Navigate / search

Piedzīvojumu stāsti by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Piedzīvojumu stāsti

Turpinu lasīt vareno “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz nebija grūti izvēlēties nākamo grāmatu. Ar cienījamo autoru darbiem es jau esmu iepazinies daudz grāmatu garumā. Puišiem patīk rakstīt alternatīvās vēstures žanrā, viņi labu stāstu ar faktiem nemaitā un dara visu, lai stiprinātu darbaļaužu uzskatus par laimības zemi, kurā viņi dzīvo.

Šī grāmata ir stāstu krājums, kas sevī ietver stāstus: Biedrs mauzeris; “Tobago” maina kursu un Dzīvoklis bez numura. Par pirmajiem diviem es jau esmu uzrakstījis savas pārdomas un atlicis ir tikai Dzīvoklis bez numura, kuram tad arī tiks veltīts šis apskats. Visi šie trīs stāsti aptver Latvijas vēsturi laika posmā no cara laikiem līdz vāciešu okupācijas beigām. Visu triloģiju raksturo autoru atainotā darbaļaužu cīņa par labāku pasauli, kapitālistu iznīcināšanu un vienīgās pareizās – komunistiskās partijas slavinājums.

Rit 1942. gads; fašistiskā Vācija nodevīgi iebrukusi draudzīgajā Padomju Savienībā un okupējusi daļu no tās teritorijas, tai skaitā arī Rīgu. Rīgā Gestapo plosās uz nebēdu, pa dienu ķer ļaudis un pa naktīm viņus šauj nost. Gestapo priekšniekam Haraldam Raup-Dīmensam nav nekas pret valsts ienaidnieku ieslodzīšanu un mēģinājumiem izspiest no tiem informāciju. Taču ir kāda problēma, kura viņam neliek mieru – Žanis. Šis padomju aģents ir nenotverams, šķiet, ka viņš ir saistīts ar pagrīdes tipogrāfiju, kas laiku pa laikam nodrukā skrejlapas ar režīmu nomelnojošiem tekstiem un aicinājumiem darba ļaudis nepadoties. Nelīdz ne vietējie aizsargu okšķeri, nedz notverto komunistu pratināšanas.

Pats Žanis īstajā vārdā Jānis Daugavietis pagrīdnieku lomu uzņēmās pats. Jā, viņu tam izvirzīja partija, atkāpjoties uz aizmuguri. Jānis palika, lai cīnītos, lai atbalstītu tos, kas nepaspēja aizmukt un sagatavotu augsni padomju varas neizbēgamajai atnākšanai. Viņš ir vientuļais vilks, kas komunistiskos ideālus tur augstāk par parastajām cilvēku vājībām. Viņam daudzus gadus izdodas veiksmīgi izvairīties no fašistu lamatām. Jā, reizēm tādēļ ir nācies upurēt daudzus biedrus, bet lielā lieta ir svarīgāka par atsevišķu cilvēku dzīvībām. Īstam komunistam no nāves jau nav jābaidās, jo viņa darbi dzīvos mūžīgi biedru atmiņās.

Kopumā grāmata ir izcils pagrīdnieku dzīves atainojums, vismaz tāds, kas pēc visiem punktiem atbilst partijas līnijai. Pagrīdes tipogrāfija, kas ar sentēvu metodēm izgatavo uz cīņu mudinošas skrejlapas. Asinskārīgi gestapovieši, kuri vairāk kā divus gadus cenšas atklāt iespiedējus. Fašistu roklaižas, Ķīši un viņam līdzīgie nedasistie buržuji, kuri cīnās pret strādnieku tautu.

Par Rīgas ieņemšanu autors gan bija izvēlējies izmantot oficiālo Padomju propagandas versiju, lai dramatizētu situāciju. Tādēļ nododot visu darba sarakstīšanas pamatuzdevumu, čakarēt lasītājam smadzenes veidot oficiālu leģendu tā zemapziņā. Bonusā “neuzbāzīgi” varam uzzināt to, ka angļi un amerikāņi nemaz pret Hitleru negrib cīnīties un ir uz vienu roku pret PSRS, bet viņu darba tauta tos rūpniekiem un valstsvīriem par nepatiku ir piespiedusi karā iesaistīties.

Visam šim rasolam var ar mierīgu sirdi likt 2 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu tiem, kurus interesē padomjlaiku propaganda, tā lielā dzēšgumija, ar kuras palīdzību reālo vēsturi aizstāja ar izdomātu analogu.

Marko Polo brīnumainie ceļojumi by Vilijs Meinks

Marko polo

Grāmatu taupīju saldajam ēdienam. No bērnu dienām bija palikušas ļoti labas atmiņas. Neko daudz neatcerējos, tikai pārgājienu pa tuksnesi un lielā Hana mūžīgās medības. Nolēmu, ka “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas procesā ir pienācis laiks šim darbam.

Venēcijas tirgotāju dēls Marko Polo dodas līdzi savam tēvam un onkulim tālā ceļā uz teiksmaino Hana zemi. Lai līdz tai nokļūtu ir jāpārvar daudz briesmu un dabas šķēršļu. Kalni, tuksneši, laupītāji un mantkārīgi vietvalži. Taču nekas nespēs atturēt tirgotājus no peļņas, un viņi dodas ceļā, lai vairotu savu bagātību un nogādātu Hanam ziņu no Pāvesta. Mūki, kas devās viņiem līdzi, nobijās un ceļotājus pameta, taču Marko un viņa radinieki ceļu turpināja un nepadevās briesmu priekšā. Viņi ne tikai nodeva Hanam vēsti, bet arī palika kalpot Hana galmā daudzus gadus.

Atmiņās man nez kādēļ šķita, ka šī grāmata ir Marko Polo ceļojumu izklāsts tādā kā Artura Lielā stilā. Taču patiesībā autors bija “pacenties” daudz pamatīgāk. No Marko Polo te ir palicis tikai viņa vārds un ceļojums. Autors uz tā bāzes ir uzbūvējis visnotaļ garlaicīgu romānu. Sakot “garlaicīgs romāns” es nudien nepārspīlēju, ir grūti sakoncentrēties, lai izlasītu vairāk kā piecdesmit lapaspuses no vietas. Bija grūti piespiesties, no sākuma es vēl cerēju, ka vienkārši esmu nelaikā paņēmis ne to grāmatu, bet, sīkāk pārdomājis, nospriedu, ka garlaicīgums grāmatā ir iebūvēts.

Ir viena liela problēm – pašus oriģinālos Marko Polo ceļojumus es nekad neesmu lasījis. Ir nācies lasīt citātus, atsauces citos darbos, bet tā no vāka līdz vākam nekad. Ja tie brīži, kad notiek piedzīvojumi, ir vēl tīri nekas, tad varoņu iekšējās pasaules apraksti stipri iepaliek no mūsdienu standartvaroņa. Tie ir izveidoti kā ideju nesēji un idejas ir visnotaļ VDR autoram atbilstošas šķiru cīņa. Marko radinieki ir tirgoņi, un tur nekas nevar līdzēt, tie citu cilvēku ikdienā iekšā nejaucas un meklē tikai peļņas iespējas. Marko ir savādāks – viņa dzīvē ir epizode, kad viņš no verdzības izpērk kādu meiteni. Viņu no ceļa noved draugs Mateo, kuģa kapteinis. Tas tāds lāga dvēsele un apspiesto aizstāvis. No tā laika arī Marko nedaudz sāk satraukties par apspiestajiem. Nonācis Hana valstī (Ķīna) viņš ar skumjām vēro ķīniešus zem tatāru jūga un dara visu iespējamo, lai to atvieglotu pie reizes pelnot naudu.

Daļa grāmatas tiek veltīta vietējai ķīniešu pagrīdei, kura apgādā laukus ar šķēpu uzgaļiem, kritizē esošo iekārtu un dumpojas pret vienu no Hana uzticības personām Ahmedu. Nezinu kādēļ, bet stāstam cauri vijas ideja Hans ir labs, bet viņa pārvaldnieki – maitas. Šī sadaļa noteikti ir laikmeta nodeva, jo izskatās ar varu uzbāzta kopējai stāsta līnijai, lai parādītu, ka pat feodālismā ļaudis sapņoja par komunismu. Tā nu kalējam Vanam nācās svīst un kalt šķēpa uzgaļus, aklā stabulnieka pavadībā. Autoram patīk laiku pa laikam iemest arī pa kādai leģendai, domāju, ja pārbaudītu to autentiskumu un izcelsmi, sanāktu īsts vēstures kokteilis, bet ko lai zina, iespējams, man tikai tā šķiet.

Vēl episkāk ir tas, ka grāmatas iekšvākos atrodamā karte īsti neiet kopā ar grāmatas tekstu. Vietas kartē un tekstā bieži vien nes savādākus nosaukumus. Nav jau tā, ka Marko pērtos par simts ciemiem, lielākoties tās ir bezvārda vietas, bet galvenos pieturas punktus jau varēja salāgot, kaut vai pedantiskuma pēc vien.

Nolikt jau nav nekāda māksla, bet ko es varu pateikt labu par šo darbu? Labākās vietas ir pārgājiens tuksnesī, un kuģojums uz Ceilonu. Tas pat ir diezgan pabiezs, lai plānums būtu uzskatāms par bonusu. Romantiskā līnija ar Ašimu, lai ar’ meksikāņu seriāla cienīga vispārīgos vilcienos aprakstīta diezgan pašvaki.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm. Vai viņu es ieteiktu kādam lasīt? Visticamāk, ka nē. Ar tik izsmalcinātiem ieteikumiem var tikai pazaudēt draugus.

Biedrs mauzeris by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Biedrs Mauzeris

Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.

Galapagu salas by Kurts Vonnegūts

Galapagu salas

Gada sākumā man parādījās jauna krāšanas mānija. Biju nolēmis savākt visas izdevniecības Tapals izdotās Kurta Vonnegūta grāmatas. Savākt bija visai viegli, lai gan priekš lietotām grāmatām viņu cenas bija iespaidīgas. Gandrīz visas savācu un, tad skatoties, cik smuki viņas izskatās plauktā man radās jautājums, kad es viņas visas izlasīšu? Tehniski jau lasīšana nav nekas grūts, paņem grāmatu atšķir pirmo lapaspusi un tad sākot no augšējā kreisā stūra lasi rindiņu uz labo pusi, kad ticis galā, pārslēdzies uz rindiņu zemāk, kad rindas lapaspusē beidzas, tad pāršķir lapaspusi un tā līdz grāmatas beigām. Taču, lai paņemtu grāmatu un sāktu viņu lasīt, ir nepieciešams kāds stimuls. Šīs grāmatas izlasīšanas stimuls bija Spīganas un Baltā runča ierosinātā grāmatblogeru akcija, kuras ietvaros pieminot Vonnegūta 9. nāves gadadienu līdz 11. aprīlim izlasām kādu viņa grāmatu un nopublicējam par to atsauksmi. Es nolēmu piedalīties.

Ironiski, ka Galapagu salas, kas reiz cilvēkiem ļāva izprast lielās dzīvības sacensības pamatprincipus, atkal uznāk uz skatuves, lai palīdzētu cilvēku sugai pārveidoties daudz konkurētspējīgākā veidolā. Lasītājs tiek pārnests miljons gadu senā pagātnē uz 1986. gadu, kad kāds izpriecu kruīzs pēkšņi pārvēršas par sugas saglabāšanas ceļojumu. Pēc apokalipses neliela izdzīvojošo grupa nonāk kādā no Galapagu salām. Šie cilvēki ir jaunās, drosmīgās, citādās un gandrīz perfektās cilvēku rases priekšteči.

Pirms sāciet lasīt šo grāmatu, paverieties apkārt un pārliecinieties, ka tuvumā nav nedz haizivju, nedz zobenvaļu. Tāpat atcerieties, ka pats lasīšanas process var iznīcināt visas evolūcijas dotās priekšrocības, varbūt uzreiz pēcnācējiem nepazudīs nedz mīkstā spalva un pleznas, bet ir risks, ka tiks ierosināts kāds latentais Lielo smadzeņu gēns, tādēļ esiet tik pat uzmanīgi, kā brīžos, kad jums nav pilns vēders.

Vonnegūta darbi man patīk, taču lai sakarīgi izskaidrotu, kādēļ tas tā ir, man nāktos nedaudz iedzert. Pirmais, kas piesaista, ir autora ironija par cilvēci vispār. Katrs cilvēks atsevišķi nav peļama būtne, neskatoties uz saviem trūkumiem, taču kopā kā sabiedrība viņi nekam neder. Grāmatā ir izcelts cilvēku galvenais vājais punkts – lielās smadzenes. Lielās smadzenes atrauj cilvēku no realitātes, liek tiem dzīvot izdomātā pasaulē, melot, izlikties un ignorēt to, kas nepatīk. Tas atstāj tik maz resursu dzīves un nāves jautājumiem, ka par to cilvēks pieņemot lēmumus nemaz vairs nedomā. Līdz ar to arī vērtību sistēma ir nobīdījusies, cilvēks vairāk domā par materiālajām vērtībām, tā vietā lai skatītos uz to, vai kāds neapdraud viņa dzīvību. Kad cilvēce evolucionēs pēc miljoniem gadu, viņus vairs tāds nieks kā lielās smadzenes neapgrūtinās, viņi uztvers pasauli tieši tādu kāda viņa ir – ar zobenvaļiem un garšīgām zivīm. Te nonākam pie nākošās tēmas.

Pilnie vēderi – tā nu ir sanācis, ka cilvēku likteņa lēmējiem vienmēr ir pilni vēderi. Cilvēks ar pilnu vēderu nekur neder kā lēmējs, viņš nejūt briesmas. Tāds guļ saulītē un mierina sevi ar domu, nekas slikts nevar notikt, jo man taču ir pilns vēders. Evolūcija diemžēl vēl strādā pie pilnā vēdera problēmas risināšanas, zobenvaļi un haizivis palīdz, cik var, taču cilvēks ar pilnu vēderu joprojām nespēj uztraukties par savām personīgajām nāves briesmām, kur nu vēl par citiem.

Garā bērnība – tas pēc būtības ir lielo smadzeņu blakusprodukts, jo ilūziju pasaulē dzīvot ir jāiemāca, tur nevar jaundzimušo palaist vienu pašu, viņš var nesaprast, tādēļ liela enerģija tiek patērēta audzinot jaunos. Reizēm tas ilgst pat divdesmit gadus. Tas noved pie dzīves izniekošanas, jo cilvēkam zobi kalpo tikai līdz trīsdesmit gadiem! Evolūcija šo problēmu labi atrisinās, samazinot iespējamo dzīves ilgumu līdz zobu kalpošanas ilgumu. Bērniem nāksies pieaugt ātrāk.

Tas par jauno un brašo cilvēci. Nu nedaudz par grāmatas varoņiem. Visus notikumus mēs uzzinām no Leona Trauta – jā, tā paša Kilgora Trauta dēla, kurš ir spiest pavadīt uz zemes miljons gadu un novērot cilvēces evolūciju. Taču viņš īpaši neieslīgst evolucionārajā bioloģijā, viņš labprāt stāsta par jaunās cilvēces senčiem. Un tie nudien ir kolorīti personāži – kapteinis fon Kleists, kurš neparko negribēja radīt bērnus, pat ja no tā būtu atkarīga cilvēces nākotne. Viņam kā Ekvadoras admirālim jebkurā brīdī varēja pakaļ atbraukt zemūdene, uzņemt un ienirt uz visiem laikiem jūras dzelmē, kā tas Ekvadoras jūras spēkos pieņemts. Un ko pēc tam lai dara sieva ar bērniem? Mērija – bioloģijas skolotāja, kas labi orientējas Galapagu salu faunā un florā, kas tikko zaudējusi vīru, viņai ir savas idejas par cilvēces turpināšanu. Akiko – japāniete, kuras gēni nodrošināja cilvēcei pavisam jaunu evolūcijas virzienu. Makintošs – veiksmīgs biznesmenis, kuru tikai pašās beigās pievīla paša lielās smadzenes un pilnais vēders.

Autoram ir arī interesants veids kā pasniegt stāstu, lasītājs jau no pirmajām lapaspusēm uzzina, kā viss beigsies. Lai nebūtu pārpratumu, tad cilvēkiem, kuri drīz mirs autors pirms vārda pievieno zvaigznīti. Varētu domāt, ka tas nomaitekļos tekstu līdz nelasāmībai, taču tā nav. Tas liek izvirzīt scenārijus par to, kādā veidā tiem pienāks gals un padara lasīšanas procesu interesantu. Bonusā, lai pierādītu tehnoloģiju bezspēku, kad runa ir par evolūciju, viss teksts ir piebārstīts ar no Mandaraksa ņemtiem citātiem. Mandarakss ir kaut kas līdzīgs viedpulkstenim, kas satur visas pasaules gudrības, ir medicīnisks diagnostikas aparāts un zina daudzas valodas. Taču diemžēl izrauts no civilizācijas konteksta, tas ir tikai bezjēdzīgi citātu krātuve. (Mandaraksu 2016. gada 9. maijā fon Kleists iesviedīs okeānā, tādējādi saraujot visas saites ar bijušo civilizāciju).

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils un ironisks stāsts par cilvēkiem, cilvēci un iespējamo alternatīvu. Domājams, ka nekāda evolūcija nespēs mainīt cilvēka dabu, bet kas zina – varbūt reiz mēs atteiksimies no lielajām smadzenēm par labu zivīm un iekšējam mieram. Taču pats galvenais ir atrodams grāmatas pēdējā nodaļā, tās sniedz izcilu alternatīvo skatījumu uz iepriekšējās lapaspusēs izlasīto.

Sevana krastos by Vahtangs Ananjans

Sevana krastos

Tagad man no “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatām ir palikušas vai nu ļoti labas vai arī tādas, kurām bail ķerties klāt. Šo es bērnu dienās noteikti esmu lasījis, taču atmiņas par to man ir visnotaļ izplūdušas, un grāmatu atpazinu tikai pēc vāka.

Nesen ir beidzies Lielais Tēvijas karš, un dzīve mazajā Ličkas ciema kolhozā pie Sevana ezera krasta sāk sakārtoties. Vīri atgriezušies no frontes veiksmīgi noslēguši kolektivizāciju un pilnā sparā nododas lauksaimniecībai un lopkopībai. Ņemdami piemēru no pieaugušajiem, vietējie jaunieši Armens, Grikors , Kamo un Asmika nolemj kļūt par izcilā Mičurina sekotājiem un attīstīt meža putnu fermu. Vahtangs Ananjans savās grāmatās saistoši un talantīgi stāsta par padomju bērnu laimīgo un interesanto bērnību, viņu dzimtenes mīlestību un cenšanos izaugt par derīgiem cilvēkiem.

Tipisks pionieru stāsts, autors pieturas pie visām žanra galvenajām tradīcijām. Ir bariņš bērnu, kuri ir lieli aktīvisti, viņi ģenerē idejas un stāsta par tām pieaugušajiem. Pieaugušie tās visādi atbalsta un apstiprina. Tad vēl ir pāris autsaideri, kuri ir nedaudz nogājuši no ceļa, tie atkrituši no kolektīva un slapstās baram apkārt, taču nav īpaši ļauni. Papildus klāt piejaucam vietējo novadpētnieciskās informācijas izziņas avotu, šajā gadījumā tas ir vectēvs Asaturs. Asaturs ir ciema mednieks, Vorošilova strēlnieks un kara laikā ciemata apsardzes priekšnieks, viņam ir pilna galva ar leģendām. Vecais ir arī īsts vecās pasaules relikts, viņš vēl atminas pirmsrevolūcijas tikumus un māņticības. Tā nu jauniešiem ir pašiem no kā mācīties un ko mācīt.

Pirmā grāmatas daļa ir veltīta tam, lai izskaidrotu jaunajam padomju jauneklim to, kā pareizi nodibināt stārtapu. Ja kādam šķiet, ka kraudsorsings un kraudfandings ir kaut kāds mūslaiku izgudrojums, viņiem vajadzētu izlasīt šo grāmatu. Meža putnu ferma ir tipisks stārtaps, kur bērni salasījuši veselu kaudzi ar savvaļas putnu olām nolemj nodarboties ar putnu hibrīdu selekciju. Telpas un perētājvistas tiek savāktas no vietējiem, paiku dod kolhozs, un pasākums attīstās. Par peļņu tāpat kā lielākajā daļā stārtapos nav pieņemts runāt. Bērnu darbs un entuziasms ir laba biznesa priekšnosacījums.

Otrā daļā autors ir sapratis, ka ar putnkopības aprakstiem tālu netiks, un ir laiks saldumiem. Pēckara gados, iespējams, konfektes nomaļos ciemos neviens nebija redzējis (tad jābrauc uz Tbilisi vai Erevānu), tādēļ uz skatuves uznāk medus. Grikors ir nopietns kārumnieks, viņš ir gatavs ēst jebko. Laikam tas kritiens no koka būs sagrūdis viņam ne tikai kāju. Puisis ir gatavs cept šašliku arī no lapsas. Ja runa iet par medu, tad pat kliba kāja viņam nebūs šķērslis. Īsumā, Grikora vadībā medus tiek atrasts, krūkas ar bišu saimēm nodotas kolhozam, un bērni atkal ir izcēlušies. Papildus atrod arī vietējās nozīmes varoņa pēdējo atdusas vietu, plus zeltu un dārgakmeņus, bet vai tad ar zeltu paēdīsi? Vectēvs Asaturs bonusam nodzied dziesmu kurdu valodā.

Trešajā daļā jaunajiem naturālistiem ir padomā atgriezt kolhozam ūdeni. Lai arī Ličkas ciems atrodas Sevana krastos, vasarā ar ūdeni te ir pašvaki, sējumi nokalst un putni nosprāgst. Kaut kas ir jādara. Šķiet, ka vecākie ciema iedzīvotāji, lai ar cīnījušies pie Oderas, kā nonāk savā ciemā, tālāk par pāris kilometriem no tā neiet. Ne bērnībā, ne jaunībā. Tā nu sanāk, ka jaunie naturālisti stundas gājiena attālumā atrod interesantas vietas un lietas, par kurām raksta avīzēs un gudri vīri kasa pakausi. Pat vecais mednieks Asaturs savas māņticības pārņemts nekur lāgā ārpus ciema nav bijis. Pilnīgi šķiet, ka Ličkas ciemā kājas pirmie izgudroja Armens, Asmika un Kamo. Par lielajiem kolhozniekiem es vispār neizteikšos, viņi bez ūdens apgādes tā sakot iznieko sēklu fondu sējot vietās, kur jau zināms nekas neaugs.

Grāmata izlasās vienā rāvienā, nevajag pat dejas tamburīnu pavadījumā. Ja gribi uzzināt kā izaugt par derīgu padomju cilvēku, noteikti izlasi! Lieku 6 no 10 grāmatām, nav vairs tas vecums, lai tikai uz vienkāršiem piedzīvojumiem vien pavilktos. Bērnu dienās atzītu par ne sliktāku kā Zentas Ērgles “Mūsu sētas bērni”.

Slepenais jūras ceļš by Leonids Platovs

Slepenais Jūras ceļš

Laiku pa laikam man “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā gadās sastapties ar grāmatu, kuru es ne tikai nekad neesmu lasījis, bet arī redzu pirmo reizi. Tas nozīmē, ka manās bērnu dienas bibliotēkās šī grāmata nebija atrodama. Tādēļ tagad ir pienācis tas brīdis, lai labotos.

Bet sākas viss ar vienkārši – ar torpēdkuteru vienības vadītāju Šubinu, kurš šērās ierauga dīvainas zemūdens gaismas. No sākuma viņu neviens neņem pa pilnu, karš, stress un citas lietas, taču laika gaitā šādi novērojumi akumulējas, un par lietu ieinteresējas arī izlūki. Autors gan ilgi netur pretspēlētājus zem pūra, un drīz vien gaismā tiek izvilkts pats zemūdens komandieris Cvišens, profesionāls diversants ar savu miroņu komandu. Vīriem, kurus oficiāli valsts ir pasludinājusi par mirušiem, bet kuri ir dzīvāki par dzīviem. Šiem vīriem nekāds noziegums nav šķērslis, lai tikai garantētu fīrera uzvaru pār pasauli.

Tēvijas kara uzvara Sarkanajai armijai nenācās viegli, savs nopelns tajā bija arī Baltijas flotes jūrniekiem, kuri varonīgi aizstāvēja Ļeņingradu cīnoties pret hitleriešiem. Taču karā ne visu izšķir frontālas sadursmes, liela nozīme ir izlūkiem un diversantiem. Kara gados pa Baltijas jūru klīst kāda dīvaina vācu zemūdene “Klīstošais holandietis”. Oficiāli tā ar visu komandu ir gājusi bojā jau kara sākumā. To pavada stāsti par diversijām, par stratēģisku materiālu piegādi un svarīgu personu pārvadāšanu. Karš jau ir pagājis, bet zemūdens noslēpums ir palicis neatklāts, neskatoties uz akadēmiķa Gribova centieniem to atklāt. Parādoties jauniem faktiem, lieta pēkšņi iegūst jaunu perspektīvu, un izmeklēšana izkustas no vietas.

Mūsdienās šādu grāmatu saīsinātu uz pusi un iznāktu labum labais trilleris. Atliktu vien izmest ārā ideoloģiskās atkāpes, un garās prelūdijas pašiem notikumiem. Taču sešdesmitajos tā neviens nerakstīja, karš nudien nedrīkstēja izklausīties pēc dēku stāsta, kur visu paveic atsevišķs varonis, tas noniecinātu pārējo ieguldījumu kopējā lietā un apietu virspavēlniecību. Tāds izklāsts nekur nederētu, tādēļ stāstam tiek vilkts līdzi viss komandējošais sastāvs. Te katrs dara savu darbu un kopā sanāk varoņdarbs. Uzvara karā ir svarīgāka par kaut kādas tur vientuļas zemūdenes vajāšanu, noslēpums protams ir interesants, taču ne tik ļoti, lai tā atklāšanai izdalītu speciālus resursus, laiks visu noliks savās vietās. Tādēļ noslēpums tiek risināts ļoti gausi un brīdī, kad pienāk lielais fināls, lasītājs jau ir noguris no lapaspušu skaita un arī fināls, būsim godīgi, bija aktuāls tikai sešdesmito gadu sākumā.

Grāmatas centrālā ideja ir karus kurina kapitālisti un rūpnieki, viņiem ir vienalga kam pārdot ieročus, viņus neinteresē cilvēku dzīvības, bet nauda. Lai iegūtu peļņu viņi ir gatavi sadarboties pat ar ienaidnieku. NATO ir šādu kapitālistu izveidota alianse, kas balstās nevis uz kopējām interesēm, bet uz savstarpēju šantāžu un kompromatiem vienam pret otru. Skaidrs, ka uz šādiem pamatiem veidota struktūra ilgi nepastāvēs, un imperiālisti drīz vien ķersies viens otram pie rīkles. Skaidrs, ka tikai PSRS ir tā valsts, kurā cilvēks ir vissvarīgākais. Autors dod cerību, ka arī kapitālistiskajās valstīs strādnieki sacelsies un nometīs savas važas, par to liecina nedaudzie britu un somu tēli, kas piesaukti grāmatā. Papildus izvērsta konspirāciju teorija par Hitlera pēdējām dienām. Hitlers, lai ar bija izsities par plēsoņu virsvadībā, nebūt nebija rēķinājies ar tādu lielā kapitāla alkatību un vēlmi upurēt savējos, lai tikai paliktu pie siles.

Kopumā tāds lēnais trilleris, kas ietver kara un pēckara gadus. Lieku 8 no 10 ballēm, nevaru teikt ka nepatika, lasījās ļoti labi, un vienmēr ir interesanti palasīt tā laika ideoloģijas piesātinātus tekstus. Šo grāmatu lasot ieteiktu klausīties U96 dziesmu Das Boot:

“Techno
Emergency

Maximum velocity
Und tanzen …”.

 

The Rising (The Alchemy Wars #2) by Ian Tregillis

The rising (dec)

Kopš izdevniecība Prometejs izdeva Tregillisa Asinzāles triptihu, es sev atklāju ļoti labu alternatīvās vēstures rakstītāju. Alķīmiķu karu pirmo grāmatu The Mechanical es aprakstīju jau pērnā gada martā. Šo grāmatu dabūju laicīgi, bet uz lasīšanu nu nekādi nespēju saņemties. Vienmēr atradās kāda grāmata, kas aizlīda rindai priekšā. Bet nekas, janvārī pienāca arī šīs kārta.

Kā jau tas bija sagaidāms, stāsts ir veltīts atbrīvošanās karam. Holandieši zem sava Orandža troņa ir savākuši visu pasauli. Viņi ir dominējošā nācija visa pasaulē. Holandiešu hegemonija neaptver vien pāris teritorijas. Tās, kuras nav piemērotas dzīvošanai un tās, kurās valda Jaunā Francija.

Jax ir aizbēdzis no saviem vajātājiem, tas nebija viegli, taču brīvība ir tā vērta. Viena lieta ir, ja tavu gribu apspiež Pulksteņmeistaru ierobežojumi, kas dedzina prātu, otra, ja vari doties, kur acis rāda. Šādam dumpīgam klakerim jau nemaz nav daudz tādu vietu, viņa mērķis ir karalienes Mabas zemes. Tajās mītot brīvie klakeri, kuriem nav saimnieku un pavēļu. Arī šajā grāmatā Jax ir centrālais personāžs diskusijā par brīvo gribu un par to, kas ir brīvība vispār. Jax sākumā domā, ka atbrīvojoties no saimnieka, viņš kļūst pilnīgi brīvs, un nekas viņu vairs nespēs pakļaut. Taču brīvība uzliek arī pienākumus, viņš varētu atriebties visiem cilvēkiem, varētu censties atbrīvot citus savas nelaimes brāļus, varētu gāzt Pulksteņmeistarus. Taču katra šāda rīcība radītu noteiktas sekas, un tikai vienīgi viņš var izvēlēties savu ceļu. Varētu teikt šajā jomā Jax ir revolūcijas iespējamais vadonis, taču viņu šī loma absolūti nesaista. Taču ir lietas, kuras izdarīt var tikai viņš.

Berenise – iepriekš galvenā Jaunās Francijas spiedze. Taču nu viņai pienākuši grūti laiki. No savas valsts viņa ir patriekta, nonākusi Pulksteņmeistaru gūstā. Taču gūsts un padzīšana nenozīmē, ka viņa var aizmirst savu valsti. Valsts tevi var nodot, bet tu valsti – nekad! Pat bezizejas situācijā viņa vāc informāciju, kas, ja paveiksies, var noderēt. Viņai šī lieta padodas ļoti labi, un šķiet, ka viņas rokās nonāk noslēpums, ar kura palīdzību būtu iespējams izmainīt spēku līdzsvaru pasaulē. Pulksteņmeistari savus noslēpumus nevienam neizpauž, taču tas tā nebija pirmsākumos. Tad Pulksteņmeistari nebija apvienoti ģildēs, un dažs labs bija nopietns eksperimentētājs, kas nepakļāvās industrijas standartam, tādēļ pasaulē joprojām ir atrodi artefakti, kuri ļauj izprast klakeru būtību un pat izmainīt tos. Kā varone Berenise ir ciniska ideāliste, viņas intereses tiek pakārtotas valsts interesēm, un viņa par karali ir gatava atdot dzīvību. Protams, ja vien tas kaut kā palīdzētu karalim.

Kapteinis Hugo Longčamps ir Rietum-Marseļas aizstāvības organizētājs. Jaunās Francijas galvaspilsēta jau daudzas reizes ir atsituši Oranžā troņa uzbrukumus, taču šoreiz holandieši ir ķērušies lietai klāt pa īstam. Neglābs pat slavenā franču ķīmija, visa Jaunā Francija ir iespiesta pēdējā citadele, un skaidrs, ka ienaidnieks gūstā nevienu neņems. Hugo ir īstens karavīrs, viņš nepadodas pat, ja kauja ir zaudēta, jo vienmēr var nedaudz atkāpties un pārgrupēties. Visa viņa dzīve sastāv no šādas atkāpšanās un pārgrupēšanās, jauniesauktie ir totāli muļķi. Lai gan ko tur, pat veterāni neko nespēj padarīt klakerim, kas ticis uz mūra. Cīņas iznākums ir izlemts jau brīdī, kad Francijas valdības atliekas nodibināja Jauno Franciju Amerikā. Taču tas nenozīmē, ka Hugo piedurknēs nebūtu paslēpti pāris trumpji.

Grāmata ir aizraujoša, ko gan citu varētu sagaidīt no atbrīvošanas kara apraksta? Nevar gan zināt, kurš kuru vēl īsti atbrīvos, bet tas jāizlasa pašiem. Pasaule ir perfekta ar detalizāciju un izstrādātiem pamatkonceptiem. Autors joprojām pieturas pie reālisma, jo šī ir tikai alternatīvā vēsture. Tādēļ lasot šķiet, jā, ja kāds būtu izdomājis klakerus, tad, iespējams, viss tā arī notiktu. Tagad visi runātu holandiski no pola līdz polam. Man joprojām patīk autora izgudrotā alternatīvā vēsture un tās pagrieziena punkts, kura notikumi tiek izstāstīti šajā triloģijā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domājoši mehānismi ar apspiestu brīvo gribu, ētisko robežu izsmērēšana mehanizējot bioloģiskus cilvēkus un vēl pāris Pulksteņmeistaru noslēpumi, tas viss padara šo grāmatu par izcilu pirmās turpinājumu. Noteikti izlasiet, patiešām laba. Pats nepacietīgi gaidīšu nākamo daļu, šīs grāmatas beigās bija nodrukāta pirmā nodaļa, un tā patiešām bija iespaidīga. Beidzot uzzināsim par Pulksteņmeistariem no pašiem Pulksteņmeistariem.

Vilka stunda by Andrjus Tapins

vilka stunda

Sākšu ar stāstu par to, kā ieguvu šo grāmatu. Par tās iznākšanu es zināju vismaz pāris nedēļas iepriekš. Kaut kur internetos biju dabūjis informāciju. Vēl jo vairāk, es biju atspēries apmeklēt grāmatas prezentāciju, tikšanos ar autoru un izmantot iespēju grāmatu iegādāties par puscenu. Jā, atlaide strādā arī uz mani. Ierados uz pasākumu ar nokavēšanos, un uzrādot “Lord of the rings” grāmatu atklājās, ka man vajadzēja nest Jumavas izdoto. Taču tūlīt pat tiku iepriecināts, ka ir pieejami vēl brīvie eksemplāri, un tā tiku pie grāmatas par baltu velti un bonusā vēl novēlējumu no autora.

Rit 1905. gads Viļņas brīvpilsētā. Šajā pilsētā debesīs lido milzīgi dirižabļi, uz ielas sauli aizklāj rūpnīcu radītais piesārņojums, šaubīgos krogos spiegi tirgojas par slepeniem rasējumiem, pilsētas bijušie īpašnieki vēlas atgūt varu pār zaudēto, taču pilsētas piedzīvotāji pie šī visa jau ir pieraduši un īpaši nesatraucas, gan jau viss nokārtosies. Viļņas legāts Sudrabs ir tas, kuram ir jānodrošina tas, lai viss nokārtotos. Iesākumā ir jāatrod kāda rūpnīcas strādnieka slepkava, nebūs lāgā, ja Alianses galvu sanāksmes laikā pa ielām mētāsies sakropļoti līķi un slepkava staigās uz brīvām kājām. Mila savukārt vēlas aizbēgt no saviem vajātājiem Atdzīvinātājiem – tie nez kādēļ ir iedomājušies, ka tieši viņai ir izdevies radīt mākslīgas būtnes ar saprātu.

Jāatzīst, ka leišiem vismaz stīmpanka ziņā ir izdevies latviešu autorus pārspļaut, viņam ir izdevies izveidot pasauli, kas atbilst visiem žanra parametriem. Pie tam autors ir papūlējies, lai šī alternatīvā vieta būtu lasītājam tuva un saprotama. Ja Parīzi, Ņujorku vai Londonu pārvērst par Viktorijas laikmeta tehnoloģisko revolūciju citadeli ir pavisam viegli, jo tās savulaik bija tehnoloģisko izgudrojumu citadeles, tad ar Viļņu nav tik vienkārši. Taču, ja pacenšas, tad var, tādēļ autors ir izgudrojis Aliansi, Rotšildu korporācijas biznesa un investīciju projektu, kur bagātie baņķieri ir ieguvuši pārvaldīšanas tiesības daudzās Eiropas pilsētās. Šīs pilsētas ir izgudrojumu centri un industrializācijas dzinējspēks. Kā jau alternatīvajai pasaulei pienākas, te maģija iet kopsolī ar mehānismiem.

Vilka stunda 2

Ja es gribētu piesieties pie tehnoloģiju attīstības vēstures, lāgā nebūtu kur. Autoram ir zināma nojausmas, kā viena tehnoloģija rodas no nākamās, viņš arī lielākoties ieskicē galvenos virzienus, ļaujot lasītājam nonākt pie detaļām pašiem. Līdz ar to nevietā nav piesaukts kāds no kopējā fona ārā lecošs sakausējums vai metāls. Tie paši autonomie robotiņi, kas šiverē stāstā, autors necenšas aprakstīt visos sīkumos viņu darbības principus, pietiek, ka viņi ir. Papildus pluss ir tas, ka autoram nudien ir sapratne par piektā gada politisko situāciju, nav nekādu anahronismu, pat ne no alternatīvās vēstures viedokļa, kurā “var notikt jebkas”. Ar jebko var attaisnot tikai slinkumu un sasteigtību, te nekas tāds nav novērojams. Par pasauli vien es būtu gatavs likt 10 no 10 ballēm.

Sižets vairāk atsit jauniešu literatūras standartu, piedzīvojumiem pilns detektīvs ar daudzām sazvērestībām, kas notiek gandrīz tepat kaimiņos. Ir politiskās intrigas, anarhisti, revolucionāri, reliģiskie fanātiķi. Ir vairākas sižeta līnijas, kur vienā legāts Sudrabs nodarbojas ar kriminālizmeklēšanu, pie reizes parādot Viļņu kā gandrīz dzīvu organismu. Pilsēta nav idealizēta, te ir pilns ar nabagiem, ar no realitātes atrautiem pilsētas tēviem un apziņu, ka šādas brīvpilsētas ir tikai eksperiments, kas notiek tikai pateicoties Krievijas Imperijas bēdīgajam stāvoklim. Taču tēvzeme savas zaudētās pilsētas nav aizmirsusi, un te sākas politiskās sabotāžas līnija, kurā Krievijas aģenti ar provokāciju palīdzību cenšas atgūt kontroli pār atdoto teritoriju. Ir arī Milas līniju par jaunkundzi, kas no Prāgas atgriežas savā bērnības pilsētā. Atgriešanās vairāk ir bēgšana, un aizbēgt no sevis arī nemaz nav tik viegli, šī nosacīti būtu romantiskā grāmatas sastāvdaļa.

Grāmatas varoņus nevar saukt par ļoti noslīpētiem, taču pārmest viņiem klišejisku uzvedību arī būtu grūti. Viņi ir labi izveidoti un atmiņās paliekoši, ja lasītājs ir cītīgs, viņam izdosies daudz ko par viņiem atklāt. Beigas bija nedaudz atrautas, un lielais noslēpums vismaz man tik noslēpumains nemaz nelikās. Reizēm pat šķita, ka autors proponē vispasaules žīdmasonu sazvērestības idejas, iespējams, pozitīvi, bet tai pat laikā nedaudz dīvaini.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Fantāzijas cienītājiem noteikti iesaku izlasīt, darbs nudien ir aizraujošs, autors spēj gan pieturēties pie pasaules aprakstīšanas, gan virzīt uz priekšu sižetu. Diezgan labs stīmpanka piemērs, un cerams, ka arī nākamās autora grāmatas iznāks latviski.

Četri tankisti un suns by Janušs Pšimanovskis

Četri tankisti un suns

Lēni graužos cauri “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas plauktam. Jāatzīst, ka biju cerējis, ka šī lieta man ies uz priekšu ātrāk, taču, šķiet, ka viena grāmata nedēļā no šīs sērijas ir ieteicamais maksimums. Šoreiz nolēmu izlasīt sērijas apslēpto dārgakmeni, grāmatu, kura pāris paaudzēm noteica suņu vārdu topu, radīja kulta seriālu izspiežot no paplānās grāmatiņas divdesmit vienu sēriju!

Janeks – parasts poļu puika, kuru kara sākums ir aiznesis uz Sibīriju, māte mirusi, tēvs gājis bojā Vesterplatē. Dzīvo pie vietējā mednieka un nodarbojas ar vietējās faunas iznīcināšanu prasmīga vietējā vadībā. Janekam ir suns Šariks. Kad līdz Sibīrijai nonāk ziņa, ka poļu brīvprātīgie veido karaspēku, lai atbrīvotu no fašistiem savu dzimteni un atdotu visu zemi darbaļaudīm, Janeks, neskatoties uz saviem 15 gadiem, nav apturams, viņš dodas uz fronti.

No vienas puses grāmata ir tipisks Lielā Tēvijas kara stāsts par puiku karavīru, kurš mīl savu dzimteni, ienīst fričus un cenšas atrast savus radiniekus. Viņā mīt cerība par pasauli, kurā nebūs nedz kara, nedz bada. Tādu, kurā visi dzīvos laimīgi un nebaidīsies par savu nākotni. To visu var saprast. Var saprast arī to, ka, kamēr viss tā nav, nevajag spriedelēt, bet jāņem rokās šaujamais un jābliež nost ienaidnieks, neskatoties un nedomājot, vai tas ir labs vai slikts cilvēks. Tankā ir nolasījusies internacionāla komanda. Semjonovs, Padomju Armijas pārstāvis, kuram jāatbild par brālīgo tautu sagatavošanu kaujas apstākļiem, gruzīns Grigorijs Saakašvili – izbijis traktorists un tankists, Jeļeņs un Janeks divi poļi, kas atbrīvos savu tēvzemi. Nu un vēl Šariks, kas piedod stāstam kolorītu.

No otras puses autors absolūti neko nejēdz no Polijas jaunāko laiku vēstures. Gan jau, ka zināja, taču vadījās pēc tā laika partijas līnijas un uzrakstīja smuku propagandas darbu par to, kā, brālīgo valstu atbalstīti, viņi atbrīvoja Poliju no fašistiem. Viņam nekas nav zināms par to, kā Poliju kara sākumā Vācija un Padomju Savienība draudzīgi sadalīja. Tas viss autoram kaut kā izčibējis no atmiņas un tādēļ neskatoties uz stāsta visnotaļ labo kvalitāti, es visu to pasākumu nespēju uztvert nopietni.

Grāmatas galvenie trumpji ir Janeks un Šariks. Pēckara un Aukstā kara laikā militarizētā sabiedrībā pusaudžiem diezgan augstu kotējās iespēja cīnīties savā tankā par taisnību pasaulē. Janeks ir visu šo sapņu piepildījums. Nav pat piecpadsmit gadi, bet jau skraida riņķī ar ložmetēju, šauj nost vācu snaiperus, gāž lidmašīnas un sašauj Panteru (tas tāds vācu tanks). Tas nekas, ka nedaudz kontuzēja, toties viņam ir divas meičas – radiste un medmāsa, kas priekš pusaudža nudien nav slikti. Tālāk par bučošanos gan neviens netiek, karš taču!

Šariks – suns visnotaļ apsviedīgs radījums, var gan šalli atnest, gan motora detaļu. Nebaidās no apšaudēm un kalpo gan kā briesmu paziņotājs, gan kā stāsta virzītājs. Šarikam ar’ kaut kas ir pret fašistiem un zaglīgiem pavāriem, taču visādi citādi normāls suns. Suns jau arī pusaudžiem savulaik bija iPad vērtē, gan jau ka mūsdienās arī suns vēl savu vērtību nav zaudējis. Šariks ir uzticams draugs, nekad nepievils. Mūsdienās gan Janeka un Šarika savienība izskatās kaut kas no druīdu klases varoņa arsenāla. Tācu te nav nekāds RPG, te ir alternatīvā vēsture. Nedaudz nomaitekļošu – Šarika karjera bija ļoti veiksmīga.

Grāmatai lieku 5 no 10, nekas īpašs jau nav, varbūt pat labāk nekā biju gaidījis. Lasot grāmatu neko daudz neieguvu, ja neskaita kārtējo piemēru tam, kā pareizi rakstīt propagandu pusaudžiem. Ja skatāmies no mūsdienu viedokļa – bērni-karavīri, ar tiem tagad lepojas tikai Āfrikā. Četri tankisti un suns noteikti patiks tiem, kuri nebaidās no klaustrofobijas, nav nekas pret teļa lieluma spalvainu draugu pagalvī, gulēšanu uz šāviņu kastēm. Patīk sasvīdušu kājautu smārds, kas eleganti sajaucas ar bezdūmu pulvera un slapja suņa smaku. Lasot fonā iesaku klausīties kādu dziesmu par Vislu, vēlams poļu valodā. Paralēli noteikti jāstudē T-34/76 modifikācijas tanka uzbūve, lai orientētos situācijā, sevišķu uzmanību pievēršot motortelpai. T-34/84 sadaļu var droši šķirt pāri mūsu varoņi cīnās tikai vienā tankā.

The Folding Knife by K.J. Parker

The Folding Knife by K.J. Parker

Šo grāmatu izlasīšanai man stipri rekomendēja Andris, nu tā, ka iedod grāmatu rokās un saka – izlasi! Nebija jau tā, ka klāt ķēros uzreiz, nomarinēju vismaz mēnesi savā lasāmo grāmatu rindā. Bet tad vienu dienu saņēmos un izlasīju.

Basso Lieliskais. Basso Dižais. Basso Viedais. Vesani Republikas Pirmais pilsonis ir neparasts cilvēks.

Viņš ir nežēlīgs, viltīgs, un, galvenais, veiksmīgs. Viņš savai tautai nes bagātību, varu un prestižu. Bet reizē ar varu nāk nevēlama uzmanība, un Basso ir jāaizstāv savu valsti un sevi no ārvalstu un iekšējiem draudiem. Svarīgu lēmumu pārpilnā dzīvē, viņš ir kļūdījies tikai vienu reizi.

Ar vienu kļūdu var būt pietiekami.

Sākšu uzreiz ar slavas dziesmām, tieši šādai ir jābūt grāmatai, kas stāsta par alternatīvo vēsturi. Interesantai, ar pasauli, kas it kā ir līdzīga mūsējai un tai pat laikā vietām radikāli atšķiras, tāda, kurai nevar noteikt mirkli, kad pasaules vēsture ir aizgājusi savu ceļu. Liels uzsvars tiek likts tieši uz ekonomiskajām niansēm, ir arī politiskās intrigas, bet katram ir skaidrs, ka tās tieši izriet no ekonomikas. Man gan pagāja zināms laiks līdz es aptvēru, ka Vesani Republika nav tieša kopija kaut kādai Dženovai vai Venēcijai. Jo dažas lietas te ir pārāk modernas Ziemeļitālijas tirgotāju brīvpilsētai. Un tas jau nebūtu es, kas nesāktu pukstēt par autora nolaidību, pielietojot laikmetam neatbilstošas teorijas un izgudrojumus. Tas gan bija līdz brīdim, kad izlasīju, ka vietējā ticība balstās uz Neredzamo Sauli, nevis Dievu to kungu. Tad biju ar mieru piedot visu gan IS-LM makroekonomiskā modeļa pielietošanu, gan slimību izcelšanās teorijas pāragru ieviešanu.

Grāmatas centrālais tēls ir Basso Lieliskais. Un viņš patiesi ir lielisks, nevar teikt, ka viņš būtu pilnīgi amorāls, bet laba biznesa dēļ viņš ir gatavs uz visu. No agras bērnības viņam viss vienmēr ir izdevies. Pilnībā apguvis banku zinības, politikas nianses, ieguvis spēju skatīties uz lietām globāli, viņš savā dzīvē ir izvirzījis vienu mērķi – padarīt Vesani Republiku par varenu spēku pasaulē. Uz to viņu mudina gan Austrumu Impērijas varenības pieaugšana, gan vēlme nodrošināt labu dzīvi savam māsasdēlam Bassano. Puika ir viens no viņa retajiem draugiem, un tā kā pagātnē viņam ir gadījies nodarīt pāri savas māsas ģimenei, viņš vēlas kompensēt to ar labiem darbiem.

Basso ir laba ilustrācija cilvēkam, kurš savu dzīvi ziedo lielākajam labumam. Viņa ekonomiskās programmas ir netiešas un nesola visiem pārticību uzreiz, taču nodrošina, ka neviens necieš badu. Tai pat laikā viņu neviens nelinčo, kā tas ir gadījies iepriekšējiem reformatoriem. Un, protams, ja jau esi Pirmais Pilsonis, tad tas paver lielas iespējas arī personīgā labuma vairošanai. Un kas var būt labāk, kā palikt bagātākam un ļaut savai pilsētai palikt bagātākai. Mūsdienās ne visās valstīs šādā situācijā saskatītu interešu konfliktu, Latvijā jau nu noteikti ne. Tad nu arī Basso ir tāds labais pilsētas rātskungs, kurš nezog visu uzreiz, bet dalās ar pilsētas ļaudīm. Un ja pilsētai pietrūks nauda, nav problēmu, Basso aizdos. Un ne jau sev viņš rauš, nauda ir tikai instruments, kā panākt Vesani Republikas varenību. Šajā ziņā Basso ir ideālists, viņš grib atstāt pasauli labāku. Jā, viņš pieļauj, ka viņa metodes nav tās godīgākās, bet ieliekot stiprus pamatus viņa pēcnācēji spēs būt gan bagāti, gan godīgi, plaukstošas Republikas pārvaldnieki.

Šajā lietā Baso var paļauties tikai pats uz sevi un pāris draugiem. Māsasdēlu Bassano, gudrs puika, bet nav radīts smagai dzīvie, tas ir viņa izvēlētais mantinieks. Bijušajam vergam un finanšu ģēnijam Antigonus. Tas ir iemācījis Basso visu par finansēm un labi jūt starptautiskās tirdzniecības drēbi. Un vēl ir ģenerālis Aelius, karavadonis teorētiķis, kuram netrūkst zināma deva attapības un izveicības. No šiem cilvēkiem ir atkarīga Vesani Republikas labklājība. Ir jau, protams, arī ienaidnieki, bet tas ir sīkums, iekšējie visi ir parādā Basso bankai, ārējiem pietiek savu problēmu.

Patika stāsta izklāsta maniere, autors jau pašā sākumā pavēsta, kā beigsies Basso karjera pēc četrdesmit gadiem. Atklās, ka viens viņa lēmums būs viņam liktenīgs. Neskatoties uz smago maitekli jau pašā sākumā,  grāmatas lasīšana sagādā patiesu prieku, es visu laiku centos uzminēt, kura tad ir tā liktenīgā kļūda. Skatījos ar aizdomām uz katru Basso lēmumu, un teikšu godīgi – neatšifrēju. Viņš visu izdarīja pareizi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Vienu balli noņēmu nost par beigām, tās bija iznākušas tādas nedaudz neveiklas, jo beigu Basso pārāk atšķīrās no grāmatas vidusdaļas Basso. Esmu drošs, ka kaut kad pie šī autora darbiem atgriezīšos. Un ja kaut kur izlasāt, ka šī grāmata ir pilna ar politiskām intrigām, neticiet, tās tur ir, bet tas nav grāmatas centrālais temats.

PS. Te atrodams Andra apskats par šo grāmatu.

%d bloggers like this: