Navigate / search

American Elsewhere by Robert Jackson Bennett

American Elsewhere by Robert Jackson Bennett

Bija tāda lieta, ka es pēc “Kāpņu pilsētas” izlasīšanas nopirku gandrīz visas Beneta grāmatas. Biju apņēmības pilns tās visas izlasīt un tā tālāk. Taču kaut kā sanāca tā, ka nekad viņām nav laika, un lasīšanas process ievilkās uz nenoteiktu laiku. Nu gan varu teikt, ka nekas daudz man vairs nav atlicis.

Dažas vietas uz pasaules ir pārāk labas, lai būtu īstas. Mona pēc tēva nāves atklāj, ka ir mantojusi māju pilsētiņā, kura nav atrodama uz kartes. Pilsētiņa saucas Vink, tā ir perfekta. Viņa sevī iekļauj amerikāņu sapni – klusas ieliņas, skaistas mājas un smaidīgus cilvēkus. Taču tā ir tikai fasāde, aiz kuras slēpjas ļoti, ļoti dīvainas lietas. Vink cilvēki par tām nerunā, jo tas nav labais tonis, taču rekomendē naktī ārā neiet, pa logiem neskatīties, un pat ja tev deg māja, izlikties, ka nekas nenotiek.

“… which of course is no issue in Wink, where knowing how to forget what you’ve seen is like knowing how to blink.”

Grāmatas apraksts solīja kaut ko līdzīgu Lavkrafta darbiem, un solījums piepildījās pēc pilnas programmas.  Grāmatas centrālā tēma ir par to, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Varētu teikt, ka visnotaļ novazāta, bet šad un tad autori pamanās atrast tajā ko jaunu vai vismaz izstāstīt pietiekoši interesanti. Te nu viņa ir atrodama daudzos slāņos. Pilsētiņa un tās noslēpumi. Iedzīvotāji, kuri visi ir jauki cilvēki, bet aiz dažu fasādes uz tevi noraugās īsts monstrs. Šajā stāstā bieži vien monstrs ir īsts, bet reizēm tāds var būt arī vienkāršais cilvēks. Cita dvēselē jau neielīdīsi. Par to, ka šausmīgas lietas vai notikuma definīcija ir visnotaļ stiepjams jēdziens, un pie daudz kā var pierast, ja pretī tiek saņemts kaut kas taustāms. Par to, ka zinātnieki ne vienmēr saprot savus eksperimentus un reiz var gadīties tā, ka skatoties uz kaut ko mums paskatīsies pretī un atnāks ciemos uz palikšanu.

Mona ir izbijusi policiste, kura augusi ģimenē ar māti šizofrēniķi, kura Monas bērnībā izdarīja pašnāvību, tas atstājis viņai paliekošu traumu. Uz Vink viņa dodas, lai rastu atbildes par savu māti, taču neviens neko viņai neprot pastāstīt. Nāks vien pielietot visas savas policistes prasmes, lai izdibinātu patiesību. Lieki piebilst, ka atradumi nudien nepriecē. Viņas stāsts un pilsētiņas iedzīvotāju stāsts ir arī par mātes mīlestību un pieaugšanu. Grūti to aprakstīt nedaudz nenomaitekļojot. Lai arī kāds tu nebūtu radījums, pienāk brīdis, kad tavi un Mātes uzskati vairs nesakrīt, un sākas Bērnu dumpis. Reizēm kādam šķiet, ka viņam netiek pievērsta pietiekama uzmanība un viņš cenšas tikt ievērots, reizēm Bērns zina, kā ir labāk. Vink iedzīvotāju daļai šī tēma ir ļoti aktuāla, un dzīve bez Mātes ir ne tikai pārbaudījums, bet arī jauna iespēja. Nekad vēl nebiju lasījis pusaudžu krīzes problēmas šādā rakursā.

Šāds stāsts nevar iztikt bez pietuvinātajiem un atstumtajiem, ir tādi, kuri dzīvo mājās un tādi, kuriem nākas dzīvot mežā. Skaidrs, ka atstumtajiem šāda kārtība šķiet nepieņemama, bet neko daudz jau viņi nevar padarīt. Vispār jau var, un te parādās grāmatas antagonisti, kuri uzskata, ka vecākie ir viņus apzināti nostūmuši no siles, un ir pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Viņu plāns un viltība pēc saviem mērogiem ir episki.

Grāmata iešūpojas lēni, pirmās pārsimts lapaspuses lasītājs var tikai nojaust notiekošā apmērus, bet tad viņš vairs netiek ārā no grāmatas līdz nav izlasījis visu līdz galam. Ja vēlies kaut ko interesantu un nestandarta, ar nedaudz šausmām, nedaudz par cilvēcību, tad silti iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.

Red Sister (Book of the Ancestor #1) by Mark Lawrence

Red Sister (Book of the Ancestor #1) by Mark Lawrence

Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau kopš Muļķu prinča pēdējās grāmatas izlasīšanas. Šis ir no tiem autoriem, kura blogu es regulāri lasu un tādēļ spēju sekot līdzi viņa daiļradei. Grāmatu nopirku amazonē jau labu laiku pirms tās iznākšanas. Bija pat ideja tikt pie parakstīta eksemplāra, bet atsūtīšana uz mūsu zemi maksā dārgāk par pašu grāmatu, tādēļ nolēmu atteikties.

“But be warned, … a book is as dangerous as any journey you might take. The person who closes the  back cover may not be the same one that opened the front one.”

Nonas liktenis nav apskaužams – dzimusi nomaļā ciemā tuvu ledājiem, bērnību pavadījusi nabadzībā, tik lielā, ka vienu dien’ ciematnieki nolemj viņu pārdod bērnu uzpircējam. Lieka mute nevienam nav vajadzīga, bet lieks naudas gabals nekad nebūs par skādi. Ar to Nonas likstas nebeidzas, nonākusi pie jaunā īpašnieka, viņa izdara slepkavību – vismaz viņu tajā apsūdz, un viņai tikai par mata tiesu izdodas izvairīties no karātavām. Nonai ir astoņi gadi brīdī, kad viņa rod patvērumu Maigās žēlsirdības klosterī.

Maigās žēlsirdības klosteris ir vieta, kurā jaunas meitenes tiek audzinātas par slepkavām. Lai novici pārvērstu Sarkanajā Māsā, nepieciešami vien desmit gadi. Ir pagājis ilgs laiks kopš uz Abeth nolaidās kuģu un to apkalpes kļuva par ciltīm. Vecās asinis pasaulē ir gājušas mazumā, sajaukušās ar citām un īsti talanti ir visnotaļ reti.

Lasot šo grāmatu, mani nepameta sajūta, ka kaut kur esmu ko tādu jau lasījis. Nonas Grejas ceļš uz pieaugšanu ir ērkšķiem kaisīts, viņa ir paguvusi iemantot ienaidniekus no ietekmīgu ļaužu vidus. Pat atrašanās klosterī negarantē viņas drošību. Taču viņai piemīt īpašas spējas un uz tām var paļauties. Īpašas spējas gan klosterī nav nekāds retums, katrai no novicēm piemīt ātrums vai maģiskās spējas. Daža laba pat spēj nostāties uz Takas un smelties spēku no tās. Vienu vārdu sakot šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā elitārā skola, kuras audzēknēm kritiskos brīžos nākas paļauties pašām uz sevi, jo pasniedzējas ir aizņemtas ar citām problēmām. Vienu brīdi pat šķita, ka grāmatu nāktos nosaukt “Nona un Kuģa sirds”. Nona ir varone, kurai lasītājs pieķeras ļoti ātri. Kā savulaik to atklāja Dikenss, nav viegli atrast labāku varoni par nabadzīgu bāreni. Lasītāju simpātijas garantētas pat brīžos, kad viņa noslaktē kārtējo cilvēku. Šādai varonei vezumā klāt piemetot izredzētību, sekmes ir garantētas. Priecē, ka autors, lai pavisam neapbēdinātu prasīgu lasītāju, laiku pa laikam tekstā iemet pa kādam nākotnes notikumam, kur redzama Nona pēc skolas beigšanas. Tie ir uzrakstīti meistarīgi neko nesamaitekļojot un tikai izlasot visu līdz beigām sapratīsi, ka pirmie secinājumi nav tie pareizākie.

Kā pretstats sižeta klišejiskumam stāv autora izveidotā pasaule. Autors jau lasītāju ir pieradinājis pie interesantām pasaulēm, un Abeth ir ļoti interesanta. Te maģijas likumi darbojas ne sliktāk kā fizikas. Planētas apdzīvojamā teritorija ir nosēta ar Priekšteču artefaktiem. Ir Leģenda par šķirstu, kuru spēs atvērt tikai izredzētais. Kā senču gudrības pierādījums kalpo Mēness, kas katru nakti sasilda planētas virsmu. Abeth saule dziest un tikai šaura josla ap ekvatoru ir palikusi neskarta no ledus. Tas ir Mēness nopelns, tas fokusē saules starus uz planētas virsmas. Taču ir viena problēma Mēness krīt. Te man vajadzētu uzrakstīt garu apcerējumu, kādēļ šāda apdzīvojama ekvatoriāla josla nevarētu pastāvēt, pat ja eksistētu kaut kādas interesantas jet streem kombinācijas, pārējās planētas aukstās atmosfēras īpatsvars būtu pārāk liels. Taču pieņemsim, ka dabu līdzsvarā notur ne tikai siltums vien. Bet tas viss ir sīkums salīdzinot pret pasauli, kuru autors ir izveidojis.

Šī ir triloģijas pirmā grāmata, un varētu to saukt par skolas gadu aprakstu. Slepkavu skola nudien nav izšūšanas pulciņš, tādēļ notiekošais ataino kopējo pasaules skarbumu, kurā, ja vien neesi augstdzimušais, tava dzīvība nav vērta ne nieka. Neskatoties uz visnotaļ klišejisko darbības vidi un varoni, lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi lasījis autora iepriekšējos darbus, tad šī ir vēl labāka. Ja ar nostalģiju pārlasi Hariju Poteru vai kādu citu līdzīgu grāmatu, taču vienmēr esi vēlējies, lai tās varoņi pārstātu būt ņuņņas un sadotu saviem ienaidniekiem pa purslām pie pirmās iespējas, tad noteikti lasi šo. Te izdzīvos stiprākās.

The Abominable by Dan Simmons

The Abominable by Dan Simmons

Šo autora grāmatu es biju kaut kā palaidis garām, šķita, ka viņas iznākšana būs kaut kad šogad. Vienu vārdu sakot, biju nokļūdījies par četriem gadiem. Tā kā autors man kotējās visnotaļ augstu, tad apjēdzis savu nolaidību, grāmatu iegādājos un sāku lasīt uzreiz.

1924, gadā cīņa par Everesta iekarošana prasīja upurus, uzkāpšanas mēģinājumā pazuda Džordžs Malrojs un Sandijs Irvains. 1925. gadā uz Everestu dodas Pirmā pasaules kara veterāns un dzejnieks Ričards Dīkons, Šamoni gids Žans Klods Kleruā un amerikāņu alpīnists Džeiks Perijs. Viņi bija pārliecinājuši Lorda Bromlija māti, ka spēs atrast Everesta sniegos viņas dēla līķi un noskaidrot tā nāves apstākļus. Taču uzsākot virsotnes iekarošanu viņi apjauš, ka kalnā nav vienīgie. Kaut kas seko viņiem pa pēdām, un 28’000 pēdu augstumā sākas cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Pirms sākt lasīt grāmatu, ir jābrīdina, ka lasītājam vismaz nedaudz ir jāinteresējas par alpīnisma vēsturi, citādi pirmās divas trešdaļas no šīs grāmatas būs tīrās mocības. Autors nudien ir uzņēmies savā vēsturiskajā romānā izstāstīt visus alpīnisma pirmsākumus. Ekipējums tiek aprakstīts līdz pēdējam sīkumam. Ja vēlies uzzināt, kādas ir priekšrocības zābakam ar divpadsmit dzelkšņiem pret desmit dzelkšņu zābaku, tad šeit tam būs vesela nodaļa. Tāpat būs daudzas nodaļas par Materhorna agrīnajiem iekarojumiem, par Eigeru un pirmajām ekspedīcijām uz Everestu. Tā kā man šī tēma vienmēr ir patikusi, man tas bija kā balzams dvēselei, un mani īpaši nesatrauca sižeta lēnā attīstība un sarunas par skābekļa balonu noderīgumu augstkalnu apstākļos.

Slēptā vēsture ir šīs grāmatas centrālā tēma. Pasaulē notiek daudzas lietas, par kurām zina tikai to veicēji. Džeiks šajā ziņā ir unikums, viņš ir uzkāpis daudzos kalnos pirms oficiālajiem uzkāpšanas datumiem, taču vienmēr ir bijuši apstākļi, kuri liedz viņam savus sasniegumus izpaust. Taisnība jau autoram ir – neviens neliedza kādam entuziastam uzrausties Everestā pirms Edmunda Hilarija un pazust nebūtībā. Fantazēt jau nav kaitīgi.

Cik bagātīgs ir vēsturisko faktu klāsts, tik nabadzīgs ir pats sižets. Kalnā kāpšanas procesa apraksts literārā ziņā pārspēj daudzus reālo alpīnistu aprakstus, un te īsti piesieties nevar, bet, sižetam attīstoties uz trillera pusi, autors pamanās radīt kognitīvo disonansi. Par iemeslu tam kalpo tas, ka autors atšķirībā no saviem varoņiem zina turpmāko vēstures attīstības gaitu. Tas viņam ļauj ierakstīt stāstā notikumus ar tālejošām sekām, ieviest varoņus un to motivāciju, kas vēlāk radīs globālas pārmaiņas pasaulē. Taču autors to dara pilnīgi atrauti no aprakstītā laikaposma vēsturiskā konteksta. Viņa izvēlētā sižeta līnija, atmetot mūsdienu zināšanas par vēsturi, izskatās smieklīga. Tālāk nerakstīšu, lai nesamaitekļotu.

Kā jau minēju grāmatas sākumā, sižets tiek aprakts zem vēsturiskā faktu klāsta. Savukārt pēdējā trešdaļa pārvēršas asinis stindzinošā trillerī, kur tad arī izlien tas pretīgais no grāmatas nosaukuma. Skaidra lieta, ka pretīgumu izraisa nebūt ne tas, kas šķiet lasītājam. Tomēr, paskatoties loģiski, viss notiekošais sāk aizvien vairāk izvērsties pēc farsa, kas zināmā mērā apgāž autora iepriekš izvirzītās tēzes par grūtajiem apstākļiem Everestā.

Varoņi ir patīkami, viņu visu laiku runā par kalnā kāpšanas niansēm, atceras vecas ekspedīcijas, kā tēli viņi ir noslīpēti, un viņu mijiedarbība labi kompensē sākotnējo sižeta lēno attīstību. Visi ir tādi klusie ūdeņi, kur katram, izņemot vienīgi Džeiku, ir kaut kas slēpjams. Izlasot grāmatu var saprast, kas ir tas motīvs, kurš viņiem liek riskēt ar savu dzīvību, kāpjot kalnos.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, es nevaru likt mazāk par 9 no 10 ballēm, varoņi ir atmiņā paliekoši, vēsturiskie fakti ir kā medusmaize. Jā, sižets ir tāds saraustīts, bet kalni, kalni!

Marsiešu hronikas by Ray Bradbury

Marsiešu hronikas by Ray Bradbury

Atminos šīs grāmatas pirmo lasīšanas reizi, nebija man pat desmit gadu, un viņa man šķita tāda nekāda. Atmiņā palika tikai pāris pirmās ekspedīcijas un vēl pāris lietas, kas, tagad pārlasot grāmatu, tur nemaz nav atrodamas. Tādēļ lasīšanai piegāju uzmanīgi, par laimi šī ir tā grāmata, kas kļūst labāka, lasītājam kļūstot vecākam un iegūstot zināšanas, kas ļauj redzēt pasauli kopumā nevis tikai atsevišķus faktus.

Marss ir senas civilizācijas šūpulis. To apdzīvo telepāti, kas visu savu potenciālu ir izmantojuši augstas kultūras radīšanai. Te nav milzu industrijas un patēriņa kultūras, ja arī kādreiz tā ir bijusi, par to nekas neliecina. Marsieši ir ieslīguši tādā kā katalepsijā, viņus vairs nekas neinteresē, dienas vada savās greznajās villās apcerot dzeju un plūcot no kristāla sienām augļus. Vakaros pa kanāliem dodas svētku laivas, un visa dzīve ir viens festivāls. Bet tad ierodas cilvēki no Zemes.

Lasot šo grāmatu nevajag sagaidīt zinātnisko fantastiku, pat pats autors apgalvo, ka viņš nav zinātniskās fantastikas rakstītājs. Jā, te ir atrodamas gan raķetes, gan marsieši, bet ideja nav parādīt tehnikas attīstību. Ideja ir parādīt cilvēkus tādus, kādi tie ir, par to, ka, neskatoties uz raķetēm, cilvēki ir palikuši tādi paši kā akmens laikmetā. Marss ir tikai kārtējais kolonizācijas vilnis. Tādi Zemes vēsturē ir bijuši neskaitāmi. Marsa iekarošanā ir kaut kas no Amerikas kontinenta pakļaušanas, pirmie ierodas atklājēji, tad seko pirmie kolonisti. Šajā laikā no marsiešu civilizācijas pāri ir palikušas tikai drupas un miroņu kaudzes. Kolonizācijas pamatscenārijs nepieviļ Zemes iedzīvotājus arī uz Marsa.

Notikumi risinās no 1999. gada līdz 2026. Gadam, un grāmata sastāv no savstarpēji nesaistītiem stāstiem, tos vieno viena vienīga tēma – Marsa iekarošana. Katrs no tiem tiek izmantots, lai ilustrētu kādu no sociālajām problēmām. Tās lielākoties aprobežojas ar grāmatas tapšanas laikā aktuālajiem draudiem. Tie diemžēl ir tik universāli, ka nav daudz mainījušies arī šodien – karš, segregācija un cenzūra. Tiem seko sīki cilvēciski netikumi – aprobežotība,  konservatīvisms un mantkārība.

Par visu to autors raksta ar ironiju. Piemēram, ar cenzūru un fantāzijas ierobežojuma mēģinājumiem ir stāsts Ašers II, tāda cepures pacelšana Edgara Alana Po daiļradei. Tukšā sezona ir par kādu cilvēku, kurš parasti šauj un tad domā, viņa hobijs ir dauzīt ārā marsiešu celtņu kristāla logus, bet sapnis nopelnīt. Tādēļ gaidot nākošo ceļotāju vilni, viņš ir uzcēlis cīsiņu stendu. Zemes kultūra ar laiku tiek eksportēta uz Marsu, necenšoties radīt kaut ko jaunu. Iespējams, ja tiktu dots nedaudz vairāk laika, kaut kas arī sanāktu. Kas zina, varbūt “Bezgalīgā piknika” varoņiem tas izdosies?

Autors ir vīlies cilvēkos un cilvēcē kopumā. Atsevišķi indivīdi varbūt ir saprātīgi, bet bars ir radījums ar daudz rīklēm un bez saprāta. Tam ir vienalga , kur ieradies, paies laiks, un jaunās zemes pārvērtīsies tēvzemes kopijā. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Tāds skumjš stāstu krājums, kur autors tikai beigu stāstā cenšas dod lasītājam kaut nelielu cerību.

The Shadow Rising (The Wheel of Time #4) by Robert Jordan

The Shadow Rising (The Wheel of Time #4) by Robert Jordan

Ar Laika rata cikla lasīšanu man nevedas tik labi, kā būtu vēlējies. Šo grāmatu klausījos kā audiogrāmatu, un viss process aizņēma pāris mēnešus. Tagad, kad ir zudis pirmais pārsteigums par autora pasauli, ir nedaudz apnikuši autora standarta teikumi, darbs ir kļuvis nedaudz garlaicīgs. Labi, ka atrodams pietiekams varoņu daudzums, lai izlobītu arī kaut ko interesantu.

Kā jau pamanījām iepriekšējās sērijās, Šajol Gūlas zīmogi ir kļuvuši vāji, un Melnais spēj ietekmēt pasauli arvien stiprāk. Vēl tikai nedaudz, un pasaules audekls saplīsīs pa šuvēm. Taču par laimi pasaulei vēl ir varoņi, kuri spēj stāties pretī ļaunumam, neskatoties ne uz ko.

Tagad sekos Maitekļi, šī ir sērijas ceturtā grāmata, un būs skaidrs, kas vēl atrodas dzīvajo vidū.

Rands – kā centrālais tēls (iespējams) beidzot ir apzinājies savu izredzētību. Sapratis, ka tās nav tikai superspējas, bet arī atbildība. Atbildība par visiem, kuriem nākas ciest viņa cīņas gaitā. Nav viegli pieņemt to, ka no tevis ir atkarīgs ne tikai abstraktais pasaules liktenis, bet arī tavu draugu un veselu tautu liktenis. Jau no paša sākuma Rands saprot, ka nekas nav beidzies, patiesībā viss tikai sākas, un viņš izlemj doties uz Ajēlu zemēm, lai rastu sev jaunus sabiedrotos. Ajēli dzīvo tuksnesī, bet viņiem ir superslepena pilsēta, un tur Rands cer atrast ko tādu, kas palīdzēs viņam apvienot Ajēlu ciltis. Šis ir tipiskais varoņa stāsts, kvests pēc kvesta, ienaidnieki visapkārt un nevienam nevar uzticēties. Diemžēl neskatoties uz nobriedušāku varoni, visa tā politiskā ņemšanās un bakstīšanās riņķī apkārt pamatīgi iestiepa un bremzēja sižetu. Mācība ar artefaktiem šeptēties vajag uzmanīgi.

Mats – šim šoreiz bija atvēlēta klauna un piektā riteņa loma. Vienīgais smieklīgais brīdis bija, kad šis atklāja sevī spēju runāt mēlēs, bet no tā dikti kautrējas. Visādi citādi cīnījās ar personificētām azartspēlēm, lecās ar seniem gudrajiem un nopirka platmali. Redzams, ka tiek radīts Randa bekaps situācijām, kad viss noies greizi.

Perins – kļuvis par manu mīļāko tēlu. Tā vietā lai vazātos pa pasauli, viņš dodas glābt savu dzimto ciemu. Kas tik viņam nav jāpiedzīvo, trolloku uzbrukums, konflikts ar Baltajiem apmetņiem, Melnā brandžas slepkavnieciskās tieksmes un beigās pat kāzas. Perins ir īsts partizāns, kura vienīgā problēma dzīvē ir ar ko sadragāt trolloka galvu – ar cirvi vai ar kalēja āmuru. Viņš no ciematniekiem izveido īstus “black-ops”, un izsludina doktorīnu “ne soli atpakaļ”. Nostiprina reputāciju un vispār rīkojas, kā īstam vīram pienākas. Viņa arhiienaidniekam Padanam Feinam atliek vien tecināt siekalas un dusmās kārpīt zemi. Viņa sižeta līniju gaidīju ar nepacietību.

Egvēna blandās līdzi Randam Ajēlu zemēs un viņa cenšas kļūt par īstu Sapņustaigātāju. Boring as hell.

Nīnēva un Eleina – dodas cīņā pret Melno Adžu. Ja kāds vēl nezina, tad tās ir Aesu Sedajas, kas izvēlas pieslieties Melnajam. Viņu piedzīvojumos autors mēģina iedzīvināt meksikāņu seriāliem raksturīgās iezīmes. Negaidītas radniecības, priekšautu sakārtošana un bizes raustīšanu. Viņas grib izjaukt Melnās adžas ļaunos plānus, taču viņām nav īsti piemērotas kvalifikācijas. Nākas vien lasīt un mēģināt uzminēt, kurā brīdī meičas atkal nonāks gūstā un kurā brīdī nonesīs puspilsētas.

Joprojām vēlos uzteikt ļaunos tēlus, tajos autors ir ielicis sirdi un dvēseli. Padans Feins joprojām ir uzdevuma augstumos. Melnā leitnanti ir daudz cilvēciskāki savā ļaunumā nekā galvenie varoņi savā labumā. Nekas nav tikai melns un balts. Ja izmet garlaicīgās vietas un autora varoņu stereotipisko uzvedību, tad droši varu likt 8 no 10 ballēm. Pēc nozīmīguma patlaban viena no spēcīgākajām grāmatām. Cerams, ka kļūs aizvien labāk. Noteikti lasīšu arī nākamo.

The Fisherman by John Langan

Fisherman

Pie šīs grāmatas tiku pavisam negaidīti. Andris, pajautājis par manu attieksmi pret Lavkrafta mitosa atvasinājumiem, man viņu atnesa izlasīšanai. Lieki piebilst, ka līdz šim es ne par autoru, ne par grāmatu neko nebiju dzirdējis. Mana neinformētība mani pašu vairs īpaši nepārsteidz. Šai grāmatai nebija lemts ilgi stāvēt nelasītai, jo vakarā nejauši uzšķīru pirmo lapaspusi paskatīties. Paskatījos vēl kādas četrdesmit.

Ņujorkā, Vudstokas mežos tek kāds strautiņš, kas savu ceļu sāk no Ašokanas rezervuāra. Stāvi krasti, ātra straume. Pieredzējušam makšķerniekam tas ir vilinošs piedāvājums. Šeit var nozvejot kaut ko vēl neredzētu. Eibs un Dens, divi atraitņi, ir dzirdējuši baumas par šo stāstu, iespējams, ka šeit var atrast to, kas ļautu viņiem remdēt savas zaudējuma sāpes. Taču tas, ko viņi ir atmetuši kā baumas, izrādās patiess. Stāsts ir daudz vecāks par rezervuāru, un tajā ir pilns ar noslēpumiem un tumšiem darījumiem. Visu šo notikumu centrā ir kāds Der Fisher – tas, kurš zina, ka visam ir sava cena.

Šī ir autora pirmā grāmata, un tās sarakstīšana paņēmusi veselus divpadsmit gadus. Varu pateikt uzreiz -laiku autors nav lieki šķiedis. Stāsts sevī ievelk uzreiz, sākumā tiek pacelta noņemta cepure lielākā zvejnieku stāsta priekšā, un autors dodas savu ceļu. Nevajag sabīties – makšķerēšana te nav centrālais temats; centrālais temats ir par to, ka, kaut ko vēloties, mēs izmetam ļoti daudz ēsmas visai pasaulei, un nekad nevar zināt, kas noķersies. Tas var būt sapņu piepildījums, bet var būt arī kaut kas tāds, ko neviens sev pie pilna prāta nenovēlētu.

Šajā grāmatā ir divi stāstījumi – viens nosacīti mūsdienās, kur Ābrams mēģina tikt galā ar savu dzīvi. Sievas zaudējums viņam ir atstājis lielu traumu, un viņš būtu gatavs uz visu, lai atgrieztu savu iepriekšējo dzīvi. Viņš sāk aizrauties ar makšķerēšanu. Autors ir meistarīgi izveidojis savu tēlu, un šīs noteikti ir vienas no interesantākajām lapaspusēm par makšķerēšanu, kuras nācies lasīt. Bet tas tādēļ, ka autors neapraksta makšķerkātu priekšrocības, bet apskata galvenā varoņa motivāciju – aizbēgt no ikdienas. Skaidra lieta, ka visā stāstījumā tiek izmētāti draudošo briesmu priekšvēstneši un atliek vien tikai gaidīt, kas nu būs. Un tad uz skatuves uznāk tā saucamais Hovarda stāsts par Der Fisher.

Šis stāsts tiek vēstīts divdesmito gadu gotisko romānu stilā un ir ar nopietnu Lavkrafta ietekmi. Te ir gan mīlestība, gan zaudējums, gan iespēja visu izmainīt. Visam centrā “Ein Schwartzkunstler!”. Grāmatā dominē noslēpumaini mistiskā tēma. Pasaule nebūt nav tāda, kādu mēs to iedomājamies, pirmatnējais haoss nekur nav pazudis un viņam pat mūsu realitāte nav nekas ievērības cienīgs, tā ir tikai vieta, no kurienes laiku pa laikam dažiem tā iemītniekiem izdodas izrauties. Lielajā pirmatnējā okeānā var izzvejot visu ko, taču, ja esi uzņēmīgs un kaislīgs vīrs, tu vari mēģināt izvilkt vislielāko lomu, kas spēs piepildīt jebkuru tavu vēlmi. Par visu ir jāmaksā, un cilvēks, kurš pats nezina, ko grib, visticamāk samaksās pārāk lielu cenu.

Izcils šausmu stāsts Lavkrafta garā, tas uzrunās jebkuru viņa mošķu cienītāju. Autors ir uzbūris tumšu un noslēpumaino paralēlo pasauli, kas savij mūsdienas ar gandrīz gadsimtu seniem notikumiem. Lieku 9 no 10 ballēm, noteikti garantēs vielu pārdomām, ja reiz pamodīsies nakts vidū un nevarēsi aizmigt.

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu man nebija nekādu šaubu, bija skaidrs, ka jālasa. Galu galā es esmu izlasīji veselas septiņas Harija Hola cikla grāmatas, un vēl neviena nav likusi vilties. Šīs grāmatas eksemplāru palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Detektīvs Harijs Hols tiek nosūtīts pildīt ikdienišķus policijas novērošanas darbus. Sekojot neonacistu aktivitātēm Oslo, Hols netīši tiek iejaukts notikumos, kuri aizsākās jau tolaik, kad Norvēģijas valdības locekļi sadarbojās ar Vācijas nacistiem.
Parādās informācija par valstī slepus ievestu retu un neparastu ieroci, kādu parasti izmanto slepkavas snaiperi… Tiek nošauts ietekmīgs politiķis… Kādreizējo nacistu atbalstītāju atrod ar pārgrieztu rīkli… Vai šie notikumi ir savstarpēji saistīti?

Autors jau pašā grāmatas sākuma vēlas piemānīt lasītāju un sola tam noziegumu ar starptautisku vērienu. Teikšu, ka es biju ļoti sacerējies, un tādēļ sižeta virziena maiņa manī izraisīja neapmierinātību. Atlika vien sevi mierināt, ka Nesbē grāmatās nekas nav tāpat. Šeit ir divas sižeta līnijas. Harijs Hols, kurš izmeklē mūsdienu neonacistu tumšās lietiņas un pastrādātos noziegumus. Kāds Oslo ir nopircis pasaulē dārgāko ieroci, un viss liecina, ka tiek gatavots noziegums. Taču nekas daudz vairāk nav zināms. Otrā stāsta par kādu vācu pusē karojošu norvēģi. Viņš cīnījies Austrumu frontē ierakumos pie Ļeņingradas. Pieredzējušam Nesbē grāmatu lasītājam uzreiz ir skaidrs, ka tas ir arī paša galvenā vaininieka stāsts. Norvēģu vēsture Otrā pasaules kara laikā nemaz nebija tik vienkārša, kā varētu šķist, un autors pievēršas lielāko mītu apgāšanai. Karš uz papīra ir beidzies jau sen, bet tā atbalss seko kara dalībniekiem līdz pat mūsdienām.

Harijs Hols ir labi nostrādāts galvenais varonis jau no pašas pirmās grāmatas. Šajā jomā autoram īsti vairs nav ko darīt, tādēļ ir nācies attīstīt viņa personīgās dzīves līniju. Tagad nedaudz maitekļu. Harijam kārtējo reizi ir jāpārcieš kolēģa zaudējums (sērijas daudzlasītājiem šāds notikumu pavērsiens ar laiku kļūs par ierastu un klišejisku lieto), toties viņš atrod savu mūža mīlestību. Un ar to pietiks vēl daudzām grāmatām.

Detektīvstāsts neliek vilties, vainīgo pašam atkost būs ļoti grūti, pat neskatoties uz to, ka gandrīz puse no grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Uzminēt jau var, bet tikpat labi var uzvarēt arī loterijā. Es turēju aizdomās visus pēc kārtas, un beigās man visi tie norvēģu nacisti bija sajaukušies vienā putrā. Pēc grāmatas izlasīšanas, atskatoties ir acīmredzams, ka autors ir salicis norādes visus, tā teikt, kam acis, tie lai redz. Man šo acu īsti nebija, biju pārāk aizņemts ar vecā nacista gaitu aprakstu. Ar glifosātu nobendēt simtgadīgu ozolu, tas nu gan bija kaut kas vēl neredzēts. Iekšējais īgņa gan gribētu vēl piebilst, ka Hola klātbūtnē visas loterijas biļetes kļūst par laimējušām. Viņu pavada nejaušu sakritību virkne, tā nāk par labu stāstam, bet neko nedod ticamībai.

Šīs sērijas grāmatas var droši lasīt pēc kārtas vai ņemt to, kura pirmā pagadās pie rokas. Katra grāmata ir kā atsevišķi uzrakstīts stāsts. Jā, vietām autors atsaucas uz iepriekš notikušajām lietām un Harija Hola personīgās dzīves epizodēm, bet tas vienmēr ir garāmejot un iepriekšējo grāmatu lasīšana nudien nav obligāta. Arī mans sērijas lasīšanas process ir sanācis saraustīts, un nevaru teikt, ka justos ko zaudējis.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors ir radījis ne tikai labu detektīvstāstu, viņš liek lasītājam padomāt arī par to, ka vēsturi nekad nevajag traktēt viennozīmīgi. Iesaku izlasīt!

The New York Times Book of Mathematics: More Than 100 Years of Writing by the Numbers by Gina Kolata (Editor)

The New York Times Book of Mathematics

Šo grāmatu es nopirku Jānī Rozē. Piegāju pie populārzinātniskā plaukta un šķita, ka būs labs lasāmais. Mājās man viņa nomētājās pāris gadus. Šķita, ka lasāmsaraksts man jau tā ir pārbagāts ar matemātiku. Šogad pienāca brīdis, kad apslimu un acīmredzot paaugstinātas temperatūras rezultātā sāku lasīt šo grāmatu.

Grāmata ir New York Times publikāciju apkopojums. Publikācijas ir veltītas matemātikai, matemātiķiem un dažādām ar šo tēmu saistītām problēmām. Raksti aptver laika posmu no 1892. Līdz 2010. Gadam, un to autori ir tādas slavenības kā James Gleick, William L. Laurence, Malcolm W. Browne, George Johnson, un John Markoff. Ja tev šie vārdi neko neizsaka, tad, iespējams, grāmata neliksies uz pusi tik aizraujoša kā man.

Šī nav no tām grāmatām, kuras var raut cauri vienā piegājienā. Tas tādēļ, ka stāsti ir sagrupēti, un tādēļ, lasot tos pēc kārtas, nākas saskarties ar dažām problēmām. Piemēram, lasot par Fermā teorēmas pierādījumu (un tur ir kādi padsmit raksti), visiem stāstiem ievads ir praktiski vienāds, un tādēļ nākas lasīt vienu un to pašu daudzas reizes. Daudz izsaka arī katra autora spēja skaidri izteikties, atzīšos, ka bija daži raksti, no kuriem ne velna nesapratu, lai arī uzskatu sevi par visnotaļ labu jomas pārzinātāju. Ne visus rakstus es sauktu par interesantiem, bet lielākā daļa tāda ir un labi atspoguļo sava laika aktualitātes.

Grāmatas lielākais devums ir ne tik daudz matemātisko problēmu un atklājumu izskaidrošana, bet tas, kā tā parāda pašu šo izskaidrojumu evolūciju. Senākie raksti ir sausi kā zeķes tuksnesī, autors bez emocijām apraksta matemātiķu konferences, un apspriestās problēmas rada nesasniedzamas maģijas priekšstatu. Laika gaitā autori un viņu izklāsta maniere evolucionē līdz vēlmei jebkuram lasītājam visu izskaidrot visdziļākajos sīkumos. Lasītājs vēl netiek uzskatīts par glupu rāceni, kurš nespēj pats domāt, viņam priekšā tiek liktas formulas un ieskicētas nākotnes tendences. No mūsdienu lasītāja neviens vairs neko īpaši nesagaida, un populārzinātne kļūst pavisam populāra, te neviens vairs nerakstīts problēmas nianses, nestāstīs par viltīgiem algoritmiem, un kādēļ tie varētu vai nevarētu strādāt, šeit dominē ekstravaganti matemātiķi ar tikpat ekstravagantiem izteikumiem.

Ja vēlēsies saprast P=NP pamatus un problēmas būtību, tad šajā grāmatā var atbildes nemeklēt, tas pats sakāms par Fermā teorēmas pierādījumu (lai gan viens no rakstiem labi ieskicēja atrisinājuma gaitu), viņa ir tāda informējoša, lai nedaudz izklaidētu avīzes lasītāju, kuru nogurdinājusi politikas lasīšana un kurš vēlas paplašināt savus zināšanu apvāršņus, pārāk neiedziļinoties problēmā un neveltot tam aplam daudz laika.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labs lasāmais, lai novērtētu kā laika gaitā mainās informācijas pasniegšanas metodes, lai saprastu, kas matemātikā bija aktuāls katrā pērnā gadsimta desmitgadē. Iespējams, atradīsi arī pāris idejas, kuras vēlēsies papētīt dziļāk. Lai lasītu šo grāmatu, bez intereses par matemātiku neiztikt!

Asinis sniegā (Blood on Snow #1) by Jū Nesbē

Asinis sniegā

Par šīs grāmatas lasīšanu man nebija daudz jādomā. Bija skaidrs, ka jālasa. Man bija iepaticies Nesbē jaunais rakstīšanas stils, kuru pirmoreiz sastapu grāmatā “Dēls”. Redzot, ka grāmata iznākusi, sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC un saņēmu vienu eksemplāru izlasīšanai.

Ūlavs vada vientuļu dzīvi, strādājot par pasūtījuma slepkavu. Viņam ir viens patstāvīgs pasūtītājs, un līdz šim nav bijušas nekādas problēmas. Ar šādu amatu nekāda ģimenes dzīve nav iespējama, un Ūlavs par to nemaz pārāk nesatraucas. Līdz kādu dienu viņš satiek savu sapņu sievieti, taču tā ir bosa sieva, un viņam ir uzdots to nogalināt.

Autors kārtējo reizi nepievīla, šis kriminālstāsts turpina iepriekšējās grāmatas stilu. Aprakstos netrūkst grafisku detaļu, galvenais varonis ir tikai viens – Ūlavs ir tāds skarbais vīrs, kuram aiz fasādes slēpjas visnotaļ maiga dvēsele. Šaušana nav vienīgais viņa hobijs, lielāko daļu no sava laika viņš pavada lasot grāmatas. Taču tā kā puisim ir disleksija, viņam ne vienmēr izdodas uztvert izlasīto. Pats viņš par šo lietu īpaši nebēdā, jo vienā grāmatā viņam sanāk divi stāsti – viens – patiesais un otrs – tas, ko viņš izlasījis. Šajā amatā noder tas, ka gan pretinieki, gan priekšniecība tavas prāta spējas īpaši augstu nevērtē. Ūlavam gan nav nekādas ilūzijas par nākotni, viņš skaidri zina, ka reiz pienāks diena, kad priekšniecības nospriedīs, ka Ūlavs zina pārāk daudz, un šajā dienā pienāks viņa gals.

Grāmata izlasās burtiski vienā rāvienā, nav jau pārāk bieza. Notiekošajā nav pārāk daudz liekvārdības, jo tas nebūtu Ūlava stilā teikt garus monologus darba laikā. Toties ir daudz iekšējo monologu par bijušo, esošo un iespējamo nākotni. Gribi vai negribi, bet par Ūlava iepriekšējo dzīvi uzzināsim diezgan daudz un sapratīsim arī, kādēļ viņš kļuva par profesionālu pasūtījuma slepkavu. Viņam vienkārši ir pārlieku mīksta sirds, lai nodarbotos ar kaut ko nopietnāku. Mīkstā sirds ir viņu novedusi pie zināmas taisnīguma izjūtas, un te arī sākas visas Ūlava problēmas. Darbu viņš dara labi, taču lāga nemāk tikt galā ar sekām, viņš jūtas atbildīgs par tiem, kurus atstājis bez apgādnieka. Tas viņa dzīvi pamatīgi sarežģī. Nerunāsim jau nemaz par to, ka arī viņa lielā mīlestība laika gaitā izrādās nedaudz citādāka, nekā Ūlavs bija iztēlojies. Ūlavam vispār piemīt tieksme izdomāt stāstus par cilvēkiem, nu tādus, kas viņus padara labākus nekā patiesībā.

Šoreiz autors darbā neiesaista valsts tiesībsargājošos orgānus, un tas nemaz nav vajadzīgs. Jo Ūlava problēma ir kriminālās pasaules iekšēja lieta, un kaut kādi izmeklētāji tikai bremzētu trillera notikumu dinamiku. Šis nav nekāds maratons, te ir sprints, kurā no starta līdz finišam ir jātiek divsimts lapaspušu laikā. Joprojām nepamet sajūta, ka autors patiesībā gribētu, lai viņa pēdējos darbus izdotu komiksu formātā. Te ir viss – gan varoņa pārdomas par uzdevumu, problēmu, atsauces uz iepriekšējām dzīves epizodēm. Ja notiek apšaudes, tad tās ir maksimāli asiņainas un ar īstiem kovbojiskiem izlēcieniem. Šeit nekas nav skaidrs līdz pašām beigām, un atliek vien pašam izlemt, kurš beigās palika uzvarētājs. Nudien no Ūlava stāsta sanāktu izcils komikss ar šaubīgiem tipiem, šaudīšanos un galveno varoni, kurš visiem vēl labu pat tad, kad ielaiž lodi pierē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Viss bija labi, taču grāmata ir pārāk īsa un baidos, ka ar to pāris stundu ilgo sakaru būs ar maz, lai Ūlavs man uz visiem laikiem iespiestos atmiņās. Taču kā tāds ātri izlasāmais trilleris vienam vakaram ir pašā laikā. Nav atklāti nekādi jauni žanra horizonti, taču tiek garantēts aizraujošs piedzīvojums un interesants galvenais varonis.

Meteora medības. Begumas pieci simti miljonu by Žils Verns

meteora medības

Turpinot lasīt “Fantastikas pasaulē” sēriju, nokļuvu līdz šim Žila Verna darbam. Par autoru es esmu izteicis diezgan skarbus vārdus. Viņam grāmatas kalpo, lai pārstāstītu enciklopēdiju saturu, varoņi kā kartona gabali un tā tālāk. No vienas puses pusaudžu gados tas ir vairāk nekā pietiekami, lai iekvēlinātu lasītāju pret žanru. Aplauziens nāk tikai paaugoties, kad ir lasīts kaut kas labāks, un tad kaut kādu apsvērumu dēļ ir nolemts ķerties pie klasikas pārlasīšanas. Tad bieži vien seko vilšanās bērnības grāmatās. Lieki piebilst, ka pie šīs grāmatas ķēros ar zināmām bažām. Pat bērnu dienās man viņa diez ko nepatika.

Pirmais stāsts Meteora medības savā nosaukumā ietver maitekli. Aizpērnajā gadsimtā astronomija bija izplatīts hobijs, debesīs ķīķerēja visi, kas to varēja atļauties. Tie bija laiki, kad par jaunatklātu asteroīdu ziņoja pirmajās avīžu lapaspusēs, un astronoms – amatieris varēja kļūt par slavenību. Autors ir nolēmis izmantot šo laikmeta iezīmi, lai pasmietos par amerikāņiem un to zinātnieku polemiku. Jāatzīst, ka viņam tas ir izdevies diezgan labi (cik nu es varu salīdzināt). Konflikts starp Dinu Forsaitu un Sidneju Hjudelsonu par meteora atklājēja slavu ir sanācis labu labais. Lai lasītājam nebūtu jāieslīgst orbītās un trajektorijās, viņam tiek piedāvāta paralēla mīlestības līnija, pat vairāk – tās ir veselas divas. Nevajag cerēt uz izjustiem personāžiem, te mīlestība ir laulības. Kā jau autora romānos pierasts, te parādās nevienam nezināms un pasaules neatzīts ģēnijs. No tiem, kuri sēžot pie brokastu galda var izgudrot mūžīgo dzinēju, ko pagatavot no pārdesmit burkām un veca ratu riteņa, bet kuram nekad nav laiks savu izgudrojumu uzlikt uz papīra. Skaidra lieta, ka šis cilvēks ir francūzis Zefirens Ksirdals. Nu un vēl – meteorīts sastāv no zelta.

Kad visas standarta lietas atķeksētas, autors tekstu ir piepildījis ar notikumiem un aprakstiem. Apraksti veltīti trakajiem amerikāņiem, kuri savā jaunās nācijas entuziasmā nezina, kur likt savu enerģiju. Salikti iekšā nejēdzīgi gari personu rīcības apraksti, kas padara jebkuru situāciju komisku, daudz tiek stāstīts par Grenlandi, cik nu tā laika enciklopēdijās bijis atrodams. Mūsdienu izlepušajam lasītājam grāmata liksies pasausa un pārāk vienkārša. No zinātniskās puses autoram nav kur piesieties, tēlus viņš nekad nav spējis izveidot ticamus, tās ir tikai mutes faktu gūzmai, kurs autorā nespēj noturēties. Varu uzteikt autoru arī par ekonomikas teorijas pārzināšanu, kas kādam Ksirdala radiniekam ļāva tikt pie bagātības. Piedzīvojumi ir pietiekami aizraujoši, lai lasītājs spētu izlasīt plāno grāmatu līdz galam un tādēļ lieku 7 no 10 ballēm. Mīnus viens par katrām laulībām.

Begumas pieci simti miljonu nemaz nav sarakstījis Žils Verns, to esot paveicis kāds nabaga gandrīz komunists Grusē (ja ticam pēcvārda rakstītājam). Puisim nav bijis naudas, un Verna redaktors viņa darbu nopircis un licis Vernam to pārstrādāt. Tādēļ šis stāsts atšķiras no pārējiem Verna stāstiem. Vienā teikumā vācu militāristi pret franču higiēnistiem. Es par divu pilsētu konkurenci ASV teritorijā nebiju lielā sajūsmā. Te ir klasiska melnbaltā pasaule, kur ir ļaunie industriālisti un labie dabas bērni, kas mazgājas vismaz reizi dienā. Vienā – metalurģija, otrā  – ekofašisms. Lasītāja simpātijas ir zaļo pusē, jo Marsels taču ir no viņiem, un Šulcs ir īsts ļaunais ģēnijs, kurš sev blakus rakstāmgaldam tur lādiņus ar ogļskābo gāzi. Rakstāmgalds savukārt atrodas blakus milzu lielgabalam. Lasītājam lēnām tiks atklāts, ka šāda sacensība un varas koncentrēšana vienās rokās pie laba gala nenovedīs. Bet tomēr ļaus lasītājam apbrīnot vāciešu ordnungu pilnā apmērā. Man gan šis stāsts nepavisam nepavilka, un vairāk kā 5 no 10 ballēm likt nevaru.

%d bloggers like this: