Navigate / search

Ire of the Void (Arkham Horror) by Richard Lee Byers

Par vienu no šīs sērijas grāmatām es jau esmu pavēstījis – “The Deep Gate”. Pie šīs es ķēros jau ar zināmām bažām, jo man personīgi nešķiet, ka stāsta kvalitāte ir galvenais šo grāmatu izdošanas kritērijs.

Miskatonikas Universitātes profesors Normans Viters (Norman Withers) ir kļuvis par savu kolēģu apsmiekla objektu. No daudzsološa astronoma viņš ir kļuvis par atstumto. Viss sākās ar publikāciju, kurā Normans pavēstīja par sešu zvaigžņu pēkšņu pazušanu, pēc tās labākajā gadījumā kolēģi viņu uzskatīja par ķertu. Vienudien universitāte ierodas kāds Alberta Einšteina skolnieks, kurš nodarbojas ar telplaika praktisko izpēti. Normans iesaistās šajos eksperimentos un no zināšanu meklētāja kļūst par vajāto.

Šo stāstu es ierindotu labo stāstu kategorijā. Galvenajiem varoņiem šeit ir motivācija un patiesi piedzīvojumi. Viņu dialogi un saskare ar pasauli ir dabiska un nerodas samākslotības iespaids. Normans ir astronoms, kurš zaudējis visu savas apsēstības dēļ. Tās sešas zvaigznes ir sagandējušas viņa karjeru, viņš pats saprot, ka publicēt nepārbaudāmas lietas ir diezgan muļķīgi, taču nav gatavs atkāpties un vada savu mūžu bezcerīgos fenomena pierādījuma meklējumos. Einšteina audzēknis, ļauj viņam saprast, ka ne viņš vienīgais ir ideju apsēsts un te viņš saredz iespēju izmainīt savu dzīvi.
Sižets ir piedzīvojums, kurā autors visnotaļ brīvi runā par telplaika caurumiem un radījumiem, kas gar tiem snaikstās. Viss ir atbilstoši Lovkrafta mitosam, ir radījumi, kuru uzmanību labāk nepievērst, jo tas var būt nāvējoši. Visa notiekošā izskaidrojums ir tematiski pseidozinātnisks un galvenais, ko lasītājs paņems sev līdz, ir, ka pēc iespējas vajadzētu izvairīties no taisniem leņķiem, jo tieši tie ielaiž pasaulē citādos.

Varoņa izaugsme sižeta kopumā ir nedaudz pārspīlēta, deviņdesmit lapaspušu laikā Normans no bārdaina astronoma kļūs par tikpat bārdainu Švarcnegera tipa komandosu, un izplosīsies vietās, kur parastie mirstīgie parasti dreb šausmās. Viņa problēmu risināšanas metodes liecina, ka, iespējams, astronomija nemaz nav tas amats, kurš viņam padodas vislabāk.

Lieku stāstam 8 no 10 ballēm, ja patīk Lavkrafta mitoss, tad šis ir virs vidējā. Labs piedzīvojums, interesanta pasaules interpretācija, varoņiem izdodas iegūt nelielu telpiskumu. Un pats galvenais – aizķeras atmiņā.

The Deep Gate (Arkham Horror) by Chris A. Jackson

Reizēm galda spēļu izdevējiem nākas pielietot īpašas mārketinga viltības, lai nopārdotu spēļu kārti pa padsmit eiro. Pat vis rūdītākajam galda spēļu cienītājam ir vajadzīgs attaisnojums tādiem tēriņiem, jo šis jau līdzinās Magic the Gathering kāršu cenām. Fantasy Flight Games šo cenu risina ar stāstu, tu jau pērc stāstu, kurai līdzi nāk tā viena kārts. Protams, ka man pašam ir grūti saprast, kādēļ es šo grāmatu nopirku tās kārts vai stāsta dēļ.

Sailasu Māršu (Silas Marsh) vienmēr ir vilinājusi jūra. No savas dzimtās vietas Innsmouth viņš aizlaidās jau mazs būdams. Apceļojis visas pasaules jūras, viņš nolēma nodarboties pats ar savu biznesu, un nu kā maza kuģīša īpašnieks pārvadā kravas starp Arkhamu un Kingsportu. Taču pēc vecāku zaudēšanas jūras vilinājums ir pieņēmies spēkā. Naktīs viņam rādās murgi, kuri piepildīti ar asiem zobiem, pleznainām rokām, spīdošām acīm, kas raugās no okeāna dzelmes. Neviens no atlikušās ģimenes nevēlas viņam izskaidrot šos sapņus. Nu vismaz tā bija līdz brīdim, kamēr viņa dzīvē neparādījās bibliotekāre ar dīvainu manuskriptu Prophesiae Profana, kas paredz pasaules galu un tikai Silas Māršs var viņu novērst.

Nezinu, kādi ir autora citi darbi, bet šo nu es nesauktu par spožu. Tiem, kam jau ir zināma Arkham Horror pasaule, šis darbs neko jaunu nepavēstīs. Galvenais varonis ir diezgan vienkāršs, bez nekādas personības, kura galvenās īpašības ir – jūrnieka prasmes, šaubīga izcelsme, staigāšana bez krekla un spēja izkalkulēt koordinātas. Papildus viņam tiek dota iespēja iesaistīties dialogos ar bibliotekāri un baidīties no saviem murgiem (lasi – iespējamās nākotnes). Dialogi nav diez ko asprātīgi un fināls ir puslīdz paredzams, izlasot pusi no grāmatas.

Lielais noslēpums un kataklizma pēc savas būtības ir globāls notikums, taču pret to gan zemes iedzīvotāji, gan senās rases izturas ar apbrīnojamu vienaldzību. Labi, grāmatu ar mainīgām koordinātēm var uzskatīt par traku murgu, bet zivjcilvēki, kuri gaida savu lielo uznācienu, taču varēja pakustināt savas spuras, lai virzītu uz prieku lielo lietu. Iespējams, ka viņi 100% paļaujas uz pareģojuma piepildīšanos un tādēļ nemaz neiespringst par Mārša jaunskunga rosīšanos, aprobežojoties vien ar sīku kaitniecību.

Tagad nedaudz apoloģijas autoram. Rakstīšana jau izveidotā franšīzē noteikti uzliek papildus slogu, autors nevar izvērsties, jo varoņi jau radīti pirms desmit gadiem, pa teikumam vien ir izveidota viņu biogrāfijas, pasaule ir veidota no tādām pašām drumstalām, kuras jāsavieno spēlētājam lasītājam. Tā neizbēgami, katrs rada pats savu pasauli un jebkas cits šķitīs pamatīga ģeķība. Arī uzrakstītais stāsts nepalika pašam autoram un aizies kompānijai, tādēļ nav jēgas iespringt un izlikt labāko, domāju, ka šis ir gadījums, kad autora atlīdzība (šis gan ir pieņēmums) ir samērojama ar kvalitāti. Grāmatas pozitīvākā lieta ir tās plānums, lieku 4 no 10 ballēm. Ja nesi dziļi iepēries Arkham Horror spēļu franšīzē, tad nav vērts tērēt laiku.

Skyward (Skyward #1) by Brandon Sanderson

Man plauktā stāv viena šī autora grāmata –puslasīta, taču tas man neliedza iegādāties šo un sākt tūlīt lasīt . Mani vienmēr var aizraut ar jaunas pasaules apsolījumu, un šī grāmata solīja ļoti daudz. Cilvēces pēdējās paliekas, kas dodas pēdējā cīņā uz planētas Detrīts. Nerimstoši citplanētiešu uzbrukumi, kuri vēlas cilvēkus nobumbot akmens laikmetā. Grāmatas galvenā varone Spensa jau no bērna kājas vēlas kļūt par pilotu, cīnīties ar krelliem un vest tautu pretī uzvarai. Taču ir viena problēma – viņas tēvs bija nodevējs, un nodevēji nevienam nepatīk.

Citēšu multeni Turbogliemezis “Neviens sapnis nav par lielu un neviens sapņotājs par mazu.” Autors cieši pieturas pie šīs nodrāztās frāzes, veidojot savu stāstu. Mums ir kārtējā supervarones dzimšana, kurai brīnumainā kārtā izdodas pārvarēt visus šķēršļus ar attapību un milzīgu veiksmi. Ne katram gadās atrast ar ūbertehnoloģijām pārbāztu kosmosa kuģi. Nu labi, Navigatora lidojumā ar tā bija, bet tur nebija pilotu akadēmijas.

Grāmatas sākums ir visnotaļ savdabīgs, un man radās aizdomas, ka autors eksperimentē ar to, cik klišejisku stāstu lasītājam var iebarot. Viņš savā ziņā stāsta jau zināmo mazā bērna karavīra metastāstu, īpaši nenovirzoties no aritmētiskā vidējā. Sabāž tajā daudzas neloģiskas lietas, kuras pēc tam mēģina cītīgi izskaidrot. Taču visa tā izskaidrošana ir, maigi izsakoties, samākslota. Paņemsim to pašu Detrītu, kas ir kāda izbijuša kosmiskā forta planēta. Forts augšā vēl daļēji funkcionē, un tikai tas attur krellus no masveida uzbrukuma. Krelli arī tā vietā, lai nobombītu cilvēkus no orbītas ar kosmiskajiem lūžņiem lien smērēt savas pseidopodijas paši.

Savukārt cilvēkiem Detrīts ir īsta zelta ādere – kur tu vēl vari atrast kaujas kosmosa kuģu fabrikas līniju? Cilvēkus, kuri pēc pāris lidošanas stundām ir gatavi cīnīties ar krelliem kā līdzīgs pret līdzīgu. Es teiktu tāda kauja par Britu salām planētas mērogā. Arī ar resursiem nav nekādas problēmas – tie paši krīt no debesīm.

Lasīju un domāju, vai ir vērts lasīt tālāk, visu laiku cerēju, ka autors kaut kā pagriezīs stāstu tā, ka viss apslēptais taps atklāts un man nāksies uz stāstu paraudzīties no cita skatupunkta. Vispār jau beigās tā ar bija, un no sākuma man tas pat šķita visnotaļ labi pagriezts. Taču kad atgāju no varenās kaujas līdzpārdzīvojumiem es sapratu, ka autoram mani tā arī neizdevās īsti pārliecināt. Grāmatas pasaule ir interesanta un brīnumu pilna, taču sižets pat kā tāds ir lasīts tik daudz reizes, un šis neizcēlās ar ko īpašu. Tādēļ grāmatai 7 no 10 ballēm.

Discovering the Mammoth: A Tale of Giants, Unicorns, Ivory, and the Birth of a New Science by John J. McKay

Grāmatai ar šādu nosaukumu vienkārši nevar paiet garām, tas nebūtu normāli. Ieraudzīju, paņēmu un stiepu uz kasi. Mani mamuti ir aizrāvuši no bērnības, un vēl astoņdesmitajos cerēju, ka kaut kur uz kādas Arktikas okeāna salas vēl klīst šīs sugas pārstāvji. Neizslēdzu arī iespēju, ka kādu atkausēs un tas atdzīvosies. Diemžēl nekas no tā nav piepildījies, nu visas cerības uz gēnu inženieriju.

Vispār jau ir diezgan dīvaini atklāt kaut ko, ko paši vien esam noslaktējuši. Cilvēkiem mamuti savulaik bija spēcīgs pārtikas atspaids. Autors pat iet tik tālu, ka nedaudz atbalsta hipotēzi, ka cilvēki aiziešanai no Āfrikas un migrācijai pa visu pasauli ir izmantojuši tieši mamutu takas. Bet tas tik tāds pieņēmums.

Senajiem grieķiem ar mamutu kauliem nebija nekādu problēmu, tie tika ieskaitīti ciklopos. Ja pareizi paskatās uz mamuta galvaskausu, tad var labi redzēt vienas lielas acs dobumu. Otra teorija bija Titāni, kuru krituši karā ar dieviem. Visiem viss bija skaidrs un nebija nekādu brīnumu. Problēmas sākās apgaismības laikmetā, kad laiku pa laikam būvējot kādu pagrabu, tika uzieti mamuta kauli. Situāciju sarežģīja apstāklis, ka milžu skeleti tos atrokot ātri izira, atstājot tikai cietākās skeleta daļas. Protams, ka vainoti tika racēji, jo tiem rokas auga no ne tās vietas. Uzņēmīgi ļaudis to, kas palika pāri, izstādīja kā milžu atliekas.

Un te sākas īstā mamutu atkal atklāšana. Septiņpadsmitajā gadsimtā ķirurgi un dakteri aptuveni zināja, kāds izskatās cilvēks un tādēļ lēnām nonāca pie secinājuma, ka mamuta skelets nevarētu būt milža skelets. Papildus problēmas radīja fakts, ka neviens tā īsti nebija redzējis beigtu ziloni un tādēļ mamutam reizēm pienācās vieta ūdensdzīvnieku kārtā. Un es te nemaz nesāku runāt par reliģisko aspektu, kur visiem mamutiem vajadzēja apslīkt visneiedomājamākajās vietās. Kad noskaidrojās, ka mamuts varētu būt zilonis, viss nostājās savās vietās, bija skaidrs, ka tie ir no Hanibāla ziloņu ekspedīcijas. Taču ar laiku šie ekspedīcijas ziloņi parādījās tādā skaitā, ka vecie ģermāņu milži ar’ šķita tīri laba ideja.

Populārākā mamutu atlieka bija mamutu ilkņi, tos gan uzskatīja par ziloņkaula paveidu un izmantoja tāpat kā pretindi, universālu ārstniecības līdzekli pret visādām kaitēm. Astoņpadsmitā gadsimta sākumā ziloņkauls un mamuta atliekas bija kaut kas līdzīgs bitkoinam, kurā visi sagrūda naudu un tirgus nogāzās. Ar laiku atklājās, ka lielākā ziloņkaula daļa nāk no Sibīrijas, kur to ieguva no milzīgiem apakšzemes kurmju līķiem, jo šie kurmji mira ieelpojot gaisu un redzot sauli. Viss liecināja, ka tā arī ir, izņemot faktu, ka vienīgie, kas šos kurmjus redzēja bija ziloņkaula vācēji.

Es atvainojos, ja jums jau likās, ka grāmata ir trakoti interesanta. Vietām ir, bet lielākoties tā ir visnotaļ garlaicīga lasāmviela ar sīku un smalku zinātniskās polemikas izklāstu. Autors vietām atkārtojas, reizēm lēkā hronoloģijā un lasot ir pamatīgi jācīnās ar miegu. Ja dikti neinteresē mamuti, tad lasīšana būs pārbaudījums. Pat man bija grūti saprast, kādēļ pašas interesantākā daļa bija izlaistas. Piemēram, atbilde uz jautājumu, vai piramīdu būvniecības laikā uz zemes vēl bija mamuti, par mamutu migrācijas ceļiem. Tā vietā mēs dabūjam visnotaļ pasausu paleontoloģijas rašanās vēsturi, kas koncentrēta uz mamutiem. 8 no 10 ballēm, faktoloģiski iespaidīgs informācijas krājums, bet ikdienas lasīšanai pārāk garlaicīga.

Tumšmute: Haosa sākums (Darkmouth #3) by Šeins Hegartijs

Iesāktus darbus pusratā neatstāj, iznāca jaunā Tumšmute, bija vien jālasa. Galu galā jāpārliecinās, ka savam bērnam neiesmērēju ko nelasāmu.

“Visu laiku neveiksmīgākajam leģendu medniekam pienācis laiks atkal uzvilkt bruņas un ņemt rokās eksikatoru, jo piedzīvojumi turpinās. Fins ir piedzīvojis tik daudz. Turpmāk viņš ar savu dzīvi varēs darīt, ko vēlas, vai ne? Nekā nebija! Patīk Finam tas vai ne, viņam jākļūst par kārtīgu leģendu mednieku. Taču pēkšņi sākuši pazust cilvēki, bet leģendas uzrodas vietās, kur tām nevajadzētu būt. Brūnijs nebeidz sūdzēties, un tuvojas tik liels uzbrukums, ka uz Fina pleciem uzkrauta vai visa pasaule.”

Sāksim ar galveno – grāmata joprojām ir aizraujoša, lai arī pasaules ir tās pašas un varoņi ar’ nav mainījušies, viņu piedzīvojumi liek izraut grāmatu vienā rāvienā. Skaidra lieta, palīdz bildes, bet jebkuram mazam lasītājam grāmatas ātra lasīšana ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem. Nekas tā nenokauj lasīšanas garu kā progresa trūkums. Te Finam kopā ar lasītāju piedzīvojumu nudien nepietrūks. Vēl jo vairāk – pat Brūnijs beidzot piedzīvos savu lielo uznācienu uz skatuves un būs viens no galvenajiem cīnītājiem.

Apsēstās puses leģendas nudien nav mierā ar izveidojušos situāciju, viņiem cilvēku pasaule ir iekārojams upuris, bet vārti uz to ir aizvērti. Labi, ka viņiem ir līderis, kurš apzinās, ka principā nav neatrisināmu problēmu, vajag tikai stipri vēlēties (izsist kādus zobus, iegrūst neticīgos kādā bedrē) un viss piepildīsies.

Tagad nedaudz maitekļu – vislielākās problēmas man bija saprast galvenā arhiļaundara motivāciju. Iespējams, ka puisim aizgājis pa fāzēm un atriebība ir kļuvusi par pašmērķi, tas nav nekas negaidīts. Taču tik daudz izspiest no atraidītas jaunības mīlestības vecumā, kad hormonālā sistēma jau ir nostabilizējusies, nešķiet ticama. Pārsteidz viņa vēlme sarežģīt savu atriebes plānu līdz ārprātam. Nav jau nekāds brīnums, ka viņam mūždien kaut kas noiet greizi. Izskatās, ka viņš tā arī nekad nespēs mācīties no savām kļūdām, un tas viņu beigās arī piebeigs.

Autors ir arī nedaudz atmetis ar roku pasaules būvniecībai un izmanto iepriekšējo grāmatu materiālu, līdz ar to stāsta struktūra ir palikusi pavisam vienkārša. Lielais piedzīvojums ar dažām papildus sižeta līnijām. Papildlīnijas ir humoram, pamatlīnija – Fina tēla attīstībai. Fins vairs nav nekāds nīkulis, kurš nevar trāpīt mantikorai, viņam ir jāizaug, jāizglābj sava pilsēta un jācenšas saprast notiekošais. Viens no labākajiem blakusižetiem bija veltīts Leģendu mednieku pārvaldošās organizācijas ierēdņu sūrajai ikdienai. Tie lielākoties ir cilvēki, kas audzēti par medniekiem, taču dzīve piedāvā cept bulciņas vai rakstīt iekšējās kārtības noteikumus, taču arī viņiem ir ambīcijas un labi nodomi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja esi izlasījis iepriekšējās, tad izlasīsi arī šo un nākamo arī. Šī ir vairāk veltīta nebeidzamam piedzīvojumam ar rūdītākam lasītājam sagaidāmu iznākumu. Ir visnotaļ grūti iedomāties, ko autors vēl spēs izspiest no ceturtās grāmatas, bet to jau redzēsim!

Salvation (Salvation Sequence #1) by Peter F. Hamilton

Šis bija impulsa pirkums, ieraudzīju grāmatbodē, atpazinu autoru un pirku nost. Niansi, ka man jau ir pāris nelasītas šī autora grāmatas, mani neatturēja. Šai pat nenācās ilgi gaidīt lasāmo sarakstā, izlasīju praktiski uzreiz.

2204. gadā cilvēce jau ir pamatīgi izpletusies Saules sistēmas apkaimē. Kopš tehnoloģija ļauj teleportēt cilvēkus uz jebkuru vietu, kur atrodami teleportācijas vārti, enerģija un transports vairs nav problēma. Šķiet, nu viss – var dzīvot pārticībā un laimē. Pa lielam jau tā arī ir, kas negrib dzīvot zem megakorporāciju jūga, tie ir laipni gaidīti Utopijā. Viss ir jauki, līdz 89 gaismas gadu attālumā no zemes cilvēku zonde neuzduras avarējušam citplanētiešu kuģim, kurā atrodas septiņi miruši cilvēki. Lietas izmeklēšanai tiek nosūtīti ietekmīgi cilvēki, no kuriem viens ir citplanētiešu spiegs.

Es jau biju piemirsis to, cik autors ir labs stāstītājs. Viņa uzbūvētā nākotne satur visu, ko vien Zinātniskā fantastika var saturēt, teleportācija, citplanētieši, mākslīgais intelekts, gēnu tehnoloģijas, megakompānijas, alternatīvos sabiedrības modeļus un apdraudējumus cilvēcei. Autors ar visu šo bagātību prot labi tikt galā, nepadarot fonu par centrālo grāmatas tēlu. Centrālie ir cilvēki, bet tehnoloģiju apraksti ļauj joņot lasītāja iztēlei.

Stāsts nav standarta lineārais, te lasītājam tomēr nedaudz nāksies papūlēties, lai saliktu mozaīkas gabaliņus kopā. Galvenais stāstījums, neizbēgami atsauks atmiņā Dena Simonsa Hiperionu, arī šeit ceļojumā uz citplanētiešu kuģi ceļotāji viens otram stāsta savus stāstus, kas beigu beigās sevī ietver atbildi uz centrālo grāmatas jautājumu – Kas ir šie citplanētieši? Atbildi varēs saprast tikai pašās beigās, kā tam ar labā darbā būtu jābūt. Bet līdz beigām lasītājs tiek izklaidēts ar dažāda žanra stāstiem.

Visi šie stāsti tādā vai citādā mērā ir saistīti ar Olyix civilizāciju, kuras zvaigžņu kuģis ir noparkots netālu no saules sistēmas. Cilvēce viņus uztver dažādi, bet galvenokārt viņi tiek uzskatīti par nekaitīgiem kosmosa ceļotājiem, kuri ir ķerti ar savu reliģiju, bet īpašas briesmas cilvēcei nerada. Viss, ko viņi vēlas, ir uzpildīt sava kuģa antimatērijas krājumus, lai turpinātu ceļu.

Laiku pa laikam mēs tiekam pārnesti tālākā nākotnē, un te cilvēki bēg no ienaidnieka. Šeit cilvēki gatavojas neizbēgamajai cīņai, ražo ieročus, trenē kareivjus un dodas tālāk uz citu planētu, pirms viņus atrod ienaidnieks. Šeit tiek ziedotas daudzas kultūras vērtības, lai nodrošinātu rases izdzīvošanu, cilvēki tiek ģenētiski modificēti, lai būtu efektīvāki un gudrāki. Šis ir tikai ievads nākotnes grāmatām.

Te nu nonākam līdz galvenajai grāmatas problēmai, ar kuru saskarsies cilvēki, kas nav morāli gatavi izlasīt piecsimts lappušu garu ievadu. Šeit neskatoties uz visu ņemšanos un stāstīšanu, sižets nepavirzās uz priekšu ne par milimetru. Varoņi ir labi uzrakstīti, viņu motivāciju var saprast, bet viss, ko viņi stāsta, jau ir noticis un vairs neatstāj lielu ietekmi uz nākotnes notikumiem.

Šis ir izcils kosmiskās operas piemērs, lasītājam jāsagatavojas uz biezām grāmatām, kuras izraus cauri vienā acumirklī, un gribēsies vēl. 9 no 10 ballēm.

Likteņa zobens by Andžejs Sapkovskis

Pagāja gandrīz divi gadi līdz latviski izdeva Ragaņa cikla otro grāmatu, pirmā ir apskatīta šeit. Vispār arī šo grāmatu es jau biju lasījis un tamdēļ īpaši ar gaidīšanu neaizrāvos. Protama lieta, ka grāmatu bodē es viņai garām tā vienkārši paiet nevarēju, nācās vien pirkt nost un lasīt cauri.

Tāpat kā pirmā grāmata, arī šī ir stāstu krājums, kurā apkopoti īsāki un garāki stāsti iz Ragaņa, pazīstama arī kā Baltā Vilka vai Geralta dzīves. Ja tā pavisam godīgi, tad pavisam izcils ir tikai viens stāsts un visām pārējām grāmatām vajadzīgs tikai pats pēdējais. Viss pārējais ir labi un ļoti labi stāsti, kas apaudzē ar “gaļu” Geralta pasauli. Bet nu nedaudz par katru.

Iespēju robeža” – šis ir tas izcilais stāsts par pūķiem, prinčiem, pūķu kāvēju arteļiem, burvjiem un ragaiņiem. Var teikt, ka savā ziņā šis ir tipisks svētceļnieku stāsts, kurā ceļā uz mērķi sastopas visnegaidītākie cilvēku un ne tikai pārstāvji. Katram no viņiem ir savs uzskats par pasaules kārtību un savu vietu tajā. Personāži spilgti un izcili izveidoti. 10 no 10 ballēm.

Ledus drumsla” – šis ir stāsts par mīlestību, veco labo Geralta un Jeneferas mīlestību, par kurai pat videospēlēs tiek veltīti veseli saidkvesti. Šeit ir par to, kā var būt mīlestība starp ļoti vecu un mūžjaunu burvi un ragani, kuru pasaulē piecieš, jo viņš vēl ir vajadzīgs. 8 no 10 ballēm.

Mūžīgā uguns” – šis ir no ļoti labajiem, par kāda doplera mēģinājumiem iekļauties pilsētas dzīvē. Par to, ka reizēm visas pasaules vajātam radījumam var piegriezties bēguļot pa mežiem un gulēt zem koku saknēm, reizēm ir jādod sev iespēja izsisties jaunajā pasaulē, pielāgoties cilvēkiem un sākt jaunu dzīvi. Nedaudz komisks, bet tai pat laikā labs stāsts par ksenofobiju un apkārtējo bailēm, ka kāds, kuru ir ierasts ienīst un nolinčot uz vietas, patiesībā var būt labāks par tevi pašu. 9 no 10 ballēm.

Nedaudz pašaizliedzības” – nedaudz pārveidots stāsts par mazo nāriņu un progresu, nāriņas nemaz nav tik dumjas, lai ielaistos apšaubāms darījumos kāju iegūšanai, un prinči nav tik uzņēmīgi, lai tiktu pie žaunām. Dzīvei pie jūras ir savi plusi, bet ja uz zemes briesmoņi ir daudzmaz apsisti, tad jūras dzelmē pat Krakens var šķist niecīgs neradījums. Bet laiki mainās, un, iespējams, pat briesmoņiem vairs jūrā nebūs vietas. 9 no 10 ballēm.

Likteņa zobens” – šis ir Ciri stāsts, par to kā Geralts viņu pirmo reizi sastapa, par to kā rodas ragaņi un kā tikt pie jauniem skolēniem. Te ir driādas, elfi, genocīds, vienu vārdu sakot skarba pasaka, kurā nevienam nav garantētas laimīgas beigas. 8 no 10 ballēm.

Kopumā jauks fantāzijas stāstu krājums, kas spēs pavilkt jebkuru fantāzijas žanra cienītāju. Joprojām varēs palasīt par grūtām izvēlēm starp mazāko ļaunumu, par cilvēku bezgalīgajām iespējām sevi mānīt ar savu izredzētību, vilkt paralēles ar mūsdienu tehnoloģiju progresu un padzīvot pasaulē, kas mainās, bet vēl ir saglabājusi pietiekamu devu no savām burvestībām. Iesaku!

Vēsais Prāts by Ieva Melgalve

Pērngad izlasīju šo grāmatu, bet uzrakstīt savas domas par to kaut kā nesanāca laika. Ziemassvētki, Jaunais gads un fakts, ka reizēm ir grūti saņemties un uzrakstīt. Tomēr tagad, kad esmu nedaudz ierāvis vīnu, šķiet, ka varētu būt īstais brīdis savu domu uzlikšanai uz “papīra”.

“Ir upuris – savā dzīvoklī vannā nogalinātu atrod ekstravaganto zinātnieci Helēnu, kuras aizraušanās ar krioniku radījusi šķelšanos gan viņas draugu, gan ģimenes vidū. Ir izmeklētājs, kura skaidro priekšstatu par to, kā iekārtota pasaule, kājām gaisā sagriež šī dīvainā nozieguma izmeklēšana… Pirmais jautājums, protams, ir: kurš no Helēnai tuvajiem cilvēkiem paveicis slepkavību? Bet otrs: vai noziegums tiešām ir noticis? Un, ja tā, tad kāds tieši?”

Grāmatu var lasīt vismaz divējādi. Gan kā detektīvu, gan kā ieskatu mūsdienu zinātnes sasniegumos. Var lasīt arī visu kopā, es tā arī darīju. Nav jau tā, ka es būtu baisais krionikas speciālists, bet es esmu diezgan liels šīs lietas skeptiķis. Un tas, iespējams, nedaudz pabojāja manu entuziasmu par šo grāmatu. Bet ne tik daudz, lai viņa man nepatiktu.

Īsumā, autore ir izvēlējusies saistošu un nedaudz šaušalīgu vedu, ka lasītājam galvenajos vilcienos pastāstīt par krioniku. Krionika pēc būtības ir cilvēku smadzeņu (ja bagātāks visa ķermeņa) sasaldēšanas process, kurš iespējams spētu saglabāt cilvēku ar visām atmiņām un personību tālajai nākotnei, kad tehnoloģijas būs pietiekoši attīstītas, lai apziņu ieliktu citā ķermenī, robotā, datorā vai kādā citā nesējā. No populārzinātniskā viedokļa viss ir vislabākajā kārtībā, gribi vai negribi, bet uzzināsi, kā iekonservēt savas smadzenes vislabākajā veidā. Protams, šai lietai velkas līdzi visi morāles un ētikas apsvērumi, kas ir miris un kas ir dzīvs, kas būs “augšāmceltais”. Nedaudz pielikta arī kristiešu interpretācija savdabīgajā Lidijas interpretācijā. Lai viss nebūtu aplam bioloģiski, te ir nedaudz dronu.

Pats detektīvs nav nekas sarežģīts un balstās uz tīri sadzīvisku premisu – miera laikos varbūtība, ka tevi nogalinās pazīstams vai tuvs cilvēks, ir daudz augstāka, nekā krist no svešinieka rokas. Līdz ar to grāmata ir tāda moderna “Nakts Mežāžos”, aizdomās turamos var skaitīt uz rokas pirkstiem. Un arī patiesais vainīgais ir un paliek katra lasītāja ziņā. Negribas jau dikti samaitekļot, bet finālā pirkstu var parādīt uz daudziem, galvenais ir izvēlēties savu motivāciju.

Varoņus autore ir izvēlējusies nudien kolorītus, Helēna ir zinātniece, Satu cilvēks, kura dzimums mainās atkarībā no noskaņojuma, Ivars – izmeklētājs ar diezgan fleksiblu likumu interpretāciju, Pēteris – kuram netrūkst savas problēmas, bet viņš ir talantīgs zinātnieks. Visi kopā viņi grāmatas izlasīšanu padara par triviālu pasākumu. Iespējams, ka te savu lomu spēlē salīdzinošais plānums un interesanti izvēlētās detektīva dekorācijas.

Man ir gadījies lasīt autores iepriekšējos darbus, ir jāatzīst, ka šis nedaudz zemāka līmeņa par “Mēness teātri” un “Mājas bez durvīm”. Tādēļ lieku 8 no 10 ballēm, ir grūti tik plašu tēmu izvērst tik plānā grāmatā un man šķiet, ka šī ir no tām grāmatām, kur vērtējums pēc izlasīšanas būs diezgan atkarīgs no priekšzināšanām krionikā un tās ētiskajiem aspektiem.

Отягощенные злом, или Сорок лет спустя by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Fledis, patiesībā dāvinājums skanēja šādi: “ Runājot par sērijām- vai Tev ir pazīstama sērija Novaja fantastika? Pieļauju, ka tagad ir vairākas ar šādu nosaukumu, bet es domāju to maziņo 80. beigas, 90. sākums. Maziņa visās nozīmēs. Pirmkārt, to inspirēja brāļi Strugacki, un tā kā duets drīz izbeidzās, tad paguva iznākt tikai 4 grāmatas. Toreiz tā tika pozicionēta kā 4. viļņa fantastika. (Diez, kāds vilnis ir tagad- 9.?) Otrkārt, grāmatām ir mazais formāts un tās nav biezas, var noturēt vienā rokā. Ar Taviem tempiem Tu, domājams, varētu lasīt ar katru aci savu…”

Tad nu, lūk, uz gada beigām es pieķēros šai grāmatu sērijai. No deviņdesmitajiem daudz kas ir mainījies, autori ir pamanījušies savus īsdarbus darbus pārrakstīt, nu tie ir daudzlappušu grāmatas. Pasteidzoties notikumiem priekšā, manta ir kļuvusi labāka. Šī ir sērijas pirmā grāmata, kas sastāv no trīs stāstījumiem. Pirmais ir par Demiurgu un kādu Agasferu Lukiču. Kāds Sergejs Manohins – astrofiziķis pēc profesijas, ir noslēdzis kontraktu ar Lukiču. VIņa teorija izrādīsies pareiza, bet viņš ar sirdi un dvēseli kalpos Demiurgam. Demiurgs savukārt klaiņo pa pasauli un meklē cilvēku ar lielo burtu. Lai ar projekts turpinās gadsimtiem, nekas vēl nav izdevies, visi pie viņa nākošie nespēj atbrīvot pasauli no ļaunuma. Nu te ir tāds smalks vēstījums par to, ka pasaule bez ļaunuma nav iespējama un pat Dievs, ja tāds būtu, iejaucoties varētu visu sačakarēt vēl vairāk. Agasfers Lukičs kļūdaini tiek uzskatīts par mūžīgo žīdu, bet tā nav taisnība. Kas viņš ir patiesībā, ieteiktu izlasīt pašiem!

Otrs stāsts ir Igora Mitarina dienasgrāmatas fragmenti. Igors ir topošais pedagogs 2030-tajos gados, PSRS ir demokratizējusies un sabiedrība meklē jaunus attīstības ceļus. Viņš mācās pie paša slavenā G. A. Nosova. Šeit centrālais temats ir subkultūras, par to, kas ir pieņemams, kas nav, par relatīvismu, par t,o vai var ļaut atsevišķām sabiedrības daļām degradēties, un kas no tā visa var sanākt. Vai šāda degradācija ir jaunas paradigmas veidošanās, kura nākotnē būs acīmredzama, vai vienkārša atmešana ar roku. Sabiedrība trīsdesmitajos nav vēl tikusi diez ko tālu, taču tas nav galvenais Nosovs ir tas potenciālais Cilvēks.

Trešais stāsts ir par Jāni, vienu nu kristus mācekļiem. Neteiksim, ka Evanģēlija traktējums atbilstu jebkādiem kanoniem. Jānim vienkārši nav paveicies, viņš jaunībā bijis bandīts, tad piesities Jēzum un pēc Lieldienām atsācis savu lielceļa laupītāja darbību. Taču tā sagadījās, ka viņš novāca ne to cilvēku un kļuva nemirstīgs.

Man jau ir vājība pret Strugacku darbiem, viņi raksta koncentrēti un dod daudz vielas pārdomām. Vēsture tiek savīta ar izdomājumu kā Jāņa stāstā, tur apakšā ir vesels traktāts par to, kā tiek pārrakstīta vēsture un atliek vien pateikt “Tas viss bija, bet ne tā”. Es nemaz nerunāšu par daudzajām atsaucēm uz vēsturi un literatūru, to var izpīpēt tikai kāds nopietns krievu literatūras pārzinātājs. Iespējams, ka tas kas man vienkārši šķita citāts, paver citu vēstījuma interpretāciju. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, savdabīga, filosofiska un aizraujoša grāmata.

Saules kodols by Johanna Sinisalo

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Es, protams, viņu iepirku jau pērnajā decembrī, bet uz izlasīšanu gan mani pamudināja gada beigu tuvošanās. Būtu diezgan traki neizlasīt uzdāvinātu grāmatu līdz laikam, kad, iespējams, tikšu pie jaunas grāmatas. Sameklēju plauktā un sāku lasīt.

Romāna “Saules kodols” darbība norisinās biedējoši pārvērstā Somijā, kuras pilsoņi – jo sevišķi sievietes – tiek selekcionēti un stingri kontrolēti. Aizliegtas ir pilnīgi visas baudvielas un pat čili, kam piemīt ne tikai narkotiskas, bet arī daudz bīstamākas īpašības. Romāna izteiksmīgo oriģinalitāti pastiprina hibrīdžanrā apvienotā somu melanholijas izpausme, ziemeļzemju leģendas un mitoloģija. Autore aicina lasītājus nebaidīties no romānā sastopamās fikcijas, ironijas un satīras, šie līdzekļi kalpo par lielisku paņēmienu, lai asprātīgi un pārspīlējot norādītu uz mūsu sabiedrības problēmām: dzimumu nelīdztiesības, varas struktūru un cilvēku mijiedarbi, cilvēku un dabas attiecības.

Anotācija, lai ar’ labi uzrakstīta, iekļauj sevī tirgus segmentēšanas slengu, sak, nemaz nav īsta distopija, bet vairāk sociālais komentārs. Acīmredzot arī Somijā neviens negrib, lai viņa grāmatu pieskaitītu kādam no zinātniskās fantastikas vai fantāzijas apakšžanram. Bet nav jau tā, ka es izlasīju anotāciju vien.

Šī grāmata sarakstīta kā tāda puzlīte. Ir pāris skatapunkti, kuri mums vēsta par “moderno” Somiju, kurai ir izdevies atšķirties no visas pasaules, izvēloties eigēnikas augstākos ideālus, cenšoties izaudzēt paklausīgus pilsoņus un beidzot piejaucēt sievietes. Sadalot tās Bērnu dzemdēšanai derīgajās un nederīgajās. Beidzot sistēma ir sākusi dot augļus. Galvenās varones Vannas (agrāk Veras) stāsts ir par viņas mēģinājumiem pielāgoties un reizē aizbēgt no sistēmas. Viņa ir ieklasificēta elojās (sievietes, kuras piemērotas ģimenes veidošanā), bet tas pateicoties vecmāmiņas pūlēm un pašas atjautībai. Dvēselē viņa ir morloka (ģimenei nederīga sieviete). Valstī, kurā viss prātu izmainošs ir zem sausā likuma, atliek vien tādas eksotiskas vielas kā kapsicīns. Tad vēl ir viņas “vīra” skatījumus, viņš ir disidents, kurš vāc naudu, lai aizbēgtu no valsts. To visu atšķaida izvilkumi no eloju mācību grāmatām, kurās valsts oficiālā propaganda vēstī par Somijas izvēles tālredzīgumu un īpašumu.

Kas man grāmatā patika, tas ir valsts atsvešinātība no sabiedrības. Somijā ir absolūta kontrole pār cilvēku dzīvēm un likteņiem, taču tai pat laikā tā ir tik bezpersoniska, ka tieša iejaukšanās nemaz nav nepieciešama. Pilsoņi paši ir tik labi sevis kontrolētāji, ka valstij nākas iejaukties tikai atsevišķos gadījumos. Taisnība jau ir galvenais ir noturēties sākumā, un tad jau lieta aizies pati no sevis. Lieki piebilst, ka šajā Somijā vadošā loma ir vīriešiem, sievietēm labākajā gadījumā ir intereses objekta loma. Tās, kurām būtu pašām savas domas par kaut ko ārpus ģimenes lietām, jau sen ir izskaustas.

Visvairāk piebesīja tā kapsicīna mitoloģizēšana. Tas izskatījās pēc ne pārāk veiksmīga autores mēģinājuma pēdējā brīdī kaut cik jēdzīgi salikt visus punktus uz i. Iespējams ka kādam tieši šis šamanisma, prāta atbrīvošanās no ķermeņa aspekta patika, bet man beigas likās tieši tikpat ārpusromāniskas kā Vannas šamaniskie ceļojumi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, “Kalpone stāstu” šī grāmata nepārsit nedz stāsta struktūras, nedz tēmas aptveršanas ziņā. Bet lasīt var un vajag.

%d bloggers like this: