Navigate / search

The Sixth Extinction: An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

The Sixth Extinction An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

Nu jau salīdzinoši ilgu laiku lasu fantāziju, zinātnisko fantastiku vai padomjlaiku literatūru, populārzinātniskās grāmatas bija palikušas novārtā. Nolēmu laboties un palasīties kaut ko par bioloģiju. Izvēle krita uz grāmatu, kas solīja man pavēstīt daudz ko par sugu izmiršanām.

Pēdējā pusmiljarda gadu laikā uz zemes ir notikušas piecas lielas globālas masu izmiršanas. Tajās uz Zemes mītošo organism bioloģiskā daudzveidība pēkšņi saruka līdz minimumam, un pagāja daudzi gadu miljoni līdz dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Tikai jau bez izmirušajām sugām. Mūsdienās zinātnieki novēro Sestās izmiršanas sākumu, šī pēc sava vēriena pārspēj jebkuru asteroīda triecienu. Šoreiz galvenais vaininieks ir pats cilvēks.

Mani vienmēr ir interesējis jautājums, kas nāks pēc cilvēkiem – telepātiski tarakāni vai teļa lieluma žurkas. Cilvēks ar savu attiekmi “bizness kā vienmēr” ir  diezgan sagandējis pasauli. Kādā brīdī parasts hominids pēkšņi kļuva par invazīvu elementu ekosistēmā un sāka pārveidot to pēc savas iedabas. Diemžēl joprojām šī pārveidošana notiek vairāk neapzināti un neprognozējot sekas. Šķiet, darām jau to kopš industriālās revolūcijas sākuma, kas gan varētu notikt? Taču lietas notiek, mēs neesam nekādi speciālisti dzīvnieku sugās un mierīgi varam nepamanīt kādas vardes vai gliemeža nozušanu. Kad problēma ķer lielākos lopus vai kokus, tad pamanām, piemēram, to ka kastaņiem ir dīvainas lapas. Taču lielākoties vilciens jau sen ir aizgājis.
Grāmatas autore ir uzņēmusies saprotamā valodā balstoties uz pašas redzēto un izpētīto atstāstīt, kādēļ cilvēks nevar dzīvot viens pats pasaulē. Ja arī esi dominējošā suga, tas ir ne tikai bonuss, bet arī atbildība. Katra nodaļa tiek veltīta noteiktai tēmai, kuras visas kopā stāsta par procesiem, kurus radījis cilvēks un kuru dēļ bojā iet daudzas sugas. Ja gribi apmeklēt koraļļu rifus, tad to nevajag atlikt uz ilgu laiku, jo okeāna ūdens skābuma izmaiņu dēļ iespējams uz zemes iestāsies kārtējais bezkoraļļu periods. Koraļļiem līdzīgi radījumi, ja reiz pazūd, tad uz daudziem gadu miljoniem līdz evolūcijas rezultātā rodas jauns uzņēmīgs organisms, kas pielāgojas šādam dzīves veidam. Līdz ar koraļļiem aizies visa viņu ekosistēmu, un okeāns lielākoties atkal pārvērtīsies par tuksnesi.

Superīga bija nodaļa, kurā tika runāts par tropu mežu saglabāšanu, tropu mežos sugu daudzveidīga lielākoties ir unikāla katrā vietā, un atstājot lielāku meža pleķi rezervātam, tas nudien problēmu nerisina. Daudzām sugām ir nepieciešams noteikts areāls, kurā slēpties, meklēt pārtiku un vairoties, un lielākoties tas ir daudz lielāks par pāris kvadrātkilometriem. Nekad nebiju aizdomājies, kāpēc pie mums ir tikai pārdesmit koku sugas, kamēr tropos to ir simtiem. Standarta izskaidrojums – mums tomēr pirms pārdesmit tūkstošiem gadu te bija ledus laikmets, un pagaidām līdz mums ir nokļuvuši tikai tie augi, kuri spēj izturēt noteiktus apstākļus.

Nodaļa par parazītsugām, kuru izvazāšanai pie vainas ir cilvēku darbošanās, parāda, ka jaunā Pangeja nudien nenāks par labu sugu daudzveidībai, un ar laiku, iespējams, visi pasaules stūri būs vienādi. Un visas sugu daudzveidība labākajā gadījumā glabāsies sasaldētu šūnu veidā speciālos institūtos. Ironiski, ka vislielākais parazīts skatoties globāli ir cilvēks, kurš savu uzvaras gājienu sāk jau pustūkstots gadu atpakaļ izkaujot Austrālijas mega faunu, un tagad jau tas viss notiek industriālos apjomos, kura mērogu mēs tikai tagad sākam apjaust.

Grāmatā lieku 9 no 10 ballēm. Ja interesē bioloģija, nedaudz satrauc cilvēku attieksme pret dabu, noteikti izlasiet! Pat ja mūsu izraisīto pārmaiņu dēļ iesim bojā kā suga, varam būt droši, ka pēc desmit miljoniem gadu, kad žurkas teļa lielumā veiks izrakumus, viņas mierīgi pēc fosilajām liecībām varēs noteikti, ka ir notikusi globāla bezprecedenta sugu izmiršana.

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.

Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …

Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.

Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.

Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.

Лесовик. Рудники (Лесовик #2) by Евгений Старухин

Лесовик. Рудники (Лесовик #2) by Евгений Старухин

Turoties uz litRPG viļņa, nolēmu izspiest maksimumu no šī žanra, lai uz kādu laiku varētu likties mierā. Šo grāmatu nopirku, jo nevienas citas veikalā nebija. Vāku es nesauktu par uzmundrinošu, un arī par autoru dzirdēju pirmo reizi. Šai konkrētajai pat bija grūtības noteikt, kura tā ir pēc kārtas ciklā, tikai tagad, rakstot apskatu, es uzzināju, ka šī ir sērijas otrā grāmata.

Jevgēņijs Altmirā ir pazīstams kā Ļesoviks. Liktenis viņam ir lēmis izciest šajā virtuālajā pasaulē sodu par noziegumu, kuru viņš nav izdarījis. Papildus tam viņš salecas ar vietējām kriminālajām autoritātēm, un ja vien neizveidotos draudzība ar šahtu žurkām, viņam klātos pavisam grūti.

Ja parasti es šajā žanrā jūsmoju par pasauli un citām lietām, tad te no pasaules ir šahta, rūda un žurkas. Nerunāsim par standarta elfiem, cilvēkiem un orkiem. Šajā jomā man nav ko daudz stāstīt, lai ar kopā ar galveno varoni pa raktuvju tuneli esmu staigājis vairākas reizes. It kā jau ir pasauli aprakstoši elementi, bet te nekā tāda brīnišķīga un tikai autoram unikālu nespēju atrast.

Ar pašu varoni ir vēl švakāk, viņam ir sešpadsmit gadu. Viņam patīk mežs un viņš vienmēr atminas vectēva mācīto. Iespējams, ka pirmā grāmata tam rada kontekstu, bet te sešpadsmitgadnieks ir attīstīts ne pa knapu. Varētu šķist, ka zonā viņam jau ir ne pirmais soda izciešanas termiņš. Kad runa ir par kontraktiem, tad šķiet, ka mūsu varonis ir vismaz ar pārdesmit gadus lielu pieredzi advokātu kantorī. Tas viss kopumā rada nelielu kognitīvo disonansi un varoni vienkārši nav iespējams uztvert nopietni.

Ar paša teksta rakstīšanu autoram gan nav problēmas, būsim godīgi no raktuvēm, žurkām un cietumnieku barakas ir visnotaļ grūti izspiest episku piedzīvojumu. Tādēļ arī nekā episka te nav, grāmata ir tikai kārtējais pakāpiens Jaroslava dzīves kāpnēm, kur noteikti sērijas divdesmitajā grāmatā viņš pārņems Altmira pasauli savā paspārnē. Man gan ir aizdomas, ka es to nepieredzēšu, jo šī grāmata pat pēc maniem standartiem īsti nevelk uz tādu, kuru es gribētu lasīt.

Bet nu pie litRPG sastāvdaļas, arī šeit nav nekā oriģināla, cik var noprast galvenajam varonim ir izdevies apmānīt sistēmu izvēloties 100% sāpju sajušanas mehānismu. Tas kaut kādi rada viņam labvēlīgus apstākļus. Sava varoņa izveidē arī tiek piemērots “nestandarta” īpašību kopums, kur līdz šim daudzmiljonu spēlē neviens nekad nav izmantojis. Lai nu tā būtu.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, bada laikā lasīt var, bet ne uz ko izcilu cerēt nevajag. Iespējams autors vēl pilnībā nav attīstījis savu talantu un nākošās būs labākas, bet ar šo sākt iepazīšanos ar litRPG žanru es neieteiktu.

PS. Zinu jau zinu, ka īstenībā gribējāt uzzināt, kā šajā grāmatā ir ar kvestiem! Ar kvestiem ir tikpat oriģināli, kā jebkuras standartspēles saidkvestiem. Nosit pagrabā žurkas, savāc tik daudz rūdu un aiznes šo priekšmetu tam. Tas ir nekā oriģināla vai aizraujoši sarežģīta.

Восемь секунд удачи by Артём Каменистый

Восемь секунд удачи by Артём Каменистый

Pusgadu noturējos un atkal norāvos. Man ir uznācis kārtējais litRPG lasīšanas trakums. Es jau apjaušu, ka grāmatām nav nekādas literārās vērtības un, ka tas ir tas pats kā skatīties kādu spēlējam datorspēli. Bet ko tu padarīsi, kaut kas mani tai visā pasākumā pievelk.

Galvenais varonis ir ticis pie segvārda Čīteris un rit viņa sestā dzīve. Pavisam ir simts, šķiet daudz, bet ja nenoveicas tās var pakāst visai ātri. Neviens nezina, kas notiek pēc simtās dzīves, tādēļ labāk neriskēt. Cik nu tas ir iespējams atrodoties zombiju pilnā pasaulē.

Tā kā mēs visi zinām, kas notika ar Njašu iepriekšējā grāmatā, tad autoram nākas piespēlēt Čīteram jaunu ceļabiedru. Tas ir cietis kaujā ar botiem, nav nedz acu nedz pus galvas, taču augsta līmeņa spēlētājiem tas tāds nieks vien ir un īpaši netraucē. Nav aizmirsti arī iepriekšējās grāmatas ienaidnieki, tiem uz Čīteru ir zobs. Sižets ir vairāk pārgājiens ar kvesta elementiem, kvests gan ir tik vispārīgs, ka vairāk saucams par mērķi aiz horizonta. Taču tā kā tas laiku pa laikam tiek pārtraukts ar cīņām un levelapiem, tad nekā nenotikšana nemaz nav tik acīm redzama. Vēl vairāk autoram kauju apraksti ir stiprā puse un lasot tu ceri, ka viņam pēkšņi neuznāks doma visu izskaidrot un sačakarēt labu stāstu.

Ja godīgi tad grāmata ir tāds levelapa apraksts, galvenais varonis nodarbojas ar vāju pretinieku fārmošanu un stipro “nejaušu” močīšanu. Šī grāmata žanrā ne ar ko īpašu neizceļas, galvenais varonis darbojas pēc standarta principiem, nedarīt neko sliktu bez vajadzības, bet ja kāds uzbrauc tad dod pretī. Arī šeit Čīteris savu niku nav dabūjis tāpat vien viņam kaut kā ir izdevies atrast bagu spēles Sistēma. Kaut kas viņā ir tāds, kas to nosit no iestādītajiem parametriem, līdz ar to pati spēle nekādas problēmas nesagādā. Autoru var uzteikt, par veidu, kā viņš nolēmis attīstīt savu varoni, lai lasītājam spēle neliktos idiotiska, zemā līmeņa spēlētājiem sistēma uzliek intelekta blokatoru, tas ļauj autoram uzreiz neinvestēties pasaules kopsakarību attīstība, jo viņa varonis taču ir pajoliņš un tās vienkārši neredz. Lasītājs ar nevar piesieties, vilks paēdis un kaza dzīva.

Šī ir vieglā grāmata, kur ātri var izraut cauri un atpūtināt smadzenes. Nekas daudz jau prātā neaizķersies un bez galvenā varoņa pārējie atšķiras tikai ar vārdiem un to kurā pusē viņi ir. Pasaule nav melnbaltā un tas vien jau ir pozitīvi. 7 no 10 ballēm kvalitatīva smadzeņu košļene, lasīšu vēl.

The Gene: An Intimate History by Siddhartha Mukherjee

The Gene An Intimate History by Siddhartha Mukherjee

Šī ir grāmata – rekordiste, sāku lasīt pērnā gada augustā, pievārēju simts lapaspuses un atliku malā uz nenoteiktu laiku. Viņa man goodreads vaļājās gandrīz gadu kā lasāmā.

Grāmatas autors man jau bija pazīstams no grāmatas “The Emperor of All Maladies”, kas bija ļoti labs stāsts par vēzi. Šeit apskata saistītu tēmu, gēnus , iedzimtību, iedzimtās slimības. Tas viss tiek sasaistīts kopā ar zinātnes progresu, tehnoloģiju attīstību. Par zinātniekiem, kuru darbs ļāvis saprast evolūciju un ģenētiku. Netiek aizmirsts pat Aristotelis un Pitagors.

Teikšu uzreiz, ja gribi izlasīt viegli uztveramu tekstu par gēniem, gēnu inženieriju un to, kā mēs tikām tur, kur mēs esam, iesaku izlasīt tieši šo grāmatu. Katra nodaļa ir kā saistošs stāsts, vai tā būt veltīta Mendeļa karjera, vai Vatsona un Kirka atklātajai DNS struktūrai. Autors aiz gudriem konceptiem nepazaudē cilvēkus ar visām to vājībām un ambīcijām. Autors nevairās rakstīt par kļūdām, par eksperimentiem, kas aizgājuši šķērsām, par zinātniekiem, kuru ambīcijas lika ignorēt izpētes protokolus. Netiek piemirsts pat Mengele un tas, kādēļ viņa pētījumiem nav bijusi nekāda jēga.

Ja esi liels ĢMO pretinieks, tad arī nevajag vairīties no šīs grāmatas, autors pasniedz faktus un nevienam necenšas uzspiest kaut kādu viedokli. Es lai ar esmu lasījis par šo tēmu diezgan daudz, uzzināju pāris jaunas lietas. Piemēram, to ka pāris bada gadi var atstāt paliekošu ietekmi uz nākamajām paaudzēm. It kā tas konfliktē ar faktu, ka ģenētiskais materiāls nemainās no tā nodevēja personīgās pieredzes, tā jau arī ir, taču mainās gēnu ekspresija. Vai tā ir tiesa vai nav es vēl papētīšu, jo būtu dumji ticēt autoram uz vārda.

Daļa no grāmatas ir veltīta ētiskas dabas jautājumiem, kuri rodas manipulējot ar gēniem. Vai ir labi uzbūvēt savu bērnu perfektu jau pirms tā dzimšanas? Vai ir vērts spēlēt loteriju un censties uz veiksmi, vai tomēr investēt gēnu terapijā un dabūt to ko grib? Cik ilgs laiks paies līdz kaut kur kāds pētnieks nolems ķerties klāt cilvēka modificēšanai? Vai dažādas mūsdienu ģenētiskās terapijas metodes ir attaisnojamas? Katram no šiem jautājumiem apakšā ir pa piemēram, jā, eksperimenti jau ir notikuši un notiek. Būtu naivi cerēt, ka tik spēcīgs instruments tiks noslēpts kādā tumšā istabā un neviens to neizmantos. To ienākšana ikdienā ir tikai laika jautājums.

Interesants bija arī autora ģimenes stāsts, kur daļa no viņa radiniekiem sirgst ar šizofrēniju. Šī slimība ir bijis viens no iedvesmas avotiem šai grāmatai. Autoru ir vadījusi vēlme izprast, kādēļ cilvēks var dzīvot normāli un tad pēkšņi viņa DNS sagrauj sava organisma dzīvi. Vēl vairāk, nododot šo defektu nākamajām paaudzēm.

Ļoti dziļa un izglītojoša grāmata 10 no 10 ballēm. Ja interesē ģenētika, tad lasāma obligāti.

#Fudzi161km by Mārtiņš Zvīdriņš

fudzi161

Maija beigās biju pieveicis pārgājienu Kolka – Dubulti un dziedēju savas daudz cietušās kājas. Vienu brīdi man ienāca prātā ideja papētīt šī pasākuma organizētāja internetā atstāto nospiedumu. Lapa pa lapai, un uzdūros šai grāmatai. Par to savā blogā bija uzrakstījusi Līga, un uz viņas vērtējumiem es paļaujos. Nolēmu grāmatu iegādāties, grāmatu veikalos nebija, domāju ok – ibooks jau nepievils – pievīla. Sāku pētīt vairāk, izrādās, ka grāmatu savulaik izdevuši ar pūļa finansējuma palīdzību un tā pieejama ierobežotā skaitā. Rakstīju uz internetā atrasto adresi pašam autoram. Par laimi man grāmata vēl bija pieejama, samaksāju un ko tu domājies – man grāmatu uz mājām piektdienas vakarā piegādāja pats autors! Cepuri nost par tādu servisu!

Pati grāmatas anotācija gan ir visnotaļ pieticīga un nemaz īsti neatklāj grāmata saturu. “Stāsts par kādu Latvijas Nacionālās Operas biļešu kontrolieri, kurš kļuva par mākoņkilometru tirgotāju un devās skrējienā apkārt Fudzi vulkānam Japānā. Stāsts kā pasaka, kas varētu atgadīties ar katru no mums.”

Ja esi cilvēks, kurš uzskata, ka autobiogrāfijas prot un drīkst sarakstīt tikai vīri ar sirmām bārdām, tad droši vari tālāk nelasīt. Grāmatas autoram nudien vēl nav sirma bārda, un ko nu tur slēpt, arī pats teksts nemaz nav literāri pieslīpēts. Taču rakstītajam ir viens bonuss, kas pārsit visus trūkumus – tas nāk no sirds. Vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kuri spēj tā atklāti izlikt savu dzīvi uz papīra, neko daudz neslēpjot un rakstot, kā ir. Pat ja ar kaut kas ir piemelots, tad es to nespēju ieraudzīt.

Vispirms gribu pateikties autoram par to, ka nu es beidzot saprotu, kas ir tas RuneScape. nodaļu izrāvu cauri vienā piegājienā. Varbūt tādēļ, ka pašam patīk datorspēles un nekad neesmu smādējis labu stāstu par tām. Taču šī nudien nav tā grāmatas daļa, kas man deva īpašu pievienoto vērtību, īstās nodaļas bija skriešana apkārt Monblānam un #Fudzi161km. Par Fudzi pasākumu es biju tviterī jau lasījis, lai gan, iespējams, autora izklāsta stils man smadzenēs iedēstīja viltus atmiņas (tā ar gadās). Mani ultramaratonistu pasākumi un viņu trases ir interesējušas. Pašam gan skriešana riebjas no bērna kājas, bet noklundurēt pārdesmit kilometrus neliekas nekas traks. Varu uzreiz pateikt, ka ceļojuma apraksti autoram ir līmenī; viņš stāsta ne tik vien par pašu sacensību tehnisko procesu, bet savus pārdzīvojumus, iespaidus, ceļu uz sacensībām. Tad nu vari lasīt un salīdzināt ar sevi, es piemēram nevaru nemaz iedomāties, ka es ejot varētu aizmigt, pat pēc divām diennaktīm. Man arī nekad nav bijusi tāda fiziska slodze, ka sāktos halucinācijas. Tad nu sanāk tāda sava ofisa planktona perspektīvas salīdzinājums ar nopietnu ceļotāju. Tas paplašina skatu uz dzīvi un, iespējams, motivē izdarīt kaut ko tādu, uz ko pats nekad nesaņemtos, kalpot par iedvesmas avotu un likt sasparoties.

Autors ir iedvesmojies Šekltona un Dimā. Ja par Šekltona piedzīvojumiem es pilnībā piekrītu, tad Dimā darbi mani nekad tā pa īstam nav aizrāvuši. Tas gan neliedza man tos pārlasīt daudzas reizes. Grāmatā daļa no lapaspusēm ir veltītas citātiem no šīm un vēl citām grāmatām. Ar citātiem es domāju pāris lapaspuses teksta. Tie acīmredzot raksturo dažādus autora dzīves pagrieziena punktus un veido zināmu paralēlo stāstu. Godīgi sakot, man visa šī alegoriju un alūziju lieta diezgan bieži aizved neceļos un es varu pēc tam piecas minūtes sēdēt un analizēt, ka caur šo skatīties uz iepriekš lasīto. Vai arī naktī pamodies un ne no tā ne no šā sākt domāt, bet kāpēc tur tā bija!? Man nebija nekā pret teksta blāķiem, jo grāmatas ir labas un lieku reizi pārlasīt interesantākās vietas nevienam nekad par sliktu nav nācis. Vienu brīdi pat sākās grāmatblogera ieteicēja sindroms un biju nolēmis autoram uzrakstīt un ieteikt vēl grāmatas par zābaku ēšanu un ziemeļu pētniecību, kas manuprāt ir tikpat labas, bet tad nolēmu neuzbāzties.

Nu un vēl daļa no grāmatas ir par dzīvi, to pašu pelēko ikdienu, kas īstenībā aizpilda laiku starp dzīves pagrieziena punktiem. Kur nākas Operā pārbaudīt biļetes, tirgot tūrisma inventāru un mēģināt izdomāt, ka realizēt savus sapņu. Te ir arī mīlestība un nāve (kā nu bez tā), nav jau nekāds kolbā klonēts radījums. Taču šis fons ir tikpat svarīgs kā viss pārējais, jo tas definē cilvēku.
Ja jārunā par grāmatas mīnusiem, tad vienīgais, kas nāk prātā ir tās fiziskās dimensijas, ja vilcienā vēl var izvadāt līdzi, tad ceļojot bija jāatstāj vien mājās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, reti gadās izlasīt tik sakarīgu cilvēka stāstu par dzīvi. Ja vēlies uzzināt, kas motivē cilvēkus darīt kaut ko līdz spēku izsīkuma robežai, reizēm pat kaitējot savai veselībai, tad šis būs viens no stāstiem, kādēļ tas vajadzīgs.

Bēgšana no Čūsku valstības (Ceļš uz nezināmo zemi #2) by Aivars Kļavis

Bēgšana no Čūsku valstības

Martā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu “Melnais akmens”, ar autora darbiem biju jau pazīstams un tādēļ saņēmu tieši to, ko gaidīju. Noslēgums gan bija tāds nedaudz klifhangeris, jo Vardots jau nemaz līdz Baltijas jūrai netika, bet gribējās uzzināt autora versiju pilnībā. Nācās nedaudz pagaidīt.

Pagaidām nav zināms, ko nākamajām paaudzēm vēsta Melnais akmens, toties arheologi, šķiet, atklājuši kādu citu Uguns kraujas noslēpumu. Dāvis un Nauris strādā izrakumos, lai atrastu tam pierādījumu. Koru cilts pēc Vardota nāves necik tālu nav tikusi – tā iestrēgusi purvos šaipus Boreshenas upei. Vai jaunajam virsaitim Ardim izdosies atrast sabiedrotos un uzvarēt cilts vecākā savtīgumu un varaskāri? Vai tiks galā ar Ezerpilī valdošo apātiju un bailēm? Lai to panāktu, būs jāizcīna ne viena vien cīņa.

Grāmatas sākumā vecais Pēniķis ar Ardi aiz sevis purvā atstāj varžu ādas un izēstas putnu ligzdas. Ardi pēdējo no Vardota dzimtas ir izsaukuši uz Ezerpili. Pienācis laiks atrast Melno akmeni un doties tālāk uz Apsolīto zemi. Ja skatās Koru ceļu uz jūru, tad nevarētu teikt, ka tas būtu piedzīvojumiem pilns un tāds, visticamāk, tas bija arī īstenībā. Neviena tauta jau uz savu tagadējo mītnes vietu neskrēja ar kaujām pārraujot apkārtējo cilšu aizsardzību. Process bija pakāpenisks, bet nenovēršams. Protams, var strīdēties par autora pieņēmumu, ka Kori tiešām zināja, kur viņi vēlas nonākt, bet kas to vairs zina un jelkad uzzinās.

Es vēsturiskos piedzīvojumus lielākoties lasīju astoņdesmitajos gados un tādēļ neglābjami esmu spiests salīdzināt šo grāmatu ar tā laika veikumiem. No pieaugušā viedokļa, man gribētos, lai grāmata būtu nedaudz modernāka. Ar to es saprotu vairāk izvērst notiekošā cēloņsakarības. Piemēram , lielie notikumi, kādēļ viņi notiek pēkšņi un spontāni, pa lielam nekas jau nav mainījies pasaulē, tā jau bija un būs, kādēļ Ezerpils iemītnieki pēkšņi atminējās Ardi nevis kādu no saviem radiem? Citādi rodas priekšstats, ka Ardim tikšana par virsaiti nevedas, tādēļ viņš ir spiests uzmesties par tādu sievas ģimenei (galu galā daudzi viņa senči nāk no Vardota Vardota dēla dzimtas).

Mežā dzīve grūta, nākas nodarboties ar laupīšanu un bērnu taisīšanu. Vietām autors it kā pieķeras interesantiem stāsta pavērsiena punktiem, taču nez kādēļ viņus aizslauka prom – grieķis, dzelzs. Iespējams, ka apstājoties pie katra no tiem un radot jaunu stāstu latviešu priekšteči līdz jūrai tā arī nekad netiktu. Iespējams, ka skatoties no pusaudža viedokļa grāmata ir labu labā, tas jau arī ir galvenais, lai mērķauditorijai tā patiktu.

Ja salīdzina ar pirmo grāmatu, tad šī tomēr nedaudz iepaliek, tā gan ir sen zināma triloģiju otro grāmatu kaite. Jānostiprina pirmajā iegūtais, jāsagatavo bāze lielajam finālam. Šīs grāmatas beigas jau ir daudz konkrētākas un es jau diezgan droši varu prognozēt nākošās grāmatas centrālo tēmu – matriarhāts. Bet tad jau redzēs. Lieku 8 no 10 ballēm.

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

Aizbraucu atvaļinājumā un nolēmu palasīt ko vieglāku. Kickstarter nupat bija parādījusies galda spēle Solomon Kane, un tās centrālais tēls mani pietiekoši ieinteresēja, lai nopirktu veselu stāstu krājumu. Uz neko daudz necerēju, stāsti izdoti trīsdesmitajos gados, un piedzīvojumu stāsti tai laikā ar īpašu oriģinalitāti neizcēlās. Taču autors gan bija daudzsološs – Konans Barbars ir viņa iztēles auglis.

Solomons Keins ir cilvēks – mīkla, mēs par viņu neko daudz tā arī neuzzinām, neskatoties uz to, ka plecu pie pleca cīnāmies pret pirātiem, Āfrikas džungļu briesmoņiem un pat pārdabiskām būtnēm. Visi viņu sauc par puritāni, taču brīžos, kad jācīnās pret ļaunumu jebkādā no tās izpausmēm, viņš ir gatavs sadarboties gan ar šamaņiem, gan izmantot burvestības, lai sasniegtu savu mērķi. Skaidra lieta, ka bailes un šaubas nav šī cilvēka arsenālā. Nav tādas problēmas, kuras nevarētu atrisināt ar zobena palīdzību.

Mūsdienu kontekstā šiem stāstiem varētu atrast daudz vājās vietas. Galvenais varonis ir kā agrīns supervaronis, kuram nekas ļauns nevar notikt. Viņš vienmēr izkulsies sveikā un ja ar kāds no viņa nagiem izspruks, tad tas ir tikai laika jautājums līdz Puritānis viņa nožēlojamai dzīvei pieliks punktu. Galvenais varonis netic cilvēka spējām izmainīties un tādēļ stāsta kulminācija parasti ir letāls iznākums. Sievietes šeit ir tikai dekorācijas, izņemot vienu Āfrikas cilts karalieni, bet visas kā viens glābjamas un tēviem atpakaļ atdodamas. Es te nerunāšu par deģenerātu ciltīm un baltā cilvēka pārākumu, tad tas bija normāli.

Stāsta sarakstīšanas laikā balto plankumu uz Zemes vairs nebija diez ko daudz, tādēļ lielākā daļa fantastiskāko piedzīvojumu notiek Āfrikā, te var vēl noslēpt šumeru pēctečus, pēdējos atlantus, lemūrijas iedzīvotāju pilsētas, tīru ļaunumu, vampīrus un harpijas. Te Keinam ir spēcīgi sabiedrotie, kuru “ju-ju” ir izkopts paaudzēs, un viņa zizli kādreiz ir izmantojis gan Mozus, gan Zālamans.

Nenoliedzami stāsti ir spējīgi aizraut, tie ir piedzīvojumi tīrā veidā, viens vienīgs akšens, kas uztur spriedzi visa stāsta garumā. Noķer lasītāja prātu un nelaiž vaļā. Ja izdodas izrauties no apdulluma un paskatīties no malas, secinājumi būs visai bēdīgi, visvienkāršākais taisnvirziena stāstījums ar arhetipiskām dekorācijām. Morāle: ļaunais ir jānogalina un labais triumfē nepieļauj nekādas sižeta atkāpes. Pasaulē ir tikai viena kultūra, kuru vērts ņemt vērā viss pārējais ir arhaisms, kura izzušana nevienu neapbēdinās.

Es arī lasīju šo grāmatu pilnīgā aizgrābtībā, un ja ko tādu būtu dabūjis pusaudža gados, diez vai Ķēniņa Zālamana raktuves paliktu ārpus konkurences. Ja gribas ko vieglu, klasisku un pietiekoši aizraujošu, droši var ķerties klāt. 7 no 10 ballēm. Nekas no augstajiem plauktiem, taču piedzīvojums garantēts.

Burvja zeme (The Magicians, #3) by Levs Grosmans

Burvja zeme

Šī bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām, tik gaidīta, ka dabūju izlasīt to jau februārī. Tagad, kad iznāca grāmata, pārlasīju vēl vienreiz. Maiteklis – grāmata ir tieši tik laba, lai pēc kāda laika lasītājs būtu gatavs to izlasīt vēlreiz. Tagad tik vien atlicis kā uzrakstīt savas pārdomas par šo grāmatu. Izdevējs gan to ekstraktu ir pamanījies iekļaut grāmatā tūlīt aiz titullapas. Es gan brīdinu uzreiz, ka grāmatu saņēmu no izdevniecības par baltu velti, un tādēļ mana recenzija nepieturēsies pie avīzēm raksturīgā formāta – rindkopa par grāmatu, tad puse savas intelektualitātes pārākuma izrādīšanai, bet atlikusī daļa ar grāmatas saturu nesaistītu cilvēku ad hominem nolikšana.

Kventins Koldvoters ir zaudējis visu. Viņš ir izraidīts no slepenās burvju zemes Filorijas, palicis bez draugiem un tagad ar tukšām kabatām atgriežas vietā, kur sākās viņa stāsts: Breikbilas Maģiskās pedagoģijas koledžā. Bet no pagātnes Kventinam neizbēgt, un drīz vien tā nāk viņu meklēt. Tikmēr Filorijā sākušas grūt burvju aizsargbarjeras, un zemē ir iebrukuši ziemeļu barbari. Filorijas valdnieki Eliots un Džanete uzsāk pēdējo piedzīvojumu, lai izglābtu savu dārgo pasauli, taču atklāj, ka tās stāvoklis ir daudz sarežģītāks un bēdīgāks, nekā kāds būtu domājis.

Sākšu ar to, ko biju dzirdējis no citiem cilvēkiem – ir divi viedokļi. Pirmais – trešā grāmata bija nepieciešama triloģijai kā zivij ūdens. Otrais – tā nevajadzīgi turpina jau pabeigtu stāstu – Kventinu padzina – samierinies un dzīvo tālāk. Es esmu pieskaitāms pie pirmo šlakas – cilvēks dzīvē neko daudz nesasniegs, ja nemēģinās izmantot visas iespējas. Nu un, protams, Filorija, kurš gan negribētu nokļūt Filorijā vismaz vēlreiz?

Pēc būtības šis atkal ir stāsts par pieaugšanu, par to, ka pasaulē ne viss ir tā kā tu domā, par to, ka visam labajam pienāk beigas un ka ne vienmēr tās ir labas un loģiskas. Par to, ka pasaulei kopumā viss ir vienalga, un pat dievi nav visuvareni. Kventinam arī šajā stāstā ir atvēlēta centrālā loma, arī šeit autors spēlējas ar lasītāju un nemaz neizmanto jau žanra standartā iemīto taciņu, kur varoņi kļūst aizvien spēcīgāki. Iespējams, ka tieši šī nianse man patika vislabāk. Ir diezgan apnicis lasīt par supercilvēkiem, kas ar laiku kļūst aizvien superīgāki.

Galvenie varoņi ir noslīpēti līdz pēdējam, neviens te nav lieks ar varu iebāzts sižetā, viņu stāsti joprojām saistoši un triloģijā iederīgi. Lasītājs arī uzzinās daudz ko jaunu par pašu Filoriju un sapratīs, ka dieviem patiesībā par visu ir vienalga. Un pat fantāzijas pasaulē nežēlība bieži vien ir atrodama turpat aiz krāšņajām dekorācijām.
Sižets vismaz sākumā ir dikti dinamisks, visi notikumi noris mērkaķa ātrumā, lidojoši paklāji, noenkuroti portfeļi, burvju kaujas, kas liktu Voldemortam nokaunēties, Džanetes stāsts par piedzīvojumiem tuksnesī. Papildus bonuss ir viens Filorijas stāsts, kas labi iekļaujas triloģijā, beidzot uzzinām, kas notika ar Mārtinu. Uz beigām gan sižets sāk iestiepties un ne visiem autora izvēlētajiem stāsta attīstības momentiem man bija pa ceļam. Taču beigas bija ļoti ļoti labas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izlasījis divas reizes sapratu, ka noteikti pārlasīšu visu triloģiju vēlreiz, pēc gada vai diviem. Tie, kuri jau ir noprovējuši triloģijas pirmās grāmatas, jāskubina nebūs. Pārējiem iesaku pamēģināt, sākot ar pirmo Burvji.

Sapiens: A Brief History of Humankind by Yuval Noah Harari

Sapiens

Kā nu gadījās, kā ne, reiz iegājis Jāņa Rozes grāmatnīcā ieraudzīju šo grāmatu. Nopriecājos, domāju kaut kas populārzinātnisks. Viņa par brīnumu nebija nonākusi manā redzeslokā, paskatījos goodreads tur pāri pa simts tūkstoš cilvēkiem bija uzskatījuši par vajadzīgu atstāt vērtējumu par šo grāmatu. Nevar jau tik daudz kļūdīties. Pirku nost un pēc kāda laika sāku lasīt.

Pirms 100’000 gadiem zemi apdzīvoja vismaz sešas cilvēku sugas, šodien palikusi tikai viena mūsu Homo Sapiens. Kā mums izdevās uzvarēt? Kādēļ mūsu senči sanāca kopā un izveidoja pilsētas, karaļvalstis? Kādēļ mēs ticam dieviem, nacionālismam un cilvēktiesībām, naudai, grāmatām un likumiem, bet tai pat laikā esam birokrātisma, patērētāju kultūras un sarakstu vergi? Ko mums nesīs nākošā tūkstošgade? Šai grāmatā autors apskatīs visus šos jautājumus un sniegs savu versiju par tām.

Sākumā biju dikti nopietns un grāmatai piegāju nopietni, galu galā nevajag jau uzreiz mest stūrī visu, kam pats nepiekrīti. Sākums bija diezgan aizraujošs, protams, vietām gribējās pajautāt autoram, vecīt, kā tu to zini, ko mūsu senči domāja? Es interesējos par arheoloģijas aktualitātēm un nemaz nebiju tik drošs, ka autora versija ir patiesība. Bet neskatoties uz to, stāsts par cilvēku izsišanos barības piramīdas virsotnē bija aizraujošs. Tad sākās nodaļa par Lauksaimniecības revolūciju, posmu, kad cilvēki no klimšanas pa mežu apmetās, lai sētu miežus.

Brīdī, kad autors sāka runāt par to, kā lauksaimniecība padarīja laimīgo meža mednieku dzīvi par murgu, es sapratu, ka mūsu ceļi šķiras. Pilnā nopietnībā runāt par miežu ļauno plānu, kas lai saglabātu savu genomu un uzlabotu to, ir ar viltu licis cilvēkiem ziedot brīvo klejošanu un ļauties īsākai, slimību pilnai dzīvei, neiztur nekādu kritiku. Vēl ļaunāk, viņi ir nodarījuši pāri cāļiem, tiem laimīgā 20 gadu dzīve mežos un pļavās aizstāta ar murgu pāris gadu garumā! Par teliņiem nemaz nerunāsim, negribu jūs saraudināt! Pēc šīm atklāsmēm es autoru vairs nespēju uztvert nopietni. Sāku lasīt šo grāmatu kā virtuves filozofa atklāsmi, kurā viņš dalās ar visu to, kas ienāk prātā. Pats konstruē apgalvojumus un tos entuziastiski pats arī apgāž, neskatoties cik vienam vai otram apgalvojumam vispār ir saistības ar realitāti. Ciest nevaru, ja lasītājus uzskata par aunu baru.

Līdz ar katru nākamo nodaļu grāmata kļūst garlaicīgāka, izlasīju par dzimumnevienlīdzību, naudu un globalizāciju. Bija stāsts par impērijām un tautu unifikāciju. Lasot nav sajūtas, ka autors būtu iedziļinājies tēmā, vairāk tādi personīgi pārspriedumi. Ja kā piemērs par cilvēka izaugsmes iespējām, tiek piesaukts Harijs Poters, tad tas tomēr ir zināms argumentu “kvalitātes” rādītājs.

Pirmajā mirklī pēc izlasīšanas gribējās ielikt 2 no 10 un likties mierā, taču nedaudz padomājis sapratu, ka vispār jau to vēsturisko aspektu autors bija izklāstījis tīri interesanti un ja atmet viņa personīgo viedokli, kurš te tiek pasniegts kā vienīgais, nemaz jau tik slikti nav. Izlēmu ielikt 5 no 10 ballēm. Ja esi mitis zem akmens un vēlies uzticēties svešam viedoklim bez kritikas un pārdomām, šī grāmata te to pilnībā sniegs. Taču ja būsi dzīvē ko lasījis citu, agri vai vēlu nonāksi konfliktā ar autora uzskatiem un uzdosi sev jautājumu – stāsts ir labs, bet kur ir pierādījumi, atsauces un fakti, ka autora teiktais ir patiesība?

PS. Cik noprotu, šo grāmatu izdos arī latviski, es esmu jūs brīdinājis. Otro grāmatu par cilvēces nākotni es nemaz netaisos lasīt, ja autors tā raksta par jau notikušo, tad viņa futuroloģija diez vai izvilks līdz matricas fanfikam.

%d bloggers like this: