Navigate / search

The Rising (The Alchemy Wars #2) by Ian Tregillis

The rising (dec)

Kopš izdevniecība Prometejs izdeva Tregillisa Asinzāles triptihu, es sev atklāju ļoti labu alternatīvās vēstures rakstītāju. Alķīmiķu karu pirmo grāmatu The Mechanical es aprakstīju jau pērnā gada martā. Šo grāmatu dabūju laicīgi, bet uz lasīšanu nu nekādi nespēju saņemties. Vienmēr atradās kāda grāmata, kas aizlīda rindai priekšā. Bet nekas, janvārī pienāca arī šīs kārta.

Kā jau tas bija sagaidāms, stāsts ir veltīts atbrīvošanās karam. Holandieši zem sava Orandža troņa ir savākuši visu pasauli. Viņi ir dominējošā nācija visa pasaulē. Holandiešu hegemonija neaptver vien pāris teritorijas. Tās, kuras nav piemērotas dzīvošanai un tās, kurās valda Jaunā Francija.

Jax ir aizbēdzis no saviem vajātājiem, tas nebija viegli, taču brīvība ir tā vērta. Viena lieta ir, ja tavu gribu apspiež Pulksteņmeistaru ierobežojumi, kas dedzina prātu, otra, ja vari doties, kur acis rāda. Šādam dumpīgam klakerim jau nemaz nav daudz tādu vietu, viņa mērķis ir karalienes Mabas zemes. Tajās mītot brīvie klakeri, kuriem nav saimnieku un pavēļu. Arī šajā grāmatā Jax ir centrālais personāžs diskusijā par brīvo gribu un par to, kas ir brīvība vispār. Jax sākumā domā, ka atbrīvojoties no saimnieka, viņš kļūst pilnīgi brīvs, un nekas viņu vairs nespēs pakļaut. Taču brīvība uzliek arī pienākumus, viņš varētu atriebties visiem cilvēkiem, varētu censties atbrīvot citus savas nelaimes brāļus, varētu gāzt Pulksteņmeistarus. Taču katra šāda rīcība radītu noteiktas sekas, un tikai vienīgi viņš var izvēlēties savu ceļu. Varētu teikt šajā jomā Jax ir revolūcijas iespējamais vadonis, taču viņu šī loma absolūti nesaista. Taču ir lietas, kuras izdarīt var tikai viņš.

Berenise – iepriekš galvenā Jaunās Francijas spiedze. Taču nu viņai pienākuši grūti laiki. No savas valsts viņa ir patriekta, nonākusi Pulksteņmeistaru gūstā. Taču gūsts un padzīšana nenozīmē, ka viņa var aizmirst savu valsti. Valsts tevi var nodot, bet tu valsti – nekad! Pat bezizejas situācijā viņa vāc informāciju, kas, ja paveiksies, var noderēt. Viņai šī lieta padodas ļoti labi, un šķiet, ka viņas rokās nonāk noslēpums, ar kura palīdzību būtu iespējams izmainīt spēku līdzsvaru pasaulē. Pulksteņmeistari savus noslēpumus nevienam neizpauž, taču tas tā nebija pirmsākumos. Tad Pulksteņmeistari nebija apvienoti ģildēs, un dažs labs bija nopietns eksperimentētājs, kas nepakļāvās industrijas standartam, tādēļ pasaulē joprojām ir atrodi artefakti, kuri ļauj izprast klakeru būtību un pat izmainīt tos. Kā varone Berenise ir ciniska ideāliste, viņas intereses tiek pakārtotas valsts interesēm, un viņa par karali ir gatava atdot dzīvību. Protams, ja vien tas kaut kā palīdzētu karalim.

Kapteinis Hugo Longčamps ir Rietum-Marseļas aizstāvības organizētājs. Jaunās Francijas galvaspilsēta jau daudzas reizes ir atsituši Oranžā troņa uzbrukumus, taču šoreiz holandieši ir ķērušies lietai klāt pa īstam. Neglābs pat slavenā franču ķīmija, visa Jaunā Francija ir iespiesta pēdējā citadele, un skaidrs, ka ienaidnieks gūstā nevienu neņems. Hugo ir īstens karavīrs, viņš nepadodas pat, ja kauja ir zaudēta, jo vienmēr var nedaudz atkāpties un pārgrupēties. Visa viņa dzīve sastāv no šādas atkāpšanās un pārgrupēšanās, jauniesauktie ir totāli muļķi. Lai gan ko tur, pat veterāni neko nespēj padarīt klakerim, kas ticis uz mūra. Cīņas iznākums ir izlemts jau brīdī, kad Francijas valdības atliekas nodibināja Jauno Franciju Amerikā. Taču tas nenozīmē, ka Hugo piedurknēs nebūtu paslēpti pāris trumpji.

Grāmata ir aizraujoša, ko gan citu varētu sagaidīt no atbrīvošanas kara apraksta? Nevar gan zināt, kurš kuru vēl īsti atbrīvos, bet tas jāizlasa pašiem. Pasaule ir perfekta ar detalizāciju un izstrādātiem pamatkonceptiem. Autors joprojām pieturas pie reālisma, jo šī ir tikai alternatīvā vēsture. Tādēļ lasot šķiet, jā, ja kāds būtu izdomājis klakerus, tad, iespējams, viss tā arī notiktu. Tagad visi runātu holandiski no pola līdz polam. Man joprojām patīk autora izgudrotā alternatīvā vēsture un tās pagrieziena punkts, kura notikumi tiek izstāstīti šajā triloģijā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domājoši mehānismi ar apspiestu brīvo gribu, ētisko robežu izsmērēšana mehanizējot bioloģiskus cilvēkus un vēl pāris Pulksteņmeistaru noslēpumi, tas viss padara šo grāmatu par izcilu pirmās turpinājumu. Noteikti izlasiet, patiešām laba. Pats nepacietīgi gaidīšu nākamo daļu, šīs grāmatas beigās bija nodrukāta pirmā nodaļa, un tā patiešām bija iespaidīga. Beidzot uzzināsim par Pulksteņmeistariem no pašiem Pulksteņmeistariem.

Vilka stunda by Andrjus Tapins

vilka stunda

Sākšu ar stāstu par to, kā ieguvu šo grāmatu. Par tās iznākšanu es zināju vismaz pāris nedēļas iepriekš. Kaut kur internetos biju dabūjis informāciju. Vēl jo vairāk, es biju atspēries apmeklēt grāmatas prezentāciju, tikšanos ar autoru un izmantot iespēju grāmatu iegādāties par puscenu. Jā, atlaide strādā arī uz mani. Ierados uz pasākumu ar nokavēšanos, un uzrādot “Lord of the rings” grāmatu atklājās, ka man vajadzēja nest Jumavas izdoto. Taču tūlīt pat tiku iepriecināts, ka ir pieejami vēl brīvie eksemplāri, un tā tiku pie grāmatas par baltu velti un bonusā vēl novēlējumu no autora.

Rit 1905. gads Viļņas brīvpilsētā. Šajā pilsētā debesīs lido milzīgi dirižabļi, uz ielas sauli aizklāj rūpnīcu radītais piesārņojums, šaubīgos krogos spiegi tirgojas par slepeniem rasējumiem, pilsētas bijušie īpašnieki vēlas atgūt varu pār zaudēto, taču pilsētas piedzīvotāji pie šī visa jau ir pieraduši un īpaši nesatraucas, gan jau viss nokārtosies. Viļņas legāts Sudrabs ir tas, kuram ir jānodrošina tas, lai viss nokārtotos. Iesākumā ir jāatrod kāda rūpnīcas strādnieka slepkava, nebūs lāgā, ja Alianses galvu sanāksmes laikā pa ielām mētāsies sakropļoti līķi un slepkava staigās uz brīvām kājām. Mila savukārt vēlas aizbēgt no saviem vajātājiem Atdzīvinātājiem – tie nez kādēļ ir iedomājušies, ka tieši viņai ir izdevies radīt mākslīgas būtnes ar saprātu.

Jāatzīst, ka leišiem vismaz stīmpanka ziņā ir izdevies latviešu autorus pārspļaut, viņam ir izdevies izveidot pasauli, kas atbilst visiem žanra parametriem. Pie tam autors ir papūlējies, lai šī alternatīvā vieta būtu lasītājam tuva un saprotama. Ja Parīzi, Ņujorku vai Londonu pārvērst par Viktorijas laikmeta tehnoloģisko revolūciju citadeli ir pavisam viegli, jo tās savulaik bija tehnoloģisko izgudrojumu citadeles, tad ar Viļņu nav tik vienkārši. Taču, ja pacenšas, tad var, tādēļ autors ir izgudrojis Aliansi, Rotšildu korporācijas biznesa un investīciju projektu, kur bagātie baņķieri ir ieguvuši pārvaldīšanas tiesības daudzās Eiropas pilsētās. Šīs pilsētas ir izgudrojumu centri un industrializācijas dzinējspēks. Kā jau alternatīvajai pasaulei pienākas, te maģija iet kopsolī ar mehānismiem.

Vilka stunda 2

Ja es gribētu piesieties pie tehnoloģiju attīstības vēstures, lāgā nebūtu kur. Autoram ir zināma nojausmas, kā viena tehnoloģija rodas no nākamās, viņš arī lielākoties ieskicē galvenos virzienus, ļaujot lasītājam nonākt pie detaļām pašiem. Līdz ar to nevietā nav piesaukts kāds no kopējā fona ārā lecošs sakausējums vai metāls. Tie paši autonomie robotiņi, kas šiverē stāstā, autors necenšas aprakstīt visos sīkumos viņu darbības principus, pietiek, ka viņi ir. Papildus pluss ir tas, ka autoram nudien ir sapratne par piektā gada politisko situāciju, nav nekādu anahronismu, pat ne no alternatīvās vēstures viedokļa, kurā “var notikt jebkas”. Ar jebko var attaisnot tikai slinkumu un sasteigtību, te nekas tāds nav novērojams. Par pasauli vien es būtu gatavs likt 10 no 10 ballēm.

Sižets vairāk atsit jauniešu literatūras standartu, piedzīvojumiem pilns detektīvs ar daudzām sazvērestībām, kas notiek gandrīz tepat kaimiņos. Ir politiskās intrigas, anarhisti, revolucionāri, reliģiskie fanātiķi. Ir vairākas sižeta līnijas, kur vienā legāts Sudrabs nodarbojas ar kriminālizmeklēšanu, pie reizes parādot Viļņu kā gandrīz dzīvu organismu. Pilsēta nav idealizēta, te ir pilns ar nabagiem, ar no realitātes atrautiem pilsētas tēviem un apziņu, ka šādas brīvpilsētas ir tikai eksperiments, kas notiek tikai pateicoties Krievijas Imperijas bēdīgajam stāvoklim. Taču tēvzeme savas zaudētās pilsētas nav aizmirsusi, un te sākas politiskās sabotāžas līnija, kurā Krievijas aģenti ar provokāciju palīdzību cenšas atgūt kontroli pār atdoto teritoriju. Ir arī Milas līniju par jaunkundzi, kas no Prāgas atgriežas savā bērnības pilsētā. Atgriešanās vairāk ir bēgšana, un aizbēgt no sevis arī nemaz nav tik viegli, šī nosacīti būtu romantiskā grāmatas sastāvdaļa.

Grāmatas varoņus nevar saukt par ļoti noslīpētiem, taču pārmest viņiem klišejisku uzvedību arī būtu grūti. Viņi ir labi izveidoti un atmiņās paliekoši, ja lasītājs ir cītīgs, viņam izdosies daudz ko par viņiem atklāt. Beigas bija nedaudz atrautas, un lielais noslēpums vismaz man tik noslēpumains nemaz nelikās. Reizēm pat šķita, ka autors proponē vispasaules žīdmasonu sazvērestības idejas, iespējams, pozitīvi, bet tai pat laikā nedaudz dīvaini.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Fantāzijas cienītājiem noteikti iesaku izlasīt, darbs nudien ir aizraujošs, autors spēj gan pieturēties pie pasaules aprakstīšanas, gan virzīt uz priekšu sižetu. Diezgan labs stīmpanka piemērs, un cerams, ka arī nākamās autora grāmatas iznāks latviski.

Četri tankisti un suns by Janušs Pšimanovskis

Četri tankisti un suns

Lēni graužos cauri “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas plauktam. Jāatzīst, ka biju cerējis, ka šī lieta man ies uz priekšu ātrāk, taču, šķiet, ka viena grāmata nedēļā no šīs sērijas ir ieteicamais maksimums. Šoreiz nolēmu izlasīt sērijas apslēpto dārgakmeni, grāmatu, kura pāris paaudzēm noteica suņu vārdu topu, radīja kulta seriālu izspiežot no paplānās grāmatiņas divdesmit vienu sēriju!

Janeks – parasts poļu puika, kuru kara sākums ir aiznesis uz Sibīriju, māte mirusi, tēvs gājis bojā Vesterplatē. Dzīvo pie vietējā mednieka un nodarbojas ar vietējās faunas iznīcināšanu prasmīga vietējā vadībā. Janekam ir suns Šariks. Kad līdz Sibīrijai nonāk ziņa, ka poļu brīvprātīgie veido karaspēku, lai atbrīvotu no fašistiem savu dzimteni un atdotu visu zemi darbaļaudīm, Janeks, neskatoties uz saviem 15 gadiem, nav apturams, viņš dodas uz fronti.

No vienas puses grāmata ir tipisks Lielā Tēvijas kara stāsts par puiku karavīru, kurš mīl savu dzimteni, ienīst fričus un cenšas atrast savus radiniekus. Viņā mīt cerība par pasauli, kurā nebūs nedz kara, nedz bada. Tādu, kurā visi dzīvos laimīgi un nebaidīsies par savu nākotni. To visu var saprast. Var saprast arī to, ka, kamēr viss tā nav, nevajag spriedelēt, bet jāņem rokās šaujamais un jābliež nost ienaidnieks, neskatoties un nedomājot, vai tas ir labs vai slikts cilvēks. Tankā ir nolasījusies internacionāla komanda. Semjonovs, Padomju Armijas pārstāvis, kuram jāatbild par brālīgo tautu sagatavošanu kaujas apstākļiem, gruzīns Grigorijs Saakašvili – izbijis traktorists un tankists, Jeļeņs un Janeks divi poļi, kas atbrīvos savu tēvzemi. Nu un vēl Šariks, kas piedod stāstam kolorītu.

No otras puses autors absolūti neko nejēdz no Polijas jaunāko laiku vēstures. Gan jau, ka zināja, taču vadījās pēc tā laika partijas līnijas un uzrakstīja smuku propagandas darbu par to, kā, brālīgo valstu atbalstīti, viņi atbrīvoja Poliju no fašistiem. Viņam nekas nav zināms par to, kā Poliju kara sākumā Vācija un Padomju Savienība draudzīgi sadalīja. Tas viss autoram kaut kā izčibējis no atmiņas un tādēļ neskatoties uz stāsta visnotaļ labo kvalitāti, es visu to pasākumu nespēju uztvert nopietni.

Grāmatas galvenie trumpji ir Janeks un Šariks. Pēckara un Aukstā kara laikā militarizētā sabiedrībā pusaudžiem diezgan augstu kotējās iespēja cīnīties savā tankā par taisnību pasaulē. Janeks ir visu šo sapņu piepildījums. Nav pat piecpadsmit gadi, bet jau skraida riņķī ar ložmetēju, šauj nost vācu snaiperus, gāž lidmašīnas un sašauj Panteru (tas tāds vācu tanks). Tas nekas, ka nedaudz kontuzēja, toties viņam ir divas meičas – radiste un medmāsa, kas priekš pusaudža nudien nav slikti. Tālāk par bučošanos gan neviens netiek, karš taču!

Šariks – suns visnotaļ apsviedīgs radījums, var gan šalli atnest, gan motora detaļu. Nebaidās no apšaudēm un kalpo gan kā briesmu paziņotājs, gan kā stāsta virzītājs. Šarikam ar’ kaut kas ir pret fašistiem un zaglīgiem pavāriem, taču visādi citādi normāls suns. Suns jau arī pusaudžiem savulaik bija iPad vērtē, gan jau ka mūsdienās arī suns vēl savu vērtību nav zaudējis. Šariks ir uzticams draugs, nekad nepievils. Mūsdienās gan Janeka un Šarika savienība izskatās kaut kas no druīdu klases varoņa arsenāla. Tācu te nav nekāds RPG, te ir alternatīvā vēsture. Nedaudz nomaitekļošu – Šarika karjera bija ļoti veiksmīga.

Grāmatai lieku 5 no 10, nekas īpašs jau nav, varbūt pat labāk nekā biju gaidījis. Lasot grāmatu neko daudz neieguvu, ja neskaita kārtējo piemēru tam, kā pareizi rakstīt propagandu pusaudžiem. Ja skatāmies no mūsdienu viedokļa – bērni-karavīri, ar tiem tagad lepojas tikai Āfrikā. Četri tankisti un suns noteikti patiks tiem, kuri nebaidās no klaustrofobijas, nav nekas pret teļa lieluma spalvainu draugu pagalvī, gulēšanu uz šāviņu kastēm. Patīk sasvīdušu kājautu smārds, kas eleganti sajaucas ar bezdūmu pulvera un slapja suņa smaku. Lasot fonā iesaku klausīties kādu dziesmu par Vislu, vēlams poļu valodā. Paralēli noteikti jāstudē T-34/76 modifikācijas tanka uzbūve, lai orientētos situācijā, sevišķu uzmanību pievēršot motortelpai. T-34/84 sadaļu var droši šķirt pāri mūsu varoņi cīnās tikai vienā tankā.

The Folding Knife by K.J. Parker

The Folding Knife by K.J. Parker

Šo grāmatu izlasīšanai man stipri rekomendēja Andris, nu tā, ka iedod grāmatu rokās un saka – izlasi! Nebija jau tā, ka klāt ķēros uzreiz, nomarinēju vismaz mēnesi savā lasāmo grāmatu rindā. Bet tad vienu dienu saņēmos un izlasīju.

Basso Lieliskais. Basso Dižais. Basso Viedais. Vesani Republikas Pirmais pilsonis ir neparasts cilvēks.

Viņš ir nežēlīgs, viltīgs, un, galvenais, veiksmīgs. Viņš savai tautai nes bagātību, varu un prestižu. Bet reizē ar varu nāk nevēlama uzmanība, un Basso ir jāaizstāv savu valsti un sevi no ārvalstu un iekšējiem draudiem. Svarīgu lēmumu pārpilnā dzīvē, viņš ir kļūdījies tikai vienu reizi.

Ar vienu kļūdu var būt pietiekami.

Sākšu uzreiz ar slavas dziesmām, tieši šādai ir jābūt grāmatai, kas stāsta par alternatīvo vēsturi. Interesantai, ar pasauli, kas it kā ir līdzīga mūsējai un tai pat laikā vietām radikāli atšķiras, tāda, kurai nevar noteikt mirkli, kad pasaules vēsture ir aizgājusi savu ceļu. Liels uzsvars tiek likts tieši uz ekonomiskajām niansēm, ir arī politiskās intrigas, bet katram ir skaidrs, ka tās tieši izriet no ekonomikas. Man gan pagāja zināms laiks līdz es aptvēru, ka Vesani Republika nav tieša kopija kaut kādai Dženovai vai Venēcijai. Jo dažas lietas te ir pārāk modernas Ziemeļitālijas tirgotāju brīvpilsētai. Un tas jau nebūtu es, kas nesāktu pukstēt par autora nolaidību, pielietojot laikmetam neatbilstošas teorijas un izgudrojumus. Tas gan bija līdz brīdim, kad izlasīju, ka vietējā ticība balstās uz Neredzamo Sauli, nevis Dievu to kungu. Tad biju ar mieru piedot visu gan IS-LM makroekonomiskā modeļa pielietošanu, gan slimību izcelšanās teorijas pāragru ieviešanu.

Grāmatas centrālais tēls ir Basso Lieliskais. Un viņš patiesi ir lielisks, nevar teikt, ka viņš būtu pilnīgi amorāls, bet laba biznesa dēļ viņš ir gatavs uz visu. No agras bērnības viņam viss vienmēr ir izdevies. Pilnībā apguvis banku zinības, politikas nianses, ieguvis spēju skatīties uz lietām globāli, viņš savā dzīvē ir izvirzījis vienu mērķi – padarīt Vesani Republiku par varenu spēku pasaulē. Uz to viņu mudina gan Austrumu Impērijas varenības pieaugšana, gan vēlme nodrošināt labu dzīvi savam māsasdēlam Bassano. Puika ir viens no viņa retajiem draugiem, un tā kā pagātnē viņam ir gadījies nodarīt pāri savas māsas ģimenei, viņš vēlas kompensēt to ar labiem darbiem.

Basso ir laba ilustrācija cilvēkam, kurš savu dzīvi ziedo lielākajam labumam. Viņa ekonomiskās programmas ir netiešas un nesola visiem pārticību uzreiz, taču nodrošina, ka neviens necieš badu. Tai pat laikā viņu neviens nelinčo, kā tas ir gadījies iepriekšējiem reformatoriem. Un, protams, ja jau esi Pirmais Pilsonis, tad tas paver lielas iespējas arī personīgā labuma vairošanai. Un kas var būt labāk, kā palikt bagātākam un ļaut savai pilsētai palikt bagātākai. Mūsdienās ne visās valstīs šādā situācijā saskatītu interešu konfliktu, Latvijā jau nu noteikti ne. Tad nu arī Basso ir tāds labais pilsētas rātskungs, kurš nezog visu uzreiz, bet dalās ar pilsētas ļaudīm. Un ja pilsētai pietrūks nauda, nav problēmu, Basso aizdos. Un ne jau sev viņš rauš, nauda ir tikai instruments, kā panākt Vesani Republikas varenību. Šajā ziņā Basso ir ideālists, viņš grib atstāt pasauli labāku. Jā, viņš pieļauj, ka viņa metodes nav tās godīgākās, bet ieliekot stiprus pamatus viņa pēcnācēji spēs būt gan bagāti, gan godīgi, plaukstošas Republikas pārvaldnieki.

Šajā lietā Baso var paļauties tikai pats uz sevi un pāris draugiem. Māsasdēlu Bassano, gudrs puika, bet nav radīts smagai dzīvie, tas ir viņa izvēlētais mantinieks. Bijušajam vergam un finanšu ģēnijam Antigonus. Tas ir iemācījis Basso visu par finansēm un labi jūt starptautiskās tirdzniecības drēbi. Un vēl ir ģenerālis Aelius, karavadonis teorētiķis, kuram netrūkst zināma deva attapības un izveicības. No šiem cilvēkiem ir atkarīga Vesani Republikas labklājība. Ir jau, protams, arī ienaidnieki, bet tas ir sīkums, iekšējie visi ir parādā Basso bankai, ārējiem pietiek savu problēmu.

Patika stāsta izklāsta maniere, autors jau pašā sākumā pavēsta, kā beigsies Basso karjera pēc četrdesmit gadiem. Atklās, ka viens viņa lēmums būs viņam liktenīgs. Neskatoties uz smago maitekli jau pašā sākumā,  grāmatas lasīšana sagādā patiesu prieku, es visu laiku centos uzminēt, kura tad ir tā liktenīgā kļūda. Skatījos ar aizdomām uz katru Basso lēmumu, un teikšu godīgi – neatšifrēju. Viņš visu izdarīja pareizi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Vienu balli noņēmu nost par beigām, tās bija iznākušas tādas nedaudz neveiklas, jo beigu Basso pārāk atšķīrās no grāmatas vidusdaļas Basso. Esmu drošs, ka kaut kad pie šī autora darbiem atgriezīšos. Un ja kaut kur izlasāt, ka šī grāmata ir pilna ar politiskām intrigām, neticiet, tās tur ir, bet tas nav grāmatas centrālais temats.

PS. Te atrodams Andra apskats par šo grāmatu.

%d bloggers like this: