Navigate / search

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Vilis. Paskatījos anotāciju, un grāmata šķita tīri tā neko. Vēsture plus antivaronis, ko gan vēl varētu vēlēties. Ar lasīšanu gan tik raiti negāja, grāmata kindle marinējās ilgi, nekā nevarēju saņemties ķerties klāt. Bet nesen nonācu situācijā (garā pārlidojumā), kad nekā cita nebija pa rokai, un izlasīju.

Harija Flašmana galvenās rakstura iezīmes ir  – gļēvulība, nelietīgums, blēdīgums un kāre uz sievišķiem. No skolas viņš ir izmests par dzeršanu. Viņam nekas cits neatliek kā stāties militārajā dienestā. Tēvs ir pietiekami bagāts, lai maksātu viņam stipendiju, un šķiet, ka, atrodoties Lorda Kardigana Huzāru pulkā, jaunajam oficierim nekas slikts nevar notikt. Taču apstākļi sagadās tā, ka Flašmans nonāk Britu Afganistānas kampaņā kā slepenais aģents.

Teikšu kā ir, galvenais varonis nav nekāds varonis, viņš ir tāds maitasgabals, kas savas iekāres apmierināšanai nesmādēs pat izvarošanu. Nodot savus biedrus viņam ir ikdiena, un arī stratēģiska nākotnes plānošana nav viņa stiprā puse. Līdz ar to visa viņa dzīve ir viena vienīga bēgšana no savu darbu sekām. Sevi gan viņš uzskata par izcilu un, iespējams, nenovērtētu personu. Jā, viņš ir gļēvulis un vienmēr meklē vieglāko un izdevīgāko ceļu, taču tie, kas tā nedara Flašmana ieskatā ir vai nu muļķi vai liekuļi. Neteikšu, ka man autora izveidotais tēls patiktu, teiktu, ka ar viņu bija nedaudz pāršauts pār strīpu.

Tādēļ pievērsīšos tai grāmatas daļai, kas man patika. Šis ir vēsturiskais romāns. Notikumu atainojums nav tik precīzs kā vēstures grāmatās, taču ir sarakstīts aizraujoši. Ja atmetam nost Flašmanu, tad lielākā daļa no militāristiem reiz ir bijušas reālas personas, kas piedalījušies Afganistānas iekarošanā. Šajā grāmatā autors ir izvērsies militārās virsvadības kritikā. Ja ticam Flašmana, tad tik nekompetenta virspavēlniecība gadās reti pat britu armijā. Nespēja adekvāti izvērtēt situāciju, nespēja pieņemt lēmumus, oficieri, kas savu pakāpi ieguvuši pateicoties naudai, tas viss kopā rada apstākļus, kuros armijas sagrāve Kabulā ir vien laika jautājums. Man līdz šim par šo vēstures posmu nebija nācies lasīt, un šī grāmata noteikti ieinteresēja palasīties par šo laika posmu vairāk.

Otra tēma, kas caurvij grāmatu, ir varoņi un varonība. Par varoni neviens nepiedzimst, un pat tāds gļēvulis kā Flašmans var kļūt par varoni, sevišķi, ja esi vienīgais izdzīvojušais, un virspavēlniecībai ir trakoti nepieciešams kāds pozitīvs signāls tēvzemei. Tādēļ arī neveiksmīgs padošanās mēģinājums pareizā gaismā izrādīsies kā cīņa līdz pēdējam elpas vilcienam.

Ja gribas palasīt kaut ko vieglu un izklaidējošu par vēsturi (tad gan ir jāignorē Flašmana pārspriedumi par sievietēm), tad mierīgi var ķerties klāt, diez vai kaut kur vēl nāksies izlasīt tik saistošu Pirmo Angļu-Afgāņu kara aprakstu. Lieku 7 no 10 ballēm.

Viesis no bezgalības by Georgijs Martinovs

viesis no bezgalības

Kārtējais “šedevrs” no “Fantastikas pasaulē” sērijas. Tā nu sanācis, ka uz beigām ir pataupījušās nebūt ne labākās grāmatas. Šo biju lasījis tikai vienu reizi agrā bērnībā, atcerējos tikai pašu sākumu un noslēgumu. Tādēļ ķeršanās pie grāmatas lielu sajūsmu neizsauca. Arī biezums – ap piecsimts lapaspusēm – nozīmēja mocības vismaz divu dienu garumā.

Dmitrija Volgina mumificētais līķis tiek atdzīvināts pēc 2000 gadiem. Viņš nonāk pavisam jaunā pasaulē, kurā jau 1800 gadus valda komunisms, cilvēki dzīvo brīvi un neapspiesti. Bijušajam Zelta zvaigznes nēsātājam šī pasaule ir brīnumu pilna. Taču iedzīvošanās tik viegli nevedas, pasaule ir pārāk aizsteigusies viņam priekšā, un nav cerību, ka viņš spēs sasniegt tagadējo cilvēku līmeni, kur nu vēl veikt sabiedriski derīgu darbu! Šī nespēja būt noderīgam sabiedrībai viņu lēnām dzen izmisumā un liek ilgoties pēc sava laika. Nav jau tā, ka viss ir slikti, te ir citu pasauļu iedzīvotāji faetonieši un apbrīnojami tehnikas sasniegumi.

Autors ir nolēmis izspēlēt uzvarošo kombināciju – komunisms visā pasaulē un tik tālā nākotnē, ka cenzūra nepiesiesies. Viņa varonis Volgins gan nav izdevies kā cilvēks, vismaz grāmatā tas nav redzams, tāds iekšējs rūgumpods, kas pēc atdzīvināšanas noslēdzas sevī un baidās no visa jaunā. Jo nevēlas saviem pēctečiem izrādīties muļķis. Problēmas ar pašvērtējumu viņu vajās visas grāmatas garumā, un viņa iekšējā pasaule būs grāmatas centrālais temats. Viņa atdzīvinātāji ne velti uztrauksies, ka dzīve jaunajos laikos būs atstājuši paliekošu traumu Volgina psihē. Brīžos, kad Volgins nenodarbojas ar savu mazvērtības kompleksa attīstīšanu, viņš kalpo kā žokļa atkārējs komunistiskās nākotnes brīnumiem. Tēls ir garlaicīgs un izceļas tikai ar to, ka dzimis komunisma ēras pirmsākumos. Viņš jaunajā laikmetā kalpo kā zinātnes visvarenības pierādījums.

Šajā rindkopā es biju nolēmis aplikt autora futurologa talantu, pareizāk sakot tā neesamību. Taču vienā intervijā izlasīju viņa atzīšanos, ka nekas nav sanācis, esot bijis pārāk piesardzīgs. Patiesībā, ja atmet komunismu un visnotaļ pseidozinātnisko dažādu gaismas terapiju aprakstus, viss pārējais mums jau ir vai drīz būs, ja ne dabā, tad tīri teorētiski. Mums par laimi bērniem vairs nav jāmācās logaritmiskās tabulas, kā tas ir 2000 gadu nākotnē, nav no galvas jāatceras Centrālās Statistikas Pārvaldes dati. Arī mobilos telefonus mums atklāja 2000 gadus agrāk nekā Volgina pasaulē. Viņiem tur nākotnē pat internets ir Āfrikas ciema līmenī, kur galvenās datu bāzes glabājās lokāli. Līdz ar to pazūdot zinātnes un tehnikas sasniegumiem, no pašas grāmatas nekas daudz pāri nepaliek.

Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka autors vismaz pāris reizes ir mēģinājis to nobeigt, bet katru reizi ir nolēmis to turpināt ar negaidītu notikumu pavērsienu. Lielākoties, lai parādītu, ka arī Volgina laikabiedri nav zemē metami vai iebāztu stāstā iestarpinājumu, kas izskatā kā svešķermenis pat uz šī ne īpaši spilgtā literārā darba fona. Nabaga Volginam nekas neatliek kā vien kulties līdzi, vajadzīga vietā vērot brīnumu lietas un uzklausīt savu pavadoņu skaidrojumus.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, ja vien negribi sevi pamocīt ar marksisma-ļeņinisma pamatnostādnēm, uzzināt, vai Volgins ir redzējis Ļeņinu vai izlasīt par pasauli, kurā mobilais telefons ir deviņdesmito gadu līmenī, tad nav vērts tērēt savu laiku. Šī grāmata diez vai būtu pieskaitāma pat PSRS klasikas fondam. Ļaudis runā, ka citas viņa grāmatas ir labākas, iespējams, ka tā ir, bet es vēl ilgi nebūšu gatavs riskēt. Jo šie paši ļaudis apgalvo, ka “Viesis no bezgalības”, ja būtu pabeigts piecdesmitajos, varētu konkurēt ar Jeremova “Andromēdas miglāju”.

Владыка Ледяного сада: Ночной странник (Pan Lodowego Ogrodu #1) by Jarosław Grzędowicz, Ярослав Гжендович

Владыка Ледяного сада Ночной странник

Šī ir tā grāmata, kuras iznākšanu es gaidīju vismaz gadu. Esmu pavilcies uz haipu, ka poļu fantasti ir tie, kuri pēdējā laikā ir padarījuši žanru atkal interesantu. Ja prastu poļu valodu, noteikti būtu jau sen izlasījis visu sēriju. Bet tā nācās gaidīt, līdz to pārtulkos krieviski, kad izdos un kad atvedīs līdz veikalam. Nopirku un sāku lasīt tūlīt.

Pirms diviem gadiem uz Midgard planētas pazuda zinātnieku grupa. Tās uzdevums bija pētīt vietējo aborigēnu kultūru. Civilizācijas pakāpe atgādina viduslaikus, taču līdzība ar tiem ir mānīga. Šī pasaule nav tāda kā Zeme, lai ar’ vietējie ir līdzīgi cilvēkiem. Šeit fizikas likumi nestrādā, un pat konservatīvākie zinātnieki ir spiesti piesaukt maģiju, lai izskaidrotu novērojumus. Lai atrastu ekspedīciju, tās meklējumos tiek nosūtīts viens no perspektīvākajiem Eiropas Savienības izlūkiem Vuko Drakkainens, pēc dabas romantiķis, kurš tā arī nav iekļāvies jaunajā Zemes birokrātiskajā kārtībā.

Grāmatas centrālais temats ir maģiskās un tehnoloģiskās pasaules konflikts. Šī sadursme ir starp racionālo un neracionālo, birokrātiju un haosu. Kārtīgā, fizikas likumiem pakļautā pasaules daļa ir pilnīgi pārliecināta savā pareizībā un maģisko pasauli uzskata par lielu krāpniecību. Tieši tādēļ tur tika nosūtīta zinātnieku grupa.. Notikumiem risinoties lasītājs var novērot, kā Vuko lēnām nonāk pie secinājuma, ka abi pasaules uzskati ir pareizi un aizdomāties par lietu patieso dabu nav īpaši veselīgi.

Pats Vuko ir īsts pārcilvēks, spēj paātrināt savu uztveri ar Cifrāla palīdzību, ir pietiekoši paškritisks un ironisks, lai lasītājam būtu viegli ar viņu sadzīvot. Galu galā viņš ir tas, ar kuru kopā mēs iepazīstam jauno maģijas pilno pasauli. Viņš visam mēģina rast racionālu izskaidrojumu, lai gan no paša sākuma ir skaidrs, ka tāda te nav. Maģiju te sauc par dievu dziesmām, un pašreizējā laikmetā pēc vietējo uzskatiem noris dievu kari. Vienkāršam cilvēkam, nav prāta darbs jaukties dievu darīšanās, bet Vuko amats liek darīt tieši to. Vuko galvenais mīnuss ir viņa pārcilvēciskās spējas, kas rada viņā pārlieku lielu pašpaļāvību un lasītājā neticību notiekošajā. Autors arī nedaudz izmanto nodrāztās “plūstošās un pārtekošās” cīņas paņēmienus. Visādi citādi Vuko ir sanācis pat ļoti cilvēcisks, viņa iepriekšējā dzīve ļauj saskatīt, ļauj viņam atrast daudz kopīga starp Midgardu un Zemi.

Kādreiz gudri cilvēki teica “ja cilvēkam būs pieejama vara, viņš pēc tās tieksies”. Un varas Midgardā ir atliku likām, ir tikai jāpaņem. Negribas daudz maitekļot, bet otrs galvenais varonis topošais imperators Tendžaruks, visā pilnībā izvērš gan varas gaišās, gan ēnas puses. Viņš jau no bērnu dienas tiek gatavots impērijas pārvaldīšanas darbam un ir spiests saprast ne tikai pats sevi, bet arī savus padotus. Viņam būs jāturpina tēva plāns, kas paredz mežonīgo cilšu civilizēšanu un pasaules racionalizēšanu. Maģija un brīnumi ilgtermiņā nespēj nodrošināt attīstību, bet ieved stagnācijā. Taču dievus nevar padzīt no Zemes viņi laiku pa laikam atgriežas un pati cilvēku daba ir tāda, kas tic brīnumiem vairāk nekā skarbajai realitātei.

Pasaule ir uzbūvēta izcili, autors pa kripatai iebaro lasītājam mītus un lēnām pamazām sāk salikties kopaina. Man ir pāris teorijas, kas saistītas ar Midgardas interesantajiem likumiem. Nav nekas oriģināls, standarta maģiskās fantastikas klišejas, sākot no sapņa un beidzot ar supercivilizācijas eksperimentiem. Tomēr sirds dziļumos ceru uz kaut ko oriģinālāku par standarta Azimova citātu, ka augsti attīstīta tehnoloģija nav atšķirama no maģijas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, biju gaidījis ko vairāk, bet beigās saņēmu ļoti labu fantastikas stāstu. Vuko un Tendžaruka stāsti ir sarakstīti katrs savā manierē un rada tādu saraustītu lasīšanas sajūtu. Iesaku izlasīt visiem fantastikas mīļotājiem.

Sofijas noslēpums by Linda Nemiera

Sofijas noslēpums

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu es domāju visnotaļ ilgi. Kriptotrilleri, vai kā viņus tur sauc, mani interesē tikai viena autora izpildījumā, un visi pārējie viņam pat klāt nestāv. Tādēļ pērngad, pacilājis šo grāmatu grāmatnīcā un nedaudz palasījis, nospriedu, ka gan jau iztikšu. Tā nu sanāca, ka Grāmatu izstādē es šo grāmatu tomēr nopirku rezervei, brīdim, kad vēlēšos kaut ko ātri izlasāmu.

Veronika, diplomēta vēsturniece un gide, dodas tikties ar bērnības draudzeni un studiju biedreni Marutu, bet, ļaujoties mirkļa impulsam, nonāk sava mūža lielākajā piedzīvojumā. Draudzenes sabiedrībā jaunā sieviete ceļo uz Stambulu. Bosfora līča krastā noskaidrojas, ka Maruta šajā pilsētā plāno ne vien atpūsties un apmeklēt greznās mošejas un pilis, bet arī atklāt kādu senu noslēpumu, kuru glabā Svētās Sofijas katedrāle.

Domāju, ka daudz neko nenomaitekļošu, grāmata ir par sen zudušās Atlantīdas meklēšanu. Tā kā šī tēma ir viens no šī žanra stūrakmeņiem, tad neko jaunu un vēl nezināmu no šīs grāmatas sagaidīt nevajadzētu. Stāsts iekļaujas standarta faktu interpretācijā ar nelielām novirzēm no tēmas. Tai pat laikā autore pamanās pārāk gari nenodarboties ar vēsturisku avotu citēšanu, nav jau nekāda mediviāliste, bet iztiek ar katram Atlantīdas meklētājam pašsaprotamiem faktiem. Tos var smuki aiz matiem savilkt loģiskā ķēdītē un, skat, piedzīvojumu romāns gatavs! Kā jau var noprast, Atlantīdas meklēšanas daļa nebija no tām, kas saistīja manu uzmanību, manu uzmanību piesaistīja galvenās varones.

Veronika un Maruta ir ļoti kolorīti personāži. Viņas nudien nav tipiskās literārās varones. Labas draudzenes, kas nekautrējas izmest savā starpā pūku, viņu attiecības un dialogi pēc būtības ir tas, kas spēja noturēt manu uzmanību pie stāsta. Nevajag sacerēties, nekā ģeniāla te nav, vienkārši meičas padevušās ļoti cilvēkiem līdzīgas. Reizēm gan rodas iespaids, ka meitenes dzer visu, kas ir šķidrs, un kamēr mati taisni, bet alkoholiķes viņas noteikti nav. Diezgan bieži grāmatās ir sastopami tēli, kuri nedz ēd, nedz iet uz tualeti, šeit viss ir kārtībā un šie dzīves mazie, bet svarīgie elementi tiek veiksmīgi iekļauti sižetā.

Ja skatāmies standarta kriptotriileri, kur galvenajam varonim ir septiņi doktora grādi, sešpadsmit miljardi, un ļaundari ir slepenie pasaules valdnieki, tad te viss ir nedaudz piezemētāks. Studējot un strādājot par gidi Rīgā miljonus nesarausīsi, un nepietiks naudas pat personīgajam helikopteram, tā kā viss piedzīvojums ir mazbudžeta un pārāk no realitātes neatrauts. Pat galvenais ļaundaris ir iznācis apbrīnojami atbilstošs realitātei. Viņam patīk izplūst garos monologos un izstāstīt visas slepenās konspirācijas, bet bez tā jau neiztiek neviens piedzīvojumu stāsts. Diezgan aprobežots cilvēks, kas pieder pie kulta, kura jēgu viņš pats nespēj aptvert.

Izlasās jau ļoti ātri, tāds fiksais viena vakara piedzīvojums, nepaspēj apnikt un ir pietiekoši saistošs, lai noturētu lasītāj uzmanību. Nebūtu problēmas stāstu uzpūst līdz Dena Brauna romāna apjomiem, ievietojot neskaitāmus izrakstus no vikipēdijas un tamlīdzīgiem avotiem. Patiesi priecājos, ka autore neaizgāja pa šo ceļu, tas būtu pārāk Žilverniski.

Gala vērtējums ir 7 no 10 ballēm, ir lasīti gan labāki, gan sliktāki šī žanra darbi. Šis aizrāva ar savu cilvēcīgumu un varonēm. Šai grāmatai sižeta dēļ ir izpalicis autores galvenais trumpis – pasauļu būvēšana.

То, ушедшее лето by Виктор Андреев

%d1%82%d0%be-%d1%83%d1%88%d0%b5%d0%b4%d1%88%d0%b5%d0%b5-%d0%bb%d0%b5%d1%82%d0%be

Tā kā uz grāmatas vāka redzams jauneklis ar pistoli rokā, domāju, ka šis būs detektīvs. Tomēr vērīgāk ielūkojies, pamanīju fonā šucmani, un nācās vien konstatēt, ka būs par karu. Tagad jau “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā vairs daudz nav no kā izvēlēties. Tādēļ paņēmu šo kā visneperspektīvāko.

Dimka ir uzņēmīgs jauns cilvēks, kurš kara izskaņā ietilpst pagrīdes organizācijā. Tajā bez viņa iestājušies vēl pāris jauniešu, kuri nodarbojas ar izlūkošanas darbību. Taču ir viena liela problēma -viņiem nav sakaru ar Lielo Zemi. Viņi ir savākuši lielu informācijas apjomu par Rīgas aizsardzību, taču nav nekādu iespēju to nodot padomju virspavēlniecībai.

Pat atmetot nost standarta padomju propagandu, par darbaļaudīm, kas līksmoja līdz ar padomju varas atnākšanu un nīka zem fašistu jūga, par sliktajiem Ulmaņlaikiem un aizsargiem, kuri visi kā viens bija rīkļurāvēji, nekā jēdzīga neatliek. Grāmatas lasīšana pārvēršas sevis spīdzināšanā, ir grūti sevi motivēt izlasīt vēl vienu lapaspusi.

Autora sižeta līnija ir tikpat saraustīta kā viņu varoņu cīņa pret fašistiem. Viņš šajā plānajā grāmatā izvērš vismaz desmit paralēlas varoņu līnijas. Taču beigu beigās neviena no tām netiek normāli izstrādāta. Grāmatas varoņi mīl nodoties filozofiskiem pārspriedumiem, ūdens tiek liets daudzu lapaspušu garumā. Laiku pa laikam kāds aiziet piešaut jauno pistoli vai nodarbojas ar sīkām spekulācijām. Redzams, ka buržuji dzīvo labi arī pie fašistiem, un uzvara interesē tikai darbaļaudīm un to atvasēm. Visa grāmata ir kā raibs lupatu deķis, uz kura līdz grāmatas beigām nekāds raksts tā arī nemaz neizveidojas.

Dimka, kurš beigās tiek pataisīts par varoni, patiesībā ir no tiem, kurus sauc par kūdītājiem. Tiem, kas labprāt uztic melno darbu citiem un noskatās kas sanāk. Šī puiša ideju dēļ pāris viņa čomi aiziet pa skuju taku. Taču puisis ir labs sagādnieks un ko gan viņam var pārmest, ja šis spēj ar šaubīgiem darījumiem sagādāt vairākus stroķus. Ja paskatās kritiski tad Dimka ir psihopāts, viņš visu laiku grib kādu nolaist no kātiem.

Ēriks, kurš it kā ir visas jauniešu pagrīdes organizācijas vadītājs, pēc būtības neko nedara. Ja par darīšanu neuzskata runāšanu, ka kaut ko ar tiem fašistiem vajag darīt. Brīžos, kad viņš uzsāka kaut ko darīt viss kā likums noiet greizi. Tas gan viņam kā jau literāram varonim pašapziņu negrauj, bet viņa rīcība izskatās pavisam bezjēdzīga.

Ievērības cienīgs ir tikai partizāna Drujāna stāsts, tas nu ir īsts antivaronis. Nezinu, vai viņš tāds izveidots, lai nedaudz piezemētu latviešu sarkano partizānu vērtību, vai arī lai parādītu, ka ne visi partizāni ir balti un pūkaini. Drujāns pēc dabas ir mierīgs cilvēks, līdz brīdim, kad viņam aizkrīt širmis. Viņā nav nekā no partizānu patriotisma, tiem viņš pieslējies savtīgu interešu vadīts un, kad viņu intereses vairs nesakrīt, Drujāns ir gatavs nodot savu biedru idejas, lai palielinātu savas izredzes izdzīvot. Ir jau grāmatā arī īsti partizāni, kas nošaujas, lai tikai nekristu gūstā, vai vismaz nodur sevi ar nazi.

Interesanti, bet visi jaunie cīnītāji pret fašismu runā krievu valodā, pat tie ar latviešu vārdiem. Var jau saprast  – krievu autors un tā tālāk, bet brīdī, kad cilvēks no Kuldīgas sāk runāt krievu idiomās nudien nenāk grāmatai par labu. Tāpat kā latviešu puiku sauktu pat Titu visi viņa latviešu draugi sauc par Kitu.

Kopumā grāmatai droši lieku 3 no 10 ballēm. Parasti jau kara grāmatas ir diezgan interesantas, taču šoreiz autora meistarība nav tikusi līdzi viņa iecerēm. Sižets ir izplūdis, pārāk daudz varoņi, no kuriem ticams nav sanācis neviens.

Пятое сердце by Dan Simmons

untitled

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, man bija kaut kur jānobumbulē pusstunda, un es šim procesam izvēlējos grāmatu veikalu. Ieraudzīju šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag, tieši krievu valodā. Pirmkārt tādēļ, ka tulkotājs savu lietu pieprot un otrkārt tādēļ, ka grāmatas beigās ir atrodamas tulkotāja piezīmes. Es šo to zinu par deviņpadsmitā gadsimta beigu aktualitātēm, bet ne tik daudz, lai spētu pats atkost visas kultūrvēsturiskās atsauces.

Savos ceļojumos pēc savas “nāves” Reihenbahas ūdenskritumā Šerloks Holmss Parīzē satiek amerikāņu rakstnieku Henriju Džeimsu. Neskatoties uz Holmsa grimu, Henrijs viņu atpazīst un iesaistās Holmsa jaunajā dēkā. Kopā ar Holmsu viņš dodas uz Ameriku, tur Holmss lietojot dedukcijas metodi grasās atklāt Kloveras Adamsas nāves patiesos apstākļus. Tur Holmss cer rast atbildi uz jautājumu, kurš viņu nomoka jau daudzus gadus – vai viņš nav izdomāts tēls?

Šo grāmatu var lasīt divējādi – kā kārtējo Holmsa stāstu, kurā iejaukta vispasaules sazvērestība, Irēna Adlere un vēl daudzi citi Holmsa ienaidnieki. Par noziegumiem, kurus atrisināt un novērst spēj tikai pasaules izcilākais detektīvs. Par to, kā šis izcilais detektīvs ir spiests apšaubīt pats savu eksistenci un par to kā doktors Vatsons patiesībā ir diezgan draņķīgs notikumu atstāstītājs. Šeit mēs varēsim uzzināt par Holmsa patieso bērnību un jaunību, un tā nepavisam nav tāda, kādu tas to reiz ir izstāstījis Vatsonam. Uzzināsim arī par Holms darba metodēm un viņa aizraušanos ar narkotiskajām vielām. Kā Holmsa stāsts šī grāmata ir vienkārši perfekta, un tikai tādēļ vien to ir vērts lasīt.

Kas gan šis būtu par moderno Holmsa stāstu, ja tas reizē nekritizētu oriģinālu? Kritiķa darbs tiek uzticēts Henrijam Džeimsam. Nopietnās literatūras autoram Holmsa deduktīvā metode šķiet pārvērtēta un tādēļ viņš nolemj mest kaunu pie malas un izlasīt doktora Vatsona literārā aģenta Doila lubu literatūru, kas veltīta viņa ceļabiedram. Lasītājam Doila oriģināls tiek pamatīgi dekonstruēts, Henrijs ir spiest secināt, ka Doils vai Vatsons pat īsti nav centušies, lai padarītu Holmsa piedzīvojumus ticamus. Vatsona sievai mainās vārds, Vatsona ievainojums no muguras pārceļo uz kāju, daudzos stāstos ir loģiskas kļūdas, šie visi sīkumi tikai pastiprina viņa aizdomas. Līdz brīdim, kad Holmss pastāsta katras lietas patiesos apstākļus un to, ko Vatsons ir salaidis grīstē (jo viņš jau nav tas attapīgākais cilvēks).

Otra daļa papildus Kloveras Adamsas nāves izmeklēšanai ir deviņpadsmitā gadsimta pēdējo gadu Amerikas atviedojums. 1893. gadā tur notika World’s Columbian Exposition, uz kuru ieradās daudzas tā laika slavenības. Tad nu autors ir pacenties un visas tās iepinis Holmsa detektīvā. Lasītājs uzzina tik daudz dažādu vēsturisku sīkumu par šo laika posmu viņu dzīvēs, ka brīžiem šķiet, ka pats ir pabijis tā laika ASV. Autors rakstot šo grāmatu ir veicis rūpīgu laikmeta izpēti un acīmredzot nav spējis noturēties, neiekļaujot uzrakto informāciju grāmatā. Dažam labam varbūt nepatiks atkāpe no centrālā sižeta un daudzie vēsturiskie fakti, kuri tiek iepīti tekstā tikai tādēļ, ka tie ir interesanti. Man gan šādas lietas patīk, nav nekā labāka kā lasīt interesantu detektīvu un papildus uzzināt šo to jaunu.

Grāmatai visu laiku cauri vijas jautājums par realitāti, ko var saukt par reālu un ko par izdomājumu. Kā cilvēks var garantēti apgalvot, ka viņš ir īsts, ka nedzīvo kaut kādā grāmatā, izdomātā pasaulē. Holmss personīgi ir spiest secināt, ka viņš ir izdomāts tēls, bet lasītājam par savu eksistenci ir jāpārliecinās pašiem.

Lieku 9 no 10 ballēm. Labs detektīvs, izcils vēsturiskais romāns, laba Doila Holmsa stāstu kritika. Ir gan viena problēma, autors kā tas viņam ir ierasts īsti nemāk uzrakstīt labas grāmatas beigas. Tā vien šķiet, ka viņš ir izšāvis visu pulveri pirms tam un beigas sanāk samocītas. Tomēr neskatoties uz to iesaku izlasīt ir tā vērts.

Arī viens ir karotājs by Jurijs Dold-Mihailiks

ari-viens-ir-karotajs

Laiks rit, bet “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana nevedas tik ātri, kā biju iecerējis. Nav palicis daudz, bet motivēties izlasīt vēl vienu šīs sērijas grāmatu paliek aizvien grūtāk. Šo grāmatu biju mēģinājis sākt lasīt reizes trīs. Bet katru reizi kā Heinrihs Goldrings pārgāja frontes līniju, lai pievienotos vāciešiem, man lasīšana apnika. Taču nu bija pienācis brīdis, ka par karu šai sērijā bija atlikusi tikai viena grāmata, un es saņēmos to pievārēt.

Heinrihs Goldrings pāriet frontes līniju un pievienojas hitleriešu karaspēkam. Viņš uzdodas par sen Padomju Savienībā pazuduša vācu izlūka dēlu, zina daudz personīgu informāciju par vienu no SD virsniekiem – Bertholdu. Pierāda savu uzticamību un kļūst par speciālo uzdevumu virsnieku. Bet ir jābūt galīgi neaptēstam, lai nesaprastu, ka Heinrihs ir īsts padomju izlūks, kas iefiltrējies ienaidnieka aizmugurē.

Kā jau minēju, pie grāmatas ar īpašu sajūsmu klāt neķēros, taču, kad pēc pārdesmit lapaspusēm biju “ielasījies”, tad man viņa sāka patikt. Mūsdienās šo grāmatu sauktu par trilleri, spriedzes romānu un, iespējams, nekautrētos arī no spiegu stāsta. Pēc izlasīšanas man ir jāatzīst, ka grāmata patiesībā ir labs trilleris. Autors sižetu visu laiku dzen uz priekšu un neļauj lasītājam atslābt. Te seko notikums pēc notikuma, un Heinrihs arī nemaz nav nekāds supervaronis. Ne vienmēr viņam viss izdodas, un reizēm tiek pieļautas arī kļūdas. No kuras dažas var būt liktenīgas.

Heinriha tēls ir visnotaļ labi noslīpēts, padomju izlūks necīnās par ideju un komunismu, viņš cīnās, lai uzvarētu karu. Reizēm viņam nākas upurēt nepazīstamus cilvēkus, bet tas ir viņa amats – ziedot citus labākas pasaules vārdā. Kā saka viņa kurētāji, viņa dzīvība ir svarīgāka par desmit partizānu dzīvībām. Heinrihs, protams, ienīst hitleriešus, taču viņa naids nav visaptverošs. Viņš diezgan labi prot atšķirt apstākļu upurus un atsaldeņus. Viņa nākamais sievastēvs Bertholds, piemēram, ir īsts atsaldenis, kurš cilvēku dzīvības nevērtē pārāk augstu. Viņam un viņa ģimenei ir uzdots atainot tipisku nacistu ģimeni, kas pārņemta ar sava āriskuma pārākumu un uz citiem skatās no augšas.

Kas pārsteidza, ir pilnīgs komunisma ideoloģijas trūkums, autors praktiski nespriež par darbaļaudīm un apspiestajām masām. Viņš runā par kara realitāti visā tā skarbumā. Nedaudz eksotiku piešķir darbības norises vieta – Francija un Itālija. Un pat te nekas skatoties no vēstures nav pārāk piemelots, ja nu tikai Heinriha varoņdarbi, kas ir pilnīgi izdomājumi. Ir arī nedaudz mīlestības un ļoti daudz aprēķina laulību. Vietām gan var sajust autora rūgtumu par kara rezultātiem, par to, ka daudzi nacisti izbēga no taisnīga soda patveroties Rietumvācijā, kur turpināja dzīvot, it kā kara nemaz nebūtu bijis.

Ja vēlies izlasīt kādu oldskūlīgu trilleri ar spiegiem un partizāniem, tad vari droši ķerties šai klāt. Varonis varbūt nav nekāds Džeimss Bonds, bet toties nedaudz vairāk izskatās pēc reāla cilvēka. Galu galā viņa sapnis ir turpināt studijas svešvalodu fakultātē. 8 no 10 ballēm, man patika. Fonā iesaku klausīties dziesmas no “bej fašista” izlases un klāt protams rupjmaize un rūpīgi izvēlēta kandžas pudele.

Sinuhe, ēģiptietis (The Egyptian) by Mika Valtari

sinuhe-egiptietis-the-egyptian-by-mika-valtari

Laikā, kad bezdelīgas uz ziemu atkal ir ierakušās dūņās un vakari palikuši tumšāki, ir aizvien grūtāk atrast tādu grāmatu, kuru lasot līksmotu aknas. Kārtējo reizi pie grāmatu plaukta stāvēju un nevarēju izvēlēties jaunu lasāmvielu. Aiztecēja diezgan daudz ūdens no ūdenspulksteņa, līdz es izdarīju savu izvēli. Proti, drīz pienāks gada beigas, ne jau tās, par kurām vēstīs Suņa zvaigznes uzlēkšana, bet jaunā modernā kalendāra gada. Es atminējos, ka nudien neesmu vīžojis izlasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos saņemtās veltes. Līdz šim es katru gadu esmu spējis to izdarīt. Nolēmu, ka tas tā vienmēr ir bijis un vienmēr tā būs, un sāku lasīt Sibillas iedāvināto grāmatu.

Ārsts Senmuts un viņa sieva Kipa pa Nīlu peldošā grozā atrod mazu zīdaini, kuru pieņem audzināšanā un dod tam vārdu Sinuhe. Zēns iet audžutēva pēdās un sāk studēt medicīnas noslēpumus Dzīves namā. Asistējot mirstošā faraona ārstam, Sinuhe iepazīstas ar valdnieka dēlu un pēcteci Ehnatonu. Dzīves namā Sinuhe sastop arī skaisto kurtizāni Neferneferneferi, kurai mīlestības vārdā gatavs ziedot visu, kas viņam pieder. Piedzīvojis smagu vilšanos, Sinuhe kopā ar uzticamo kalpu Kaptahu pamet Ēģipti, lai dotos iepazīt pasauli un papildinātu savas zināšanas medicīnā. Tajā pašā laikā Ēģiptē pie varas nāk Ehnatons un pasludina jaunu, saules dieva Atona reliģiju, par kuras piekritēju kļūst arī Sinuhe. Pēc Ehnatona gāšanas Sinuhe tiek izsūtīts un, svešumā būdams, atskatās uz savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi.

Sacīšu godīgi, ja es grāmatu būtu izvēlējies pats uz savu galvu un pirms grāmatas lasīšanas būtu izlasījis anotāciju, man tā šķistu kā mušu džinkstoņa manās ausīs, un grāmatu visticamāk būtu nolicis atpakaļ. Taču šī nav mana pirmā sastapšanās ar autoru, Trums vien bija ko vērts, un Sibilla jau man aitu mēslus pie vīna nepiemaisīs. Tādēļ vakarā ķēros klāt ar domu  – mazbišķīt palasīšu.

Mazbišķītis izvērtā pārsimts lapaspusēs. No sākuma šķiet būs Mozus stāsts, un domāju, kāds gan mazajam Sinuhem būs liktenis? Senā Ēģipte vienmēr ir uzstājusi uz tradīcijām, un cilvēkam kas piedzimis ar mēsliem starp kāju pirkstiem, ir grūti izsisties šajā sabiedrībā uz augšu. Un katram, kas interesējies par Babilonas vīru zināšanām, ir skaidrs – mūsu likteņi ir ierakstīti zvaigznēs jau pirms mūsu piedzimšanas.

Autors Sinuhi ir iemetis Ēģiptes vēstures pagrieziena punktā, laikā, kad faraoni eksperimentēja ar reliģiju, aizliedza vecos dievus un to vietā cēla jaunus. Kad visā šajā juceklī Ēģiptes robežakmeņus apkārtējās valstis centās pārvietot. Par laiku, kad Nīlā krokodili bija kļuvuši izvēlīgi un Tēbu mūros nebija vietas, kur ar galvu uz leju pakārt likuma pārkāpējus. Sinuhe, lai ar ir vieglprātis un ģeķis, tomēr kā ķēniņa galvas atvērējam viņa ir zināma teikšana un ietekme. Viņš visu dara mīlestības vārdā un aiz labiem nodomiem. Bet labi nodomi, kā mēs zinām, diezgan atspēlējas, kad tavu sirdi uzliek uz svariem aizkapa pasaulē. Un ja vien tu neesi faraons, kuru kuģis pa taisno aizved uz Rietu zemi, tad tev ir pamatīgas problēmas.

Neesmu antīkajā vēsturē liels speciālists, taču tas, ko izlasīju, man nebūt nelika sašutumā satraukties. Jā, autors visnotaļ brīvi interpretē vēsturiskos notikumus pielāgojot to Sinuhes dzīvei. Taču viņš arī cenšas atbildēt uz jautājumu, kāda būtu pasaule, ja kāds no vēstures ietekmētājiem nebūtu dzimis, vai būtu izvēlējies darīt ko citu. Vai pasaule būtu labāka vai sliktāka? Visticamāk, ka tā būtu tāda pati kā tagad, jo, neskatoties uz cilvēku kārtu, cilvēku daba ir un paliek nemainīga.

Grāmatu lasīju aizgūtnēm un man netraucēja nedz tās biezums, kā tas reizēm mēdz būt ar garlaicīgākiem darbiem, nedz svars. Nevaru teikt, ka Sinuhes dzīves ceļš bija tikai prieka pilns, jā, reizēm bija arī priecīgi brīži, taču nākot vecumam, viņš zaudēja dievus, draugus un mīļos cilvēkus. Mantu arī, bet prātīgs vīrs jau zinās, ka zelts ir tikai pīšļi pie viņa kājām, lai ar tauka zoss garšo labāk par verga skābo alu. Vietām lasot var smieties, sevišķi viņa disputi ar uzticamo vergu Kaptahu, bet ir arī daudzi skumji brīži. Autors meistarīgi parāda, kā Sinuhe no visnotaļ dzīvespriecīga cilvēka, lai arī sauktu par vientuļnieku, lēnām pārvēršas īgnā večukā, kurš zina pārāk daudz. Un viss, kas viņam atliek, ir nodoties pārdomām par savas dzīves jēgu un nozīmi

Beigās, lai neviens man nevarētu pārmest to, ka manas acis ir saskatījušas tikai to, kas redzams katram ģeķim, piebildīšu, ka grāmata pēc būtības ir slavas dziesma humānismam, par to, ka katrā no mums laiku pa laikam pamostas līdzjūtība pret citiem cilvēkiem un ka ne visu var izmērīt tikai mantā un naudā. Taču tai pat laikā grāmata brīdina, ka cilvēku daba ir inerta, un pārmaiņas nevar nākt vienā mirklī, cilvēki nekad tam nav gatavi, viņi vienmēr gribēs atgriezties pie vecā, pat ja tas nozīmēs viņu galu.

Papildus gribētu uzteikt tulkotājas darbu. Tik labi pārtulkots, ka grūti noticēt, ka grāmata nav sarakstīta pa tiešo latviešu valodā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un esmu pateicīgs Sibillai, ka viņa man šo grāmatu iedāvināja izlasīšanai. Tagad man ir viena grāmata vairāk, kuru es labprāt rekomendēšu citiem. Aizraujoši par seno Ēģipti, ja patīk vēsturiskie romāni, tad noteikti lasiet, ja patīk grāmatas, kur prieks mijas ar bēdām un nopietnas runas – ar piedauzībām, tad arī lasiet un nenožēlosiet!

English Passengers by Matthew Kneale

english-passengers-by-matthew-kneale

Pie šīs grāmatas es tiku blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās laikā. MsMarii domāja, ka šī ir tā grāmata, kuru man noteikti vajadzētu izlasīt. Solīja, ka tajā būs ceļojums uz Tasmāniju un daudz humora. Tasmānijas aborigēni un kolonizācija patiešām ir viens no maniem mīļākajiem vēstures tematiem, un tādēļ grāmatu pasūtīju nekavējoties oriģinālvalodā. Ar lasīšanu gan tik raiti neveicās, nevarēju saņemties. Ja godīgi, tad es labprāt būtu viņu pircis arī latviski, taču par šāda izdevuma eksistenci uzzināju tikai tad, kad grāmatā nelasītas bija palikušas vien pārdesmit lapaspuses.

1857. gads kapteinis Illiams Kvilians Kevlejs (Illiam Quillian Kewley) nolēmis piepelnīties ar kontrabandu. Viņam ir speciāli uzprojektēts kuģis un uzticama Menas salas vīru komanda. Kas gan varētu noiet greizi? Vikārs Džofrijs Vilsons (Geoffrey Wilson) savukārt ir veicis ievērojamus ģeoloģiskus atklājumus. Atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem viņš ticību neuzskata par vienu no ieņemamā posteņa atribūtiem, viņš uzskata, ka Bībelē rakstītais ir patiesība, nekāda tur abstraktā filozofiskā, bet burtiskā. Pēc pamatīgas rakstu studēšanas viņš ir atklājis, ka tieši Tasmānijā atrodams Ēdenes dārzs. Viņa ekspedīcijas loceklis Doktors Tomass Poters ceļojuma laikā cer attīstīt neapgāžamu rasu pārākuma teoriju.

Galvenā loma šajā stāstā ir uzticēta Pīvajam (Peevay), kurš ir viens no Tasmānijas aborigēniem. Šajā grāmatā atspoguļots viņa dzīvesstāsts no bērnības, kad aborigēni vēl brīvi klaiņoja savās teritorijās, līdz vecumdienām, kad bez viņa pāri bija palikuši tikai daži citi.

Grāmatas centrālais temats ir kolonizācija, tās attaisnošana un nevērīgā nežēlība pret kolonizējamajiem. Šeit būtisks ir Poters, kurš izstrādā savu rasu teoriju un diezgan labi vokalizē sava laika uzskatus. Ir zemākas rases un ir augstākas, pat baltie savā starpā nav vienlīdzīgi. Bet līdz brīdim, kamēr baltie tiks līdz savstarpējo attiecību kārtošanai, zemākās rases tiks lemtas iznīcībai. Jā, žēl, bet pasaule vispār ir nežēlīga. Kolonizatoriem uz vietas savas rīcības racionalizēšana ir daudz vieglāka, ja tu esi stiprāks, tev ir taisnība. Nepatīk aborigēni, uzrīko tīrīšanu vai pārvieto uz jaunu vietu. Pasaule pieder baltajiem, un citādi nemaz nevar būt.

Pīvaja skats uz kolonizāciju nemaz nav tik rožains, jo viņam visu to nākas izciest uz savas ādas. Viņš ir tiešs notikumu liecinieks. Sākot ar to, ka viņa tēvs ir baltais, kā dēļ viņu neieredz paša māte, un beidzot ar to, ka viņam ir vajadzīgs gandrīz viss savs mūžs, lai saprastu, ka kolonizatori respektē tikai spēku. Daudz kas par aborigēnu kultūru ir palicis nezināms, bet tās drumstalas, ko vēl zinām, autors ir meistarīgi iepinis stāsta, gan “humāno” nometināšanu, gan pievēršanu kristietībai, gan divkosīgo nožēlu par viņu izmiršanu.

Lai lasītājam nebūtu jālasa tikai koloniālisma kritika, tad autors visnotaļ veiksmīgi izmanto kapteini kontrabandistu un vikāru spriedzes kliedēšanai. Kapteinis ir no tiem cilvēkiem, kuriem sīks pārkāpums likuma priekšā rada lavīnveida efektu. Labi, kontrabanda, visi ar to nodarbojas, kuru noķer, to pakar, bet pārējie dzīvo cepuri kuldami. Taču ko darīt, ja pārpratuma pēc esi no jūras uzbrucis pavisam svešai mājai. Avīzes to publicē kā dīvainu noziegumu, bet tieši tas liks viņam mukt uz pasaules otru galu. Viņam nekad neveicas, lai ar ko viņš nedarītu, vienmēr paliek vēl sliktāk.

Vikārs ir apsēsts ar Paradīzes ideju. Grāmatas sākumā viņš vēl ir puslīdz normāls cilvēks, taču labi var redzēt, kā lēnām ceļojuma laikā attīstās viņa paranoja un mānija. Viņš nav radis piedzīvot grūtības un vajag vien pavisam nedaudz, lai viņa širmis aizkristu pavisam. No malas tas izskatās visai smieklīgi, lai ar’ patiesībā tas ir traģiski.

Grūti ir izsacīt to, kā man patika grāmatas beigas un tā daļa, kad ekspedīcija beidzot nonāca Tasmānijas mežos. Angļu pasažieru un vietējo aborigēnu lomas pēkšņi mainījās. Par to, kā viņi atsakās pieņemt acīmredzamo un labāk dzīvo iedomātā realitātē, neskatoties uz apkārt notiekošo. Par to, ko viņi patiesībā uzskata par civilizācijas pazīmēm, un kādi cilvēki viņi ir, mēģinot izdzīvot. Tāda smalka ironija, kas turpinās arī ceļā uz mājām.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku, bet ne tikai sausu faktu uzskaitījumu, tad noteikti dod iespēju šai grāmatai. Tasmānijas kolonizācija ir viena no brutālākajām Britu Impērijas ekspansijas epizodēm, taču ar laiku tā ir nogrimusi aizmirstībā. Te ir pateikts viss būtiskākais un atmests mazsvarīgais, iesaku izlasīt!

Pēdējais mohikānis (The Leatherstocking Tales #2) by Džeimss Fenimors Kūpers

pedejais-mohikanis

Nolēmu neizstiept savas mocības līdz bezgalībai, un pēc Izraidīto ceļa ķēros klāt arī šai grāmatai. Ja kāds ir bērnību pavadījis Zentas Ērgles pionieru grāmatā, viņš zinās, ka mohikāņi kotējas augstu. Es šo grāmatu esmu lasījis, taču neko par to daudz neatcerējos. Galvenos tēlus jā, bet notikumus nē.

Un izrādās – tam ir pamatots iemesls, un tam nav nekāda sakara ar manu švako atmiņu. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: “Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa trešais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.” Melots te nav; tā tiešām ir, bet nekā vairāk.

Mūsdienās šo autoru sauktu par grafomānu un viņa blogu lasītu tikai divi radījumi – viņš pats un viņa suns. Bet laikos, kad viņš sasniedz slavas zenītu, tautas masām dikti patika vienkārši un tieši stāsti. Galvenais daudz piedzīvojumu, baltā cilvēka pārākums, kāda asiņaina ainiņa nodevība un gatavs dižpārdoklis. Mūsdienās nekas daudz jau nav mainījies, taču rakstniekam ir jāiespringst, lai izlīstu cauri izdevniecību filtriem.

Ja esi kritis uz dabas aprakstiem, tad šī grāmata tev noteikti ies pie dūšas. Brīžos, kad galvenie varoņi dodas ceļā, neapskatīts nepaliks neviens krūms, neviens nolauzts žagars nepaslīdēs garām autora vērīgajai acij. Pat nodevīgo mingu-hūroņu-irokēzu varzas uzbrukums netraucēs autoru aprakstīt kāda ozola labo noaugumu un zaru tiekšanos pret debesīm. Ja no grāmatas izmestu dabas apskatus, tā samazinātos vismaz par septiņdesmit procentiem. Bet tad lasītājs paliktu neziņā par miglas vāliem virs upes vai putnu dziesmām, kas skan mālos aplūkojot indiāņa pēdas! Vai autors ir labs dabas aprakstītājs, nē, viņš nezina mēru. Ļaunas mēles pat melš, ka ar botāniku ar’ viss neesot kārtībā. Par bioloģiju  – pat es pamanīju viņa bebru ciema aprakstā, rodas iespaids, ka Kanādas pierobežā tiem tur ir bijusi vesela civilizācija.

Galvenais varonis Vanagacs, saukts arī par Zvērkāvi, Nati Bumpo, Ādas zeķi un Briežu nāvi (to gan lieto tikai padebīlie mingi-hūroņi-irokēzi (reizēm arī oneidi), kuriem nedalec, ka tā sauc viņa plinti). Uzaudzis kopā ar delavaru indiāņiem (tie paši mohikāņi), ir uzticams karalienes pavalstnieks. No bērnu dienas klaiņojis par mežiem, garš slikto indiāņu hitlists. Sarunu uzsāk ar vārdiem: “Es kā baltais cilvēks…” Labprāt iesaistās visās avantūrās, nav precējies un diez vai arī būs. Vienmēr būs gatavs apšaut sliktos indiāņus. Nav iedomājams bez saviem uzticamajamiem pavadoņiem – pēdējiem mohikāņiem Čingačguku un Unkasu. Mīl daudz runāt, un dabā nemaz nav tik trāpīgs šāvējs kā visi viņu liela.

Brīžos, kad plinte neder, talkā nāks komandosi Čingačguks un viņa dēls Unkass. Vīri praktiski nerunā, ja vien tie nav poētiski stāstījumi par aizgājušiem laikiem. Čingačguks labprāt tur muti un slapstās ap ugunskuru. Unkass ir karstasinīgāks par tēvu un labprāt izmanto sevi par lielgabalu gaļu, mesties pārdrošā uzbrukumā ir viņa vājība. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne visai. Dialogi ar šo brašuļu iesaisti parasti skan kā: “HA!”. Nedomājiet, ka viņi ir knāpšļi, arī viņiem ir vismaz četras iesaukas  –  spalvainā čūska – viena no tām.

Heivarts, Saukts arī par Dankenu un Majoru ir karavīrs. Jēgas no viņa nav nekādas, tikai mīlestība. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies sava priekšnieka meitā. Māk šaut, bet krūmos īsts nepraša. Izskatās, ka britu karaspēkā tolaik kalpoja garīgi nepilnīgi cilvēki, bet norakstīsim visu uz jaunā cilvēka kaislību. Puisis tā grib precēties, ka vairs nevar turēt. Rada vairāk problēmu nekā Vanagacs var izstrēbt, bet tas netraucē viņiem būt draugiem.

Kora un Alise agrāk pieminētās ģenerāļa meitas. Katrai ir sava pagātne, Kora ir nedaudz pietuvināta realitātei un tādēļ laiku pa laikam uzvedas adekvāti. Alise, nu ar Alisi ir pavisam švaki, viņa lielākoties izklausās kā nedaudz salietojusies, un sasparojas tikai īpaši dramatiskos brīžos. Šie skuķi tiek nolaupīti un atbrīvoti, lai tos atkal nolaupītu. Nudien nesaprotu Dankenu-Majoru-Heivartu, tas tik nevīžīgi izturas pret savu iemīļoto, ka ļauj to nolaupīt visu laiku.

Galvenais laupītājs Magva, viņš arī Viltīgā lapsa ir visu mingu mings, cilvēku ar tik melnu sirdi nav iespējams atrast; ar savu viltu viņš ir zem sevis sapulcējis mingu-hūroņu-irokēzu brandžu, lai ar frančiem kopā skalpētu angļus. Un tad viņš uz vientuļas meža takas sastop Koru. Puisim aizkrīt širmis, un viņš ir gatavs uz visu, lai dabūtu sev otro sievu. Lieki piebilst, ka potenciālā otrā sieva nav sajūsmā. Viņam ies grūti reizēm, viņš vajās, reizēm viņu vajās.

Tomēr pat šim autoram reizēm gadās apskaidrības mirkļi, un paskatoties uz savu psalmu dziedātāju Gamutu, sauktu arī par Dāvidu, pat viņš saprot, ka ir radīts tāds velna padēklis un plānprātiņš, ka to aiz cildeniem vārdiem nenoslēps, tādēļ šim puisim atvēlēta ciema idiota loma.

Kad lasītājs beidzot ir izbūries cauri katra no varoņu četriem vārdiem, iepazinis indiāņu cilšu sinonīmus un vairs nebīstas no tā, ka katrā rindkopā šķietami parādās jauni tēli un jaunas ciltis, tad arī grāmata beidzas. Atliek vien noelsties indiāniskā manierē “Ha!”, aizvērt vākus un pēc pāris gadiem atkal prātot, par ko tad īsti ir šajā grāmatā? Tā kā ar šo grāmatu man nav saistītas nekādas bērnības atmiņas, jo tādam ūdenim grūti noturēties atmiņā, lieku 3 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: