Navigate / search

The Reindeer People: Living with Animals and Spirits in Siberia by Piers Vitebsky

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja. Skaidra lieta, ka par tādas eksistenci nemaz iepriekš nenojautu, jo citādi jau būtu izlasījis. Grāmatu sadabūju jau ziemā, bet nolēmu, ka ziemā lasīt par ziemu ir visnotaļ nepiedienīgi un atliku uz vēlāku laiku. Rudenī vairs nebija kur likties – nācās lasīt.

Sahas republikā dzīvo Evenu tauta, radniecīgi evenkiem (tā nez kādēļ raksta daudzos uzziņas avotos), viņu nav daudz. Šīs tautas galvenais rūpals ir pieradināto ziemeļbriežu audzēšana un gaļas tirgošana. Grāmatas autors divdesmit gadu laikā ir apkopojis plašu materiālu par šo tautu, novērojot paražas un piedaloties ikdienas darbos. Nedaudz baidījos, jo lasīt 500 lapaspušu biezu antropoloģijas darbu var būt visnotaļ nogurdinoši. Taču jau pēc pirmajām lapām bija skaidrs, šis vairāk ir piedzīvojuma un ceļojuma apraksts.

Iesākumā lasītājs tiek iepazīstināts ar ziemeļbriežu pieradināšanu, mūsdienās vari čurāt uz sūnām, cik gribi, bet nekas nesanāks. Tagadējie pieradinātie ziemeļbrieži savvaļā vairs nav sastopami. Bet tie, kas ir savvaļas, tie ir kaut kādi ne tie paši. Par to, kā kādreiz ziemeļbrieži bija populāri pat Ķīnā, bet laika gaitā, klimata pārmaiņu rezultātā tie tika izspiesti uz taigas un tundras apgabaliem. Visi ziemeļbrieži nemaz nav vienādi, un no dienvidu daļas atvest briedis nosals jau pirmajā ziemeļu ziemā.

Eveni pievēršana civilizācijai bija visnotaļ asiņaina, cara laikos viņus pakļāva, bet padomju laikos iznīcināja viņu kultūru. Briežkopība pēc savas būtības ir intensīvas lopkopības rezultāts. Savulaik vietējie neganīja desmitiem tūkstošu briežu ganāmpulkus, viņi migrēja tiem līdzi, viņi valdīja tikai pār saviem pāris učakiem (brieži kurus izmanto jāšanai un nastu nešanai). Padomju vara izveidoja kolhozus, apšāva šamaņus un izveidoja ganāmpulkus pēc zinātniskiem principiem. Jāatzīmē, ka padomju varas gados tas viss strādāja pateicoties dotācijām.

Autors savus novērojumus sāka perestroikas laikā, un tad jau viss sāka iet uz leju. Nevienam vairs nebija nekādas daļas gar briežkopjiem un to apgādi. Jaunieši nevēlējās mūžu veltīt klaiņojumiem tundrā, bet īstas alternatīvas ar’ nav. Nākas vien dzert un kauties ar nažiem. Tautā, kurā ir vien divdesmit tūkstoši iedzīvotāju, ir grūti tikt pie sievas, jo neviena vairs nevēlas dzīvot taigā.

Laba bija sadaļa par sapņiem un nāvi, par to, ka slikts sapnis jāizstāsta uzreiz, bet labs – nevienam, lai neaizbaidītu veiksmi. Par to, ka esot jaunā vietā no šnabja pudeles pirmo šļuku jādod ugunij. Ja to nedara, tad mocīs slikti sapņi. To gan var no rīta labot ugunī ielejot tīru spirtu. Bet ja tev naktī sapņos rādās sieviete un dzen tevi prom, ir laiks kravāt mantas. Paši upes gari ir uz tevi apvainojušies. Arī tad, ja tev pēkšņi sāk veikties medībās un zveja, ir ziepes. Gars katram cilvēkam mūžā ir nomērījis veiksmes mēru. Ja tā pēkšņi sāk nākt katrus dienu, tad arī nāve ir tuvu. Bet reizēm tā nemaz nav, un Gars vienkārši ir nolēmis tevi apdāvināt. Zīlēšana uz brieža lāpstiņas ir nopietna futuroloģija, tikpat nopietna kā uguns vērošana. Nekas nav vienkārši, brieži var nomirt tavā vietā, vai arī signalizējot par kāda nāvi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ja vēlies palasīt par dzīvi vienā no zemeslodes attālākajiem nostūriem, tad droši var ņemt šo grāmatu. Mazajā briežkopju kolhozā intrigas netrūkst.

Foundryside (Founders #1) by Robert Jackson Bennett

Foundryside (Founders #1) by Robert Jackson Bennett

Šogad man ar grāmatu lasīšanu nudien nevedas, sen nebūs gadījies tik plāns gads. Patiesībā jau es lasu ļoti daudz, bet tās lielākoties ir galda spēļu noteikumu grāmatiņas. Arī ar aprakstu veidošanu nevedas, esmu kaut kā pazaudējis ritmu – izlasi un uzraksti. Bet to varu norakstīt uz labo vasaru. Šī grāmata man bija ielikta izlasāmo sarakstā brīdī, kad tā tika izziņota, taču iznākšanu es palaidu garām un par grāmatas eksistenci man atgādināja citi tās lasītāji.

Tevanne ir kapitālisma ideāls. Visu var nopirkt un visu var pārdot. Ja tu nepiederi pie tirgotāju Mājām, tu neesi vispār. Pasauli pārvalda tieši viņi un pārvalda burtiskā nozīmē, līdz pat fizikas likumu izmaiņai. Jo rau, salīdzinoši nesen cilvēki atklāja metodi, ar kuras palīdzību var izmainīt realitāti. Tā ļauj akmenim iedvest, ka zemes centrs atrodas taisni priekšā, zobenam, ka tas ir simtreiz smagāks, un ratiem, ka viņi ripo no kalna uz leju. Tas viss darās vienkārši uzrakstot uz materiāla attiecīgu formulu. Šīs formulas ir tirgotāju trumpis. Parastiem cilvēkiem atliek vien drupaču uzlasītāju liktenis, un Sancija ir viena no tām prasmīga zagle ar īpašām spējām., taču nu viņa ir nozagusi artefaktu, kurā ir kaut kas tāds, kas varētu izmainīt visu pasauli.

Šajā grāmatā es vēlētos uzteikt autora pasaules būvniecību. Kas gan būtu šaubījies. Autoram tā ir sanākusi pilnvērtīga ar vēsturi, politiskām aliansēm, seniem kultiem un jauku maģijas implementāciju dzīvē. Kurš gan nesapņo laiku pa laikam pamainīt fizikas likumus, lokāli un mazliet. Arī maģisko īpašību piešķiršana priekšmetiem ierakstīšana (Scriving) vairāk līdzinās programmēšanai. Pats stāsts ir ar ļoti senu vēsturi, laikā kad Ierakstītāji spēja pilnīgi visu un beigās iznīcināja pasauli. Grāmatas laikaposma cilvēki ir tikai sagrābstījuši seno gudrību drumstalas un maģija ir tikai aizmetņa stadijā. Taču laiki mainās, un Sancija ir šo izmaiņu iemesls.

Grāmatas sižets lielākoties balstās uz spriedzes radīšanu, kas laiku pa laikam tiek pārtraukta ar nelieliem atelpas brīžiem. Lasītājam praktiski netiek dota iespēja nolikt grāmatu malā. Galvenie varoņi lielākoties nodarbojas ar laupīšanām, kuras ir neiespējamas pēc definīcijas. Taču, ja zaglei ir īpašas spējas dzirdēt ierakstītos priekšmetus, viņai ir diezgan liela iespēja atrast to vājās vietas. Līdz ar to, ciniski izsakoties, pasākuma neiespējamība ir tikai fikcija.

Tomēr šīs grāmatas maģija nav nekas oriģināls, vismaz krievu fantāzijā un fantastikā es ar līdzīgiem stāstiem jau esmu sastapies. Es nepārmetu plaģiātu, bet šī taka ir tā iestaigāta, ka jau līdzinās astoņjoslu šosejai. Ja esi par stāsta unikalitāti un reti sastopamiem sižetiem, tad šī grāmata būs vienkārši jau redzētā mozaīka. Savukārt, ja vēlies fikso izklaidi, kuru pēc vajadzības varēsi izstiept uz veselu triloģiju, tad droši var ķerties klāt. Kvalitatīvs un noslīpēt darbs. 9 no 10 ballēm.

Why We Sleep: Unlocking the Power of Sleep and Dreams by Matthew Walker

Why We Sleep Unlocking the Power of Sleep and Dreams by Matthew Walker

Man kā cilvēkam, kurš vienmēr ir neizgulējies un mokās ar bezmiegu, miega tēma vienmēr ir interesējusi. Šo grāmatu nopirku, cerībā, ka tikšu apgaismots. Iespējams, pat atradīšu risinājumu savām bezmiega problēmām. Lasīt gan nesteidzos, viņai standarta pingvīna vāciņi, un kopējā plauktā tā tik veiksmīgi saplūda ar citām, ka aizmirsu par viņas eksistenci. Un tad grāmatas autors pēkšņi sāka parādīties manā feisbuka ziņu lentē ar stāstiem par miegu, visi podkāsti, kas veltīti zinātnei sāka aizskart miega tēmu. Atcerējos un sāku lasīt.

Katrs mēs piedzimstam ar defektu, kura dēļ mēs gandrīz trešdaļu dzīves pavadām komai līdzīgā stāvoklī, esam neproduktīvi un neatbildam uz ārējiem kairinājumiem. Izrādās, ka šis stāvoklis ‘miegs’ ir vitāli nepieciešamas mūsu labklājībai, veselībai, atmiņai un praktiski visam. Bez miega cilvēks īsti nevar iztikt, un jo sliktāks miegs, jo sliktāka dzīves kvalitāte. Grāmatas autors, slavens neirozinātnieks un miega eksperts, ir nolēmis lasītājam pavēstīt par miega un sapņošanas ietekmi uz dzīvi.

Šī ir no tām grāmatām, kuru lasot tu saproti, ka tev ir garantēts vēzis, vecuma plānprātība, bet visticamāk tu nemaz tik ilgi nenodzīvosi. Ātrāk kļūsi par psihopātu, jo neizgulējušās smadzenes nespēs noregulēt emociju kontroli. Tādēļ pirms lasīšanas iesaku nocietināt sirdi pret savu iespējamo nākotni un lasīt tik tālāk.

Kā jau tas ir sagaidāms, autors visa pamatā liek miegu. Sīki un smalki tiek apstāstīts, kā guļ citi radījumi no baktērijām līdz vaļa mazuļiem. Par to, kā putnu barā brīžiem ir aktīvi tikai divi putni un arī tiem funkcionē tikai viena smadzeņu puslode. Tad tikpat smalki tiek aprakstīts NREM un REM miega fāzes, uzsvērta katras nozīme. Īsumā, cilvēkam ir jāguļ vismaz astoņas stundas. Taču miega sadalījums fāzēs nenozīmē, ka nosnaudis 7 stundas tu esi gulējis 90%. Patiesībā tās trūkstošās stundas dēļ miega kvalitāte ir labi, ja puse no iespējamā.

Daļa no grāmatas ir dažādi ar miegu un gulēšanu saistīti eksperimenti. Uz visiem ir dotas atsauces un ja ir pieeja datu bāzēm, tad visus vari izlasīt pats. Vispār atsauču likšana šim autoram ir līmenī. Jāatzīst gan, ka vietās, kur tiek stāstīts par visiem eksperimentiem, grāmata kļūst nedaudz sausa un garlaicīga. Autors gan jau sākumā saka, ja grāmatai izdosies lasītāju iemidzināt, tad nekas nevar būt labāks kompliments.

Vēl pāris interesantas lietas, kuras uzzināju. Ir zinātniski pierādīts, ka sākot skolu agri no rīta, bērniem krītas sekmes. Cilvēkiem pusaudžu gados miega laiks nesakrīt ar bērnu un vecāku miega laiku, tādēļ problēmas pamosties. Cilvēki, kas slimību dēļ nespēj gulēt vispār, pēc aptuveni pusgada nomirst ar sepsi. Veciem cilvēkiem arī ir jāguļ astoņas stundas, un tas ir mīts ka uz vecumu cilvēkam nav tik daudz jāguļ. Iespējams, ka vecuma demences iemesls ir hroniska neizgulēšanās. CIlvēks, kas mokās ar bezmiegu, nemaz pats neapjauš savu katastrofālo stāvokli un uzskata to par jaunu normu. Ja braucot ar mašīnu nāk miegs un nekā nevar apstāties, lai pilnvērtīgi izgulētos, tad var nosnausties uz divdesmit minūtēm, bet braukt uzreiz nevar sākt, jāpagaida pārdesmit minūtes līdz beidzas miega inerce. Miega zāles nemaz neliek smadzenēm gulēt, tādas zāles vēl nav atrastas, tās vienkārši izslēdz smadzenes.

Dikti laba grāmata – 10 no 10 ballēm, par tēmu, kas ir ikdiena ikvienam no mums. Palīdzēs saprast savus iespējamos bezmiega cēloņus, bet, ja problēmas ir akūtas, tad labāk ir iet pie ārsta. Iesaku izlasīt visiem.

Blood of Assassins (The Wounded Kingdom #2) by R.J. Barker

Blood of assasins

Gada sākumā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu un, lai arī tā īpaši neizcēlās ar tēlu kolorītumu, kopiespaids bija labs. Tādēļ īpaši neuztraucos ķēros klāt otrajai grāmatai. Galu galā Girtona Klučkāja pasaulē kā reiz sākās interesanti laiki.

Karalis ir miris, lai dzīvo Karalis! Skāde ir tikai, ka karaļi ir veseli trīs. Girtona bērnības draugs Rufra jau daudzus gadus cīnās par savu vietu uz troņa, taču viņa pretiniekiem pietiek gan atbalsta gan cilvēku, lai dotu pretsparu. Girtons kādu laiku pavadījis ārpus Manijadokas, slaktējot burvjus. Atgriezies viņš tiek ierauts galma intrigās un kārtējo reizi nākas meklēt slepkavas un nodevējus.

Ja par iepriekšējo grāmatu varēja dot labu vērtējumu, tad ar šo es kaut kā nesadraudzējos. Sākums bija labs un daudzsološs, Girtons atgriezās bērnības zemē, varbūt ne no brīvas gribas un ne tā, kā bija cerējis, bet atpakaļ bija. Jauki cīniņu apraksti un intriga. Taču pēc pirmās grāmatas piektdaļas atkal sākas detektīvs. Es jau zināju, ka no Girtona detektīvs ir tikpat labs kā no sūda lode. Tā nu autors to ir iecerējis un lasītājam nākas iecerēto lasīt. Zinot Girtona spējas, īsti nespēju uztvert detektīvstāstu nopietni, jo Girtons sākumā izlaiž aizdomās turamajam zarnas un tad domā. Tādēļ es sevi nespēju piespiest iedziļināties visas Rufras kara nometnes intrigās, mēģināt atkost nodevēju pirms Girtona. Teikšu uzreiz, visi fakti bija uzrakstīti, taču es nevarēju sevi piespiest iedziļināties visas niansēs un tādēļ vismaz puse grāmatas mani māca garlaicība.

Jā, var teikt, ka tur nebija tikai detektīvs vien. Girtons nodarbojās ar sevis meklēšanu, viņam vairs nav četrpadsmit gadu, viņš ir pieaudzis. Pāris gadus aizvadīti algotņa amatā nav labāks veids kā noslēpties slepkavam. Tur viņš ir ļāvies straumei, jo Meistare tā pavēlēja, lai gan viņš apšauba pavēles jēgu. Pavisam traki viņam ir ar burvju spējām – Tumšais Ungārs ar viņu runā aizvien biežāk un dažreiz pietrūkst pavisam nedaudz, lai pasaulē parādītos jauns ar varu apsēst burvis, kas taisnības vārdā ir gatavs iznīcināt visu dzīvo. Girtons gan turas, taču tā ir balansēšana uz naža asmens.

Arī šoreiz fona personāži atšķiras tikai ar vārdiem un naida pakāpi pret Girtonu kā tādu. Nudien man autora varoņu apraksti nespēj aizķerties smadzenēs, bet tā ir mana problēma. Šoreiz grāmatu neglābj arī pasaules apraksts, jo pasaulē ir tikai karš un jaunuma sajūtas vairs nav. Pat Fichgrass čuksti nespēj mani atvilkt atpakaļ. Arī pati pasaule uzdod vairāk jautājumus nekā atbilžu, kas ir visi šie Dark Ungar, kas iedzen burvjus neprātā, kā viņi saistīti ar pasauli, kuras dievi ir nomiruši?

Grāmatai liku 7 no 10 ballēm, iespējams tas ir otrās grāmatas lāsts. Ceru, ka pēdējā sērijas grāmatā Girtons beidzot patiešām būs pieaudzis un neradīs centīga pamuļķa iespaidu.

The Rise and Fall of the Dinosaurs: The Untold Story of a Lost World by Steve Brusatte

The Rise and Fall of the Dinosaurs The Untold Story of a Lost World by Steve Brusatte

Kādu vasaras rītu līdz ar saullēktu aiz loga sākās dinozauru dziesmas. Klausījos viņos un domāju, sen nekas nav lasīts par dinozauriem. Tik sen, ka pat nespēju atminēties, vai esmu meteora vai lēnās izmiršanas piekritējs. Nolēmu kļūdu izlabot, iegādājos grāmatu par dinozauriem un sāku lasīt.

Pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu dinozauri pazuda no zemes virsmas. Tas ļāva izvērsties zīdītājiem, un nu cilvēki cenšas salikt kopā dinozauru laiku vēsturi. Grāmatu ir sarakstījis viens no mūsdienu slavenākajiem dinozauru pētniekiem, kas nekautrējas pats iet laukā un meklēt dinozauru fosilijas. Kopā ar viņu lasītājs iepazīsies ar dinozauriem no Terciārā perioda, kad zeme bija vienots kontinents un klimata apstākļi neparasti svārstīgi. Juras laikmetā, kad dinozauriem bija ziedu laiki līdz pat Krīta perioda beigām, kad kaut kas noslaktēja visus dinozaurus.

Cilvēkam dzīvē ir divi periodi, kad viņš ir dinozauru eksperts – pirmais – bērnība un otrais – kad tavi bērni sāk interesēties par tiem. Gadās pa izņēmumiem – paleontologi, kuri specializējās dinozauros. Sākšu ar visšausmīgāko, ko es uzzināju no šīs grāmatas, pterodaktils patiesībā ir lidojošs rāpulis un vienīgie dinozauri, kas pacēlās spārnos ir putni. J,ā tie paši putni, kas vasaras rītos neļauj gulēt. Pat vista ir viens no daudzajiem dzīvajiem dinozauriem. Pēc savas uzbūves putns daudz neatšķiras no saviem priekštečiem, un atbild uz jautājumu, kā dinozauri varēja izaugt tik lieli.

Lasot šo grāmatu nav jāuztraucas, ja neesi pašpasludināts dinozauru eksperts, autors visu izstāstīs, ja nu kas no bērnības ir piemirsies un grāmatu izlasot jau zināsi kas ir Pteropodi, Zauropodi, Ornitopodi un Teropodi. Vienā no grāmatas pēdējām nodaļām varēs sastapties ar Tiranozauru un uzzināt, kādēļ tas nekad nav bijis Eiropā.

Viena lieta ir dinozauru apraksti, daudz interesantāk ir lasīt par autora ceļojumiem dinozauru meklējumos. Nav jau tā, ka ņem lāpstu un ej rakt! Mūsdienās zeme ir brangi nokartēta un arheologi izvēlas vieglāko ceļu dodas uz vietām, kur vajadzīgā perioda nogulas jau erozija ir izcēlusi virsotnē. Par to, kā atšķirt dinozaura zobu no akmens gan nekas daudz nav uzrakstīts. Bet labākās dinozauru meklēšanas vietas ir Ķīnā, Argentīnā, ASV un Spānijā. Latvijā, cik noprotu, mums dinozauri nespīd.

Mūsdienu tehnoloģijas, tomogrāfi, skeneri un citas uzpariktes var no fosilijām izspiest diezgan iespaidīgu informācijas apjomu. Pat kaut ko tik nereālu kā iespējamo dinozauru krāsu. Autors gan ir uzmanīgs rakstot, ka dinozauriem iespējams ir bijis apspalvojumus līdzīgi kā putniem, bet pēdējie atklājumi dod mājienus uz tieši šādu faktu. Iespējams, ka diplodoks kādu mēs to pazīstam tagad, vairāk ir modelēts pēc noplūkta gulbja nevis pēc viņai patiesā ārējā izskata. Ceru, ka pēc desmit gadiem pliko dinozauru laikmets būs pagājis.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un tie, kas saka, ka šobrīd šī grāmata ir viena no labākajām savā nozarē, nudien nemelo!

Власть силы, Великие Спящие (Дорога домой) by Виталий Зыков

VlasSil1

Pirms desmit gadiem es iesāku lasīt šo grāmatu sēriju. Ja kādam Rotfuss un viņa nepabeigtā triloģija šķiet kaut kas episks un nesagaidāms, tad man tādas nepabeigtās sērijas ir desmitiem. Lieki piebilst, ka iepriekšējo šīs sērijas grāmatu lasīju pirms deviņiem gadiem, līdz ar to manas atmiņas par sērijā notiekošo bija ļoti, ļoti fragmentāras. Laika gaitā grāmatu plauktā biju iekrājis četras šīs sērijas grāmatas un beidzot saņēmos, lai tās visas izlasītu. Apraksts būs par visām četrām.

Torna pasaules kārtība sāk plaisāt. Apvienotais protektorāts nomaina savu virsvadītāju, nu gaišie elfi vada balli, bet Nolda īstie burvji slapstās pa stūriem. Bezdibeņa kalpi uzkrāj spēkus, lai dotu triecienu visai pasaulei un karalistu ķildas tam nāk tikai par labu. Nekromanti beidzot ir savākuši pietiekoši daudz spēkus, lai spētu pakļaut visu pasauli. Tikai Saudoras valdnieks Kirsans Kaifats (iepriekš pazīstams kā Jariks) klusi attīsta savu valsti, paceļ ekonomiku un vairo kaujas spējas. Viņš saprot, ka būs ziepes, un ziepēm labāk ir pamatīgi sagatavoties.

VelSpj1_7932

Kā jau kārtīgai fantāzijas sāgai pienākas, arī šī ir mēģinājums rast atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams miers atsevišķā pasaules valstī, kuru aplenkuši naidnieki un īslaicīgi sabiedrotie. Vai ar labiem administratīviem resursiem ir iespējams izveidot impēriju? Atbilde, protams, ir jā, ar nelielu atrunu, tikai gadījumā ja imperators pretendē uz dieva lomu.

Kaifats šīs sērijas laikā ir nopietni progresējis, kā jau galvenajam varonim pienākas viņš no lokālas maģiskās katastrofas upura, verga un algotņa ir kļuvis par veselas valsts vadītāju. Viņam ir gan ienaidnieki, gan domubiedri. Zikova pasaulē ir spilgti personāži, kuru motivācija labi iekļaujas sižetā. Te ir varaskārs Nekromantu valdnieks, kuram nav sveši nekādi upuri. Viņa pretmets gaišie elfi paskatoties rūpīgāk nemaz nav daudz labāk, viena lieta ir publiskās attiecības otra, ka arī druīdi nemaz nebaidās apkaut pašus elfus un sabiedrotos. Vienīgais, ko var pārmest autora pasaulei ir standarta komplekts, elfi, rūķi, pūķi. Taču arī šajos var atrast kolorītus personāžus, pat Kaifata arhiienaidnieks pūķis savā ļaunumā nav tik absolūts, lai aizmirstu savas personīgās intereses.

VelSpj2_7933

Starpvalstu politikas apraksti ir augstā līmenī, tāpat kā kauju apraksti. Politika ir diezgan nokopēta no mūsu pašu pasaules, ja labi vēlas var atrast atsauces uz mūsdienu reālijām. Labi, ka te nav tikai ārpolitikas ģēniji, diezgan bieži visas intrigas aiziet pa pieskari un kas priecē ne vienmēr mūsu galvenajam varonim pa labu. Autors neuzskata savus lasītājus par muļķiem un nesapulcē miljoniem lielas armijas. Pat ja tu esi super mags, taviem padotajiem vienalga vajag ēst, spēku pārdislokācija patērē laiku pat elfiem un resursi vienmēr ir ierobežoti.

Ja ir vēlme izlasīt kaut ko episku no krievu pēdējo desmitgažu fantāzijas, tad rekomendēju šo sēriju, sākās kā parasts popodancu stāsts, taču bez pārliekas eskalācijas pārvēršas par episku pasaules glābšanu. 9 no 10 ballēm.

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Pirms dažām nedēļām izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu. Nenoliegšu, otrās grāmatas meklējumiem pagāja vismaz nedēļa. No sākuma vēlējos dabūt grāmatu fiziskā formātā, Rīgā tā arī neizdevās atrast. Tad nācās vien pirkt elektroniski. Nopirku un izlasīju.

Mūsu varonim Džonam Dou tā arī nav izdevies kļūt par dzīvu spēles varoni. Viņš joprojām ir iespundēts virtuālās realitātes zombija miesā. Viņa mērķis spēlē ir iegūt Atdzimšanas burvestību, taču laika vairs nav daudz, un naidnieka spēki vajā viņu ne tikai reālajā, bet arī fiziskajā pasaulē. Labi, ka levelaps ir līmenī.

Melošu, ja apgalvošu, ka grāmata ir žanra šedevrs. Īstenībā nākas uz daudz ko pievērt acis, lai nosauktu to par labu. Tādēļ nemelošu, šoreiz autoram darbs ir izdevies zem vidējā. No sākuma tūlīt pēc izlasīšanas iešķiebu labu vērtējumu, bet laikam ejot sapratu, ka tas tikai dēļ piedzīvojuma, ko autors piedāvāja lasītājam. Bet piedzīvojums bija tikai tāds acumirklīgs, un laikam ejot iespaidi izplēn.

Galvenais varonis joprojām ir visu vajātais underdogs, kuram uz katra soļa no visiem ir jābaidās. Viņš pat īsti nesaprot, kas ir viņa draugi, kas ienaidnieki. Labi, ka vismaz mērķis ir skaidrs. Lai šis nabags neatmestu pekas jau pašā sākumā, viņam nākas piedzīvot ļoti garu veiksmju sēriju. Pat ja gadās neveiksme, tad tā patiesībā ir tīrākā veiksme. Autors savu varoni mīl, un tas ir redzams, var lasīt droši un zināt, ka nekas slikts jau ar šo neatgadīsies. Viņam tāpat kā Pāvestam ir tiešā līnija ar sistēmas administratoriem, un tas ir nevājš atspaids.

Ar kvestiem te viss ir kārtībā, var kopā ar vampīriem ieņemt pārkačātu burvju cietoksnī, iebrukt pavisam jaunā spēles lokācijā pašam pirmajam un kačāt līmeni ordenī,  par kuru pārējie spēlētāji nemaz nenojauš. Patiesībā tā arī ir visas grāmatas saturs. No jaunajiem varoņiem ir tikai vampīri un mirušais fēnikss, viss pārējais ir no iepriekšējās grāmatas. Jā, pasaules un kvestu apraksti ir augstā līmenī, taču ja nav nekā cita, tad grāmata ir vairāk smadzeņu košļene, kuru izlasi un aizmirsti.

Protams, trešo grāmatu es ar izlasīšu un ceru, ka autors sasparosies, nedaudz vairāk investēs varoņos un nefokusēsies tikai uz piedzīvojumiem. Ceru arī, ka visi gali beigās tiks savilkti kopā un, iespējams, pavērsīs visu notiekošo pavisam citā perspektīvā. Iespējams, cerības nepiepildīsies. Šai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet ja neesi žanra cienītājs, tad mierīgi vari nelasīt neko nezaudēsi.

Other Minds: The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith

Other Minds The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith

Šī grāmata manā lasāmajā listē atradās jau labu laiku, kopš pērnā gada. Sev par brīnumu es viņu ieraudzīju Jāņa Rozes grāmatnīcā par ļoti pieņemamu cenu. Nopirku, pamarinēju plauktā un izlasīju.

Zīdītāji un putni tradicionāli tiek uzskatīti par gudrākajām zemes radībām. Taču ir vēl trešais atzars, kuri var pretendēt uz gudrību – galvkāji. Kalmāri, astoņkāji un tinteszivis smadzeņu neironus izmēģināja jau tad, kad zīdītāji un putni vēl nebija izkāpuši uz sauszemes. Autors mēģina atbildēt uz jautājumiem – vai saprāts uz zemes izcēlies veselas divas reizes? Vai astoņkāja prāts ir atšķirīgs no mūsu? Kas ir saprāts un sevis apzināšanās? Vai galvkāju valoda ir krāsas?

Pie grāmatas ķēros ar entuziasmu – kuram gan negribas uzzināt kā domā astoņkāji! Cerēju atrast atbildes uz saviem jautājumiem – ja astoņkājim ir centrālās smadzenes un katrai “kājai” savas, tad kā tas viss saslēdzas kopā? Kā tas viss īsti astoņkājī strādā es neuzzināju, ir pārāk daudz varbūt. Toties nu zinu, kādēļ vista staigājot dīvaini groza galvu, izrādās viņai smadzeņu puslodes nav savienotas, un lai nākotnē neapmulstu, viņai visas lietas jāapskata ar abām acīm.

Sākums bija labs, īsais ievads evolūcijā, kur smuki pastāstīts par galvkāju vietu dzīvības kokā, dažiem aizlaiku notikumiem un to, kā var tikt pie acīm. Pārējais grāmatas saturs man lika vilties. Biju sagaidījis eksperimentu aprakstus un to secinājumus. Saņēmu vien stāstījumus “iz dzīves”. Jā, tie visi kā viens ir interesanti un aizraujoši, bet ir viena problēma – autora novērojums bez strukturēta pētījuma neko daudz neliecina. Iespējams, esmu pārāk skeptisks un tamdēļ sev pats nositu lasītprieku.

Grāmatai piemīt vēl viens netikums – tā nav diez ko strukturēta, autors lēkā kā zaķis pa pļavu. Viss ir interesanti, taču nav sajūtas, ka šai lēkāšanai būtu kaut kāds virsmērķis. Vietām zāle patiešām ir zaļa (tinteszivis izrādās redz tikai melnbaltas krāsas, bet pati spīd visas varavīksnes krāsās), bet vietām zāles nav nekādas un nākas lasīt niršanas aprakstu. Šis fokusa trūkums padara grāmatu par tādu” re, kā man vienreiz bija”, nevis par strukturētas informācijas avotu.

Vai es šo grāmatu ieteiktu lasīt galvkāju entuziastam, nezinu, pieminēt pieminētu, bet ar atkāpīti, ka vispārējām zināšanām par sliktu nenāktu, taču fakti ir vairāk nesistematizēti paša autora novērojumi nekā apstiprināti fakti. Ja arī atrodas kāda atsauce uz pētījumu, tad autors piemin tikai to daļu, kas apstiprina viņa apgalvojumu, bieži nemaz nepasakot pētījuma kontekstu. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var.

The Sixth Extinction: An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

The Sixth Extinction An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

Nu jau salīdzinoši ilgu laiku lasu fantāziju, zinātnisko fantastiku vai padomjlaiku literatūru, populārzinātniskās grāmatas bija palikušas novārtā. Nolēmu laboties un palasīties kaut ko par bioloģiju. Izvēle krita uz grāmatu, kas solīja man pavēstīt daudz ko par sugu izmiršanām.

Pēdējā pusmiljarda gadu laikā uz zemes ir notikušas piecas lielas globālas masu izmiršanas. Tajās uz Zemes mītošo organism bioloģiskā daudzveidība pēkšņi saruka līdz minimumam, un pagāja daudzi gadu miljoni līdz dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Tikai jau bez izmirušajām sugām. Mūsdienās zinātnieki novēro Sestās izmiršanas sākumu, šī pēc sava vēriena pārspēj jebkuru asteroīda triecienu. Šoreiz galvenais vaininieks ir pats cilvēks.

Mani vienmēr ir interesējis jautājums, kas nāks pēc cilvēkiem – telepātiski tarakāni vai teļa lieluma žurkas. Cilvēks ar savu attiekmi “bizness kā vienmēr” ir  diezgan sagandējis pasauli. Kādā brīdī parasts hominids pēkšņi kļuva par invazīvu elementu ekosistēmā un sāka pārveidot to pēc savas iedabas. Diemžēl joprojām šī pārveidošana notiek vairāk neapzināti un neprognozējot sekas. Šķiet, darām jau to kopš industriālās revolūcijas sākuma, kas gan varētu notikt? Taču lietas notiek, mēs neesam nekādi speciālisti dzīvnieku sugās un mierīgi varam nepamanīt kādas vardes vai gliemeža nozušanu. Kad problēma ķer lielākos lopus vai kokus, tad pamanām, piemēram, to ka kastaņiem ir dīvainas lapas. Taču lielākoties vilciens jau sen ir aizgājis.
Grāmatas autore ir uzņēmusies saprotamā valodā balstoties uz pašas redzēto un izpētīto atstāstīt, kādēļ cilvēks nevar dzīvot viens pats pasaulē. Ja arī esi dominējošā suga, tas ir ne tikai bonuss, bet arī atbildība. Katra nodaļa tiek veltīta noteiktai tēmai, kuras visas kopā stāsta par procesiem, kurus radījis cilvēks un kuru dēļ bojā iet daudzas sugas. Ja gribi apmeklēt koraļļu rifus, tad to nevajag atlikt uz ilgu laiku, jo okeāna ūdens skābuma izmaiņu dēļ iespējams uz zemes iestāsies kārtējais bezkoraļļu periods. Koraļļiem līdzīgi radījumi, ja reiz pazūd, tad uz daudziem gadu miljoniem līdz evolūcijas rezultātā rodas jauns uzņēmīgs organisms, kas pielāgojas šādam dzīves veidam. Līdz ar koraļļiem aizies visa viņu ekosistēmu, un okeāns lielākoties atkal pārvērtīsies par tuksnesi.

Superīga bija nodaļa, kurā tika runāts par tropu mežu saglabāšanu, tropu mežos sugu daudzveidīga lielākoties ir unikāla katrā vietā, un atstājot lielāku meža pleķi rezervātam, tas nudien problēmu nerisina. Daudzām sugām ir nepieciešams noteikts areāls, kurā slēpties, meklēt pārtiku un vairoties, un lielākoties tas ir daudz lielāks par pāris kvadrātkilometriem. Nekad nebiju aizdomājies, kāpēc pie mums ir tikai pārdesmit koku sugas, kamēr tropos to ir simtiem. Standarta izskaidrojums – mums tomēr pirms pārdesmit tūkstošiem gadu te bija ledus laikmets, un pagaidām līdz mums ir nokļuvuši tikai tie augi, kuri spēj izturēt noteiktus apstākļus.

Nodaļa par parazītsugām, kuru izvazāšanai pie vainas ir cilvēku darbošanās, parāda, ka jaunā Pangeja nudien nenāks par labu sugu daudzveidībai, un ar laiku, iespējams, visi pasaules stūri būs vienādi. Un visas sugu daudzveidība labākajā gadījumā glabāsies sasaldētu šūnu veidā speciālos institūtos. Ironiski, ka vislielākais parazīts skatoties globāli ir cilvēks, kurš savu uzvaras gājienu sāk jau pustūkstots gadu atpakaļ izkaujot Austrālijas mega faunu, un tagad jau tas viss notiek industriālos apjomos, kura mērogu mēs tikai tagad sākam apjaust.

Grāmatā lieku 9 no 10 ballēm. Ja interesē bioloģija, nedaudz satrauc cilvēku attieksme pret dabu, noteikti izlasiet! Pat ja mūsu izraisīto pārmaiņu dēļ iesim bojā kā suga, varam būt droši, ka pēc desmit miljoniem gadu, kad žurkas teļa lielumā veiks izrakumus, viņas mierīgi pēc fosilajām liecībām varēs noteikti, ka ir notikusi globāla bezprecedenta sugu izmiršana.

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.

Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …

Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.

Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.

Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.

%d bloggers like this: