Navigate / search

2014. gada Ziemassvētku dāvanas blogeriem

Dāvanas

Aizpērn sākās nopietna grāmatblogeru savstarpējā virtuālā apdāvināšanās ar grāmatām. Nu jau es ar nepacietību gaidu šīs dāvanas, ar kurām man nāksies papildināt savu izlasāmo grāmatu sarakstu. Pērngad tādas saņēmu veselas deviņas. Lielāko daļu nenoturējies izlasīju jau pirmajā mēnesī, dažas gandrīz gada beigās. Protams, iedāvināšana nebūt nenozīmē, ka apdāvinātajam grāmata obligāti būtu jālasa, izvēle, lasīt vai nelasīt, lai paliek uz katra paša sirdsapziņas.

Izpētīju savus grāmatu plauktus, izlasīto un izlasāmo sarakstu, lai izvēlētos, manuprāt, lasītājam cienīgu grāmatu. Piedodiet (rakstiet niknu komentāru un pieprasiet savu grāmatu), ja kādu esmu aizmirsis.

MsMarii – grūti izvēlēties, ko, lai Tev iesaka – varbūt kādu daudzsējumu ģimenes sāgu? Bet diemžēl tās pats neko daudz neesmu lasījis. Tādēļ nolēmu iedāvināt tādu pavieglāku grāmatu – The Bone Clocks by David Mitchel. Tā it kā savelkot kopā visu Mitčela daiļradi, bet, kā ir patiesībā, nezinu.

Lasītāja – ilgi domāju, ko Tev piedāvāt kā dāvanu. Beigu beigās nolēmu Tev piedāvāt tādu savdabīgu episko kosmisko operu ar daudz mākslīgajiem intelektiem, kloniem un pilsoņiem – Ancillary Justice by Ann Leckie, varbūt patiks.

Spīgana – tā kā Tu lasi diezgan daudz grāmatas, kuras es vai nu esmu lasījis vai arī grasos lasīt (iespējams, ka no Tava punkta viss izskatās kā reiz otrādi). Un zinu, ka pēdējā laikā esi nopietni pieķērusies Stīvenam Kingam, nolēmu Tev iedāvināt mazu viņa stāstiņu – N. by Stephen King, ceru gan ka pēc tā Tev neradīsies vēlme kārtot uz galda zīmuļus taisnās rindās.

Sibilla – tagad, kad Tu noteikti zini visu par viļņiem un to dabu, domāju, ka ir pienācis laiks paplašināt tavas zināšanas par smiltīm, tāpēc dāvinu tev  – Sand: The Never-Ending Story by Michael Welland.

Doronike – nezinu kādēļ, bet man vienmēr gribas Tev uzdāvināt kaut ko par ceļojumiem, un šogad es arī nespēju noturēties tam pretī. Iedāvinu Tev grāmatu par pēdējiem pasaules kanibāliem un Rokfellera dēla noēdājiem – Savage Harvest: A Tale of Cannibals, Colonialism, and Michael Rockefeller’s Tragic Quest for Primitive Art by Carl Hoffman.

Sisyphus – šogad blogošanā esi nedaudz piekusis, bet kādai īsai grāmatiņai jau Tev laiks atrastos? Tādēļ dāvinu tev manuprāt labu zinātniskās fantastikas stāstu – „The Invasion of Venus” by Stephen Baxter.

Līva – Tev piemērotu grāmatu izvēlēties bija ļoti grūti (jo Lata romāns vairs nav tas), tāpēc tev tiek kaut kas pavisam savādāks What If? Serious Scientific Answers to Absurd Hypothetical Questions by Randall Munroe.

Evija – šogad nolēmu tevi mēģināt pievērst zinātniskajai fantastikai un tādēļ dāvinu Tev Kliforda Saimaka (stāstu krājumu) Naudas koks, domāju, ka tev patiks viņa humors un kvalitatīva zinātniskā fantastika.

Baltais Runcis – šogad bija viegli Tev atrast grāmatu, lasot to jau iezīmēju kā Tev dāvināmo. Grāmata saucas Mortona piramīda by Anatols Imermanis, padomjlaikos rakstīta distopija, bet apbrīnojami laba.

Durvjupele – grūti atrast dāvināmu grāmatu cilvēkam, kurš jau tā visu dienu lasa, bet tādiem jau var uzdāvināt arī ko biezāku un par valodu – Embassytown by China Mieville.

Dainis – no Harija Potera neviena jauna grāmata vēl nav iznākusi, bet tas ir tikai laika jautājums. Tāpēc piedāvāšu tev kaut ko par sapņiem un sapņošanu – Lielais sapņu tulks Dreamland: Adventures in the Strange Science of Sleep by David K. Randall.

Anda – cilvēks, kurš ceļo un raksta par ēdienu (protams, ne tikai) dāvinu grāmatu par ceļošanu, izmantojot pavisam bīstamus transporta līdzekļus un ceļu – The Lunatic Express: Discovering the World . . . via Its Most Dangerous Buses, Boats, Trains, and Planes by Carl Hoffman.

Andris –te nu nebija grūti izēlēties, Tev jau patīk tādas grāmatas, kurās protagonists salīdzinot ar citu grāmatu antagonistiem ir vistīrākais nelietis – Retribution Falls by Chris Wooding.

Marta – nolēmu iedāvināt savu vismīļāko populārzinātnisko grāmatu A Short History of Nearly Everything by Bill Bryson

Vkasims – redzēju, ka Tu lasi populārzinātniskās grāmatas, tāpēc dāvinu Tev The Collapse Of Chaos by Jack Cohen, Ian Stewart, domāju, ka Tev viņa patiks.

Didzis – tā kā Tu pēdējā laikā lasi grāmatas par smadzeņu darbības optimizēšanu un veselīgu dzīvesviedu, dāvinu tev Trick Or Treatment: The Undeniable Facts about Alternative Medicine by Simon Singh.

Priecīgus Ziemassvētkus!

2014. gada mēnešu pirmie teikumi

Ir sākusies kārtējā blogeru akcija ar domu atskatīties uz jau aizejošo gadu. MsMarii man nodeva stafetes kociņu. Te nu būs mana bloga 2014. gada katra mēneša pirmā ieraksta pirmais teikums,:

Janvāris – Artūrs Klarks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas autoriem, tomēr atšķirībā no citiem es viņu pietaupu.

Februāris – Mūsdienu pasaulē ģenētiski modificētie organismi ( turpmāk ĢMO) jau labu laiku kā ir realitāte.

Marts – Lai gan maršruts Rīga – Parīze vienai dienai neliekas diez ko ambiciozs, plāns ir pietiekami nopietns priekš 2 vecvecākiem, jaunās māmiņas, trīsgadnieka un 7 mēnešus veca mazuļa.

Aprīlis – Par šo grāmatu uzzināju tīri nejauši no autores ieraksta feisbūkā.

MaijsNesbē ir pamanījies iekļūt manu lasāmo autori listē, ja runājam par detektīviem.

Jūnijs  – Pirms kāda laika biju atspēries lasīt kultūras sērijas grāmatas.

Jūlijs – Braisona grāmata nelasīta man mājās nostāvēja veselus trīs gadus.

Augusts – Esmu jau lasījis vienu šī autora grāmatu, kas veltīta viļņiem – “The Wavewatcher’s Companion”, un taisni vai brīnums, ka šī palika tik ilgi nelasīta.

Septembris – Ar tām viduvējām fantāzijas sērijām ir visai interesanti, tu, cilvēks, lasi un ar prātu saproti, ka labākajā gadījumā šo grāmatu var pieskaitīt lubu literatūrai, kuru sarakstījis cilvēks ar grafomānijas iezīmēm, taču ar sirdi tu gribi uzzināt, kā tas viss beidzās.

Oktobris – Katram, kuram bērnībā ir nācies piedzīvot PSRS laikus, Žils Verns ir bijis neizbēgama brīvlaika sastāvdaļa.

Novembris – „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projekta grāmata.

Decembris – Arī šī grāmata ietilpst “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā.

 

Kāda būs šī ieraksta ietekme uz tautsaimniecību, prognozēt neņemos. Var manīt, ka gada beigās ar mani kaut kas ir noticis, jo teikumi ir praktiski identiski. Ja nu kādam interesē teikuma konteksts, tad droši var spiest uz saitēm, lai iedziļinātos pilnībā. Stafeti tālāk nododu Martai, Uldim un Sibillai.

The Color of Magic 9781473205321 apskats

The Colour of Magic

Ievads

Jāpiezīmē, ka pēdējā laikā man ar izdevniecības Gollancz fiziskajām grāmatām ir sanākusi maza saskarsme, un tādēļ The Color of Magic modeļa 9781473205321 parādīšanās mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Biju jau nodomājis, ka pēc The Color of Magic 9780062225672 iznākšanas 2013. gada janvārī šīs grāmatas iterācijas sevi ir pilnīgi izsmēlušas, un nākotnē tās vairs lietotājam neko kardināli jaunu nespēs sniegt. Taču 2014. gada augusta modelis mani pārsteidza nesagatavotu.

Jāatzīmē, ka nespeciālistam atšķirība starp 9781473205321 un 9780062225672 šķitīs maznozīmīga, taču īstam The Color of Magic cienītajam ir vērts nedaudz vairāk veltīt uzmanības grāmatas jaunajam veidolam.

Tehniskā specifikācija

Izdevējs: Gollancz
Formāts: Cietie vāki | 256 lapaspuses
Dimensijas: 137mm x 199mm x 24mm | 326g
Izdošanas datums: 7 August 2014
Izdots : Londonā
Valoda: Angļu
Alfabēts: Latīņu
ISBN 10: 1473205328
ISBN 13: 9781473205321
Radio: nav
Fotokamera: nav
Akumulators: nav
Dominējošā krāsa: iezilgana
Cena: ~12 EUR

Izskats un uzbūve

Iegādājies grāmatu testam, es ilgu laiku tai neveltīju nekādu uzmanību, tik vien kā vizuāli novērtēju un atradu tai piemērotu novietošanas vietu plauktā. Taču aptuveni pēc pusstundas es jau biju viņu pietiekoši izvērtējis, atradis tehnisko specifikāciju, nedaudz palietojis, un biju patīkami pārsteigts.

Untitled

Grāmata rokā paņemas perfekti, tā ir kā radīta lasīšanai. Vāki nav glancēti, bet ar tādu nedaudz paraupja papīra sajūtu. Vāku tekstūra rada pietiekoši drošu satvērienu, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka, lasot to sabiedriskajā transportā, gultā vai tualetē, tā neizšļuks no rokām un nenokritīs uz zemes, grīdas, deguna. Lai arī vāka apdarē nedaudz ir iestrādāta sarkana folija, tas nerada metāla sajūtu, grāmatai pieskaroties. Grāmatas vāki iemieso visu to, ko mēs sagaidām no grāmatas vāka kopš Gūtenbergs izgudroja grāmatu iespiešanu. Grāmatai ir taisnstūra forma, tās stūri ir akcentēti un droši sataustāmi. Domāju, ka pie pareizi nokonfigurēta grāmatu plaukta, tā vienmēr spēs iegult sev atvēlētajā vietā, estētiski pieņemamā veidā un neradot disonansi ar pārējām grāmatām.

The color of magic

Kā jau vairumam grāmatu ierasts, arī šai vāki precīzi apņem iekšējās lapaspuses, nevienu stūri neatstājot neaizsargātu. Tas rada tādu kā perfekcijas sajūtu un absolūti netraucē grāmatas lietošanai. Lietotāja ērtībai, The Color of Magic uzraksts atrodams gan uz priekšējā vāka, gan uz grāmatas muguriņas, tādējādi pat stresa un ārkārtas situācijā ļaujot lietotājam to viegli pamanīt starp citām grāmatām.

Arī ar uzbūvi grāmata nekādus noliktos kanonus nepārkāpj un nemaina. Tās pašas lapas kā citās grāmatās satilpinātas cietajos vākos. Izdevums nav sašūts no burtnīciņām, bet lapas vienkārši sagrieztas, cauršūtas un pielīmētas pie audekla. Cilvēkus, kuri nemīl savu smadzeņu resursus tērēt tādiem niekiem kā pēdējā izlasītā lapaspuse, iepriecinās grāmatā iebūvētā grāmatzīme. Kas ir lentītes formā un ērti ievietojama grāmatā, lai atzīmētu lasīšanas progresu.

Lapaspuses

Grāmata sevī ietver veselas 256 lapaspuses, taču nesapriecājaties pārāk agri – no tām 29 ir titullapas, saturs, reklāmas lapas un vienkārši tukšas lapas. Jāatzīst, ka tas pirmajā piegājienā nedaudz nosita grāmatas lietošanas prieku. Nav patīkami sākot šķirstīšanu uzdurties tik daudzām tukšām lapaspusēm. Vienīgā pozitīvā lieta, ko es saskatīju daudzajās tukšajās lapaspusēs, kuras atrodamas grāmatas beigās, ir tā, ka lasītājs neuzmanīgi lietojot grāmatu, nejauši neuzzinās grāmatas nobeigumu. Tādējādi viņam tiks aiztaupīta degšana ellē.

Katrā grāmatas rindiņā teorētiski var ietilpināt veselas 58 rakstu zīmes, tas ir diezgan normāls burtu blīvums uz collu un atbilst mūsdienu industrijas pēcābčnieku standartam. Tāpat katrā lapaspusē ietilpst 34 rindas, kas kopumā dod 1972 zīmes uz lapaspusi, kas priekš 137mm x 199mm ir diezgan atzīstams sasniegums. Burtu izvietojums un lielums ir pietiekoši ērts ilgstošai lietošanai.

The color of magic

Katrā grāmatas atvērumā ir iekļauta papildus informācija. Kreisajā lapaspusē augšā redzams grāmatas autora vārds un uzvārds, labajā lapaspusē grāmatas nosaukums. Tas ļauj grāmatas lietotājam būt drošam par sevi vienmēr atgādinot, kura grāmata dotajā brīdī tiek lietota. Lapaspušu apakšā atrodams katras lapaspuses unikālais numurs.

Jāatzīmē, ka grāmatas ražotājs ir ar pietiekoši augstu morālo stāju, un lapaspuses grāmatā ir sakārtotas augšupejošā kārtībā, ja grāmata tiek lietota atbilstoši ražotāja rekomendācijai, šķirot lapaspuses no labās uz kreiso pusi. Pats lapaspušu pāršķiršanas process ir diezgan vienkāršs, lapas ir viegli satvert ar pirkstiem un ar pāršķiršanu problēmām nevajadzētu rasties.

Veiktspējas testi

Bez papildus apgaismojuma grāmatu nav iespējams lasīt, burti ir melni uz balta fona. To salasīšana slikta apgaismojuma apstākļos sagādā grūtības pat pietuvinot tekstu tuvu acīm. Tāds nu reiz ir industrijas standarts, un grāmatas, kurās burti būtu attēloti ar luminiscējošām krāsām, vēl nav ieviesušās. Mana rekomendācija lietot grāmatu diennakts gaišajā laikā vai arī tumšajā pie mākslīgā apgaismojuma.

Lasīšana ēdot ir neatņemama dzīves sastāvdaļas. Diemžēl diemžēl šī grāmata sagādās problēmas, ja ēdamais būs kartupeļi ar gaļu vai zupas šķīvis. Grāmata nav spējīga pārdalīt sava iesējuma iekšējos spēkus tā, lai spētu palikt stabilā atvērtā veidā, viņa cenšas atgriezties izejas stāvoklī aizvērta. Protams, to visu var risināt ar palīgierīcēm, turēšana ar roku (nav ērti, ja lieto dakšiņu un nazi griežot gaļu), stratēģiski novietojot tējas/kafijas krūzes osu, kritiskos gadījumos stabilizējot lapaspušu atvērumu ar šķīvja malu vai pat galda piederumiem. Pie maizes ēšanas tādas problēmas netiks novērotas, jo tad atvēruma atvērtību var saglabāt turot grāmatu vienā rokā un maizi otrā.

Lasīšanai tualetē nevajadzētu sagādāt nekādas problēmas, protams, velkot nost un uzvelkot bikses grāmata būtu vēlams atlikt malā, bet visādi citādi lasīšanu nekam nevajadzētu ierobežot. Tukšās lapas varbūt var izglābt no kādas kļūmīgas situācijas, kad pēc procesa tiek atklāts tualetes papīra trūkums.

Grāmatas svars 326 grami ir pietiekami mazs, lai par tās ilglaicīgu turēšanu rokās nebūtu jāuztraucas. Nogurums rokām neiestāsies pat pēc pusstundas ilgas lietošanas. Mazais svars un nelielās dimensijas ļauj to ērti pārvietot no vienas vietas uz otru, neprasot papildus fizisku piepūli.

Untitled
The color of magic

Novietojums. Grāmatas noapaļotās muguriņas dēļ to ir iespējams novietot tikai uz piecām no sešām skaldnēm. Novietojot grāmatu uz jebkuru no šīm skaldnēm (izņemot muguru) tā izskatās pieņemami jebkurai vietai.

Diemžēl apskatītā grāmata ir pilnīgi ūdens un uguns nedroša. To nav ieteicams likt ugunskurā, kamīnā vai lasīt dušā. Visi šie faktori nelabvēlīgi ietekmēs grāmatas izskatu, un tā ar laiku var zaudēt savu lietošanas vērtību.

Novietošana plauktā

The color of magic

Lai arī 9781473205321 ir savietojama praktiski ar visām citām grāmatām, es tomēr rekomendētu viņu plauktā ievietot kopā ar 9781473205321, 9781473200227, 9781473200166. Viņu vienādais dizains un noformējums piešķir novietotajām grāmatām estētisku baudījumu.

The color of magic

Kas ir patīkami, The Color of Magic 9781473205321 atbalsta arī mūsdienās reti piekopto, bet viduslaikos populāro grāmatu novietošanas metodi.

Konkurenti

The color of magic
The color of magic

Šajā cenu un noformējuma grupā vistuvākais konkurents ir izdevniecības Эксмо radītais modelis 9785699156290. Pārējās šīs grupas grāmatas cenā un noformējumā nav līdzvērtīgas apskatītajam modelim.

Gala secinājumi:

Mīnusi

Daudzas tukšas lapaspuses;
Nav iespējams lasīt tumsā;
Nav iespējams ērti lasīt ēdot;
Nav iebūvēta radio un fotokameras.

Plusi

Nopietni nostrādāta, vidējam patērētājam domāts objekts;
Labi izskatās plauktā kopā ar citām šīs pašas sērijas grāmatām.

Kopumā iesakāma jebkuram grāmatu mīļotājam, kuram ir pieejams brīvs grāmatu plaukts un finanšu līdzekļi. Mana lietošanas pieredze rādīja, ka grāmata ir tā vērta, lai nopietns grāmatmīlis sāktu apsvērt šīs grāmatas vecāku izlaidumu nomaiņu uz jaunu. Zināmas arī, ka tuvākajā laikā nekādi turpmāki uzlabojumi The Color of Magic jomā netiek plānoti un iespējams šis būs pēdējais mēģinājums kaut kā, vismaz daļēji, standartizēt Diskzemes sērijas cikla grāmatu formātus.

Astoņi gadi

Piedzivojumi  Fantastika Ceļojumi

Tā nu ir sanācis, ka pirms astoņiem gadiem es izveidoju šo blogu. Ja gribam būt tehniski precīzi, tad tajos laikos blogs saucās asmo.six.lv. Tajā laikā blogošana bija modē, katru dienu parādījās jauni blogi, un tikpat ātri daļa no viņiem arī pazuda. Nav ko slēpt, ka manu blogu noteikti piemeklētu tāds pats liktenis, ja vien man pēc pāris mēnešu blogošanas un neblogošanas galvā nerastos spoža ideja. Spožā ideja bija tieši saistīta ar bloga tēmas izvēli. Protams, vienmēr var atgremot dienas ziņas, bet to jau gan tad, gan tagad braši darīja ziņu pārpublicēšanas un tulkošanas portāli. Mana ienāca galvā doma saistīt savu blogu ar vienu savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu, tas ir, grāmatu lasīšanu. Un no tā laika man nekad nav bijis jādomā, par ko gan šodien ieblogot? Reizēm es esmu novirzījies uz ceļojumu aprakstiem, vai intelektuāliem jautājumiem, bet tas tā epizodiski.

Visa šī rezultātā esmu līdz šodienai veiksmīgi un ne tik veiksmīgi ieblogojis par veselām 836 grāmatām jeb 315,543 lapaspusēm (šoreiz atturēšos no sīkākas statistikas), un kopējais bloga ierakstu skaits sasniedzis 1172. Tā, ka droši savu blogu varu saukt par grāmatu blogu.

Par manu salīdzinošo ilgdzīvotību ir jāsaka paldies maniem lasītājiem, komentētājiem un ģimenei, kura piecieš manu blogošanas vājību, (ja man sieva nelabotu komatus, tad jums nāktos uzzināt manus patiesos uzskatus par komatu likšanas niansēm). Paldies jāsaka arī pārējiem grāmatblogeriem, kuri gadu laikā ir nopietni auguši skaitā. Ja nu par ko nevar sūdzēties, tad par latviešu grāmatblogeriem, tiem entuziasms uz domu izteikšanu par grāmatām nekad nav trūcis.

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

image

Paldies Spīganai par uzaicinājumu piedalīties šajā pasākumā. Viņa to apraksta sekojoši : „ … doma ir pavisam vienkārša- katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu.”

Grāmatu izvēle bija ļoti ļoti grūta, daudzas nācās atmest un pārvērtēt. Tas nenoliedzami bija grūts darbs.

Grāmata, kurai es nezinu nosaukumu Pēdas Akmenī by L.Saveljevs (zinu, ka tas ir patētiski, bet ir arī tajā visā kaut kas noslēpumains) – te es uzzināju par to kā radusies Zeme, kas ir dinozauri un kādēļ urāns ir svarīgs, lai datētu Zemes vecumu, par Pompejiem un Vezuva izvirdumu. Viņa mani pārliecināja, ka izaugot lielam (pirmo reizi lasīju, kad bija septiņi gadi) es noteikti būšu arheologs. Grāmatai bija noplēsti vāki, vēlāk es viņu kādam aizdevu, un tā viss lasītais ir palicis tikai manā galvā. Esmu vairākas reizes meklējis viņu dažādos grāmatu pārdošanas portālos, salīdzinājis ar krievu valodas grāmatām, bet nekad nav izdevies viņu vairs atrast. Daudz jau neko par viņu nezinu – izdota piecdesmitajos, sešdesmitajos, bildes ar dinozauriem, nodaļa par Pompejiem un aprakstīta nereāla dinozauru cīņa.

Bībele – šo grāmatu esmu izlasījis daudzas reizes no vāka līdz vākam. Aizraušanās ar šo grāmatu man sākās agrā bērnībā. Tas nekas, ka esmu rūdīts ateists, bet reti par kādu tēmu es esmu tik padziļināti interesējies. Kristietība tomēr ir Rietumu civilizācijas pamatā, un tās pamattekstu zināšana man ir iemācījusies kritiski domāt un izprast tādas lietas kā kultūrvēsturisko kontekstu.

Visums by Aizeks Azimovs – te izlasīju visu, ko vien desmitgadnieks var vēlēties uzzināt par Kosmosa  izcelsmi un tā objektiem. Lasot šo grāmatu sapratu, ka, izaugot liels, es noteikti būšu astronoms. Par astronomu nekļuvu, bet zvaigznēs orientējos labi, un mājās ir teleskops.

Pasauļu karš by Herberts Velss – šī grāmata man lika iemīlēt zinātnisko fantastiku tā, ka aizgāju uz šo žanru neatskatoties. Atceros pirmo reizi, kad viņu lasīju, braucu uz Talsiem ziemas brīvlaikā ar autobusu, bija drausmīgi auksts, un man bija veseli astoņi gadi.

Nezinītis uz Mēness by Nikolajs Nosovs – viss ko vien bērnībā varēju vēlēties (biju tak apsēsts ar kosmosu), te bija piedzīvojumi, kapitālisma kritika un kosmosa kuģi.

In a Sunburned Country by Bill Bryson – šī grāmata mani iedvesmoja doties ceļojumā uz Austrāliju. Tas, starp citu, ir līdz šim labākais ceļojums, kurā esmu bijis.

A History of Western Society by John P McKay  – kopā ar šo grāmatu es iemācījos angļu valodu. Lasot šo grāmatu es praktiski no nulles uzdzinu savu angļu valodas vārdu apjomu līdz nopietnam līmenim. Tas bija interesanti, sākumā burtnīcā izrakstīt bezmaz vai katru vārdu, bet beigās tikai pāris no nodaļas.

The Last Hero by Terry Pratchett, Paul Kidby – pat varoņiem reiz pienāk gals, bet kā aiziet kā īstam varonim? Laba un plāna grāmata, kura savelk kopā daudzas Diskzemes sižeta līnijas. Bet ne tādēļ viņa ir svarīga, viņa man lielam esot atkal lika iemīlēt bilžu grāmatas un komiksus.

Perdido Street Station by China Miéville – Bas-Lag pasaule ir mana vismīļākā fantāzijas pasaule, stīmpanks, neiedomājamas lietas un neskaitāms rasu daudzums. Pēc šīs grāmatas es ar nepacietību gaidu katru šī autora nākamo darbu.

S. by J.J. Abrams, Doug Dorst  – parādīja, ka grāmata var būt arī savādāka nekā tikai uzrakstīts teksts. Grāmata un tās notikumi, ja vien vēlies, var iespiesties tavā reālajā dzīvē.

Stafeti tālāk nododu Sisyphus, Evijai un Lasītājai.

Kas Asmo Somā?

Paldies Dainim par šīs akcijas atvilkšanu uz Latvijas blogiem. Lai gan, ja man atmiņa neviļ, pirms gadiem sešiem, kas tāds jau reiz bija, bet tur, šķiet, bija par kabatu saturu. Lai vai kā tur nebūtu, par manas somas saturu ir ieinteresējušās MsMarii un Spīgana, paldies viņām par to, un te nu būs neliels manas somas satura apskats.

Somas saturs

Sāksim ar pašu somu – to es dabūju kā dāvanu Ziemassvētkos, jo mana Šveicē pirktā Alpine Club soma pāris gadu laikā bija nonēsājusies tik tālu, ka bija parādījušies caurumi. Un ar cauru somu nēsāt savas mantas ir tikpat nejēdzīgi kā art ar diegiem. Esošā soma ir ļoti parocīga, jo vajadzības gadījumā tajā var iestūķēt iPadu.

Somā man vienmēr ir līdzi kāda grāmata, tas gadījumā, ja Kindlei izbeidzas enerģija, un es palieku bez lasāmvielas. Īstam lasītājam palikšana bez lasāmā vietā, kur nav ko darīt (vilciens, koncerts, tualete, restorāns) izraisa “lomkas” jau pēc pāris minūtēm. Tad nu šāds risks tiek izslēgts. Ja grāmata man ik pāris dienas nomainās, tad Kindle ir konstante, kura man somā dzīvo jau vismaz trīs gadus.

Pase. Nav jau pie mums tik traki kā Maskavā, kur tev var policists pienākt klāt un palūgt uzrādīt dokumentus. Man gan tā nekad nav gadījies. Pasi nēsāju līdzi, jo nekad nevar zināt, kad dienas laikā tev būs jāapstiprina sava identitāte.

IPhone – jā, esmu no tiem, kuriem patīk aifoni. Bija man savulaik arī androīdtelefons, bet pēc gada lietošanas no tā atteicos, pārdodot dvēseli Apple izstrādājumiem, un nevienu dienu to neesmu nožēlojis. Tas ir mans galvenais darba instruments, kurā čekoju meilus, sociālos tīklus, un zvanos darba darīšanās.

Kodu kalkulators – kādu gadu atpakaļ pārgāju no kodu kartes uz kalkulatoru, tā nu viņš vienmēr tiek vazāts līdzi, ja nu noder.

Žurnāls «Мир фантастики»  – mans pērnā gada atklājums. Nav nācies lasīt neko labāku, kas stāstītu par zinātniskās fantastikas un fantāzijas aktualitātēm. Rietumu žurnāli lielākoties centrējas uz viduvējiem vai jau lasītiem stāstiem, un parasti tajos atrodami tikai pāris fantastikas pasauli analizējoši raksti. Šis žurnāls ir īsta smadzeņu bumba, daudz analīzes, fantāzijas pasauļu apskati, vēsture. Nedaudz arī jaunākās fantāzijas filmas un spēles. Žurnāls ir pietiekoši biezs, lai spētu mani izklaidēt pāris nedēļas.

Naudas maks – tas gan ir kabatas iedzīvotājs. Pirkts tepat Latvijā, pēc tam, kad iepriekšējais piecus gadus kalpojošais izjuka reizinātajos. Šim ir izredzes pārsist manu pirmo naudas maku, kas kalpoja man septiņpadsmit gadus. Tā ir es dikti pieķeros mantām. Piemēram, josta, kuru es nēsāju, man ir no sešpadsmit gadu vecuma. Priekš kam mainīt mantu, kas labi kalpo tāpat.

image

Austiņas arī ir kabatu iedzīvotājas. Nepieciešama lieta, lai klausītos podkāstus. Patiesībā, ja klausos tikai divus: “The Sceptics’ Guide to the Universe“, manuprāt labākais no visiem sastopamajiem. Palīdz sekot līdzi zinātnes attīstībai, jaunākajam pseidozinātnes sviestam un saprast, ka ir pasaulē arī loģiski domājoši cilvēki. “StarTalk Radio” Niel Degrasse Tyson šovs. Ne visas daļas ir klausāmas, ir nedaudz sviesta, bet visnotaļ interesants klausāmais. Izcila tematiskās mūzikas izvēle.

Atslēgas – arī kabatu iedzīvotājas, saimniecībā vienmēr noder. Dzīves laikā gan mainījušās vairākkārt, ir aizdomas, ka pāris no viņām ir no dzīvokļiem, kuros jau daudzus gadus nedzīvoju, bet nevar saprast, kuras ir liekas. Atslēgu piekariņš krusta formā nenozīmē, ka esmu kristietis, vienkārši pirms divdesmit pieciem gadiem atradu viņu uz ceļa, pievācu un izmantoju par piekariņu. Reiz viņā bija iebūvēts nazis, bet tas laika gaitā nolietojās.

Tālāk stafeti nododu Sisyphus, ja vien viņam vispār ir soma.

Lielās lasīšanas Top 100 manā skatījumā

Lielā lasīšana

Vakar ar interesi noskatījos otro Lielās lasīšanas raidījumu. Visvairāk mani interesēja tieši tās grāmatas, kuras būs tikušas simtniekā. Jāatzīst, ka nedaudz baidījos, ka tops sastāvēs tikai un vienīgi no obligātās literatūras un pēdējā pusgada bestselleriem. Labi, nebaidījos jau, bet tas tomēr liktu man vilties visā šajā pasākumā. Par laimi situācija bija daudz labāka nekā biju domājis, un veselas divas grāmatas no mana top pieci ir tikušas tālāk. Tas gan, iespējams, nozīmē tikai to, ka man piemīt vidējā gaume J

Kā jau īsts daudzlasītājs, nolēmu uzrakstīt savas domas, par katru no top 100 grāmatām. Jāatzīst uzreiz, ka visas es neesmu lasījis, bet tas jau neliedz uzrakstīt savu spriedumu. Arī jāpiebilst, ka es nebūt nepretendēju uz galējā sprieduma izteicēja statusu. Katra cilvēka attiecības ar grāmatām jau ir daļa no viņa dzīves. Dzīve mums katram ir izvērtusies dažāda, tāpēc neņemiet pie sirds, ja par kādu no jūsu iemīļoti grāmatu es pavīpsnāju.

Tagad sāksies manas domas pāris teikumos par katru grāmatu. Tā būs viena gara lasīšana, tā kā esiet gatavi!

1984 Džordžs Orvels – laba grāmata, distopija, kurai vajadzēja piepildīties jau pagātnē. Pirmo reizi lasīju divpadsmit gadu vecumā, kad to izdeva latviski . Iespiedusies atmiņā līdz pat šodienai.

Aija Jānis Jaunsudrabiņš – lasījis neesmu, tādēļ neko no sevis pateikt nevarēšu, bet cik var noprast, ir kaut kas par latviešu sievietes ciešanām.

Aka Regīna Ezera – vēl viena grāmata, kuru lasījis neesmu, bet filmu “Ezera sonāte” gan ir nācies redzēt, arī par latviešu sievietes ciešanām.

Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā Anna Skaidrīte Gailīte – arī nav lasīts, tomēr no Absolūts lasa bloga saprotu, ka grāmata arī ir par sievieti cietēju.

Alķīmiķis Paulu Koelju – esmu lasījis, bet sajūsmā nebiju. Man vispār pret Koelju ir pretenzijas. Viņš māk salikt vārdus smukos teikumos, bet, papētot dziļāk viņa atziņas, nākas secināt, ka tām nav dzīvē pielietojuma seguma.

Anna Kareņina  Ļevs Tolstojs – grāmatu lasījis neesmu, bet, par ko viņā rakstīts, zinu. Klasika, būtu brīnums, ja nebūtu tikusi topā.

Anna no “Zaļajiem jumtiem” Lūsija Moda Montgomerija – pazīstu dažu labu šīs grāmatas fanu, pats esmu lasījis tikai šīs sērijas pirmo grāmatu un noskatījies filmu. Pastorālā idille.

Bada spēles Sūzena Kolinsa – Mūsdienās šī sērija noteikti ir ieguvusi kulta grāmatu godu, lasījis neesmu un filmu ar’ neesmu skatījies. Manuprāt, izstiepts Stīvena Kinga “Garās pastaigas” rimeiks.

Baltā grāmata Jānis Jaunsudrabiņš – viena no manām mīļākajām bērnu dienu grāmatām, esmu lasījis vismaz reizes piecas. Forši, ka ir cilvēki, kuriem šī ir vismīļākā grāmata.

Bille Vizma Belševica – nav nācies lasīt, ja vien viņa nav turpinājumos iznākusi Pionierī vai Zīlītē. Tomēr cik var noprast pēc apskata, grāmatu ir vērts izlasīt.

Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta Astrida Lindgrēne – bērnu dienu grāmata, kura pārsteidza ar savu neloģiskumu. Es bērnībā daudz pavadīju prātodams par Karlsona propellera celtspēju un iespēju piekombinēt dzīvam cilvēkam. Lasījis gan esmu tikai reizes divas, nebrīnos, ka viņa atradusi vietu Top 100. Bērnības grāmatas jau aizķeras atmiņā visilgāk.

Būda Viljams P. Jangs – nav nācies lasīt, bet no Baltā runča atsauksmes saprotu, ka ir vērts izlasīt.

Cilvēka bērns Jānis Klīdzējs – filmu redzējis esmu daudzas reizes, un varbūt arī grāmatu vajadzētu vēlreiz izlasīt. Noteikti ir pelnījusi vietu šajā topā, ja grāmata ir tikpat laba kā filma, tad rakstnieks ir ģēnijs.

Cilvēks nav vientuļa sala  Johanness Mario Zimmels –  nav nācies lasīt, un latviešu grāmatblogeru ierakstos ar neatradās neviena ieraksta par šo grāmatu.

Citādie Veronika Rota – izlasīju, man patika, ir jau tāda jauniešu literatūra polarizētā distopiskā pasaulē, bet saprotu, kādēļ šī grāmata ir iekļuvusi topā. Tas vienkārši nozīmē, ka pusaudži un jaunieši tomēr vēl lasa grāmatas.

Da Vinči kods Dens Brauns – būtu patiesi izbrīnīts, ja šī grāmata neiekļūtu topā. Es šādas grāmatas saucu par pseidovēsturiskām, pseidointelektuālām smadzeņu košļeņēm. Lasījis esmu, un arī pārējās sērijas grāmatas ir nācies lasīt. Labi relaksē un ieved konspirāciju teorijās, bet, lai es liktu to par mīļāko grāmatu, nudien nē.

Dāmu paradīze Emīls Zolā – nav nācies lasīt, iespējams, tādēļ, ka manā prātā Zolā iegrāmatots kā klasiķis. No klasiķiem parasti cenšos izvairīties, būs kāda bērnības trauma pēc Tibo dzimtas lasīšanas mēģinājumiem.

Dievs. Daba. Darbs Anna Brigadere – vēl neesmu lasījis, bet apskatījos, ka nav diez ko bieza. Iespējams izlasīšu, jo sev apsolījos izlasīt šo grāmatu, ja tā tiks iebalsota (labi, ka Uliss netika iebalsots). Lai vai kā, Brigaderei tomēr vislabākais darbs ir Sprīdītis.

Dinas grāmata   Herbjorga Vasmu – lasījis neesmu pēc apraksta, klasificēju to kā sieviešu romānu. Ja jau tic raidījumam, ka no balsotājiem 80% ir sievietes, tad nebrīnos.

Divpadsmit krēsli Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs – šo grāmatu esmu izlasījis vismaz reizes četras. Manuprāt ģeniāls darbs, kas jāizlasa katram. Tas nekas, ka darbība notiek Krievijā pirmsnepa laikos. Ostapu Benderu kā blēdi un mahinatoru nevienam nepārspēt.

Dvēseļu putenis Aleksandrs Grīns – ir nācies lasīt, bija laiks, kad man Grīna darbi ļoti patika, vispār patīk jau arī tagad, tikai nu jau esmu viņus izlasījis. Laba grāmata, no tām, kas ir jāizlasa vismaz vienreiz.

Džeina Eira Šarlote Brontē – esmu lasījis, diez ko dziļu iespaidu uz mani tā neatstāja. Tomēr britu literatūra šai grāmatai ir liela ietekme. Un sievietēm noteikti viņa ir augstā godā turēta.

Dziedoņi ērkšķu krūmā Kolīna Makkalova – cik noprotu, šī grāmata PSRS laikos bija dižpārdoklis. Es gan bērnu dienās esmu viņu palaidis garām un neesmu lasījis.

Dzīves svinēšana Nora Ikstena  – arī neesmu lasījis. Šķiet, ka es neko neesmu lasījis. Pēc Bereļa blogā publicētās recenzijas varētu būt pat ļoti lasāms darbs, par bērēm. Noteikti izlasīšu.

Dzīvnieku ferma Džordžs Orvels – tīrā blēdība, jo, kad es lasīju šo grāmatu, viņa bija kopā ar 1984 vienā grāmatā. Bet viens no izcilākajiem sabiedrības atainojumiem, ko nācies lasīt. Uz cūkām pēc tam skatījos ar citām acīm, un nabaga zirgs, kuru aizveda uz kautuvi!

Epifānijas Imants Ziedonis – esmu lasījis tikai daļēji, noteikti vajadzētu izlasīt vienreiz visu, bet man tie apcerīgie darbi diez ko neiet pie sirds.

Forsaitu teika Džons Golsvertijs – grāmatu esmu redzējis, bet lasījis nekad. Domāju, ka tā ir kāda dzimtas sāga. Nezinu vai jelkad šo grāmatu lasīšu. Bet, kā redzams, cienītāju šim darbam netrūkst.

Garkājtētiņš Džīna Vebstere – bērnībā lasīju, dīvaina grāmata, par bārenīti, kas sarakstās ar savu labvēli. Tas ir viss, ko atceros. Domājams, ka daudziem viņa iekritusi bērnībā sirdī un pamatoti izcīnījusies līdz mīļākās statusam. Manai sievai šī grāmata dikti patīk.

Grāfs Monte-Kristo Aleksandrs Dimā – lasīju ceturtajā klasē. Patika daļa par cietumu, atriebību un attiecības gan spēju novērtēt tikai pēc daudziem gadiem pārlasot.

Gredzenu pavēlnieks Dž. R. R. Tolkīns – malači cilvēki, kas iebalsoja. Fantasy žanra stūrakmens. Visu vēlāko elfu un rūķu prototips. Izlasīju viņu augstskolas gados patika, bet pie pārlasīšanas nekad nav sanācis atgriezties.

Grega dienasgrāmata Džefs Kinnijs – šis ir no pēdējo gadu dižpārdokļiem. Pats lasījis neesmu, bet noprotu, ka daļai pusaudžiem šī grāmata šķiet atzīstama.

Greja piecdesmit nokrāsas E. L. Džeimsa – nav lasīta, bet Slokas un/vai Tukuma vilciena otrais vagons to lasa. Tagad vairs ne tik intensīvi kā gadu atpakaļ, bet laiku pa laikam kādu lasītāju var ieraudzīt.

Gulta ar zelta kāju Zigmunds Skujiņš –  nav ne jausmas, par ko ir šī grāmata, bet pēc apraksta izskatās lasāma. Būs jāaizpilda robi latviešu literatūrā un arī šī grāmata jāizlasa.

Harijs Poters un Filozofu akmens Dž. K. Roulinga – skaidra lieta, kā nu bez Harija Potera. Šo grāmatu esmu lasījis, un viņa man patiešām patika, patika tik ļoti, ka izlasīju visu sēriju vienā nedēļā (tās grāmatas, kuras latviski bija iztulkotas). Brīnīšos, ja šī grāmata netiks vēl tālāk.

Harijs Poters un nāves dāvesti Dž. K. Roulinga –  lai ar daži apgalvo, ka visa šī sērija ir Sātana inspirēta, to ir vērts izlasīt. Beigas gan man diez ko nepatika, tāda blandīšanās pa mežu un sajūta, ka autore izšāvusi pulveri.

Jelgava 94 Jānis Joņevs – šī grāmata popularitāti ieguva pagājušogad. Man gan nav sanācis vēl izlasīt. Bet, ko lai cilvēks dara, ja viņam izlasāmo grāmatu saraksts ir tuvs bezgalībai, un nākamās izlasāmās grāmatas izvēle ir pakļauta mirkļa vājumam. Bet te Līga Alksne savā blogā ir pacentusies ar aprakstu.

Kaija vārdā Džonatans Livingstons Ričards Bahs – arī nelasīta grāmata, no apraksta kaut kas par mērķtiecību un gara spēku. Varbūt reiz izlasīšu.

Kaķīša dzirnavas Kārlis Skalbe – lasīts daudzas reizes, par ļaunumu pasaulē un par to, ka labāk ir necensties to vairot vēl vairāk. Un, protams, arī brīdinājums nefinansēt ilgtermiņa ieguldījumus ar īstermiņa aizņēmumiem.

Kapteiņa Granta bērni Žils Verns – daudzreiz pārlasīta grāmata, kas bērnībā aizrāva ar saviem ceļojumiem. Neteiktu, ka tagad atskatoties uz viņu ar pieaugušā cilvēka acīm tā būtu kas izcils. Cik es biju pārsteigts, kad “Noslēpumu sala” sasaistījās ar šo grāmatu! Prieks, ka daži cilvēki savas bērnības grāmatas nenodod tik viegli kā es.

Klejotāja Stefanija Meiere – pārdabiskais un mīlestība, no tādām grāmatām turos pa gabalu, tādēļ nav brīnums, ka neesmu šo grāmatu lasījis. Bet ņemot vērā faktu, ka sieviešu auditorija šai rakstniecei ir iespaidīga, tad tikai loģiski, ka viņa atrodas topā.

Krāsainās pasakas Imants Ziedonis – Maiteklis! visā  grāmatā vislabākā ir Zaļā pasaka par to, kā no dabas gribēdams neaizmuksi. Dikti bērnībā patika, lasīta daudzas reizes.

Krēsla Stefanija Meiere – kad iznāca šī grāmata es jau biju paspējis salasīties par vampīriem un citiem mošķiem tik daudz grāmatas, ka vienkārši necēlās roka lasīt vēl kaut ko tādu. Tomēr, ja cilvēkam ir nācies izlaist Drakulu vai pērnā gadsimta pirmās puses gotisko literatūru, tad šī grāmata noteikti aiziet uz urrā.

Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā Jaroslavs Hašeks –  grāmata, par kuru es balsoju. Prieks, ka ne tikai es to uzskatu par mīļu grāmatu. Nekas mani nešokē tik daudz, kā ieraugot nenobružātu “Šveika” grāmatu. „Tad nomušījuši gan mums to Ferdinandu…”

Kristīne Lavransa meita. 1. daļa. Vainags  Sigrija Unsete –  pirmo reizi redzu šādu nosaukumu. Droši vien, ka par mīlestību.

Lāčplēsis Andrejs Pumpurs – nez cik daudz Latvijā ir cilvēki, kas roku liekot uz sirds var apgalvot, ka reizi pāris gados pārlasa Lāčplēsi, lai atrastu kādu jaunu šķautni Lāčplēša un Laimdotas attiecībās? Es šo grāmatu esmu lasījis tikai vienu reizi, un tikai tādēļ, ka tā bija obligātā literatūra. Sajūsmu man viņa neizraisīja un otrreiz pārlasīt negribas. Kurbads ir labāks 😉

Lazdu laipa Ilze Indrāne – lasīts nav, bet ir aizdomas, ka daļa no uzdevumiem latviešu valodas grāmatās nāk no šī avota.

Lepnums un aizspriedumi Džeina Ostina – ir lasīts, nav no manām mīļākajām grāmatām, bet zinu, ka sievietēm viņa dikti patīk. Tas arī visu izskaidro.

Likteņa līdumnieki Vladimirs Kaijaks – cik atminos, tad uz šīs grāmatas pamata uzņemtais seriāls ir bijis viens no retajiem seriāliem, kas izdevies jēdzīgs un skatāms. Grāmatu lasījis neesmu, bet, iespējams, vajadzētu.

Mana ģimene un citi zvēri Džeralds Darels – vēl viena bērnu dienas grāmata, man bērnībā patika lasīt par dzīvniekiem un ceļojumiem. Pie mīļākajām gan viņa man nekad nav bijusi.

Mazais princis Antuans de Sent-Ekziperī – varbūt esmu cietsirdīgs mošķis, bet šī grāmata mani nav spējusi aizkustināt. Ir jau forša par labo un kā būt labam, bet ne priekš manis. Varbūt vaina, ka pirmo reizi izlasīju vidusskolas laikā.

Mazputniņš Rešāds Nurī Gintekīns – nav lasīts, acīmredzot par mīlestību.

Meistars un Margarita Mihails Bulgakovs – šī ir lasīta pāris reizes. Mūsdienu daļa ir laba, pārdomas par Jēzu mani neaizrāva. No tām, kuras es reiz pārlasīšu atkal. Pelnījusi vietu topā, noteikti!

Meitene ar pūķa tetovējumu Stīgs Lārsons – skandināvu detektīvs, tā arī neesmu atradis laiku, lai visas tās biezās grāmatas izlasītu.

Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē Jānis Ūdris – esmu lasījis, bet šaubos vai viņa ir tik izcila, lai tiktu simtniekā. Acīmredzot grāmatai ir spēcīga mērķauditorija.

Melnais obelisks Ērihs Marija Remarks – Remarku es lasīju desmit gadu vecumā, šķiet, ka pa agru. Bet ko lai dara? Tu, bērns, slimo ar dzelteno kaiti, un tev mamma uz slimnīcu atnes lasīšanai nopirktus Remarka darbus. Neatceros, par ko bija, bet nepatika un garlaikoja.

Mērnieku laiki Reinis Kaudzīte, Matīss Kaudzīte – grāmata nav slikta, un ir lasāma, bet par mīļāko es viņu noteikti nesauktu. Lasījis esmu divas reizes, trešo nelasīšu. Domāju, ka šeit ir izpaudies obligātās literatūras fenomens.

Mūsu zvaigžņu vaina Džons Grīns – jauniešu literatūra, kas ir kaut kas vairāk par parastiem piedzīvojumiem. Tā vismaz saprotu no MsMarii apskata, vajadzēs reiz saņemties un šo grāmatu izlasīt.

Mūžības skartie                Aleksands Čaks – gribēju rakstīt, ka nav lasīts, bet palasot citātus no grāmatas sapratu, ka esmu gan lasījis, bet tas bija ļoti sen atpakaļ. Iespējams, vienīgā grāmata izņemot Lāčplēsi, Odiseju un Iliādu, kuru esmu izlasījis dzejas formā.

Nikijas dienasgrāmata (1. grāmata) Reičela Renē Rasela – kaut kas no pusaudžu literatūras, nav nācies lasīt. Noteikti kāds Grega dienasgrāmatas atvasinājums. Prieks, ka pusaudži lasa.

Noveles Rūdolfs Blaumanis – esmu izlasījis visus Blaumaņa kopotos rakstus! Nez kāds vēl ir? Blaumanis man ļoti patīk, ja es atminētos kaut pusi no tā, ko esmu no viņa darbiem lasījis, noteikti būtu literatūrzinātnieks.

Nožēlojamie Viktors Igo – lasīju pusaudžu gados, patika laikmeta apraksts. Domāju, ka sava mūža laikā izlasīšu vēlreiz. Pelnīti atrodas top 100.

Noziegums un sods Fjodors Dostojevskis – lasīju krieviski vidusskolas gados, patika literatūras grāmatā atrastā anotācija. Šis nu ir viens dziļš romāns par to, kas pamudina uz noziegumu, ko darīt pēc tā izveikšanas. Jālasa obligāti visiem.

Pasakas Kārlis Skalbe – Lasīju pamatskolā, tai grāmatā iekšā bija arī “Kaķīša dzirnaviņas”. Skalbes pasakas ir tādas skarbas, bet ar dzīvi sasaistītas, bērnam varbūt priekšā nelasītu, bet labas. Te MsMarii pārdomas par Skalbes pasakām.

Pasakas par ziediem Anna Sakse –  lasīta grāmata, dažas pasakas patika, dažas ne. Smukas pasaciņas par dažādām puķītēm, patiesībā jau par dzīves skarbumu. Vienreiz mūžā jāizlasa noteikti.

Pepija Garzeķe Astrida Lindgrēne – vēl viena bērnības grāmata, kas lika man šaubīties par autora veselo saprātu. Man nekad nebija skaidrs, kā cilvēks var vēlēties dzīvot vienā mājā ar pērtiķi un zirgu! Varbūt esmu bijis mietpilsonis no bērna kājas. Bet Pepijas piedzīvojumi man patika.

Pieci pirksti Māra Zālīte –neesmu lasījis, bet tas nav nekas personisks, jo autobiogrāfiskās bērnības atmiņas pārāk bieži manā lasāmajā listē nenonāk. Bet, ja grāmata tiks divdesmitniekā, atradīšu laiku tās izlasīšanai.

Pollianna Eleonora H. Portere – šķiet bērnu grāmata, kuru esmu pamanījies neizlasīt. Domāju, ka līdzīga sērijai par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Manai sievai arī ļoti patīk.

Pūķa ķērājs Hāleds Hoseinī – grāmata par Afganistānu, bet lasījis neesmu. Evija ir, te viņas domas par šo grāmatu.

Rebeka Dafne di Morjē – neesmu lasījis, cik var noprast par attiecībām un īsto mīlestību. Te jauks Sintijas Buhanovskas komentārs par grāmatu.

Rietumu frontē bez pārmaiņām Ērihs Marija Remarks – Tas pats, pie iepriekšējās Remarka grāmatas. Tikai te lasot nevarēju saprast, kādēļ mūždien tiek piesaukti sieviešu gurni J Būs jau vien jāpārlasa kā pieaugušajam.

Ronja – laupītāja meita  Astrida Lindgrēne – šo grāmatu izlasīju laikos, kad tā iznāca turpinājumos laikrakstā “Pionieris”. Labi par aizspriedumiem, rāmjiem un kā no tiem izlauzties. Prieks, ka tikusi simtniekā – pelnīti.

Rozes vārds Umberto Eko –grāmata, kurai ir jābūt ne tikai simtniekā, bet arī trijniekā, obligāti. Pats balsoju par šo grāmatu. Un tā nav tikai detektīvs un apcerējums par smiekliem. Ja man dotu vaļu, ieliktu simtniekā vēl pāris Eko grāmatas.

Šāntarāms Gregorijs Deivids Robertss –  no šīs grāmatas lasīšanas apzināti izvairos. Tie, kas izlasījuši, atzīst to par labu esam un malā nenoliekamu. Man bail, ka esmu jau iedvesmojies no apskatiem, un man bolivudas literaturizācija iepatiksies J Te jauks Spīganas apskats.

Saplēstā krūze Alfrēds Dziļums – es zinu, kā izskatās grāmatas vāks, bet nekad neesmu šo grāmatu lasījis. Noteikti, ka par mīlestību un laukiem.

Silva rerum Kristina Sabaļauskaite – laba grāmata par leišu vēsturi caur kādas dzimtas acīm. Ceru, ka viņa rakstīs vēl. Ja man nebūtu jau savi rūpīgi izvēlēti favorīti, šai būtu visas iespējas tikt mīļāko desmitniekā.

Simts vientulības gadu Gabriels Garsija Markess – superīga grāmata, kur vēl var izlasīt tādu maģiskā reālisma stilā ieturētu Kolumbijas vēsturi? Iesaku izlasīt visiem. Ja tiks top 21 arī būšu priecīgs.

Smillas jaunkundzes sniega izjūta Pēters Hēgs –  grāmata stāv man plauktā un es viņu izlasīšu. Apsolos. Te būs Bereļa apraksts.

Staburaga bērni Valdis – vienīgā grāmata par putniņu ligzdu izpostīšanu, kas uzreiz nāk prātā. Grāmata bērnībā patika. Varbūt mani nemāc nostalģija pēc zudušā Staburaga, tomēr divu puišeļu ikdienas gaitas labi aprakstoša grāmata. Šķiet, arī no obligātās literatūras pamatskolā, bet šo patiešām bija vērts lasīt.

Starp mums, meitenēm, runājot… Zenta Ērgle – lai ar meitene neesmu, grāmatu lasījis esmu. Savulaik man patika Zentas Ērgles darbi. Izlasīju visus. “Mūsu sētas bērni” noteikti ir labāka grāmata par šo. Te par grāmatu no Evijas bloga.

Stāsts par Sanmikelu Aksels Munte – grāmata man kādus sešus gadus stāv izlasāmajā sarakstā. Es pat esmu bijis Sanmikelā, pēc ekskursijas tur pat nedaudz zinu, par ko grāmatā rakstīts. Būs vienreiz jāizlasa

Straumēni Edvarts Virza – vēl viena grāmata, kuru pilnībā neesmu lasījis, bet daļēju iepazīšanos man nodrošināja pamatskolas latviešu valodas grāmatas. Smuki dzejiski apraksti, kas satur daudzus divdabja teicienus. Tās ir manas domas par šo grāmatu.

Stum stum Andra Neiburga – grāmata, kuru nav nācies lasīt. Cik noprotu tas ir tāds stāstu krājumus un ja interesē smalkāk var palasīties Mārča Ošiņa domas.

Trīs draugi Ērihs Marija Remarks – lasīta, bet neatceros, par ko tas bija, atkārtošos, bet nekad nelasiet savam vecumam nepiemērotas grāmatas. Vienīgais, kas iegūlies atmiņā ir hiperinflācija Vācijā, bet varbūt tas bija citā viņa grāmatā.

Trīs musketieri Aleksandrs Dimā – lasīju bērnībā, attieksme bija piesardzīga. Tam vairāki iemesli, nezināju visu vēsturisko kontekstu un visa tā ņemšanās ar galma intrigām man šķita garlaicīga. Labs piedzīvojumu romāns, bet nekas vairāk.

Trīs vīri laivā Džeroms K. Džeroms – klasika, domāju, ka šo grāmatu ir izlasījuši visi. Iespējams, visu laiku labākais ceļojuma apraksts, kas izdots. Ja neesat lasījuši, tad Jūs esat laimīgs cilvēks, jo lasīsiet grāmatu pirmo reizi.

Triumfa arka Ērihs Marija Remarks – vēl viena Remarka grāmata, kuru esmu lasījis bērnībā. Nāksies jau vien pārlasīt, lai saprastu kā viņa lasās ar pieauguša cilvēka skatījumu. Diemžēl no bērnības, man ir saglabājusies tikai viena atmiņa par šo grāmatu – garlaicīga, diez kas nav.

Troņu spēle Džordžs Mārtins – labi, ka pērnvasar izlasīju. Laba sērija, tāda pa skarbo un bez žēlastības, dzīve viduslaikos, iespējams, nedaudz pat pārspīlēta. Ja tiks uz nākamo balsošanu, būšu tikai priecīgs. http://asmodeus.lv/2013/06/30/a-song-of-ice-and-fire-by-george-r-r-martin/

Tūkstoš sauļu mirdzums Hāleds Hoseinī – vēl neesmu sapratis, vai šī autora darbiem ir vērts veltīt laiku. Cilvēkiem viņš nenoliedzami patīk, es sirds dziļumos un bez nekādiem pierādījumiem pieņemu, ka tā grāmata ir tikai nomārketingota viduvējība. Sitiet mani nost, nezinu, kādēļ man ir radies tāds viedoklis. Bet Ilzei Lipskai par šo grāmatu ir ticams viedoklis, jo viņa grāmatu ir izlasījusi.

Ulmanis. Lielā Kārļa testaments Jānis Ūdris – romāns bāzēts uz Kārļa Ulmaņa dzīvesstāstu. Lasījis neesmu, bet zinot latviešu, vismaz vecāka gadagājuma, uzskatu, ka Ulmaņlaiki ir bijuši Latvijas zelta laikmets, tad nemaz nebrīnos. Grāmatā kur tautā populārs cilvēks kā grāmatas galvenais varonis, viegli atradīs ceļu uz cilvēku sirdīm.

Un mūža meži šalc Trigve Gulbransens – esmu redzējis tikai grāmatas vāku. Lasījis gan neesmu. Gadās, ka ir grāmatas, kuras tu redzi grāmatu plauktā, tu zini kā viņas izskatās, kāds ir viņas vāks. Tomēr reizēm tas nav pietiekami, lai tu pieķertos viņas lasīšanai.

Uz kraujas rudzu laukā  Džeroms Deivids Selindžers – lasīju augstskolas laikā, pilnīgi nepavilka. Nedaudz arī garlaikoja, varbūt nespēju identificēt sevi ar galvenā varoņa problēmām. Iespējams, ka šī grāmata arī ir ar kādu obligātās literatūras pēcefektu.

Vējiem līdzi Margareta Mičela – atminos, kā cilvēki stāvēja milzīgās rindās pēc šīs grāmatas. Pats lasījis neesmu, bet saprotu cilvēkus, kuriem ir nācies daudz laika pavadīt, lai šo grāmatu iegūtu.

Vilkaču mantiniece Ilona Leimane – zinu, ka esmu lasījis, bet saturu neatceros. Iespējams, tādēļ nevaru likt viņu pie savām mīļākajām.

Vinnijs Pūks un viņa draugi Alans Aleksandrs Milns – acīmredzot bērnībā reiz būšu novēlies uz galvas ne tā. Man Vinnijs Pūks nekad nav paticis, ciest nevarēju to lāci un viņa dīvainās fantāzijas. Visu zvēreļu vēlmi iet pavadā Pūka dullajām idejām, šķiet, ka būšu izlaidis kādu savas bērnības posmu. Spīganai gan šī grāmata patīk.

Zaļā zeme  Andrejs Upīts – vēl viens obligātās literatūras fenomens. Neizslēdzu, ka ir cilvēki, kuriem ši grāmata varētu būt mīļa, sevišķi tiem, kuri dzīvo grāmatas aprakstītajā apkārtnē. Pats lasīju vienu reizi, nav jau gluži zemē metama, bet nekas spožs.

Zemdegas Regīna Ezera – nav lasīta, pēc grāmatas anotācijas pat nevaru saprast lasīt vai nē. Man tā reti gadās.

Zigfrīda Meierovica trīs Annas Jānis Ūdris – Autors, malacis, iedabūjis simtniekā veselas trīs savas grāmatas. Šo man nav nācies lasīt, šad tad jau izlasu kādu biogrāfiskam romānam, bet šis ir pagājis garām manai lasāmo grāmatu listei.

Zīļuks Margarita Stāraste – Stāraste ar saviem mazajiem biokonstruktiem man sirdī vienmēr ir bijusi tuva. Zīļuks gan nav tāds favorīts kā Lācītis Rūcītis, kas mani iemācīja, ka labāk ir neuzšķirt lapaspusi ar mežacūku. Visu cieņu Zīļuka faniem!

Zīmogs sarkanā vaskā Jānis Lejiņš – vēl viena grāmata, kuras izlasīšanai man vēl nav sanācis laiks. Vēsturiskā fantastika man vienmēr ir patikusi. Baltais runcis ar labi aprakstījis

Zvejnieka dēls Vilis Lācis – Domāju, ka te ir piestrādājusi literatūras skolotāju slepenā māsība! Nevar būt, ka mums ir tik daudz cilvēku, kuriem Zvejnieka dēls ir licies tik mīļš. Tad kur ir “Uz jauno krastu”?

Sausais atlikums – no top 100 esmu izlasījis tikai 51 grāmatu. Un man šķita, ka esmu liels lasītājs, kas izlasījis praktiski visu, ko ir vērts izlasīt. Pie sava bezgalīgā izlasāmo grāmatu saraksta varu droši pieplusot vēl vismaz kādas desmit grāmatas, kuru izlasīšana prasītu aptuveni mēnesi. Bet grāmatas jau neviens nelasa pienākuma dzīts, tad jau tā nebūtu lasīšana.

Kopumā man ir optimistisks skatījums par latviešiem kā lasītājiem. Simtniekā ir pārstāvēti visi žanri, praktiski nav pašpalīdzības grāmatu ne slēptu, ne neslēptu. Ir zināma dižpārdokļu un kulta grāmatu daļa. Iemaldījies šis tas no obligātās literatūras, ceru, ka tās ir grāmatas, kas cilvēkiem tiešām patīk, nevis tās kurām zināmi nosaukumi. Tas jau būtu pavisam skarbi. Ir klasika un pusaudžu literatūra. Galvenais šķiet, ka balsotāji ir balsojuši par savām mīļākajām grāmatām nemelojot sev un necenšoties izlikties citādākiem.

Pats divdesmitvienniekam izvirzīju “Rozes vārdu” un “Šveiku” ceru, ka tālāk tiks abas.

Ja nu gadījumā kaut kur esmu kļūdījies, savos uzskatos par kādu no grāmatām, droši komentējiet un dariet man to zināmu.

PS. Ceru, ka Lielā lasīšana mani neiesūdzēs tiesu par viņu logo izmantošanu.

Cik tad īsti dārgs ir grāmatu lasīšanas hobijs?

Cik tad īsti dārgs ir grāmatu lasīšanas hobijs?

Grāmatu blogeri tagad iesākuši jaunu tradīciju uzrakstīt ne tikai par izlasīto, bet arī par to, kādēļ viņi lasa un cik tas izmaksā. Nenoliedzami, ka jautājums – cik tas maksā, vienmēr būs aktuāls. Sibillas un Spīganas ierakstus jau varam izlasīt un uzzināt viņu hobija graujošās sekas ģimenes budžetos. Spīgana, piemēram, tērējot vidēji mēnesī 30 LVL (kas ir aptuveni tikpat daudz, cik pieredzējis alkonauts iztērē savas ikmēneša dzeramā iegādei), Sibilla ir pieticīgāka un iztiek ar divreiz mazāku summu (protams, nevaram izslēgt, ka viņa rūpējas par savu radinieku psihoemocionālo stāvokli un tādēļ vilto ciparus). Tas viss arī mani pamudināja apkopot savas domas par to, kādēļ es lasu un kā tas ietekmē manu dzīvi.

Piebilde – ieraksta struktūru nosperšu no Spīganas, jo viņai tas ir dikti lādzīgs sanācis.

Kāpēc Asmodejs lasa?

Domāju, ka šis būtu analogs jautājumam, kādēļ cilvēks elpo. Es vienkārši nevar iedomāties sevi nelasot. Nevaru un viss. Varbūt pie vainas ir audzināšana, bet līdz ko iemācījos burtus savirknēt vārdos, es biju kritis lasīšanai par upuri. Iespējams, ka man pašam ir ierobežota fantāzija, un man patīk dzīvoties pa citu autoru pasaulēm.

Kur Asmodejs dabū grāmatas un/vai naudu to iegādei?

Grāmatu ieguvei man ir divi galvenie avoti (pirmais un otrais).

Sadarbība ar izdevniecībām, patlaban es par brīvu saņemu grāmatas no Zvaigznes ABC un Jāņa Rozes Apgāda. Tā ir jauka un, cerams, abpusēji izdevīga sadarbība. Es izlasu, ko vēlo,s un uzrakstu par grāmatu, ko domāju. Tas man ietaupa diezgan daudz naudiņas, jo lielāko daļu no šim grāmatām būtu nopircis tik un tā. Negarantēju tikai, ka latviešu valodā.

Grāmatas, kas nopirktas grāmatu veikalos. Lielākoties manas iepirkumu vietas ir Amazon.com un Litres.ru. Amazonē iepērku populārzinātnisko literatūru un grāmatas, kuras man vajag izlasīt tūlīt un tagad. Litresā iepērku smadzeņu košļenes jeb fantastsikos bojevikus. Daži no tiem patiešām ir fantastiski.

Grāmatas cenšos pirkt un nespert no neta, ja paslīd klikšķis un izlasu ko nelegāli iegūtu, un, ja grāmata ir laba, es viņu nopērku, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.

Naudiņas kalendārajā mēnesī iztērēju ap 60 latiem. Reizēm gadās, ka tu, cilvēks, vakarā ieklīsti amazonē un pēc stundiņas esi krietni patērējies. Man jau šķiet, ka iztērētā summa ir adekvāta maniem ienākumiem, un neviens mani no mājas vēl nav solījis mest ārā. Protams, ka tas rada situāciju, kad veidojas grāmatu uzkrājumi. Tas ir grāmatas nopirktas lasīšanai un palikušas nelasītas. Ar to es regulāri cīnos grāmatas lasot. Tomēr patlaban es zaudēju.

Epizodiski es grāmatas iegādājos arī grāmatveikalos. Ja esmu ārzemēs, es vienmēr cenšos ieiet kādā grāmatu veikalā tikai paskatīties. Tagad lielākoties tas aprobežojas ar kodu skanēšanu un to read saraksta papildināšanu. Bet bija laiki, kad puse no manas bagāzas atpakaļceļā ir bijusi grāmatas.

Kad es lasu?

Tagad es lasu no rīta braucot uz darbu un vakarā no darba. Reizēm nedaudz pirms gulētiešanas, bet tas vienmēr ir riskanti, jo galvā var rasties ideja izlasīt grāmatu līdz galam jau šonakt. Tas viss man dienā dod aptuvenu lasīšanas laiku 1.5 vai 2 stundas. Kādreiz, kad studēju, nestrādāju un nebija ģimenes, tad lasīšanai veltīju daudz lielāku savu dienas daļu – ap sešām stundām.

Praktiski nelasu brīvdienās, ja nu vienīgi kurinot pirti, tad rodas kāda stundiņa lasīšanai. Jāpiezīmē, ka arī datorspēles ir diezgan liels konkurents lasīšanai.

Vispār nemaz nevaru iedomāties, ko es citu vilcienā varētu darīt, ja nebūtu lasāmā. Ir gadījies, kad pēkšņi vairs nav ko lasīt. Grāmata beidzas, un tu sēdi kā tāds losis, skatīties pa logu garlaicīgi. Urbināt degunu? Cik ilgi? Blenzt uz blakussēdētājiem ar nav nekāda opcija, tad nu sēdi un dirni.

Cik daudz Asmodejs lasa?

Tagad gadā vidēji izlasu 100-120 grāmatas, tas ir ap 45’000 lapaspusēm. Manuprāt, tas nav daudz, sevišķi paskatoties uz vidusskolas un augstskolas laiku bibliotēku kartiņām, kur 200+ grāmatas nebija nekāds brīnums. Ātrums man varētu būt ap 100 lpp stundām, bet tas atkarīgs no teksta.

Mani nebaida grāmatu biezums, mani baida tas, ka tā var būt garlaicīga. Lasot pieturos pie principa „no one is left behind”, ja sāku, tad izlasu. Tā, ka ja kāds uzrakstījis savu grāmatu un piedabū mani pie lasīšanas, lai ar cik švaka tā nebūtu, es viņu izlasīšu.

Kādās valodās es lasu un kādus žanrus?

Man no tēva ir iedzimta spēja lasīt visās pasaules valodās (nu gandrīz). Tomēr no izlasītā es saprotu tikai latviešu, angļu, krievu un vācu valodā. Jāatzīst arī, ka vāciski esmu izlasījis tikai pāris grāmatas. Un pēdējoreiz to darīju pirms septiņiem gadiem. Angliski es lasu galvenokārt populārzinātniskās grāmatas un to autoru darbus, kurus man vajag izlasīt tūlīt. Krieviski fantastisko bojeviku. Latviski es lasu visu pārējo.

Bērnībā es spiedu uz zinātnisko fantastiku, un tagad manī mīt īgns onkulis, kas visus mūsdienu šī žanra darbus salīdzina ar klasiku. Katru reizi nonāku pie secinājuma, ka vecmeistari ir bijuši labāki kā mūsdienu autori. Fantāziju kā žanru es ilgu laiku nemaz neuzskatīju par lasīšanas vērtu, bet par laimi šīs domas man pārgāja. Detektīvus izslimoju vidusskolas gados, es pat esmu izlasījis visu Vollesa sēriju un ar to lepojos. Populārzinātniskās grāmatas lasu kopš bērnības, tās mani pamudināja mācīties krievu un angļu valodas. Labi, atzīšos, zinātniskā fantastika mani ar spieda mācīties lasīt angļu valodā. Un tā valodu mācīšanās ar nemaz tik grūta nebija, pāris mēneši ar lapiņām izrakstot nezināmos vārdus un vedot govis ganos atkārtojot jaunos vārdiņos.

Te neliela atkāpe – savulaik man bija ideja sakolekcionēt visas sērijas „Фантастический боевик” grāmatas. Tas prasīja daudz laika un ne mazus kapitālieguldījumus, jo dažas grāmatas skaitījās retums un varēja piķot ap 7 LVL viena. Varonīgi sakrāju gandrīz visas, kas bija iznākušas, kaut kur ap 500. Bet tad es sapratu, ka drīz mans mājoklis pārvērtīsies par bibliotēku, kurā lielāko daļu sastāda apšaubāmas kvalitātes grāmatas. Nolēmu mest savam hobijam mieru un grāmatas atdevu kādam labam draugam. Cik noprotu, viņš tagad īsti nezina, ko ar viņām pasākt.

Papīrs vai e-grāmatas?

Pirms četriem gadiem būtu teicis, ka papīrs un tikai papīrs. Bet tad nopirku e-lasīkli, un pamazām manas domas mainījās. Tagad es teiktu, ka man pēc būtības ir pilnīgi vienalga. Elektroniskās grāmatas pērku tikai tādēļ, ka mazāka ņemšanās. Es zinu, tā ir zaimošana grāmatas pirkšanas un izvēles procesu saukt par ņemšanos. Par to cilvēku var iespundēt vietā, kur vienīgais lasāmais ir tikai ķīniešu alus pudeļu etiķetes.

Grāmatveikalos man joprojām patīk izcilāt grāmatas, nedaudz palasīties tās, novērtēt smagumu un papīru. Tai pat laikā ar visām varītēm cenšos neizskatīties pēc tipa, kas kaut ko taisās nospert vai arī tikko ir iznācis no kāda medicīnas iestādījuma. Ciest nevaru, ja kāds/kāda man nāk veikalā klāt un piedāvā palīdzēt. Grāmatas izvēle ir dziļi personisks process, tur nekādu palīdzību no malas nevajag.

Tomēr grāmatu veikalā, lai arī cik izcils viņš būtu, nav tā izvēles klāsta, kas interneta grāmatu veikalā. Agrāk es visu pirku tikai papīrā, un pats grāmatas izvēles process pat internetā bija jauks. Tomēr šeit bija viens liels mīnuss, tu esi noskatījis grāmatu, kas tev pavēstīs par atalgojuma sistēmu Karaliskajā flotē, tomēr grāmata līdz Latvijai nāk veselu nedēļu. Pēc tam tā divas nedēļas vai mēnesi pavada Latvijas Pasta dzīlē, un tikai tad par sevi pavēsta pasta kastē ar paziņojumu ierasties pēc sūtījuma. Paziņojums parasti tiek numurēts kā trešais, lai gan tu to nolādēto pastkasti esi čekojis visu laiku. Pa ceļam vēl aptaujājot kaimiņus vai šiem nav nejauši kas iemests. Būsim godīgi, tas reāli bendē nervus, kuri jau tā man nav visai stipri. Un kad grāmata beidzot atnākusi, viņa tevi vairs neinteresē, jo ir citas aktuālākas tēmas. Nemaz nerunāšu par gadījumiem, kad tu esi grāmatu pasūtījis pirms iznākšanas, lai ātrāk izlasītu un pēc tam divas nedēļas skaties uz viņu grāmatbodē, lādēdams sevi par stulbumu un ticību pasta pārvadājumiem.

Tomēr līdz e-grāmatu parādīšanās brīdim es nekur citur nespētu iegādāt grāmatu par tēmu: zirnekļu tīklu aušanas māksla vai katastrofu risku analīzi. Nācās vien sūtīt, gaidīt un cīnīties ar pastu.

Līdz ar e-lasīkli mana dzīve šajā jomā kļuva ievērojami vieglāka: atrod, izvēlies, nopērc un lasi uzreiz. Pie tam šādas grāmatas neaizņem mājā vietu, bet par to vēlāk.

Kur es lieku izlasītās grāmatas?

Izlasot grāmatu es par to uzrakstu nelielu atsaucīti savā blogā un tad domāju. Kādreiz es visas nopirktās papīra grāmatas liku grāmatu plauktos. Kad rocība bija maza, arī plaukti bija mazi. Tad pārvācos uz Rīgu, īrēju dzīvokli, tur man vesela istabas siena bija atvēlēta grāmatu skapjiem. Bet pat tur grāmatas bija jāglabā trijās kārtās. Tad pārcēlos uz Jūrmalu un sapratu, ka nevar visu māju pārvērst par bibliotēku, lai cik tu tās grāmatas mīlētu, tāpat lielu daļu vairs otru reizi nelasīsi.

Tad es nolēmu bez žēlastības no lielākās daļas grāmatu šķirties atdodot tiem, kas gatavi ņemt pretī. Tādu cilvēku jau nemaz tik daudz nav. Sevišķi ja runa ir par 500 „Фантастический боевик” sērijas grāmatām maksimas, rimi un stokmena maisiņos. Arī grāmatas, kuras saņemu no izdevniecībām, lielākoties pāc izlasīšanas nododu tālāk saviem radiem lasīšanai, nav jau lielas jēgas ļaut viņai nomirt savā grāmatu plauktā. Bet ir grāmatas, kuras es nevienam neatdošu ne par kādu naudu, tās veido manu pašreizējo grāmatu plauktu. Viņu nav vairāk par 300, un lielākoties tās ir populārzinātniskās, un ceru, ka man viņas vēl reiz noderēs. Un vēl man mājās stāv rezerve ap 100 grāmatām, kuras lasīt kritiskos brīžos, kad nav ko lasīt.

Ar e-grāmatām šādu problēmu, protams, nav, tajos agregātos var sabāzt tūkstošiem grāmatu.

Secinājumi

Būt par cītīgu grāmatas lasītāju nemaz nav viegli. Ja cilvēki uzzina, ka tu gada laikā izlasi ap 100 grāmatu, viņiem ir tikai pāris izvēles iespējas – melis (labākajā gadījumā), tu visu laiku to vien dari, kā lasi grāmatas.

Tomēr, ja esi cītīgs grāmatu tārps, tad ir jābūt gatavam uz tādām lietām kā:

–          Salīdzinoši daudz cilvēki sarunās par grāmatām atminas klasiķu darbus un cenšas iztaujāt tevi par to saturu. Ja tu atzīsties, ka tev nav ne jausmas, par ko tajos rakstīts, tad paceļas jautājums, ko tad tu īsti lasi, romānu vai? Bet nu tas nāk no tādiem praktiskākiem cilvēkiem. Daudz grāmatas nozīmē, ka tu esi izlasījis visas grāmatas.

–          Cilvēki domās, ka izlasot grāmatu tu viņu arī perfekti atceries, vēlams no galvas. Pat ja zināsi, kur ko atrast, tā tiks uzskatīta par šmaukšanos.

–          Obligāti kāds tavs ģimenes loceklis būs dzirdējis par to, cik kaitīgi ir ēst un lasīt vienlaicīgi.

–          Ja tev ir brilles, tad acis tu esi sabeidzis lasot grāmatas (Tā gan varētu reizēm arī būt taisnība).

–          Cilvēki var nošokēties, ja tu neesi sajūsmināts par jaunāko dižpārdokli, kaut ko muldot, ka pirms astoņiem gadiem lasījis tekstu ar līdzīgu uzbūvi un sižeta risinājumu.

–          Vairāk lasot daiļliteratūru, tu ar laiku atklāsi visus iespējamos sižeta pavērsienus un žanra galvenās vadlīnijas. Jo vairāk lasīsi, jo vairāk salīdzināsi. Savukārt, ja būsi lasījis tikai „Velna Kalpus” vai „Bībeli”( starp citu esmu izlasījis kādas trīs reizes visu (bez Svētā Gara vadības, tas gan)) , tad katra nākamā grāmata tev noraus jumtu ar savu unikalitāti. Un par to es mazlasītājus apskaužu, un te arī ir tā atkarības galvenā iezīme. Jo tu vairāk lasi, jo lielāku dozu tev vajag.

–          Ja tu nonāksi vietā, kur nav ko lasīt, tu lasīsi visu, kur ir uzrakstīti burti. Avīzes svešā valodā, etiķetes, sludinājumus. Ne jau par velti kādreiz lauka tualetēs pie sienas lika noplēšamos kalendārus. Cilvēks darīja savas lietas un izglītojās.

–          Dodoties ceļojumā tu domāsi ne tikai kādas drēbes ņemt līdzi, bet arī ko lasīsi.

–          Lai arī cik daudz grāmatu mājās nebūtu nelasītas, vienmēr būs problēma – nav ko lasīt.

Lasīšana vai nelasīšana ir katra cilvēka brīva izvēle, ja nepatīk šī nodarbe, nav problēmu -rambā datorspēles, skaties filmas,  ķīlē mašīnas vai vienkārši skaties Panorāmu. Dzīve ir viena, un katrs dara to, kas viņam vislabāk patīk.

Mūsdienās aizbildināties par lasīšanu kā dārgu prieku ir visai smieklīgi. Tas nav dārgi, bibliotēkas ir visur, labi, ne visās ir pēdējie jaunumi, bet nopietns lasītājs tiks arī pie tiem. Protams, ir jau arī iespēja dabūt visu pilnīgi pa velti, bet tas jau uz katra paša sirdsapziņas. Man sava mūža laikā nekad nav bijusi problēma tikt pie grāmatas, kuru es patiešām vēlos. Jā, tas var paņemt zināmu laiku un nedaudz darba. Un nekad es par grāmatu neesmu maksājis vairāk par 40 latiem.

PS. Ja vēl kāds grāmatu blogeris uzrakstīs par šo dārgo un atkarību izraisošo hobiju, labprāt izlasīšu. Ja kāds patiešām spēja šo sacerējumu izlasīt līdz galam, tad nekaunieties komentāros par to paziņot J

2012. gada atskaite

plaukts

Skatos, ka katrs sevi cienošs grāmatu blogeris raksta atskaiti, ko padarījis iepriekšējā gadā. Domāju, ka nebūšu nekāds atpakaļrāpulis un uzrakstīšu arī es, ko esmu sadarījis pērnā gadā.

Esmu kopā izlasījis veselas 131 grāmatas, tas man visā blogošanas karjerā ir jauns rekords. Iesākumā domāju, ka, iespējams, pie vainas ir grāmatu plānums. Bet nekā – 46’261 lapaspuses  – arī ir labākais rādītājs, kāds man ir bijis. Šī grāmatu kaudze būtu aptuveni divarpus metru augsta, un diez vai tādu ieraugot es spētu saņemties ķerties tai klāt. Domājams, ka esmu patērējis veselas divdesmit četras diennaktis, lai ar šo grāmatu daudzumu tiktu galā. Tas gan man šķiet visai liels cipars, bet statistika jau nemelos.

Angliski esmu pievārējis veselas 89 grāmatas, latviski 32 un krieviski 10. Jāatzīmē, ka tik daudz grāmatu latviski kā šogad droši vien nebūšu lasījis kopš vidusskolas laikiem.

Grāmatas es joprojām uzskaitu savā ekselī, Goodreads bieži vien nepiedāvā manis lasītās grāmatas, un pašam vadīt iekšā man roka neceļas.

Un lai cilvēkiem nešķistu, ka pat izlasītās grāmatas es esmu spējīgs salikt tikai sausos ciparos, tad pastāstīšu par saviem mīļākajiem autoriem un nemīļākajiem ar’.

Šī gada atklājums noteikti ir Murakami, esmu pievārējis veselas septiņas viņa grāmatas un „Skarbā brīnumzeme” man šķita vislabākā.

Vilšanās bija Safona Aizmirsto grāmatu kapsētu cikls, triloģija ar katru nākamo darbu kļuva arvien lubeniskāka un lubeniskāka. Lasīt jau var, bet parasti standarta dižpārdokļi. Nākotnē gaidāmas vēl grāmatas, bet nezinu vai tās būs manu prioritāšu sarakstā.

Labākais cikls, ko iesāku lasīt, bija Gvinas Hainiš cikls. Šogad paspēju izlasīt veselas piecas šī cikla grāmatas un viņas visas atzīstu par labām esam.

Visvairāk lasītais autors ir Stīvens Kings, veselas deviņas grāmatas. Te gan pāris stāstiņi iemaldījušies, tos jau tagad amazon pārdod kā Kindle singles, un es tak negaidīšu līdz tie iznāks kādā stāstu krājumā.

Labākais zinātniskās fantastikas stāsts ir „The Invasion of Venus” by Stephen Baxter. Reāli foršs koncepts, labākais ko pēdējos gadus esmu lasījis.

Grāmata par Stīvu Džobsu viennozīmīgi manī izraisīja interesi par biogrāfijām un domāju, ka no šī autora rakstītajām biogrāfijām izlasīšu vēl kādu.

Visgrūtāk man lasījās Dikensa „A Tale of Two Cities”sen nebiju tik smagā angļu meļē ko lasījis, bet nekas, grāmatu pievārēju, lai ar sajūsmā nebiju.

Piedalījos arī grāmatblogeru apdāvināšanās pasākumā, visus gan neapdāvināju, tikai tos ar kuriem sanācis vairāk kontakta.

Lasītāja man iedāvināja  Jasper Fforde “The Eyre Affair”, viņai iedāvināju  „The Terror” by Dan Simmons .

No Evijas saņēmu Džeroms K. Džeroms “Trīs vīri laivā”, pretī iedāvināju „The Dog Stars” grāmata par Apokalipsi un to pārcietušajiem.

No MsMarii saņēmu „The Invisible Gorilla: And Other Ways Our Intuitions Deceive Us” by Christopher Chabris &Daniel Simons, pretī iedāvināju Борис Акунин, Григори Чхартишвили Кладбищенские истории.

No Doronikes saņēmu  Noa Gordons “Dziednieks“, pretī iedāvināju Rošaka “Flicker”.

Sibilla man iedāvināja R.R. Martin sāgu „A Song of Ice and Fire”, tas man būs vesela gada projekts, bet nekas, viņai uzdāvināju “Cocaine an unauthorised biography” Dominic Streatfeild.

Spīganai uzdāvināju populārzinātnisku grāmatu „Breasts: A Natural and Unnatural History”.

Ja kāds ko vēl nav saņēmis, tad pārbaudiet savus oficiālos blogu meilus vai dodiet man ziņu.

Vēl es esmu šur tur aizbraucis. Šogad esmu apmeklējis Šveici, Lihtenšteinu, Ungāriju, Slovēniju, Hongkongu, Vāciju, Nīderlandi, Itāliju. Nekas dižs, un klāt ar nākušas tikai trīs valstis.

 

 

 

Seši gadiņi

plaukts

Tā nu sanāk, ka manam blogam šodien paliek seši gadi kopš pirmā ieraksta. Sākot rakstīt vēl nemaz nezināšu, ka te tiks rakstīts par grāmatām tik daudz. Godīgi sakot, izveidojis blogu, es tā arī īsti nezināju, ko ar viņu pasākt, un pēc dažiem ierakstiem  pametu uz pus gadu. Bet tad man ienāca galvā spoža doma izmantot to kā izlasīto grāmatu arhīvu. Nu tā – bilde, grāmatas nosaukums un nedaudz par grāmatu.

Tad atklājās, ka blogā var labi aprakstīt savus ceļojumus, lai nav rada gabaliem viss simts un vienu reizi jāpārstāsta. Tā smuki uzraksti, ko redzējis un darījis, saliec pāris bildes un darīts. Pirmais eksperiments man bija ar Austrāliju, un tad sekoja arī citi, nu tie, par kuriem es vēlējos stāstīt.

Kad mans brālis brauca no Gambijas uz Gambiju jeb oficiāli Rīga-Bandžula rallijā, tad katru dienu ar viņu sazinājos un ierakstīju blogā jaunumus lai radi zina, ka nav nēģeri nozaguši, un mašīna vēl kustas.

Tad vēl bija Intelektuālo jautājumu projektiņš, kas pierādīja, ka maniem lasītājiem ar intelektu viss ir kārtībā. Diemžēl pie kāda deviņdesmitā ieraksta  man pietrūka labu uzdevumu, ko piedāvāt risināšanai. Nu tādus, kurus nebūtu kauns publicēt. Jāatzīst, ka pagājušo divu gadu laikā esmu iekrājis tikai ap desmit labiem uzdevumiem, kas jau nebūtu kaut kā apspēlēti.

Bet tā, jā, blogs ir kļuvis lielākoties par grāmatu blogu, vasarā atzīmēju savu pirmo piecsimtnieku, ceru, ka būs arī tūkstošais grāmatu apraksts. Un, protams, ir prieks par daudzajiem grāmatu blogiem, kas savairojušies šo sešu gadu laikā un kalpo kā morāls atbalsts uzsākto turpināt. Liels paldies arī visiem maniem lasītājiem un komentētājiem!

%d bloggers like this: