Navigate / search

Ar vilcienu pa Itāliju iV

25. septembris ( Rimini – Sanmarino – Rimini – Milāna – Bergamo)

Šorīt ceļamies agri, jo lielu daļu dienas mums paņems nokļūšana atpakaļ Milānā. Gribam arī tikt uz vienu no pirmajiem autobusiem, kas ies uz Sanmarino. Šodien sestdiena, un ej un sazini, kā te ir ar tūrismu plūsmu, ka nepaliekam uz garā beņķa. Tādēļ agri augšā un ejam ēst. Tā kā pie ieejas ēdamtelpā krievu valodā uzrakstīts, ka paiku līdzi ņemt nedrīkst, ir skaidrs, ka šeit ēdamais būs labs. Šī nu galīgi nav jau ierastā itāļu virtuve, ēst vari, ko vien vēlies un, ja plāni atļauj, var jau no rīta piedzerties un iet izgulēt dullumu pludmalē. Vienīgais – ar kafiju gan te bija pašvaki, pasūtījām Americana, mums atnesa kaut kādu cigoriņu dzērienu, pretīga susla. Tagad pilnīgi pats sevi nesaprotu, kāda velna pēc es to vispār dzēru, tā vietā, lai pasauktu viesmīli un palūgtu aizvākt to suslu.

IMG_1737

Paēduši, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz autobusu staciju. Nu jau ceļš ir zināms, un problēmas ar orientāciju vairs nepastāv. Atrodam Sanmarino ekspreša biļešu tirdzniecības vietu, nopērkam biļetes un dodamies uz pieturu. Pieturā dominē krievi un amerikāņi. Latviešus nudien neredz. Sākumā cilvēki satraucas, vai maz visiem pietiks vietas, bet viņi, šķiet, nav braukuši ar satiksmes autobusu, man kā rūdītām šādu autobusu izmantotājam, pametot acis uz pūli ir skaidrs, ka labi ja pusi busu piepildīsim, un tādēļ nekreņķējos, kad kādi ķīnieši varonīgi izlaužas priekšā, lai paspētu.

Braukšana uz Sanmarino ir salīdzināma ar jebkuru citu braukšanu autobusā. Sākumā tu nočeko, kā saregulēt ventilatorus, tad to kā regulējas krēsla atzveltne. Kad tas noskaidrots, tad vari sākt pukoties, ka nav kur likt kājas. Vēl labāk ir, ja priekšā sēdošais nolemj atgāzt sava krēsla atzveltni, tad vari nedaudz sapīkt, un atjaunojot pasaules taisnības smalko balansu, atlaist arī savu krēslu, padodot savu sāpi tālāk aizmugurē sēdošam. Vēl var nodarboties ar sporta veidu – fotogrāfēšana caur logu. Tā kā apvidus ir kalnains, tad laiku pa laikam paveras smuki skati, bet diemžēl logs ir nospeķots. Labi, logu vēl varētu pieciest, bet ceļmalas koki un krūmi vienmēr uzrodas brīdī, kad beidzot esi bildi iekadrējis un iefokusējis. Tad atliek vien visam atmest ar roku un lasīt grāmatu. Bet arī ar grāmatas lasīšanu nav viegli, jo autobusos, lai to darītu ir nepieciešams treniņš, lai cilvēks ar vārgāku māgu neapvemtos, vai arī nesāktu sāpēt galva.

IMG_1757

Nenoliegšu, ka brauciens uz Sanmarino ir tikai un vienīgi ķeksīša pēc, uz turieni kā uz atsevišķu valsti pērties nav jēgas. Bet, ja sanāk pa ceļam, tad kādēļ gan ne. Mans minimālais plāns ir spert kāju šajā valstelē, nopirkt viņu eiro monētas (cerams, ka tās tur nav tik uzcenotas kā Latvijā)  un ar nākamo autobusu braukt atpakaļ. Ja paliks laiks, tad izstaigāt slaveno pilsētiņu kalna galā. Autobusā gan nepārtraukti iet reklāmas, kuras aicina ceļotāju uz ekskluzīvu iespēju, kurā vilcieniņš novedīs viņus no kalna lejā uz pilsētu zem kalna, no kuras tad šie ar funikulieri varēšot pacelties uz Cietoksni un tad izstaigāt visu ar kājām. Es kaut kā uz to nepavelkos, nav jau tik daudz laika, lai pusi dienu kratītos bērnu vilcieniņā.

IMG_1762

Izkāpjam no autobusa un sākam Sanmarino apskati. Nekā jau īpaša te nav – parasta viduslaiku pilsētiņa, kas uzstutēta kalna galā. Šauras ieliņas, smuki skati uz ielejām apakšā. Dominē suvenīru veikali, kas nodarbojas ar magnētiņu, pastmarku un monētu tirgošanu. Ir vēl pāri buķiki, kuros tevi mēģina ievilināt uzrunājot krievu valodā. Vispār pēc valodas uz ielām var spriest, ka te tomēr galvenā valoda ir krievu. Tā nu kādu pusstundu mierīgi klaiņojam pa Sanmarino, cenšamies izvairīties no vietām, kurās prasa ieejas biļeti, jo aplūkot šīs mazās valstiņas unikālo arbaletu vai kādu citu auksto ieroču kolekciju man nudien negribas.

IMG_1779

No suvenīru bodēm vislabākā ir Ziemassvētku tēmai veltītā. Tur vismaz ir kas atšķirīgs, ko apskatīties. Te arī sastopam pirmos latviešus, kuri šķiet meklē F1 trasi. Man par kaunu jāatzīst, ka es par tādas eksistenci nemaz nebiju atminējies. Taču šķiet, ka kalna galā viņa noteikti nebūs. Pēc tam latvieši uz ielām sāk parādīties arvien vairāk. Ir jau, protams, interesanti klausīties savos tautiešos, kuri nemaz nenojauš, ka kāds vēl bez viņiem saprot latvju mēli. Vispār latvieti nodod arī tendence ceļot ar iepriekšējo gadu lielveikalu akciju somām, kuras godīgi iegādātas sakrājot uzlīmes. Bet ko nu es te ironizēju, mums pašiem ir kā reiz viena tāda līdzi.

Kad nu šķiet, ka viss ir apskatīts, kāpjam iekšā autobusā un dodamies atpakaļ uz Rimini. Pa ceļam vienīgā interesantā apskates vieta ir veca lidmašīnu kapsēta, varbūt aviomuzejs, kur var redzēt interesantus aparātus no aizgājušiem laikiem. Bet to jau tikai pa gabalu, jo agregāti izstādīti uz kalna nogāzes. Kad esam tikuši atpakaļ, man ir iestājusies fāze, kad viss jau ir piegriezies. Bet neko darīt, ir vēl jāapskatās pati pilsētiņa, kura ir slavena jau no Romas impērijas laikiem.

Lai cilvēkiem uz savu galvu nebūtu jāmeklē slavenās vietas, ir iespēja dabūt karti ar apskates objektiem. Jo nav trakākas lietas kā apbrīnot māju, kura nemaz neskaitās vēsturiska vērtība. Es uz šādiem grābekļiem nevēlos kāpt, un tādēļ izvēlos noteikti apmeklēt veco arku, centrālo laukumu, veco arku, strūklaku un veco tiltu. Lieki piebilst, ka neskatoties uz plānu, viss nebūt negāja tik gludi kā cerēts.

Pirmais, nejauši iekūlāmies vietējo tirdziņā, ņemama te nekā nebija, Ķīnas produkts ir Ķīnas produkts, un itāļu ādas izstrādājumi jau ar ir apnikuši. Pēc tam izrādās, ka lai tiktu uz veco arku vai vārtiem vislabāk ir iet caur centrālo laukumu, laukums liels, riņķī restorāniņi, pat sākām meklēt kur paēst. Bet tad es ieraudzīju grāmatu veikalu. Tas nekas, ka grāmatas tikai itāliski, tomēr tās ir grāmatas. Skaidra lieta, man tur bija jāiet iekšā. Vispār izskatījās, ka pilsētiņa gatavojas nekārtībām, jo laukumā dežurēja armija. Pēc vienas grāmatu bodes sekoja nākamā, un tā lēnām virzījāmies uz to arku.

IMG_1805

Arku izrādās es jau biju redzējis braucot gan uz, gan no Sanmarino, tā sanāca pa ceļam. Tuvumā pat negāju – vecs mūris, ko tur redzēt. Tad devāmies meklēt nākamos pilsētas vārtus. Vispār jau pilsētiņa smuka, kārtīga un jūt, ka mūri ir veci. Nejauši iekūlāmies tādā kā vietējo tirgus laukumā, kas bija pārņēmis dažus kvartālus. Tad ieraudzījām ēstuvi un nolēmām nogaršot jauno makaronu ražu. Paēdām ļoti labi, makaroni ar sieru un garnelēm. Šogadējie makaroni tiešām bija tik labi, ka nemaz kečupu nevajadzēja. Paēdušiem mums bija slinkums vilkties uz vārtiem un nolēmām iet uzreiz uz tiltu.

Pa ceļam gan nopētīju vietējo tirgotāju tirdzniecības vietu standartizāciju. Centrālais elements ir mikroautobuss, no kura var izvilkt nojumi. Nojumi beigās ir viegli novākt un iepakot busiņā kā jumta bagāžnieku un mantas var vienkārši sabāzt autiņā un braukt mājās.

IMG_1824

No tilta biju gaidījis ko vairāk, bet vienu gan var teikt, ja grib mūžīgu būvi, tad labāk ņemt akmens blokus. Vienīgā problēma, ka ejot atpakaļ uz centra pusi gar upes malu, tur nav īsti vietas gājējam, visu laiku jāuzmanās no mašīnām, sevišķi šaurākajās vietās. Ejot atpakaļ nākas visu laiku uzmanīties. Un tad tīri nejauši atrodam slaveno strūklaku. Pat negribu pieminēt, jo strūklaka nestrādā un izskatās visnotaļ noplukusi.

Saprotam, ka apskates objekti sevi ir izsmēluši, un dodamies uz Rimini pludmali, kur atpūsties līdz vilciena atiešanai. Pludmale forša – nedaudz vējaina, nav tik silts, lai gribētos peldēties, bet lai pagulētu saulītē – pašā laikā. Noslaistāmies te līdz brīdim, kad jāiet uz vilcienu.

Vilciens kavējas un diezgan ilgi, tas nozīmē, ka Milānā nonāksim ar nokavēšanos. Tā kā aiz loga satumst diezgan ātri, tad vienīgā izklaide ir grāmatas lasīšana. Vagonā nekas nenotiek. Ja izņemam kādu ģimenīti, kas nejēdz atrast savas sēdvietas, lai ar tās ir biļetē norādītas. Un kādu tieslietu studenti, kas šķiet brauc pa zaķi, jo visu laiku maina sēdvietas, līdz beidzot noparkojas kāda puiša klēpī.

Milānā mēs neko neskatīsimies, bet dosimies uzreiz uz autobusu, kas aizvedīs mūs līdz Bergamo lidostai. Tā kā lidmašīna lidos agri, tad esam paņēmuši viesnīcu netālu no lidostas. Galvenā sāpe ir par to, kā atradīsim ceļu pāri autostrādei. Viss izrādījās pavisam viegli, te cilvēki izlikuši zīmes un uz viesnīcu tikt bija viegli.

Šodien esmu noguris kā suns, paēdu un liekos gulēt.

26. septembris (Bergamo – Rīga)

No rīta ceļamies drausmīgi agri, viesnīca brokastis dod tādas pavisam vienkāršas, bet dikti jau ēst arī nemaz negribas. Paēdam un dodamies uz lidostu. Mājās tiekam bez nekādiem ievērības cienīgiem atgadījumiem.

Ar vilcienu pa Itāliju III

24. septembris (Florence – Rimini)

No rīta ceļamies vēlu, nav lāgā kur skriet. Aizejam brokastīs, arī te viss ir uz skaita. Bet paēst var, šķiet, ka itāļiem nav mode no rītiem pārēsties. Tad sakravājam mantas un dodamies prom viesnīcas. Pirmais apskates objekts plānā ir slavenais tilts. Vispār jau par Florenci esmu lasījis diezgan daudz, sevišķi smalki tā bija aprakstīta vienā Dena Brauna piedzīvojumu romānā. Taču es neesmu tik traks, lai pa visu varu gribētu izlodāt visas grāmatā aprakstītās vietas. Es pat to slaveno gleznu neatcerējos.

IMG_1590

Lai tiktu līdz tiltam, izvēlamies visvienkāršāko metodi, ejam līdz upei un skatāmies, kur ir tilts saukts Ponte Vecchio. Tiltu pamanīt nav grūti, taču paskatos pāri upei un ieraugu, kādu perspektīvu baznīcu. Pierunāju Maiju nedaudz pārplānot maršrutu un doties pāri tiltam, lai aizietu uz Svētā Gara baziliku. Pārejam tiltu, nedaudz paklaiņojam pa šaurām ieliņām un klāt esam. Vispār jau spēja atrast meklējamo nav nekāda lielā māksla, visur ir norādes un atrašana vairāk ir saistīta ar lasītprasmi.

Bazilika ir visnotaļ liela būve un salīdzinoši askētiska. Galvenais, ka pavēsa, es apskatu vietējos svētos un gleznojumus no Kristus dzīves, Maija pa to laiku atpūšas. Kad esmu sapratis, ka nekādas pazemes ejas un seni pagrabi te tūristam nemaz nav pieejami, metu mieru un dodamies tālāk uz slavenā tilta pusi. Taču nekad viss nenotiek tā kā plānots. Pirms iet uz tiltu pakavējamies vēl Pitti Palace laukumā. Pilī par samaksu var iet arī iekšā, bet mani kaut kā nevelk, staigāt pa telpām pētot mākslas darbus, sevišķi ja ņem vērā, ka ar to grasos nodarboties vizmaz vēl divās vietās. Tādēļ paklaiņojam pa laukumu, piesēžam. Tiekam patriekti no ieejas dārzā, izskatās, ka tur tāpat nevar līst. Ak jā un vēl iepērkam suvenīrus, nu tos ledusskapju magnētiņus, kas vēl daudzus gadus nesīs vēstīs, ka esam bijuši Florencē.

IMG_1609

Slavenais tilts ir īsts tūristu un suvenīru tirgotāju magnēts. Suvenīri mums vairs nav vajadzīgi, tā ka varam līst pāri tiltam kopā ar pārējiem tūristiem. Neteikšu, ka tas man īpaši aizrāva. Nu tilts kā tilts ar apbūvi, izskatās interesanti, bet nu nekas īpašs. Nākošais posms ir Uffizi Galerija. Maija mani mēģināja atrunāt no šī pasākuma, viņu acīmredzot nevilina klīšana pa mākslas muzeju. Mani gan vilina. Vilina tik daudz, ka esmu gatavs izstāvēt veselas trīsdesmit minūtes rindā. Lai vispār tiktu tur iekšā. Nebija jau nemaz tik grūti, Kandikrašam bija ienākušās daudz dzīvības, rinda pienāca vienā mirklī, tikai kājas bija nedaudz nogurušas. Bišķi piebesīja aiz muguras tarkšķošie itāļi.

IMG_1664

Iekšā viss atstrādāts, pārbauda somas, paskatās vai neesi terorists un vari doties uz garderobi atstāt somu. Nododu savu mugursomu ar visiem aipediem un citu ceļojumam nepieciešamo elektronikas perifēriju, domāju, gan jau ka nenospers, nenospēra arī. Un dodos baudīt mākslu. Te nu var vienuviet apskatīt daļu no pasaulslavenā kultūras mantojuma, viss savākts vienuviet gan skulptūras, gan da Vinči darbi, visādas gleznas, kuras līdz šim esi redzējis tikai mākslas un vēstures grāmatās. Liela daļa no gleznām gan ir veltītas kristīgajām tēmām. Tur lielākoties dominē mazais Jēziņš un viņa māte ar atkailinātu krūti. Jēzus mainās atkarībā no glezniecības tradīcijām no kārna puišeļa līdz pamatīgam rešņukam. Nākošais populārais temats ir austrumu gudrie, ar tiem ir piebāztas veselas zāles. Viņi mainās gan ģīmī, gan ietērpā, vienīgi dāvanas gan ir atnesuši vienas un tās pašas. Lai arī tās atšķiras vizuāli. Nu un tad daudz uzmanība pievērsta Jēzus pēdējām dienām, tur arī autori ir ļāvuši otām vaļu. Taču patiesu iedvesmu viņi izrāda dažādās svēto mocību ainu attēlošanām, tur var stundām skatīties, ko tikai pagāni nav izdomājuši, lai pieliktu punktu dieva vārda sludinātājiem.

IMG_1627

Kā jau visos mākslas muzejos un galerijās, pirmajām divdesmit zālēm ir vislielākā piekrišana. Tur cilvēki drūzmējas pie katras gleznas, pēta un lasa. Pēc pirmās pusstundas uztvere notrulinās un to nespēj uzprišināt pat nolīgtā gida uzsaucieni. Cilvēks vairs nespēj piespiest sevi apstāties, lai paskatītu Florences augstdzimuša kunga portretu, vai arī kluso dabu ar noplūktu vistu. Viņš skrien tam visam garām uz beigām apmeklētāju plūsmas ātrums pieaug ievērojam, un cilvēki vairāk laika velta skatoties zem kājām, nevis uz vecmeisteru darbiem. Un tas neskatoties uz to, ka tualete jau bija pieejama tūres vidū. Nelielīšos, es neesmu nekāds izņēmums, arī es mākslu spēju uztvert ierobežotā apjomā, un mani spēj apstādināt tikai dažas gleznas, uz kurām uzzīmēts kaut kas ķēmīgs, vai arī kāds smuks puspliks sievišķis.

Kad esam tikuši ārā no galerijas saprotam, ka ir laiks pusdienām. Taču pirms tam apmeklējam Palazzo Vecchia. Labi, ka viņi to laukumu ir uzbūvējuši tik lielu, citādi vēl nedaudz un tūristiem nemaz vairs nepietiktu vietas. Tā vietām vēl ir nedaudz brīvs. Paēdām vietējā picērijā, jāatzīmē, ka bija visnotaļ garšīgi un arī kola bija svaigi spiesta.

IMG_1699

Nākošā pieturvieta ir Florences doms. Lai tiktu tur iekšā ir jāizstāv rinda. Tūristi kā biezs, viņiem ierādīta speciāla trase. Pa ieejas durvīm iziet nevar un tamlīdzīgi sīkumi. Baznīcas iekšējā ornomentācija ir okei. Viss kā pienākas – gan krucifiksi, gan bildes no Kristus dzīves, pāris labas vitrāžas. Altāris norobežots, lai ziņkārīgie nenokasa zeltu. Ir pat iespēja nokāpt kaut kādā izstādē pagrabā. Mani gan pagrabi pēkšņi vairs neinteresē, mani interesē debesis. Izstaigājis baznīcu dodos uz zvanu torni, tas uzbūvēts atsevišķi un izskatās smuks. Tur nopērku biļeti torņu apmeklējumiem gan zvanu gan domam un speros augšā.

Pakāpieni ir ap pustūkstoti, ķāpnes ir visnotaļ šauras un burzma uz trepēm ir pamatīga. Laiku pa laikam ir skatu platformas, kur vārgākie var saņemties spēkus jaunam kāpienam. Bet tas nav priekš manis. Jebkurā tornī uz pilsētu ir vērts skatīties tikai no pašas augšas, nav vērts blandīties pa zemākiem līmeņiem, skats nebūs tas. Tādēļ kāpju vien līdz pašai augšai.

Skats uz Florences vecpilsētu nudien ir iespaidīgs. Visi jumti smuki ar dakstiņiem, var redzēt visu šīs dienas maršrutu. Cilvēku augšā nav tik daudz, lai viens otram maisītos pa kājām, var fotografēt uz nebēdu, ja nepaļaujies uz savu atmiņu. Vienīgais, kas nedaudz kremt, ir tas, ka doma skatu laukums ir nedaudz augstāks. Visu nopētījis dodos lejā, lai kāptu augšā doma tornī. Lejā tikt ir grūtāk, jo jāpalaiž pretīkāpēji, tādēļ tas aizņem divas reizes ilgāku laiku nekā tikšanu augšā.

Tiekot lejā dodos meklēt vietu, kā tikt doma kupolā. Te mani pieviļ paša gudrība. Redzēju durvis no baznīcas iekšpuses un nospriedu, ka tur ir īstā vieta. Izrādījās nekā, nācās iet pa tūristu trasi atpakaļ ārā, apkārt visai baznīcai līdz doma torņa rindai. Kad es ieraudzīju rindas garumu, sapratu, ka vēl stundu dirnēt rindā nudien negribu un devos atpakaļ uz baznīcu, lai pavēstītu to Maijai, kura nolēmusi ar sportu nenodarboties, bet mierīgi pasēdēt.

IMG_1723

Nākošā apmeklējumu vieta ir Mediči mauzolejs. To mums ir stipri rekomendējuši apmeklēt. Nopērkam biļeti un esam iekšā. Pirmo reizi redzu vietu, kurā svēto kaulu relikvāriji ir tik daudz. Te ir pilns ar dažādiem svēto pirkstu kauliem, gadās arī pa mocekles stilbam. Viss smuki noformēts, var redzēt, ka nav maz naudas ieguldīts. Šie relikvāriji ir trīs zortes. Ir tādi, kur viss ir no viena svētā, tad vari caur stikliņu pavērot kādu miroņkaulu un tikai pabrīnīties par viņa nozīmi tautsaimniecībā. Un tad ir tādi kā best of kompilācijas, kur svētos skaits svārstās no pāris līdz desmitiem. Katrs iekārtot relikvārijā noteiktā vietā, klāt pielikts uzrakstiņš. Izskatās, ka tas savulaik ir bijis tāds kā kolekcionēšanas bums. Trešais ir tāds Tuti frutti, kur kauli sagāzti vienkārši burkā. Nevienam nav bijis spēka zortēt, bet ārā mest arī žēl. Es te, protams, nemaz nerunāju par kaulu autentiskumu.

IMG_1732

Bez kauliem ir arī pati mauzoleja zāle un sarkofāgi. Jā šī vieta noteikti ir iespaidīga un monumentāla. Viss vienā marmorā un smuki apgleznots. Ir pat vietas kur pasēdēt un netraucēti visu aplūkot. Domāju, ka savulaik priekš glabāšanas šī bija stilīga vieta, ne sliktāka kā Sarkanais laukums.

Kad svēto kauli jau sāk apnikt, dodamies uz vietējo tirgu. Tajā nekā diža gan nav, lielākoties ādas izstrādājumi. Tā kā man nevajag nedz kurtku, nedz jostu, tad diezgan ātri izšaujam tam cauri. Vidū ir kaut kāds jaunā koncepta ēdiena tirgus. Tur var degustēt (par naudu) sierus vīnus un bagetes. Vispār jau vajadzētu pāris sierus ko aizvest mājās, taču tad man viņš būtu jāvazā līdzi vēl divas dienas, un ir dzirdēts ka Itālijā pie bagāžas kontroles sierus ņemot nost. Trotilu jau par sieru pārtaisīt nav tik grūti. Tādēļ atturos.

Nu plāns ir izpildīts un varam gaidīt mūsu vilcienu uz Rimini. Pasākums ir visnotaļ garlaicīgs, staigāt negribas, apsēsties nav kur, mani nedaudz viss ir piebesījis. Beigās sagaidām vilcienu, šoreiz pārbrauciens ir divos posmos. Jāpārsēžas Boloņas stacijā un tikai tad jādodas uz Rimini. Te nekādas problēmas nebija, bišķi gan nācās pasteigties, lai paspētu uz savienoto vilciena reisu.

Tikuši ārā Rimini stacijā, pirmais nopērkam biļetes atpakaļ uz Milānu. Tad ejam meklēt viesnīcu. Te nu man ieslēdzas idiota režīms, un es par visu varu mēģinu pārliecināt Maiju, ka ejam pareizi pēc kartes. Viņa sākumā aizņemta ar Sanmarīno autobusu pieturas meklēšanu, sākumā tam nepievērš uzmanību. Vēlāk gan viņa sāk man oponēt. Lai pierādītu savu taisnību velku ārā mobilo, eju uz karti un tavu brīnumu – man nav taisnība. Noskaidrojam autobusa atiešanas laikus un dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam iepērkamies vienā diennakts veikalā, dabūjam pārtiku.

Ar vilcienu pa Itāliju II

23. septembris (Dženova – Florence)

Pa nakti gulēšana nav diez ko jauka, man trūkst gaisa. Ja ieslēdz kondicionieri, tad gaiss it kā ir, bet tad ir auksti, un tā draņķa aparāta dūkšana man traucē gulēt. Ja aparātu izslēdz, tad istabā ātri iztērējas skābeklis. Ja atver logu, tad traucē pilsētas trokšņi un kļūst drēgns. Kaut kāds vājprāts – visu nakti pavadīju izvērtējot savas prioritātes, dalot laiku starp miegu, kondicionieri un svaigu gaisu. Lai kā tur arī nebūtu, no rīta biju diezgan labi izgulējies.

Brokastīs ierodamies laicīgi. Uzraksts ēdamtelpā mums paziņo, ka viens karstais dzēriens ir par brīvu, super, vismaz viena kapeja par velti būs. Rijamais ir visnotaļ nabadzīgs un piedāvājums nav īsti manai gaumei. Bet kaut kādas zaptsmaizes  sasmērēju, un lai ar kruasāni bija izlikti uz skaita, viss bija kārtībā. Ēdot ievērtēju interjeru, nekā īpaša, ja neskaita to, ka novērošanas kameras ekrāns iebūvēts mīkstās govs rotaļlietas vēderā. Kad esam iestiprinājušies, tad izejam ievērtēt viesnīcas piedāvāto āra terasi. Tā paver skatu uz ļoti šauru iekšpagalmu, dažiem jumtiem un daudz dažādiem lūžņiem. Šķiet, viesnīcas izklaides iespējas esam izsmēluši un varam doties prom.

Uz staciju mums jāiet tādēļ, lai nopirktu biļetes uz Florenci. Teorētiski to būtu varējuši izdarīt jau vakar, taču nez kādēļ nolēmām, ka pastaiga no rīta būs laba ideja. Vispār jau ir arī, jo akvārijs vēl ir ciet, un mums kā reiz ir laiks blandīties. Stāvēju pie itāļu dzelzceļa biļešu automāta un domāju, un kādēļ Latvijā nevarētu ieviest šādu sistēmu, kuram vajadzīgas visas tās n-tās kases. Uzliktu pāris šādus aparātus, un miers mājās. Iepērkam biļetes, vispār jau priekš Latvijas standartiem tās ir padārgas, un dodamies uz Akvāriju.

Dženovas akvārijs skaitās viens no krutākajiem Eiropā. Vispār tādi skaitās praktiski visi akvāriji, uz kuriem esmu gājis, bet nu šis esot īpaši labs. Viņam esot atsevišķs baseins delfīniem. Uz akvāriju dodamies pa promenādi, tur jau vietējais bizness ir izlicis savu mantu. Par laimi cilvēki nav no uzbāzīgākajiem un mierīgi stāv pie sava deķa apkrauta ar somiņām, makiem, saulesbrillēm un citiem bižutērijas elementiem. Esam gandrīz precīzi laikā pie kases, līdz atvēršanai jādirn vien kādas piecas minūtes. Tiekam pie biļetes un dodamies uz ēkas pusi.

Protams, ka tūlīt piesienas viens izpalīdzīgs afroafrikānis, kas mums parādīšot ceļu un pie reizes pārdos atslēgu piekariņu, Maija viņu atšuj. Neesam jau akli, tas akvārija uzraksts ir redzams no puspilsētas. Tā kā ir agrs rīts un cilvēku nav daudz, nav arī īsti sezona, nav ne rindu nekā, speries vien iekšā un sāc pētīt jūras dzīļu iemītniekus.

IMG_1429

Ko lai saka, akvārijs nudien ir līmenī, te var redzēt gan koraļļu rifus, gan pingvīnus, gan medūzas. Ja vēlies, var paglaudīt raju. Vienai rajai pat bija aizkritis širmis, un viņa nodemonstrēja, kā var peldēt uz muguras. Gar storēm gan neļauj grābstīties, tām nez kādēļ var ievazāt mikrobus, laikam jau vājākas par rajām. Pie koraļļu rifa akvārija acīmredzot notiek inventarizācija. Darbinieki ar norūpētu ģīmi snaikstās gar akvāriju un mēģina kaut ko atrast. Pie sevis smejos “Pazudis Nemo”. Bet nē klaunzivis visas ir vietā, to ir tik daudz, ka kādas pazušanu būtu grūti atrast. Vispār koraļļu simulācija bija viens no labākajiem akvārijiem, zivteles žiperīgas krāsainas. Tiešām būs žēl, kad uz zemes pēc divdesmit pieciem gadiem koraļļu rifi aizies nebūtībā. Pēdējo reizi kad tas notika, viņiem vajadzēja pāris miljonus gadu, lai atspirgtu.

Pingvīnu burziņa vērošana arī ir viena interesanta lieta, regulāri kāds no viņiem ienirst un kaut ko meklē, tad izlec ārā un žāvē paduses. Kad uzrodas kopējs, tad visi nolemj, ka ir pienācis svaigo brētliņu laiks un cerīgi sastājas. Diemžēl kopējs nodarbojas ar guano tīrīšanu nevis ar barošanu.

IMG_1434

Kad puse no ekspozīcijas ir apskatīta, tiek piedāvāta iespēja iziet ārā un palūkoties uz ostu. Osta kā jau osta, galvenais apskates objekts pietauvotais kruīza kuģis augstāks par visiem Dženovas zvanu torņiem un ietilpīgāks par vecpilsētu.

IMG_1444

Beigās ir palicis tikai delfīnu akvārijs. Uzreiz jāsaka, man paliek žēl šo zīdītāju, viņi iespundēti lai ar lielā akvārijā, tomēr tas nav nekas tāds, kas aizvietotu viņiem dabisku vidi. Akvārijā ir sterili tīrs betons un delfīni. Vispār jau delfīni ir gudri radījumi, un skatīšanās uz cilvēkiem viņiem sagādā tikpat lielu prieku kā cilvēkiem uz viņiem. Iespējams, ka viņi varbūt nedomā neko labu un uz tevi skatās tikai tāpēc, lai atcerētos seju, lai zinātu, kurus vajag apslīcināt, ja radīsies tāda iespēja. Mēs arī piesēžam un pārdesmit minūtes skatāmies uz viņiem darbībā. Labākais triks ir gaisa gredzens, ko izlaiž mazais delfīniņš, tas noteikti ir kāds delfīnu joks.

IMG_1484

Kad akvārijs apskatīts, laiks doties uz jūraslietu muzeju. Nav jau tālu, garām galeonai un tirgotājiem, liela stikla daudzstāvu ēka. Ja pavisam godīgi, es esmu redzējis tik daudz jūras muzeju, ka lielu entuziasmu ieiet vēl vienā es nesajutu. Sākumā paspēros garām biļešu kontrolei biļeti neuzrādījis, tad mani pasauca atpakaļ. Un tikai tad varēju sākt apskatīt Dženovas vareno jūras vēsturi. Sākumā ekspozīcija Dženovas ostas attīstība, jāpiezīmē, ka ar gadiem viņi ir pamatīgi kapitalizējuši savu līci. Tad seko neskaitāmi kuģu modeļi, sākot no dažāda izmēra Kolumba flotes replikām, galu galā Kolumbs tak ir dzimis dženovietis, līdz reāla izmēra galerai ar visiem airu soliem. Ja ir liela vēlme, var izpētīt arkebūzas un kuģa lielgabalus, pasimulēt tā pielādēšanas procesu. Ar airiem gan nekur neļauj izairēt.

IMG_1467

Papildus bonuss ir jūras briesmoņu izstāde, te atrodamas vecas grāmatas ar monstru attēliem. Īsti biezi Bestiāriji, kas sarakstīti laikos, kad cilvēki vēl ticēja, ka ir tik lielas zivis, kas spēj aprīt veselu floti, un kalmāri, kuri vēsā mierā spēj iznīcināt kuģi. Šī izstāde man nedaudz iedeva entuziasmu, un es pat spēju noturēties līdz pat kuģu instrumentu ekspozīcijai. Pēc tam sekoja stāsts par itāļu migrāciju uz jauno pasauli. Tāda kā pasažieru kuģa simulāciju, sākumā iedod tev pasi, dabū vārdu un izej visas procedūras, protams, ja pats vēlies iesaistīties. Nē, bleķa spainī nokārtoties te nevar!

IMG_1508

Pēc migrantiem uzrāpjamies uz muzeja jumta un skatāmies pilsētas ainavu. Nav slikti, tikai jumta dārza stiklu gan vajadzētu notīrīt, lai labāk redz cauri. Vēl ir atrakcija zemūdenes apmeklēšana. Maija no tās atsakās. Zemūdene ir īsta un pat atrodas ūdenī. Paņemu kasku un izstaigāju tradicionālo itāļu zemūdeni diezgan; šaura un zema, kaska mani pāris reizes izglābj no smadzeņu satricinājuma, un es jau tā lodāju trīs kūkumos sameties. No manis noteikti neiznāktu labs zemūdens apkalpes loceklis.

IMG_1512

Kad muzejs pievārēts, ir jau pusdienas laiks un sākas grūtā izvēle, kur iet ēst. Beigu beigās ievelkamies kaut kādā zivju restorānā. Nekā īpaša, mikroviļņu pārtika un, ja neņem vērā maizi un kolu, tad samērā negaršīgi. Viņi pat pamanās kartupeļus sačakarēt. Lai vai kā kalorijas ir uzņemtas, un nu vajadzētu aiziet apskatīties to domu saules gaismā. Nolemjam staigāt uz dullo pa vecpilsētu. Diena ir saulaina, ielas šauras un ir sajūta, ka pārvietojies pa milzīgu labirintu. Noklaiņojam kādu pusstundu, ieeju pāris grāmatu veikalos, bet domu tā arī neatrodam. Toties izlienam no vecpilsētas netālu no Ferero laukuma. Nekas, ejam atpakaļ uz viesnīcas pusi, netālu no tās ir funikuliera stacija, no kuras, kā Maija apgalvo, varēsim uzbraukt augšā kalnā un vērot pilsētu no augšas. Ideja šķiet laba, un pa ceļam ieejam vēl pāris grandiozās mājās, palūkojam iekšpagalmu.

IMG_1538

Funikulieris te maksā tikpat, cik pārējais sabiedriskais transports. Un ar to vien man pietiek, lai funikulieris iepatiktos. Paiet ap desmit minūtēm līdz aparāts sāk kustēties, pa šo laiku es atminos, ka biļetes te kompostrē pirms iekāpšanas, paspēju izskriet ārā un nokompostrēt, uzspēlēt Candy Crush Soda un pārbaudīt, kur esmu nobāzis biļetes braucienam uz Florenci. Augšupceļs lielākoties notiek caur tuneli un nekādus bagātus iespaidus gūt neizdevās, ja neskaita pretī braucošo funikulieri. Taču būšu godīgs, nekāds dižais iespaids no tā neradās. Pavisam cita štelle ir galastacija. Tur var uzrāpties uz stacijas terasveida jumta un skatīties uz pilsētu. Diemžēl vecpilsētai priekšā ir pieaudzis koks. Kam negadās. Tad skatāmies uz pilsētas jauno daļu un jauno ostu. Termināli ir iespaidīgi.

Tagad es lēnām sāku kūdīt Maiju, ka jābrauc atpakaļ, taču viņai galva, šķiet no augstuma apreibusi, viņa paziņo, ka iesim lejā ar kājām. Kas tad man, varu jau arī iet. Sākumā apskatāmies tūristiem izlikto karti, kas norāda iespējamos maršrutus. Kā tas viss izskatās dabā, tā arī nesaprotu, nolemjam iet uz leju, pārliecināmies, ka esam izvēlējušies pareizo nogāzi un speramies lejā.

Šķiet, ka esam uztrāpījuši pareizi, tāds bruģēts ceļš , kur neviens nebrauc un pat neiet. Riņķī augsts mūris, laiku pa laikam mūra augšpusē iebetonēti stikla gabali, lai atbaidītu mazdārziņu sirotājus. Šķiet, ka bez tūristu ceļa, šī vieta paralēli pilda arī sabiedriskās tualetes funkciju, urīna aromāts pavada tūristus gandrīz visu ceļu. Lejā tiekam pat ātrāk nekā biju cerējis.

IMG_1494

Nedaudz atpūšamies parciņā, uzrīkojam eksprespikniku uz parka soliņa. Nolemjam tagad beidzot atrast to domu un ieiet iekšā apskatīties, kas un kā. Tagad vadāmies pēc norādēm un atrodam baznīcu uzreiz. Dienā viņa arī izskatās monumentāli, vismaz no ārpuses noteikti. Iekšā ir labi pasēdēt – vēss, var skatīties kā ar metāla stieņiem savilkta centrālā eja, laikam pamatplāns nespēj kompensēt velvju spēka sadalījumu. Tikuši ārā nopērkam saldējumu un dodamies uz staciju.

IMG_2874

Gaidot vilcienu ir svarīgi zināt, kurš ir tavs vagons un kur tas pienāks. Ja nepaveicas, vari kātot gar vai cauri visam vilcienam. Diemžēl mūsu pašreizējais perons šādas norādes nesniedz. Tādēļ garlaicības mākti izdarām prognozes par mūsu vagona apstāšanās vietu. Brauksim mēs pa maršrutu Dženova – La Specia – Piza – Florence. Vagona piestāšanas vietu neuzminējām, bet vilciens ilgi uzkavējās, lai paspētu gan aiziet līdz īstajam vagonam, gan iekārtoties savā vietā.

Vilcienā nodarbojos ar grāmatu lasīšanu un pa logu neskatos. Skatos tikai galvenās stacijas. Florences stacija ir liela, ne tik liela kā Milānas, bet liela. Dodamies uz viesnīcu, izmantojot kartes izdruku. Kas to būtu domājis, ka būs tik viegli. Vienīgais šķērslis ir ielas šķērsošana pie stacijas, tur gari sarkanie un tramvaja sliedes, pa kurām tramvaji pārvietojas reti. Šķērsojot ielu pārkāpjam daudzus ceļu satiksmes noteikumus.

Arī šī viesnīca patiesībā ir pārbūvēts dzīvoklis. Piezvanām pie durvīm, tur mums pretī noskrien administrators, uzved mūs pa trepēm augšā. Acīmredzot ir liela iespēja nomaldīties. Tiekam pie istabiņas, kura ir tīri tā neko, ja neskatās uz aizkariem, tie gan izskatās nedaudz apdeguši, toties istaba plaša un bidē netraucē nokļūšanu līdz podam

Ar vilcienu pa Itāliju I

22. septembris (Rīga – Milāna – Dženova)

Šogad esam nolēmuši veltīt pāris dienas Itālijas apceļošanai. Šādai lietai nav nekā labāka par pasažieru vilcienu. Viņi pienāk un atiet no pilsētu centriem, nodrošina ērtu transportu, kura laikā pasažieris var mierīgi lasīt grāmatu un vai vērot apkārtni pa logu.

Lidmašīna uz Milānu izlidos tikai pusdienas laikā, tādēļ no rīta vēl var pašeptēt pa māju. Man visa šeptēšana aprobežojas ar pārdomām, ko es lasīšu Itālijā, un vai fotoaparātam ņemt līdzi lādētāju. Līdzņemamo drēbju daudzums ir minimāls, jo viss pašam uz muguras vien būs jāstiepj. Lietus jaku nudien nebija vērts ņemt līdzi. Kad viss sapakots un pasu esamība pārbaudīta, dodamies uz lidostu. Pie iekāpšanas lidmašīnā var pilnībā novērot latvieša rindā stāvēšanas tikumu. Cilvēki pārdesmit minūtes pirms iekāpšanas uzsākšanas jau ir iestājušies rindā. Paskatos apkārt, varbūt kaut kur izlikts paziņojums, ka visiem nebūs vietas un nāksies stāvēt kājās. Nē, nekur nekas tāds rakstīts nav. Apsēžamies un gaidām līdz cilvēku kļūs tik maz, ka rindā vairs nebūs jāstāv.

Pats lidojums ne ar ko īpašu neizceļas, lielākoties izklaidējos lasot grāmatu. Ko gan citu es varētu darīt? No Malpensas mums ir divas opcijas nokļūšanai Milānā – braukt ar vilcienu vai ar autobusu. Ja godīgi, tad vilciena esamība man kaut kā ir izkritusi no atmiņas, lai gan reizi ar to esmu noteikti braucis. Labi, ka Maijai ar atmiņu ir labāk, citādi būtu aizšāvis ar autobusu. Tas ir salīdzinoši ilgāk. Nopērkam biļeti biļešu automātā, vēlāk mēs ar to nodarbosimies katru dienu. Vienīgi man sagādā problēmas biļešu nokompostrēšana, automāts ne par ko nevēlas uzspiest laika reģistrāciju. Bakstu tik ilgi, līdz aparāts nočirkst un biļete nokompostrējas. Tikai vēlāk atkodu, ka nepietiek biļeti vienkārši iebāzt aparātā, nākas to vajag piespiest kreisajā pusē, tikai tad automāts viņu atpazīst.

Tikuši Milānas stacijā, nopērkam biļetes uz Dženovu. Nevar teikt, ka lētas, bet gabals arī ir pieklājīgs. Līdz vilciena atiešanai ir mazliet vairāk par stundu. Tādēļ aizejam paēst, restorānā, kurš, kā visi ēdināšanas analītiķi apgalvo, ejot uz grunti, iegriežamies grāmatu veikalā. Kas man patīk itāļu stacijās, ir grāmatu veikali, Milānas centrālajā stacijā tas ir milzīgs. Pilnīgi žēl, ka neprotu itāliski, būtu nopircis vismaz desmit kilogramus ar komiksiem. Bija jau arī grāmatas angļu valodā, taču izrādīju neticamu gara stiprību un neko nenopirku, lai gan pētīju grāmatas vismaz piecpadsmit minūtes.

IMG_2856

Vilcieni Itālijā ir nopietna lieta. Mani gan baidīja, ka reģionālie var trāpīties visādi, bet galvenās līnijas esot normālas. Mūsu vilciens pieskaitāms pie normālajiem, tam vagons sadalīts atsevišķās kupejās, kurās var sēdēt seši pasažieri. Vietas numurētas un biļetē norādītas, tādēļ nekādu problēmu, atrodi savu vagonu, rausies iekšā un sēdi nost. Vienīgais, kas nedaudz kaitina ir itāļu pasažieri, tie ir komunikabli līdz ārprātam, savā starpā sapazinušies jau pēc pāris minūtēm un sarunājas. Viena pasažiere prot arī angliski, vismaz grib komunicēt šajā valodā un veic aptauju par kindles lasītājiem. Tā kā kupejā tādi ir trīs cilvēkiem, tas nodrošina viņu ar neizsmeļamu sarunu tematu. Nekā īpaši interesanta ārā pa logu nav.

Laiku pa laikam vilcienā itāliski kaut kas tiek paziņots. Pēc viena no paziņojumiem, redzot, ka mēs sēžam absolūtā mierā un acīmredzot ne velna neesam sapratuši, lielā runātāja mums pavēsta, ka Dženovas stacijā esot ielikta bumba un pienāksim mēs divdesmit minūtes vēlāk, vai iespējams vispār nepienāksim. Forši, mēs pastāstam par līdzīgu ligu Rīgā, kur laiku pa laikam kādas uzmanības apdalīts cilvēks plēš šo apnicīgo joku. Tad saruna pārsviežas uz aktuālāko dienas tematu – migrantiem. Izrādās, viņa ir žurnālists un bijusi Latvijā, tagad viņai vajag zināt, kā mums sastāv ar migrantiem. Gandrīz vai jādod Raivja Dzintara koordinātes, tam noteikti ir ko teikt par migrantiem!

Ja arī Dženovā nonākam ar nokavēšanos, tad es to nemaz lāga nepamanu. Jo man nav ne jausmas kādā laikā mums vajadzēja tur vispār pienākt. Vispār jau varētu paskatīties biļetē un tad pulkstenī, bet tas būtu par daudz no manis prasīts. Nākošais uzdevums ir atrast viesnīcu. Pēc kartes iznāk, ka jāiet taisni līdz klosterim un tad pa labi iekšā šķērsielā. Ja paveiksies, tad atradīsim uzreiz.

IMG_1379

Ejot uz viesnīcu sapratu, man šī pilsēta ļoti patīk. Vismaz vecpilsēta noteikti, iekšā es vēl nelienu, bet redzot šaurās ieliņas, kas iet uz ostas pusi un namus ar milzīgiem iekšpagalmiem, man ir sajūta, ka atrodos īstā viduslaiku pilsētā. Ja celtne ir publiska vai reliģiska, tā ir vienkārši monumentāla, ko vērts ir sieviešu klosteris, kurš mums kalpo kā orientēšanās punkts, un pat Garibaldi tunelis, kas redzam tālumā no augšas, ir pilnīgi apbūvēts.

IMG_1411

Šī ir viena no dīvainākajām viesnīcām, kuru esmu redzējis. Sākumā ir jātiek iekšā pa daudzdzīvokļu mājas durvīm. Tad var riskēt braukt ar šaubīga paskata liftu vai kāpt pa kāpnēm. Lai tiktu iekšā viesnīcā ir jātiek cauri dzelzs durvīm un tikai tad esam recepcijā. Tur mums izstāsta standarta lietas, iedod atslēgu un varam doties uz numuriņu. Nezinu, kā viņi to ir pamanījušies, bet mājas vidū viesnīcai ir pat foajē divu stāvu augstumā, droši vien, ka agrākos laikos te ir bijis kruts dzīvoklis.

Istabiņa ir maza un jūtams, ka ar ventilāciju te būs problēmas. Ir jau gaisa kondicionētājs, bet tas īsti skābekli nepiegādās. Tualete ir tāda, ka pat cilvēkam ar vidēju augumu nav iespējams apsēsties uz poda nesalaužot ceļgalus. Toties ir bidē, tam gan jākāpj pāri, ja vēlies pasēdēt uz poda. Visādi citādi ok. Logs ir aizvērts, taču atverot var redzēt pretējās ēkas arhitektūras detaļas, vēlāk vakarā atklāšu, ka tur ir novilkta arī vads, kas visu laiku iet uz īso, sprakšķ kā velns, bet korķi acīmredzami labi nolāpīti un ārā nesit. WiFi gan ir par brīvu un labā ātrumā. Iekārtojušies nolemjam doties pastaigā pa pilsētu.

Viesnīcnieks izsniedz mums karti un apstāsta, kur iet. Tā arī lāgā nesapratu, vai viņš teica, ka pa vecpilsētā vakarā nav vēlams staigāt pa nomaļām ielām, vai arī vienkārši tur nav ko darīt. Sadabūjuši orientierus, dodamies pastaigā. Aizejam līdz centrālajam laukumam, tur smuka strūklaka. Tad pastaigājamies vadoties pēc norādēm, lai rīt dienas laikā jau varētu klenderēt pa pilsētu kā profesionāļi.

IMG_1402

Izskatās, ka te cilvēki vakarā ir īstie tusētāji. Visur salasījušies bariņos un kaut ko šeptē. Tīri nejauši aizejam līdz Domam, tā ir superīga celtne. Kādam ir ienākusi galvā spoža ideja, būvēt to pārmaiņus no baltiem un melniem akmeņiem. Izskatās kā no lego, bet skats monumentāls. Pēc tam redzu norādi uz vēl kādu baznīceli, speros iekšā šaurā ieliņā, taču tur pēc kāda laika šaubīgu elementu īpatsvars kļūst tik liels, ka nolemju labāk iet uz ostu.

IMG_1409

Rīt mums ir plānā iet uz Akvāriju (viens no labākajiem Eiropā) un Jūras muzeju, no tā neko daudz nesagaidu. Uz promenādes bizness iet pilnā sparā, vismaz pārdevēji noteikti nav aizgājuši mājās, var nopirkt pufaikas, somiņas, saulesbrilles un citus štruntus. Tas noteikti vietējai afroafrikāņu minoritātei nodrošina iztikšanu. Ievērības cienīgs objekts ir galeonas modelis 1:1 mērogā. Tagad esam nedaudz piekusuši un nolemjam iet atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam iepērkam pārtiku vakariņās, pavakariņojam numuriņā un liekamies gulēt.

%d bloggers like this: