Navigate / search

The Gods of HP Lovecraft by Aaron J. French (Editor), Martha Wells, Adam Nevill, Laird Barron, Bentley Little, David Liss, Brett J. Talley, Christopher Golden, James A. Moore, Jonathan Maberry, Joe R. Lansdale, Rachel Caine, Douglas Wynne, Seanan McGuire, Donald Tyson

Tā nu ir sanācis, ka kopš bērna kājas mani ir aizrāvis Lavkrafta mitoss ar visiem viņa Ktulu, Jog-Sototiem un Šub-Nigurattiem. Ieraudzījis šo antoloģiju, es vienkārši nespēju paiet tai garām nenopircis. Ar lasīšanu gan tik raiti nevedās, kā es biju domājis. Tam bija daudzi iemesli – sākot no tā, ka mitosa grāmatas nevar patērēt strauji, lai pats nepaliktu traks un nesāktu rakstīt pats savu Nekromikonu, līdz globāla pandēmija, kas izskatās vēsta par Seno kārtējo mēģinājumu atmosties. Bet nepagāja ne divi gadi un es veiksmīgi izbūros grāmatai cauri.

Grāmatā ir apkopoti veseli divpadsmit stāsti, kurā katrs parāda vienu no mitosa panteona dieviem kā galveno pasaules notikumu ietekmētāju. Katru ir sarakstījis savs autors, un tādēļ skatījums uz Lavkrafta mitosu nav konsistents un vietām pretrunīgs, bet kas gan var tos Senos dievus līdz galam izprast visos viņu aspektos? Viens gan ir skaidrs, Seno dievu motīvus cilvēkam izprast ir tik pat lielas iespējas kā mušai cilvēkus. Un nu pastāstīšu par stāstiem, kuri man patika.

In the Mad Mountains by Joe R. Lansdale – ļoti laba variācija par Ārprāta kalniem. Šeit stāsta varoņi attopas glābšanas laivā netālu no grimstoša kuģa, nonāk uz dīvainas ledus klātas salas. Neviens no viņiem neatceras, kā ir nonācis uz kuģa, kādēļ tas nogrima, viņi visi ir sāk stāstu kopā ar lasītāju kā baltas lapas. Ja sākumā šausmas aprobežojas vien ar haizivju apsēstu jūru, tad, stāstam ritot savu gaitu, atklājas aizvien šaušalīgākas lietas un vietas. Lasot stāstu nevar nepamanīt, kā autors savus varoņus kopā ar lasītājiem noved pie apjēgas, ka viss notiekošais ir ne vien šausmīgs, bet arī absurds. Manuprāt labākais stāsts šajā krājumā – 10 no 10 ballēm. Šogoti forever!

Down, Deep Down, Below the Waves by Seanan McGuire – šis stāsts ir Insmūtas stāsts. Laiki ir mainījušies un kapteiņa Obeda Mārša pēcteči līdz ar tiem. Insmūtā katastrofāli trūkst jaunu asiņu, dzelme spēj aizsaukt aizvien mazāk un mazāk savus pēcnācējus, stāsta varone ir nolēmusi kaut ko darīt lietas labā. Nav jau tā, ka visi Insmūtas ļaužu pēcnācēji apzinātos, ka viņus atplestām rokām sagaida Y’ha-nthlei pilsētā. Labi sarakstīts stāsts no Insmūtas pamatiedzīvotāja perspektīvas, par saskari ar mūsdienu civilizāciju un tās sekām. 10 no 10 ballēm.

Dream a Little dream of Me by Jonathan Maberry – šis stāsts ir veco labo klasisko detektīvu stilā, tikai šoreiz detektīvs neko neizmeklē, viņš saņem no klienta uzdevumu aizsargāt kādu artefaktu no Tules biedru alkatīgajām ķetnām. Durvis uz sapņu pasauli ir palikušas vaļā un starp tām tagad var staigāt gandrīz katrs, kam vien ir saprašana šajā lietā. Protams, te ir uzmetieni un negaidītas atklāsmes. Beidzot var uzzināt, kas ir ar to krišanu no augstuma sapnī (maiteklis galvenais ir pamosties pirms zemes) – 9 no 10 ballēm.

The Dark Gates by Martha Wells – izrādās, ka autore prot sarakstīt ne tikai Slepkabota dienasgrāmatas. Stāstā darbība notiek pavisam citos realitātes slāņos, privātdetektīvi ir nolīgti lai atrastu kāda rūpniecības magnāta pazudušo meitu. Magnāts pēdējos gados ir sācis uzvesties pavisam dīvaini, un, ko tur slēpt, viņa apkaimē sākuši izgaist cilvēki. Jau no pirmajām lapaspusēm mitosa pārzinātājs sapratīs, ka te ir iejaukts pats Jog-Sotots un atliek vien gaidīt cik ilgi līdz šim secinājumam nonāks stāsta varoņi. Tāds spraigs stāsts – 9 no 10 ballēm.

Domāju, ka lasītājam, kurš ir iepazinies ar Lavkrafta daiļradi, šis stāstu krājums šķitīs daudz interesantāks nekā mitosa nezinātājam. Var jau riskēt un lasīt šo antoloģiju, neko par Lavkraftu nezinot. Šo stāstu krājumu iesaku visiem Lavkrafta mitosa cienītājiem, klasika ir laba lieta, bet jādod sev iespēja paskatīties no cita skatu punkta. 9 no 10 ballēm.

Ходячее сокровище. Вера в ближнего (Читер, #5-6) by Артём Каменистый

Lasot litRPG, es bieži aizdomājos, no kurienes aug kājas ar manai aizrautībai ar šo žanru. Patlaban mana darba teorija ir deviņdesmito gadu beigu bibliotēkās ņemtās grāmatas. Tad vēl nekāds litRPG nebija (varbūt ari bija, bet es to dabā nebiju redzējis), bet bija nopietnie bojeviki. Nu un tos es lasīju aizgūtnēm.

Čīteris joprojām turpin savu kvestu, lai satiktu savu mūža mīlestību. Šoreiz viņam nākas attapties tuksnesī, kas pārpildīts ar spēles dārgumiem brangāk par ķēniņa Zālamana raktuvēm. Nākas aizkavēties un savākt bagātības. Tad seko kāda spēlētāju grupējuma bāzes iznīcināšana, vecu draugu satikšana un ceļojuma turpinājums. Pa ceļam tiek iznīcināti visi, kas stājas mūsu varonim pretī, daži pat vairākkārt.

Čītera sērijas piekto grāmatu es izlasīju pērngad maijā, bet noslinkoju un aprakstu neuzrakstīju. Šajās grāmatās sižeta līniju gan ir tikai tik daudz, ka pārstāstam pietiek ar diviem teikumiem un aizmirst ar to īsti nav iespējams. Bet ne jau sižets te ir galvenais, galvenā ir pasaule. Autors līdz pat šim brīdim ir noturējies un nav atklājis, kādēļ Sistēmā vispār nonāk spēlētāji, ko viņi tur īsti dara un kādēļ viņiem visiem ir izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Bet nu tā jau arī ir galvenā šīs sērijas intriga.

Pasaule joprojām nebeidz pārsteigt, un lasītājam kopā ar galveno varoni ir daudz ko atklāt. Protams, var jau teikt ko jaunu var vēl uzrakstīt zombij-apokalipses pasaulē, kurā imūni ir tikai spēlētāji, NPC un noldi? Patiesībā jau neko, bet tas jau nekas ir interesanti uzrakstīts. Kas man patīk šajā settingā ir tas, ka visas spēlētāju spējas ir reglamentētas, jā, viņas ir iespējams miljoniem, bet tas palīdz vairāk vai mazāk visu sistematizēt un neļaut nevienam kļūt par pārcilvēku (lai gan Čīteris uz to iet).

Čīteris joprojām ir neuzvarams un tādēļ par viņu nav daudz ko satraukties, galvenais ir kopā ar viņu atklāt Sistēmas noslēpumus. Sestās grāmatas centrālais temats bija uzticība, par to, cik daudz viens spēlētājs var uzticēties otram, un kas no tā sanāk. Skaidrs, ka te nav jēgas sagaidīt dziļus pārspriedumus par morāli un ētiku, kam klāt piepīta grupu dinamika. Viss aprobežojas ar uzticēšanos kā labu lietu, bet to vajag nopelnīt un ne katram tas tiek dots.

Kopumā labs lasāmais, izrāvu cauri vienā piegājienā. 8 no 10 ballēm, bet tā kā esmu autora darbu fans jau desmit gadus, tad mani labāk par pilnu neņemt.

Восхождение Дарка by Артём Каменистый

Tā kā joprojām man prāts nenesas uz nopietnu literatūru un nopietni lasīt es varu tikai to, kas man patiešām patīk. Mēģināju restartēt savu ikdienas lasīšanas paradumu ar savai sirdij tuvu tēmu litRPG. Nedaudz aizrāvos un grāmatu pieveicu vienā piegājienā.

Šī ir jau trešā grāmata ciklā Первый робинзон Экса, iepriekšējā iznāca pirms gada un man bija diezgan liels pārsteigums, ka visus varoņus joprojām atceros. Galvenajam varonim Darkam iepriekšējā grāmatā reizē paveicās un nepaveicās. Slikti ļaudis kāroja viņa virtuālo un fizisko nāvi, bet Darkam sanāca visus piešmaukt. Taču tagad viņš ir nonācis neapskaužamā situācijā, spēles vietā, no kuras izkļūt var tikai izpildot lokācijas galveno uzdevumu – iziet apgrieztās piramīdas visus 100 līmeņus. Lasīšanas sākumā gan biju drusku noraizējies, domāju, ja autors ķersies klāt un aprakstīs visus simts piramīdas līmeņus, es ilgi neizvilkšu, neskatoties uz to, ka man RPG pagrabložņāšana diezgan labi iet pie sirds.

Saprotams, ka šī ir tāda kā autora iespēja ļaut savam varonim un pašam sākt visu no jauna. Otrās grāmatas notikumi jau bija eskalēti līdz maksimumam un tādēļ varoņa turpmākās attīstības ceļš bija diezgan ierobežots. Taču šeit, kur Darkam viss jāsāk no nulles, ir labs variants pavērst sižetu tā, lai lasītājam nekļūtu garlaicīgi. Varētu teikt – neliela šmaukšanās, kurā autors to pašu stāstu stāsta pa otram lāgam, nomainot dekorācijas (lokāciju). Bet tā kā grāmatā galvenais uzsvars tiek likts uz labu piedzīvojumu, tad to nemaz tā uzreiz nevar pamanīt, un tad vēl Eksa pasaule, kurā ir iespējams viss, nekādu loģisko pārrāvumu nerodas.

Galvenā varoņa mērķi vismaz pagaidām nav nekādi stratēģiskie, cīnās par savu dzīvību, domā kā atgūt savus iepriekšējos līmeņus. Tā teikt, no dienas uz dienu. Protams, ka pieredzējušam litRPG lasītājam ir skaidrs, ka nekas slikts ar viņu nenotiks un sērijas beigās viņš būs lokālā Neo statusā, un iestāšanās viņa klanā būs katra spēlētāja sapnis, bet līdz tam vēl ir tāls ceļš ejams. Tādēļ no varoņa izaugsmes viedokļa vienīgais, ko Darks sasniedz, ir savas situācijas pārvērtēšana un konceptuāla rīcības plāna izstrāde.

Pasaule joprojām nebeidz pārsteigt, bet, zinot autoru, es par to nemaz nešaubījos. Skaidra lieta, ka līdz tādai supervirtuālai spēlei mūsu pasaulē vēl ir tāls ceļš ejams, bet kādēļ gan nepafantazēt par to kā būtu, ja būtu? Salīdzinot ar iepriekšējām sērijas grāmatām, šī notur līmeni un mierīgu sirdi varu likt 8 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai litRPG piekritējiem un pats personīgi noteikti lasīšu sērijas turpinājumus.

Clearing the Air: The Beginning and the End of Air Pollution by Tim Smedley

Tajos laikos, kad par kovidu neviens vēl nebija dzirdējis, es skatījos listi ar labākajām tā gada populārzinātniskajām grāmatām, kā jau to biju radis darīt katru gadu. Pirkstu uz gudro un atzīto grāmatu pulsa ir jātur vienmēr, citādi neuzzināsi par jauno un patiesi svarīgo pasaulē. Kad grāmata atnāca (vispār jau pastniece pārmeta pāri žogam), es tai pat vakarā izlasīju nodaļu, kuras dēļ grāmatu vispār iegādājos – Dīzeļgeitu.

Īsumā pasaulē ar gaisa kvalitāti ir slikti un pie vainas ir paši cilvēki. Nav jau tā, ka gaisa piesārņojums būtu cilvēcei kas jauns, tas cilvēkus ir vajājis no laika gala. Dievs vien zina, cik cilvēku akmens laikmetā nosmaka nepareizi ventilētās alās ugunskura dūmos. Šī tradīcija gan vēl nav pavisam aizmirsta un pat šajos laikos pāris cilvēki aiziet postā ievelkot teltī vienreizlietojamo grilu kā apkures elementu. Un tad sākās bronzas laikmets, kas piedāvāja pavisam jaunus ķīmiskos savienojumus, ar kuriem saindēties, un visbeidzot industriālā revolūcija padarīja gaisu tādu, kurā cirvi var pakārt gaisā.

Mūsu laikos liktos viss ir kārtībā –  smogs, ja ir, ir tikai lielās pilsētās kaut kur Indijā vai Amerikā un mūs neskar. Taču tā vis nav, un par to ir grāmata. Ja grāmatas saturs jāpasaka vienā teikumā, tad tas būtu – ir slikti dzīvot ceļa malā. Grāmatā šī tēma tiek izvērsta uz velna paraušanu un pastāstīšu tikai par lietām, kas man likās īpaši interesantas.

Kā jau parastam cilvēkam, man vissmieklīgākais fakts bija ne jau tetraetilsvina pievienošana degvielai, ne jau tādēļ ka nebūtu alternatīvu, bet gan tāpēc, ka to varēja patentēt.  Mani visvairāk fascinēja fakts, ka savulaik Mehiko gaisa piesārņojuma putekļu frakcija sastāvēja no suņa izkārnījumu daļiņām.

Patiesībā jau gaisa piesārņojums autora prāt nemaz nav smieklīgs, tā dēļ bojā iet cilvēki un esošā likumdošana nespēj tikt progresam līdzi. Piemēram, katalizatori dīzeļiem diezgan veiksmīgi tiek galā ar rupjo piesārņojumu frakciju, bet ir praktiski bezspēcīga pret nanodaļiņām no tā paša motora. Protams, kvēps pats par sevi ir kaitīgs veselībai, bet atšķirībā no nanodaļiņas tas asinsritē neparādīsies jau pēc trīsdesmit minūtēm. Tas savukārt rada veselības problēmas un no tām cilvēki mirst. Tai pat laikā nekas netiek darīts, lai novērstu lielo piesārņotāju ietekmi uz atmosfēru, dažāda kalibra kuģiem vispār nav jēdzīgu regulējumu un caurmēra kruīza kuģis izmešu ziņā ir salīdzināms ar 100’000 automašīnām. Vai arī māja kurināšana ar malkas apkuri pilsētā ir tas pats, kā ja tev pie mājas stāvētu fūre ar ieslēgtu motoru cauru dienu.

Bet visu var labot, lielākoties piesārņojumu var novērst jau pie tā rašanās vietas, rūpniecību izmest no pilsētas, ieviest stingrākas regulas, ap bērnudārzu iestādīt mūžzaļo koku dzīvžogu un citas praktiskas lietas. Cilvēkiem vairāk pārvietoties ar sabiedrisko un pilsētās ierobežot auto kustību. Pat ja visi auto būtu zaļi, viņiem riepas dilst tik un tā un to daļiņas nonāk atmosfērā. Īsumā nekāds kosmoss nav jāizgudro. Pat velobraucēji konflikti Rīgā ar autovadītājiem nav nekas jauns uz pasaules, savulaik Parīzē un Londonā bija tāpat. Viena lieta, kur es īsti autoram nepiekritu, bija viņa lielais haips par ūdeņraža ekonomiku.

Kopumā grāmatas stāstījums mijas starp interesantu un garlaicīgu, brīžiem ir jāpiespiežas, lai lasītu tālāk. Ne visam es piekrītu, bet tas nenozīmē, ka tikai man ir taisnība. Ja dikti, nudien dikti interesē gaisa piesārņojuma problēmas, tad lasīt var 7 no 10 ballēm.

Альфа-ноль, Набирая силу by Артём Каменистый

Pērngad bija tāds gads, kad uz pārāk  nopietnu literatūru prāts nenesās, tā ka nācās nodarboties ar eskeipismu pēc pilnas programmas. Un kas gan varētu piedāvāt labāku iespēju aizbēgt kā manis iecienītais Lit RPG žanrs? Tajā skaties no malas uz galvenā varoņa centieniem iegūt līmeņus pasaulē, kurā ne tev, ne viņam nekas nav skaidrs.

Šis jau ir pārbaudīts autors un viņa darbus es esmu gatavs izlasīt uzreiz un neatraujoties no grāmatas. Šīs grāmatas sižets, ja jābūt pavisam godīgam pret sevi, ir žanra klišeja, kas uzbūvēta klāt piemetot “popodancu” žanra klišejas, tas viss sablenderēts un pasniegts kā interesants vēstījums. Mūsu varonis Geds no Zemes dzīves neizprotamu iemeslu dēļ ir pārnests uz kāda vietējā aristokrātu klana atvases ķermeni. Un tavu neražu – ķermenis nav apveltīts ar pasaulei raksturīgām spējām, manas rezervuārs tek kā siets, līmenis nultais un Geds bez amuletiem pat pats piecelties kājās nespēj. Šķiet, ka lai ar’ novilkt līdz pusaudžu gadiem ar kaiti, no kuras bērni mirst, nesasniedzot gadu, pats par sevi ir sasniegums, bet tad kādu dienu uz klanu atnāk nelūgti ciemiņi un Geda ceļš sākas.

Pasaule, vismaz tās attīstītākā daļa, ir daudz ko aizguvusi no japāņu kultūras. Klani pakļauti imperatoram un Imperators ir tuvākais dievam. Gedam ar klanu nav paveicies, tas ir kaut ko kaut kad nogrēkojies un nolemts iznīcībai. Tai pat laikā klans spītīgi turās pie tradīcijām, ar to paātrinot savu galu. Gedam pēc kārtējās razborkas nākas kļūt par popdancu (tāds kas no vienas pasaules negaidīti tiek pārnests uz citu bez nekā pie dvēseles tik ar to kas galvā) pa otram lāgam. Taču Gedam ir paveicies – viņš atrod veidu kā apiet Sistēmu (to kas pārvalda visu pasauli un piešķir par katru darbību, spējas atribūtus un pieredzes punktus), nulles līmenis izrādās ir labs reizinātājs, kas palielina iespēju izkrist no pretinieka vai darbības kaut kam labam.

Gan pirmo, gan otro grāmatu izlasīju vienā paņēmienā, neatraujoties no vakara līdz rītam, tas gan vairāk liecina par manu gaumi un gara vājību, bet kā ir tā arī vēstu. Autora radītās pasaules ir episkas, pat ja daļa, iespējams, ir jau sastaptas citās grāmatās, tas nebūt nemaina sajūtu, ka kopā ar galveno varoni atklāj ko jaunu un līdz šim neredzētu. Otrs grāmatas pluss ir pasaules sistēmas apraksts un tās pielietojums praksē, episki tikpat kā lasīt noteikumu rokasgrāmatu ar labi izveidotiem piemēriem. Mīnuss –  pat ja grāmatu sērijas grāmatu skaits iesniegsies desmitos, jau no pirmās grāmatas lasītājs zinās uzvarētāju. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, iesaku lasīt ikkatram LitRpg cienītājam, pārējie var iet ar līkumu un tērēt savu laiku sakarīgākās nodarbēs.

The Doors of Eden by Adrian Tchaikovsky

Šogad man ar blogošanu tā īsti nesokas. Reizēm tā gadās, atmet ar roku nodarbībai, kuru esi darījis vairāk nekā desmit gadus un izrādās, ka tev viņas nemaz nepietrūkst. Čajkovskis ir no tiem autoriem, kura darbiem mani uz lasīšanu nav bijis jāskubina. Pat vairāk – es pat reiz esmu pamanījies iegūt Laika bērnu turpinājumu pirms tā publicēšanas.

Pasaule nebūt nav tik vienkārša, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Lee un Mal ir par to pārliecinātas, viņas ir kriptozooloģes un nodarbojas ar kriptīdu medībām. Kādā no ekspedīcijām Mal pazūd Skotijas augstkalnu purvā. MI5 operatīvajiem darbiniekiem pēdējā laikā nākas saskarties ar neizskaidrojamiem fenomeniem, šķiet, ka pasaulē ir parādījies spēlētājs, kura tehnoloģiskās iespējas pārsniedz jebko uz Zemes sastopamo. Profesore Khan savos pētījumos atklāj plaisas Zemes laiktelpā, kuras savieno to ar paralēlajām Zemēm.

Teikšu, kā ir – autors mani ievilka stāstā jau no pirmās nodaļas. Tā nudien bija fantāziju rosinoša un bija skaidrs, ka arī šoreiz autoram ir, par ko pastāstīt. Ja agrāk autors bija noturējis sevi vienā laika līnijā, tad tagad viņš ir atvēzējies uz veselu paralēlo zemju laika līnijām. Katrs no mums ir reizi aizdomājies – kā būtu, ja trilobīti radītus savu civilizāciju, kādas būtu zivju tehnoloģijas bezuguns sabiedrībā, kas būtu, ja uzvarētu neandertālieši? Autoram ir, ko piedāvāt, un lasītājam būs iespēja salīdzināt savas pārdomas ar autora idejām. Pat, ja grāmatā būtu tikai šīs Rūtas Emersones piezīmes par dažādajām Zemes laika līniju vēsturēm, tā tik un tā būtu katra iztērētā kapiķa vērta. Man nācās sevi savaldīt, lai es pirmās neizlasītu tikai tās (lai gan to var droši darīt un neko daudz sev nenomaitekļosi).

Stāsta pamatā gan ir spraigs spiegu trilleris, kur dažādi grupējumi mēģina iegūt labumu no esošās situācijas. Kā jau tas labam trillerim pienākas, lasītājam nemaz uzreiz viss nav skaidrs un nāksies tikt līdz pusei, lai sāku aptvert problēmas būtību. Bet nevajag baidīties, tas lasīšanas procesam netraucēs.

Grāmatas varoņi ir visdažādākie, te ir ģeniāls zinātniece/-ieks, kura izpētes objektu nespēj saprast neviens cits uz Zemes, standarta slepenie aģenti ar savām ikdienas probllēmām, rasu tīrības propagandētāji ar Dieva kompleksu, neuzņēmīgi algotņi, kriptozoologi amatieri un kā nu bez hakeriem. Tai pat laikā viņi ir pietiekoši unikāli, lai nesaplūstu kopā vienā konglomerātā, kura indivīdi atšķiras vien ar vārdiem.

Ja jārunā par vilšanos, tad tādas bija grāmatas beigas. Autora ideja bija laba, un varbūt tā mani pārsteidza nesagatavotu. Maitekļus nerakstīšu, bet tas, ka episkas problēmas atrisina ar visneepiskākiem paņēmieniem, mani ir nedaudz nogurdinājis. Sakomplektē supermega tīmu, tad pienāk viens “sētnieks” pasaka acīmredzamo un BAMS – viss notiek.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja līdz šim nav nācies lasīt neko no šī autora, tad man jums ir “labā vēsts” – latviski ir izdotas veselas divas šī autora grāmatas “Laika bērni” un “Kara suņi”, varat izlasīt un paši pārliecināties par darbu kvalitāti. Savukārt autora cienītājiem ir vērts lasīt un vēriena ziņā noteikti pārspļauj laika bērnus.

Čapajevs un Tukšums by Viktors Peļevins

Šī ir vienīgā grāmata, kuru esmu izlasījis covid-19 mājās sēdēšanas laikā. Varētu likties, ka mājās sēžot var izlasīt daudz vairāk nekā ikdienā un, iespējams, ka kādam tā arī ir, bet ne man. Dienā vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks, ko darīt bez grāmatu lasīšanas. Un nākas vien secināt, ka vilcienam grāmatu lasīšanā ir daudz lielāka nozīme nekā es to biju iedomājies. Šo grāmatu man izlasīšanai piešķīra Andris un, domājams, tikai tādēļ es viņai vispār pieķēros.

Pjotrs Tukšums no vienas puses ir tāds kā dzejnieks, kas ir šo to savā dzīvē sasniedzis, taču Oktobra revolūcija viņam ir piespēlējusi iespēju kļūt par krievu lielākā mistiķa Čapajeva līdzgaitnieku. Tai pat laikā eksistē arī kāds cits Pjotrs Tukšums, kas atrodas trako mājā un gudri cilvēki izmanto viņu savos pētījumos. Kurš tad ir reālais Pjotrs un vai vispār ir iespējams būt reālam pasaulē? Stāstā autors ir pamanījies ievietot dažādas realitātes, te ir Pjotrs ar savām revolūcijām, Marija, kuru smagi ietekmējusi Baltā nama apšaude, Serdjuks ar savu īpatnējo skatījumu uz japāņu kultūru un Volodins, kurš zina ceļu uz mūžīgo kaifu. Katrs no viņiem bēg no realitātes kā nu māk.

Ja man šī grāmata būtu īsi jānoraksturo, tad:

“Biedri strādnieki! … Šodien, Biedri, Es redzēju Ļeņinu! Urrā!”

Kā cilvēkam, kas bērnu dienās zināja simtiem anekdošu par “Peķku un Čapajevu”, mani uzrunāja grāmatas nosaukums vien. Nevar teikt, ka šī bija pirmā reize, kad lasu darbu par realitātes pamatu šķietamību un veco labo ideju, ka pasaule ir tikai tas, kā mēs to uztveram, un mūsu pašu uztveres interpretācija ir katra paša iekšējās pasaules iekšējā lieta. Bet šī noteikti bija pirmā reize, kad es to lasīju kontekstā ar Oktobra revolūciju un PSRS pēc-sabrukuma gadiem. Nav jau nekāds brīnums, ka Pjotram nākas bēgt no revolūcijas, protams, nekad nav skaidrs, no kuras uz kuru viņš ir īsti aizbēdzis. Bet tas jau arī nemaz nav svarīgi, cilvēks pats izvēlas laiku un vietu, kurā viņš dzīvo, grāmata ir tikai veids kā to lasītājam un Pjotram to pavēstīt.

Ja godīgi, tad es samelotos, ja apgalvotu, ka izpratu grāmatu pilnībā visos slāņos, vēl vairāk – diez vai es viņus visus pat spēju identificēt. Lielākā daļa atsauču uz klasisko literatūru droši vien man pagāja garām, toties par Iekšējo Mongoliju gan es šo to biju dzirdējis. Vispār man šķita, ka visa šī grāmata ir tāds sajaukums no  “Gödel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter”, “Lielo patiesību meklējumi by Edgars Imants Siliņš” un Lobsang Rampa darbu idejām. Šī nav no tām grāmatām, kuru es skrietu ieteikt visiem. 9 no 10 ballēm.

Europe: A Natural History by Tim Flannery

Šo grāmatu iepirku 2020. gada Grāmatu izstādē, grāmatas autors man jau ir zināms un viņam manās acīs ir laba reputācija. Nav jau tā, ka man mājās nebūtu grāmatas par šo tēmu, bet pēdējā laikā mani uzrunā Penguin izdevniecības grāmatu oranžās grāmatu muguriņas, labi izskatās plauktos.

Eiropa vismaz pēdējos 100 miljonus gadu ir kalpojusi kā krustceles starp Āziju, Āfriku un Ziemeļameriku. Laiku pa laikam te ir ienākušas dažādas sugas, kuras tika absorbētas, hibridizētas vai pārveidotas, cilvēkus ieskaitot. Šajā laika posmā Eiropa ir bijusi gan tropisko salu arhipelāgs, gan ar ledu pārklāts kontinents. Visādi ir gājis un autors šos notikumus cenšas ielikt pārsimt lapaspusēs gan sugu tendenci miniaturizēties un gigantizēties, ledus laikmetu ietekmi uz floru un faunu, kalnu rašanos un ko nozīmē labs meteora trieciens klimatam.

Skaidrs, ka es biju sacerējies, ka grāmatā būs arī kaut kas par Baltijas teritoriju aizlaikos, bija jau, bet dikti skopi. Baltija ir bijusi virs ūdens visu apskatāmo laika posmu, ir pat kartē iezīmēta kā sauszemes masa Bal (pirms 80 miljoniem gadu), bet, kā raksta pats autors, nav atrastu nekādu dižo fosiliju, lai būtu par ko rakstīt un viņš naski pievēršas tagadējās Turcijas un Spānijas teritorijās dzīvojošo dinozauru dzīves nianšu aprakstu. Vispār ja es būtu ieskatījies indeksā, tad būtu redzējis, ka manas cerības nav pamatotas.

Visādi citādi, ja tevi interesē krupju evolūcijas grūtākie posmi, tad šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs, ir taisni vai brīnums, kur šādi radījumi labi pārlaiduši visādas kataklizmas un tikai cilvēku parādīšanās viņu uzdzīvei ir pielikusi treknu punktu. Bet nav jau tā, ka krupji būtu tie paši veiksmīgākie, ko Eiropa devusi pasaulei. Cilvēkveidīgie savu pēdējo evolūcijas posmu posmu veica Eiropā pārojoties ar neandertāliešiem un reizēm izmantojot tos kā pārtikas avotu. Līdz ar cilvēku parādīšanos dabūja trūkties daudzas citas dzīvnieku sugas un alu sienas. Runājot par alu sienām, vīrieši sienu gleznojumos vienmēr attēloti apģērbti, bet sievietes vienmēr ir kailas.

Vispār jau grāmata ir laba un informatīva, taču informācijas apjoms šeit ir tik blīvs, ka daļa aizmirsīsies jau pēc pāris nedēļām, bet, iespējams, nemaz nevajag iemācīties visu grāmatu no galvas, bet paņemt to, kas pašam liekas piemērotāks. Manā gadījumā krupji un cilvēki – lieku 9 no 10 ballēm. Lasītājam gan jāsagatavojas daudzu sugu uzskatījumam un faktu gūzmai.

Свита мертвеца, Костяной дракон (Дорогой мертвеца #3-4) by Павел Корнев

Ja var būt varoņa ceļš, tad kādēļ lai nebūtu miroņa ceļš? Šo ceļu es jau lasu labu laiku, tas gan vairāk saistīts ar grāmatu iznākšanas biežumu nevis ar manu lasīšanas ātrumu. Neteikšu, ka man ļoti interesēja uzzināt, kas notiek pēc pirmajām daļām, bet brīdī, kad nebija ko lasīt un vēlējos ko vieglu, paņēmu turpinājumus.

Džons Dou apstākļu spiests ir apmeties kādā no virtuālajām datorspēlēm, kamēr pārējie spēlētāji var no tās brīvi izlogoties, Džonam tādas iespējas nav. Lai atgrieztos realitātē viņam ir jāpaveic kvests, jāiegūst Atdzimšanas burvestība, jāsasniedz simtais līmenis un sapņi piepildās. Pirmajās divās sērijas grāmatās viņš cītīgi kačāja līmeņus un nu ir nonācis finiša taisnē.

Galvenais varonis vārda tiešā nozīmē cīnās par izdzīvošanu un tādēļ lasītājam tiek piedāvāts viens liels kvests. Ja no sākuma vēl nedaudz spēja pavilkt autora izdomātā pasaule, tad šeit tās spozme beidzās. Lai kaut cik dzītu sižetu uz priekšu, Džona veiksmei ir jāstrādā virsstundas. Viņš, protams, ir ieguvis sev vārdu un nu tik atliek to pareizi izmantot. Šajā grāmatā par intrigu vispār nav vērts runāt, jo te viss notiek uzreiz. Lai piedotu sižetam asumu (cik nu tas iespējams datorspēles aprakstā) visi mēģina apčakarēt visus un galvenais varonis cenšas šajā spēlē neatpalikt.

Par varoņiem kā tādiem un to iekšējo pasauli nav pat ko īpaši runāt. Džons cīnas par savu dzīvību un tādēļ viņam ir attaisnojums jebkurām spēles situācijām. Pārējie varoņi pilda savus kvestus un Džons viņiem ir statusa nostiprināšanai. Ja nu ir kāds tēls kuram pieķerties, tad tas ir koda gabals, kas nes vārdu Neo un sevī iemieso Tumšā Fēniksa ordeņa pavēlnieku. Viņam nudien ir padevies īsts varoņa ceļš no ciema puišeļa līdz Tumsas pavēlniekam. Reizēm man pat šķita, ka tieši Neo ir pateisais galvenā varoņa titula nesējs.

Šī sērija ir pieskaitāma smadzeņu košļenei, kuru ir vērts lasīt vien tad, ja nesagaidi neko episku, izcilu un pārdomas rosinošu. Var lasīt kā vienkāršu piedzīvojumu, kuru uz priekš dzen notikumi, kas iespējams nav diez ko loģiski, bet savā ziņā interesanti. Lieku 5 no 10 ballēm un lasīt ieteiktu tikai litRPG faniem, kam aptrūcies lasāmā.

Zaļais gredzens by Valdis Rūmnieks

Par šo grāmatu es uzzināju tikai Grāmatu izstādē, klīda baumas par jaunu fantastikas grāmatu latviešu valodā, latviski sarakstītu, un tai uz vāka esot kaut kāds goblins. Es pēc būtības esmu par latviešu fantastiku un tādēļ nobalsoju ar naudas maku, nopērkot grāmatu. Grāmata nav neko bieza un tajā ronami vien trīs stāsti, tādēļ īpaši uz lasīšanu negatavojos un ķēros klāt tūlīt pēc nopirkšanas.

Pirmais stāsts saucas “Zaļais gredzens” un ir zināma variācija par ceļošanu laikā, laika mašīnas vietā ir belziens ar priedes sakni, kas mūsdienu sēņotāju aizgādā uz 1889. gadu. Interesanti, ka daudz slavenākais Marka Tvena stāsts “A Connecticut Yankee in King Arthur’s Court”, kurā belziens kalpoja kā laika mašīnas ekvivalents, arī ir iznācis 1889. gadā. Šajā stāstā galma vietā ir lauku saimniecība Gaujmalā, Merlina vietā Reģe ar savām brīnumdzirām un leģendu par lidojošām pilīm. Stāsts pats par sevi netiek tālāk par ašu skici – nonākam pagātnē -> gribam tikt atpakaļ -> uz pirmo nekas nesanāk -> konflikts -> atpakaļ nākotnē. Smieklīgi šķita Reģes prātuļojumi par laiktelpas kontinuitāti pasaulē, kur tā, šķiet, ir caura kā siets bez nekādiem priežu portāliem. Vienkāršs stāsts, bez spilgtiem varoņiem, vienīgais pluss, ka notiek Latvijas teritorijā.

Otrā stāsta “Ala” darbība notiek 2063. gadā. Divi draugi – Mēness pētnieki – dodas uz Mēnesi, lai noskaidrotu tur pēkšņi novērotās parādības izcelsmi. Šis stāsts mani nobeidza, autors vispār nav iesprindzis ar standarta faktu ticamības pārbaudi. Es te nerunāju par autonomo gravitāciju un bezsvaru, tur vēl kaut ko var izkombinēt ar paātrināšanos un bremzēšanu. Trakākais sākas uz Mēness, diemžēl zinātne Latvijā arī 2063. gadā būs bērnu autiņos. Latvju zinātnieki uz Mēness virsmas pielietos radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi! Cilvēki, kas bez sakariem izolēti uz Mēness kopš 1826. gada runā par Mendeļejeva periodisko elementu tabulu, kuru Mendeļejevs publicēs tikai 1863. gadā! Kāda joda pēc jāliek stāstā atsauces nepārbaudot tās stāsta kontekstā?

Stāsts “Caurspīdīgais” beigās ir jāatzīst par labāko šai grāmatā un tas neskatoties uz cilvēku ar caurspīdīgu ādu, kurš mīl citēt latvju dainas, te vismaz ir kaut kāda darbība, izdzīvošana un interesants veids kā kodolkara bunkura ideju pārnest uz Latvijas teritoriju, pats stāsts gan uzreiz man nez kāpēc sāka asociēties ar Daniel F. Galouye Dark Universe, lai ar’ skatapunkts Caurspīdīgajā ir pavisam cits.

Reti gadās, bet šis krājums man galīgi negāja pie dūšas. Es no grāmatas sagaidu citējot Marģeru Martinsonu: “Man te ir tāds gabals, kādu jūs pirms tam neesat lasījuši un pat iedomāties nevarat.” Šeit nav tādu gabalu, te ir tikai asakas. Lieku 4 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: