Navigate / search

Stikli (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4) by Inga Gaile

DG_STikli_vaki3

Inerce ir laba lieta, un neskatoties uz ‘18’ sagādāto vilšanos, es nekavējos ar nākamās grāmatas lasīšanu. Par šo gan es biju dzirdējis labus vārdus, bet pret tādām lietām esmu visai skeptisks, jo ne vienmēr mana gaume saskan ar labu vārdu teicējiem.

“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Sākums mani sabaidīja, autore mīl rakstīt apziņas plūsmas, un tas mani paņēma uz pārsteigumu. Sākumā bija grūti saprast, kad viens varonis beidzas un otrs sākas. Arī notikumi ne vienmēr risinās hronoloģiskā secībā, un nākas nedaudz veltīt laika ielasīšanās procesam. Arī tas, ka viens no galvenajiem varoņiem dakteris bija zaļā pūķa upuris, kuru uzaudzinājusi mamma ar vecomāti, mani nedaudz sabaidīja. Domāju, ka atkal būs kārtējais vīrietis lupata, kas sačakarēs dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Sačakarēt jau sačakarēja, bet viss tika darīts ar prātu un apdomu.

Grāmata aizskar vienu sāpīgu tēmu, kuru gan tad, gan tagad cilvēki lielākoties ignorē. Par cilvēkiem, kuri šādu vai citādu apstākļu dēļ nonākuši trakomājā. Citiem tā ir iedzimtība, citiem dzīves laikā iegūta trauma. Autore labi apraksta tā laika ārstniecības metodes, atgādinot par veco labo insulīna komu un citām tikpat progresīvām metodēm. Arī Vadonis seko laikmeta tendencēm un dara visu, lai nodrošinātu tautu tīrību. Tā vairāk izpaudās ar piespiedu abortiem un sterilizāciju. Un tikai dažiem pietika drosmes stāties pretī tik progresīvai domāšanai. Dakteris savukārt ir uztaisījis savai hiperseksuālajai pacientei bērnu un dara visu, lai pasargātu viņu no tautas tīrītāju idejām.

Diezgan žēl ir apjaust, ka mūsdienās mēs neesam tikuši nekur daudz tālāk un arī mūsdienu Latvijā, joprojām ir cilvēki, kas zina kā ir labāk, murgo par tautas tīrību, ko darīt ar migrantiem, tikumību un citām tēmām, gar kurām viņiem nav nekādas daļas un saprašanas. Mūsdienām gan cilvēkam ir dota lielāka iespēja savas ģeķības uzreiz bazūnēt visai pasaulē, tālab darot savas balsis skaļākas. Man šķiet, ka tas nāk no vēstures nezināšanas, un šī grāmata varētu būt labs sākums. Autore nudien labi parāda, ka cilvēks ir cilvēks, lai ar kāds nebūtu viņa garīgais stāvoklis. Par to, ka upura vainošana var to pavisam vienkārši padarīt par trako, padziļinot problēmu, bet nedodot risinājumu. Par cilvēkiem, kuri sabāzti speciālās iestādēs tālāk no acīm un prom ikdienas. Nudien gribētos cerēt, ka mūsdienās viss ir labāk, jo aiziet par pieskari var gadīties katram.

Ja ielasies līdz brīdim, kad saproti darba centrālo tēmu, tad spēsi novērtēt autores veikumu. Varoņi ir labi izvēlēti, un šeit neviens no viņiem nav lieks. Katram ir savs uzdevums parādīt kādu no tā laika aspektiem lielā stāsta konspektā. Beigu beigās viss saliekas kopā vienā bildē, kas nebūt nav jaukākais Latvijas vēstures atspoguļojums. Biju patīkami pārsteigts par autores izvēli, jo varēja mierīgi rakstīt par sviesta un bekona eksportu, labajiem Ulmaņlaikiem un garantēti nodrošināt sev plašu lasītāju loku. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

Pēc grāmatas Gaiļa kalna ēnā izlasīšanas, mani sāka mākt aizdomas, ka ne viss šajā sērijā ir super. Iespējams, ka viss krējums jau ir nosmelts, un pārējām nav jēgas, Taču izmantojot vienu no fizikas pamatprincipiem – inerci, man izdevās sevi pierunāt uz šo grāmatu. Savulaik pērkot, biju pierakstījis, ka neesmu dzirdējis par to neko labu. Anotācijai, piemēram, nav ne vainas.

Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?” Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Laikam jau jāsāk uzreiz ar sliktajiem vārdiem – autors nav centies, un viņam, šķiet, ir veiksmīgi izdevies iesmērēt kaut ko uz ātru roku sarakstītu. Es gan neizslēdzu iespēju, ka esmu pārāk dumjš, lai saprastu grāmatas sižetu savstarpējo vērpumu un aiz kokiem neredzu mežu. Ne velti saka: “… kas attiecas uz grāmatas vērtētājiem un kritiķiem, tie ir kā pievilti vīri, jo jaunumus uzzina pēdējie…”

Grāmata sākas mūsdienās kaut kur Kurzemes piekrastē, kurās veca mēteļa kabatā atrod digitālo fotoaparātu ar interesantām bildēm. Bildes tiek smalki aprakstītas, un tad sākas kāda dezertējuša karavīra stāsts. Viņa stāsts nedaudz atgādina Šveika anabāzi ar maģiskā reālisma elementiem. Vislabākā bija akvaparka vīzija. Galvenais varonis nav nekāds mega karavīrs un labprāt slapstās no vienas vietas uz otru. Iespējams, ka šī ceļojuma īstais uzdevums nav vis parādīt juku laikus, kas noveda līdz Latvijas neatkarībai, bet ir kaut kas alegoriski spēcīgāks. Man to neizdevās uztvert, man tas šķita vairāk kā dažu vēstures pagriezienu punktu ilustrācija, no diezgan skeptiska parasta iedzīvotāja skatupunkta.

Tas viss vēl būti tīri nekas, bet autoram ir daudz sakāmā, un viņš ļoti vēlas to visu pastāstīt, beigās rodas tāda savdabīga putra, pēc kuras šķiet, ka nekas īsti nav pateikts. Viena ideja gan man patika – tāda savdabīga interpretācija par laika plūduma diskrēto dabu. Iespējams, ka rītdienai un šodienai vidū ir aizvakardiena, vai jebkura cita diena. Reizēm ir iespējams, ka šīs dienas nedaudz pārklājas, līdz ar to akvaparks un dīvainās fotogrāfijas. Nu gandrīz kā ercenģeļi Gabriels un Mihaels var nodot no vakardienas uz rītdienu grēcinieces dvēseli, tā te galvenais varonis var parādīties mūsdienu bildēs. Taču pat šī daudzsološā atkāpe uz fantastiku palika bez īsta fokusa.

Iespējams, ka ir kāds apziņa stāvoklis, kas spētu atklāt šo grāmatas burvību, atrast punktu, no kura haosa atraktos redzams kā uz delnas, man diemžēl to neizdevās sasniegt un tādēļ lieku 5 no 10 ballēm. Autors var labāk, “Trakie veči” ir kaut kas labs, bet te vienkārši mani un autora uzskati par labu grāmatu ir diezgan atšķirīgi.

PS. Autoru pēcvārdus es principā nelasu, ja man kaut kā īpaši ar pirkstu jānorāda, ko autors kā domājis, tad jau man nemaz nav jēgas grāmatu lasīt.

Gaiļu kalna ēnā (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #1) by Osvalds Zebris

DG_GailuKalnaEna_final

Gads jau tuvojas beigām, bet vienu lielu apņemšanos vēl neesmu izpildījis. Gada sākumā man bija optimistisks plāns izlasīt visas iznākušās sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas. Citādi sanāk dīvaini – es viņas pērku, bet nelasu. Grāmatu izdevēji tak priecājas par to popularitāti, bet es pat nezinu, kas tur iekšā! Izlasīju Sarkano dzīvsudrabu un pēkšņi sapratu, ka varēšu vēl paspēt. Man patīk kārtība, un nolēmu vēl nelasītās sērijas grāmatas lasīt pēc kārtas. Bereļa un Jundzes grāmatas bija izcilas, kas gan varētu noiet greizi?

“Osvalda Zebra romāns “Gaiļu kalna ēnā” ir sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirmais darbs — sakņots pirmajos lielajos satricinājumos Latvijas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vēsturē. Tā laika notikumi bija izšķirīgs brīdis latviešu nācijas tapšanā, tie lika pamatus Latvijas valstij. Romāna priekšplānā izvirzīts smags un pavisam neromantisks jautājums — kāds ir indivīda ceļš no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz rītdienu un it kā sabiedrības interešu vārdā uzsāktas cīņas līdz noziegumam un dziļam izmisumam.”

Pēc citāta uz grāmatas aizmugures nekas neliecināja, ka autors būs izvēlējies Latvijas literatūrai raksturīgo vīrieša lupatas tēlu par galveno varoni. Ar Rūdolfu Reiznieku lasītājs sastopas pirmajās grāmatas lapaspusēs, viņš sāk ar vērienu nolaupot veselus trīs bērnus, kādiem nolūkiem, nav skaidrs, bet par laimi pedofilija tā nav. Rūdolfa dzīve, kā jau katram, iesākas saulainās bērnības mājās. Viņa labākais draugs Gaiļu kalna Arvīds dzīvo tur pat netālu kaimiņu mājās, viņu senči kaut kāda iemesla dēļ ir uz nažiem, bet tas jau nevienu nesatrauc. Abi izmācas par skolotājiem, Arvīds aiziet biznesā, bet Rūdolfs pa revolucionāru taku. Taču visa tā revolūcijas padarīšana nabaga skolotāja nenobriedušajam prātam liek aiziet pa pieskari. Īstos iemeslus lasītājs uzzinās izlasot grāmatu.

Paša stāsta centrālā ideja nemaz nebija tik slikta, cilvēkiem jau daudz nevajag, lai aizietu pa pieskari un aizkristu širmis. Arī literāro meslu maksāšana lupatai-varonim nav nekas nosodāms, labāk brist ierastu taku, nevis rakstīt par kaut kādu Rūdolu supervaroni, kurš viens pats ar čiekuriem nomētājis kazaku sotņu, jo žanrs tak ir vēsturiskais. Jo tad visi brēktu, ka nekas tāds nav noticis un ar nebūtu labi.

Vēsturiskā daļa ar ir tīri laba, faktu pasniegšanas metode gan mani nepārliecināja, un atsauču sistēma – kaitināja, bet tās jau manas problēmas. Man šķiet, ka lasītājs kopā ar Rūdolfu visā tai vēstures faktu procesā ir vairāk kā piektais ritenis, to atklāšanai autors ievieš daudzas atkāpes no sižeta, reizēm liekas, ka tā bērnu nolaupīšana ir vairāk nevis Rūdolfa izmisuma parādīšanas dēļ, bet lai policistu kungi varētu izrādīt savas zināšanas Cionas gudro protokolos, revolucionāru tumšajā pagātnē, bagātnieku atvasēs un jaunajā revolucionāru maiņā. Ja grāmata būtu divtik bieza, tas nekristu acīs, un tādas atkāpītes varbūt ļautu atrauties no galvenā varoņa kreņķiem, lai sapurinātos tālākai lasīšanai.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, centrālā stāsta ideja ir laba, taču vēsturiskās stalažas klāt ir pieķibinātas kā svešķermenis un izskatījās pašas par sevi. Lasīt var droši, ja patīk standarta klasiskās latviešu literatūras kanona vīrieša lupatas un sievietes cietējas izpausmes.

Zivju gripa Šmitostā by Jānis Valks

Zivju gripa

Šo grāmatu iepirku pirms veseliem trīs ar pus gadiem. Tikko biju izlasījis Rakstu vācēja ceļu un nodomāju iepazīties ar autora daiļradi pamatīgāk. Jau tad Lata romāni vairs nemaksāja tikai latu, bet daudz dārgāk. Taču visu laiku kaut kā nesanāca, zināju, ka grāmata ir no ironiski nenopietnajām, un visu laiku atliku uz brīdi, kad vajadzēs ko izklaidējošu, par Latviju ar vietējā kolorīta tematiku. Šī gada februārī es gandrīz pieķēros pie grāmatas, grāmatu izstādē redzēju, kā ļaudis gāž riņķī stendu, kur tirgoja Lata romānus, atcerējos man tak ar tāds ir! Sanāca kā sanāca, nomuļļāju lasīšanas sākšanu līdz oktobrim.

Pazudis kāds vietējais zvejnieks un kuģu mehāniķis, kurš līdz vēlai naktij labojis kuģa dzinēju. Darbnīcā ieradies no rīta, bet vakarā nav atgriezies…

Šmitostas pazemes bunkuri vecajam jūras vilkam ir ruma paradīze un iztikas avots gan padomju, gan brīvās Latvijas laikos. Ieeja zināma tikai viņam, taču, kad ostā ierodas izmeklētāji Gvido un Gustavs, vecais vilks saprot, ka taisnības vārdā ir jāsadarbojas.

Anotācija šoreiz ir izdevusies laba un patiešām atklāj visa stāsta būtību. Ja ķersies klāt pie grāmatas, gaidot kaut ko Ulissam līdzīgu, tad met krustu un liec grāmatu atpakaļ plauktā. Arī īsti Volless šis nebūs, jo sižets ar varoņiem ir izstrādāti daudz rūpīgāk. Šī grāmata ir domāta tam, lai, cilvēkam ļaujot izklaidēties no sirds patikas, pie reizes ļautu apsmadzeņot mūsu ikdienas slēptās puses.

Autors ir uzkonstruējis kādu ostas mazpilsētu Šmitostu, pilnīga miera osta, mērs, šķiet, ir saprātīgi korumpēts, cilvēki viens otra biznesu respektē, un tumšās šeptes, ja tādas gadās, nelec ārā no pieņemamā rāmjiem. Galvaspilsētas nomale, kurā vismaz ārēji nekas nenotiek. Tipiski mazpilsētai, arī šī izrādās īstas sūdu kaudzes analogs, jo vairāk biksta, jo vairāk smird. Katrs, kas dzīvojis mazpilsētiņā spēs atrast saskares punktu ar savu realitāti un tādēļ vien būs gatavs teikt labus vārdus par grāmatu.

Pēc sižeta īsts detektīvs ar bojevika elementiem, konstruēts kā kinematogrāfam domāts, ar nopietnu kauju pašās grāmatas beigās. Tīri vai nobrīnījos, ka netika izdzīti pļavā tanki. Autoram ir humora izjūta, tā šajā grāmatā tiek lietota ar apdomu, un stāsts netiek pārvērsts feļetonā. Vietām, iespējams, nedaudz parupji, bet kurš gan nekad nav lietojis parupjus jokus stresa situācijā?

Konspirācijas teorija ir šīs grāmatas kodols, lielākās sazvērestības literatūrā iekrīt nevis uz to, ka tajā iesaistīti tūkstošiem cilvēku, kuri mīl komunicēt ar sazvērestībā neiesaistītiem projektiem, bet ar to, ka novāc no ceļa kādu nevienam nezināmu cilvēku. Šeit ar viss sākas ar pazušanu, bet beigās atklājas īstena globāla konspirācija. Konspirācija ir absurda, kā jau tas īstenai konspirācijai pienākas, bet tai pat laikā tik vienkārša savā konstrukcijā, ka grūti nenoticēt. Tā sevī ietver bailes no globalizācijas, nezināšanu un iespēju tikt pie piķa.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labi uzrakstīta un, ja rodas vēlme pēc viegla izklaidējoša detektīva, kas nedaudz uzjundīs vēstures atmiņas, nešaubies ne mirkli, ņem šo ciet! Ja dzīvo zvejniekciemā vai ostas pilsētā un jau no bērna kājas esi klausījies vecu vīru stāstus, par to, ko krievu armija darījusi tepat pie šitās piestātnes, tad šis ir obligāta lasāmviela.

Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

japānas nogrimšana

Šī ir no tām fantastikas pasaulē sērijas grāmatām, kuras formāts neatbilst pārējo sērijas grāmatu formām. Domāju, ka daudziem cilvēkiem savulaik šāds pavērsiens izraisīja šoku, kad mazā grāmatele pēkšņi izplūda standarta grāmatā, sačakarējot visu skatu plauktā. Šī iemesla dēļ es šo grāmatu bērnībā nemaz nepieskaitīju šai sērijai, jo nevar būt tik atšķirīgs izskats! Savukārt līmētās lapaspuses nodrošina to, ka grāmata lasīšanas procesā izjūk pa daļām, lai cik uzmanīgs tu nebūtu. Bet nu par pašu grāmatu.

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā? Savā iztēlē neatraudamies no zinātnes atziņām, autors attēlo šādu katastrofu un tās traģiskās, apokaliptiskās sekas, kurās sakāpinātā veidā atspoguļojas arī mūsdienu Japānas reālās dzīves pretrunas.

Ja cilvēks ar jūtīgu dvēseli dzīvo zemestrīču rajonā, ir skaidrs, ka viņam mieru neliek doma, vai tikai tēvzeme nenoies uz grunti. Šim autoram šī doma ir ieguvusi pavisam skaidrus ģeofizikāli tektoniskus apveidus, viņš ir izdomājis, kā tas var notikt. Būtu labi, ja šo izdomu paturētu pie sevis un nemusinātu tautu, bet, nē, tādu labu stāstu vienkārši ir neiespējams atstāt nestāstītu.

Cik nu tas attiecināms uz grāmatu varoņiem, par viņiem lielākoties uzzinām tik pat daudz, cik skatoties uz garāmejošu japāni, tas ir praktiski neko  – vārdu, skolu, kurā mācījies, un zinātnes nozari. Vietumis pavīd pa kādam ģimenes loceklim un mīļākajai, bet lielākoties viss ir profesionālās darbības ietvaros.

Savukārt lielās katastrofas notikumi tiek apsūkāti līdz vissīkākajām detaļām. Autors ir pacenties, radot zinātnisku pamatojumu savām milzīgajām iznīcības ainām. Piesauc jaunākās zinātniskās modelēšanas tehnikas, kas ļauj procesu novērot un prognozēt reālajā laikā. Šie apraksti aizņem grāmatas lielāko daļu un cilvēkam, kurš ikdienā par zinātni nelasa ar aizrautību, šī sadaļa varētu likties garlaicīga. Neteikšu, ka autora idejas ir guvušas pierādījumu, bet savulaik tādas teorijas bija. Lai gan tektonisko procesu evolūcija ar tendenci paātrināties, gan ir no pirksta izzīsta, un cik es zinu, joprojām nekas tāds nav apstiprināts ar novērojumiem.

Ja kādam liekas, ka Troņu spēlēs Mārtins ir baigais slepkavnieks, tad, salīdzinot ar šo grāmatu, viņš ir īsts miera mika. Autors ar savu fatālismu nogalina miljonus, un ne jau vienu vai divus, bet desmitiem. Japāņiem lielās katastrofas priekšvakarā ir jāturas kopā, bet ne visi var tikt izglābti. Visiem jau arī nav kur iet. Autors diezgan bezkaislīgi apraksta savu iespējamo tautas iznīcināšanu un aiziešanu pasaulē. Viņš tam visam klāt piepin arī sarakstīšanas laikā vēl esošo vainas apziņu pret pārējo pasauli, politisko bezspēcību un bailēm no kādreiz iekaroto tautu atriebības.

Neiztiek arī bez idejas, ka krīzes situāciju demokrātiski procesi un atklātība neveicinās. Arī šeit ir vecais vīrs, kurš viens pats nodrošina japāņu glābšanu, izmantojot savu ietekmi uz visām Japānas sfērām. Viņš laikus nodrošina rezervju izvešanu no valsts, finansē savlaicīgus pētījumus un ir ar labiem ārpolitiskajiem sakariem. Protams, mirst viņš arī kā īsts Japānas patriots.

Lieku 8 no 10 ballēm, dikti zinātnisks ar pārlieku drošām hipotēzēm, labi atspoguļo sarakstīšanas laika politiskās vēsmas un tautas noskaņojumu Japānā. Īsts katastrofu romāns, kas uzsvaru liek uz zinātni nevis uz tēliem.

Sarkanais dzīvsudrabs by Arno Jundze

Sarkanais dzīvsudrabs

Man joprojām ir plāns izlasīt visas Mēs. Latvija, XX gadsimts sērijas grāmatas. Pagaidām esmu ticis galā tikai ar Bereļa “Vārdiem nebija vietas“. Nopircis gan esmu visas, laikam tāds padomjlaikiem raksturīgs sērijas vākšanas sindroms. Šo grāmatu ar’ ieraudzīju un nopirku. Nopirktu arī tad, ja viņa nebūtu no šīs sērijas, jo mani uzrunāja nosaukums. Kaut kad sen, deviņdesmitajos, iknedēļas laikrakstā Tev (ja pareizi atminos) lasīju par šo brīnumaino vielu, par kuru nekas smalkāk nav zināms. Tā kā padsmit gados cilvēks jau zina visu uz pasaules, sevišķi tāds, kas tikko izlasījis ķīmijas rokasgrāmatu, man raksta autoru spriedelējumi par stronciju kā sarkanā dzīvsudraba paveidu likās neizmērojami smieklīgi, un par visu šo aizmirsu līdz ieraudzīju šo grāmatu.

Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.

Par šo grāmatu var pateikt pavisam vienkārši – man viņa ļoti, ļoti patika. Pirmkārt, jau tādēļ, ka autora aprakstītā laikaposma notikumus es esmu pats piedzīvojis. Tie nav kaut kāda vēstures abstrakcija no grāmatām, bet gan daļa no kādreizējās ikdienas. Tas, ka katras nodaļas sākumā autors piesauc pa skaļākam Latvijas jaunākās vēstures faktam, šo klātesamības sajūti tikai pastiprina. Izlasi un uzreiz sevi ieliec laikā un telpā turpat netālu no grāmatas varoņiem. Ieliec un sāc atcerēties kontekstu, lasi un domā, ko gan es tajā laikā darīju, redzēju un piedzīvoju?

Otrkārt, sadzīves reālijas ir atainotas nepārspīlējot un savā vienkāršumā ticamas. Nav jau tā, ka cilvēki dzīvēs nodotos ar filosofiskām pārdomām vien, lielākoties ikdienu aizņem pavisam vienkāršas rūpes un raizes. Autora varoņiem tās ir pavisam triviālas – pielāgoties jaunajam laikmetam, atrast savu vietu tajā un izlemt kulties uz augšu vai iet uz grunti. Izmantot izdevību vai palaist to garām, izprovēt ko jaunu un neizprotamu vai turēties pie vecajiem labajiem, konservatīvajiem uzskatiem. Mūsu ikdiena ir pilna ar šādiem lēmumiem, un ir nudien patīkami lasīt, kā citi, lai ar izdomāti varoņi, pa lielam sitas ar tām pašām rūpēm un raizēm nevis lidinās literārās fikcijas mākoņos.

Treškārt, neskatoties uz iespaidīgo galveno varoņu daudzumu, tie viens otram netraucē, un pēc pāris gadiem ir skaidrs, ka katrs no viņiem ir savā vietā un pilda savu uzdevumu – parādīt kādu no Latvijas pārmaiņu šķautnēm, būt bijušam KGB darbiniekam, biznesmenim, pensionāram vai otrā pasaules kara reliktam. Katram ir sava loma, savs skatījums un savs vēstījums ko atstāt lasītājam. Lasīju un apskaudu autora labo atmiņu vai avotus, kas viņam ļāvis izvēlēties tik trāpīgus un man jau aizmirstus pagātnes notikumus. Autors nudien ir piestrādājis pie vēsturiskās ticamības, un lai ar kautri jau iepriekš lūdz piedošanu, ja nu gadījumā ir kaut ko salaidis dēlī ar faktiem, viņa pasniegšanas stils pārsitīs jebkuru vēstures grāmatu, kuras tradicionāli sastāv no gada skaitļu un notikumu uzskaitījuma. Pārspēj, jo šeit notiekošajam ir dots konteksts varoņu dzīvēs. Tādas lietas atmiņā aizķeras daudz labāk. Jo cilvēks ir radījums, kura pieredze no senseniem laikiem rodas no stāstiem, no stāstiem par citu cilvēku piedzīvojumiem. Mēs vairs nedzīvojam mazā ciltī, bet stāsti joprojām strādā.

Pēc tam, kad esmu sarakstījis tik daudz labus vārdus, varētu man jautāt  – nevar būt, ka tev patika pilnīgi viss? Tā arī ir – man nepatika veids, kādā autors nedaudz mistiskā veidā sasēja kopā grāmatas sākumu un beigas. Nezinu, ko tieši autors ar to bija plānojis, man ir aizdomas, ka tas bija tāds simbolisks latvju tautas atainojums, kas, lai ar no mūsdienu viedokļa atradās dziļā pakaļā, tomēr kā kopums visus deviņdesmitos atradās permamentā laimes stāvoklī. Ir jau labi kaut kā savilkt kopā galus, bet šīs pāris nodaļas nedaudz leca ārā no pārējā darba. Iespējams, ka patiesībā viss ir vislabākajā kārtībā un es te tikai kārtējo reizi parādu savu aprobežotību un piekasos kasīšanās pēc, jo nevar jau tā būt, ka viss ir labi.

Ar visām šīm kārtām pilnīgi pietiek, lai es šo grāmatu droši ieteiktu katram, kurš grib saprast, kādēļ mēs esam tur, kur mēs esam, kas nebaidās vēlreiz iegremdēties pagājībā, kura daudziem bija ziedu laiki, bet daļai šoks pēc PSRS sabrukšanas. Lieku 9 no 10 ballēm.

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Vilis. Paskatījos anotāciju, un grāmata šķita tīri tā neko. Vēsture plus antivaronis, ko gan vēl varētu vēlēties. Ar lasīšanu gan tik raiti negāja, grāmata kindle marinējās ilgi, nekā nevarēju saņemties ķerties klāt. Bet nesen nonācu situācijā (garā pārlidojumā), kad nekā cita nebija pa rokai, un izlasīju.

Harija Flašmana galvenās rakstura iezīmes ir  – gļēvulība, nelietīgums, blēdīgums un kāre uz sievišķiem. No skolas viņš ir izmests par dzeršanu. Viņam nekas cits neatliek kā stāties militārajā dienestā. Tēvs ir pietiekami bagāts, lai maksātu viņam stipendiju, un šķiet, ka, atrodoties Lorda Kardigana Huzāru pulkā, jaunajam oficierim nekas slikts nevar notikt. Taču apstākļi sagadās tā, ka Flašmans nonāk Britu Afganistānas kampaņā kā slepenais aģents.

Teikšu kā ir, galvenais varonis nav nekāds varonis, viņš ir tāds maitasgabals, kas savas iekāres apmierināšanai nesmādēs pat izvarošanu. Nodot savus biedrus viņam ir ikdiena, un arī stratēģiska nākotnes plānošana nav viņa stiprā puse. Līdz ar to visa viņa dzīve ir viena vienīga bēgšana no savu darbu sekām. Sevi gan viņš uzskata par izcilu un, iespējams, nenovērtētu personu. Jā, viņš ir gļēvulis un vienmēr meklē vieglāko un izdevīgāko ceļu, taču tie, kas tā nedara Flašmana ieskatā ir vai nu muļķi vai liekuļi. Neteikšu, ka man autora izveidotais tēls patiktu, teiktu, ka ar viņu bija nedaudz pāršauts pār strīpu.

Tādēļ pievērsīšos tai grāmatas daļai, kas man patika. Šis ir vēsturiskais romāns. Notikumu atainojums nav tik precīzs kā vēstures grāmatās, taču ir sarakstīts aizraujoši. Ja atmetam nost Flašmanu, tad lielākā daļa no militāristiem reiz ir bijušas reālas personas, kas piedalījušies Afganistānas iekarošanā. Šajā grāmatā autors ir izvērsies militārās virsvadības kritikā. Ja ticam Flašmana, tad tik nekompetenta virspavēlniecība gadās reti pat britu armijā. Nespēja adekvāti izvērtēt situāciju, nespēja pieņemt lēmumus, oficieri, kas savu pakāpi ieguvuši pateicoties naudai, tas viss kopā rada apstākļus, kuros armijas sagrāve Kabulā ir vien laika jautājums. Man līdz šim par šo vēstures posmu nebija nācies lasīt, un šī grāmata noteikti ieinteresēja palasīties par šo laika posmu vairāk.

Otra tēma, kas caurvij grāmatu, ir varoņi un varonība. Par varoni neviens nepiedzimst, un pat tāds gļēvulis kā Flašmans var kļūt par varoni, sevišķi, ja esi vienīgais izdzīvojušais, un virspavēlniecībai ir trakoti nepieciešams kāds pozitīvs signāls tēvzemei. Tādēļ arī neveiksmīgs padošanās mēģinājums pareizā gaismā izrādīsies kā cīņa līdz pēdējam elpas vilcienam.

Ja gribas palasīt kaut ko vieglu un izklaidējošu par vēsturi (tad gan ir jāignorē Flašmana pārspriedumi par sievietēm), tad mierīgi var ķerties klāt, diez vai kaut kur vēl nāksies izlasīt tik saistošu Pirmo Angļu-Afgāņu kara aprakstu. Lieku 7 no 10 ballēm.

Viesis no bezgalības by Georgijs Martinovs

viesis no bezgalības

Kārtējais “šedevrs” no “Fantastikas pasaulē” sērijas. Tā nu sanācis, ka uz beigām ir pataupījušās nebūt ne labākās grāmatas. Šo biju lasījis tikai vienu reizi agrā bērnībā, atcerējos tikai pašu sākumu un noslēgumu. Tādēļ ķeršanās pie grāmatas lielu sajūsmu neizsauca. Arī biezums – ap piecsimts lapaspusēm – nozīmēja mocības vismaz divu dienu garumā.

Dmitrija Volgina mumificētais līķis tiek atdzīvināts pēc 2000 gadiem. Viņš nonāk pavisam jaunā pasaulē, kurā jau 1800 gadus valda komunisms, cilvēki dzīvo brīvi un neapspiesti. Bijušajam Zelta zvaigznes nēsātājam šī pasaule ir brīnumu pilna. Taču iedzīvošanās tik viegli nevedas, pasaule ir pārāk aizsteigusies viņam priekšā, un nav cerību, ka viņš spēs sasniegt tagadējo cilvēku līmeni, kur nu vēl veikt sabiedriski derīgu darbu! Šī nespēja būt noderīgam sabiedrībai viņu lēnām dzen izmisumā un liek ilgoties pēc sava laika. Nav jau tā, ka viss ir slikti, te ir citu pasauļu iedzīvotāji faetonieši un apbrīnojami tehnikas sasniegumi.

Autors ir nolēmis izspēlēt uzvarošo kombināciju – komunisms visā pasaulē un tik tālā nākotnē, ka cenzūra nepiesiesies. Viņa varonis Volgins gan nav izdevies kā cilvēks, vismaz grāmatā tas nav redzams, tāds iekšējs rūgumpods, kas pēc atdzīvināšanas noslēdzas sevī un baidās no visa jaunā. Jo nevēlas saviem pēctečiem izrādīties muļķis. Problēmas ar pašvērtējumu viņu vajās visas grāmatas garumā, un viņa iekšējā pasaule būs grāmatas centrālais temats. Viņa atdzīvinātāji ne velti uztrauksies, ka dzīve jaunajos laikos būs atstājuši paliekošu traumu Volgina psihē. Brīžos, kad Volgins nenodarbojas ar savu mazvērtības kompleksa attīstīšanu, viņš kalpo kā žokļa atkārējs komunistiskās nākotnes brīnumiem. Tēls ir garlaicīgs un izceļas tikai ar to, ka dzimis komunisma ēras pirmsākumos. Viņš jaunajā laikmetā kalpo kā zinātnes visvarenības pierādījums.

Šajā rindkopā es biju nolēmis aplikt autora futurologa talantu, pareizāk sakot tā neesamību. Taču vienā intervijā izlasīju viņa atzīšanos, ka nekas nav sanācis, esot bijis pārāk piesardzīgs. Patiesībā, ja atmet komunismu un visnotaļ pseidozinātnisko dažādu gaismas terapiju aprakstus, viss pārējais mums jau ir vai drīz būs, ja ne dabā, tad tīri teorētiski. Mums par laimi bērniem vairs nav jāmācās logaritmiskās tabulas, kā tas ir 2000 gadu nākotnē, nav no galvas jāatceras Centrālās Statistikas Pārvaldes dati. Arī mobilos telefonus mums atklāja 2000 gadus agrāk nekā Volgina pasaulē. Viņiem tur nākotnē pat internets ir Āfrikas ciema līmenī, kur galvenās datu bāzes glabājās lokāli. Līdz ar to pazūdot zinātnes un tehnikas sasniegumiem, no pašas grāmatas nekas daudz pāri nepaliek.

Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka autors vismaz pāris reizes ir mēģinājis to nobeigt, bet katru reizi ir nolēmis to turpināt ar negaidītu notikumu pavērsienu. Lielākoties, lai parādītu, ka arī Volgina laikabiedri nav zemē metami vai iebāztu stāstā iestarpinājumu, kas izskatā kā svešķermenis pat uz šī ne īpaši spilgtā literārā darba fona. Nabaga Volginam nekas neatliek kā vien kulties līdzi, vajadzīga vietā vērot brīnumu lietas un uzklausīt savu pavadoņu skaidrojumus.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, ja vien negribi sevi pamocīt ar marksisma-ļeņinisma pamatnostādnēm, uzzināt, vai Volgins ir redzējis Ļeņinu vai izlasīt par pasauli, kurā mobilais telefons ir deviņdesmito gadu līmenī, tad nav vērts tērēt savu laiku. Šī grāmata diez vai būtu pieskaitāma pat PSRS klasikas fondam. Ļaudis runā, ka citas viņa grāmatas ir labākas, iespējams, ka tā ir, bet es vēl ilgi nebūšu gatavs riskēt. Jo šie paši ļaudis apgalvo, ka “Viesis no bezgalības”, ja būtu pabeigts piecdesmitajos, varētu konkurēt ar Jeremova “Andromēdas miglāju”.

Владыка Ледяного сада: Ночной странник (Pan Lodowego Ogrodu #1) by Jarosław Grzędowicz, Ярослав Гжендович

Владыка Ледяного сада Ночной странник

Šī ir tā grāmata, kuras iznākšanu es gaidīju vismaz gadu. Esmu pavilcies uz haipu, ka poļu fantasti ir tie, kuri pēdējā laikā ir padarījuši žanru atkal interesantu. Ja prastu poļu valodu, noteikti būtu jau sen izlasījis visu sēriju. Bet tā nācās gaidīt, līdz to pārtulkos krieviski, kad izdos un kad atvedīs līdz veikalam. Nopirku un sāku lasīt tūlīt.

Pirms diviem gadiem uz Midgard planētas pazuda zinātnieku grupa. Tās uzdevums bija pētīt vietējo aborigēnu kultūru. Civilizācijas pakāpe atgādina viduslaikus, taču līdzība ar tiem ir mānīga. Šī pasaule nav tāda kā Zeme, lai ar’ vietējie ir līdzīgi cilvēkiem. Šeit fizikas likumi nestrādā, un pat konservatīvākie zinātnieki ir spiesti piesaukt maģiju, lai izskaidrotu novērojumus. Lai atrastu ekspedīciju, tās meklējumos tiek nosūtīts viens no perspektīvākajiem Eiropas Savienības izlūkiem Vuko Drakkainens, pēc dabas romantiķis, kurš tā arī nav iekļāvies jaunajā Zemes birokrātiskajā kārtībā.

Grāmatas centrālais temats ir maģiskās un tehnoloģiskās pasaules konflikts. Šī sadursme ir starp racionālo un neracionālo, birokrātiju un haosu. Kārtīgā, fizikas likumiem pakļautā pasaules daļa ir pilnīgi pārliecināta savā pareizībā un maģisko pasauli uzskata par lielu krāpniecību. Tieši tādēļ tur tika nosūtīta zinātnieku grupa.. Notikumiem risinoties lasītājs var novērot, kā Vuko lēnām nonāk pie secinājuma, ka abi pasaules uzskati ir pareizi un aizdomāties par lietu patieso dabu nav īpaši veselīgi.

Pats Vuko ir īsts pārcilvēks, spēj paātrināt savu uztveri ar Cifrāla palīdzību, ir pietiekoši paškritisks un ironisks, lai lasītājam būtu viegli ar viņu sadzīvot. Galu galā viņš ir tas, ar kuru kopā mēs iepazīstam jauno maģijas pilno pasauli. Viņš visam mēģina rast racionālu izskaidrojumu, lai gan no paša sākuma ir skaidrs, ka tāda te nav. Maģiju te sauc par dievu dziesmām, un pašreizējā laikmetā pēc vietējo uzskatiem noris dievu kari. Vienkāršam cilvēkam, nav prāta darbs jaukties dievu darīšanās, bet Vuko amats liek darīt tieši to. Vuko galvenais mīnuss ir viņa pārcilvēciskās spējas, kas rada viņā pārlieku lielu pašpaļāvību un lasītājā neticību notiekošajā. Autors arī nedaudz izmanto nodrāztās “plūstošās un pārtekošās” cīņas paņēmienus. Visādi citādi Vuko ir sanācis pat ļoti cilvēcisks, viņa iepriekšējā dzīve ļauj saskatīt, ļauj viņam atrast daudz kopīga starp Midgardu un Zemi.

Kādreiz gudri cilvēki teica “ja cilvēkam būs pieejama vara, viņš pēc tās tieksies”. Un varas Midgardā ir atliku likām, ir tikai jāpaņem. Negribas daudz maitekļot, bet otrs galvenais varonis topošais imperators Tendžaruks, visā pilnībā izvērš gan varas gaišās, gan ēnas puses. Viņš jau no bērnu dienas tiek gatavots impērijas pārvaldīšanas darbam un ir spiests saprast ne tikai pats sevi, bet arī savus padotus. Viņam būs jāturpina tēva plāns, kas paredz mežonīgo cilšu civilizēšanu un pasaules racionalizēšanu. Maģija un brīnumi ilgtermiņā nespēj nodrošināt attīstību, bet ieved stagnācijā. Taču dievus nevar padzīt no Zemes viņi laiku pa laikam atgriežas un pati cilvēku daba ir tāda, kas tic brīnumiem vairāk nekā skarbajai realitātei.

Pasaule ir uzbūvēta izcili, autors pa kripatai iebaro lasītājam mītus un lēnām pamazām sāk salikties kopaina. Man ir pāris teorijas, kas saistītas ar Midgardas interesantajiem likumiem. Nav nekas oriģināls, standarta maģiskās fantastikas klišejas, sākot no sapņa un beidzot ar supercivilizācijas eksperimentiem. Tomēr sirds dziļumos ceru uz kaut ko oriģinālāku par standarta Azimova citātu, ka augsti attīstīta tehnoloģija nav atšķirama no maģijas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, biju gaidījis ko vairāk, bet beigās saņēmu ļoti labu fantastikas stāstu. Vuko un Tendžaruka stāsti ir sarakstīti katrs savā manierē un rada tādu saraustītu lasīšanas sajūtu. Iesaku izlasīt visiem fantastikas mīļotājiem.

Sofijas noslēpums by Linda Nemiera

Sofijas noslēpums

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu es domāju visnotaļ ilgi. Kriptotrilleri, vai kā viņus tur sauc, mani interesē tikai viena autora izpildījumā, un visi pārējie viņam pat klāt nestāv. Tādēļ pērngad, pacilājis šo grāmatu grāmatnīcā un nedaudz palasījis, nospriedu, ka gan jau iztikšu. Tā nu sanāca, ka Grāmatu izstādē es šo grāmatu tomēr nopirku rezervei, brīdim, kad vēlēšos kaut ko ātri izlasāmu.

Veronika, diplomēta vēsturniece un gide, dodas tikties ar bērnības draudzeni un studiju biedreni Marutu, bet, ļaujoties mirkļa impulsam, nonāk sava mūža lielākajā piedzīvojumā. Draudzenes sabiedrībā jaunā sieviete ceļo uz Stambulu. Bosfora līča krastā noskaidrojas, ka Maruta šajā pilsētā plāno ne vien atpūsties un apmeklēt greznās mošejas un pilis, bet arī atklāt kādu senu noslēpumu, kuru glabā Svētās Sofijas katedrāle.

Domāju, ka daudz neko nenomaitekļošu, grāmata ir par sen zudušās Atlantīdas meklēšanu. Tā kā šī tēma ir viens no šī žanra stūrakmeņiem, tad neko jaunu un vēl nezināmu no šīs grāmatas sagaidīt nevajadzētu. Stāsts iekļaujas standarta faktu interpretācijā ar nelielām novirzēm no tēmas. Tai pat laikā autore pamanās pārāk gari nenodarboties ar vēsturisku avotu citēšanu, nav jau nekāda mediviāliste, bet iztiek ar katram Atlantīdas meklētājam pašsaprotamiem faktiem. Tos var smuki aiz matiem savilkt loģiskā ķēdītē un, skat, piedzīvojumu romāns gatavs! Kā jau var noprast, Atlantīdas meklēšanas daļa nebija no tām, kas saistīja manu uzmanību, manu uzmanību piesaistīja galvenās varones.

Veronika un Maruta ir ļoti kolorīti personāži. Viņas nudien nav tipiskās literārās varones. Labas draudzenes, kas nekautrējas izmest savā starpā pūku, viņu attiecības un dialogi pēc būtības ir tas, kas spēja noturēt manu uzmanību pie stāsta. Nevajag sacerēties, nekā ģeniāla te nav, vienkārši meičas padevušās ļoti cilvēkiem līdzīgas. Reizēm gan rodas iespaids, ka meitenes dzer visu, kas ir šķidrs, un kamēr mati taisni, bet alkoholiķes viņas noteikti nav. Diezgan bieži grāmatās ir sastopami tēli, kuri nedz ēd, nedz iet uz tualeti, šeit viss ir kārtībā un šie dzīves mazie, bet svarīgie elementi tiek veiksmīgi iekļauti sižetā.

Ja skatāmies standarta kriptotriileri, kur galvenajam varonim ir septiņi doktora grādi, sešpadsmit miljardi, un ļaundari ir slepenie pasaules valdnieki, tad te viss ir nedaudz piezemētāks. Studējot un strādājot par gidi Rīgā miljonus nesarausīsi, un nepietiks naudas pat personīgajam helikopteram, tā kā viss piedzīvojums ir mazbudžeta un pārāk no realitātes neatrauts. Pat galvenais ļaundaris ir iznācis apbrīnojami atbilstošs realitātei. Viņam patīk izplūst garos monologos un izstāstīt visas slepenās konspirācijas, bet bez tā jau neiztiek neviens piedzīvojumu stāsts. Diezgan aprobežots cilvēks, kas pieder pie kulta, kura jēgu viņš pats nespēj aptvert.

Izlasās jau ļoti ātri, tāds fiksais viena vakara piedzīvojums, nepaspēj apnikt un ir pietiekoši saistošs, lai noturētu lasītāj uzmanību. Nebūtu problēmas stāstu uzpūst līdz Dena Brauna romāna apjomiem, ievietojot neskaitāmus izrakstus no vikipēdijas un tamlīdzīgiem avotiem. Patiesi priecājos, ka autore neaizgāja pa šo ceļu, tas būtu pārāk Žilverniski.

Gala vērtējums ir 7 no 10 ballēm, ir lasīti gan labāki, gan sliktāki šī žanra darbi. Šis aizrāva ar savu cilvēcīgumu un varonēm. Šai grāmatai sižeta dēļ ir izpalicis autores galvenais trumpis – pasauļu būvēšana.

%d bloggers like this: