Navigate / search

То, ушедшее лето by Виктор Андреев

%d1%82%d0%be-%d1%83%d1%88%d0%b5%d0%b4%d1%88%d0%b5%d0%b5-%d0%bb%d0%b5%d1%82%d0%be

Tā kā uz grāmatas vāka redzams jauneklis ar pistoli rokā, domāju, ka šis būs detektīvs. Tomēr vērīgāk ielūkojies, pamanīju fonā šucmani, un nācās vien konstatēt, ka būs par karu. Tagad jau “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā vairs daudz nav no kā izvēlēties. Tādēļ paņēmu šo kā visneperspektīvāko.

Dimka ir uzņēmīgs jauns cilvēks, kurš kara izskaņā ietilpst pagrīdes organizācijā. Tajā bez viņa iestājušies vēl pāris jauniešu, kuri nodarbojas ar izlūkošanas darbību. Taču ir viena liela problēma -viņiem nav sakaru ar Lielo Zemi. Viņi ir savākuši lielu informācijas apjomu par Rīgas aizsardzību, taču nav nekādu iespēju to nodot padomju virspavēlniecībai.

Pat atmetot nost standarta padomju propagandu, par darbaļaudīm, kas līksmoja līdz ar padomju varas atnākšanu un nīka zem fašistu jūga, par sliktajiem Ulmaņlaikiem un aizsargiem, kuri visi kā viens bija rīkļurāvēji, nekā jēdzīga neatliek. Grāmatas lasīšana pārvēršas sevis spīdzināšanā, ir grūti sevi motivēt izlasīt vēl vienu lapaspusi.

Autora sižeta līnija ir tikpat saraustīta kā viņu varoņu cīņa pret fašistiem. Viņš šajā plānajā grāmatā izvērš vismaz desmit paralēlas varoņu līnijas. Taču beigu beigās neviena no tām netiek normāli izstrādāta. Grāmatas varoņi mīl nodoties filozofiskiem pārspriedumiem, ūdens tiek liets daudzu lapaspušu garumā. Laiku pa laikam kāds aiziet piešaut jauno pistoli vai nodarbojas ar sīkām spekulācijām. Redzams, ka buržuji dzīvo labi arī pie fašistiem, un uzvara interesē tikai darbaļaudīm un to atvasēm. Visa grāmata ir kā raibs lupatu deķis, uz kura līdz grāmatas beigām nekāds raksts tā arī nemaz neizveidojas.

Dimka, kurš beigās tiek pataisīts par varoni, patiesībā ir no tiem, kurus sauc par kūdītājiem. Tiem, kas labprāt uztic melno darbu citiem un noskatās kas sanāk. Šī puiša ideju dēļ pāris viņa čomi aiziet pa skuju taku. Taču puisis ir labs sagādnieks un ko gan viņam var pārmest, ja šis spēj ar šaubīgiem darījumiem sagādāt vairākus stroķus. Ja paskatās kritiski tad Dimka ir psihopāts, viņš visu laiku grib kādu nolaist no kātiem.

Ēriks, kurš it kā ir visas jauniešu pagrīdes organizācijas vadītājs, pēc būtības neko nedara. Ja par darīšanu neuzskata runāšanu, ka kaut ko ar tiem fašistiem vajag darīt. Brīžos, kad viņš uzsāka kaut ko darīt viss kā likums noiet greizi. Tas gan viņam kā jau literāram varonim pašapziņu negrauj, bet viņa rīcība izskatās pavisam bezjēdzīga.

Ievērības cienīgs ir tikai partizāna Drujāna stāsts, tas nu ir īsts antivaronis. Nezinu, vai viņš tāds izveidots, lai nedaudz piezemētu latviešu sarkano partizānu vērtību, vai arī lai parādītu, ka ne visi partizāni ir balti un pūkaini. Drujāns pēc dabas ir mierīgs cilvēks, līdz brīdim, kad viņam aizkrīt širmis. Viņā nav nekā no partizānu patriotisma, tiem viņš pieslējies savtīgu interešu vadīts un, kad viņu intereses vairs nesakrīt, Drujāns ir gatavs nodot savu biedru idejas, lai palielinātu savas izredzes izdzīvot. Ir jau grāmatā arī īsti partizāni, kas nošaujas, lai tikai nekristu gūstā, vai vismaz nodur sevi ar nazi.

Interesanti, bet visi jaunie cīnītāji pret fašismu runā krievu valodā, pat tie ar latviešu vārdiem. Var jau saprast  – krievu autors un tā tālāk, bet brīdī, kad cilvēks no Kuldīgas sāk runāt krievu idiomās nudien nenāk grāmatai par labu. Tāpat kā latviešu puiku sauktu pat Titu visi viņa latviešu draugi sauc par Kitu.

Kopumā grāmatai droši lieku 3 no 10 ballēm. Parasti jau kara grāmatas ir diezgan interesantas, taču šoreiz autora meistarība nav tikusi līdzi viņa iecerēm. Sižets ir izplūdis, pārāk daudz varoņi, no kuriem ticams nav sanācis neviens.

Пятое сердце by Dan Simmons

untitled

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, man bija kaut kur jānobumbulē pusstunda, un es šim procesam izvēlējos grāmatu veikalu. Ieraudzīju šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag, tieši krievu valodā. Pirmkārt tādēļ, ka tulkotājs savu lietu pieprot un otrkārt tādēļ, ka grāmatas beigās ir atrodamas tulkotāja piezīmes. Es šo to zinu par deviņpadsmitā gadsimta beigu aktualitātēm, bet ne tik daudz, lai spētu pats atkost visas kultūrvēsturiskās atsauces.

Savos ceļojumos pēc savas “nāves” Reihenbahas ūdenskritumā Šerloks Holmss Parīzē satiek amerikāņu rakstnieku Henriju Džeimsu. Neskatoties uz Holmsa grimu, Henrijs viņu atpazīst un iesaistās Holmsa jaunajā dēkā. Kopā ar Holmsu viņš dodas uz Ameriku, tur Holmss lietojot dedukcijas metodi grasās atklāt Kloveras Adamsas nāves patiesos apstākļus. Tur Holmss cer rast atbildi uz jautājumu, kurš viņu nomoka jau daudzus gadus – vai viņš nav izdomāts tēls?

Šo grāmatu var lasīt divējādi – kā kārtējo Holmsa stāstu, kurā iejaukta vispasaules sazvērestība, Irēna Adlere un vēl daudzi citi Holmsa ienaidnieki. Par noziegumiem, kurus atrisināt un novērst spēj tikai pasaules izcilākais detektīvs. Par to, kā šis izcilais detektīvs ir spiests apšaubīt pats savu eksistenci un par to kā doktors Vatsons patiesībā ir diezgan draņķīgs notikumu atstāstītājs. Šeit mēs varēsim uzzināt par Holmsa patieso bērnību un jaunību, un tā nepavisam nav tāda, kādu tas to reiz ir izstāstījis Vatsonam. Uzzināsim arī par Holms darba metodēm un viņa aizraušanos ar narkotiskajām vielām. Kā Holmsa stāsts šī grāmata ir vienkārši perfekta, un tikai tādēļ vien to ir vērts lasīt.

Kas gan šis būtu par moderno Holmsa stāstu, ja tas reizē nekritizētu oriģinālu? Kritiķa darbs tiek uzticēts Henrijam Džeimsam. Nopietnās literatūras autoram Holmsa deduktīvā metode šķiet pārvērtēta un tādēļ viņš nolemj mest kaunu pie malas un izlasīt doktora Vatsona literārā aģenta Doila lubu literatūru, kas veltīta viņa ceļabiedram. Lasītājam Doila oriģināls tiek pamatīgi dekonstruēts, Henrijs ir spiest secināt, ka Doils vai Vatsons pat īsti nav centušies, lai padarītu Holmsa piedzīvojumus ticamus. Vatsona sievai mainās vārds, Vatsona ievainojums no muguras pārceļo uz kāju, daudzos stāstos ir loģiskas kļūdas, šie visi sīkumi tikai pastiprina viņa aizdomas. Līdz brīdim, kad Holmss pastāsta katras lietas patiesos apstākļus un to, ko Vatsons ir salaidis grīstē (jo viņš jau nav tas attapīgākais cilvēks).

Otra daļa papildus Kloveras Adamsas nāves izmeklēšanai ir deviņpadsmitā gadsimta pēdējo gadu Amerikas atviedojums. 1893. gadā tur notika World’s Columbian Exposition, uz kuru ieradās daudzas tā laika slavenības. Tad nu autors ir pacenties un visas tās iepinis Holmsa detektīvā. Lasītājs uzzina tik daudz dažādu vēsturisku sīkumu par šo laika posmu viņu dzīvēs, ka brīžiem šķiet, ka pats ir pabijis tā laika ASV. Autors rakstot šo grāmatu ir veicis rūpīgu laikmeta izpēti un acīmredzot nav spējis noturēties, neiekļaujot uzrakto informāciju grāmatā. Dažam labam varbūt nepatiks atkāpe no centrālā sižeta un daudzie vēsturiskie fakti, kuri tiek iepīti tekstā tikai tādēļ, ka tie ir interesanti. Man gan šādas lietas patīk, nav nekā labāka kā lasīt interesantu detektīvu un papildus uzzināt šo to jaunu.

Grāmatai visu laiku cauri vijas jautājums par realitāti, ko var saukt par reālu un ko par izdomājumu. Kā cilvēks var garantēti apgalvot, ka viņš ir īsts, ka nedzīvo kaut kādā grāmatā, izdomātā pasaulē. Holmss personīgi ir spiest secināt, ka viņš ir izdomāts tēls, bet lasītājam par savu eksistenci ir jāpārliecinās pašiem.

Lieku 9 no 10 ballēm. Labs detektīvs, izcils vēsturiskais romāns, laba Doila Holmsa stāstu kritika. Ir gan viena problēma, autors kā tas viņam ir ierasts īsti nemāk uzrakstīt labas grāmatas beigas. Tā vien šķiet, ka viņš ir izšāvis visu pulveri pirms tam un beigas sanāk samocītas. Tomēr neskatoties uz to iesaku izlasīt ir tā vērts.

Arī viens ir karotājs by Jurijs Dold-Mihailiks

ari-viens-ir-karotajs

Laiks rit, bet “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana nevedas tik ātri, kā biju iecerējis. Nav palicis daudz, bet motivēties izlasīt vēl vienu šīs sērijas grāmatu paliek aizvien grūtāk. Šo grāmatu biju mēģinājis sākt lasīt reizes trīs. Bet katru reizi kā Heinrihs Goldrings pārgāja frontes līniju, lai pievienotos vāciešiem, man lasīšana apnika. Taču nu bija pienācis brīdis, ka par karu šai sērijā bija atlikusi tikai viena grāmata, un es saņēmos to pievārēt.

Heinrihs Goldrings pāriet frontes līniju un pievienojas hitleriešu karaspēkam. Viņš uzdodas par sen Padomju Savienībā pazuduša vācu izlūka dēlu, zina daudz personīgu informāciju par vienu no SD virsniekiem – Bertholdu. Pierāda savu uzticamību un kļūst par speciālo uzdevumu virsnieku. Bet ir jābūt galīgi neaptēstam, lai nesaprastu, ka Heinrihs ir īsts padomju izlūks, kas iefiltrējies ienaidnieka aizmugurē.

Kā jau minēju, pie grāmatas ar īpašu sajūsmu klāt neķēros, taču, kad pēc pārdesmit lapaspusēm biju “ielasījies”, tad man viņa sāka patikt. Mūsdienās šo grāmatu sauktu par trilleri, spriedzes romānu un, iespējams, nekautrētos arī no spiegu stāsta. Pēc izlasīšanas man ir jāatzīst, ka grāmata patiesībā ir labs trilleris. Autors sižetu visu laiku dzen uz priekšu un neļauj lasītājam atslābt. Te seko notikums pēc notikuma, un Heinrihs arī nemaz nav nekāds supervaronis. Ne vienmēr viņam viss izdodas, un reizēm tiek pieļautas arī kļūdas. No kuras dažas var būt liktenīgas.

Heinriha tēls ir visnotaļ labi noslīpēts, padomju izlūks necīnās par ideju un komunismu, viņš cīnās, lai uzvarētu karu. Reizēm viņam nākas upurēt nepazīstamus cilvēkus, bet tas ir viņa amats – ziedot citus labākas pasaules vārdā. Kā saka viņa kurētāji, viņa dzīvība ir svarīgāka par desmit partizānu dzīvībām. Heinrihs, protams, ienīst hitleriešus, taču viņa naids nav visaptverošs. Viņš diezgan labi prot atšķirt apstākļu upurus un atsaldeņus. Viņa nākamais sievastēvs Bertholds, piemēram, ir īsts atsaldenis, kurš cilvēku dzīvības nevērtē pārāk augstu. Viņam un viņa ģimenei ir uzdots atainot tipisku nacistu ģimeni, kas pārņemta ar sava āriskuma pārākumu un uz citiem skatās no augšas.

Kas pārsteidza, ir pilnīgs komunisma ideoloģijas trūkums, autors praktiski nespriež par darbaļaudīm un apspiestajām masām. Viņš runā par kara realitāti visā tā skarbumā. Nedaudz eksotiku piešķir darbības norises vieta – Francija un Itālija. Un pat te nekas skatoties no vēstures nav pārāk piemelots, ja nu tikai Heinriha varoņdarbi, kas ir pilnīgi izdomājumi. Ir arī nedaudz mīlestības un ļoti daudz aprēķina laulību. Vietām gan var sajust autora rūgtumu par kara rezultātiem, par to, ka daudzi nacisti izbēga no taisnīga soda patveroties Rietumvācijā, kur turpināja dzīvot, it kā kara nemaz nebūtu bijis.

Ja vēlies izlasīt kādu oldskūlīgu trilleri ar spiegiem un partizāniem, tad vari droši ķerties šai klāt. Varonis varbūt nav nekāds Džeimss Bonds, bet toties nedaudz vairāk izskatās pēc reāla cilvēka. Galu galā viņa sapnis ir turpināt studijas svešvalodu fakultātē. 8 no 10 ballēm, man patika. Fonā iesaku klausīties dziesmas no “bej fašista” izlases un klāt protams rupjmaize un rūpīgi izvēlēta kandžas pudele.

Sinuhe, ēģiptietis (The Egyptian) by Mika Valtari

sinuhe-egiptietis-the-egyptian-by-mika-valtari

Laikā, kad bezdelīgas uz ziemu atkal ir ierakušās dūņās un vakari palikuši tumšāki, ir aizvien grūtāk atrast tādu grāmatu, kuru lasot līksmotu aknas. Kārtējo reizi pie grāmatu plaukta stāvēju un nevarēju izvēlēties jaunu lasāmvielu. Aiztecēja diezgan daudz ūdens no ūdenspulksteņa, līdz es izdarīju savu izvēli. Proti, drīz pienāks gada beigas, ne jau tās, par kurām vēstīs Suņa zvaigznes uzlēkšana, bet jaunā modernā kalendāra gada. Es atminējos, ka nudien neesmu vīžojis izlasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos saņemtās veltes. Līdz šim es katru gadu esmu spējis to izdarīt. Nolēmu, ka tas tā vienmēr ir bijis un vienmēr tā būs, un sāku lasīt Sibillas iedāvināto grāmatu.

Ārsts Senmuts un viņa sieva Kipa pa Nīlu peldošā grozā atrod mazu zīdaini, kuru pieņem audzināšanā un dod tam vārdu Sinuhe. Zēns iet audžutēva pēdās un sāk studēt medicīnas noslēpumus Dzīves namā. Asistējot mirstošā faraona ārstam, Sinuhe iepazīstas ar valdnieka dēlu un pēcteci Ehnatonu. Dzīves namā Sinuhe sastop arī skaisto kurtizāni Neferneferneferi, kurai mīlestības vārdā gatavs ziedot visu, kas viņam pieder. Piedzīvojis smagu vilšanos, Sinuhe kopā ar uzticamo kalpu Kaptahu pamet Ēģipti, lai dotos iepazīt pasauli un papildinātu savas zināšanas medicīnā. Tajā pašā laikā Ēģiptē pie varas nāk Ehnatons un pasludina jaunu, saules dieva Atona reliģiju, par kuras piekritēju kļūst arī Sinuhe. Pēc Ehnatona gāšanas Sinuhe tiek izsūtīts un, svešumā būdams, atskatās uz savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi.

Sacīšu godīgi, ja es grāmatu būtu izvēlējies pats uz savu galvu un pirms grāmatas lasīšanas būtu izlasījis anotāciju, man tā šķistu kā mušu džinkstoņa manās ausīs, un grāmatu visticamāk būtu nolicis atpakaļ. Taču šī nav mana pirmā sastapšanās ar autoru, Trums vien bija ko vērts, un Sibilla jau man aitu mēslus pie vīna nepiemaisīs. Tādēļ vakarā ķēros klāt ar domu  – mazbišķīt palasīšu.

Mazbišķītis izvērtā pārsimts lapaspusēs. No sākuma šķiet būs Mozus stāsts, un domāju, kāds gan mazajam Sinuhem būs liktenis? Senā Ēģipte vienmēr ir uzstājusi uz tradīcijām, un cilvēkam kas piedzimis ar mēsliem starp kāju pirkstiem, ir grūti izsisties šajā sabiedrībā uz augšu. Un katram, kas interesējies par Babilonas vīru zināšanām, ir skaidrs – mūsu likteņi ir ierakstīti zvaigznēs jau pirms mūsu piedzimšanas.

Autors Sinuhi ir iemetis Ēģiptes vēstures pagrieziena punktā, laikā, kad faraoni eksperimentēja ar reliģiju, aizliedza vecos dievus un to vietā cēla jaunus. Kad visā šajā juceklī Ēģiptes robežakmeņus apkārtējās valstis centās pārvietot. Par laiku, kad Nīlā krokodili bija kļuvuši izvēlīgi un Tēbu mūros nebija vietas, kur ar galvu uz leju pakārt likuma pārkāpējus. Sinuhe, lai ar ir vieglprātis un ģeķis, tomēr kā ķēniņa galvas atvērējam viņa ir zināma teikšana un ietekme. Viņš visu dara mīlestības vārdā un aiz labiem nodomiem. Bet labi nodomi, kā mēs zinām, diezgan atspēlējas, kad tavu sirdi uzliek uz svariem aizkapa pasaulē. Un ja vien tu neesi faraons, kuru kuģis pa taisno aizved uz Rietu zemi, tad tev ir pamatīgas problēmas.

Neesmu antīkajā vēsturē liels speciālists, taču tas, ko izlasīju, man nebūt nelika sašutumā satraukties. Jā, autors visnotaļ brīvi interpretē vēsturiskos notikumus pielāgojot to Sinuhes dzīvei. Taču viņš arī cenšas atbildēt uz jautājumu, kāda būtu pasaule, ja kāds no vēstures ietekmētājiem nebūtu dzimis, vai būtu izvēlējies darīt ko citu. Vai pasaule būtu labāka vai sliktāka? Visticamāk, ka tā būtu tāda pati kā tagad, jo, neskatoties uz cilvēku kārtu, cilvēku daba ir un paliek nemainīga.

Grāmatu lasīju aizgūtnēm un man netraucēja nedz tās biezums, kā tas reizēm mēdz būt ar garlaicīgākiem darbiem, nedz svars. Nevaru teikt, ka Sinuhes dzīves ceļš bija tikai prieka pilns, jā, reizēm bija arī priecīgi brīži, taču nākot vecumam, viņš zaudēja dievus, draugus un mīļos cilvēkus. Mantu arī, bet prātīgs vīrs jau zinās, ka zelts ir tikai pīšļi pie viņa kājām, lai ar tauka zoss garšo labāk par verga skābo alu. Vietām lasot var smieties, sevišķi viņa disputi ar uzticamo vergu Kaptahu, bet ir arī daudzi skumji brīži. Autors meistarīgi parāda, kā Sinuhe no visnotaļ dzīvespriecīga cilvēka, lai arī sauktu par vientuļnieku, lēnām pārvēršas īgnā večukā, kurš zina pārāk daudz. Un viss, kas viņam atliek, ir nodoties pārdomām par savas dzīves jēgu un nozīmi

Beigās, lai neviens man nevarētu pārmest to, ka manas acis ir saskatījušas tikai to, kas redzams katram ģeķim, piebildīšu, ka grāmata pēc būtības ir slavas dziesma humānismam, par to, ka katrā no mums laiku pa laikam pamostas līdzjūtība pret citiem cilvēkiem un ka ne visu var izmērīt tikai mantā un naudā. Taču tai pat laikā grāmata brīdina, ka cilvēku daba ir inerta, un pārmaiņas nevar nākt vienā mirklī, cilvēki nekad tam nav gatavi, viņi vienmēr gribēs atgriezties pie vecā, pat ja tas nozīmēs viņu galu.

Papildus gribētu uzteikt tulkotājas darbu. Tik labi pārtulkots, ka grūti noticēt, ka grāmata nav sarakstīta pa tiešo latviešu valodā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un esmu pateicīgs Sibillai, ka viņa man šo grāmatu iedāvināja izlasīšanai. Tagad man ir viena grāmata vairāk, kuru es labprāt rekomendēšu citiem. Aizraujoši par seno Ēģipti, ja patīk vēsturiskie romāni, tad noteikti lasiet, ja patīk grāmatas, kur prieks mijas ar bēdām un nopietnas runas – ar piedauzībām, tad arī lasiet un nenožēlosiet!

English Passengers by Matthew Kneale

english-passengers-by-matthew-kneale

Pie šīs grāmatas es tiku blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās laikā. MsMarii domāja, ka šī ir tā grāmata, kuru man noteikti vajadzētu izlasīt. Solīja, ka tajā būs ceļojums uz Tasmāniju un daudz humora. Tasmānijas aborigēni un kolonizācija patiešām ir viens no maniem mīļākajiem vēstures tematiem, un tādēļ grāmatu pasūtīju nekavējoties oriģinālvalodā. Ar lasīšanu gan tik raiti neveicās, nevarēju saņemties. Ja godīgi, tad es labprāt būtu viņu pircis arī latviski, taču par šāda izdevuma eksistenci uzzināju tikai tad, kad grāmatā nelasītas bija palikušas vien pārdesmit lapaspuses.

1857. gads kapteinis Illiams Kvilians Kevlejs (Illiam Quillian Kewley) nolēmis piepelnīties ar kontrabandu. Viņam ir speciāli uzprojektēts kuģis un uzticama Menas salas vīru komanda. Kas gan varētu noiet greizi? Vikārs Džofrijs Vilsons (Geoffrey Wilson) savukārt ir veicis ievērojamus ģeoloģiskus atklājumus. Atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem viņš ticību neuzskata par vienu no ieņemamā posteņa atribūtiem, viņš uzskata, ka Bībelē rakstītais ir patiesība, nekāda tur abstraktā filozofiskā, bet burtiskā. Pēc pamatīgas rakstu studēšanas viņš ir atklājis, ka tieši Tasmānijā atrodams Ēdenes dārzs. Viņa ekspedīcijas loceklis Doktors Tomass Poters ceļojuma laikā cer attīstīt neapgāžamu rasu pārākuma teoriju.

Galvenā loma šajā stāstā ir uzticēta Pīvajam (Peevay), kurš ir viens no Tasmānijas aborigēniem. Šajā grāmatā atspoguļots viņa dzīvesstāsts no bērnības, kad aborigēni vēl brīvi klaiņoja savās teritorijās, līdz vecumdienām, kad bez viņa pāri bija palikuši tikai daži citi.

Grāmatas centrālais temats ir kolonizācija, tās attaisnošana un nevērīgā nežēlība pret kolonizējamajiem. Šeit būtisks ir Poters, kurš izstrādā savu rasu teoriju un diezgan labi vokalizē sava laika uzskatus. Ir zemākas rases un ir augstākas, pat baltie savā starpā nav vienlīdzīgi. Bet līdz brīdim, kamēr baltie tiks līdz savstarpējo attiecību kārtošanai, zemākās rases tiks lemtas iznīcībai. Jā, žēl, bet pasaule vispār ir nežēlīga. Kolonizatoriem uz vietas savas rīcības racionalizēšana ir daudz vieglāka, ja tu esi stiprāks, tev ir taisnība. Nepatīk aborigēni, uzrīko tīrīšanu vai pārvieto uz jaunu vietu. Pasaule pieder baltajiem, un citādi nemaz nevar būt.

Pīvaja skats uz kolonizāciju nemaz nav tik rožains, jo viņam visu to nākas izciest uz savas ādas. Viņš ir tiešs notikumu liecinieks. Sākot ar to, ka viņa tēvs ir baltais, kā dēļ viņu neieredz paša māte, un beidzot ar to, ka viņam ir vajadzīgs gandrīz viss savs mūžs, lai saprastu, ka kolonizatori respektē tikai spēku. Daudz kas par aborigēnu kultūru ir palicis nezināms, bet tās drumstalas, ko vēl zinām, autors ir meistarīgi iepinis stāsta, gan “humāno” nometināšanu, gan pievēršanu kristietībai, gan divkosīgo nožēlu par viņu izmiršanu.

Lai lasītājam nebūtu jālasa tikai koloniālisma kritika, tad autors visnotaļ veiksmīgi izmanto kapteini kontrabandistu un vikāru spriedzes kliedēšanai. Kapteinis ir no tiem cilvēkiem, kuriem sīks pārkāpums likuma priekšā rada lavīnveida efektu. Labi, kontrabanda, visi ar to nodarbojas, kuru noķer, to pakar, bet pārējie dzīvo cepuri kuldami. Taču ko darīt, ja pārpratuma pēc esi no jūras uzbrucis pavisam svešai mājai. Avīzes to publicē kā dīvainu noziegumu, bet tieši tas liks viņam mukt uz pasaules otru galu. Viņam nekad neveicas, lai ar ko viņš nedarītu, vienmēr paliek vēl sliktāk.

Vikārs ir apsēsts ar Paradīzes ideju. Grāmatas sākumā viņš vēl ir puslīdz normāls cilvēks, taču labi var redzēt, kā lēnām ceļojuma laikā attīstās viņa paranoja un mānija. Viņš nav radis piedzīvot grūtības un vajag vien pavisam nedaudz, lai viņa širmis aizkristu pavisam. No malas tas izskatās visai smieklīgi, lai ar’ patiesībā tas ir traģiski.

Grūti ir izsacīt to, kā man patika grāmatas beigas un tā daļa, kad ekspedīcija beidzot nonāca Tasmānijas mežos. Angļu pasažieru un vietējo aborigēnu lomas pēkšņi mainījās. Par to, kā viņi atsakās pieņemt acīmredzamo un labāk dzīvo iedomātā realitātē, neskatoties uz apkārt notiekošo. Par to, ko viņi patiesībā uzskata par civilizācijas pazīmēm, un kādi cilvēki viņi ir, mēģinot izdzīvot. Tāda smalka ironija, kas turpinās arī ceļā uz mājām.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku, bet ne tikai sausu faktu uzskaitījumu, tad noteikti dod iespēju šai grāmatai. Tasmānijas kolonizācija ir viena no brutālākajām Britu Impērijas ekspansijas epizodēm, taču ar laiku tā ir nogrimusi aizmirstībā. Te ir pateikts viss būtiskākais un atmests mazsvarīgais, iesaku izlasīt!

Pēdējais mohikānis (The Leatherstocking Tales #2) by Džeimss Fenimors Kūpers

pedejais-mohikanis

Nolēmu neizstiept savas mocības līdz bezgalībai, un pēc Izraidīto ceļa ķēros klāt arī šai grāmatai. Ja kāds ir bērnību pavadījis Zentas Ērgles pionieru grāmatā, viņš zinās, ka mohikāņi kotējas augstu. Es šo grāmatu esmu lasījis, taču neko par to daudz neatcerējos. Galvenos tēlus jā, bet notikumus nē.

Un izrādās – tam ir pamatots iemesls, un tam nav nekāda sakara ar manu švako atmiņu. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: “Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa trešais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.” Melots te nav; tā tiešām ir, bet nekā vairāk.

Mūsdienās šo autoru sauktu par grafomānu un viņa blogu lasītu tikai divi radījumi – viņš pats un viņa suns. Bet laikos, kad viņš sasniedz slavas zenītu, tautas masām dikti patika vienkārši un tieši stāsti. Galvenais daudz piedzīvojumu, baltā cilvēka pārākums, kāda asiņaina ainiņa nodevība un gatavs dižpārdoklis. Mūsdienās nekas daudz jau nav mainījies, taču rakstniekam ir jāiespringst, lai izlīstu cauri izdevniecību filtriem.

Ja esi kritis uz dabas aprakstiem, tad šī grāmata tev noteikti ies pie dūšas. Brīžos, kad galvenie varoņi dodas ceļā, neapskatīts nepaliks neviens krūms, neviens nolauzts žagars nepaslīdēs garām autora vērīgajai acij. Pat nodevīgo mingu-hūroņu-irokēzu varzas uzbrukums netraucēs autoru aprakstīt kāda ozola labo noaugumu un zaru tiekšanos pret debesīm. Ja no grāmatas izmestu dabas apskatus, tā samazinātos vismaz par septiņdesmit procentiem. Bet tad lasītājs paliktu neziņā par miglas vāliem virs upes vai putnu dziesmām, kas skan mālos aplūkojot indiāņa pēdas! Vai autors ir labs dabas aprakstītājs, nē, viņš nezina mēru. Ļaunas mēles pat melš, ka ar botāniku ar’ viss neesot kārtībā. Par bioloģiju  – pat es pamanīju viņa bebru ciema aprakstā, rodas iespaids, ka Kanādas pierobežā tiem tur ir bijusi vesela civilizācija.

Galvenais varonis Vanagacs, saukts arī par Zvērkāvi, Nati Bumpo, Ādas zeķi un Briežu nāvi (to gan lieto tikai padebīlie mingi-hūroņi-irokēzi (reizēm arī oneidi), kuriem nedalec, ka tā sauc viņa plinti). Uzaudzis kopā ar delavaru indiāņiem (tie paši mohikāņi), ir uzticams karalienes pavalstnieks. No bērnu dienas klaiņojis par mežiem, garš slikto indiāņu hitlists. Sarunu uzsāk ar vārdiem: “Es kā baltais cilvēks…” Labprāt iesaistās visās avantūrās, nav precējies un diez vai arī būs. Vienmēr būs gatavs apšaut sliktos indiāņus. Nav iedomājams bez saviem uzticamajamiem pavadoņiem – pēdējiem mohikāņiem Čingačguku un Unkasu. Mīl daudz runāt, un dabā nemaz nav tik trāpīgs šāvējs kā visi viņu liela.

Brīžos, kad plinte neder, talkā nāks komandosi Čingačguks un viņa dēls Unkass. Vīri praktiski nerunā, ja vien tie nav poētiski stāstījumi par aizgājušiem laikiem. Čingačguks labprāt tur muti un slapstās ap ugunskuru. Unkass ir karstasinīgāks par tēvu un labprāt izmanto sevi par lielgabalu gaļu, mesties pārdrošā uzbrukumā ir viņa vājība. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne visai. Dialogi ar šo brašuļu iesaisti parasti skan kā: “HA!”. Nedomājiet, ka viņi ir knāpšļi, arī viņiem ir vismaz četras iesaukas  –  spalvainā čūska – viena no tām.

Heivarts, Saukts arī par Dankenu un Majoru ir karavīrs. Jēgas no viņa nav nekādas, tikai mīlestība. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies sava priekšnieka meitā. Māk šaut, bet krūmos īsts nepraša. Izskatās, ka britu karaspēkā tolaik kalpoja garīgi nepilnīgi cilvēki, bet norakstīsim visu uz jaunā cilvēka kaislību. Puisis tā grib precēties, ka vairs nevar turēt. Rada vairāk problēmu nekā Vanagacs var izstrēbt, bet tas netraucē viņiem būt draugiem.

Kora un Alise agrāk pieminētās ģenerāļa meitas. Katrai ir sava pagātne, Kora ir nedaudz pietuvināta realitātei un tādēļ laiku pa laikam uzvedas adekvāti. Alise, nu ar Alisi ir pavisam švaki, viņa lielākoties izklausās kā nedaudz salietojusies, un sasparojas tikai īpaši dramatiskos brīžos. Šie skuķi tiek nolaupīti un atbrīvoti, lai tos atkal nolaupītu. Nudien nesaprotu Dankenu-Majoru-Heivartu, tas tik nevīžīgi izturas pret savu iemīļoto, ka ļauj to nolaupīt visu laiku.

Galvenais laupītājs Magva, viņš arī Viltīgā lapsa ir visu mingu mings, cilvēku ar tik melnu sirdi nav iespējams atrast; ar savu viltu viņš ir zem sevis sapulcējis mingu-hūroņu-irokēzu brandžu, lai ar frančiem kopā skalpētu angļus. Un tad viņš uz vientuļas meža takas sastop Koru. Puisim aizkrīt širmis, un viņš ir gatavs uz visu, lai dabūtu sev otro sievu. Lieki piebilst, ka potenciālā otrā sieva nav sajūsmā. Viņam ies grūti reizēm, viņš vajās, reizēm viņu vajās.

Tomēr pat šim autoram reizēm gadās apskaidrības mirkļi, un paskatoties uz savu psalmu dziedātāju Gamutu, sauktu arī par Dāvidu, pat viņš saprot, ka ir radīts tāds velna padēklis un plānprātiņš, ka to aiz cildeniem vārdiem nenoslēps, tādēļ šim puisim atvēlēta ciema idiota loma.

Kad lasītājs beidzot ir izbūries cauri katra no varoņu četriem vārdiem, iepazinis indiāņu cilšu sinonīmus un vairs nebīstas no tā, ka katrā rindkopā šķietami parādās jauni tēli un jaunas ciltis, tad arī grāmata beidzas. Atliek vien noelsties indiāniskā manierē “Ha!”, aizvērt vākus un pēc pāris gadiem atkal prātot, par ko tad īsti ir šajā grāmatā? Tā kā ar šo grāmatu man nav saistītas nekādas bērnības atmiņas, jo tādam ūdenim grūti noturēties atmiņā, lieku 3 no 10 ballēm.

Izraidīto ceļš (Die Söhne der Großen Bärin #2) by Līzelote Velskopfa–Henriha

izraidito-cels

Hau! Tā un sanāca, ka no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas man plauktā palikuši diezgan daudz indiāņu stāsti. Mana bērnības kāre pret šiem sarkanādaino piedzīvojumiem ir manāmi noplakusi, jo jau tas vien, ka zinot, ka esi lasījis grāmatu, bet neatminies par ko tā bija, ir diezgan labs indikators.

Harka un viņa tēvs Matoutaupa ir izraidīti no cilts. Harka izsūtījumā ir devies labprātīgi līdzi tēvam. Tēvs savulaik kādā dzerstiņā ir palaidis muti un garajiem nažiem izstāstījis lietas, kuras tiem nebūtu jāzina. Cilts lēmums ir nežēlīgs, cilvēkiem ar lielu muti nav vietas pie viņiem, pat ja tas ir virsaitis. Harka mācās pielāgoties jaunajai dzīvei, apceļo bālģīmju zemi un saprot, ka ne visam stāstītajam var ticēt.

Salīdzinot ar Harkas lasīšanas laiku, esmu kļuvis par kapeiku gudrāks un nu zinu, ka autore, līdz ar PSRS varas ienākšanu Austrumvācijā, pildīja vienu svarīgu uzdevumu. Atbrīvot jauno paaudzi no pirmskara bērnu stāstiem, īstam komunistam nenākas augt uz buržuju un nacistu roklaižu grāmatām. Lai būtu ko dot vietā, autori tika mudināti iespringt daiļradē radot bērnu grāmatas. Lielās lācenes ciklā ietilpst veselas sešas grāmatas, bet varu saprast kādēļ izdevniecība savulaik nav tikusi tālāk par otro, kvalitāte ir dramatiski zema.

Dakoti nudien ir nelaimīga cilts, palikuši bez virsaiša un nesagaidījuši bizonus, viņi saduras ar jaunām briesmām. Ap viņu medību laukiem kā kojoti slapstās naidīgas ciltis, kas to vien vēlas, lai uzbruktu viņiem. Cilts zieds Harka un viņa tēvs pa to laiku nodarbojas ar kalnu tūrismu un jēlas gaļas ēšanu. Izraidītajiem nav labi reklamēt savu atrašanās vietu, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pāraudzis ērglis puišeli notur par treknu susliku un uzbrūk tam gaišā dienas laikā. Acīmredzot klintīs urāna saturs ir bijis pietiekams, lai radītu mutācijas. Ērglis ir milzīgs, puika mazs, tēvs nav nometnē, sākas episkākā cīņa visas grāmatas garumā.

Visa grāmata virzās līdzīgā gultnē, ļaunie kolonisti, tirgotāji un visādi citādi tumši ļautiņi to vien vēlas kā nodarīt Harkam gauži. Viņš nonāk gūstā, bet ar triku, kas Džeimsam Bondam liktu no skaudības pārplīst, izbēg. Viņš sapazīstas ar šaubīgu zelta meklētāju, kurš vienīgais zina dakotu cilts lielo noslēpumu. Taču žanra labākajās tradīcijās neviens šo balto neatpazīst, lai ar tikās ar to iepriekšējā grāmatā. Īstens nelietis, kam svēts nav nekas. No indiāņu skalpa izgatavota parūka vien ir ko vērta. Nu un kas tad būtu indiāņu grāmata bez cirka ar zirgiem?

Mūsdienās šādu grāmatu diez vai kāds izdotu, tajā it kā ir piedzīvojumi, indiāņi, noslēpumi, taču tai pat laikā tā ir sarakstīta tik garlaicīgi, ka nāk miegs, pat neskatoties uz tās īsumu. Ja no pozitīvajām lietām, tad tieši salīdzinoši mazais apjoms ir tas, ko varam nosaukt par plusu. Tēli ir klišejiski, indiāņi cēli mežoņi, baltie kaušļi, oportūnisti, mantrauši un vienkārši nelieši. Pasaule ir sagandēta, prērija nav tāda kā agrāk, baltais cilvēks ir izjaucis lietu kārtību un šā vai citādi dominē indiāņu dzīvē. Visi jau nav tādi, bet civilizēto salīdzinot ar barbariem ir ļoti maz.

Vairs neesmu spējīgs jūsmot par šo, kā to darīju pirmajā grāmatā, viss bija pārāk uzspīlēts. Autores mēģinājumi skatīt balto pasauli ar indiāņu zēna acīm nebija diez ko izdevušies, un tā vien šķiet, ka viņai tomēr trūkst informācijas par tematu. Tādēļ viss darbs raksturojams, kā indiāņu gabals zem vidējā līmeņa. 4 no 10 ballēm. Cilvēkam, kurš izlasījis visas sešas cikla grāmatas, nāktos saņemt izdienas pensiju un valsts garantētu glāzi piena katru dienu. Atstāj tādu bedrē uz divām nedēļām pieraktas stirnas gaļas pēcgaršu. Lasot klāt dzeršanai iesaku vissliktāko ugunsūdeni kāds vien atrodams.

The Gospel of Loki (Runemarks) by Joanne M. Harris

the-gospel-of-loki

Gadījās man nopirkt grāmatu “Eddas dziesmas”, smuka jau bez gala, un tulkotājs pamatīgi aizrāvies ar latviešu valodas bagātināšanu, taču īsti lasīt no vienas vietas viņu nav iespējams. Lielākoties visas dziesmas prasa no lasītāja smalku konteksta pārzināšanu. Tādēļ atliku dziesmu lasīšanu uz vēlāku laiku un paņēmu šo.

Loki dzīslās rit dēmonu asinis. Ne velti Odins reiz viņu pārliecināja pamest Haosu un pievienoties Āsiem. Pārāk liela kārtība pasaulēm ir tikpat bīstama kā haoss. Loki ir izslavēts ar savu viltību un krāpniecību. Viņš rada vairāk problēmu nekā atrisina. Pārējie dievi skatās uz viņu ar aizdomā, un ir skaidrs, ka Loki nekad netiks pieņemts kā līdzīgais starp līdzīgiem. Loki nosolās atriebties un sāk plānot Asgardas iekārtas gāšanu. Tā būs izsmalcināta atriebe, un kas par to, ka sagrūs arī visas pārējās pasaules. Kuģis no miroņu nagiem tomēr ir kuģis no miroņu nagiem.

Nevajag no šīs grāmatas sagaidīt neko daudz vairāk kā labu humoru un skandināvu mitoloģijas pārstāstu no Loki (Loka kā būtu pareizi) skatupunkta. Viņš ir viltīgs pēc velna, kā jau tas pienākas haosa radībai, taču vismaz sākumā viņam nav nekāda naida pret Pasaulēm un citiem dieviem. Viņš nudien centās iederēties, kurš pārvērtās par ķēvi, lai aizvilinātu Asgardas celtnieka ērzeli, kuram pēc tam piedzima kumeļš? Kur atradīsi vēl labāku un nesavtīgāku komandas spēlētāju? Taču pārējie ir tā pārņemti ar savu izredzētību un svarīgumu, ka Loki uz viņiem apvainojas pa īstam. Kā lai neapvainojas, ja tavu dēlu piesien pie koka un meitu ieceļ par valdnieci mirušo valstībā.

Loki var saprast, ko no viņa pārējie sagaida kaut ko viņam pretdabisku, tai pat laikā pretī nedodot absolūti neko, viņš pat nevar atgriezties haosā, jo Surtam pret šādiem atkritējiem ir izstrādāta metode. Taču, lasot grāmatu, uzzināsim, ka neba Loki ir pats viltīgākais puika visā pagastā, ne tuvu tam te ir ronami tāda kalibra un vēriena spēlētāji, kas pat priekš viņa ir skaudības vērti. Ragnaroks ir lielais notikums, kura atnākšana nav noslēpums, jautājums ir tikai- kad.

Autors ir pārstāstījis lielāko daļu no skandināvu leģendām, tās pat netiek daudz izmainītas tikai nomainīta stāstītāja perspektīva. Jā, te nekas nav pareizajā pantmērā kā dziesmām pienāktos, bet stāstījumā un grāmatas beigās iekļautais pareģojums diezgan atšķiras no oriģināla gan pantu, gan jēgas ziņā, tādēļ pēc šīs grāmatas izlasīšanas nevajadzētu uzskatīt sevi par nopietnu skandināvu mitoloģijas speciālistu.

Izlasās vienā rāvienā – plāna un interesanta. Nedaudz atgādināja laiku, kad man patika lasīt pasakas, jo arī te viss ir viens liels pasaku krājums. Lieku 8 no 10 ballēm, ja uznāk vēlme izlasīt ko vienkāršu, bet interesantu, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

The Just City (Thessaly #1) by Jo Walton

just-city

Šo grāmatu man dzimšanas dienā uzdāvināja Andris, un nācās vien izlasīt. Ja paskatās gūdrīdos, tad viss it kā ir kārtībā – augsti vērtējumi un interesanta pamattēma. Tādēļ ilgi gumiju nestiepu, jo oriģinālu alternatīvo vēsturi nevar ilgi marinēt.

Platons sen senos laikos sarakstīja apceri par Taisnīgu pilsētu, tajā viņš sīki un smalki uzrakstīja kā izveidot ideālu sabiedrību. Olimpa dieviem ir pietiekoši daudz brīva laika, lai Atēna Pallāda nolemtu veikt eksperimentu un izveidot šādu pilsētu realitātē. Uz kādas Vidusjūras salas tiek nometināti desmit tūkstoši bērnu, pāris simti pieaugušo un darbaspēkam roboti. Apollo savukārt nomāc pavisam nopietns jautājums, kādēļ Dafne no viņa bēgot, izvēlējās pārvērsties par koku nevis pārgulēt ar viņu? Kaut kas tajos cilvēkos ir neizprotams, tādēļ viņš nolemj piedalīties Atēnas eksperimentā kā parasts mirstīgais. Tas, iespējams, viņam palīdzēs izzināt cilvēku dabu. Kādu laiku viss iet normāli, līdz uzrodas Sokrāts un sāk uzdot jautājumus.

Fantāzija ar sengrieķu dieviem nav nekas oriģināls, un arī Utopiju būvēšana ir labi iemīta taciņa. Man gan ar Utopiju praktisko daļu ir nācies sastapties vien filozofiskos traktātos, tādēļ biju diezgan priecīgs par grāmatas piedāvāto tematu.

Viss notiekošais tiek vēstīts no trīs varoņu skatījuma – Simma meitene ar ēģiptiešu izcelsmi (kuru autors nez kādēļ salīdzina ar melon rasi). Viņa jau no desmit gadu vecuma, kopš nonāca Pilsētā, ir tās ideju atbalstītāja. Viņa ir par ideālo sabiedrību tiekšanos uz pilnību un taisnīgumu. Tipska teicamniece, kas ir gatava strādāt noteiktu normatīvu ietvaros, pievēršot acis uz iespējamiem trūkumiem un redzot lietas no gaišās puses. Viņai pieaugušie pārraugi nav nekādi ienaidnieki, viņi ir tie, kas devuši viņai izvēles brīvību. Jā, atrodas bērni, kuri Pilsētā redz netaisnību un nav piedevuši savu aizvešanu no ģimenēm. Valdošā ideja ir, ka ar laiku viņi pieņems realitāti tāda, kāda tā ir, un viss būs labi. Taču tā kā Simma ir tāda, kurai viss padodas viņu viss apmierina, un viņa ar degsmi mācās visu jauno.

Maia sieviete no Viktorijas laikmeta, kura ir skolotāja un nedaudz parāda problēmas ar bērnu organizēšanu un aizkulišu intrigām. Par to, kā viņas sapnis par Ideālo Pilsētu laika gaitā kļūst arvien tālāks. Viņa gan cer ka viss izdosies, taču vai taisnīgums ir taisnīgs, ja pilsēta nevar iztikt bez dievu iejaukšanās. Problēmas sagādā arī tas, ka Platons “Republikas” autors Taisnīgo pilsētu ir tikai ieskicējis. Viņš nav iedziļinājies ikdienas sīkumos, idealizējis cilvēku dabu un reizēm to vienkārši nesaprot. Bet viņasprāt tas nav nekas tāds, ko nevarētu pārvarēt.

Pītijs jeb Apollons – dievs, kurš piedzimis kā mirstīgais, bet bez pasaules atpestīšanas daļas. Viņš ir vienkārši novērotājs, kurš cenšas saprast cilvēku dabu. Saprast, kādēļ Dafne bēga, un ko tas nozīmē būt mirstīgam. Viņš ir tikai parasts puika, kuram patīk diskutēt un novērot procesus. Dievam cilvēka ādā nav viegli, bet tas jau nav uz ilgu laiku.

Īsumā grāmatas notikumi apskata divas galvenās problēmas. Cilvēka daba jau no dzimšanas nav ideāla, un Grieķu dievi nav uzticami.  Tas arī pēc būtības ir viss grāmatas vēstījums. Man kā izlutinātam lasītājam bija grūti šo grāmatu nelikt malā. Tajā sižetiski nenotiek nekas. Ja kāds ir lasījis Republiku, tad jau viņš zina, ka dažas tajā paustās idejas ir atklāti stulbas, kuras var uzrakstīt tikai cilvēks bez bērniem un seksa. Visas tās runas par agapēm un erosiem skan labi diskusijā līdz brīdim, kad divi cilvēki samīlas viens otrā. Nemaz nerunāsim par mātes šķiršanu no bērniem. Dažos aspektos Taisnā pilsēta ir nīgrāka par Ziemeļkoreju. Jā, Sokrāta parādīšanās iedvesa nelielu dzīvnieku dzīvību, taču tas cik autoram neveikli sanāca pārdomas par mākslīgo intelektu, daļu no efekta samaitāja.

Vai es nožēloju, ka izlasīju šo grāmatu? Teikšu, ka nē. Zināma oriģinalitāte te bij,a un arī visi trīs galvenie varoņi paši par sevi bija diezgan cilvēcīgi un viņiem varēja just līdzi. Taču grāmatai ir būtisks trūkums – sižeta attīstība velkas gliemeža ātrumā, nav nekādu asu pavērsienu, nav pat nekā interesanta. Lasīt grāmatu un apjaust, kā tas viss beigsies, jo autors vienkārši nemāk nepateikt priekšā beigas. Arī nekādas dziļās pārdomas viņa neraisīs, argumentācija ir visnotaļ vienkāršota.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, ja patīk fantāzija ar sociālo eksperimentu elementiem. Taču iesaku no grāmatas negaidīt neko daudz vairāk kā ļoti lēnu stāstu ar daudz filozofēšanu un sabiedrību ar dīvainām seksuālām paražām.

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Šo grāmatu es nopirku impulsa vadīts, skatījos gūdrīdos, ko lasa citi. Tad pievērsu uzmanību šai grāmatai, un man viņu uzreiz vajadzēja izlasīt. Par autoru es biju dzirdējis jau agrāk, bet nebiju veltījis laiku, lai papētītu ko vairāk. Galu gala Čaikovskis man asociējas ar komponistu nevis ar zinātniskās fantastikas rakstītāju.

Zemei ir sākušies tumšie laiki, galvu ir pacēlis ekoterorisms,. Tā pārstāvji uzskata, ka ir notikusi liela kļūda, sākot kosmosa apgūšanu. Daudzu gaismas gadu attālumā ris vairāki projekti ar mērķi sagatavot Zemes civilizācijai jaunas planētas. Taču ekoteroristu roka aizsniedzas arī zvaigžņu tālēs. Rūpīgi izplānotais terraformēšanas eksperiments nu noris pašplūsmā.

Divtūkstoš gadus vēlāk šai planētai tuvojas Gilgamešs kosmosa kuģis ar pēdējiem Zemes civilizācijas pārstāvjiem pusmiljons sasaldētu cilvēku ir beidzot nonākuši līdz apsolītajai paradīzei. Taču ne visu, ko var ar acīm redzēt, ir iespējams dabūt. Jaunā zaļā planēta jau ir aizņemta un to sargā Vecās Impērijas pavadonis. Šis pavadonis spēj iznīcināt Gilgamešu ar visu uz tā atrodošos dzīvību. Nākas izlemt – turpināt ceļu vai meklēt mājas citur.

Ņemot vērā, ka autors pēc izglītības ir zoologs, tad nav īpaši jābrīnās, cik liela uzmanība te tiek veltīta ekosistēmām un sugu evolūcijai. Visas grāmatas gadījumā mums ir dota iespēja sekot zirnekļu civilizācijas attīstībai un jaunu horizontu meklēšanai. Zirnekļi kļūst saprātīgi pateicoties niecīgam cilvēku izveidotam nanovīrusam, kura pamatuzdevums gan bija padarīt pērtiķus par cilvēku kalpiem, bet ne vienmēr viss izdodas. Šis nanovīruss nodrošina kooperāciju un iepriekšējo paaudžu atmiņu saglabāšanu. Tādēļ zirnekļiem tas, ko cilvēki veica miljons gadu laikā, izdodas pāris gadu tūkstošos. Bet viss sākās no Portijas stāsta galvenās varones; tā kā zirnekļiem iedzimst arī iepriekšējo paaudžu atmiņas, tad Portijas tēls ir viegli izskaidrojams visa stāsta garumā. Viņa un citi zirnekļi dzīvo ģimenēs, sabiedrībā dominē sievietes, un vīrieši ir tikai lēts darbaspēks. Taču tas notiek tikai līdz vienam sabiedrības attīstības mirklim, pēc tā viss mainās.

Un to visu panāk, kāds vīriešu kārtas zirneklis Fabians, slavenas zinātnieces asistents, kuram ir savas idejas par zirnekļu sabiedrības attīstību, kooperāciju un vīriešu vietā tajā. Es nudien esmu team Fabian.

Autora ieviestais nanovīruss rada vēl vienu specifisku sabiedrības attīstības ceļu – kooperācija. Ja cilvēkiem indivīds vienmēr stāvēs pāri kooperācijai, tad nanovīrusa aplipinātie radījumi izjūt zināmu simpātiju pret citiem šī vīrusa nēsātājiem un tādēļ to radītā civilizācija ir fundamentāli atšķirīga no mūsu ierastās un savā ziņā tādējādi stiprāka.

Papildus sižeta šķautne ir radītāju un radīto savstarpējās attiecības. Zirnekļi nojauš, ka tur augstu debesīs ir viņu Dievs, taču šis Dievs ir fundamentāli neizprotams, viņa ziņas ir neatšifrējamas. Savukārt Dievs, pustraks Vecās impērijas mākslīgais intelekts, ir radījis sev pats savu realitāti un uzskata, ka komunicē ar attīstītiem pērtiķiem. Taču viņu Dievs ir realitāte, jo redzams katru vakaru uzlecam un norietam.

Cilvēki savukārt tā arī nav neko mācījušies no pēdējā kara. Viņu komandierus uz priekšu dzen tikai sugas saglabāšanas instinkts. Viņi nav gatavi nekādiem kompromisiem un spēj atkāpties tikai spēka priekšā. Taču ja būs iespēja, viņi ir gatavi pārvērst apsolīto zemi par tuksnesi, tāpat kā tas reiz izdarīts ar zemi. Galu galā, ko gan iespēj zirnekļi! Šajā zirnekļu un cilvēku konfliktā ir gan viena lieta, kas man nedaudz sabojāja augstās domas par autoru. Es gan zinātu, kā tikt gala ar problēmu jau pašā sākumā – spainis ar gultņu lodītēm varētu izdarīt brīnumu lietas. Taču neko darīt, Gilgameša zinātnieki neredz acīmredzamus atrisinājumus.

Grāmata lasās apbrīnojami raiti, man gan pilnīgi pietika ar absolūti svešas civilizācijas vēstures lasīšanu. Te ir gan kaujas ar skudru kolonijām. Tieši kolonijām. Skudras katra individuāli nav neko gudras, taču kopā viņas viedo tādu kā mākslīgu superintelektu, kurš neiegrožots var pārņemt visu pasauli. Stromopodi, kuri dzīvo savos ūdeņos paši par sevi un neuztraucas par pārējiem. Daži primitīvie zirnekļi un vaboles, kuras iemācījušās uzhakot skudrupūžņa drošības sistēmu. Vienkārši izcili!

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti lasiet, šādu skatījumu uz zemes cilvēku pēdējām dienām man vēl nebija nācies lasīt. Episkas kaujas, nestandarta pasaule un beigu konflikts, kas liek izsaukties – “Kas te pie velna nupat notika!”. Un tad likt paskatīties uz visu izlasīto vēl no pavisam citas perspektīvas un saprast, ka citādi nemaz nebija iespējams. Atradīsies arī atbilde uz jautājumu, vai cilvēki var sadzīvot ar zirnekļiem.

%d bloggers like this: