Navigate / search

Torchlight by Runic Games

E3-bridge-fight-troll-lava

Kā jau īsts Diablo cienītājs es jau kuro gadu gaidu, kad beidzot iznāks Diablo III, kurā atkal varēšu šķaidīt monstru tūkstošus, laiku pa laikam ieraujot pa kādam dzīvības eliksīram un, aiznesot uz tuvīno ciematu, pārdot pļavās un pagrabos atrasto ieroču kaudzi. Gaudu, bet nesagaidu, un tad beidzot nesen es atradu šo spēlīti, kuru var iegādāties par nieka 20 USD.

Torchlight varētu saukt par Diablo klonu, kaut kas līdzīgs jau ir, bet īsti tomēr nav tas. Kādā kalnrūpniecības ciematiņā sauktā Torchlight, kas ir minerāla ember galvenā ieguves vieta, sākušies dīvaini monstru uzbrukumi, kas iebiedējuši kalnrūpniecības darbiniekus. Saimnieciskā dzīve ciematiņā ir sākusi pamirt, un tauta reāli sāk gaidīt varoni, kas visu saliks savās vietās. Šis varonis, protams, ir spēlētājs, kuram sākumā tiek dota iespēja izvēlēties vienu no trīs karotāju klasēm. Destroyer – tipisks zobenvīrs, ieliec rokās divus tuteņus vai cirveļus un uz priekšu. Vanquisher – beibe, kurai patīk pistoles un arkebūzas, ja galīgi nav nekā cita var šaut arī ar loku. Alchemist – tipisks šī žanra magu klases pārstāvis. Kad spēlētājs izvēlējies sev personifikāciju, viņš vēl var nedaudz patērēt laiku izvēloties kompanjonu suņa vai kaķa paskatā.

Pirms spēlēšanas noteikti pārbaudiet peles uzticamību, pieci klikšķi sekundē nemaz nebūs limits pietiekami rūdītiem diablo spēlētājiem. Ja izskatās, ka pogas turēs kādas pāris diennaktis, tad droši var sākt spēlēt.

Spēle īpašu intelekta pakāpi neprasa, tikai spējas ar peli norādīt kam uzbrukt un klikšķināt peles pogas līdz naidnieks krīt gar zemi beigts. Kad naidnieks miris (viņi gan parasti uzbrūk grupās pa desmit), tad var apskatīt ieročus, kas sabiruši zemē. Kā jau pienākas, zemē birst daudzas lietas, bet 1/1000 daļa no mantām ir tā vērta, lai pielaikotu. Pārējo sakraujam somā un stiepjam uz pilsētu pārdot. Visi mēs atceramies, kā gadījās diablo, pēc īpaši spraigas kaujas, reizēm nācās aktivizēt „town portal” pa vairākiem lāgiem, lai visus lūžnus aiznestu notirgot. Tagad šī problēma atkrīt, jo mūsu pavadoņdzīvnieks, ne tikai spēj pastiept pārdesmit ieroču vienības, bet arī ir tik gudrs, ka varam viņu nosūtīt uz pilsētu vienu pašu, lai šis nodarbojas ar tirdzniecību. Pats pa to laiku vari klopēt monstrus un vākt jaunas grabažas. Man gan reizēm ir aizdomas, ka suns, iespējams, daļu naudas patur sev, bet tāpat spēlē zeltu īsti nav kur likt.

Skilus var attīstīt ne tikai savācot pieredzas punktus un iegūstot level-up, bet arī iegūstot slavu. Slava man šķita interesants koncepts, nogalinot kādu monstru varoni tu iegūsti slavas punktus. Tas it kā paceļ tavu vērtību ciematiņa iedzīvotāju acīs. Ir tikai jautājums, kā viņi zina, ka tu patiešām esi nogalējis to monstru, nevis vienkārši pasēdējis pagrabā un izdomājis labu stāstu?

Pilsētiņas iedzīvotāji ir tipiski RPG spēlēm. „Eu, varoni, palīdzi mums nelaimē nonākušajiem, dzīves nav, briesmoņi nomocījuši, ja kas varu tev pārdot labu zobenu par nieka naudu”. Tātad iedzīvotājus tu glābsi par savu naudu no viņiem pērkot ieročus. Arī kvesti ir tādā pašā garā – „atnes man tādu akmeni un es tev par to iedošu tādu jostu, kādas tu jau pēdējās divas stundas regulāri met ārā no savas mugursomas, lai neaizņemtu vietu”. Kvesti iedalās divās kategorijās. Pirmā nogalini briesmoni, otrā atnes man to.

Patīkami priecē spēlē atrodamais makšķerēšanas stimulators, apnīk kauties, ej pamakšķerē zivis. Tāda kā terapija, lai sakārtotu psihi pēc pārsimts monstru nogalēšanas. Zivis vēlāk var iebarot sunim un skatīties, kas no tā sanāk.

Spēlītes galvenais monstrs atrodas ~35 pazemes līmenī un to noklopējot spēle nebeidzas. Tev tiek atvērts „ENDLESS DUNGEON”, bezgalīgais pagrabs latviski. Tas nozīmē, ka teorētiski tu monstrus varēsi klopēt līdz artrīta dēļ vairs nespēsi nospiest peles pogu. Esmu redzējis cilvēkus, kas jau tikuši 100 pazemes līmenī un plāno iet tālāk, bet labi ne jau visiem ir tik daudz lieka laika.

Kopumā spēlei 10 no 10 ballēm. Laba relaksācijai, izslēdz smadzenes, noņem stresu un atjauno pirkstu veiklību. Īpaši atkarīgiem gan jāuzmanās, ka endless dungeon viņu neierauj sevī. Spēle pret kompi nav prasīga, bet tomēr grafiski baudāma.

PS. Spēlē tā arī netiek atbildēts uz jautājumu, no kā pārtiek pazemē mītošie monstru tūkstoši, kas saliek tur aizslēgtas lādes pilnas ar zeltu un ieročiem, un kā iespējams kartēt vietas, kurās neviens nekad nav bijis.

Spēles mājas lapa.

King’s Bounty: The Legend

Šī ir spēle, kas iemeta mani laika bedrē. Sākās viss diezgan vienkārši, ceturdien palasījies sapratu, ka šis pasākums izklausās daudzsološi. Vakarā devos mājup no darba un Elkor veikalā spēli nopirku. Aiznesu mājās, uzinstalēju, palaist neizdevās. Iedzēru minerālūdeni, liku sasparoties savām datorzināšanām un pamainīju ini failā dažus uzstatījumus – aizgāja. Aizgāju arī es uz laika bedri.

Spēle jau patiesībā ir varenā eposa Heroes klons. Tā kā savu Heroes spēlēšanas karjeru sāku līdz ar datoru iemaņu apguvi, tad zināju jau ko sagaidīt. Galvenais varonis visur dodas ar zirgu, gan pazemē, gan šahtā, gan uz kuģa, gan pilī un iespējams, ka arī uz tualeti. Galvenais varonis nekad neguļ viņš vienmēr kaut kur auļo un vicina zobenu. Galvenais varonis no nekā nebaidās viņam ir vienalga cik spēcīgs ir pretinieks, dod tik izkauties.Spēles flora un fauna ir agresīva. Nezinu kā ar viņiem sadzīvo vietējo ciematu iedzīvotāji, bet galvenajam varonim iesākumā ir jāslapstās uz nebēdu, lai paliktu dzīvs. Viss kas kartē kustās saucas “vražeskij otrjad”. Tas mani nebaidīja un sāku vietējās floras un faunas metodisku iznīcināšanu. Princips vienkāršs – uzbrūc vājākajiem un bēdz no stiprākajiem. Pieaugot varoņa līmenim spēku balanss izmainās un skat, tu jau esi spējīgs nogalēt rāpojošu mušķērāju no kura esi bēguļojis jau trīs stundas. Un tad tu viņam liec samaksāt par visu!

Spēles ideja ir vienkārša tu Grinvortas karaļa uzdevumā veic dažādus kvestus, krāj savu autoritāti un apgūsti burvestības. Autoritāte tev palīdz palielināt armijas izmērus, kvesti dod tev pieredzi un naudu. Priecē, ka zirga gājiens nav ierobežots un vari jādelēt pa pasauli uz nebēdu cik lien. Protams augot varoņa līmenim palielinās arī uzdevumu grūtība 5 čūsku vietā jau jākauj 150 un katra jaunā kartes lokācija kļūst ar stipriem monstriem bagātāka.

Tomēr ir dažas lietas, iespējams jaunievedumi, kas mani ļoti iepriecināja:
Pirmais kā jau minēju, zirgs, kas dienas laikā spēj veikt vairāk par 4 lauciņiem;
Otrais, gājienu stratēģija tikai cīņu laikā;
Trešais, tev vairs nav jānodarbojas ar piļu iekarošanu, apgreidošanu, karaspēks, tagad ir pieejams katram, kam ir nauda;
Ceturtais, kastīte ar īpašajiem monstriem, kas palīdz tikt ar problēmām galā vieglāk.

Grafika ir vienkārši izcila, pasaku valstība izskatās kā pasaku valstība. Bildes superīgas, monstri jauki sazīmēti. Tā kā spēli veidojuši Krievzemes speciālisti, tad arī humors ir jauks un savdabīgs. Arī kvesti tiek ieturēti tādā pašā garā, jāmeklē pazudušas princeses, jāiztīra rūķu 44. laboratorija, kurā iemitinājies milzu zirneklis. Daļa gan ir standarta, aiznes to tam, atnes to tam, bet tā jau ir žanra globāla problēma.

Kopumā par spēli varu teikt ir vērts pamēģināt, taču jāuzmanās tiem, kam nav daudz brīvā laika, jo šī spēle ir īsta laika bedre. Dodu 9 no 10 ballēm. Spēles mājas lapa.

Magic the gathering

 

Tā nu bija sanācis, ka sen sen atpakaļ tālajā 2004. gadā ar kolēģi janisti garlaicības nomākti iegādājāmies spēli Magic the Gathering, lai brīvā laikā būtu ko uzspēlēt. Tika izspēlētas kādas desmit partijas un spēļu kārtis nodotas aizmirstībā uz 3 gadiem. Tad nu vakar par šo spēli atcerējos un izvilku gaismā. Šodiena tika pavadīti produktīvi spēlējot. Pagaidām gan spēlēšana notiek ar tā saucamo Core game paku, lai iemācītos noteikumus un saprastu stratēģiju.

Spēle pēc būtības ir visnotaļ advancēta kāršu spēle, kurā spēlētājs personificē magu, kas savukārt spēj izsaukt dažādus briesmoņus, artefaktus un veikt burvestības.

Visas kārtis var saklasificēt 5 grupās, Salas, Kalni, Līdzenumi, Meži un Purvs. Katrai šai kategorijai ir savas burvestības, dzīvnieciņi un citas lietas. Lai sāktu, pietiek izspēlēt pāris izmēģinājuma partijas, un tad jau tā lieta aiziet, taču, ja rodas neskaidrības tad padoms jāmeklē spēles likumos, kuri aizņem 144 lapaspuses.

Parokoties internetā sapratu, ka ir cilvēki, kas spēlē, un ir, kas krāj pašas kārtis. Pati dārgākā esot pārdota par 1000 USD. Apakšā ir arī neliels biznesiņš pērkot standarta paku dabū standarta kārtis, lai dabūtu citas jāpērk expansion pack kurā parasti ir 15 kārtis dažas tādas pašas kā bāzes versijā, dažas citādas interesantākas.

Spēlīte man kā jau lielam pasaku lasītājam patīkās un šķiet, ka ir izraisījusi nelielu atkarību.

Settlers VI

Bērnībā esi gribējis kļūt par kolhoza priekšsēdētāju? Vadīt mežistrādi vai šahtu? Tad šī spēle ir domāta tev. Tā ir domāta pat vidēja līmeņa vadītājam, kā arī cilvēkiem, kas paši neko nevada, bet tomēr gribas vadīt.

Kā cilvēks, kas Settlers bija spēlējis pirms vismaz 10 gadiem, tad tie vēl saucās Settlers II, gaidīju ka izmaiņas būs dramatiskas. Gaidīju un sagaidīju. Ja Settlers II spēles galvenā nodarbe bija gaidīšana, kad vīreļi beidzot no diviem akmeņiem un trīs dēļiem uzcels mežcirtēja māju, lai pēc tam saprastu, ka cirvji ir beigušie un pusstundu gaidīšana ir bijusi velta. Vai arī absolūti nesaprotamā karavīru kaujas sistēma. Bet lai nu paliek Settlers II bija atstājis uz mani tik graujošu iespaidu, ka mentāli spēlēt nākamo Settlers sēriju biju nobriedis tikai pēc 10 gadiem.

Tad nu arī sāku spēlēt Setlers VI. Patlaban esmu iesācis kampaņu, taču domāju, ka spēlējis esmu pietiekami, lai spētu padalīties iespaidos.

Settleri nav slinki viņi strādā galvu nepacēluši. Tagad mājas būvējas 10 reizes ātrāk un ir uzlabojamas. Uzlabošana arī notiek ātri un spēlēšana ir daudz dinamiskāka. Ir saīsināti arī ražošanas cikli. Jā bija Mežcirtējs -> Gateris -> Dēlis, tad tagad jau nogāzts koks ir derīgs būvniecībai. Taču ja agrāk bija Cūka -> Āda un Gaļa -> Vamzis un Desa, ja pareizi atceros), tad tagad ir tikai Stirna -> Desa, Stirna -> Ādas jaka, Stirna -> Ziepes. Kā sakot katrā procesā lops tiek izmantots pilnībā. Arī maizi cep pa taisno no graudiem iztiekot bez miltiem un ieročus gatavo pa taisno no dzelzs rūdas apejot visādus metāla kausētājus utt. Tā paskatoties no malas liekas jocīgi kā tā – viss buķelis aiziet ziepēm, taču no spēlēšanas viedokļa ir labāk, ka kolhozā ēd graudumaizi un desa ir ar ādu. Settleri šādu paiku ēd un maksā par to naudu, tātad man par to nav vērts uztraukties.

Protams kolhozā ir ne tikai ES kolhoza priekšsēdētājs, bet arī mans vietnieks, kas uz zirga drasē pa apdzīvoto vietu, kaudams vilkus, izvērzdams genocīdu pret bandītiem un dibinot tirdzniecības sakarus ar blakus kolhoziem. Puika protams veido arī savu karjeru. Lai uzrāptos pa karjeras kāpnēm, ir jāapgreido pāris ēkas, jāsaražo dažas ādas vestes vai ziepes gabaliņi un skat jau ticis barona kārtā.

Mainās arī gadalaiki. Ja nebūsi savācis graudus tā, lai pietiktu ziemā maizes, iespējams dažam labam Settleram var nākties aiziet pie dieviem, bargajā ziemā. Bet ja iekrājumi ir tad satraukumam nav pamata un bērzu pumpuri nevienam jāēd nebūs.

Nedaudz par kvestiem jeb uzdevumiem. Uzdevumi protams ir kā mājieni ar mietu. Tā arī pasaka izdari to un to, nopērc vilnu no lejaskolhoza un pārdod džemperus pārupes kolhozam. Procesa rezultātā tu džemperus piegādā, bet no pretējā kolhoza sūtīto zeltu, tavu zeltu, nozog bandīti. Bandīti vispār nav izvēlīgi, ja būs neapsargāti rati ņems visu, gan kokus, gan akmeņus. Pēc tam izkaujot bandītu ciemu, nozagtā manta netika atgūta.

Karošanā nozīmīgas lietas ir špickas (lāpas), cik nu man ir nācies saskarties. Iekaroju bandītu ciematu un davai, klikšķinu uzbrukt ēkai. Kareivji man bļauj: „Nav lāpu nekas nesanāk”.Sadabūju lāpas ciems nodega rūkdams.

Arī rūpes par populāciju ir interesantas, jārīko daudz maz regulāri baznīcas apmeklējumi un festivāli, lai palielinātu jauno ģimeņu skaitu. Festivāls gan maksā zelta naudu, kur nauda tiek notērēta nesapratu, laikam krāsaino bantīšu licējiem spēlē ir monopola stāvoklis, jo ēdināšana un dzirdināšana nenotiek. Otra ideja ir, ka Settleri viens otru tā ienīst, ka lai dabūtu šamos uz pasākumu iesākumā ir jādod viņiem nauda. Vēl ar sievietēm saistīta lieta – viņas tiek zagtas un zog viņas vikingi. Piebrauc kuģis ar tādiem izlec krastā un ja priekšā nav mūris tad sievas salasa kuģī un čau.

Lai vai kā man spēle likās visnotaļ interesanta, lai gribētos spēlēt vēl. Spēlējot to man radās sajūta, ka tā manā tuvumā rada nelielu melno caurumu, kas ar savu gravitāciju ietekmē manu laiktelpu. Tas ir palēnina manu laiku, bet paātrina apkārtējo. Dodu 9 no 10 ballēm.

Spēle laika nosišanai

Nedēļas nogalē aiz gara laika mēģināju uzspēlēt kādu ciemata attīstības simulatoru. Protams labākie savā žanrā ir Settlers un SimCity, taču neko sarežģītu nevēlējos. Beigu beigās www.gamez.lv atradu atsaucīti uz spēli Virtual Villager. Tad nu nolēmu noprovēt šo mantu.

Spēles instalācija maza un daudz vietas neaizņem. Sācis spēlēt atklāju, ka ciemata iedzīvotāji veseli seši ir nežēlīgi slinki un dumji. Atklāju arī, ka spēle patiesībā ir pašvaks ogošanas un sēņošanas simulators. Sēnes lasa tikai bērni, ogo lielie cilvēki. Kādu var norīkot arī celtniecībā vai izpētē. Izpēte ir vissmieklīgākais, ko esmu redzējis, ciemata ļaudis knibinās ap galdu uz kura stāv divas ogas bļoda un nenosakāmas izcelsmes priekšmets. Taču neskatoties uz visu to pusdienas laikā šamie kļuva par adept scientist. Izpēte dod zinātnes punktus, par kuriem var iepirkt jaunas tehnoloģijas. Piemēram burkānu audzēšanas mākslu, vai būvniecību.

Ir fīča kā bērnu radīšana, sapāro ciema ļaudis, un ja paveicas dzimst bērni. Bērna piedzimšana sieviešu kārtas ciema iedzīvotāju izved no ierindas uz diviem spēles gadiem, kuru laikā viņa nestrādā un bērns ēd tikpat daudz kā pieaugušais.

Lai nu kā nedaudz paspēlējis šo spēli pametu un būtu aizmirsis pavisam, ja vien vakar vakarā nebūtu atklājis, ka spēle visu laiku iet fonā bez manas līdzdalības. Tiek lasīti burkāni, ņotiek ķimerēšanās ap galdu un pat uzbūvēta jauna būda, kas ļāvusi paplašināt populāciju.

Ja godīgi tad spēle vairāk par 30 minūtēm uzmanību piesaistīt nevar un ir ļoti garlaicīga. Taču bada laikā velns pat mušas ēd (šī nu ir viena veca muša). Gaidu SimCity 5.

LOKI by Cyanide

Pēc ilgiem laikiem nolēmu nedaudz atjaunot savas monstru galināšanas prasmes. Tā kā par spēlēm atzīstu tikai RPG žanra darinājumus, tad protams spēlēju atbilstošās šlakas spēli. Nosaukums LOKI mani ieintriģēja. Nebija jau tā, ka domāju par sīpollokiem, vai jaunu RPG based ogošanas, sēņošanas simulatoru. Tad nu ieinstalēju un sāku spēlēt.

Spēles sākumā tiek piedāvāti dažādi varoņi, Skandināvi, Grieķi, Acteki, Ēģiptieši. Es kā vienmēr vadījos pēc principa “sila jesķ uma ņenado”un paņēmu Skandināvu (Norse warrior). Jau saņemot pirmo kvestu “Dziednieks kalna galā”, bija skaidrs, ka būs jāglābj pasaule. Kvesti ir taisni kā stiga mežā. Rewards niecīgi. Tā arī joprojām neesmu sapratis, kam domāta nauda, esmu jau multimiljonārs, bet kur investēt nav. Izstrādātāji gan ir izštukojuši fīču assamble and disassamble items, kas nozīmē, ka āmuru var izjaukt sadalot to āmura galvā un kātā. Tad šamos vari kombinēt savā starpā, bet jēgas nekādas.

Spēlēšana kā vienmēr balstīta uz kreisā peles taustiņa ātru klikšķināšanu. Parpalas, kas izsistas no monstriem ir apbrīnojami vienveidīgas, un normāls prikids gadās 1 no 1000, bet nogalinot n (kur n tiecas uz plus bezgalību) monstrus, kaut ko savākt var.

Nezinu kā ar citām rasēm, betNorse warrior darbojas pēc principa, nostājies un tik skaldi, ja zināsi mēru neviens tevi nenogalinās. Bosiem ar vienas zāles, stāvi un sit, laiku pa laikam iepļumpējot dzīvības ūdeni.

Protams levelošanās tiek balstīta uz EXP punktiem, ir ieviests arī papildus paralēlais levelis, kas balstās uz ticību. Ja EXP punkti dod fiziskās konsistences uzlabojumu, tad ticība papildus skillus.

Kopumā spēle, lai ar 3D izskatās, pēc Diablo II klona. Spēlēt var, bet tikai apstākļos, ko tautā apzīmē ar vārdiem, “Bada laikā velns pat mušas ēd”.

Dodu 5 no 10 punktiem.

%d bloggers like this: