Navigate / search

Europe: A Natural History by Tim Flannery

Šo grāmatu iepirku 2020. gada Grāmatu izstādē, grāmatas autors man jau ir zināms un viņam manās acīs ir laba reputācija. Nav jau tā, ka man mājās nebūtu grāmatas par šo tēmu, bet pēdējā laikā mani uzrunā Penguin izdevniecības grāmatu oranžās grāmatu muguriņas, labi izskatās plauktos.

Eiropa vismaz pēdējos 100 miljonus gadu ir kalpojusi kā krustceles starp Āziju, Āfriku un Ziemeļameriku. Laiku pa laikam te ir ienākušas dažādas sugas, kuras tika absorbētas, hibridizētas vai pārveidotas, cilvēkus ieskaitot. Šajā laika posmā Eiropa ir bijusi gan tropisko salu arhipelāgs, gan ar ledu pārklāts kontinents. Visādi ir gājis un autors šos notikumus cenšas ielikt pārsimt lapaspusēs gan sugu tendenci miniaturizēties un gigantizēties, ledus laikmetu ietekmi uz floru un faunu, kalnu rašanos un ko nozīmē labs meteora trieciens klimatam.

Skaidrs, ka es biju sacerējies, ka grāmatā būs arī kaut kas par Baltijas teritoriju aizlaikos, bija jau, bet dikti skopi. Baltija ir bijusi virs ūdens visu apskatāmo laika posmu, ir pat kartē iezīmēta kā sauszemes masa Bal (pirms 80 miljoniem gadu), bet, kā raksta pats autors, nav atrastu nekādu dižo fosiliju, lai būtu par ko rakstīt un viņš naski pievēršas tagadējās Turcijas un Spānijas teritorijās dzīvojošo dinozauru dzīves nianšu aprakstu. Vispār ja es būtu ieskatījies indeksā, tad būtu redzējis, ka manas cerības nav pamatotas.

Visādi citādi, ja tevi interesē krupju evolūcijas grūtākie posmi, tad šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs, ir taisni vai brīnums, kur šādi radījumi labi pārlaiduši visādas kataklizmas un tikai cilvēku parādīšanās viņu uzdzīvei ir pielikusi treknu punktu. Bet nav jau tā, ka krupji būtu tie paši veiksmīgākie, ko Eiropa devusi pasaulei. Cilvēkveidīgie savu pēdējo evolūcijas posmu posmu veica Eiropā pārojoties ar neandertāliešiem un reizēm izmantojot tos kā pārtikas avotu. Līdz ar cilvēku parādīšanos dabūja trūkties daudzas citas dzīvnieku sugas un alu sienas. Runājot par alu sienām, vīrieši sienu gleznojumos vienmēr attēloti apģērbti, bet sievietes vienmēr ir kailas.

Vispār jau grāmata ir laba un informatīva, taču informācijas apjoms šeit ir tik blīvs, ka daļa aizmirsīsies jau pēc pāris nedēļām, bet, iespējams, nemaz nevajag iemācīties visu grāmatu no galvas, bet paņemt to, kas pašam liekas piemērotāks. Manā gadījumā krupji un cilvēki – lieku 9 no 10 ballēm. Lasītājam gan jāsagatavojas daudzu sugu uzskatījumam un faktu gūzmai.

Свита мертвеца, Костяной дракон (Дорогой мертвеца #3-4) by Павел Корнев

Ja var būt varoņa ceļš, tad kādēļ lai nebūtu miroņa ceļš? Šo ceļu es jau lasu labu laiku, tas gan vairāk saistīts ar grāmatu iznākšanas biežumu nevis ar manu lasīšanas ātrumu. Neteikšu, ka man ļoti interesēja uzzināt, kas notiek pēc pirmajām daļām, bet brīdī, kad nebija ko lasīt un vēlējos ko vieglu, paņēmu turpinājumus.

Džons Dou apstākļu spiests ir apmeties kādā no virtuālajām datorspēlēm, kamēr pārējie spēlētāji var no tās brīvi izlogoties, Džonam tādas iespējas nav. Lai atgrieztos realitātē viņam ir jāpaveic kvests, jāiegūst Atdzimšanas burvestība, jāsasniedz simtais līmenis un sapņi piepildās. Pirmajās divās sērijas grāmatās viņš cītīgi kačāja līmeņus un nu ir nonācis finiša taisnē.

Galvenais varonis vārda tiešā nozīmē cīnās par izdzīvošanu un tādēļ lasītājam tiek piedāvāts viens liels kvests. Ja no sākuma vēl nedaudz spēja pavilkt autora izdomātā pasaule, tad šeit tās spozme beidzās. Lai kaut cik dzītu sižetu uz priekšu, Džona veiksmei ir jāstrādā virsstundas. Viņš, protams, ir ieguvis sev vārdu un nu tik atliek to pareizi izmantot. Šajā grāmatā par intrigu vispār nav vērts runāt, jo te viss notiek uzreiz. Lai piedotu sižetam asumu (cik nu tas iespējams datorspēles aprakstā) visi mēģina apčakarēt visus un galvenais varonis cenšas šajā spēlē neatpalikt.

Par varoņiem kā tādiem un to iekšējo pasauli nav pat ko īpaši runāt. Džons cīnas par savu dzīvību un tādēļ viņam ir attaisnojums jebkurām spēles situācijām. Pārējie varoņi pilda savus kvestus un Džons viņiem ir statusa nostiprināšanai. Ja nu ir kāds tēls kuram pieķerties, tad tas ir koda gabals, kas nes vārdu Neo un sevī iemieso Tumšā Fēniksa ordeņa pavēlnieku. Viņam nudien ir padevies īsts varoņa ceļš no ciema puišeļa līdz Tumsas pavēlniekam. Reizēm man pat šķita, ka tieši Neo ir pateisais galvenā varoņa titula nesējs.

Šī sērija ir pieskaitāma smadzeņu košļenei, kuru ir vērts lasīt vien tad, ja nesagaidi neko episku, izcilu un pārdomas rosinošu. Var lasīt kā vienkāršu piedzīvojumu, kuru uz priekš dzen notikumi, kas iespējams nav diez ko loģiski, bet savā ziņā interesanti. Lieku 5 no 10 ballēm un lasīt ieteiktu tikai litRPG faniem, kam aptrūcies lasāmā.

Zaļais gredzens by Valdis Rūmnieks

Par šo grāmatu es uzzināju tikai Grāmatu izstādē, klīda baumas par jaunu fantastikas grāmatu latviešu valodā, latviski sarakstītu, un tai uz vāka esot kaut kāds goblins. Es pēc būtības esmu par latviešu fantastiku un tādēļ nobalsoju ar naudas maku, nopērkot grāmatu. Grāmata nav neko bieza un tajā ronami vien trīs stāsti, tādēļ īpaši uz lasīšanu negatavojos un ķēros klāt tūlīt pēc nopirkšanas.

Pirmais stāsts saucas “Zaļais gredzens” un ir zināma variācija par ceļošanu laikā, laika mašīnas vietā ir belziens ar priedes sakni, kas mūsdienu sēņotāju aizgādā uz 1889. gadu. Interesanti, ka daudz slavenākais Marka Tvena stāsts “A Connecticut Yankee in King Arthur’s Court”, kurā belziens kalpoja kā laika mašīnas ekvivalents, arī ir iznācis 1889. gadā. Šajā stāstā galma vietā ir lauku saimniecība Gaujmalā, Merlina vietā Reģe ar savām brīnumdzirām un leģendu par lidojošām pilīm. Stāsts pats par sevi netiek tālāk par ašu skici – nonākam pagātnē -> gribam tikt atpakaļ -> uz pirmo nekas nesanāk -> konflikts -> atpakaļ nākotnē. Smieklīgi šķita Reģes prātuļojumi par laiktelpas kontinuitāti pasaulē, kur tā, šķiet, ir caura kā siets bez nekādiem priežu portāliem. Vienkāršs stāsts, bez spilgtiem varoņiem, vienīgais pluss, ka notiek Latvijas teritorijā.

Otrā stāsta “Ala” darbība notiek 2063. gadā. Divi draugi – Mēness pētnieki – dodas uz Mēnesi, lai noskaidrotu tur pēkšņi novērotās parādības izcelsmi. Šis stāsts mani nobeidza, autors vispār nav iesprindzis ar standarta faktu ticamības pārbaudi. Es te nerunāju par autonomo gravitāciju un bezsvaru, tur vēl kaut ko var izkombinēt ar paātrināšanos un bremzēšanu. Trakākais sākas uz Mēness, diemžēl zinātne Latvijā arī 2063. gadā būs bērnu autiņos. Latvju zinātnieki uz Mēness virsmas pielietos radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi! Cilvēki, kas bez sakariem izolēti uz Mēness kopš 1826. gada runā par Mendeļejeva periodisko elementu tabulu, kuru Mendeļejevs publicēs tikai 1863. gadā! Kāda joda pēc jāliek stāstā atsauces nepārbaudot tās stāsta kontekstā?

Stāsts “Caurspīdīgais” beigās ir jāatzīst par labāko šai grāmatā un tas neskatoties uz cilvēku ar caurspīdīgu ādu, kurš mīl citēt latvju dainas, te vismaz ir kaut kāda darbība, izdzīvošana un interesants veids kā kodolkara bunkura ideju pārnest uz Latvijas teritoriju, pats stāsts gan uzreiz man nez kāpēc sāka asociēties ar Daniel F. Galouye Dark Universe, lai ar’ skatapunkts Caurspīdīgajā ir pavisam cits.

Reti gadās, bet šis krājums man galīgi negāja pie dūšas. Es no grāmatas sagaidu citējot Marģeru Martinsonu: “Man te ir tāds gabals, kādu jūs pirms tam neesat lasījuši un pat iedomāties nevarat.” Šeit nav tādu gabalu, te ir tikai asakas. Lieku 4 no 10 ballēm.

Gājiens ar klibo zirdziņu by Vladis Spāre

Katram no mums ir tādi autori, kuru grāmatas ir obligāti jānopērk (vēlams iznākšanas dienā) un tūlīt pat arī jāizlasa, nestiepjot gumiju un negaidot zīmes no debesīm. Pēc grāmatas “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” Vladis Spāre iekļuva šādu autoru listē un diez vai jelkad tiks no tās ārā.

Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti? Tīrs blūzs. Smeldze. Kā uguns svešā logā tur, tumša lauka otrā pusē. Kā viegla ugunskura dūmu smarža no tālas tālienes, tikko jaušama, saldi rūgta. Lāsteka, kura viegli nočīkst starp zobiem un izkūst. Sen pazaudēta fotogrāfija, atmiņas par kuru kavējas prāta stūrītī – bet vairs īsti nav skaidrs, vai tāda vispār ir bijusi. Kā ienākt bērnības mīļā parka bīstamajā stūrī un atklāt, ka bubuļu tur nav un varbūt nekad nav bijis. Atklāsme, kas iepriecina un nedaudz skumdina vienlaikus. Pēc izlasīšanas prātā paliek tieši šī sajūta: vieglums un mazlietiņ skumjas. Smalkas un tīrtīras.

No iepriekšējiem autora darbiem man bija skaidrs, ka šīs grāmatas lasīšana nebūs nekāda izklaide. Autors ir pacenties un raksta par diezgan sāpīgām un depresīvām tēmām. Var jau runāt, ka miršana ir cilvēka dzīves sastāvdaļa un visi mēs ar to nodarbojamies jau no piedzimšanas brīža. Bet viena lieta ir par to lasīt divdesmit gadu vecumā un otra četrdesmit. Šķiet, ka arī rakstīt par nāvi un tās izpausmēm, kļūstot vecākam, tā lieta paliek aizvien personiskāka. Vārdu sakot, grāmatu sāku lasīt vilcienā, pelēkā rītā un nebiju vēl ticis līdz Dubultiem (trešais stāsts, grāmatas garumā), kad man jau bija jāsāk sev meklēt atbildes uz jautājumiem, kamdēļ man jau tā drūmā rītā jālasa drūmi stāsti? Tad nu pārējo ceļu līdz Rīgai gremdējos pārdomās par nāvi kā dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

No stāstiem man līdz mūža galam atmiņā paliks “Zemenes mazajam brālim”, tas mani dikti aizķēra un lai ar pats stāsts ir diezgan triviāls, aizķer pamatīgi. “Astrālās saites” krājumā ir īsts melnais humors, bet “Kamēr krītam” ir īstens patriotiskais melnais humors. Vispār jau vislabāk stāstus izlasīt katram pašam, bet nāves te netrūks. Nāve var būt dažāda, nejaušība, kad esi dzīves lielajā loterijā izvilcis ne to biļeti, mirkļa vājums, vai paša izstrādāts un plānots pasākums. Reizēm viņa ir gaidīta, reizēm negaidīta, nu kā jau tas dzīvei piedienas. Stāstu varoņu dzīves gaitas mierīgi spēj konkurēt ar viņu nāvju daudzveidību, te ir gan bomži, studenti, veiksmīgi un neveiksmīgi biznesmeņi, cilvēki kuriem viss vēl priekšā un tādi kuriem viss ir palicis tikai kā ieraksts blociņā.

Autors turpina “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” iesākto un mūžseno tēmu, kā sadzīvot ar nāvi. Šoreiz tikai tādā īsākā formātā, toties daudzveidīgāk. Vispār tā ir īsta skunste uzrakstīt stāstu tieši tik garu, cik tas ir nepieciešams, pateikt visu, kas jāpasaka un nepateikt to, kas lasītājam pašam jāsaprot. Lieku 10 no 10 ballēm.

Visi dati dodas uz debesīm by Jānis Zelčāns

Zinātniskās fantastikas stāstu krājumi ir mana vājība jau no bērnu dienām. Tādēļ, ieraugot grāmatu bodē šo grāmatu, es vienkārši nevarēju to nenopirkt. Vispār jau latviešu autora zinātniskās fantastikas stāstu krājums jau pats par sevi ir kaut kas fantastisks, kas atgadās labi, ja reizi gadā. Nopirku un sāku lasīt.

Nu citāts no grāmatas anotācijas: “Kurā brīdī cilvēks pārstāj būt cilvēks šī vārda miesiskajā vai morālajā nozīmē? Vai tad, kad viņš rada virtuālu pēcteci un zaudē varu pār to? Vai tad, kad savu īsto ķermeni pakāpeniski ir spiests aizstāt ar mākslīgu, lai par katru cenu dzīvotu? Varbūt tad, kad ļauj sevi ietekmēt un pārveidot svešai pieredzei, kas kļuvusi par preci? Vai tad, kad tiek dota iespēja iekļūt cita cilvēka prātā un rīkoties viņa vārdā, lai veiktu netīkamus darba pienākumus?“

Grāmatā ir apkopoti sešpadsmit īsāki un garāki stāsti, katrs par savu tēmu un ar savu domu. Kā jau kārtīgam stāstu krājumam pienākas, stāsti grāmatā nav izkārtoti nejauši, jo neviens jau nevar uzrakstīt tā, lai visi stāsti būtu izcili visiem lasītājiem, tādēļ tie katram lasītājam ir jāatrod pašam. Personīgi es, lasot šos stāstus, nevarēju tikt vaļā no domas, ka uz autora daiļradi lielu iespaidu ir atstājis Roberts Šeklijs un Klifords Saimaks. Nevar gan izslēgt to, ka man vienkārši dikti patīk Šeklija stāsti un tādēļ es labos stāstos saskatu to. Bet nu par pāris, manuprāt, izlasīšanas vērtiem stāstiem.

Kvantu miskaste” – paralēlie visumi tiek izmantoti pavisam interesantā veidā. Nevienam nepatīk atkritumi un tādēļ ir jāatrod veids, kā šo problēmu viegli atrisināt. Varu tikai izteikt apbrīnu autoram – knapi desmit lapaspusēs ielikt ekscentrisku zinātnieku, piesārņojuma tēmu, svešu civilizāciju artefaktus un miskasti. 10 no 10 ballēm, labākais stāsts visā grāmatā.

Iespēju pilsēta” – katrs, kurš ir spēlējis uz mobilā telefona spēlītes “par brīvu”, daļu no stāsta atpazīs (gribi papildus dzīvību – noskaties 30 sekundes reklāmu), šajā pilsētā viss tiek kontrolēts un naudu vari pelnīt skatoties reklāmas. Bet nav jau tā, ka skatiena noteikšanas algoritmi, izvērtētu tikai tavu uzmanību reklāmām. 8 no 10 ballēm.

Nigērijas Princis” – šo indivīdu, šķiet, pazīst visi, kas jelkad ir atvēruši epastu. Tikai šajā stāstā tas viss ir pa īstam, Nigērijas Princis ir īsts un ar naudu (labi savērpts īsstāsts) 9 no 10 ballēm.

Svešinieks” – labs pēcapokalipsei veltīts stāstiņš, par šo problēmu mūsdienās uztraucas daudzi cilvēki, par mūsu artefaktiem, kas reiz nonāks nākotnē un ko mūsu pēcteči no tā iegūs. Šis, protams, nav ne pirmais, ne pēdējais par šo tēmu, bet bija labs. 8 no 10 ballēm.

Visi dati dodas uz debesīm”- šis ir grāmatas titulstāsts par mūsdienās visnotaļ aktuālu problēmu, savā dzīves laikā mēs internetā uzkrājam datus, bet ko darīt ar tiem pēc mūsu nāves? 9 no 10 ballēm.

Izlasot grāmatu varu teikt, ka autoram vislabāk padodas īsa formāta stāsti, tie kur visa uzmanība tiek veltīta konkrētam fenomenam un ar nelielu humora piesitienu. Tomēr man ir prieks par katru latviešu autoru, kurš nolemj uzrakstīt zinātniskās fantastikas stāstu, ceru, ka autors ar šo neapstāsies, un gaidu jaunu stāstu krājumu.

Когда у тебя нет цели (Малк #1) by Виталий Зыков

Šo grāmatu nopirku rezervei un nemaz negrasījos sākt lasīt. Man jau ir pieredze ar šī autora grāmatu sērijām un iepriekšējās iznākšana aizņēma vien desmit gadus, un es joprojām neesmu drošs, ka tā ir beigusies. Nav nekādu garantiju, ka šī nebūs tāda pati. Bet kaut kā nenoturējos un izlasīju uzreiz.

Malks ir ne pārāk perspektīvs mags iesācējs, bet tas viņu neatur doties uz vietējo kultūras galvaspilsētu, lai izveidotu savu karjeru, iestātos institūtā un kļūtu slavens. Diemžēl viss izvēršas citādi, tiek iegūti ienaidnieki, viņu vajā dēmoni un magi, arī institūts izpaliek. Dzīve ir grūta tiem, kuriem nav mērķa.

Teikšu, kā ir, sākot lasīt pirmo nodaļu, man sagribējās grāmatu nolikt malā. Dzelzceļa stacija, divi draugi, viena draudzene, visi atvadās no ģimenes un dodas iestāties institūtā. Tā kā kaut kur jau lasīts grāmatas sākums. Bet kā lai cilvēks no provinces nokļūst uz galvaspilsētu pasaulē, kurā vientuļam ceļiniekam var uzbrukt dēmoni vai vienkārši aizķert lāsts? Skaidra lieta, ka tikai vilciens ar valsts nodrošinātu aizsardzību.

Būs nedaudz maitekļu. Galvenais varonis mums ir tāds centīgs un strādīgs, maģiskā potenciāla viņam nav īpaši daudz, bet ar uzcītīgumu var sasniegt daudz. Lielākā grāmatas daļa (un viņa nav neko bieza) ir tā saucamais graindings, galvenais varonis trenējas, strādā, izvēlas sev interesējošo maģijas veidu un attīstās. Lai stāsts nepārvērsos par vienkāršu Malka dzīve mācību kontekstā, autors viņam ir piespēlējis mūža mīlestību, taču tā kā viņa ir daudz talantīgāka, tad izskatās ka šeit Malkam nekas daudz nespīd. Labi, ka vēl ir ienaidnieki, viņa brūtes jauni štuceri un kaut kādi revolucionāri. Bet vēl viņam ir megaienaidnieks, kāds dēmons, kas sauc sevi par Vectēvu.

Nav jau tā, ka Malkam talanta atliekas būtu kaut kas nejaušs, viņam ir Pagātne – leģenda vēsta, ka mūsu varonim radi ir visstiprākie magi uz pasaules, tikai viņš piedzimis bez talanta, izstumts un uzaudzis internātā (arī pilnīgi oriģināls sižeta pavērsiens)!

Ja grāmatu lasītu sižeta dēļ vien, tad es viņu diez ko augstu nevērtētu, bet ir viņai viens liels pluss, kas atsver sižeta trūkumus un izplūdumu, tā ir autora pasaule. Pasaule, kur sastāv no salu arhipelāga, kur uz katras salas var būt sava karaļvalsts, demokrātija vai vienkārši dēmonu pasaules filiāle. Pasaule, kur realitātes robežas ir tik plānas, ka reizēm ir naktis kad dēmonu pasaule saplūst ar cilvēku pasauli. Cilvēki ir izdzīvojuši, vēl vairāk viņi ir atbrīvojušies no dēmonu verdzības un izveidojuši savu Impēriju. Tas gan nenozīmē, ka dēmoni par cilvēkiem ir aizmirsuši, viņi labprāt gribētu situāciju izmainīt un cilvēku magi ir tie, kas tur fronti. Man šī pasaule atgādināja video spēli Bloodborn un tieši tas mani ievilka šajā grāmatā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav nekas izcils, daudz līdzību ar agrāk lasītiem darbiem, bet pasaule solās būt perspektīva.

Владыка Ледяного сада: Носитель судьбы (Pan Lodowego Ogrodu #3) Конец пути (Pan Lodowego Ogrodu #4)

Divus gadus es nomarinēju šīs grāmatas plauktā un neatradu laiku tām pieķerties. Bet tad kādu dienu pārkrāmēju grāmatu plauktus, atšķīru trešo daļu, lai nedaudz palasītu un viss – nespēju atrauties!

Dievu kari ir sākušies, Čūsku pavēlnieks mēģina iekarot visu piekrasti, Mātes kulta vadītāji ir sagrāvuši dienvidu impēriju un izveidojuši savu. Midgradas pasaule tiek piesātināta ar maģiju un drīz jaunievedumi vairs nespēs iekļauties Dievu dziesmā. Pasauli gaida kārtējais Pelnu sniegs un restarts. Vuko Drakkeins nav mierā ar šādu nākotnes prognozi, viņam joprojām ir aktuāls uzdevums savākt noklīdušos ekspedīcijas locekļus, izdzēst viņu darbības pēdas un atgriezt tos atpakaļ uz Zemes. Lai to paveiktu viņam ir jādodas uz Ledus Dārzu.

Pirmās divas grāmatas vairāk kalpoja kā ievads, šīs savukārt ir mēģinājums stāstu novest līdz beigām. Vuko izveido veselu specnazu no ziemeļniekiem, kas nodarbojas ar sabotāžu un pretizlūkošanu. Jāatzīmē, ka pretinieki ar’ nav ar pliku roku ņemami un tādēļ cīņa pret pasaules valdniekiem nav nekāda pastaiga parkā. Vuko pretinieki un reizē izglābjamie savukārt nemaz negrib atgriezties uz Zemes, uz tās viņi būtu parasti novadpētnieki, lai ar’ citplanētu pieredzi. Midgradā viņi lemj cilvēku likteņus un veido savu ideālo sabiedrību. Vispār jau viss šis cikls ir tāda kā ironija un kritika par ideālajām sabiedrībām.

Vuko pasaulē galvenais spēlētājs ir Eiropas Savienība, kas aiz sava nosaukuma slēpj interesantu konstruktu, kura nemaz nav tāda savienība, kā tā saucas. Čūsku pavēlnieks, ir izveidojis vienlīdzīgu sabiedrību, kas esošajā fāzē visiem ļauj nomirt vienlīdzīgi kaujā. Mātes kulta piekritēji izveidojuši tādu kā gigantisku terora utopiju, kur visi strādā Mātes labā, ja nestrādā, viņu ķermeņi noder kā augsnes mēslojums. Tad vēl ir tāda kā Meža māte, kuras bērni ir pret jebkādu vardarbību, bet tas ir tikai šķietami. Nu un tad pats Ledus Dārzs, kas ir tāda kā ideāla pilsēta, vismaz skatoties no malas.

Jāatzīst, ka līdz pašām grāmatas beigām lasītājam nav ne jausmas, kā visa tā maģijas padarīšana strādā. Kas ir tas, kas ļāva atbraucējiem no Zemes uzreiz iegūt pārdabiskas spējas, bet tai pat laikā vietējie lielākoties nodarbojas ar maģiju daudz mazākā mērā? Arī Vuko šad tad aizdomājas par šo problēmu, bet viņš vairāk ir darbības cilvēks nevis filosofs, viņam ir jāaizstāv pilsēta un ja kaut kas strādā, tad jāizmanto, nevis daudz jāprāto.

Cikla beigās, kā jau tas žanrā ierasts, notiek fināla kauja, kur uz spēles ir likts viss un ne visu ir bijis iespējams izkalkulēt. Taču autoram ir ķēriens kauju aprakstīšanā un tās pārsimts lapaspuses izrāvu cauri vienā rāvienā. Dikti labs “Last stand”. Kas ir vislabākais, stāsts beidzās tieši tad, kad viņam jābeidzas, lai gan es ceru, ka Vuko reiz atgriezīsies. 10 no 10 ballēm, šīm grāmatām un visam ciklam kopā. Ja reiz izlasīsi, aizmirst būs grūti.

Orconomics (The Dark Profit Saga #1) by J. Zachary Pike

Pie šīs grāmatas tiku Ziemassvētkos, paldies Andrim! Man, lasot fantāzijas grāmatas, gandrīz vienmēr nākas aizdomāties par iespējamo makroekonomikas vidi, kurā visi rūķi un elfi darbojas. Kur briesmoņi ņem visas tās bagātības, kāpēc pēkšņi kaut kāda ala meža vidū ir pilna ar zeltu? Vai veiksmīgs iekarojums rada tādu pašu efektu kā Spānijai Dienvidamerikas iekarošana? Fantāzijas grāmatas šajā aspektā ir dažādas, bet lielākoties nevienam tas nerūp.

Burvestības, attapība un zobens ir tas, kas definē Arth -pasauli, kura ir līdzīga mūsējai, tikai maģijas ir tā pavairāk. Šajā pasaulē licencētam varonim monstru nogalināšana ir darbs. Varoņu ģilde piedzīvojumu meklēšanu ir pārvērtusi par karjeru, kurā neiztikt bez sponsoriem un investoriem. Rūķu berserkeram Gormam Ingersonam, varoņu laiki ir pagājuši un nu viņš vada dienas klaiņojot un aplaupot citus varoņus. Taču pēkšņi viņam tiek piedāvāta iespēja atkal kļūt par īstu varoni, nodzēst visas apsūdzības un atgriezties varoņu ģildē.

Šī nudien ir laba satīra par fantāzijas žanru. Galvenais varoņu motivators ir zelts un slava. Domas par labāku pasauli tiek izsistas no galvas jau pirmajos varoņa līmeņos. Peļņa ir tā, kas tur uz kājām varoņu industriju. Tu nevari mesties virsū pirmajam ceļā sastaptajam monstram. Iespējams, ka Varoņu ģilde uz viņa nogalināšanu jau ir pārdevusi tiesības, kādai investīciju kompānijai, kura jau noalgojusi varoņus, izlaidusi vērtspapīrus uz monstra laupījumu. Ja tādu monstru nogalēsi, būs lielas problēmas ar ģildi, investoriem un valsts pārvaldi. Tāpēc varonis ar zobenu nevicināsies, ja viņam kabatā nebūs līgums ar kvesta devēju.

Kādu laiku šāda stratēģija nodrošināja labu ekonomikas uzplaukumu, bet tad daļa no ļaunās puses tēliem reģistrējās kā NPC, laupījums kļuva aizvien nabadzīgāks un drīz būs pienācis brīdis, kad nekāda vērtspapīru pārpakošana vairs nespēs izglābt investīciju kompānijas no bankrota. Karalis ir norūpējies.

Groma stāsts ir stāsts par varoni, kurš, lai ar’ deklarē, ka vairs netic labajam un redz cauri sistēmai, tomēr ir spiests piedalīties kvestā, kas ļaus viņam atgriezties Varoņu ģildes paspārnē. Viņš nav vienīgais tāds dzīves pabērns. Viņa varoņu komandā ir gan bards ar attieksmes problēmām, pārītis magu, kas necieš viens otru, elfu princese, kurai ir atkarība no dzīvības eleksīriem un Glībeks- goblins, kuru Gorms pieņēmis par savu skvairu. Visus viņus vada cilvēks, kurš iedomājas, ka ir trakās dievietes pareģotais septītais varonis. Liktos, kas gan varētu likt izmainīties 10 līmeņa bersekeram, bet autors atrod veidu, kā to izdarīt!

Grāmata izlasījās vienā rāvienā, piedzīvojumi labi iederējās autora izvēlētajā stāstījuma veidā, nedaudz iesmiet par standarta varoņa ceļu, bet tai pat laikā nepadarīt to par atklātu ņirgāšanos, par žanru kopumā. Ko vērts vien bija iepazīties ar orku mārketinga pamatiem. Goblinu investīciju kompāniju finanšu atskaitēm, kvesta devēju ikdienas problēmām.

Lieku 10 no 10 ballēm, ja esi aizdomājies par ekonomisko pamatojumu fantāzijas pasaulēs notiekošajam, tad neko labāku par šo grāmatu neatradīsi. Ja patīk nedaudz pasmieties par fantāzijas pasauļu klišejām un tai pat laikā saņemt aizraujošu stāstu, tad iesaku izlasīt šo grāmatu.

Великое перерождение by Артём Каменистый

Jauno gadu nolēmu uzsākt ar LitRPG gabalu, nav jau tā, ka man pašam trūktu RPG spēles, ko spēlēt, bet reizēm noder palasīties par izdomātām spēlēm. Šis autors jau daudzus gadus turas šī apakšžanra līderos, vismaz manā topā noteikti.

Ar Darka piedzīvojumiem es iepazinos jau sērijas pirmajā grāmatā Первый робинзон Экса. Nu viņa robinsona piedzīvojumiem ir pienācis gals, tiek saņemts kvests atklāt savu lokāciju visai pasaulei, pretī tiks dots tas, ko Darks visvairāk vēlas – iespēja sākt visu no jauna. Bet izskatās, ka ar šo kvestu spēles mākslīgie intelekti ir atraduši veidu, kā tikt vaļā no nevēlama spēlētāja.

Ar šo fantasy novirzienu ir tā – vai nu patīk vai nepatīk. Es esmu no tiem, kuriem patīk, un tādēļ mani spriedumi par šo darbu ir jāskata kā minimums ar piesardzību. Autora izdomātā spēles pasaule ir izcila. Lit RPG žanrs ļauj autoram realizēt jebkuras savas idejas, jo nav jāuztraucas par stāsta loģiskumu, ekonomisko pamatu un citām piņķerīgām lietām. Ja normālā pasaulē, kuru apdzīvo elfi un rūķi, iebāztu simtiem pazemes kazemātus, kurus apdzīvo miljoniem nešķīsteņu un dažāda līmeņa bosu, rastos jautājumi, no kā viņi tur pārtiek, kur ņem munīciju un kāpēc nelien ārā, tad lit RPG dari, ko vēlies.

Lasot šāda tipa grāmatas ir jābūt gatavam uz to, ka laiku pa laikam autors uzskatīs par vajadzīgu sarakstīt varoņa statistiku, izpildītā kvesta balvu un citus sīkumus, kas it kā piedod līdzību spēlei. Varoņa izaugsme arī ir tieši proporcionāla viņa sasniegtajam līmenim – vismaz fiziskajā sagatavotībā. Visādi citādi gan par viņu to nevar teikt. Puisis, neskatoties uz brīvo laiku un spēlē pavadītu mēnesi, tā arī nav atradis laiku iedziļināties spēles niansēs. Šo faktu autors ir izvēlējies par atspēriena punktu notikumu attīstīšanai. Paņēmiens nudien nav unikāls, tas tā ir 90% šī žanra grāmatās. Arī mūsu varonis joprojām ir totāls nūbs (newbie), kurš neko nesaprot, bet viņam dikti veicas. Būšu godīgs, viņa veiksme reizēm krīt uz nerviem, tā ir no tā tipa, ka iekrīt līdz padusēm mēslos un tad kārpoties ārā nejauši atrod puskilo zeltu un sauju dimantus.

Tipisks varonis tipiskā stāstā, taču neskatoties uz visu to, izrāvu grāmatu vienā piegājienā, pat vairāk darīju ko pēdējā laikā nebijuši, izlasīju grāmatu pirms gulētiešanas. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un ja pa rokai būtu bijis turpinājums (kuru noteikti vēl raksta), izlasītu to ar.

Vienpadsmitā stacija by Emīlija Sentdžona Mandela

Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējis. Tas gan grāmatai nav nekas īpašs, noteikti, ka ir daudzas izcilas grāmatas, par kurām man nav ne mazākās nojausmas. Izlasīju aprakstu un man smadzenes pakalpīgi pasniedza viedokli – noteikti būs kaut kāds “Triumfa kopas” atvasinājums. Acīmredzot, atslēgas vārds būs bijis “trupa”. Dabūju grāmatu no izdevniecības Prometejs un sāku lasīt.

Kas tika zaudēts sabrukumā? Gandrīz viss, gandrīz visi un tomēr joprojām pastāv neaptverams skaistums. Kādā sniegotā naktī Toronto slavenais aktieris Arturs Leanders nomirst uz skatuves, spēlējot savu mūža lomu. Tajā pašā vakarā Ziemeļameriku sasniedz nāvējošs vīruss. Pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Pēc divdesmit gadiem Kirstena, trupas “Ceļojošā simfonija” aktrise, uzstājas Šekspīra lugas iestudējumā kādā no cilvēku apmetnēm, kas izveidojušās pēc sabrukuma. Taču viņas jaunā, cerību pilnā pasaule ir apdraudēta.

Pēc-apokalipses grāmatām manā sirdī ir atvēlēta īpaša vieta, pat nezinu, ar ko tas sākās, laikam jau ar “Malvilas pili”. Laika gaitā esmu iepazinies ar visdažādākajiem apokalipses veidiem un  tādēļ veids, kā mūsu pasaulei tika pielikts punkts ar epidēmijas palīdzību, mani daudz nespēja pārsteigt. Šo grāmatu lasīt tikai kā kārtējo postapokaliptisko romānu būtu diezgan nejēdzīgi, jo grāmata jau nav par to. Un te vajadzētu parunāt par Vienpadsmito staciju.

Vienpadsmitā stacija ir komikss par apokalipsi, arī par cilvēkiem, kas zaudējuši savu ierasto pasauli un meklē iespēju tajā atgriezties. Šis komikss ir kā ass, ap kuru griežas dažu galveno varoņu likteņi, sasaista tos kopā un kalpo kā tāda lēca, kura fokusē noteiktus jaunās dzīves aspektus.

Cilvēki ir tādi, kuri atceras bijušos laikus un tajos, kas atceras tikai jauno pasauli pēc sabrukuma. Tie, kas atceras, tiem ir grūtāk. Viņi pie katras iespējas meklēs kādu vēl neizlaupītu māju, lai atrastu daļu no zaudētās pasaules un, iespējams, atrastu kādu daļiņu no sevis. Dažiem tā ir kļuvusi par apsēstību un Kristenai ar tas nav gājis secen. Rodoties jaunai paaudzei, aktuāls kļūst arī jautājums, vai maz ir vērts bērniem mācīt par to, kas ir bijis, varbūt labāk ir par to nerunāt un dzīvot tā, kā ir. Pielāgoties jaunajai realitātei un miers.

Protama lieta, neviens apokaliptiskais romāns nevar saukties par tādu, ja tajā nav kulta. Arī šeit ir kults, kas meklē jēgu notikušajā, saprast, kādēļ daži palika dzīvi, vai viņi ir izredzēti, un ja ir, tad kas viņiem ir jāpiepilda. Lielākoties tas vairāk rezultējas daudzsievībā un citādi domājošo slaktēšanā. Šeit kults lielākoties bija instruments spriedzes uzturēšanai.

Lai lasītājs nebūtu spiests ceļot kopā ar trupu pa nepazīstamu pasauli, viņam laiku pa laikam tiek piedāvāta atslodze un iespēja atgriezties mūsu pasaulē, kurā noris stāsts par aktiera Artura Leandera karjeru, neveiksmīgajām mīlestībām un draugiem.

No visa šī beigās ir sanācis nudien netipisks stāsts par pasaules galu un izdzīvojušajiem, galvenais uzsvars tiek likts uz kultūru, trupa kas uzstājas ar Šekspīra lugām, daži cilvēki apmetnēs, kas mēģina izdot avīzes, izveidot muzejus un atrast vietu jaunajā pasaulē. Jā, te medicīniskās aprūpes vairs nav, nav lētas elektroenerģijas, bet cilvēki pielāgojas un dzīvo tālāk, cenšoties saglabāt sevī cilvēcību. Tumšie laiki ir garām un iespējams nākotni var gaidīt ar cerību. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies netipsiku skatījumu uz pasaules galu bez atombumbām un zombijiem, tad šī būs tieši tas, kas vajadzīgs.

%d bloggers like this: