. No pusstundu atpūtas nekas nesanāk, odu ka melns, alus izpaliek. Iedzeru kofeīna un kaut kādu citu stimulantu kokteili, lai neaizmiegu pludmalē un dodos pēdējā posmā.

Finišs

Bez somas iešana ir vieglāka, taču tumsā grūti atrast līdzenāko ceļu. To, ka man ar kājām nav labi, es jau zinu pēdējos 50 kilometrus un tādēļ par to cenšos nedomāt. Vienpadsmitos sākas Jūrmalas sezonas atklāšanas salūts. Izklaidēju sevi rēķinot attālumu līdz Majoriem, skaitot sekundes no salūta līdz troksnim. Pārliecinu sevi, ka temps ir okei un kapāju vien tālāk. Uzlieku lukturīti, lai mani nenotriektu kāds riteņbraucējs, tad gan man būtu škrobe. Finišu īpaši negaidul es ļoti labi zinu, kur tam jāatrodas, Dubultos ir ceļamkrāns, kuru naktī apgaismo un finišam ir jābūt kaut kur tur, tā ka nav ko uztraukties, viss ir skaidri redzams – tikai jāiet. Biju diezgan pārsteigts, kad ieraudzīju, ka atlicies vien viens kilometrs. To nogāju īpaši naski. Apstājoties finišā man bija neliela dezorientācija, jo saule un jūra jau dara savu. Prasīju, kur var iečekoties, tad pēc kāda laika man tikai pielēca, ka cilvēks vienkārši man grib paspiest roku un piedāvāt apsēsties, jā, un melno aproci ar’ dabūju. Pajautāju, kurš tad esmu atnācis, man teica, ka 46. Izgāju 17:55 ienācu ~0:07, ja saliek iekšā ciparus iznāk, ka pēdējais posms man ir padevies tikpat labs kā iepriekšēji – vidēji 6 kilometri stundā.

Full set

Varbūt es esmu pesimists, bet bija daudz vieglāk nekā biju gaidījis, izrādījās, ka man pietiek gan izturības, gan gribasspēka aiziet līdz galam. Sākot es sapņoju, ka būtu labi finišēt svētdien ap četriem, bet jau pēc Rojas sapratu, ka man nepatīk gaidīt un atlikt to, ko var dabūt uzreiz, un ja tas ir atkarīgs tikai no paša spēkiem, tad vēl jo vairāk. Vai iešu nākošgad? Es vēl padomāšu, saārstēšu kājas un tad jau redzēs. Bet ja iešu, tad bez gulēšanas, jo, ja atskaita milzu tulznas, nekādu īpašu nogurumu nejutu. Iet man patīk.

Sekas

Shadow & Claw (The Book of the New Sun #1-2 ) by Gene Wolfe

Sword & Citadel

Sen, sen atpakaļ es nolēmu kļūt mazliet gudrāks un izlasīju grāmatu par fantastikas un fantāzijas žanra kritiku. Tā bija visgudru kritiķu darbu apkopojums, kurš lasītājam dotu teorētisku un stabilu pamatu darbu interpretācijai. Izrādījās, ka esmu gudrāks, nekā pats biju domājis, lai gan tik smuki savas domas par grāmatām es nekad nespēšu uzrakstīt. Tur tad arī izlasīju – ja cilvēks nav izlasījis šī autora šo darbu, tad viņu nemaz par īstu fantastikas cienītāju nemaz nevar uzskatīt, kur nu vēl kritiķi! Tas būtu tas pats, kas aklam runāt par krāsām. Mani šādi teksti nedaudz aizķēra, bet nolēmu, ka varu vēl laboties un izkļūt no sava nezināšanas purva, un, kas zina, pienāks brīdis, kad arī es varēšu teikt: “Bet Jaunās Saules grāmatā autors šo aspektu jau ir apskatījis tik pamatīgi, ka diez vai šajā darbā, kas vairāk par plaģiātu ir ronams.” Skaidra lieta, ka neviens nesaprastu, ko es ar to būtu gribējis pateikt, bet tas jau ir pārmērīgu zināšanu lāsts.

“The child, as I said, in time discovers The Book of Gold. Then the librarians come—like vampires, some say, but others say like the fairy godparents at a christening. They speak to the child, and the child joins them.”

Spīdzinātāju ģildes māceklis iekuļas nepatikšanās, tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, viņš palīdz Klientam izbēgt no piespriestā soda. Tagad viņš pats ir Klients, bet situācija ir tik piņķerīga un neslavu nesoša, ka ģilde nolemj savu mācekli nosūtīt uz pasaules malu par Spīdzinātāju kādā attālā ciematā. Tā sākas Severiāna ceļš Urth pasaulē, kura laikā viņam ir jāatrod savs liktenis.

Sākšu uzreiz ar to, ka neskatoties uz to, ka šajā grāmatā izlasīju tetraloģijas divas daļas, kuras uz papīra acīmredzot ir ļoti sīkā drukā, jo nebūt nelasījās kā nieka četrsimts lapaspuses, es beigu beigās tā arī sižetu kopumā nesapratu. Man radās sajūta, ka laikam man kaut kas nav kārtībā ar galvu un tādēļ nekautrējos nakts vidū pārdomāt abas izlasītās grāmatas, atsaukdams atmiņā katru notikumu. Atmiņa izrādījās visai laba, ja neskaita varoņu vārdus. Tas daudz ko nelīdzēja, tāds tipisks varoņa ceļš, kur visu notikušo otrādi apgriezīs, visticamāk, ceturtā grāmata. Tādēļ, godīgi sakot, savu atsauksmi patlaban varu balstīt tikai uz savu pieredzi kā pirmā līmeņa lasītājs, kas izlasījis tikai vārdus bet jēgu vēl nav uztvēris. (Nedod dievs, ka visa tā runāšana, ka šajā grāmatā neviena stāstījuma nianse nav lieka, ka visam ir sava dziļāka jēga, ka iegrimt vienkārša simbolismā ir autora viltus taka, lai pasmietos par lasītāju un gudrākam likt smieties kopā ar viņu, izrādītos tukša muldēšana.)

“… don’t you know better than to ask that question of a librarian? Our concern, young man, is with the books themselves, not with their contents.”

Pasaule ir episka, es pat nevaru atrast piemērotu vārdu, lai to aprakstītu, jau tādēļ vien grāmata ir manās acīs pelnījusi visaugstāko iespējamo vērtējumu. Tā ir tik bagātīga un fantāziju rosinoša, ka ne aprakstīt. Urth ir Zeme, kura pārdzīvojusi ne vienu vien miljardu gadu kopš mūsu dienām. Tā savulaik ir bijusi varena, vēlāk zaudējusi savu spozmi, šādi cikli ir bijuši tik daudz, ka augsne vairs nav minerāli kā mūsdienās, bet smalkas iepriekšējo civilizāciju tehnoloģiju paliekas. Taču līdz ar Sauli izdzisusi visa Urth varenība, parastie ļaudis dzīvo viduslaiku līmenī, lai ar’ viņu mājokļi ir no tērauda, un daža laba ierīce izmanto elektrību. Augstmaņi joprojām lieto supertehnoloģijas, bet jūtams, ka visa pasaule iet uz grunti. Cilvēki un citas radības šeit sastopamas no dažnedažādiem laikmetiem, jo ceļošana laikā nav nekas grūts, (sevišķi, ja tu esi zaļais cilvēks) savukārt kosmosa iekarošanas relativitātes efekts ļauj uz Urth atgriezties cilvēkiem no pagātnes. Tas nav nekas jauns vairumam planētas iedzīvotāju, bet Serveriāns jau nav no šīs pasaules. Viņš visu mūžu ir pavadījis Citadelē, un ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem viņu nekas cits nav interesējis. Kur atrast vēl labāku ceļabiedru nepazīstamā pasaulē. Ja ir lasīts Jack Vance Mirstošās zemes cikls, tad te būs tāda kā jauka atkalredzēšanās, tikai daudz krāšņāka un niansētāka.

Urth apceļošana notiek kopā ar teātra trupu, kuras dalībnieki katrs ir pelnījis savu stāstu. Severiāns raksta savas atmiņas un viņš apgalvo, ka tās viņam ir absolūtas. Nekas nav aizmirsts, un viss ir noticis, kā viņš stāsta. Mēs jau zinām, ko šādi apgalvojumi nozīmē. Vismaz pirmās divas grāmatas sastāv no daudzām ļoti skaisti uzrakstītām epizodēm. Man sen nebija gadījusies grāmata ar tik daudz nezināmiem vārdiem. Tās visas it kā iekļaujas kopējā stāsta pavedienā, taču tas nav monolīts stāstījums, drīzāk saraustītas atmiņas, kurās daudz kas izlaists, la “nenogurdinātu” dārgo lasītāju. Tā vien šķiet, ka viss tas lineārais notikumu izklāsts patiesībā ir viena vienīga ilūzija, un patiesībā katra stāsta daļa notiek pavisam citā laikmetā, un nav zvanīts, ka stāstīts tiek pēc kārtas. Katram no varoņiem ir savs plāns un mērķis ko tie vēlas sasniegt, un tas nekas, ka ne visi no viņiem to atceras tādu vai citādu apstākļu dēļ. Grāmata ir pilna ar alūzijām un mīklā, kā suns ar blusām un prasa no lasītāja īpašu pacietību to izlasīt līdz galam.

“The would-be sorcerer alone has faith in the efficacy of pure knowledge; rational people know that things act of themselves or not at all.”

Mani visvairāk mulsināja stāsti, kuri bija ielikti grāmatā tā starp citu, atstāstīti pēc atmiņas no kādas grāmatas. Es šaubos, ka tie ir Severiāna mīļstāstiņi, tiem noteikti ir daudz dziļāka jēga, kuru es vēl neesmu atkodis, taču tās jau ir manas problēmas.

Lieku 10 no 10 ballēm, izcila pasaule, episki varoņi, katra epizode ir sarakstīta ar mīlestību, varoņu sarunas par filosofiju ir virs standarta fantāzijas darba līmeņa. Es vēl neko neesmu sapratis, bet ceru pēc trešās un ceturtās iegūt atbildes uz visiem jautājumiem. Pagaidām man ir tikai jautājumi.

Cibola Burn (The Expanse #4) by James S.A. Corey

Cibola Burn (The Expanse #4)

Šo grāmatu es iesāku lasīt tūlīt pēc Abaddon’s gate izlasīšanas. Tai grāmatai beigās bija atrodamas pāris pirmās nodaļas. Izlasīju, iepatikās, bet pilnībā lasīt uzreiz nesāku. Šķita, ka vajadzētu izlasīt citu grāmatu, un šī visu laiku atlikās. Pa īstam pieķēros tikai pēc gandrīz mēneša.

Saules sistēmā ir atvērušies vārti, tagad ar esošajām tehnoloģijām cilvēce var aizlidot uz tūkstošiem zemes tipa planētām, un pirmie kolonisti jau ir devušies ceļā. Vai gan var salīdzināt asteroīdu, kurā trūkst viss – no gaisa līdz ūdenim ar planētu, kura ir piemērota cilvēkiem, bez nekādas terraformēšanas? Skaidrs, ka ne! Saules sistēmas ārējās planētas sāk zaudēt savu pievilcību. Tai pat laikā protomolekulas viena no funkcijām ir saprast, kas noticis ar tās radītājiem un viņu meklēt. Viņa skenē visu šo milzīgo tīklu 130 reizes sekundē līdz kaut ko atrod. Un tad ir laiks detektīvam noskaidrot lietas apstākļus uz vietas.

Šī ir grāmata, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kā būtu, ja Zemes iedzīvotājiem pēkšņi rokās nonāktu ierīce ar kuras palīdzību kolonizēt pusi galaktikas. Kā izveidotos kolonizācijas process un kā sadzīvotu oficiāli augsto valdību apstiprinātie kolonisti ar spontānajiem skvoteriem, kuriem apriebies dzīvot uz kāda no asteroīdiem. Kādi likumi ir spēkā šādā situācijā. Vai tas, ka tu esi te nometies pirmais ko nozīmē, vai arī uzvar stiprākie? Un kā mātes planēta var kontrolēt šos procesus, ja ceļš līdz kolonijai aizņem pusotru gadu.

Cibola-Wallpaper-1920x1200

Uz Jaunās Terras vai Ilus izveidojusies situācija, kas reiz bija novērojama Mežonīgajos rietumos. Šeit ir apmetušies kolonisti, kuri iekārtojuši sev ciematiņu un nodarbojas ar litija ieguvi. Taču valdība tālajā Saules sistēmā ir iznomājusi šo planētu kādai korporācijai un tās kolonisti ierodas, lai pieteiktu savas tiesības uz šo planētu. Sākas konflikts un to risināt tiek nosūtīts Holdens. Holdens kā miera uzturētājs skan dīvaini, jo parasti viņam izdodas izraisīt karus, taču viņš ir gatavs pacensties.

Ar šo grāmatu sērija atkal sāk iet uz augšu, cik nu tas ir iespējams. Autori ir sapratuši, ka pievērsties tikai Holdenam ir diezgan nepateicīgi, un lasītājs varētu nogurt. Tādēļ šeit Holdena apkalpei ir veltīta tikai viena piektdaļa no grāmatas. Te ir terorists Basia, kurš nemaz tā nebija domājis. Zinātniece Elvi, kuru korporācija atsūtījusi izpētīt jaunā īpašuma biosfēru. Drošībnieks Haveloks (jā tas pats no Leviathan wakes), kurš reiz strādājis kopā ar pašu Milleru, bet tagad nodarbojas ar kolonistu apsardzi. Holdens un Izmeklētājs.

abaddon-1280x800

 

Jauno varoņu dzīves stāsti un piedzīvojumi ir interesanti. Vietā, kas tālu atrauta no mātes planētas, ir savi likumi. Autori notikumus veic tripolārā politiskā vidē. Šeit nevienai no pusēm nav spēka pārsvara un piedāvātās izvēles labi analizē cilvēku uzvedību ekstremālās situācijās. Protams, var risināt visu ar spēku, bet kur tu pēc tam liksies, ja atgriezīsies saules sistēmā. Jo viss notiekošais tiek filmēts, un Zeme to redz ar piecu stundu novēlošanos. Jebkura rīcība rada politisku atbalsi un līdz sodam būtu jāgaida vesels pusotrs gads. Šajā stāstā netrūkst psihopātisku fanātiķu abās pusēs. Holdena komandas Amos neskaitās, viņš vienkārši tāds ir. Tādēļ viss sižets ir viena vienīga krīžu risināšana, reizēm ar politiskām, reizēm radikālām metodēm.

CalibansWar_1024x768Wallpaper

Lai lasītājam nebūtu garlaicīgi, autori laiku pa laikam ievieš korekcijas dažādu katastrofu veidā. Bet tas tiek darīts ar prātu un nav vienkārši burkas kratīšana. Šīs katastrofas ir daļa no Izmeklētāja stāsta, un Izmeklētājs ir protomolekulas daļa. Viņa perspektīva sākumā ir pavisam nesaprotama, bet nevajag satraukties, ar laiku viss saliksies savās vietās.

lewiathan 1024x768

Vienīgais mīnuss, ko varu piesaukt, ir personiskā lasīšanas pieredze. Mani uztrauca tikai Holdena komanda, un gan skvoteru, gan kolonistu savstarpējie ķīviņi man bija dziļi vienaldzīgi. Nevarēju identificēties ne ar vienu no šīm frakcijām. Tas iespējams nozaga man kādu dziļāku līdzpārdzīvojumu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt tāpat kā visas pārējās šīs sērijas grāmatas. Branga kosmiskā opera, kurā katras sērijas grāmata spēj atklāt ko jaunu Expanse pasaule un iedvest lasītājam cerību, ka lai vai kā cilvēki vienmēr paliks cilvēki gan šī vārda ļaunākajā, gan labākajā nozīmē.

Akmens krūze by Ēvalds Strods

Akmens krūze

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz lasāmo grāmatu izvēlējos pēc biezuma, paņēmu kaut ko ļoti plānu un nelasītu par ceļojumiem. Kas gan mūsu tumšajos rudens vakaros varētu būtu labāks lasāmais par saulainās Vjetnamas un Laosas aprakstiem. Tas par vakariem bija joks, es grāmatu lasot ar siltām tējas krūzēm nekrāmējos un pledos netinos, mājās apkure labi strādā un neesmu arī no salīgajiem. Tāpat tumsa un aukstums manī neraisa nedz depresiju, nedz nostalģiju pēc saules. Bet nu par grāmatu.

Latviešu padomju rakstnieka Ēvalda Stroda ceļojumu grāmata stāsta par Vjetnamu, Laosu un Kampučiju, atklāj Indoķīnas tautu vēsturi, kultūru, sadzīvi, akcentē šo valstu revolucionāros pār­veidojumus. Grāmata ilustrēta ar krāsainajiem diapozitīviem.

Padomju laikā bija populāri (vismaz man rodas tāds iespaids lasot šo sēriju) literātam kaut kāda kongresa ietvaros apceļot draudzīgās sociālistiskās valstis un tad pēc desmit gadiem par savu ceļojumu uzrakstīt grāmatu. Katrs, kas kaut reiz ir mēģinājis rakstīt ceļojumu aprakstu, zinās, ka pusgads ir maksimums, līdz kuram vari atlikt apraksta veidošanu. Pēc tam tu ne vairs lāga atminies, ne arī gribi ko rakstīt. Šim autoram ceļojums ir bijis 1979. gadā, bet grāmata viņam iznākusi 1987. gadā. Iespējams, ka autors visu bija uzrakstījis jau sen un, kas zina, pat braukājis riņķī stāstot par brālīgajām sociālisma valstīm lasot lekcijas, neņemos spriest.

Grāmata ir domāta kā sociālisma propaganda, un tas netiek slēpts. Grūti jau noslēpt, ja nodaļas sākumā ieliek kādu citātu no Centrālās Komitejas plēnuma lēmuma. Ceļojums par Vjetnamu ir absolūti garlaicīgs. Pirmā puse ir piebārstīta ar Ho Ši Mina atziņām, par to kā jābūvē sociālisms Vjetnamā, par to kā cīnīties pret kolonizatoriem un imperiālistiem. Pārējā daļa ir par Vjetnamas karu ar ASV, Vjetnamas karu pret Ķīnu un Vjetnamas karu pret Kambodžu (tad vēl Kampučiju). Vjetnamas vēsture autoram ir apbrīnojami melnbalta, un viņa viedoklis sakrīt ar uzvarētāju viedokli. Nekādas analīzes un salīdzinājumus te neatrast, te ir HES apraksti, PSRS palīdzības novērtējums, ceļojumi pa vietējiem kooperatīviem un jūsmošana par vjetnamietēm.

Laosas daļa ir analoga Vjetnamas, uz turieni autoram ir izdevies aizbraukt veselas divas reizes, taču viņa redzētā pieraksts ir tāda pati vāji slēpta propaganda. Par to, cik sociālisms ir labs. Tas nekas, ka tam paralēli piekopj budismu, izaugs jauna paaudze, un viss mainīsies. Te gan pavīd tas, ka Laosas tautai pat pēc sociālisma nav nekādas nojausmas par savu vēsturi. Nu jā, džungļos ir tempļi, kam un kāpēc, kuru tas interesē? Rodas priekšstats, ka autors ceļojumā apmeklē tikai citu socvalstu būvētās celtnes, parunā ar dažiem kara upuriem, tam seko gari citāti no oficiālās vēstures par Laosas brīvības cīņām. Tam visam klāt tiek piemaisītas vietējās leģendas, šķiet, ka vidējais laosietis dikti mīl visu paskaidrot, runājot caur pasakām par drakoniem un ķēniņiem. Tā kā es daļu no šīm pasakām jau zināju, man šķiet, ka autors tās ir vienkārši iepinis stāstā, lai būtu vismaz kaut kas bez sociālisma sasniegumiem.

Liela daļa tiek veltīta arī imperiālisma seku likvidēšanas aprakstu, opija lietotāji vēl nav iznīcināti, prostitūtas joprojām meklē klientus, bērni ubago, jaukie laosieši joprojām nav sapratuši, ka no Taizemes televīzijas nāk tikai propaganda un meli, pašiem viņiem vēl nav spēcīgas televīzijas. Tā kā viss nav tik labi saules pielietajā ielejā. Vēl autoram ir vājība – pseidozinātnes. Tās viņš netieši slavina visos iespējamos veidos, ir smieklīgi lasīt, kā autors skeptiski kritizē astroloģiju, bet tai pašā laikā čurā karstu no akupunktūras un homeopātijas.

Un kā ar ilustrācijām? Nu diapozitīvi ir diezgan pavājas kvalitātes, jo literāts nenozīmē labs fotogrāfs un cilvēkam, kas radis pie mūsdienu HD kvalitātes, tās liksies graudainas un miglainas. Un kas ir tās akmens krūzes? Vjetnamā izrādās ir milzīgas akmens vāzes, kuras vietējie izgatavojuši nezināmos nolūkos mūsu ēras sākumā. Idejas ir visdažādākās – no musonu lietus uzkrāšanas līdz rīsu šņabja brūvēšanas ietaisei.

Kopumā 2 no 10 ballēm, normālam cilvēkam nav jēgas lasīt, ja vien nevelk nostalģija pēc PSRS pēdējo gadu ideoloģijas propagandas. Tomēr ja saņemies un esi gatavs lasītājs, tad ieteiktu papriekš ieraut uz oktobrēna zvaigznītes nostādinātu graķīti!

Slovēnija III

5. jūnijs

Šodien mums ir ieplānots viens varens pārgājiens, pēc tam, vadoties no apstākļiem, pareizāk sakot no Matīsa garastāvokļa, iespējams, aizšausim vēl uz kādu aizu. Bet no sākuma iekožam brokastis, sasmērējam līdzi ņemamās sviestmaizes un dodamies uz Bohiņas ezeru.

BOhiņas ezers

Ezers tiek uzskatīts par vienu brīnišķu vietu. Ne pa velti vietējiem ir leģenda, ka dieviņš reiz esot dalījis cilvēkiem vietas, kur dzīvot. Visi tad nu izvēlējušies. Tikai Bohiņas iedzīvotāji esot kautri stāvējuši maliņā. Redzot tādu kautrīgumu, dieviņš esot nolēmis tiem piešķirt visskaistāko vietu uz zemes un nometinājis to Bohiņas ezera krastos. Bohinj jau arī ir atvasinājums no vārda dievs. Nu nezinu, vai nu tas ezers tiešām ir visskaistākais pasaulē – ejam skatīties. Lai tiktu līdz ezeram, mums kāds puskilometrs līdz viņam jāiet, varētu jau braukt ar opeli, bet izlemjam iet kājām. Iznākot ārā atklājas, ka te tiešām ir kalni. Vakar lietū tos nemaz nevarēja redzēt. Diena ir saulaina, un solās būt karsta. Lēnu garu dodamies ezera virzienā, pa ceļam ievērtējam velonomas punktus.

Bohiņas ezers 2

Ezers patiešām ir skaists, ar dzidru ūdeni, kurās peld foreļveidīgas zivtiņas, smuku skatu uz kalniem un nelieliem mākonīšiem, kas atspīd ezera ūdenī, radot iespaidu, ka pasaules fraktāļa daba nemaz nav izdomājums, bet realitāte.

BOhiņas ezers 3

Patusējam uz tiltiņa, pabaudām skatu un dodamies mežā. Sākumā taka izskatās daudzsološa, tā ir asfaltēta. Un ceļš, izskatās, būs visai viegls, pēc kāda laika gan tas kļūst par nelielu akmeņainu taciņu, kas ved cauri mežam un klinšu bluķīšiem. Nekur neskrienam un lēnā garā dodamies gar ezera krastu. Mums priekšā taku forsē skolēnu brigāde, tie bļaustās pa visu mežu pat pārkliegdami govju māvienus.

BOhiņas ezers tālais gals

Te tāpat kā Šveicē ir mode govīm uzkārt kaklā zvaniņu. Laikam, lai slaucējam vieglāk tai mežā atrast. Par govju klātbūtni liecina arī nopļekātais ceļš, kas gājējam liek būt īpaši uzmanīgam, ja vien viņš nevēlas iedzīvoties specifiskā smakā uz kādu laiku. Skati ir smuki, un laiks rit ātri.

Bohiņas ezers tālais gals 2

Matīss laiku pa laikam ar savu līdzpaņemto plastmasas āmuriņu izklauvē takas malas akmeņus, lai noskaidrotu, kas tur dzīvo rūķīši vai zaķi. Diezgan aizraujoša nodarbe, zaķi gan, izskatās, ir pārsvarā. Veikuši aptuveni trīs ceturtdaļas ceļa, pamanām nelielu pludmalīti un nolemjam tur atpūsties. Atpūta sevī ietver cepumu ēšanu un zivju barošanu ar tiem pašiem cepumiem. Izskatās, ka zivis cepumus nesmādē un ir gatavas to dēļ piepeldēt pat rokas stiepiena attālumā. Matīss tiek apmācīts cepumu mešanā un zivju barošanā. Beigās gar krastu cēli nopeld sešu noslīkušu peļu kāsis. Saprotam, ka nu ir laiks iet. Turpmāk Slovēnijā visus objektus mērīšu noslīkušās žurkās.

Mūsu nākamais galapunkts ir laivu piestātne, kur regulāri atiet motorlaivas, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Ribžev Laz. Bet lai tur nokļūtu, mums ir jāšķērso upe un jāatrod tilts. Kas raksturīgs Slovēnijai, te praktiski nav nekādu virzienu norāžu. Jāiet pēc izjūtām. Meklējot tiltu, noskatāmies kā bariņš ar skolniekiem, tikuši līdz upei, entuziastiski met tajā iekšā akmeņus. Pēc kāda laika atrodas arī tilts, tur pat netālu ir arī spēļu laukums, kurā Matīss var kādas pārdesmit minūtes paspēlēties, kamēr nesāk apmētāt vietējos bērnus ar koka skaidām, saprotam, ka nu mums ir laiks doties tālāk.

Laivu piestātnē mums ir jāpagaida piecpadsmit minūtes līdz reisam, nolemjam nedaudz iekost. Te mums uzbāžas viena īpaši nekaunīga pīle, kas maizes gabala dēļ ir gatava uzlaisties pat uz pleca. Kā novērojam vēlāk, arī pret laivu nav nekāda cieņas, tā tiek ņemta uz abordāžu, ka nemetas.

Sakāpjam laivā, nopērkam biļeti un atpakaļceļā mums tiek izstāstīta tā leģenda par Bohiņas ezeru. Tikuši krastā dodamies uz mājām iekost pusdienas. Mēs ar Matīsu mājās esam pirmie un sākam vārīt makaronus. Tad visiem brīvais laiks, lai atpūstos un izlemtu uz kuru aizu doties. Nolemjam doties uz Pokļukas aizu.

Bled ezers saulītē

Pa ceļam iegriežamies Bledā un apskatām ezeru saules gaismā. Tad Ivara vadībā dodamies meklēt Pokļukas aizu. Lieki piebilst norādes te ir minimālas, ceļu, izskatās, lieto labi, ja pāris reizes dienā, un reizēm rodas šaubas, vai vispār esam uz pareizā ceļa. Beigu beigās nonākam stāvlaukumā, kur skaidri un gaiši uzrakstīts – Pokļukas aiza. Tagad tikai jāsaprot, pa kuru ceļu jādodas uz to aizu, jo opcijas ir divas. Papētām karti un izvēlamies pareizo. Matīss iet atsakās, un vectēvs viņu nes. Šī ir šajā ceļojumā ekstrēmākā taka. Tūristu nav vispār. Takas sākumā vietējie mežcirtēji simts metrus augstāk cērt mežu. Nekādas brīdinājuma zīmes par krītošiem kokiem uz galvas nav izliktas. Ejam gan uzmanīgi.

Pa ceļam uz pokļukas aizu

Taka praktiski nav samanāma, dodamies pa strauta gultni, tad rāpjamies pa akmeņu krāvumiem. Un jo tālāk ejam, jo vairāk es domāju, kāda velna pēc mēs šai čuhņā stiepām līdzi Matīsu, un kā mēs viņu nostiepsim lejā. Tā jau smuki, augstas drūmas klintis, nofotografēt ar savu ziepjutrauku neko lāga nevaru, par tumšu un zem kājām jāskatās. Jo tālāk ejam, jo grūtāks ceļš paliek.

Pokļukas aiza tiltiņš

Beigās nonākam pie neliela laukumiņa, kur aprakstītas vietējās paparžu pasugas, bez ne kādām norādēm, kur tad un cik tālu ir tā Pokļukas aizas šaurākā vieta. Nekas, lienam augstāk līdz nākamajam infopunktam, kas arī ir netālu no tās šaurās vietas. Lai tur nonāktu mums pa nelielu serpentīniņu jāuzlien, kādus desmit metrus augstāk, tad pa klints malā izbūvētu tiltiņu jāaizkuļas līdz kāpnēm. Tur kāpjot augšā tad arī nonākam tai šaurākajā vietā, un ko tu domājies uz tām trepēm, pārsimts metru augstumā virs jūras līmeņa mētājas noslīkusi pele, tikai viena. Super!

Pokļukas aiza šaurākā vieta

Izlienot cauri aizai nonākam smukā paparžu pļaviņā. Atpūšamies un dodamies atpakaļ. Tā ka Matīsu nest nevienam vairs negribas, es ar viņu sarunāju, ka viņš izvedis tēti ārā no meža. Puika iet palēkdamies, vedot mani aiz rokas, sakot, lai nebaidoties, viņš ceļu zinot un mani izvedīšot saulītē uzņemt D vitamīnu. Nav slikta loģiskā ķēdīte priekš trīsgadīga puišeļa. Pa ceļam vēl satiekam divus austriešu pensionārus, kas arī meklē aizu, padalāmies pieredzē un dodamies tālāk uz mašīnu.

Pokļukas aiza

Lieki piebilst – ārā tiekam veiksmīgi un varam doties atpakaļ uz apartamentiem, pa ceļam vēl iegriežamies bodē – nopērkam olas. Vakarā palasu grāmatu, iedzeru vietējo aliņu, panašē un dods gulēt. Rīt mums plānots garš izbrauciens.

a title=”Bohiņas ezers tālais gals 2 by asmodejs, on Flickr” href=”http://www.flickr.com/photos/asmodejs/7621025742/”

%d bloggers like this: