Navigate / search

Harka – virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Harka - virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Uz Lielās lācenes cikla pirmo grāmatu es acis metu jau sen – kopš sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas uzsākšanas. Pēdējo divu gadu laikā no plaukta esmu viņu ņēmis kādas desmit reizes, lai uzsāktu lasīšanu, un katru reizi nolicis atpakaļ, jo negribējās lasīt divsimt lapaspušu biezu bērnu grāmatu, nez vai tik plāna maz skaitās grāmata? Bet nu dodoties atvaļinājumā sapratu, ka lidmašīnā tāda fiksi lasāmā grāmata būs pašā laikā.

Harka ir dakotu cilts virsaiša dēls. Bērnību viņš pavada apceļojot savas cilts teritorijas. Dakoti ir mednieki, viņi ceļo no vienas vietas uz otru, cīnās ar vilkiem, lāčiem un citām ciltīm. Lielākoties viņi dzīvo pusbadā, reizēm vainīgi ir vilki, reizēm naidīgie kaimiņi. Bet nu uz apvāršņa ir parādījies jauns spēks – garie naži, bālģīmji, kuri aizkavē bizonu ierašanos, kuri pārdod ugunsūdeni un šautenes. Spēku balanss ir izmainījies, Harkam būs jāiemācās dzīvot jaunajā realitātē.

Bērnībā šo grāmatu biju lasījis un turpinājumu ar’. Trešo cikla grāmatu latviski neviens, šķiet, tā arī nav izdevis, bet es par to nesēroju. Lasot indiāņu stāstu pieaugušā vecuma mani pārņēma divējādas sajūtas. Nav vairs tā bērnu dienu entuziasma, kad stāstam milzu bonusu deva vien indiāņu pieminēšana. Nu es esmu salasījies daudz par baltā cilvēka liekulību un vēstures grāmatas, lai varētu puslīdz droši apgalvot, ka autores indiāņi apdzīvo kaut kādu mītisku pasaku zemi, kurai ar realitāti ir maz sakara.

Grāmatas pamatideja ir “noble savage” tēmas attīstīšana. Indiāņi, lai ar’ kādi, ir pašpietiekami savā vienotībā ar dabu. Un tad atnāk baltais cilvēks, kurš visu izposta, atrauj tos no dabas un pamet zem civilizācijas riteņiem. Harkas cilts visu laiku ir dzīvojusi baltos neredzot un par to īpaši nesatraucoties. Dakotu lielie vīri ir noslēguši vienošanos, ka dakotu zemes paliks dakotiem. Tagad tik atlieku uzmanīt, lai dakotu lielais noslēpums nenokļūtu bālģīmju rokās. Lielais noslēpums ir zelts, un pat muļķim ir skaidrs, ka tie zelta dēļ neskatīsies uz nekādiem līgumiem. Tā nu Harkas tēvs glabā noslēpumu, kaujas ar kaimiņiem un gaida bizonus. Cilts burvis no baltajiem īpaši nebaidās, viņš grib izmantot to noslēpumus savā un savas cilts labā. Virsaitis ir par izolacionismu, un tā viņi tur peras. Bet stāstā tam nav nekādas nozīmes, jo autore nevij nekādus gudros stāsta pavedienus un nerada kopsakarības. Viņa entuziastiski stāsta par indiāņu dzīvesveidu un tad pēkšņi iemet tajā bālģīmjus.

Tas viss rada tādu komisku cilts atveidojumu, kura ir īsti nelaimes putni. Daļu no vīriem sakož vilki. Tad seko episkas bizonu medības, kurā sabradā vienu no virsaišiem. Nemaz nerunāšu par dižajām lāču medībām, kur vīri aiziet nebūtībā viens pēc otra. Salīdzinot to ar cilšu plēšanos, nākas secināt, ka vilki un lāči ir viena varena cilts. Baltie cilvēki, kā jau teicu, parādās epizodiski, lai ar viltu apkāstu dabasbērnus un piedzirdot izkrāptu senču noslēpumus. Vienu vārdu sakot, ne sliktāk kā tas stāsts par lībiešu virsaišiem, šķūni un vācu bruņiniekiem.

Par varoņiem ir grūti ko pateikt, tos atšķir tikai vārdi un zirgu skaits. Harka ir vienīgais, kurš kaut cik atšķiras no pārējiem. Bet ir standarta godīgais, izveicīgais, apķērīgais un vislabākais indiāņu puika. Īsts vilku nāve. Acīgs kā velns un nebaidās konfliktēt ar garu pasaules zinātājiem. Tipisks klišejisks indiāņu puika, kurš ļoti labi iederas savā klišejiskā indiāņu ciltī.

Neskatoties uz visu saraustīgumu, naivumu man joprojām stāsts ir palicis siltā atmiņā, un pārlasīšana neko daudz nemainīja. Lieku 7 no 10 ballēm. Labs pusaudžiem domāts indiāņu stāsts. Lasot atstāja spēcīgu liesa suņa pēcgaršu, kuram pa virsus uzkosta ar zelta tīrradni nosista forele.

Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal by Christopher Moore

Lamb A Novel

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja Lasītāja. Tas, kā viņa ir uzokšķerējusi manu vājību uz Jēzus dzīvesstāstiem to visdažādākajās izpausmēs, man ir palicis noslēpums. Bet izlasot anotāciju vien, es sapratu, ka lasot šo grāmatu varēšu beidzot izmantot visas manas Vecās derības un Jaunajā derībā neiekļauto evaņģēliju zinības. Nomarinēju grāmatu veselu gadu, taupīju brīdim, kad būšu izlasījis ko tik vāju, ka tas man būs atsitis lasītprieku. Tāds brīdis pienāca izlasot par velotrekistu nacistu Vācijā.

Kad gan kaut kas labs ir nācis no Nācaretes?

Par Jēzu un silīti mēs visi zinām, nedzīvojam jau padomju laikos, kad uz baznīcu nevarēja iet. Taču cītīgākie Bībeles lasītāji būs pamanījuši, ka ar Jēzus bērnības aprakstiem grāmatu grāmatā ir pavisam švaki. Jā, divpadsmit gadu vecumā viņš manīts diskutējot ar mācītiem vīriem kādā templī, taču tas arī viss, pēc tam viņš parādās jau pieaudzis un dodas pie sava pustrakā brāļa, lai tas viņu pabāztu zem ūdens. Dieva dēla zudušie gadi ir jautājums, kas nodarbinājis daudzus teologus, kanonā neiekļautie evaņģēliji šo to izgaismo, bet kurš gan ticēs, ka mazais Jēzus dusmu uzplūdā nogalējis citus bērnus labākajās Elijas tradīcijās? Skaidrs, ka neviens, tādēļ ir jāmeklē īstais evaņģēlijs, Biffa evaņģēlijs. Šajā evaņģēlijā ir brīnumi, ceļojumi, seksīgas sievietes, maģija, dziedināšanas, dēmoni, jogi, mirušo atdzīvināšanas un kung-fu. Vienu vārdu sakot, viss no trīspadsmit līdz trīsdesmit gadiem.

Biffs ir parasts ebreju puika, kura sapnis ir kļūt par ciema idiotu, tas darbs kaulus nelauž, visādi citādi viņam būtu jāmācās par akmeņkali. Viņam ir arī pustraks draugs Džošua, kurš apgalvo, ka esot Dieva dēls. Džošua tēvs Jāzeps uz šo lietu skatās skeptiski un domā, ka pie vainas ir viņa sieva, kas puiku tikai pavedina uz maldiem. Labi, ka viņu pārējie bērni ir normāli. Biffs ir lāga puisis, kas sava drauga labā ir gatavs uz visu, pat ja tā ir visa naudas notriekšana ar maukām, eksperimentējot ar grēku. Dieva dēls jau pats neko tādu nevar darīt, bet kā var sprediķot par grēku to nezinot? Te talkā nāk Biffs, jo viņam ir pieredze ar grēkiem un savam draugam jau var izstāstīt.

Džošua ir arī pārāk naivs, lai iedziļinātos ikdienas lietās. Viņa prāts ir aizņemts ar daudz augstākām lietām. Domājiet – sprediķi tūkstoš cilvēkiem var noorganizēt improvizējot. Paskatieties uz mūsu piketiem, ja nav organizācijas – nav cilvēku! Nopietnām manifestācijām ir nepieciešami Biffa tipa cilvēki, kuri palīdz un rada pamatu cilvēkiem pulcēties. Vai arī ceļojums uz Indiju, tas nav tik viegli kā varētu domāt. Vai kāds Dieva dēlam liks ārstēt kamieļa aizcietējumus ar kaltētiem tritoniem, tādēļ jau ir draugi, kas ir praktiski cilvēki.  Biffs uz pasauli skatās racionāli un īsti Džošua izredzētībai līdz galam netic, neskatoties uz brīnumiem un eņģeļiem. Jo ir viena liela problēma, pats Džošua viņam ir atzinies, ka Dievs neatbild uz viņa lūgšanām, un viņam ir plāns, kā viņam likt sevi uzklausīt. Bet šo stāstu mēs visi zinām.

Nezinu, kā šo grāmatu ir lasīt kristietim, iespējams, tā būtu viena vienīga zaimošana. Tā teikt, Dieva vārda nelietīga zaimošana. Te gan jāskatās, cik dziļas ir viņa Bībeles zināšanas. Nebrīnītos, ja kāds viņu izlasītu arī kā patiesu evaņģēliju. Tagad jau tādi nestandarta evaņģēliji nāk ārā no katra sevis cienoša sektanta. Taču man kā nekristīgam cilvēkam likās ļoti laba tēmas izvēršana uz humoristisko pusi, lai gan ar visnotaļ pamācošu pieskaņu. Grāmata ir no tām, kad ir grūti atrauties, autora pašmērķis nav bijis visu padarīt smieklīgu līdz absurdumam, un ne visas lietas pasaulē ir smieklīgas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas uz reliģiskām lietās spēj paskatīties ar humoru un neapvainoties. Grāmatas mērķis nav izšaubīt kāda ticību vai pārbaudīt tās stiprumu. Tas ir stāsts par īstiem draugiem.

Kristāls un naži by Herberts Fridrihs

Kristāls un naži by Herberts Fridrihs

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju man vairs nav palikusi nekāda lielā izvēle. Šoreiz grāmatu no plaukta izvilku vadoties pēc principa – ņemšu to, kuru es nemaz negribu lasīt. Beigās gan izlēmu neriskēt un paņēmu citu nefavorītu. Grūti jau spriest par grāmatu tikai pēc nosaukuma un vāka bildes, taču šī grāmata mani neuzrunāja pat pusaudža gados, kaut kāds vīrs ar divriteni. Bija skaidrs, ka tas ir kaut kas garlaicīgs, tādēļ grāmata līdz šim brīdim bija saglabājusies nelasīta, ideālā stāvoklī, kā no tipogrāfijas saņemta. Labi, tikai švakais padomjlaiku papīrs bija nodzeltējis.

Jāatzīmē, ka arī grāmatas iekšvāku anotācija nemudina uz lasīšanu: “Vācijas Demokrātiskās Republikas autors raksta par kādu sportistu — riteņbraucēju, kas izcīna pasaules čempiona titulu un pēc tam septiņus gadus pēc kārtas gūst uzvaras Eiropas trekos. Līdzās sporta tēmai autors parāda fašisma nākšanu pie varas, komunistu un ebreju vajāšanu, kara sākšanos, pretestības kustību, postu, kādā tiek iegrūsta Vācija.”

Ja nebūtu sev nosolījies, ka tiešām izlasīšu visas šīs sērijas grāmatas, tad droši vien grāmata tā arī paliktu nelasīta. Es saņēmos, un saņemties man vajadzēja no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Galvenais varonis Oto Pāglers, strādnieka dēls, kurš izsities pasaules velotreka elitē, ir absolūts nejēga politiskajos jautājumos. Viņa apzinīgais brālis ir komunists, draugs – žurnālists, kurš vēlāk kļūs par SS virsnieku. Oto gan braukās no viena treka uz otru un plūks laurus. Fonā notiek Vācijas atdzimšana vismaz no nacistu viedokļa. Tiek vajāti ebreji un komunisti, neuzticamie cilvēki pazūd, un Vācija sāk iet uz Trešo Reihu. Labi, ka viņa brālis ir īsts komunists un pagrīdnieks.

Kā cilvēks var saprast vai viņš ir īsts savas partijas piekritējs? Nezināt? Brīdī, kad tu samaksā biedru naudu, tevi pārņem neizsakāma laime. Vismaz tā uzskata autors. Bet nu pie Oto brāļa – šis puisis ir īsts strādnieks, mūrē skursteņus un sasniedz orgasmu maksājot biedra naudu. Bet ar to ir par maz, tādēļ viņš, vecāku biedru vadīts, nodarbojas ar kaitniecību. Ciematā troļļo fīrera runas, izplata uz salvetēm zīmētas karikatūras un saprot, ka ir jādara kas vairāk. Lonija savukārt ir no Mākslas akadēmijas izsviesta studente, viņa lāga nesaprot ko darīt, tikai apjauš, ka jācīnās. Varbūt, ka es kaut ko palaidu garām, taču viņas cīņa vairāk izpaudās domās nekā darbos. Oto gan cīnās tikai par uzvaru, viņš ir Vācijas simbols, taču arī simboliem pienāk brīži, kad mainās perspektīva.

Autors lasītājam mēģina iedvest ideju, ka brīdī, kad sākas karavīru glorificēšana, tad valstī nacionālisms ir iesēdies tādā līmenī, ka ārā to var dabūt tikai ar pamatīgu karu. Oto Hitlera valdīšanas laikam turpinoties, viņa draugi no SS vaļsirdīgā sarunā aizrāda, ka varoņi tagad ir desantnieki, nevis velosipēdisti. Oto kā zvaigzne ir pārāk populārs, lai viņam varētu atklāti piesieties, taču pat viņam ar laiku var aplauzt ragus. Autoram ir labi izdevies parādīt, kā ar nelielu inkrementālu pārmaiņu palīdzību var novest tautu līdz urrā patriotismam tā, ka lielākā daļa nemaz neattop, kā nodzīvojuši līdz brīdim, kad pie varas ir tikuši aptrakuši nacionālisti, kuri ar putām uz lūpām sludina par savas tautas pārākumu un bijušo varenumu. Šāda apjauta vienmēr nāk par vēlu.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, man personīgi nepatika. Sižets bija iestiepts, nevarēja īsti saprast, ko autors mēģinās ar galveno varoni izdarīt. Par personāžu izstrādi var runāt tikai nomināli, tādi kartona gabaliņi, nacists, sportists, ebrejs un komunists. Ja šo grāmatu neizlasīsiet, tad neko daudz dzīvē nezaudēsiet.

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Pēc tam, kad biju izlasījis šī paša autora darbu Jack Glass, man tika ieteikts noprovēt arī šo grāmatu, tā arī esot diezgan laba. Ieteikumu ņēmu vērā un grāmatu pasūtīju. Atmiņa gan vairs nav tāda kā jaunībā, un par pasūtīšanas faktu pilnīgi aizmirsu. Tādēļ vienudien mani mājās gaidīja patīkams pārsteigums šīs grāmatas izskatā. Uz vāka nosaukums gan bija uzrakstīts dīvainā fontā, bet par to pārāk nesatraucos. Vispār jau tas fonts nav nejaušs, un patiesais grāmatas nosaukums nudien nav Yellow Blue Tibia.

Padomju Savienība. 1946. gads. Padomju armija nupat ir uzvarējusi Lielajā Tēvijas karā, taču cīņa ir nebeidzama, lai nestu komunismu pasaulē, armijai ir dota vien neliela atelpa. Staļins plāno pāris gadus atkopties un tad iekarot pārējo pasauli. Par šī kara rezultātu nav nekādu šaubu, un tādēļ ir jāgatavojas nākamajam karam, kurš spēs noturēt kopā visu cilvēci. Tādēļ kādā nomaļā valdības dāčā tiek sapulcināti vadošie padomju zinātniskās fantastikas autori. Viņiem ir jāizstrādā scenārijs, kurš ļaus saturēt pasauli kopā, jārada ārējais ienaidnieks. Šis ienaidnieks ir citplanētieši, kuru uzdevums ir iekarot pasauli, rakstniekiem ir jāizstrādā detalizēts plāns, kas simulētu citplanētiešu iebrukumu. Vēl jo vairāk, viņiem ir arī jāizskaidro, kā kosmosā nokļuvusi nekomunistiska rase. Taču projekts pēkšņi tiek pārtraukts, autori palaisti savā vaļā. Viss būtu labi, ja vien pēc četrdesmit gadiem kāds no dzīvi palikušajiem rakstniekiem neievērotu, ka viņu izstrādātais plāns ir sācis piepildīties.

Ja runājam par grāmatu, tad man pēc izlasīšanas radās divējādas sajūtas. No vienas puses sižeta iecerētais vēriens ir iespaidīgs. Retrospektīvi pakārtota daļu no pasaules vēstures lielai konspirācijas teorijai. Šis naratīvs piepilda visu grāmatas pasauli, paķerot līdzi mūsu realitāti un pārinterpretējot pa savam. Centrālais tēls un galvenais stāstītājs ir viens no sešiem autoriem Konstantins Skvoreckis. Viņam pēc Staļina dāčas projekta ir bijusi raiba dzīve, kas nebūt nav mudinājusi saglabāt vien autora karjeru. Zināms laiks pavadīs lēģerī, tad pārtiekot no gadījuma darbiem, Beržņeva laiki pavadīti alkohola miglā.

Viņa dzīvi saputina satikšanās ar vēl vienu no autoriem Janu Frenkeli, kurš mēģina viņam pierādīt, ka citplanētieši ir realitāte, un visas sakritības nav nejaušas. Tad nu sākas viņa cīņa pret padomju aparātu un lielo konspirāciju. Lēnā garā parādās amerikāņi, noslēpumainas slepkavības, taksists, izbijis kodolzinātnieks ar OCD sindromu, KGB darbinieki un pat dažas slepkavības. Ar zinātniskās fantastikas ieceri te viss ir kārtībā, es pat teiktu, ka ideja par mūsu esības fokusu ir visnotaļ oriģināla un interpretācija izcila. Tā dēļ vien ir vērts šo grāmatu lasīt, lai ar vietām ir tāda sajūta, ka līdz ar Skvorecki tu nesaproti absolūti neko.

No otras puses visi notikumi risinās 1986. gadā PSRS teritorijā, un te autors visu ir salaidis grīstē. Tā nu ir nācies, ka arī es šajā laikā esmu dzīvojis PSRS un laikmeta aprakstīšanas kļūdas ir vienkārši drausmīgas. Autors nav izdarījis mājas darbu, viņš ir uzrakstījis grāmatu par PSRS Rietumniekiem, kuri tāpat par šo šņabja un lāču zemi neko daudz nezina. Ja sākumā visādus artefaktus, ka miličus ar kasešu magnetafoniem, kuros ieraksta liecības, es norakstīju uz nelielu kļūdu. Taču kad ceļojuma laikā taksometra šoferis savam auto pirka kreiso dīzeli, es sapratu, autors neko nejēdz par vietu un laiku, par kuru viņš raksta. Maksimums, ko viņš ir izdarījis, ir palasījies Vikipēdiju, vai parunājies ar kādu, kurš ir bijis Maskavā. Tādēļ visi savā starpā runājoties lieto uzrunu Biedrs.

Grāmatas centrālais varonis rakstnieks pārtiek no gadījuma rakstura darbiem, tā vietā lai kā liekēdis, cilvēks bez patstāvīgas darba vietas, sēdētu pēc attiecīgā panta cietumā. Izrādās, ka tai laikā parastā pilsēta slimnīcā ir bijuši tomogrāfi, un sistēmas laistas no plastmasas pakām kā mūsdienās. Nemaz nerunāsim par specdienestu paviršību attiecībā pret ārzemniekiem. Varbūt ja tā neieciklējas, tad nav tik traki, bet ticiet man, ja jūs kaut nedaudz atcerēsieties no šiem laikiem, jums kodīs acīs katrs aprakstošais teikums. Es nemaz negribu runāt par to, ka autoram nav nekādas nojausmas par tādu nieku kā zinātniskās fantastikas žanra uztveres atšķirībām PSRS un ASV.

Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, jo sižeta centrālā ideja ir patiesi unikāla. Taču lasot jāatceras, šī grāmata ir rietumu cilvēka mitoloģiskais skatījums uz PSRS. Autors nav izdarījis neko, lai pietuvinātus stāstu realitātei, un par to viņam liels fui! Slinkums nav attaisnojums, tā ir lasītāja uzskatīšana par pamuļķi.

PS. Ja gribat uzzināt grāmatas patieso nosaukumu, lasiet nosaukuma visus vārdus kopā ar oriģinālo izrunu. Un tad ar uzzināsiet, kā reizēm viena mīlestība var ietekmēt visas pasaules likteni.

Rozes vārds by Umberto Eko

Rozes vārds

Es nevarētu teikt, ka šo grāmatu līdz šim nebūtu lasījis, patiesībā šī bija jau vismaz ceturtā reize. Nav tā, ka mani uz pārlasīšanu mudinātu kāds speciāls dvēseles stāvoklis. Pāris gadus briestu, ka vajag, un tad pienāk brīdis, kad izlasu atkal. Šī ir no tām, kuras pārlasot var atklāt aiz vien jaunus romāna slāņus, tos, kurus iepriekšējās reizēs neuzmanības vai nezināšanas dēļ ir nācies palaist garām nesaprastus. Šoreiz galvenais pamudinājums bija jaunās pārrediģētās versijas izdošana. Nopirku jauno izdevumu, tāpat vien (bija atlaide) savam Eko plauktiņam. Taču sagadījās, ka, nonācis vilcienā, izlasīju savu iesākto grāmatu un nolēmu, kādēļ gan ne – izlasīšu “Rozes vārdu” vēlreiz.

14. gadsimta sākumā benediktiešu klosterī ierodas franciskāņu mūks Viljams un viņa māceklis Adss, lai palīdzētu sagatavot klosteri svarīgai sanāksmei. Diemžēl klosterī ir parādījies kāds, kurš nogalina mūkus. Nogalina pa vienam un neviena nemanīts. Abats lūdz Viljamu izmeklēt šos noziegumus…

Pirmo reizi par šo grāmatu uzzināju mācoties filosofiju pie Igora Šuvajeva. To viņš pieminēja vienā lekcijā garāmejot, kādā sakarā īsti neatminos, varbūt tādēļ, ka pirmajam izdevumam viņš ir sarakstījis pēcvārdu. Lai vai kā – pēc pāris dienām, varbūt nedēļām, grāmatu paņēmu bibliotēkā un izlasīju. Izlasīju un atzinu par labāko no grāmatām, kuru līdz šim man ir nācies lasīt. Pēc šīs pārlasīšanas varu tikai atzīt, ka manas domas nav mainījušās, joprojām labākā grāmata, kuru man nācies lasīt.

“Sapņi jau arī ir raksti, un daudzi raksti nav nekas cits kā sapņi.”

Eko plaukts

Grāmata iemieso visu, ko vien es sagaidu no grāmatām. Pirmkārt tā ir sarakstīta tā, ka teksts ir viegli uztverams jebkādas sagatavotības lasītājam. Gribi izlasīt foršu un salīdzinoši spraigu detektīvromānu A. Kristi stilā – lūdzu! Vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku par laicīgās un garīgās pārstāvjiem viduslaikos, to te droši atradīsi! Varbūt interesē teoloģiski disputi, kas izmanto visu iespējamo retorikas paņēmienu klāstu. Tik pat labi te var atrast pārspriedumus par to, kas atšķir ķecerus no patiesi ticīgajiem. Daudz simbolisma, un galvenais – grāmata par viduslaikiem tāda, kāda tā būtu sarakstīta viduslaikos. Galvenais, ka šie un vēl daudzi citi slāņi viens otram nebūt netraucē. Detektīva cienītājs tos varēs mierīgi panest īpaši nesaspringstot, automātiski izlaižot visus to garos penterus. Savukārt teoloģisko disputu cienītājam abatijas noslēpumu izmeklēšana nudien netraucēs iedziļināties siloģismos.

“Tā bija vieta, kur gadsimtiem ilgi skan paslepus čuksti un netveramus strīdus risina pergamenti, tā bija kā dzīva būtne, kas devusi patvērumu spēkiem, kurus cilvēka prāts nespēj valdīt, kļuvusi par glabātavu mūžam dzīviem noslēpumiem, kuru radītāji un tālāknodevēji visi jau sen miruši.”

Un, protams, abatijas bibliotēka ir grāmatas centrālais tēls, labirints, kurā iekļūt atļauts vien dažiem, kuru var ar loģikas paņēmieniem izzināt no malas, bet šī izziņa nav salīdzināma ar apmeklējuma pieredze. Vieta, kurā glabājas manuskriptu tūkstoši, kas krāti daudzus gadu desmitus. Taču zināšanas var būt bīstamas, viss kas zināms jau sen ir izzināts. Cilvēce virzoties no radīšanas uz Apokalipsi, ir daudz ko pazaudējusi, un viss apkopotais ir vājš pirmo zināšanu atspulgs. Īstam kristietim par to nav ko izmist, jo Bībele un svēto darbi visu pestīšanai vajadzīgo sniegs. Pareizi interpretējot un atšķirot viltu no patiesības. Nav nekā trakāka, ja avis sāk klīst bez ganiem un pašas uzņems tulkot rakstu vietas. Šī bibliotēka ir noslēpumaina vieta, kurai stāstā lemts daudz ko piedzīvot. Es labprāt gribētu šādā bibliotēkā reiz nokļūt. Man dīvainas sagadīšanās dēļ ir bijusi iespēja apmeklēt Melkas klostera bibliotēku. Jā, tā paša Melkas klostera, no kuras nāk Adss. Un, ja abatijas slēgtajā bibliotēkā darbi bija uz pusi tik skaisti kā Melkā, tad nudien tā ir bijusi iespaidīga kolekcija.

Grāmatu nav iespējams novērtēt desmit baļļu sistēmā, jo tad nāktos visām pārējām pārskatīt vērtējumus. Ja neesi vēl lasījis, tad neatliec uz ilgu laiku un sāc pēc iespējas ātrāk, jo Pastardiena vairs nav tālu! Es apzināti nerakstīju neko par teksta struktūru, literārajām paralēlēm, vēstures avotiem, jo par šo grāmatu ir sarakstīti daudzi pētījumi un izcilas recenzijas.

Bet nu salīdzināšu veco un jauno pārstrādāto izdevumu. Teksta ziņā tas tiešām ir nedaudz uzprišināts un daudzie latīņu teksti izravēti. Bet diemžēl, paskaidrojumi, joprojām atrodami grāmatas aizmugurē, tas ir diezgan kaitinoši, “Fuko svārstam” tak varēja salikt apakšā. Un vecajā izdevumā man labāk patika noformējums, gan izmantotie fonti, gan tas, ka dienas bija uzrakstītas lapaspušu malās.

Divi kapteiņi by Venjamins Kaverins

Divi kapteiņi

No šīs grāmatas es raustījos, viņa “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā ir visbiezākā. Nav jau tā, ka mani īpaši baidītu biezas grāmatas, bet lasīt iespējamu padomju propagandu septiņsimts lapaspušu garumā vajadzēja sasniegt īpašu stāvokli. Pavisam nesen šādu stāvokli sasniedzu un sāku lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1912. gada līdz 1944. gadam. 1912. gadā kāds kapteinis Tatarinovs organizē ekspedīciju Krievijas ziemeļu izpētē. Viņa kuģis “Svētā Marija” atstāj Pēterburgu un pazūd uz neatgriešanos. No apkalpes dzīvi paliek vien pāris cilvēki, pārējās komandas liktenis paliek noslēpums. Šai pašā laikā kāda maza mēma puišeļa Aleksandra radinieki pēc paliem atrod noslīkušu pastnieku un vēstuļsomu. Pastnieku pievāc gorodovojs, taču somas ar vēstules daudzus gadus tiek lasītas pa vakariem. Pašam nemanot Aleksandra Grigorjeva un kapteiņa Tatarionava liktenis tiek savīts kopā jau kopš pašas bērnības.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata nudien ir laba. Nudien nebiju gaidījis no šī ķieģeļa tik labu iespaidu. Autoram ir izdevies izvairīties no padomju varas slavināšanas tik veiksmīgi, ka neuzmanīgs lasītājs to vienkārši varētu palaist garām. Tai pat laikā viņa aprakstītie pēcrevolūcijas gadi ir ļoti skarbi un tieši. Bērni bezpajumtnieki un bāreņi nonāk bāreņu namos, kuros par ēdienu ir jāgādā pašiem. Bieži vien sagādes metodes robežojas ar krimināliem noziegumiem. Taču bērni paliek bērni, viņos ir vēlme dzīvot un sasniegt savus sapņus. Savukārt šo bērnu skolotāji ir dažādi cilvēki, un nebūt ne visi viņi ir altruisti un nesavtīgi pieaugušie. Lielākoties viņiem pašu dzīves ir daudz svarīgākas un grūtos laikos no viņiem ārā lien ne tās labākās rakstura īpašības.

Aleksandra dzīves ceļš ļoti labi atspoguļo cilvēka standarta pieaugšanas procesu no bērna, kuram viss pasaulē notiekošais ir nesaprotama lieta. Viņš bērnībā pēc kādas slimības ir aizmirsis runāt un skaitās mēms. Šis mēmums viņam diezgan iegriež, bet jādzīvo vien tālāk. Tad seko pusaudža maksimālisms cīņa par taisnīgumu un savu mērķu nospraušana. Tas viss rezultējas pieaugušā personībā, kuras izaugsmi lasītājs var novērot visas grāmatas garumā. Aleksandrs nav arī nekāds hiperpozitīvais varonis, kuram dzīvē vienmēr nākas darīt labus darbus un likvidēt pasaules ļaunumu. Viņš ir diezgan impulsīvs, tiešs, un tas dzīvē sagādā viņam diezgan lielas problēmas.

Lai viss dzīvē būtu vēl grūtāk, Grigorjevam ir pāris ietekmīgi ienaidnieki. Viens ir viņa bērnības skolas biedrs Romašovs, kuram dzīvē galvenais ir nauda. Puisis nespēj aizmirst arī dažādus reālus un izdomātus pāridarījumus. Tad nu viņš aizkulisēs nodarbojas ar Aleksandra dzīves gandēšanu. Tāds tipisks vidusmēra draņķis, kas labi spēj izmantot savu ieņemamo amatu, pielīdējs no bērnības un īsts maitas gabals kara laikā. Otrs žurķis ir Nikolajs Antoničs. Cara laikos bijis tirgonis un Tatarinova ekspedīcijas apgādnieks. Tagad izmantojot savu dalību ekspedīcijā ir kļuvis par pašpasludinātu Ziemeļu ekspertu. Viņam nudien nepatīk Aleksandra rakņāšanās pagātnē, jo tur var atrast daudz nepatīkamu lietu.

Un tad vēl, protams, mīlestība pret Katju. Viss tas mīlas stāsts, manuprāt, bija pārlieka dramatizācija. Puisis ar Katju satiekas pāris reizes gadā, tad pazūd uz pāris gadiem vispār. Bet neko šī viņu ieraugot ir uzreiz gatava precēties. Lai nu tā būtu, tāda dzīve. Uz šī fona fakts kā viņi viens otru kara laikā pazaudēja izskatījās pat ļoti ticami. Nezinu kā Aleksandrs gatavojās atrast Tatarinova zudušo ekspedīciju, ja pat savu sievu nevar atrast. Un tas ņemot vērā, ka viņiem ir vismaz desmit kopīgu draugu, kuri visi ir informēti par viņas atrašanās vietu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāatzīst, ka viņa nudien ir pieskaitām klasikai un tas, ka viņa izdota vairāk par simts reizēm daudzās valodās, nudien ir pelnīti. Šo var mierīgi iesacīt lasīt ikvienam, tāds labs un kvalitatīvs darbs.

Piedzīvojumu stāsti by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Piedzīvojumu stāsti

Turpinu lasīt vareno “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz nebija grūti izvēlēties nākamo grāmatu. Ar cienījamo autoru darbiem es jau esmu iepazinies daudz grāmatu garumā. Puišiem patīk rakstīt alternatīvās vēstures žanrā, viņi labu stāstu ar faktiem nemaitā un dara visu, lai stiprinātu darbaļaužu uzskatus par laimības zemi, kurā viņi dzīvo.

Šī grāmata ir stāstu krājums, kas sevī ietver stāstus: Biedrs mauzeris; “Tobago” maina kursu un Dzīvoklis bez numura. Par pirmajiem diviem es jau esmu uzrakstījis savas pārdomas un atlicis ir tikai Dzīvoklis bez numura, kuram tad arī tiks veltīts šis apskats. Visi šie trīs stāsti aptver Latvijas vēsturi laika posmā no cara laikiem līdz vāciešu okupācijas beigām. Visu triloģiju raksturo autoru atainotā darbaļaužu cīņa par labāku pasauli, kapitālistu iznīcināšanu un vienīgās pareizās – komunistiskās partijas slavinājums.

Rit 1942. gads; fašistiskā Vācija nodevīgi iebrukusi draudzīgajā Padomju Savienībā un okupējusi daļu no tās teritorijas, tai skaitā arī Rīgu. Rīgā Gestapo plosās uz nebēdu, pa dienu ķer ļaudis un pa naktīm viņus šauj nost. Gestapo priekšniekam Haraldam Raup-Dīmensam nav nekas pret valsts ienaidnieku ieslodzīšanu un mēģinājumiem izspiest no tiem informāciju. Taču ir kāda problēma, kura viņam neliek mieru – Žanis. Šis padomju aģents ir nenotverams, šķiet, ka viņš ir saistīts ar pagrīdes tipogrāfiju, kas laiku pa laikam nodrukā skrejlapas ar režīmu nomelnojošiem tekstiem un aicinājumiem darba ļaudis nepadoties. Nelīdz ne vietējie aizsargu okšķeri, nedz notverto komunistu pratināšanas.

Pats Žanis īstajā vārdā Jānis Daugavietis pagrīdnieku lomu uzņēmās pats. Jā, viņu tam izvirzīja partija, atkāpjoties uz aizmuguri. Jānis palika, lai cīnītos, lai atbalstītu tos, kas nepaspēja aizmukt un sagatavotu augsni padomju varas neizbēgamajai atnākšanai. Viņš ir vientuļais vilks, kas komunistiskos ideālus tur augstāk par parastajām cilvēku vājībām. Viņam daudzus gadus izdodas veiksmīgi izvairīties no fašistu lamatām. Jā, reizēm tādēļ ir nācies upurēt daudzus biedrus, bet lielā lieta ir svarīgāka par atsevišķu cilvēku dzīvībām. Īstam komunistam no nāves jau nav jābaidās, jo viņa darbi dzīvos mūžīgi biedru atmiņās.

Kopumā grāmata ir izcils pagrīdnieku dzīves atainojums, vismaz tāds, kas pēc visiem punktiem atbilst partijas līnijai. Pagrīdes tipogrāfija, kas ar sentēvu metodēm izgatavo uz cīņu mudinošas skrejlapas. Asinskārīgi gestapovieši, kuri vairāk kā divus gadus cenšas atklāt iespiedējus. Fašistu roklaižas, Ķīši un viņam līdzīgie nedasistie buržuji, kuri cīnās pret strādnieku tautu.

Par Rīgas ieņemšanu autors gan bija izvēlējies izmantot oficiālo Padomju propagandas versiju, lai dramatizētu situāciju. Tādēļ nododot visu darba sarakstīšanas pamatuzdevumu, čakarēt lasītājam smadzenes veidot oficiālu leģendu tā zemapziņā. Bonusā “neuzbāzīgi” varam uzzināt to, ka angļi un amerikāņi nemaz pret Hitleru negrib cīnīties un ir uz vienu roku pret PSRS, bet viņu darba tauta tos rūpniekiem un valstsvīriem par nepatiku ir piespiedusi karā iesaistīties.

Visam šim rasolam var ar mierīgu sirdi likt 2 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu tiem, kurus interesē padomjlaiku propaganda, tā lielā dzēšgumija, ar kuras palīdzību reālo vēsturi aizstāja ar izdomātu analogu.

Marko Polo brīnumainie ceļojumi by Vilijs Meinks

Marko polo

Grāmatu taupīju saldajam ēdienam. No bērnu dienām bija palikušas ļoti labas atmiņas. Neko daudz neatcerējos, tikai pārgājienu pa tuksnesi un lielā Hana mūžīgās medības. Nolēmu, ka “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas procesā ir pienācis laiks šim darbam.

Venēcijas tirgotāju dēls Marko Polo dodas līdzi savam tēvam un onkulim tālā ceļā uz teiksmaino Hana zemi. Lai līdz tai nokļūtu ir jāpārvar daudz briesmu un dabas šķēršļu. Kalni, tuksneši, laupītāji un mantkārīgi vietvalži. Taču nekas nespēs atturēt tirgotājus no peļņas, un viņi dodas ceļā, lai vairotu savu bagātību un nogādātu Hanam ziņu no Pāvesta. Mūki, kas devās viņiem līdzi, nobijās un ceļotājus pameta, taču Marko un viņa radinieki ceļu turpināja un nepadevās briesmu priekšā. Viņi ne tikai nodeva Hanam vēsti, bet arī palika kalpot Hana galmā daudzus gadus.

Atmiņās man nez kādēļ šķita, ka šī grāmata ir Marko Polo ceļojumu izklāsts tādā kā Artura Lielā stilā. Taču patiesībā autors bija “pacenties” daudz pamatīgāk. No Marko Polo te ir palicis tikai viņa vārds un ceļojums. Autors uz tā bāzes ir uzbūvējis visnotaļ garlaicīgu romānu. Sakot “garlaicīgs romāns” es nudien nepārspīlēju, ir grūti sakoncentrēties, lai izlasītu vairāk kā piecdesmit lapaspuses no vietas. Bija grūti piespiesties, no sākuma es vēl cerēju, ka vienkārši esmu nelaikā paņēmis ne to grāmatu, bet, sīkāk pārdomājis, nospriedu, ka garlaicīgums grāmatā ir iebūvēts.

Ir viena liela problēm – pašus oriģinālos Marko Polo ceļojumus es nekad neesmu lasījis. Ir nācies lasīt citātus, atsauces citos darbos, bet tā no vāka līdz vākam nekad. Ja tie brīži, kad notiek piedzīvojumi, ir vēl tīri nekas, tad varoņu iekšējās pasaules apraksti stipri iepaliek no mūsdienu standartvaroņa. Tie ir izveidoti kā ideju nesēji un idejas ir visnotaļ VDR autoram atbilstošas šķiru cīņa. Marko radinieki ir tirgoņi, un tur nekas nevar līdzēt, tie citu cilvēku ikdienā iekšā nejaucas un meklē tikai peļņas iespējas. Marko ir savādāks – viņa dzīvē ir epizode, kad viņš no verdzības izpērk kādu meiteni. Viņu no ceļa noved draugs Mateo, kuģa kapteinis. Tas tāds lāga dvēsele un apspiesto aizstāvis. No tā laika arī Marko nedaudz sāk satraukties par apspiestajiem. Nonācis Hana valstī (Ķīna) viņš ar skumjām vēro ķīniešus zem tatāru jūga un dara visu iespējamo, lai to atvieglotu pie reizes pelnot naudu.

Daļa grāmatas tiek veltīta vietējai ķīniešu pagrīdei, kura apgādā laukus ar šķēpu uzgaļiem, kritizē esošo iekārtu un dumpojas pret vienu no Hana uzticības personām Ahmedu. Nezinu kādēļ, bet stāstam cauri vijas ideja Hans ir labs, bet viņa pārvaldnieki – maitas. Šī sadaļa noteikti ir laikmeta nodeva, jo izskatās ar varu uzbāzta kopējai stāsta līnijai, lai parādītu, ka pat feodālismā ļaudis sapņoja par komunismu. Tā nu kalējam Vanam nācās svīst un kalt šķēpa uzgaļus, aklā stabulnieka pavadībā. Autoram patīk laiku pa laikam iemest arī pa kādai leģendai, domāju, ja pārbaudītu to autentiskumu un izcelsmi, sanāktu īsts vēstures kokteilis, bet ko lai zina, iespējams, man tikai tā šķiet.

Vēl episkāk ir tas, ka grāmatas iekšvākos atrodamā karte īsti neiet kopā ar grāmatas tekstu. Vietas kartē un tekstā bieži vien nes savādākus nosaukumus. Nav jau tā, ka Marko pērtos par simts ciemiem, lielākoties tās ir bezvārda vietas, bet galvenos pieturas punktus jau varēja salāgot, kaut vai pedantiskuma pēc vien.

Nolikt jau nav nekāda māksla, bet ko es varu pateikt labu par šo darbu? Labākās vietas ir pārgājiens tuksnesī, un kuģojums uz Ceilonu. Tas pat ir diezgan pabiezs, lai plānums būtu uzskatāms par bonusu. Romantiskā līnija ar Ašimu, lai ar’ meksikāņu seriāla cienīga vispārīgos vilcienos aprakstīta diezgan pašvaki.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm. Vai viņu es ieteiktu kādam lasīt? Visticamāk, ka nē. Ar tik izsmalcinātiem ieteikumiem var tikai pazaudēt draugus.

Biedrs mauzeris by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Biedrs Mauzeris

Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.

Galapagu salas by Kurts Vonnegūts

Galapagu salas

Gada sākumā man parādījās jauna krāšanas mānija. Biju nolēmis savākt visas izdevniecības Tapals izdotās Kurta Vonnegūta grāmatas. Savākt bija visai viegli, lai gan priekš lietotām grāmatām viņu cenas bija iespaidīgas. Gandrīz visas savācu un, tad skatoties, cik smuki viņas izskatās plauktā man radās jautājums, kad es viņas visas izlasīšu? Tehniski jau lasīšana nav nekas grūts, paņem grāmatu atšķir pirmo lapaspusi un tad sākot no augšējā kreisā stūra lasi rindiņu uz labo pusi, kad ticis galā, pārslēdzies uz rindiņu zemāk, kad rindas lapaspusē beidzas, tad pāršķir lapaspusi un tā līdz grāmatas beigām. Taču, lai paņemtu grāmatu un sāktu viņu lasīt, ir nepieciešams kāds stimuls. Šīs grāmatas izlasīšanas stimuls bija Spīganas un Baltā runča ierosinātā grāmatblogeru akcija, kuras ietvaros pieminot Vonnegūta 9. nāves gadadienu līdz 11. aprīlim izlasām kādu viņa grāmatu un nopublicējam par to atsauksmi. Es nolēmu piedalīties.

Ironiski, ka Galapagu salas, kas reiz cilvēkiem ļāva izprast lielās dzīvības sacensības pamatprincipus, atkal uznāk uz skatuves, lai palīdzētu cilvēku sugai pārveidoties daudz konkurētspējīgākā veidolā. Lasītājs tiek pārnests miljons gadu senā pagātnē uz 1986. gadu, kad kāds izpriecu kruīzs pēkšņi pārvēršas par sugas saglabāšanas ceļojumu. Pēc apokalipses neliela izdzīvojošo grupa nonāk kādā no Galapagu salām. Šie cilvēki ir jaunās, drosmīgās, citādās un gandrīz perfektās cilvēku rases priekšteči.

Pirms sāciet lasīt šo grāmatu, paverieties apkārt un pārliecinieties, ka tuvumā nav nedz haizivju, nedz zobenvaļu. Tāpat atcerieties, ka pats lasīšanas process var iznīcināt visas evolūcijas dotās priekšrocības, varbūt uzreiz pēcnācējiem nepazudīs nedz mīkstā spalva un pleznas, bet ir risks, ka tiks ierosināts kāds latentais Lielo smadzeņu gēns, tādēļ esiet tik pat uzmanīgi, kā brīžos, kad jums nav pilns vēders.

Vonnegūta darbi man patīk, taču lai sakarīgi izskaidrotu, kādēļ tas tā ir, man nāktos nedaudz iedzert. Pirmais, kas piesaista, ir autora ironija par cilvēci vispār. Katrs cilvēks atsevišķi nav peļama būtne, neskatoties uz saviem trūkumiem, taču kopā kā sabiedrība viņi nekam neder. Grāmatā ir izcelts cilvēku galvenais vājais punkts – lielās smadzenes. Lielās smadzenes atrauj cilvēku no realitātes, liek tiem dzīvot izdomātā pasaulē, melot, izlikties un ignorēt to, kas nepatīk. Tas atstāj tik maz resursu dzīves un nāves jautājumiem, ka par to cilvēks pieņemot lēmumus nemaz vairs nedomā. Līdz ar to arī vērtību sistēma ir nobīdījusies, cilvēks vairāk domā par materiālajām vērtībām, tā vietā lai skatītos uz to, vai kāds neapdraud viņa dzīvību. Kad cilvēce evolucionēs pēc miljoniem gadu, viņus vairs tāds nieks kā lielās smadzenes neapgrūtinās, viņi uztvers pasauli tieši tādu kāda viņa ir – ar zobenvaļiem un garšīgām zivīm. Te nonākam pie nākošās tēmas.

Pilnie vēderi – tā nu ir sanācis, ka cilvēku likteņa lēmējiem vienmēr ir pilni vēderi. Cilvēks ar pilnu vēderu nekur neder kā lēmējs, viņš nejūt briesmas. Tāds guļ saulītē un mierina sevi ar domu, nekas slikts nevar notikt, jo man taču ir pilns vēders. Evolūcija diemžēl vēl strādā pie pilnā vēdera problēmas risināšanas, zobenvaļi un haizivis palīdz, cik var, taču cilvēks ar pilnu vēderu joprojām nespēj uztraukties par savām personīgajām nāves briesmām, kur nu vēl par citiem.

Garā bērnība – tas pēc būtības ir lielo smadzeņu blakusprodukts, jo ilūziju pasaulē dzīvot ir jāiemāca, tur nevar jaundzimušo palaist vienu pašu, viņš var nesaprast, tādēļ liela enerģija tiek patērēta audzinot jaunos. Reizēm tas ilgst pat divdesmit gadus. Tas noved pie dzīves izniekošanas, jo cilvēkam zobi kalpo tikai līdz trīsdesmit gadiem! Evolūcija šo problēmu labi atrisinās, samazinot iespējamo dzīves ilgumu līdz zobu kalpošanas ilgumu. Bērniem nāksies pieaugt ātrāk.

Tas par jauno un brašo cilvēci. Nu nedaudz par grāmatas varoņiem. Visus notikumus mēs uzzinām no Leona Trauta – jā, tā paša Kilgora Trauta dēla, kurš ir spiest pavadīt uz zemes miljons gadu un novērot cilvēces evolūciju. Taču viņš īpaši neieslīgst evolucionārajā bioloģijā, viņš labprāt stāsta par jaunās cilvēces senčiem. Un tie nudien ir kolorīti personāži – kapteinis fon Kleists, kurš neparko negribēja radīt bērnus, pat ja no tā būtu atkarīga cilvēces nākotne. Viņam kā Ekvadoras admirālim jebkurā brīdī varēja pakaļ atbraukt zemūdene, uzņemt un ienirt uz visiem laikiem jūras dzelmē, kā tas Ekvadoras jūras spēkos pieņemts. Un ko pēc tam lai dara sieva ar bērniem? Mērija – bioloģijas skolotāja, kas labi orientējas Galapagu salu faunā un florā, kas tikko zaudējusi vīru, viņai ir savas idejas par cilvēces turpināšanu. Akiko – japāniete, kuras gēni nodrošināja cilvēcei pavisam jaunu evolūcijas virzienu. Makintošs – veiksmīgs biznesmenis, kuru tikai pašās beigās pievīla paša lielās smadzenes un pilnais vēders.

Autoram ir arī interesants veids kā pasniegt stāstu, lasītājs jau no pirmajām lapaspusēm uzzina, kā viss beigsies. Lai nebūtu pārpratumu, tad cilvēkiem, kuri drīz mirs autors pirms vārda pievieno zvaigznīti. Varētu domāt, ka tas nomaitekļos tekstu līdz nelasāmībai, taču tā nav. Tas liek izvirzīt scenārijus par to, kādā veidā tiem pienāks gals un padara lasīšanas procesu interesantu. Bonusā, lai pierādītu tehnoloģiju bezspēku, kad runa ir par evolūciju, viss teksts ir piebārstīts ar no Mandaraksa ņemtiem citātiem. Mandarakss ir kaut kas līdzīgs viedpulkstenim, kas satur visas pasaules gudrības, ir medicīnisks diagnostikas aparāts un zina daudzas valodas. Taču diemžēl izrauts no civilizācijas konteksta, tas ir tikai bezjēdzīgi citātu krātuve. (Mandaraksu 2016. gada 9. maijā fon Kleists iesviedīs okeānā, tādējādi saraujot visas saites ar bijušo civilizāciju).

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils un ironisks stāsts par cilvēkiem, cilvēci un iespējamo alternatīvu. Domājams, ka nekāda evolūcija nespēs mainīt cilvēka dabu, bet kas zina – varbūt reiz mēs atteiksimies no lielajām smadzenēm par labu zivīm un iekšējam mieram. Taču pats galvenais ir atrodams grāmatas pēdējā nodaļā, tās sniedz izcilu alternatīvo skatījumu uz iepriekšējās lapaspusēs izlasīto.

%d bloggers like this: