Navigate / search

Izraidīto ceļš (Die Söhne der Großen Bärin #2) by Līzelote Velskopfa–Henriha

izraidito-cels

Hau! Tā un sanāca, ka no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas man plauktā palikuši diezgan daudz indiāņu stāsti. Mana bērnības kāre pret šiem sarkanādaino piedzīvojumiem ir manāmi noplakusi, jo jau tas vien, ka zinot, ka esi lasījis grāmatu, bet neatminies par ko tā bija, ir diezgan labs indikators.

Harka un viņa tēvs Matoutaupa ir izraidīti no cilts. Harka izsūtījumā ir devies labprātīgi līdzi tēvam. Tēvs savulaik kādā dzerstiņā ir palaidis muti un garajiem nažiem izstāstījis lietas, kuras tiem nebūtu jāzina. Cilts lēmums ir nežēlīgs, cilvēkiem ar lielu muti nav vietas pie viņiem, pat ja tas ir virsaitis. Harka mācās pielāgoties jaunajai dzīvei, apceļo bālģīmju zemi un saprot, ka ne visam stāstītajam var ticēt.

Salīdzinot ar Harkas lasīšanas laiku, esmu kļuvis par kapeiku gudrāks un nu zinu, ka autore, līdz ar PSRS varas ienākšanu Austrumvācijā, pildīja vienu svarīgu uzdevumu. Atbrīvot jauno paaudzi no pirmskara bērnu stāstiem, īstam komunistam nenākas augt uz buržuju un nacistu roklaižu grāmatām. Lai būtu ko dot vietā, autori tika mudināti iespringt daiļradē radot bērnu grāmatas. Lielās lācenes ciklā ietilpst veselas sešas grāmatas, bet varu saprast kādēļ izdevniecība savulaik nav tikusi tālāk par otro, kvalitāte ir dramatiski zema.

Dakoti nudien ir nelaimīga cilts, palikuši bez virsaiša un nesagaidījuši bizonus, viņi saduras ar jaunām briesmām. Ap viņu medību laukiem kā kojoti slapstās naidīgas ciltis, kas to vien vēlas, lai uzbruktu viņiem. Cilts zieds Harka un viņa tēvs pa to laiku nodarbojas ar kalnu tūrismu un jēlas gaļas ēšanu. Izraidītajiem nav labi reklamēt savu atrašanās vietu, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pāraudzis ērglis puišeli notur par treknu susliku un uzbrūk tam gaišā dienas laikā. Acīmredzot klintīs urāna saturs ir bijis pietiekams, lai radītu mutācijas. Ērglis ir milzīgs, puika mazs, tēvs nav nometnē, sākas episkākā cīņa visas grāmatas garumā.

Visa grāmata virzās līdzīgā gultnē, ļaunie kolonisti, tirgotāji un visādi citādi tumši ļautiņi to vien vēlas kā nodarīt Harkam gauži. Viņš nonāk gūstā, bet ar triku, kas Džeimsam Bondam liktu no skaudības pārplīst, izbēg. Viņš sapazīstas ar šaubīgu zelta meklētāju, kurš vienīgais zina dakotu cilts lielo noslēpumu. Taču žanra labākajās tradīcijās neviens šo balto neatpazīst, lai ar tikās ar to iepriekšējā grāmatā. Īstens nelietis, kam svēts nav nekas. No indiāņu skalpa izgatavota parūka vien ir ko vērta. Nu un kas tad būtu indiāņu grāmata bez cirka ar zirgiem?

Mūsdienās šādu grāmatu diez vai kāds izdotu, tajā it kā ir piedzīvojumi, indiāņi, noslēpumi, taču tai pat laikā tā ir sarakstīta tik garlaicīgi, ka nāk miegs, pat neskatoties uz tās īsumu. Ja no pozitīvajām lietām, tad tieši salīdzinoši mazais apjoms ir tas, ko varam nosaukt par plusu. Tēli ir klišejiski, indiāņi cēli mežoņi, baltie kaušļi, oportūnisti, mantrauši un vienkārši nelieši. Pasaule ir sagandēta, prērija nav tāda kā agrāk, baltais cilvēks ir izjaucis lietu kārtību un šā vai citādi dominē indiāņu dzīvē. Visi jau nav tādi, bet civilizēto salīdzinot ar barbariem ir ļoti maz.

Vairs neesmu spējīgs jūsmot par šo, kā to darīju pirmajā grāmatā, viss bija pārāk uzspīlēts. Autores mēģinājumi skatīt balto pasauli ar indiāņu zēna acīm nebija diez ko izdevušies, un tā vien šķiet, ka viņai tomēr trūkst informācijas par tematu. Tādēļ viss darbs raksturojams, kā indiāņu gabals zem vidējā līmeņa. 4 no 10 ballēm. Cilvēkam, kurš izlasījis visas sešas cikla grāmatas, nāktos saņemt izdienas pensiju un valsts garantētu glāzi piena katru dienu. Atstāj tādu bedrē uz divām nedēļām pieraktas stirnas gaļas pēcgaršu. Lasot klāt dzeršanai iesaku vissliktāko ugunsūdeni kāds vien atrodams.

The Gospel of Loki (Runemarks) by Joanne M. Harris

the-gospel-of-loki

Gadījās man nopirkt grāmatu “Eddas dziesmas”, smuka jau bez gala, un tulkotājs pamatīgi aizrāvies ar latviešu valodas bagātināšanu, taču īsti lasīt no vienas vietas viņu nav iespējams. Lielākoties visas dziesmas prasa no lasītāja smalku konteksta pārzināšanu. Tādēļ atliku dziesmu lasīšanu uz vēlāku laiku un paņēmu šo.

Loki dzīslās rit dēmonu asinis. Ne velti Odins reiz viņu pārliecināja pamest Haosu un pievienoties Āsiem. Pārāk liela kārtība pasaulēm ir tikpat bīstama kā haoss. Loki ir izslavēts ar savu viltību un krāpniecību. Viņš rada vairāk problēmu nekā atrisina. Pārējie dievi skatās uz viņu ar aizdomā, un ir skaidrs, ka Loki nekad netiks pieņemts kā līdzīgais starp līdzīgiem. Loki nosolās atriebties un sāk plānot Asgardas iekārtas gāšanu. Tā būs izsmalcināta atriebe, un kas par to, ka sagrūs arī visas pārējās pasaules. Kuģis no miroņu nagiem tomēr ir kuģis no miroņu nagiem.

Nevajag no šīs grāmatas sagaidīt neko daudz vairāk kā labu humoru un skandināvu mitoloģijas pārstāstu no Loki (Loka kā būtu pareizi) skatupunkta. Viņš ir viltīgs pēc velna, kā jau tas pienākas haosa radībai, taču vismaz sākumā viņam nav nekāda naida pret Pasaulēm un citiem dieviem. Viņš nudien centās iederēties, kurš pārvērtās par ķēvi, lai aizvilinātu Asgardas celtnieka ērzeli, kuram pēc tam piedzima kumeļš? Kur atradīsi vēl labāku un nesavtīgāku komandas spēlētāju? Taču pārējie ir tā pārņemti ar savu izredzētību un svarīgumu, ka Loki uz viņiem apvainojas pa īstam. Kā lai neapvainojas, ja tavu dēlu piesien pie koka un meitu ieceļ par valdnieci mirušo valstībā.

Loki var saprast, ko no viņa pārējie sagaida kaut ko viņam pretdabisku, tai pat laikā pretī nedodot absolūti neko, viņš pat nevar atgriezties haosā, jo Surtam pret šādiem atkritējiem ir izstrādāta metode. Taču, lasot grāmatu, uzzināsim, ka neba Loki ir pats viltīgākais puika visā pagastā, ne tuvu tam te ir ronami tāda kalibra un vēriena spēlētāji, kas pat priekš viņa ir skaudības vērti. Ragnaroks ir lielais notikums, kura atnākšana nav noslēpums, jautājums ir tikai- kad.

Autors ir pārstāstījis lielāko daļu no skandināvu leģendām, tās pat netiek daudz izmainītas tikai nomainīta stāstītāja perspektīva. Jā, te nekas nav pareizajā pantmērā kā dziesmām pienāktos, bet stāstījumā un grāmatas beigās iekļautais pareģojums diezgan atšķiras no oriģināla gan pantu, gan jēgas ziņā, tādēļ pēc šīs grāmatas izlasīšanas nevajadzētu uzskatīt sevi par nopietnu skandināvu mitoloģijas speciālistu.

Izlasās vienā rāvienā – plāna un interesanta. Nedaudz atgādināja laiku, kad man patika lasīt pasakas, jo arī te viss ir viens liels pasaku krājums. Lieku 8 no 10 ballēm, ja uznāk vēlme izlasīt ko vienkāršu, bet interesantu, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

The Just City (Thessaly #1) by Jo Walton

just-city

Šo grāmatu man dzimšanas dienā uzdāvināja Andris, un nācās vien izlasīt. Ja paskatās gūdrīdos, tad viss it kā ir kārtībā – augsti vērtējumi un interesanta pamattēma. Tādēļ ilgi gumiju nestiepu, jo oriģinālu alternatīvo vēsturi nevar ilgi marinēt.

Platons sen senos laikos sarakstīja apceri par Taisnīgu pilsētu, tajā viņš sīki un smalki uzrakstīja kā izveidot ideālu sabiedrību. Olimpa dieviem ir pietiekoši daudz brīva laika, lai Atēna Pallāda nolemtu veikt eksperimentu un izveidot šādu pilsētu realitātē. Uz kādas Vidusjūras salas tiek nometināti desmit tūkstoši bērnu, pāris simti pieaugušo un darbaspēkam roboti. Apollo savukārt nomāc pavisam nopietns jautājums, kādēļ Dafne no viņa bēgot, izvēlējās pārvērsties par koku nevis pārgulēt ar viņu? Kaut kas tajos cilvēkos ir neizprotams, tādēļ viņš nolemj piedalīties Atēnas eksperimentā kā parasts mirstīgais. Tas, iespējams, viņam palīdzēs izzināt cilvēku dabu. Kādu laiku viss iet normāli, līdz uzrodas Sokrāts un sāk uzdot jautājumus.

Fantāzija ar sengrieķu dieviem nav nekas oriģināls, un arī Utopiju būvēšana ir labi iemīta taciņa. Man gan ar Utopiju praktisko daļu ir nācies sastapties vien filozofiskos traktātos, tādēļ biju diezgan priecīgs par grāmatas piedāvāto tematu.

Viss notiekošais tiek vēstīts no trīs varoņu skatījuma – Simma meitene ar ēģiptiešu izcelsmi (kuru autors nez kādēļ salīdzina ar melon rasi). Viņa jau no desmit gadu vecuma, kopš nonāca Pilsētā, ir tās ideju atbalstītāja. Viņa ir par ideālo sabiedrību tiekšanos uz pilnību un taisnīgumu. Tipska teicamniece, kas ir gatava strādāt noteiktu normatīvu ietvaros, pievēršot acis uz iespējamiem trūkumiem un redzot lietas no gaišās puses. Viņai pieaugušie pārraugi nav nekādi ienaidnieki, viņi ir tie, kas devuši viņai izvēles brīvību. Jā, atrodas bērni, kuri Pilsētā redz netaisnību un nav piedevuši savu aizvešanu no ģimenēm. Valdošā ideja ir, ka ar laiku viņi pieņems realitāti tāda, kāda tā ir, un viss būs labi. Taču tā kā Simma ir tāda, kurai viss padodas viņu viss apmierina, un viņa ar degsmi mācās visu jauno.

Maia sieviete no Viktorijas laikmeta, kura ir skolotāja un nedaudz parāda problēmas ar bērnu organizēšanu un aizkulišu intrigām. Par to, kā viņas sapnis par Ideālo Pilsētu laika gaitā kļūst arvien tālāks. Viņa gan cer ka viss izdosies, taču vai taisnīgums ir taisnīgs, ja pilsēta nevar iztikt bez dievu iejaukšanās. Problēmas sagādā arī tas, ka Platons “Republikas” autors Taisnīgo pilsētu ir tikai ieskicējis. Viņš nav iedziļinājies ikdienas sīkumos, idealizējis cilvēku dabu un reizēm to vienkārši nesaprot. Bet viņasprāt tas nav nekas tāds, ko nevarētu pārvarēt.

Pītijs jeb Apollons – dievs, kurš piedzimis kā mirstīgais, bet bez pasaules atpestīšanas daļas. Viņš ir vienkārši novērotājs, kurš cenšas saprast cilvēku dabu. Saprast, kādēļ Dafne bēga, un ko tas nozīmē būt mirstīgam. Viņš ir tikai parasts puika, kuram patīk diskutēt un novērot procesus. Dievam cilvēka ādā nav viegli, bet tas jau nav uz ilgu laiku.

Īsumā grāmatas notikumi apskata divas galvenās problēmas. Cilvēka daba jau no dzimšanas nav ideāla, un Grieķu dievi nav uzticami.  Tas arī pēc būtības ir viss grāmatas vēstījums. Man kā izlutinātam lasītājam bija grūti šo grāmatu nelikt malā. Tajā sižetiski nenotiek nekas. Ja kāds ir lasījis Republiku, tad jau viņš zina, ka dažas tajā paustās idejas ir atklāti stulbas, kuras var uzrakstīt tikai cilvēks bez bērniem un seksa. Visas tās runas par agapēm un erosiem skan labi diskusijā līdz brīdim, kad divi cilvēki samīlas viens otrā. Nemaz nerunāsim par mātes šķiršanu no bērniem. Dažos aspektos Taisnā pilsēta ir nīgrāka par Ziemeļkoreju. Jā, Sokrāta parādīšanās iedvesa nelielu dzīvnieku dzīvību, taču tas cik autoram neveikli sanāca pārdomas par mākslīgo intelektu, daļu no efekta samaitāja.

Vai es nožēloju, ka izlasīju šo grāmatu? Teikšu, ka nē. Zināma oriģinalitāte te bij,a un arī visi trīs galvenie varoņi paši par sevi bija diezgan cilvēcīgi un viņiem varēja just līdzi. Taču grāmatai ir būtisks trūkums – sižeta attīstība velkas gliemeža ātrumā, nav nekādu asu pavērsienu, nav pat nekā interesanta. Lasīt grāmatu un apjaust, kā tas viss beigsies, jo autors vienkārši nemāk nepateikt priekšā beigas. Arī nekādas dziļās pārdomas viņa neraisīs, argumentācija ir visnotaļ vienkāršota.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, ja patīk fantāzija ar sociālo eksperimentu elementiem. Taču iesaku no grāmatas negaidīt neko daudz vairāk kā ļoti lēnu stāstu ar daudz filozofēšanu un sabiedrību ar dīvainām seksuālām paražām.

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Šo grāmatu es nopirku impulsa vadīts, skatījos gūdrīdos, ko lasa citi. Tad pievērsu uzmanību šai grāmatai, un man viņu uzreiz vajadzēja izlasīt. Par autoru es biju dzirdējis jau agrāk, bet nebiju veltījis laiku, lai papētītu ko vairāk. Galu gala Čaikovskis man asociējas ar komponistu nevis ar zinātniskās fantastikas rakstītāju.

Zemei ir sākušies tumšie laiki, galvu ir pacēlis ekoterorisms,. Tā pārstāvji uzskata, ka ir notikusi liela kļūda, sākot kosmosa apgūšanu. Daudzu gaismas gadu attālumā ris vairāki projekti ar mērķi sagatavot Zemes civilizācijai jaunas planētas. Taču ekoteroristu roka aizsniedzas arī zvaigžņu tālēs. Rūpīgi izplānotais terraformēšanas eksperiments nu noris pašplūsmā.

Divtūkstoš gadus vēlāk šai planētai tuvojas Gilgamešs kosmosa kuģis ar pēdējiem Zemes civilizācijas pārstāvjiem pusmiljons sasaldētu cilvēku ir beidzot nonākuši līdz apsolītajai paradīzei. Taču ne visu, ko var ar acīm redzēt, ir iespējams dabūt. Jaunā zaļā planēta jau ir aizņemta un to sargā Vecās Impērijas pavadonis. Šis pavadonis spēj iznīcināt Gilgamešu ar visu uz tā atrodošos dzīvību. Nākas izlemt – turpināt ceļu vai meklēt mājas citur.

Ņemot vērā, ka autors pēc izglītības ir zoologs, tad nav īpaši jābrīnās, cik liela uzmanība te tiek veltīta ekosistēmām un sugu evolūcijai. Visas grāmatas gadījumā mums ir dota iespēja sekot zirnekļu civilizācijas attīstībai un jaunu horizontu meklēšanai. Zirnekļi kļūst saprātīgi pateicoties niecīgam cilvēku izveidotam nanovīrusam, kura pamatuzdevums gan bija padarīt pērtiķus par cilvēku kalpiem, bet ne vienmēr viss izdodas. Šis nanovīruss nodrošina kooperāciju un iepriekšējo paaudžu atmiņu saglabāšanu. Tādēļ zirnekļiem tas, ko cilvēki veica miljons gadu laikā, izdodas pāris gadu tūkstošos. Bet viss sākās no Portijas stāsta galvenās varones; tā kā zirnekļiem iedzimst arī iepriekšējo paaudžu atmiņas, tad Portijas tēls ir viegli izskaidrojams visa stāsta garumā. Viņa un citi zirnekļi dzīvo ģimenēs, sabiedrībā dominē sievietes, un vīrieši ir tikai lēts darbaspēks. Taču tas notiek tikai līdz vienam sabiedrības attīstības mirklim, pēc tā viss mainās.

Un to visu panāk, kāds vīriešu kārtas zirneklis Fabians, slavenas zinātnieces asistents, kuram ir savas idejas par zirnekļu sabiedrības attīstību, kooperāciju un vīriešu vietā tajā. Es nudien esmu team Fabian.

Autora ieviestais nanovīruss rada vēl vienu specifisku sabiedrības attīstības ceļu – kooperācija. Ja cilvēkiem indivīds vienmēr stāvēs pāri kooperācijai, tad nanovīrusa aplipinātie radījumi izjūt zināmu simpātiju pret citiem šī vīrusa nēsātājiem un tādēļ to radītā civilizācija ir fundamentāli atšķirīga no mūsu ierastās un savā ziņā tādējādi stiprāka.

Papildus sižeta šķautne ir radītāju un radīto savstarpējās attiecības. Zirnekļi nojauš, ka tur augstu debesīs ir viņu Dievs, taču šis Dievs ir fundamentāli neizprotams, viņa ziņas ir neatšifrējamas. Savukārt Dievs, pustraks Vecās impērijas mākslīgais intelekts, ir radījis sev pats savu realitāti un uzskata, ka komunicē ar attīstītiem pērtiķiem. Taču viņu Dievs ir realitāte, jo redzams katru vakaru uzlecam un norietam.

Cilvēki savukārt tā arī nav neko mācījušies no pēdējā kara. Viņu komandierus uz priekšu dzen tikai sugas saglabāšanas instinkts. Viņi nav gatavi nekādiem kompromisiem un spēj atkāpties tikai spēka priekšā. Taču ja būs iespēja, viņi ir gatavi pārvērst apsolīto zemi par tuksnesi, tāpat kā tas reiz izdarīts ar zemi. Galu galā, ko gan iespēj zirnekļi! Šajā zirnekļu un cilvēku konfliktā ir gan viena lieta, kas man nedaudz sabojāja augstās domas par autoru. Es gan zinātu, kā tikt gala ar problēmu jau pašā sākumā – spainis ar gultņu lodītēm varētu izdarīt brīnumu lietas. Taču neko darīt, Gilgameša zinātnieki neredz acīmredzamus atrisinājumus.

Grāmata lasās apbrīnojami raiti, man gan pilnīgi pietika ar absolūti svešas civilizācijas vēstures lasīšanu. Te ir gan kaujas ar skudru kolonijām. Tieši kolonijām. Skudras katra individuāli nav neko gudras, taču kopā viņas viedo tādu kā mākslīgu superintelektu, kurš neiegrožots var pārņemt visu pasauli. Stromopodi, kuri dzīvo savos ūdeņos paši par sevi un neuztraucas par pārējiem. Daži primitīvie zirnekļi un vaboles, kuras iemācījušās uzhakot skudrupūžņa drošības sistēmu. Vienkārši izcili!

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti lasiet, šādu skatījumu uz zemes cilvēku pēdējām dienām man vēl nebija nācies lasīt. Episkas kaujas, nestandarta pasaule un beigu konflikts, kas liek izsaukties – “Kas te pie velna nupat notika!”. Un tad likt paskatīties uz visu izlasīto vēl no pavisam citas perspektīvas un saprast, ka citādi nemaz nebija iespējams. Atradīsies arī atbilde uz jautājumu, vai cilvēki var sadzīvot ar zirnekļiem.

Harka – virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Harka - virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Uz Lielās lācenes cikla pirmo grāmatu es acis metu jau sen – kopš sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas uzsākšanas. Pēdējo divu gadu laikā no plaukta esmu viņu ņēmis kādas desmit reizes, lai uzsāktu lasīšanu, un katru reizi nolicis atpakaļ, jo negribējās lasīt divsimt lapaspušu biezu bērnu grāmatu, nez vai tik plāna maz skaitās grāmata? Bet nu dodoties atvaļinājumā sapratu, ka lidmašīnā tāda fiksi lasāmā grāmata būs pašā laikā.

Harka ir dakotu cilts virsaiša dēls. Bērnību viņš pavada apceļojot savas cilts teritorijas. Dakoti ir mednieki, viņi ceļo no vienas vietas uz otru, cīnās ar vilkiem, lāčiem un citām ciltīm. Lielākoties viņi dzīvo pusbadā, reizēm vainīgi ir vilki, reizēm naidīgie kaimiņi. Bet nu uz apvāršņa ir parādījies jauns spēks – garie naži, bālģīmji, kuri aizkavē bizonu ierašanos, kuri pārdod ugunsūdeni un šautenes. Spēku balanss ir izmainījies, Harkam būs jāiemācās dzīvot jaunajā realitātē.

Bērnībā šo grāmatu biju lasījis un turpinājumu ar’. Trešo cikla grāmatu latviski neviens, šķiet, tā arī nav izdevis, bet es par to nesēroju. Lasot indiāņu stāstu pieaugušā vecuma mani pārņēma divējādas sajūtas. Nav vairs tā bērnu dienu entuziasma, kad stāstam milzu bonusu deva vien indiāņu pieminēšana. Nu es esmu salasījies daudz par baltā cilvēka liekulību un vēstures grāmatas, lai varētu puslīdz droši apgalvot, ka autores indiāņi apdzīvo kaut kādu mītisku pasaku zemi, kurai ar realitāti ir maz sakara.

Grāmatas pamatideja ir “noble savage” tēmas attīstīšana. Indiāņi, lai ar’ kādi, ir pašpietiekami savā vienotībā ar dabu. Un tad atnāk baltais cilvēks, kurš visu izposta, atrauj tos no dabas un pamet zem civilizācijas riteņiem. Harkas cilts visu laiku ir dzīvojusi baltos neredzot un par to īpaši nesatraucoties. Dakotu lielie vīri ir noslēguši vienošanos, ka dakotu zemes paliks dakotiem. Tagad tik atlieku uzmanīt, lai dakotu lielais noslēpums nenokļūtu bālģīmju rokās. Lielais noslēpums ir zelts, un pat muļķim ir skaidrs, ka tie zelta dēļ neskatīsies uz nekādiem līgumiem. Tā nu Harkas tēvs glabā noslēpumu, kaujas ar kaimiņiem un gaida bizonus. Cilts burvis no baltajiem īpaši nebaidās, viņš grib izmantot to noslēpumus savā un savas cilts labā. Virsaitis ir par izolacionismu, un tā viņi tur peras. Bet stāstā tam nav nekādas nozīmes, jo autore nevij nekādus gudros stāsta pavedienus un nerada kopsakarības. Viņa entuziastiski stāsta par indiāņu dzīvesveidu un tad pēkšņi iemet tajā bālģīmjus.

Tas viss rada tādu komisku cilts atveidojumu, kura ir īsti nelaimes putni. Daļu no vīriem sakož vilki. Tad seko episkas bizonu medības, kurā sabradā vienu no virsaišiem. Nemaz nerunāšu par dižajām lāču medībām, kur vīri aiziet nebūtībā viens pēc otra. Salīdzinot to ar cilšu plēšanos, nākas secināt, ka vilki un lāči ir viena varena cilts. Baltie cilvēki, kā jau teicu, parādās epizodiski, lai ar viltu apkāstu dabasbērnus un piedzirdot izkrāptu senču noslēpumus. Vienu vārdu sakot, ne sliktāk kā tas stāsts par lībiešu virsaišiem, šķūni un vācu bruņiniekiem.

Par varoņiem ir grūti ko pateikt, tos atšķir tikai vārdi un zirgu skaits. Harka ir vienīgais, kurš kaut cik atšķiras no pārējiem. Bet ir standarta godīgais, izveicīgais, apķērīgais un vislabākais indiāņu puika. Īsts vilku nāve. Acīgs kā velns un nebaidās konfliktēt ar garu pasaules zinātājiem. Tipisks klišejisks indiāņu puika, kurš ļoti labi iederas savā klišejiskā indiāņu ciltī.

Neskatoties uz visu saraustīgumu, naivumu man joprojām stāsts ir palicis siltā atmiņā, un pārlasīšana neko daudz nemainīja. Lieku 7 no 10 ballēm. Labs pusaudžiem domāts indiāņu stāsts. Lasot atstāja spēcīgu liesa suņa pēcgaršu, kuram pa virsus uzkosta ar zelta tīrradni nosista forele.

Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal by Christopher Moore

Lamb A Novel

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja Lasītāja. Tas, kā viņa ir uzokšķerējusi manu vājību uz Jēzus dzīvesstāstiem to visdažādākajās izpausmēs, man ir palicis noslēpums. Bet izlasot anotāciju vien, es sapratu, ka lasot šo grāmatu varēšu beidzot izmantot visas manas Vecās derības un Jaunajā derībā neiekļauto evaņģēliju zinības. Nomarinēju grāmatu veselu gadu, taupīju brīdim, kad būšu izlasījis ko tik vāju, ka tas man būs atsitis lasītprieku. Tāds brīdis pienāca izlasot par velotrekistu nacistu Vācijā.

Kad gan kaut kas labs ir nācis no Nācaretes?

Par Jēzu un silīti mēs visi zinām, nedzīvojam jau padomju laikos, kad uz baznīcu nevarēja iet. Taču cītīgākie Bībeles lasītāji būs pamanījuši, ka ar Jēzus bērnības aprakstiem grāmatu grāmatā ir pavisam švaki. Jā, divpadsmit gadu vecumā viņš manīts diskutējot ar mācītiem vīriem kādā templī, taču tas arī viss, pēc tam viņš parādās jau pieaudzis un dodas pie sava pustrakā brāļa, lai tas viņu pabāztu zem ūdens. Dieva dēla zudušie gadi ir jautājums, kas nodarbinājis daudzus teologus, kanonā neiekļautie evaņģēliji šo to izgaismo, bet kurš gan ticēs, ka mazais Jēzus dusmu uzplūdā nogalējis citus bērnus labākajās Elijas tradīcijās? Skaidrs, ka neviens, tādēļ ir jāmeklē īstais evaņģēlijs, Biffa evaņģēlijs. Šajā evaņģēlijā ir brīnumi, ceļojumi, seksīgas sievietes, maģija, dziedināšanas, dēmoni, jogi, mirušo atdzīvināšanas un kung-fu. Vienu vārdu sakot, viss no trīspadsmit līdz trīsdesmit gadiem.

Biffs ir parasts ebreju puika, kura sapnis ir kļūt par ciema idiotu, tas darbs kaulus nelauž, visādi citādi viņam būtu jāmācās par akmeņkali. Viņam ir arī pustraks draugs Džošua, kurš apgalvo, ka esot Dieva dēls. Džošua tēvs Jāzeps uz šo lietu skatās skeptiski un domā, ka pie vainas ir viņa sieva, kas puiku tikai pavedina uz maldiem. Labi, ka viņu pārējie bērni ir normāli. Biffs ir lāga puisis, kas sava drauga labā ir gatavs uz visu, pat ja tā ir visa naudas notriekšana ar maukām, eksperimentējot ar grēku. Dieva dēls jau pats neko tādu nevar darīt, bet kā var sprediķot par grēku to nezinot? Te talkā nāk Biffs, jo viņam ir pieredze ar grēkiem un savam draugam jau var izstāstīt.

Džošua ir arī pārāk naivs, lai iedziļinātos ikdienas lietās. Viņa prāts ir aizņemts ar daudz augstākām lietām. Domājiet – sprediķi tūkstoš cilvēkiem var noorganizēt improvizējot. Paskatieties uz mūsu piketiem, ja nav organizācijas – nav cilvēku! Nopietnām manifestācijām ir nepieciešami Biffa tipa cilvēki, kuri palīdz un rada pamatu cilvēkiem pulcēties. Vai arī ceļojums uz Indiju, tas nav tik viegli kā varētu domāt. Vai kāds Dieva dēlam liks ārstēt kamieļa aizcietējumus ar kaltētiem tritoniem, tādēļ jau ir draugi, kas ir praktiski cilvēki.  Biffs uz pasauli skatās racionāli un īsti Džošua izredzētībai līdz galam netic, neskatoties uz brīnumiem un eņģeļiem. Jo ir viena liela problēma, pats Džošua viņam ir atzinies, ka Dievs neatbild uz viņa lūgšanām, un viņam ir plāns, kā viņam likt sevi uzklausīt. Bet šo stāstu mēs visi zinām.

Nezinu, kā šo grāmatu ir lasīt kristietim, iespējams, tā būtu viena vienīga zaimošana. Tā teikt, Dieva vārda nelietīga zaimošana. Te gan jāskatās, cik dziļas ir viņa Bībeles zināšanas. Nebrīnītos, ja kāds viņu izlasītu arī kā patiesu evaņģēliju. Tagad jau tādi nestandarta evaņģēliji nāk ārā no katra sevis cienoša sektanta. Taču man kā nekristīgam cilvēkam likās ļoti laba tēmas izvēršana uz humoristisko pusi, lai gan ar visnotaļ pamācošu pieskaņu. Grāmata ir no tām, kad ir grūti atrauties, autora pašmērķis nav bijis visu padarīt smieklīgu līdz absurdumam, un ne visas lietas pasaulē ir smieklīgas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas uz reliģiskām lietās spēj paskatīties ar humoru un neapvainoties. Grāmatas mērķis nav izšaubīt kāda ticību vai pārbaudīt tās stiprumu. Tas ir stāsts par īstiem draugiem.

Kristāls un naži by Herberts Fridrihs

Kristāls un naži by Herberts Fridrihs

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju man vairs nav palikusi nekāda lielā izvēle. Šoreiz grāmatu no plaukta izvilku vadoties pēc principa – ņemšu to, kuru es nemaz negribu lasīt. Beigās gan izlēmu neriskēt un paņēmu citu nefavorītu. Grūti jau spriest par grāmatu tikai pēc nosaukuma un vāka bildes, taču šī grāmata mani neuzrunāja pat pusaudža gados, kaut kāds vīrs ar divriteni. Bija skaidrs, ka tas ir kaut kas garlaicīgs, tādēļ grāmata līdz šim brīdim bija saglabājusies nelasīta, ideālā stāvoklī, kā no tipogrāfijas saņemta. Labi, tikai švakais padomjlaiku papīrs bija nodzeltējis.

Jāatzīmē, ka arī grāmatas iekšvāku anotācija nemudina uz lasīšanu: “Vācijas Demokrātiskās Republikas autors raksta par kādu sportistu — riteņbraucēju, kas izcīna pasaules čempiona titulu un pēc tam septiņus gadus pēc kārtas gūst uzvaras Eiropas trekos. Līdzās sporta tēmai autors parāda fašisma nākšanu pie varas, komunistu un ebreju vajāšanu, kara sākšanos, pretestības kustību, postu, kādā tiek iegrūsta Vācija.”

Ja nebūtu sev nosolījies, ka tiešām izlasīšu visas šīs sērijas grāmatas, tad droši vien grāmata tā arī paliktu nelasīta. Es saņēmos, un saņemties man vajadzēja no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Galvenais varonis Oto Pāglers, strādnieka dēls, kurš izsities pasaules velotreka elitē, ir absolūts nejēga politiskajos jautājumos. Viņa apzinīgais brālis ir komunists, draugs – žurnālists, kurš vēlāk kļūs par SS virsnieku. Oto gan braukās no viena treka uz otru un plūks laurus. Fonā notiek Vācijas atdzimšana vismaz no nacistu viedokļa. Tiek vajāti ebreji un komunisti, neuzticamie cilvēki pazūd, un Vācija sāk iet uz Trešo Reihu. Labi, ka viņa brālis ir īsts komunists un pagrīdnieks.

Kā cilvēks var saprast vai viņš ir īsts savas partijas piekritējs? Nezināt? Brīdī, kad tu samaksā biedru naudu, tevi pārņem neizsakāma laime. Vismaz tā uzskata autors. Bet nu pie Oto brāļa – šis puisis ir īsts strādnieks, mūrē skursteņus un sasniedz orgasmu maksājot biedra naudu. Bet ar to ir par maz, tādēļ viņš, vecāku biedru vadīts, nodarbojas ar kaitniecību. Ciematā troļļo fīrera runas, izplata uz salvetēm zīmētas karikatūras un saprot, ka ir jādara kas vairāk. Lonija savukārt ir no Mākslas akadēmijas izsviesta studente, viņa lāga nesaprot ko darīt, tikai apjauš, ka jācīnās. Varbūt, ka es kaut ko palaidu garām, taču viņas cīņa vairāk izpaudās domās nekā darbos. Oto gan cīnās tikai par uzvaru, viņš ir Vācijas simbols, taču arī simboliem pienāk brīži, kad mainās perspektīva.

Autors lasītājam mēģina iedvest ideju, ka brīdī, kad sākas karavīru glorificēšana, tad valstī nacionālisms ir iesēdies tādā līmenī, ka ārā to var dabūt tikai ar pamatīgu karu. Oto Hitlera valdīšanas laikam turpinoties, viņa draugi no SS vaļsirdīgā sarunā aizrāda, ka varoņi tagad ir desantnieki, nevis velosipēdisti. Oto kā zvaigzne ir pārāk populārs, lai viņam varētu atklāti piesieties, taču pat viņam ar laiku var aplauzt ragus. Autoram ir labi izdevies parādīt, kā ar nelielu inkrementālu pārmaiņu palīdzību var novest tautu līdz urrā patriotismam tā, ka lielākā daļa nemaz neattop, kā nodzīvojuši līdz brīdim, kad pie varas ir tikuši aptrakuši nacionālisti, kuri ar putām uz lūpām sludina par savas tautas pārākumu un bijušo varenumu. Šāda apjauta vienmēr nāk par vēlu.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, man personīgi nepatika. Sižets bija iestiepts, nevarēja īsti saprast, ko autors mēģinās ar galveno varoni izdarīt. Par personāžu izstrādi var runāt tikai nomināli, tādi kartona gabaliņi, nacists, sportists, ebrejs un komunists. Ja šo grāmatu neizlasīsiet, tad neko daudz dzīvē nezaudēsiet.

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Pēc tam, kad biju izlasījis šī paša autora darbu Jack Glass, man tika ieteikts noprovēt arī šo grāmatu, tā arī esot diezgan laba. Ieteikumu ņēmu vērā un grāmatu pasūtīju. Atmiņa gan vairs nav tāda kā jaunībā, un par pasūtīšanas faktu pilnīgi aizmirsu. Tādēļ vienudien mani mājās gaidīja patīkams pārsteigums šīs grāmatas izskatā. Uz vāka nosaukums gan bija uzrakstīts dīvainā fontā, bet par to pārāk nesatraucos. Vispār jau tas fonts nav nejaušs, un patiesais grāmatas nosaukums nudien nav Yellow Blue Tibia.

Padomju Savienība. 1946. gads. Padomju armija nupat ir uzvarējusi Lielajā Tēvijas karā, taču cīņa ir nebeidzama, lai nestu komunismu pasaulē, armijai ir dota vien neliela atelpa. Staļins plāno pāris gadus atkopties un tad iekarot pārējo pasauli. Par šī kara rezultātu nav nekādu šaubu, un tādēļ ir jāgatavojas nākamajam karam, kurš spēs noturēt kopā visu cilvēci. Tādēļ kādā nomaļā valdības dāčā tiek sapulcināti vadošie padomju zinātniskās fantastikas autori. Viņiem ir jāizstrādā scenārijs, kurš ļaus saturēt pasauli kopā, jārada ārējais ienaidnieks. Šis ienaidnieks ir citplanētieši, kuru uzdevums ir iekarot pasauli, rakstniekiem ir jāizstrādā detalizēts plāns, kas simulētu citplanētiešu iebrukumu. Vēl jo vairāk, viņiem ir arī jāizskaidro, kā kosmosā nokļuvusi nekomunistiska rase. Taču projekts pēkšņi tiek pārtraukts, autori palaisti savā vaļā. Viss būtu labi, ja vien pēc četrdesmit gadiem kāds no dzīvi palikušajiem rakstniekiem neievērotu, ka viņu izstrādātais plāns ir sācis piepildīties.

Ja runājam par grāmatu, tad man pēc izlasīšanas radās divējādas sajūtas. No vienas puses sižeta iecerētais vēriens ir iespaidīgs. Retrospektīvi pakārtota daļu no pasaules vēstures lielai konspirācijas teorijai. Šis naratīvs piepilda visu grāmatas pasauli, paķerot līdzi mūsu realitāti un pārinterpretējot pa savam. Centrālais tēls un galvenais stāstītājs ir viens no sešiem autoriem Konstantins Skvoreckis. Viņam pēc Staļina dāčas projekta ir bijusi raiba dzīve, kas nebūt nav mudinājusi saglabāt vien autora karjeru. Zināms laiks pavadīs lēģerī, tad pārtiekot no gadījuma darbiem, Beržņeva laiki pavadīti alkohola miglā.

Viņa dzīvi saputina satikšanās ar vēl vienu no autoriem Janu Frenkeli, kurš mēģina viņam pierādīt, ka citplanētieši ir realitāte, un visas sakritības nav nejaušas. Tad nu sākas viņa cīņa pret padomju aparātu un lielo konspirāciju. Lēnā garā parādās amerikāņi, noslēpumainas slepkavības, taksists, izbijis kodolzinātnieks ar OCD sindromu, KGB darbinieki un pat dažas slepkavības. Ar zinātniskās fantastikas ieceri te viss ir kārtībā, es pat teiktu, ka ideja par mūsu esības fokusu ir visnotaļ oriģināla un interpretācija izcila. Tā dēļ vien ir vērts šo grāmatu lasīt, lai ar vietām ir tāda sajūta, ka līdz ar Skvorecki tu nesaproti absolūti neko.

No otras puses visi notikumi risinās 1986. gadā PSRS teritorijā, un te autors visu ir salaidis grīstē. Tā nu ir nācies, ka arī es šajā laikā esmu dzīvojis PSRS un laikmeta aprakstīšanas kļūdas ir vienkārši drausmīgas. Autors nav izdarījis mājas darbu, viņš ir uzrakstījis grāmatu par PSRS Rietumniekiem, kuri tāpat par šo šņabja un lāču zemi neko daudz nezina. Ja sākumā visādus artefaktus, ka miličus ar kasešu magnetafoniem, kuros ieraksta liecības, es norakstīju uz nelielu kļūdu. Taču kad ceļojuma laikā taksometra šoferis savam auto pirka kreiso dīzeli, es sapratu, autors neko nejēdz par vietu un laiku, par kuru viņš raksta. Maksimums, ko viņš ir izdarījis, ir palasījies Vikipēdiju, vai parunājies ar kādu, kurš ir bijis Maskavā. Tādēļ visi savā starpā runājoties lieto uzrunu Biedrs.

Grāmatas centrālais varonis rakstnieks pārtiek no gadījuma rakstura darbiem, tā vietā lai kā liekēdis, cilvēks bez patstāvīgas darba vietas, sēdētu pēc attiecīgā panta cietumā. Izrādās, ka tai laikā parastā pilsēta slimnīcā ir bijuši tomogrāfi, un sistēmas laistas no plastmasas pakām kā mūsdienās. Nemaz nerunāsim par specdienestu paviršību attiecībā pret ārzemniekiem. Varbūt ja tā neieciklējas, tad nav tik traki, bet ticiet man, ja jūs kaut nedaudz atcerēsieties no šiem laikiem, jums kodīs acīs katrs aprakstošais teikums. Es nemaz negribu runāt par to, ka autoram nav nekādas nojausmas par tādu nieku kā zinātniskās fantastikas žanra uztveres atšķirībām PSRS un ASV.

Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, jo sižeta centrālā ideja ir patiesi unikāla. Taču lasot jāatceras, šī grāmata ir rietumu cilvēka mitoloģiskais skatījums uz PSRS. Autors nav izdarījis neko, lai pietuvinātus stāstu realitātei, un par to viņam liels fui! Slinkums nav attaisnojums, tā ir lasītāja uzskatīšana par pamuļķi.

PS. Ja gribat uzzināt grāmatas patieso nosaukumu, lasiet nosaukuma visus vārdus kopā ar oriģinālo izrunu. Un tad ar uzzināsiet, kā reizēm viena mīlestība var ietekmēt visas pasaules likteni.

Rozes vārds by Umberto Eko

Rozes vārds

Es nevarētu teikt, ka šo grāmatu līdz šim nebūtu lasījis, patiesībā šī bija jau vismaz ceturtā reize. Nav tā, ka mani uz pārlasīšanu mudinātu kāds speciāls dvēseles stāvoklis. Pāris gadus briestu, ka vajag, un tad pienāk brīdis, kad izlasu atkal. Šī ir no tām, kuras pārlasot var atklāt aiz vien jaunus romāna slāņus, tos, kurus iepriekšējās reizēs neuzmanības vai nezināšanas dēļ ir nācies palaist garām nesaprastus. Šoreiz galvenais pamudinājums bija jaunās pārrediģētās versijas izdošana. Nopirku jauno izdevumu, tāpat vien (bija atlaide) savam Eko plauktiņam. Taču sagadījās, ka, nonācis vilcienā, izlasīju savu iesākto grāmatu un nolēmu, kādēļ gan ne – izlasīšu “Rozes vārdu” vēlreiz.

14. gadsimta sākumā benediktiešu klosterī ierodas franciskāņu mūks Viljams un viņa māceklis Adss, lai palīdzētu sagatavot klosteri svarīgai sanāksmei. Diemžēl klosterī ir parādījies kāds, kurš nogalina mūkus. Nogalina pa vienam un neviena nemanīts. Abats lūdz Viljamu izmeklēt šos noziegumus…

Pirmo reizi par šo grāmatu uzzināju mācoties filosofiju pie Igora Šuvajeva. To viņš pieminēja vienā lekcijā garāmejot, kādā sakarā īsti neatminos, varbūt tādēļ, ka pirmajam izdevumam viņš ir sarakstījis pēcvārdu. Lai vai kā – pēc pāris dienām, varbūt nedēļām, grāmatu paņēmu bibliotēkā un izlasīju. Izlasīju un atzinu par labāko no grāmatām, kuru līdz šim man ir nācies lasīt. Pēc šīs pārlasīšanas varu tikai atzīt, ka manas domas nav mainījušās, joprojām labākā grāmata, kuru man nācies lasīt.

“Sapņi jau arī ir raksti, un daudzi raksti nav nekas cits kā sapņi.”

Eko plaukts

Grāmata iemieso visu, ko vien es sagaidu no grāmatām. Pirmkārt tā ir sarakstīta tā, ka teksts ir viegli uztverams jebkādas sagatavotības lasītājam. Gribi izlasīt foršu un salīdzinoši spraigu detektīvromānu A. Kristi stilā – lūdzu! Vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku par laicīgās un garīgās pārstāvjiem viduslaikos, to te droši atradīsi! Varbūt interesē teoloģiski disputi, kas izmanto visu iespējamo retorikas paņēmienu klāstu. Tik pat labi te var atrast pārspriedumus par to, kas atšķir ķecerus no patiesi ticīgajiem. Daudz simbolisma, un galvenais – grāmata par viduslaikiem tāda, kāda tā būtu sarakstīta viduslaikos. Galvenais, ka šie un vēl daudzi citi slāņi viens otram nebūt netraucē. Detektīva cienītājs tos varēs mierīgi panest īpaši nesaspringstot, automātiski izlaižot visus to garos penterus. Savukārt teoloģisko disputu cienītājam abatijas noslēpumu izmeklēšana nudien netraucēs iedziļināties siloģismos.

“Tā bija vieta, kur gadsimtiem ilgi skan paslepus čuksti un netveramus strīdus risina pergamenti, tā bija kā dzīva būtne, kas devusi patvērumu spēkiem, kurus cilvēka prāts nespēj valdīt, kļuvusi par glabātavu mūžam dzīviem noslēpumiem, kuru radītāji un tālāknodevēji visi jau sen miruši.”

Un, protams, abatijas bibliotēka ir grāmatas centrālais tēls, labirints, kurā iekļūt atļauts vien dažiem, kuru var ar loģikas paņēmieniem izzināt no malas, bet šī izziņa nav salīdzināma ar apmeklējuma pieredze. Vieta, kurā glabājas manuskriptu tūkstoši, kas krāti daudzus gadu desmitus. Taču zināšanas var būt bīstamas, viss kas zināms jau sen ir izzināts. Cilvēce virzoties no radīšanas uz Apokalipsi, ir daudz ko pazaudējusi, un viss apkopotais ir vājš pirmo zināšanu atspulgs. Īstam kristietim par to nav ko izmist, jo Bībele un svēto darbi visu pestīšanai vajadzīgo sniegs. Pareizi interpretējot un atšķirot viltu no patiesības. Nav nekā trakāka, ja avis sāk klīst bez ganiem un pašas uzņems tulkot rakstu vietas. Šī bibliotēka ir noslēpumaina vieta, kurai stāstā lemts daudz ko piedzīvot. Es labprāt gribētu šādā bibliotēkā reiz nokļūt. Man dīvainas sagadīšanās dēļ ir bijusi iespēja apmeklēt Melkas klostera bibliotēku. Jā, tā paša Melkas klostera, no kuras nāk Adss. Un, ja abatijas slēgtajā bibliotēkā darbi bija uz pusi tik skaisti kā Melkā, tad nudien tā ir bijusi iespaidīga kolekcija.

Grāmatu nav iespējams novērtēt desmit baļļu sistēmā, jo tad nāktos visām pārējām pārskatīt vērtējumus. Ja neesi vēl lasījis, tad neatliec uz ilgu laiku un sāc pēc iespējas ātrāk, jo Pastardiena vairs nav tālu! Es apzināti nerakstīju neko par teksta struktūru, literārajām paralēlēm, vēstures avotiem, jo par šo grāmatu ir sarakstīti daudzi pētījumi un izcilas recenzijas.

Bet nu salīdzināšu veco un jauno pārstrādāto izdevumu. Teksta ziņā tas tiešām ir nedaudz uzprišināts un daudzie latīņu teksti izravēti. Bet diemžēl, paskaidrojumi, joprojām atrodami grāmatas aizmugurē, tas ir diezgan kaitinoši, “Fuko svārstam” tak varēja salikt apakšā. Un vecajā izdevumā man labāk patika noformējums, gan izmantotie fonti, gan tas, ka dienas bija uzrakstītas lapaspušu malās.

Divi kapteiņi by Venjamins Kaverins

Divi kapteiņi

No šīs grāmatas es raustījos, viņa “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā ir visbiezākā. Nav jau tā, ka mani īpaši baidītu biezas grāmatas, bet lasīt iespējamu padomju propagandu septiņsimts lapaspušu garumā vajadzēja sasniegt īpašu stāvokli. Pavisam nesen šādu stāvokli sasniedzu un sāku lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1912. gada līdz 1944. gadam. 1912. gadā kāds kapteinis Tatarinovs organizē ekspedīciju Krievijas ziemeļu izpētē. Viņa kuģis “Svētā Marija” atstāj Pēterburgu un pazūd uz neatgriešanos. No apkalpes dzīvi paliek vien pāris cilvēki, pārējās komandas liktenis paliek noslēpums. Šai pašā laikā kāda maza mēma puišeļa Aleksandra radinieki pēc paliem atrod noslīkušu pastnieku un vēstuļsomu. Pastnieku pievāc gorodovojs, taču somas ar vēstules daudzus gadus tiek lasītas pa vakariem. Pašam nemanot Aleksandra Grigorjeva un kapteiņa Tatarionava liktenis tiek savīts kopā jau kopš pašas bērnības.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata nudien ir laba. Nudien nebiju gaidījis no šī ķieģeļa tik labu iespaidu. Autoram ir izdevies izvairīties no padomju varas slavināšanas tik veiksmīgi, ka neuzmanīgs lasītājs to vienkārši varētu palaist garām. Tai pat laikā viņa aprakstītie pēcrevolūcijas gadi ir ļoti skarbi un tieši. Bērni bezpajumtnieki un bāreņi nonāk bāreņu namos, kuros par ēdienu ir jāgādā pašiem. Bieži vien sagādes metodes robežojas ar krimināliem noziegumiem. Taču bērni paliek bērni, viņos ir vēlme dzīvot un sasniegt savus sapņus. Savukārt šo bērnu skolotāji ir dažādi cilvēki, un nebūt ne visi viņi ir altruisti un nesavtīgi pieaugušie. Lielākoties viņiem pašu dzīves ir daudz svarīgākas un grūtos laikos no viņiem ārā lien ne tās labākās rakstura īpašības.

Aleksandra dzīves ceļš ļoti labi atspoguļo cilvēka standarta pieaugšanas procesu no bērna, kuram viss pasaulē notiekošais ir nesaprotama lieta. Viņš bērnībā pēc kādas slimības ir aizmirsis runāt un skaitās mēms. Šis mēmums viņam diezgan iegriež, bet jādzīvo vien tālāk. Tad seko pusaudža maksimālisms cīņa par taisnīgumu un savu mērķu nospraušana. Tas viss rezultējas pieaugušā personībā, kuras izaugsmi lasītājs var novērot visas grāmatas garumā. Aleksandrs nav arī nekāds hiperpozitīvais varonis, kuram dzīvē vienmēr nākas darīt labus darbus un likvidēt pasaules ļaunumu. Viņš ir diezgan impulsīvs, tiešs, un tas dzīvē sagādā viņam diezgan lielas problēmas.

Lai viss dzīvē būtu vēl grūtāk, Grigorjevam ir pāris ietekmīgi ienaidnieki. Viens ir viņa bērnības skolas biedrs Romašovs, kuram dzīvē galvenais ir nauda. Puisis nespēj aizmirst arī dažādus reālus un izdomātus pāridarījumus. Tad nu viņš aizkulisēs nodarbojas ar Aleksandra dzīves gandēšanu. Tāds tipisks vidusmēra draņķis, kas labi spēj izmantot savu ieņemamo amatu, pielīdējs no bērnības un īsts maitas gabals kara laikā. Otrs žurķis ir Nikolajs Antoničs. Cara laikos bijis tirgonis un Tatarinova ekspedīcijas apgādnieks. Tagad izmantojot savu dalību ekspedīcijā ir kļuvis par pašpasludinātu Ziemeļu ekspertu. Viņam nudien nepatīk Aleksandra rakņāšanās pagātnē, jo tur var atrast daudz nepatīkamu lietu.

Un tad vēl, protams, mīlestība pret Katju. Viss tas mīlas stāsts, manuprāt, bija pārlieka dramatizācija. Puisis ar Katju satiekas pāris reizes gadā, tad pazūd uz pāris gadiem vispār. Bet neko šī viņu ieraugot ir uzreiz gatava precēties. Lai nu tā būtu, tāda dzīve. Uz šī fona fakts kā viņi viens otru kara laikā pazaudēja izskatījās pat ļoti ticami. Nezinu kā Aleksandrs gatavojās atrast Tatarinova zudušo ekspedīciju, ja pat savu sievu nevar atrast. Un tas ņemot vērā, ka viņiem ir vismaz desmit kopīgu draugu, kuri visi ir informēti par viņas atrašanās vietu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāatzīst, ka viņa nudien ir pieskaitām klasikai un tas, ka viņa izdota vairāk par simts reizēm daudzās valodās, nudien ir pelnīti. Šo var mierīgi iesacīt lasīt ikvienam, tāds labs un kvalitatīvs darbs.

%d bloggers like this: