Navigate / search

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Sērijas pirmā grāmata beidzās ar iespaidīgu klifhangeri, un man nekas cits neatlika, kā nopirkt nākošo. Dikti jau nu gribējās uzzināt, kā tur viss beidzās.’

Ingeniums ir cilvēces nākotne. Industriālās revolūcijas laikā zinātne veica pārsteidzošu atklājumu – motoriju. Motorijas blakusprodukts ingeniums var cilvēkam piešķirt gandrīz vai maģiskas spējas. Kādas – tas atkarīgs no cilvēka. Ir gan šīm spējām ēnas puse daudzi neiztur, pārvēršas par monstriem, padodas savām ēnām. Bet tas ir tikai tāds nieks, progresa blakusprodukts. Ītans Šelbijs turpina savu izmeklēšanu, kurā ingeniumam ir visnotaļ liela loma.

Šajā grāmatā pasaule vairs nepārsteidz, jo par Riertu un tās apkārtni lasītājs izceļojās jau pirmajā grāmatā. Un tādēļ neatliek nekas cits, kā pievērst uzmanību pašam sižetam. Tas ir tipisks pilsētas detektīvs, kurš ieturēts piecdesmito gadu stilā, vientuļnieks detektīvs svešā valstī cenšas atrisinātsapiņķerētu lietu. Tajā ir iepīti visi no elites līdz noplukušam krodziniekam. Tā aizskar ģeopolitiku un spētu izraisīt jaunu globālu karu. Skaidrs, ka karu neviens negrib.

Nevaru noturēties un nevilkt paralēles ar kodolprogrammu attīstību četrdesmitajos. Brīdi, kad mūsu pasaulē viena valsts ieguva būtisku pārsvaru bruņojumā. Sākās sācensība, lai šo pārsvaru samazinātu, arī tagad kodolieroču izstrāde ir daudzu valstu prioritāte, kura noris vairāk vai mazāk slepeni. Te ingeniums ir ieņēmis brīnumieroča lomu. Ītans ir tikai mazs zobratiņš lielā mehānismā, taču viņam kara veterānam ir savas idejas par taisnīgu un mierīgu pasauli. Un izrādās, ka viņam, neskatoties uz savu vienaldzību pret visiem, sevišķi jau pret valstu elitēm, nāksies ziedot kaut ko no sevis, lai pasaulē saglabātu stabilitāti.

Šī stāsta daļa lasījās diezgan lēni, jo notikumi attīstījās ļoti lēni. Es jau biju paspējis aizmirst pirmās grāmatas notikumus un tādēļ pusi no šīs pavadīju cenšoties atminēties katra varoņa nozīmi stāstā. Uz beigām es jau biju praktiski rekonstruējis iepriekšējās grāmatas notikumus. Vēl viens mīnuss mani grāmatas centrālā globālā sazvērestība neaizķēra, man pat bija salīdzinoši vienaldzīgas visas intrigas un noslēpumi. Nezinu, varbūt autors ir nolemis pamainīt rakstīšanas stilu un mums vairs nesapas. Varbūt mani neinteresē detektīvs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, priekš manis pārāk iestiepts, kad vairs nebrīnies par autora brīnišķīgi izveidoto pasauli ar visiem tās sīkumiem un sāc iedziļināties vietējā ģeopolitikā, kur visi mēģina viens otru uzmest, uzmācas apātiska garlaicība. Ītans beigās gan nodeva uguņus žanra labākajās tradīcijās, bet tas arī pavilka grāmatu virs vidējā.

The Perfect Theory: A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity by Pedro G. Ferreira


The Perfect Theory A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity

Šogad esmu nolēmis pievērsties populārzinātniskajām grāmatām. Janvārī izlasīju To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg, un ir grūti izteikt savu vilšanos. Šajā gadījumā risks bija daudz mazāks, šī grāmata savulaik bija dabūjusi Royal Society Science Book Prize Nominee (2014), un tādas lietas tur par velti nedara.

Lielākā daļa no mums zina slaveno Einšteina relativitātes teoriju un E=mc2 liek pat uz ledusskapjiem, taču lielākoties tas arī ir viss, ar ko mūsu zināšanas aprobežojas. Nemaz nerunāsim par tādiem smalkumiem, ar ko atšķiras speciālā relativitātes teorija no vispārīgās relativitātes teorijas. Viena darbojas inerciālās atskaites sistēmās, otra ir plašāka un apraksta gravitācijas iedarbību un neinerciālu kustību. Bet, par ko īsti ir stāsts – stāsts ir par Vienotā lauka teorijas meklējumu vēsturi. Ja lielāko daļu no spēkiem ir izdevies apvienot, tad ar gravitāciju lietas nekādi nevedas un ir skaidrs, ka kaut kur mūsu visuma izpratnē cilvēcei ir pamatīgi zināsanu robi. Autors mēģina soli pa solim ievest lasītāju mūsdienu fizikas, kvantu fizikas un astrofizikas problēmās.

Domāju, ka cilvēkam, kurš par šo tēmu diez ko nav interesējis, grāmata noteikti radīs daudzas WOW situācijas, taču manā gadījumā tā bija jau zināmu lietu atgremošana. Taču ja atmet kā faktoru cilvēku, kurš to visu lasa jau padsmito reizi tad, var teikt, ka autoram ir izdevies tīri sakarīgs darbs, kur teorija neaizēno zinātniekus. Netiek smādēta viņu personīgās dzīves ietekme uz karjeru, un sižets tādēļ tiek padarīts tīri sprigans. Idejas tiek izklāstītas maksimāli vienkāršā valodā un nepaiet ne simts lapaspuses, kad sāc apjaust, ka ar relativitātes teoriju viss nemaz nav tik vienkārši kā izskatās. Pēc vēl simts saproti, ka ar tiem melnajiem caurumiem ar viss ir daudz sarežģītāk. Kad panesas tumšā matērija un negatīvā enerģija, teksti, ka ar “aci” varam redzēt vien 4% no visuma, tad vispār sāc aizdomāties par realitāti kā tādu.

Diemžēl autors grāmatu sarakstīja pirms gravitācijas viļņu eksperimentālas atklāšanas, detektēšanas pamatlicēja grūto dzīvi viņš aprakstīja ļoti spilgti. Puisis ļoti cīnījās pret LIGO apgalvojot, ka viņa alumīnija cilindri ir daudz labāki un lētāki. Reizēm gadās, ka cilvēks ambīciju dēļ ir gatavs bāzt koku spieķos, pat ja runa ir par viņa dzīves darbu.

Ja gribi kaut ko gudru par fiziku un kosmoloģiju, bet tai pat laikā vēlies interesantu stāstu un izklāstu tādu, kas nenodedzina smadzenes, tad iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.

Prisoners of Geography: Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Prisoners of Geography Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Šo grāmatu nopirku Frankfurtes lidostā, tai grāmatu bodē it kā bija daudz grāmatu, bet tādas, kuras vēlētos izlasīt, nebija īpaši daudz. Nopirku, pavazāju sev līdzi pa ārzemēm, ieliku plauktā un nogatavināju veselu gadu. Šogad esmu apņēmies lasīt vairāk populārzinātnisko un mazāk SFF žanru.

Visiem tautu vadoņiem ir jārēķinās ar ģeogrāfiju. Katru tautu vairāk vai mazāk ierobežo kalni, upes, jūras un betons. Lai saprastu pasaules notikumus, idejas un tendences ir jāsaprot cilvēki, bet ja nav nojēgas par ģeogrāfiju, tad kopaina nekad nebūs pilnīga. Ja kādreiz esi aizdomājies par Putina apsēstību ar Krimu, kādēļ ASV ir globāla superlielvara, kādēļ Ķīna beidzot ir ķērusies pie ekspansijas, ģeogrāfija spēs dot visas atbildes.

Lasot šo grāmatu vajag uzreiz samierināties ar pamatpieņēmumu, ka ģeogrāfija ir galvenais faktors, kas nosaka tautu vēsturi, stratēģiju un vietu pasaulē. Ja ieciklējas uz šo šauro skatījumu, tad viss liksies loģiski, vietām varēsi izsaukties aha un priecīgi lasīt tālāk. Taču nevajadzētu paļauties uz autora teikto vien, bieži vien viņa stāsts tikai sākas ar ģeogrāfiju, bet lielākoties beidzas ar cilvēkiem un to uzskatu dinamiku.  Jā, upe, kalns vai jūra var būt šķērslis kādai valstij uz varenību, bet laimīgas sakritības, apsēsta līdera vai pārākas tehnoloģijas priekšā ģeogrāfija ir spiesta atkāpties.

Neteikšu, ka es autora centrālajam pamatpieņēmumam pārāk piekrītu, jā, ģeogrāfijai ir liela loma, taču ne noteicošā. Grāmatas skatījums uz ģeopolitiku pēc būtības ir mēģinājums izveidot saistošu naratīvu, kas visu saliktu pa plauktiņiem, radot kopēju sižetu, izskaidrot vēsturi un lielākoties pieņemt, ka nākotnē nekas nemainīsies. Šāda ģeneralizēšana nenoliedzami ir laba, lai paskatītos uz procesiem no malas, taču kopējais izklāsta stils vairāk liecināja par autora labo stāstīšanas mākslu nevis par argumentētiem pamatojumiem. Jauka hipotēze, kas lielākoties balstās uz personīgu pieredzi, vispārinājumiem un vēsturisku notikumu piemeklēšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labākās nodaļas bija par Ķīnu un Krieviju, tur autors bija izvērsies ne pa jokam, taču nodaļām ritot pulveris bija izšauts un pēc pirmās puses lasīšana kļuva aizvien garlaicīgāka un tas nudien nav tikai tādēļ, ka mani neinteresē Arktika un Japāna. Pat neskatoties uz pukošanos par viendimensionalitāti un faktu pievilkšanu aiz matiem, lai apstiprinātu savu hipotēzi, grāmata ir pietiekoši saistoša un informatīva, lai vērtētu kā ļoti labu. Jā, autors mīl uzsvērt, ka ASV ir ļoti kruta un, ka Ķīna nākotnē sagrābs jūras, bet, ja pie tā pierod, būs ok.

The Sleepwalkers: How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

The Sleepwalkers How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

Nu jau vairs gandrīz nevaru atminēties, kā šī grāmata tika izvēlēta iegādei. Šķiet, ka kaut kur lasīju kādas top listes ar nenovērtētām vēstures grāmatām, lielu daļu es jau biju novērtējis, bet šī man šķita lasīšanas vērta. Pasūtīju bookdepository, un nepagāja ne pāris mēneši, kad pastniece pārmeta grāmatu pāri žogam. Saņēmis grāmatu vairs tādu vēstures entuziastu sevī nespēju atrast un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Var uzskatīt, ka viens no pērnā gadsimta pagrieziena momentiem bija brīdis, kad Gavrilo Proncips iznācis no pūļa nošāva automobilī sēdošo Austroungārijas troņa mantinieku Franci Ferdinandu. Šis terora akts savā vienkāršumā nudien sasniedza visus plānotos mērķus. Tas atbrīvoja Bosniju Hercegovinu no Hapsburgiem, radīja jaunu un stipru Serbiju. Blakus efekti bija četru impēriju sabrukšana, miljoniem kritušo un kara vešana jaunā kvalitātē. Kas gan padarīja pārtikušo un mierīgo Eiropu tik nestabilu, ka pietika ar vienu slepkavību?

Un uz to atbildi dod šī grāmata. Autors ir rāvies melnās miesās, lai atrastu kaut ko jaunu šajā tēmā. Viņš ir orientējies uz pirmdokumentu izpēti, salīdzinājis daudzus avotus, lai atmestu malā dažādus memuārus, kur tiešie kara izraisītāji hroniski slimo ar atmiņas zudumiem dienās, kad tika pieņemti galvenie lēmumi. Pēc kara jau daudzas valstis publicēja oficiālas atskaites par kara gaitu un kādēl vispār tika karots, taču tā vairāk ir vainas nogrūšana uz citiem un pašu slavināšana. Lai vai kā autoram ir izdevies radīt kopainu par notiekošo Francijā, Krievijā, Lielbritānijā, Serbijā, Austroungārijā un vēl daudzās citās valstīs.

Es neteikšu, ka lasīšana bija aizraujoša un aizrāva mani no pirmajām lapaspusēm. Vēstures grāmatas reti kad ir aizraujošas, tās lielākoties ir informatīvas. Es domāju, ka nevienam autoram nebūtu pa spēkam aptvert vismaz pārdesmit paralēls sižeta līnijas, kuras noris vienlaicīgi, kur galvenie varoņi ir pašpārliecināti un nekompetenti ļaudis, kas sevi uzskata par visgudrākajiem valdniekiem, ministriem vai vēstniekiem. Tādi, kuriem domas mainās acumirklī, un kuri pie nopietnākas krīzes pazūd no sabiedrības redzesloka. Lasītājs te varēs izlasīt vairāk par Balkānu mudžekli, kā viņš jelkad varētu vēlēties uzzināt. Bonusā beidzot arī sapratīs, kādēļ Dienvidslāvijas sabrukums izraisīja tādu slaktiņu. Varu derēt, ka tas nebūt nebija pēdējais, jo lielas idejas nenomirs pat gadsimtu laikā. Vajag tikai aunu baru un nacionālistisku idiotu galvgalī, lai viss sāktos no gala.

Bez milzīgas vēsturisku faktu gūzmas es ieguvu diezgan labu perspektīvu uz Balkānu reģionā notiekošo, jo autors “vēsturi cilā” jau no deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad prūši parāda savu varenību un padzen pagaldē frančus. Jā, Pirmā pasaules kara iedīgļi aizsākās jau tad līdz ar Vācijas apvienošanos, radās lielvalsts bez impērijas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja gribi nosvilināt smadzenes un izlasīt kaut ko patiešām derīgu, tad silti rekomendēju šo grāmatu. Bet esi gatavs, ka lasīšana nebūs ātra un viegla. Iespējams pēc simts lapaspusēm jau būsi sajaucis Rumāņu ministrus ar Serbu ministriem.

Fonds un impērija (Foundation #2) by Aizeks Azimovs

Fonds un Impērija

Varu teikt, ka man zinātniskās fantastikas jomā šis gads ir izdevies. Reti gadās, ka pēkšņi latviešu valodā tiek publicēta žanra klasika, kura iepriekš nemaz nav tulkota. Vēl retāk gadās, ka tās ir sērijas abas pirmās grāmatas. Es zināju par šīs grāmatas iznākšanu un ļoti gaidīju tā, ka katru dienu iegāju grāmatu bodē, lai pārbaudītu, vai nav jau tikusi līdz bodes plauktiem. Ar atsauksmes uzrakstīšanu gan tik ļoti nevedās, un pagāja vesels pusmēnesis (kalendārais) līdz saņēmos.

Izcilā psihovēsturnieka Hari Seldona vadībā, izmantojot planētas augsti attīstīto zinātni un tehnoloģiju, Fonds ir uzvarējis kareivīgo kaimiņu alkatību un barbarismu. Taču tagad tam jāstājas pretī Impērijai – Galaktikas ietekmīgākajam spēkam, kurš saglabājis varu pat agonijas krampjos. Godkārīgs ģenerālis, kurš apņēmies atjaunot Impērijas spožumu, pavērš plašo impērisko floti pret Fondu. Nu mazās zinātnieku un pētnieku planētas vienīgā cerība slēpjas Hari Seldona paredzējumos.

Grāmata turpina aizsākto, un Fonds cīnās par savu nākotnes redzējumu. Taču laikam ritot, Harijs Seldons un viņa idejas jau ir ieņēmušas tāda kā pravietojuma status. Cilvēki it kā atceras un saprot, bet viņiem ir sava dzīve dzīvojama, un nav laika uztraukties par kaut kādu tūkstošgadu tālu nākotni. Skaidra lieta, ka pagātne sāk tos uztraukt tikai kārtējā Krīzē.

Es šo grāmatu uztveru kā iespējamu atbildi uz jautājumiem, kas rodas izlasot pirmo. Seldona Galaktikas impērijas sabrukšanas modelis pēc būtības ir visnotaļ vienkāršs, tas izmaina vienu mainīgo, uzskatot, ka nekas cits nemainīsies. Tā saucamā “ceteris paribus” pieeja. Lasītājam noteikti rodas jautājums cik ilgi šāds modelis spēj precīzi prognozēt nākotni. Šī grāmata pēc būtības ir autora mēģinājums destabilizēt Seldona modeli. Tas tiek izdarīts visnotaļ viltīgā veidā ar Mūļa palīdzību.

Pēc stāstījuma struktūras šo grāmatu var mierīgi likt kosmiskās operas plauktā. Te ir vieni vienīgi piedzīvojumi un klejojumi pa galaktiku, kur fonā lēnām mirst vislielākā Impērija, kas reiz pastāvējusi. Nenoliedzami te ir velkamas paralēles ar Romas Impērijas sabrukšanu. Te ir izveidojušās jaunas koalīcijas un federācijas, taču tās visas tiek celtas uz drupām, zinātne tiek aizmirsta, kari noēd pēdējos resursus un agrārai planētai pēkšņi ir daudz lielākas priekšrocības nekā tehnoloģiju ražotājai. Izņēmums ir Fonds.

Vērīgam lasītājam nebūs grūti uzminēt galveno notikumu vaininieku un tādēļ, iespējams, grāmatas otrā daļa šķitīs nevajadzīgi iestiepta. Bet jāatceras grāmatas izdošanas gads, un brūkošās Impērijas ainām ir zināma pievilcība. Tāpat interesantas ir atsauces uz Otro Fondu (ja sēriju latviski tiks turpināta, tad mēs iespējams uzzināsim arī par to), kuram, iespējams, nākotnē būs liela loma.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jā, mūsdienās varbūt nav tā svaiguma, iespējams, tēli ir pārāk vienveidīgi un sižets prevalē pār tēlu izaugsmi, taču šī ir klasika, no kuras kājas aug daudzām mūsdienu grāmatām. Noteikti iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Тенеграф (Seriva #1) by Krzysztof Piskorski, Кшиштоф Пискорский

tenegraf

Ja nu kāds vēl nav pamanījis, tad Polijā fantāzijas un zinātniskās fantastikas autori ir ne tikai lielā skaitā, bet arī raksta labus darbus. Diemžēl valodas barjeras dēļ man nākas ar viņiem iepazīties tikai ar tulkojumu starpniecību. Ieraugot grāmatu bodē kārtējo poļu autoru darbu daudz nedomāju un ķēru vien ciet.

Serivā ēnas nav tikai gaismas trūkums, katra ēna ir mazs portāls uz ēnu telpu. Šī ēnu pasaule nepieredzējušam cilvēkam ir bīstama, un normālam cilvēkam ir cerības izdzīvot tikai šīs pasaules augstākajos slāņos. Vietā kur Ēnsaule spīd uz pilnu klapi parastam mirstīgam nav nekādas izredzes. Šajā pasaulē dzīvo kāds Arahons Karanza Martenes I’Grenata I’Batora paukošanas meistars, kurš piepelnās kā algots slepkava. Darba netrūkst; augstie nami cīnās savā starpā par ietekmi, un karalis uz to piever acis. Taču kādā vakarā Arahonu darba devējs uzmet, kāds izdevējs grasās publicēt anonīma autora memuārus par pēdējo karu, un kāds zinātnieks atklāj jaunu veidu kā notvert ēnu!

Šis ir tipisks noir (burtiski, jo viens no varoņiem ir ēna) stila detektīvs. Galvenais varonis nebaidās ķēpāties ar slepkavībām, viņam ir savi principi, bet pa lielam viņam ir vienalga. Protams, ka viņš ir īstens supercilvēks iedod tik špagu vai ēnšāvi, un ienaidniekiem nāksies parūmēties. Kā detektīvs, kur viss ir samezglots un patiesais lietu stāvoklis atklājas mazpamazām, šī grāmata ir sarakstīta labā līmenī.

Savukārt visa tā ēnu paralēlā pasaule gan šķita nedaudz piņķerīgāka, un ja tā aizdomājas, arī pretrunīgāka. Sanāk, ka katra mūsu ēna dzīvo paralēli tādu pašu dzīvi kā mēs, tikai ēnu valstībā, taču tās tiešā projekcija mūsu pasaulē ir tikai saikne ar cilvēku. Rodas jautājums, kurš tad ir tas īstais dzīvotājs. Visa tā figņa ar duālismu un divām radījuma pusēm, kuras viena otru nepazīst, mani pārāk nepārliecināja. Bet sižetam tas bija ļoti svarīgi. Paša pasaule ir tāds vēlīnais feodālisms, kur šaujamieroči mijas ar ēnu maģiju, un nekas īpašs te nebija vērojams.

Lasās gan vienā elpas vilcienā, jo galvenais te ir Arahona piedzīvojums, viņš lasītāju izvedīs cauri visām Serivas tumšākajām un gaišākajām vietām. Protams, viņš ir tipiskais plenderis, kuram dzīvē principu dēļ nav paveicies, taču viņam ir pāris cēli mērķi, kuru vārdā viņš pa naktīm griež citiem rīkles. Tēla galvenā problēma ir, ka ārpus šīs grāmatas tādu ir sastapts jau ne mazums un viņam neizbēgami nāksies iekļauties lasītāja atmiņas metatēlā, kas ar laiku izdzēsīs viņa individualitāti. Pasaule no sākuma aizrauj tikai ar savu ēnas pusi, bet tā ir tikai viena no dekorācijām, lai ļautu brīnumainā veidā visu sapiņķerēt līdz lasītājs vairs nesaprot kur rīts kur vakars.

Kopumā tāda laba smadzeņu košļene, brīdim, kad vēlies piedzīvojumus un dīvainas pasaules 7 no 10 ballēm. Šī nebūs no tām, ar kuru es uzbāztos nepazīstamam vai pat pazīstamam cilvēkam.

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Beidzot autors ir izdevis The Stormlight Archive sērijas trešo grāmatu. Sāku to klausīties kā audiogrāmatu, bet tad kaut kur izlasīju, ka ir vēlams izlasīt šo stāstu. Neko darīt – atliku īsto grāmatu malā un sāku klausīties šo stāstu.

Pēc lielās kataklizmas Rošar pasaulē sāk parādīties cilvēki ar īpašām spējām, tiem, kuriem ir izdevies atrast savus spren (tādas kā paralēlās dimensijas būtnes)  un savietot ar savām prasmēm. Šo lietu vispār ir grūti izklāstīt grāmatas nelasītājiem. Lift ir viena no tiem, viņa gan ir īsts dabas bērns, kur nez kāpēc iemantojusi spējas kļūt “Brīnišķa”. Tas labi palīdz viņas ikdienas darbā, zādzībās. Viss būtu Jauki, ja vien viņu nevajātu kāds dīvains cilvēks melnā (Darkness).

Cik noprotu no autora stāstītā, šis tēls vēlāk parādīsies trešajā grāmatā, un tur nebūs laika stāstīt par Lift pagātni. Sērija viņai ir paredzēta liela loma, tādēļ lasītājam nāksies vien šo grāmatu izlasīt, lai uzzinātu Lift izaugšanas stāstu. Kā personāžs Lift ir visnotaļ nestandarta, te nav Kaladina tendences uz bezkompromisa varonību, Dalinara apsēstību ar labāku pasauli, te ir vienkārši iespēja padarīt savu dzīvi vienkāršāku. Lift īpaši neplāno un vairāk reaģē uz notiekošo, nekā stratēģiski plāno savus nākošos soļus. Un labi vien ir, tādēļ stāsts vairs neizklausās pēc varoņeposa ar grūtiem vispasaules lēmumiem, bet ir tīri sprigans piedzīvojums.

Piedzīvojumā netrūkst savu tumšo pusi un viens no šīs tumšās puses ir Darkness tēls. Vispār mani nedaudz besī ārā tas, ka pēkšņi pasaule ir pārpilna ar dažādiem slepeniem ordeņiem dieva daļām, par kurām pirmajā grāmatā klīda vien garāmejošas leģendas. Nu tās izrādās pašsaprotama patiesība un ja es saprotu, ka Kaladinam lauku puikam un ārsta dēlam tādas lietas varētu būt jaunums, tad viņa nomales varenie ar izskatās ir dumjāki par Aziš impērijas ubagiem. Tagad, kad esmu lasījis Laika rata sēriju es nenoliedzami velku paralēles ar to un jāatzīst, ka autors ir makan ietekmējies. Lai gan iespējams tas tik tādēļ, ka Laika Rata audiogrāmatu klausījos to pašu lasītāju izpildījumā.

Pasaule kā vienmēr ir teicama un tās vēsture detalizēta, varētu mierīgi lasīt Rošaras hronikas, kaut ko līdzīgu vēstures grāmatai bez varoņiem tikai notikumi un vietas. Taču Lift kā tēls bija tāds nekāds, sitās ārā no kopainas un vislielākais brīnums ir tas, ka viņa ir sasniegusi savu vecumu nenolaužot kaklu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja neesi lasījis iepriekšējās grāmatas, tad nav vērts sākt ar šo, neko lāga nesapratīsi. Laba atkāpe no centrālā sižeta un cerams, ka Lift dienās būs spējīga uz nopietniem varoņdarbiem.

Falling Upwards: How We Took to the Air by Richard Holmes

Falling Upwards How We Took to the Air by Richard Holmes

Pirms gadiem astoņiem izlasīju šī autora grāmatu The Age of Wonder, kas diezgan padziļināti izpētīja kādu britu zinātnes laikaposmu, sasienot kopā Heršela, Banksa un Dievija dzīvesstāstus vienā lielākā zinātnes stāstā. Autors spēj pasniegt skatījumu uz tehnoloģiju attīstības procesu visnotaļ savdabīgā veidā, viņam tas nav vienkāršs faktu un atklājumu uzskaitījums, tas ir process, kur otrajā plānā notiekošais nav mazsvarīgāks par priekšplānu.

Gaisa baloni un lidojumi ar tiem nemaz nav tik sena parādība, ja skatāmies uz cilvēces vēsturi kopumā. Pirmie bija ar karstu gaisu pildīti baloni, kuri it kā esot lidojuši jau virs Dienvidamerikas jau pirms Mongolfjēra, taču to popularitāte bija atkarīga no daudziem faktoriem. Karaļa labvēlības, tehnoloģijas attīstības un sabiedrības uzmanības. Krist uz augšu bieži vien beidzās ar krišanu lejā, neveiksmīgs lidojums, kurš sagadīšanās dēļ beidzās kapsētā varēja tikt uzskatīts par sliktu zīmi, kas pārvilka aeronautikai treknu strīpu uz daudziem gadiem.

Grāmatas autors ikdienā nodarbojas ar biogrāfiju rakstīšanu, un šīs grāmatas izpētē viņš ir pamatīgi iedziļinājies agro aeronautu biogrāfijās, kas savā ziņā padara šo grāmatu unikālu. Manā bibliotēkā ir pāris gaisa baloniem veltītas grāmatas, taču salīdzinot ar šo, es tās varētu ierindot sausu tehnoloģiju vēstures aprakstu grāmatās. Tur aeronauti ir tikai vārdi un lidojuma skaits, bez nekāda ieskata viņu personīgajās ambīcijās un ietekmes, kuru tie atstājuši cilvēku prātos.

Baloni lielākoties sākās kā izklaides pasākums, agrīnie balonisti mīlēja laisties gaisā un šaut raķetes, lai ielīksmotu cilvēkus svētkos. Pasākums nebija no lētajiem, un arī risks bija visai augsts. Ne reizi vien veiksmīgs uzņēmējs nositās piezemējoties degošā balonā. Brīdī, kad balonos sāka lietot ūdeņradi gadījās pa kādam neuzmanīgam skatītājam, kas pīpē pie ūdeņraža ģeneratora, ar visam no tām izrietošām sekām.

Šeit savukārt var uzzināt, kur Žils Verns smēlies idejas savam gaisa balona stāstam, par to kā Edgars Alans Po savulaik radījis viltus gaisa balonu, kura Atlantijas šķērsojumu “dzīvajā” drukāja kāda avīze (fake news!). Par slaveno Parīzes aplenkumu, kur gaisa baloni nodarbojās ar pasta piegādi un kontaktu ar ārpasauli, par to, kā tas ietekmēja literātu prātus. Par aeronautiem, kuriem ambīcijas bija vairāk par veselo saprātu.

Jau tai laikā cilvēki bija kā traki uz rekordiem, Gleišers mēģināja pārspēt augstuma rekordu, lai noskaidrotu cik augstu cilvēks var uzlaisties un kādi ir laika apstākļi atmosfēras augstākajos slāņos. Un nemaz nerunāsim par Andrē lidojumu uz Ziemeļpolu, kur lepnība, entuziasms un neprasme izmest pareizo balasta daudzumu padarīja šo ekspedīciju par traģisku pasākumu.

Gramatai lieku 10 no 10 ballēm, ja interesē ne tikai tehnoloģijas, bet arī laikmets, tad silti iesaku izlasīt. Autors raksta aizraujoši un interesanti. Nevajag sacerēties uz mūsdienu gaisa balonu sasniegumu aprakstiem, tie gan ir pieminēti, taču tikai garāmejot.

The Sudden Appearance of Hope by Claire North

25746699

Varu sevi pieskaitīt pie šīs autores fanu pulciņa, un šī jau ir trešā viņas grāmata, kurai esmu atradis laiku. Vispār jau būtu izlasījis ātrāk, bet bija viena nopietna problēma – es viņu pazaudēju savā grāmatu plauktā, katru reizi, kad biju lasītājs un atminējos par šo, ne par ko nevarēju atrast. Viņa nekad neatradās tur, kur es to meklēju. Un tas neskatoties uz to, ka esmu pamatīgi samazinājis savu grāmatplauktu skaitu!

Hope Arden līdz pusaudžu gadiem bija pilnīgi parasta meitene, taču ap sešpadsmit gadiem cilvēki sāk viņu aizmirst, tēvs – savākt no skolas, skolotāja – paprasīt mājas darbu. Un māte – ka viņai ir meita. Kaut kāda iemesla dēļ Hope un viss ar viņu saistītais pazūd no cilvēku atmiņas brīdī, kad no viņš novērš skatienu. Tas viņai ļauj būt patiesi brīvai, darīt jebko, zinot, ka neviens izņemot viņu pašu neko neatcerēsies.

Šī ir no tām daudzlīmeņu grāmatām, kuru var lasīt dažādos veidos. Pirmais un dominējošais ir trilleris par meiteni, kuru neviens neatceras, un viņa ir izvēlējusies veiksmīgu noziedznieka karjeru. Nav nekā vieglāka kā nospert ko dārgu zinot, ka cilvēki tevi nekad neatradīs, pat ja viņiem acu priekšā būs tava bilde. Jā, datori atceras visu, bet bez cilvēka prāta viņa ir tikai ieraksts datubāzē. Viss ir labi, kamēr viņa neiesaistās cīņā ar kompāniju, kura radījusi aplikāciju “Perfect”. Šī aplikācija ļauj jebkuram cilvēkam kļūt perfektam. Šīs kompānijas neierobežotie līdzekļi ļauj diezgan efektīvi uzsākt Hope medības.

Otrs nedaudz dziļāks slānis ir veltīt cilvēku apsēstībai ar internetu, pašizaugsmi un sprādzienbīstamo kokteili, ko veido šīs abas vājības. Cik daudz no savas dzīves mēs esam gatavi ziedot, lai mūs pilnīgi sveši cilvēki uzskatītu par perfektuma etaloniem. Cik daudz mēs paši ietekmējamies no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kurus pazīstam tikai no fotogrāfijām internetā. Par to, ka perfekcija ir tik idealizēta, ka to sasniedzot mēs neizbēgami kļūtu par viens otra kloniem, ar iestudētām manierēm un tekstiem, vai tas būtu tā vērts. Pavērojot šodienas tendences instagramos un feisbukos, es secinu, ka lielai daļai cilvēku tas nudien šķistu vērā ņemams sasniegums aplikācijā Perfec savākt vismaz 10’000 punktus.

Trešais ir nedaudz alegoriskāks – par pusaudžu pieaugšanu un atsvešināšanos no savas bērnības. Par to, ka vecākiem ar laiku parādās citas rūpes, jo bērni taču ir izauguši un paši tiek ar sevi galā. Bet pieaugušo pasaulei pa lielam ir vienalga par kārtējo biedru savā pulkā. Un tā nu liela daļa cilvēku lielākoties iet cauri dzīvei neviena nepazīti un tik neievērojami, ka viņus pat restorānā aizmirst apkalpotu un autobusā biļeti paprasīt.

Papildus bonuss grāmatā bija vietas, kuras autores varone apmeklē, tā kā es daudzās no tām esmu bijis arī pats, tad tas man ļāva labāk iedzīvoties grāmatas varoņu ādā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja satrauc sociālo tīklu un viedokļu līderu ietekme uz nenobriedušiem prātiem un vēlies izlasīt kādu pavisam sliktu notikumu attīstības scenāriju, iesaku!

Mēs – balti by Algirdas Sabaliauskas

Mēs - balti by Algirdas Sabaliauskas

Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2018 un, ņemot vērā tās mazo apjomu, izlasīju tūlīt pēc tās. Man ir uznācies lingvistikas periods, kad mani kārtējo reizi interesē valodas un ar tām saistītās lietas. Savulaik bērnībā svēti ticēju, ka latviešu valodu saprot Indijā kā sanskritu (bija tāda leģenda vēl no ulmaņlaikiem). Taču palasot vairāk, atklājās, ka viss nav tik vienkārši.

Šī ir viena no populārākajām A. Sabaļauska sarakstītajām grāmatām, kas tulkota vairākās valodās un ieguvusi plašu atzinību arī ārpus Lietuvas. Tā īsi, intriģējoši un interesanti iepazīstina ar baltu valodu izcelsmi, seno baltu apdzīvotām vietām, vēsturi, baltu valodu radniecību, pirmajiem rakstu avotiem, baltu valodu pētīšanu un studēšanu. Atsevišķas nodaļas veltītas senprūšu valodai. Īsi, bet aizraujoši tiek iepazīstināts arī ar kuršu, sēļu etnonīma izcelsmi un šo seno baltu cilšu valodas īpatnībām.

Kā jau tas vēstīts anotācijā, grāmata sastāv no daudzām esejām, kuras vairāk vai mazāk ir saistītas ar baltu valodu, tās pētniekiem un baltu tautu vēsturi. Prieks, ka lietuviešu autors nav atstājis latviešu valodā novārtā, un tā ir nopietni apskatīta. Man personīgi labākā likās eseja, kas veltīta kuršiem un latviešu jaunvārdu darinātājiem, tajās var uzzināt vārdus, kurus mēs esam aizguvuši no lietuviešiem un iespējamās alternatīvas. Lasot šķita, ka mums ir nopietni paveicies, ka Alunāns teātri neaizstāja ar stebukline, bet tas jau vairāk ir ieradums. Mūsu gleznot pie leišiem nozīmē ķēpāt, tāpat ikdienā bieži lietojamais veikals, lietuviski nozīmē sacerējums.

Savukārt nodaļas, kurās tiek veikta valodu vārdu salīdzinājumi, mani īpaši neaizrāva, var jau saprast autoru, grāmata par valodu nudien nebūtu pilnīga, ja tajā neiešautu pa kādai tabulai ar līdzskaņu mīkstināšanas piemēriem.

Kopumā grāmatu atzīstu par labu, par plašo lasītāju loku nudien nav samelots un pat ja neesi valodnieks, valodas students un vēstures entuziasts. Esejas ir īsas, smadzenes nepārpūlēsi, toties dažādus faktus sasmelsies spaiņiem. Piemēram, par to kā izmira prūšu valoda un cik grūti tagad ir salasīt to atpakaļ, nākas izlīdzēties ar grāmatās iezīmētām karikatūrām, kurpnieku pēctečiem un citām daudz viltīgākām metodēm. Latviešu valodai vēl šādas problēmas nedraud labu laiku, bet kas zina, kā būs vēlāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: