Navigate / search

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

Joka pēc nolēmu arī es izlasīt šo darbu. Galvenais iemesls, doronike diezgan interesanti to bija aprakstījusi savā blogā. Un galu galā no tā vienu ideju esot nospēris pats Stīvens Kings. Nolēmu lasīt oriģinālvalodā, jo tā var iemācīties pāris jaunas idiomas angļu valodā. Gribējās arī uzzināt, ar ko tad tas Vo ir tik slavens, ka viņu piemin pat krustvārdu mīklās. Nerunāsim par to, kādu šoku man izraisīja autora uzvārda rakstība angļu mēlē. Atradu, uzliku uz sava elasīkļa un sāku lasīt.

Grāmata apraksta pērnā gadsimta divdesmitos – trīsdesmitos gadus. Iepriekšējo gadsimtu aristokrātija ir sabūvējusi sev lepnas muižas, bet viņu pēcnācējiem nav lāga naudas, lai šos īpašumus uzturētu. Grāmatas galvenais varonis ir viņš šādas muižas īpašnieks. Lai arī uz papīra bagātnieks, patiesībā viņam knapi pietiek naudas, lai izmaksātu mantojuma nodokli. Viņam ir sieva Brenda un tai savukārt grāmatas gaitā uzrodas mīļākais Misters Bīvers. Bīvers tā arī nav spējis atrast sev citu nodarbošanos kā vien strādāt savai mātei par dēlu. Skaidra lieta, ka izveidojas mīlas trijstūris, un visi sāk skaidrot savas attiecības. Man jau gan šķita, ka te ir tikai divi divstūri Tonijs un viņa muiža un Brenda ar Bīveru.

Parasti jau es šādas grāmatas nelasu (vispār jau lasu, bet tās saucas bojevaja fantasķika). Tad nu cītīgi gaidīju, kad beidzot kaut vienu cilvēku nogalēs, tas notika tikai, kad no grāmatas bija izlasīti kādi 46 procenti. Un arī tā bija nelaimīga sagadīšanās, kas tomēr bija nepieciešama, lai pārtrauktu sižeta rimto plūsmu. Sieva krāpj vīru, bet vīrs domā par renovācijas darbiem. Vakaros, ja darbojošās personas atrodas Londonā, tiek apmeklēti klubi un saviesīgi pasākumi, daudz baumots un sūtītas telegrammas. Ja laukos, tad sēdēšana pie liela vakariņu galda un baumošana.

Tomēr, kas man patika šajā grāmatā, kaut kādā veidā esmu pamanījies citur salasīt informāciju par britu vēsturi, tradīcijām un dzīves stilu šajā laika posmā. Es sapratu gandrīz visu, gan kāpēc aristokrātijā bija novērojams tāds pagrimums, kāpēc cilvēks ar lielu īpašumu nespēja maksāt mantojuma nodokļus, kas tos nodokļus ieviesa (tāds William Harcourt, kurš pēctam uz šī nodokļa arī uzrāvās, jo viņa vecākais brālis nomira, un vecāku mantojums pienācās viņam) un kāpēc aizceļoja uz Brazīliju (tas ir spoileris). Par Brazīliju ir pavisam vienkārši, visi ap to laiku sekoja līdzi ažiotāžai, kuru bija sacēlis Fosets un viņa ekspedīcijas pazušana meklējot zudušo Z pilsētu.  Tas vienkārši bija modīgi aizsūtīt savu galveno varoni līdzīgā piedzīvojumā.

Grāmatai ir divi nobeigumi, es lasīju to, kur beigās īpašumu manto Tonija radinieki. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma, sākumā interesanti, kamēr iepazīsties ar visu notiekošo, tad vidusdaļa, kurā autors īsti nezina ko rakstīt. Diemžēl viņa smalko ironiju bija visai grūti uztvert, beigas varētu teikt interesantas, bet tikai ar to cik klišejiski tajos laikos cilvēki attēloja ceļojumus pa Amazones baseinu. Mistiskas pilsētas, leģendas par nezināmām ciltīm un balto cilvēku, kas tur dzīvo. Bet ja esi īstens vieglu mīlas stāstu cienītājs, tad šī grāmata būs pašā laikā, kaut vai ar tā laika šķiršanās procedūru.

A Wild Sheep Chase by Haruki Murakami

A Wild Sheep Chase

Šo grāmatu izvēlējos visai triviāla iemesla dēļ. Man Amazonē ilgu laiku piedāvā iepirkt Murakami grāmatu, kas saucas 1Q84, un šajā blogā es izlasīju atzinīgus vārdus par Murakami vispār, un šajā uzzināju vēl nedaudz papildus informāciju. Noskaidroju, ar kuru grāmatu būtu vērts sākt rakstnieka daiļrades iepazīšanu, un ķēros klāt pie šīs.

Kā jau var noprast, grāmata ir par aitām, pareizāk gan būtu teikt, par kādas konkrētas Aitas meklējumiem. Bet tas tā būtu, ja mēs uz sarakstīto skatītos tā virspusēji un meklētu action elementus tajā. Vairāk jau mums tiek vēstīts par galvenā varoņa dzīvi un pasaules uzskatu. Kāds ir galvenā varoņa vārds, to mēs nekad neuzzinām, tāpat kā citu personāžu vārdus. Labākā gadījumā tās ir tikai iesaukas, te pat kaķim nav vārda. (Kaut kur biju salasījies, ka Murakami patīkot stāstā pieminēt seksu, smēķēšanu, džezu un kaķus. Šī grāmata, izņemot smēķēšanas aspektu, neteiktu, ka pārāk ar to izceltos. Domāju, ka pie vainas ir tas, ka grāmata sarakstīta gandrīz trīsdesmit gadus atpakaļ). Stāsts ir tāds kā neliels detektīvs, kur galvenajam varonim ir mērķis atrast kādu jau sen neredzētu aitu. Lai to sasniegtu viņam ir dota palīgos sieviete ar ļoti skaistām ausīm, un viņu skubina Bosa palīgi, kuriem Japānā acīmredzot ir liela teikšana.

Sākot lasīt man bija grūti saprast, uz kuru pusi tad stāsts vispār velk. Sākumā autors atceras savas vecās brūtes, dzīvi ar sievu, darbu utt. Liekas, ka tāda muļļāšanās vien būs ar pāris domugraudiem, bet nekā – lēnu garu visas stāsta daļiņas smuki sakrita savās vietiņās un nevarētu teikt, ka autors kaut kur būtu lieki burtus rakstījis. Visa iegūtā infa noderēja, ar to viņš nopelnīja manās acīs plus punktu. Arī pati ideja par Aitu, un dažu varoņu enciklopēdiskās zināšanas par aitām Japānā mani apbūra. Vienmēr ir patikuši stāsti par šauri specifiskām jomām (ne tikai ar zootehniku saistītām). Protams, nevaru teikt cik autors te ir bijis precīzs, bet pārliecība, ar kādu viss tika vēstīts, man patika. Un skaidra lieta, ka ar aitām viss nebūt nav tik vienkārši kā izskatās, tām ir sava iekšējā hierarhija, tāpat kā cūkām sava lietu kārtība.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Nav īsti mana tradicionālā (fantasy un populārzinātniskā literatūra) lasāmā zonā, bet šad tad vajag kādas pārmaiņas. Domāju, ka tuvākajā laikā labprāt izlasīšu vēl kādu šī autora darbu.

Mile 81 by Stephen King

Mile 81 by Stephen King

Šis izrādījās viens no Stīvena Kinga īsajiem stāstiem nevis vesela grāmata. Stāstelis satur sevī labi ja simts lapaspuses un izlasās ātrāk nekā to varētu vēlēties. Lai vai kā, man viņš palīdzēja īsināt laiku kādā no Milānas lidostām, kur miglas dēļ tika atcelti pāris reisi, tajā skaitā arī manējais.

Kas tad īsti notiek tai 81. jūdzē? Tur atrodas pamests izklaides parks, kuru dodas izpētīt viens no galvenajiem stāsta varoņiem. Viņa vecāki mīl iedzert, viņa brālim ir citi rotaļu biedri un, lai paceltos savu vienaudžu acīs, zēns dodas izpētīt pamesto vietu. Katram, kurš ir lasījis S.Kinga darbus, jau ir skaidrs, ka pamestas vietas nemaz īsti pamestas nemēdz būt, tur mīt vampīri, ļauni spoki vai vismaz atrodas vārti uz paralēlo realitāti. Puika gan neko tādu neatrod, tik vien kā iespēju noprovēt šņabi un izgulēties uz pieputējuša matrača. Vismaz sākumā.

Kopumā grāmata reducējas uz scenāriju, kurā lieta, kas līdzīga automašīnai, ēd cilvēkus. Tas Stīvena Kinga daiļradē nav nekas jauns kaut vai „ From a Buick 8”, tur arī mašīna bija vārti uz citu pasauli vai pat kas vairāk, „Christine” stāsts, kas patiktu katram automīlim, par mašīnu, kas pati salabojas, bet ir greizsirdīga. Pāris varoņu iekšējās pārdomas bija jau dzirdētas iepriekšējos stāstos. Piemēram, puikas iekšējais dialogs ar sevi bija gandrīz tas pats kā „Salems Lot” stāstā. Tā, ka ja esi izlasījis gandrīz visus viņa darbus, tad ķeksīša pēc neiztikt arī bez šī.

Neteiktu, ka stāsts būtu dikti izdevies – lieku 7 no 10 ballēm. Nav slikts, bet priekš Kinga nedaudz pa švaku uzrakstīts. No otras puses stāsts nebūt nav zemē metams, ir jau tas Kings pēdējos laikos meties uz misticismu, bet katrs stāsta dalībnieks tiek iezīmēts ļoti labi un neskatoties uz to, ka pazīsti viņu labi ja pāris lapaspuses, tu jau sāc just viņam līdzi.

Reamde by Neal Stephenson

Reamde

Šī autora darbus līdz šim man vēl nebija nācies lasīt. Labi, vienu grāmatu iesāku lasīt, bet tālāk par trīs lapaspusēm netiku, nomainījās prioritātes. Tā nu iztiku ar citu lasītāju iespaidiem, autors tiek slavēts kā ļoti erudīts rakstnieks ar matemātisku domāšanu. Viņa darbi esot pārdomāti un sniedz baudījumu gan cilvēkiem, kas rubī matemātiku, gan arī tiem, kas tālāk par naudas skaitīšanu nav tikuši.

Tad nu ķēros pie autora jaunākā darba, kas pieskaitāms pie trilleriem. Grāmatas notikumi sākas ASV, kur bagāta miljardiera radinieci Zulu un viņas piedzīvotāju Pīteru nolaupa krievu mafija. Iemesls ir pavisam triviāls, Pīters nedaudz nodarbojas ar zagtu kredītkaršu informācijas tirgošanu, bet šoreiz ar informāciju nejauši tiek nodots datorvīruss, kas nokriptē visu datora informāciju un piedāvā to atgūt, aiznesot 1000 zelta gabalus trollim Reamde. Trollis dzīvo spēļu pasaulē T’rain, kas ir kaut kas līdzīgs WoW, un to onlainā spēlē bezmaz visi Zemes iedzīvotāji. Tā nu Zulai nākas doties uz Ķīnu, lai atrastu troļļa reālo īpašnieku, jo Ivanovam nepatīk būt piečakarētam, ceļo viņa kā ķīlniece, krievu algotņu pavadībā.

Vienu var teikt droši – grāmata ir sarakstīta ļoti labi, autors māk noturēt lasītāja uzmanību. Visu laiku kāds kādam dzenas pakaļ, un līķu sliede aiz galvenajiem grāmatas varoņiem ir patiešām pamatīga. Kamēr tu, cilvēks, lasi un dzīvo līdzi notikumiem, tas viss šķiet ļoti jauki un interesanti. Nav nekādas mistērijas, Zula ir nolaupīta un grib izglābties, Sokolovs bijušais specnazs grib tikt ārā no putras, kuru savārījis viņa saimnieks. Motīvi galvenajiem varoņiem ir vienkārši, sasniegt savu mērķi un palikt dzīviem. Tā kā darbā ir daudz šaudīšanās, pakaļdzīšanās un spiegu, tad autors daudz nav aizrāvies ar varoņu tēlu izkopšanu, mēs par tiem uzzinām pāris agrākās dzīves epizodes, ģimenes stāvokli, dzimumu un vārdu.

Bet par to visu tu attopies tikai pabeidzis lasīt grāmatu. Kad pēc tam tu to sāc nedaudz paanalizēt, tad rodas jautājums, vai tikai autors nav smagi iesmējis par trilleriem vispār vai arī tiešām viņš raksta tik švaki.

Grāmata ir bieza – ap tūkstoš lapaspusēm, bet ap vidu rodas iespaids, ka tūlīt viss beigsies, dzīvi palikušie dosies mājās un dzīvos laimīgi. Šajā vietā autors noteikti ir pārskaitījis sarakstīto lapu apjomu un nācis pie secinājuma, ka jāuzdrukā vēl kas, jo viņa standarta grāmata vienmēr ir bijusi ap tūkstoš lapaspusēm. Tiek ieviesti jauni spēlētāji, un viss sākas no sākuma. Lieki piebilst, ka te klavieres no krūmiem tiek stumtas ārā katrā ceļa līkumā un lasītājam atsit visu vēlmi domāt kaut ko uz priekšu, jo jebkurā brīdī parādīsies jauns spēlētājs, kas pavērsīs sižeta līniju (tos uz kuriem šauj tagad) citā virzienā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā viduvēju. Jā, lasīt viņu ir tīrais prieks. Interesanti pastāstīts kā veidojies T’Rain online datorspēles projekts, kā ar to tiek atmazgāta nauda. Bet action daļa gan ir visai klišejiska un ģenerē milzīgas līķu kaudzes Ķīnā, Filipīnās, Kanādā un ASV. Labi, beigās jau Zula saņēma psihologa konsultāciju. Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Before I Go To Sleep by S. J. Watson

Before I Go To Sleep

Kārtējā novele, kuras biezums ir ap piecsimt lapaspusēm. Skatījos Amazonē 2011. gada dižpārdokļus un nolēmu paņemt šo izlasīšanai. Komentāros bija diezgan labi saslavēta un vidējais vērtējuma ar bija diezgan labs.

Grāmatas galvenā varonei Kristīnei ikrīta pamošanās katru reizi sākas ar šoku. Viņa neatceras, kur atrodas, un kas ir noticis ar viņu pirms tam. Kristīnei ir dīvaina veida amnēzija, viņa aizmiegot aizmirst visu ko iepriekšējā dienā piedzīvojusi, un tā tas jau ir vairāk kā desmit gadus. Tad nu viņas vīram Benam katru rītu nākas izskaidrot Kristīnei viņas dzīvi, kas ir noticis. Viss ir forši, līdz Kristīne vienu dienu nesaņem zvanu, kas pavēsta viņai, kur atrast viņas dienasgrāmatu, kas tiekot rakstīta katru dienu. Dienasgrāmata sākas ar vārdiem „netici Benam”.

No vienas puses standarta grāmata par cilvēku, kas cīnās ar savu amnēziju, cenšas sakārtot savu dzīvi. Trakākais ir tas, ka katru dienu cīņa jāsāk no nulles. Ir pilnībā jāuzticas savai dienasgrāmatai, lai gan bieži vien viņa nonāk pretrunā ar šodien uzzināto informāciju. Kristīnei rodas priekšstats, ka Bens melo, tomēr reālu pierādījumu viņai nav. Arī grāmatas lasītājs jau pēc pirmajām simts lapaspusēm saprot, ka kaut kas te nav lāgā. Skaidra lieta, kurā trillerī tad viss būs kārtībā un neviens neraudās.

Grāmata ir no tām, kuru sākot lasīt ir grūti atrauties un nolikt malā. Es ar sācis izlasīju līdz galam. Te ir visai interesanti mēģināt uzminēt, kas īsti notiek, kurš būs nelietis, jo vienīgā informācija, kas lasītājam ir pieejama ir Kristīnes dienasgrāmata. Man gan nepaveicās ar motīvu atminēšanu, manis iedomātais, šķiet bija pārāk fantastisks, atrisinājums bija neticami banāls, tas nedaudz nosita manu sākotnējo sajūsmu par šo grāmatu. Beigas izskatījās nedaudz sasteigtas, bet labi vien bija citādu dabūtu lasīt līdz trijiem naktī.

Kopā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Var lasīt, ja nebaidās no vardarbības aprakstiem, bēdīga dzīvesstāsta un tumšiem noslēpumiem. Ja ļoti grib piesieties, tad atrodami arī pāris diezgan lieli caurumi stāta loģiskajā struktūrā.

11/22/63 by Stephen King

11.22.63

Te nu man kārtējo reizi jāpalielās, ka esmu izlasījis gandrīz visas Stīvena Kinga grāmatas. Laiku tas paņēma diezgan nopietnu, un finanšu līdzekļi ar nebija mazi, bet ko lai dara, tāda dzīve. Esmu novērojis, ka Kings savus garadarbus mēdz izlaist tautās rudenī, tad kad jaunie kartupeļi jau ir novākti, un cilvēkiem ir laiks lasīšanai. Reizēm tie ir īsi stāsti, reizēm veseli romāni. Šī grāmata tiek pieskaitīta pie novelēm.

Grāmatas centrālais tēls ir kāds Jake Epping, viņa pamatnodarbošanās ir literatūras skolotājs. Stīvenam Kingam vispār ir vājība uz skolotājiem, jo pats reiz tāds bijis. Džeiks dzīvo šķirteņa dzīvi, lasa savu audzēkņu sacerējumus, uzzina pāris citu cilvēku personiskus pārdzīvojumus. Nekā interesanta, līdz brīdim, kad Als (Džeika iecienītās ēstuves saimnieks) atklāj viņam savādu noslēpumu. Viņa bāra saimniecības telpā atrodas portāls uz 1958. gada 9. septembri. Tas izskaidro, gan faktu, kur Als ņem tik lētus produktus biznesa uzturēšanai, gan kādēļ viņš brīžiem šķietami ātri noveco pa vienu nakti. Als ir saķēris tuberkulozi, tomēr viņam ir pirmsnāves vēlēšanās, viņš grib lai Džeiks noved līdz galam viņa lielo projektu. Tas ir ne vairāk ne mazāk novērst Kenedija slepkavību. Als ir veicis nopietnus priekšdarbus, diemžēl tuberkuloze neļauj viņam novilkt līdz Kenedija slepkavības brīdim.

Tāda nostalģiska grāmata par sešdesmito gadu Ameriku, kad viss bija lēts, bet bija kodolkara draudi, tomēr cilvēks no nākotnes varēja tur dzīvot bez bēdu. Sevišķi, ja šim ir līdz tabula ar ievērojamāko sporta notikumu rezultātiem. Džeiks apņemas palīdzēt un dodas uz pagātni, pie reizes novēršot pāris citas slepkavības, iemīloties un dzīvojot visnotaļ laimīgu dzīvi. Vienīgais, kas viņam neliek mieru, ir kāds Džimla pasaules iznīcinātājs.

Kopumā ļoti laba grāmata, pabieza, ar pirmo reizi līdz vākam neizlasīsi, bet ar pāris reizēm gan. Tēli kā vienmēr filigrāni izstrādāti, dažos gan jūtams, ka autors cenšas tos padarīt tādus, lai tie iepatiktos lasītājam un būtu patiešām žēl, ja ar viņiem notiktu kaut kas slikts. Arī galvenajam varonim nemaz nav tik viegli izlemt vai nogalināt Osvaldu vai ne. Un pats galvenais – pagātne nebūt negrib, lai to maina. Maz pamazām, lasot, sapratu, autors uzskata, ka pagātne, lai arī cik tajā nebūtu sliktu notikumu tomēr ir novedusi pie labākās iespējamās nākotnes. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ja gribat zināt, pie kā noved Kenedija slepkavības novēršana, lasiet paši.

The Prague Cemetery by Umberto Eco

the-prague-cemetery

Nenoliegšu, ka veselu gadu gaidīju, kamēr šī grāmata tiks pārtulkota man saprotamā mēlē. Bija arī kārdinājums iepirkt viņu vācu valodā un mēģināt izlasīt tā. Beigās gan saprāts ņēma virsroku, un nedaudz pagaidīju. Pasūtīju grāmatas elektronisko versiju Kindle lasīklim un grāmatu  nu jau ierasti saņēmu tās izdošanas dienā.

Grāmatas galvenais varonis ir kāds Parīzē mītošs notārs – saukts kapteinis Simonini, kurš ar lasītājiem dalās savā dzīves stāstā ar dienasgrāmatas palīdzību. Kapteinim ir nedaudz piemeties nemiers par pagātnes notikumiem un ir daļēji zaudēta atmiņa, tādēļ, lai ieviestu savā dzīvē skaidrību, viņš nolemj paklausīt sava paziņas Freida ieteikumam un sākt savu psihoanalīzi. Tomēr viņš jau neies visiem klāstīt savus pārdzīvojumus, tādēļ, lai atrastu dzīves pagrieziena momentu, kas licis tam izslēgt daļu no atmiņām, viņš nolemj sevi analizēt pats, rakstot savas dzīves dienasgrāmatu. Lasītājs lasa šo dienasgrāmatu un pamazām uzzina to, kas patiesībā ir kapteinis Simonini.

Grāmata, īsumā, ir pilna ar antisemītiskiem arhetipiem, autors ir pacenties apkopojot tos visus vienkopus, parādot to vēsturisko izcelsmi, ieskicējot šo darbu autorus un, iespējams, motivāciju. Simonini savukārt ir mērķis uzrakstīt tik labu un atmaskojošu darbu, kas ļautu jebkuram saprast to, kā pasaule ir pārbūvēta pēc žīdu iegribām un kā viņi cenšas sagrābt varu pasaulē. Nav jau tā, ka Simoni nepatiktu tikai žīdi vien, viņam nepatīk arī Masoni, Jezuīti, Franči, Vācieši, Krievi un arī Itāļi. Patiesībā viņam ir savs viedoklis par jebkuru tautu un kustību un lielākoties tas ir negatīvs, tomēr ebreju jautājums viņam ir sevišķi aktuāls. nepatika gan ir radusies viņa vecātēva ietekmē. Tā nu Simonini dzīvo cauri revolūcijām un republikām, viltojot testamentus un līgumus, laiku pa laikam pārdodams pa kādam patiesam stāstam slepenajiem dienestiem, kas pilnībā atmasko ebreju plānu sagrābt pasauli. Šī informācija gan ir lielākoties plaģiāts, jo īstai konspirācijas teorijai jau nav nemaz tik daudz veidu kā to pareizi un labi pasniegt tautas masām, tā lai katrs zemnieks saprastu, kas ir pie vainas viņa problēmās. Simonini šķiet, ka viņš ir izgudrojis vislabāko veidu, aprakstot ebreju vecajo satikšanos kādā pamestā Prāgas kapsētā.

Kopumā interesants darbs, kas sevī aptver Itālijas un Francijas vēstures posmu no deviņpadsmitā gadsimta vidus līdz beigām. Prieks bija arī uzzināt nedaudz vairāk par Leo Taksilu, kurš savulaik bija diezgan liels ateists, tad pievērsās katolicismam, tad atkal atkrita. Pret ebrejiem gan viņš bija saudzīgs, jo bija tiem parādā. Autors kā vienmēr sapin izdomātu stāstu ar reāliem vēstures notikumiem tik smalki, ka īsti vairs nevari saprast, lasi tu vēstures grāmatu un autentisku notikumu aprakstu, vai tikai autora izdomājumu. Labākais ir tas, ka autors prot salikt galvenos faktus (nu tos, kurus tu esi jau lasījis citur, citā kontekstā), ka stāstu tu sāc uztvert jau kā realitāti.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tēli ir smalki izstrādāti un gandrīz katram ir apakšā īsts vēstures personāžs, autors gan apgalvo, ka pilnīgi visiem. Lai nu tā būtu. Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem kam patīk konspirāciju teorijas, arī tad, ja šķiet, ka neko labāku šai jomā par „Da Vinči kodu” šajā jomā vairs nevar uzrakstīt.

Vīrs, kas zināja čūskvārdus by Andruss Kivirehks

Vīrs kas zināja

Parasti jau es grāmatas latviešu mēlē lasu diezgan reti. Iemesls ir visai triviāls, viņas ir diezgan padārgas, un iepirkšanai nepieciešams doties uz grāmatu veikalu. Tomēr Lasītājas piezīmēs izlasītās pārdomas par šo grāmatu mani uzrunāja. Mani vienmēr ir fascinējusi cilvēku fantāzija par mītisko Zelta Laikmetu, kad zvēri vēl prata runāt, cilvēki bija dabas daļa, un zāle bija tik zaļa, kā nekad vairs. Skaidra lieta, ka ko tādu un tepat netālu sarakstītu es ne par ko negribētu laist garām. Nācās gan iet uz grāmatu veikalu, kas ir tik vecmodīgi, jo uz Kindles diez vai to spētu iegādāties. Grāmatu veikalā ar iegādi nemaz tik viegli negāja, nespēju grāmatu atrast. Prasīju pārdevējas palīdzību, viņa datubāzē noskaidroja, ka grāmata ir, un devās meklējumos. Meklēšana viņai nevedās, līdz es aizrādīju, ka šī visticamāk atrodas kaut kur pie daiļliteratūras nevis pie ezotēriskas. Tā nu tiku pie grāmatas.

Grāmata ir par igauņiem, par īstajiem igauņiem. Tie vēl dzīvo mežā un nezina bēdu, jo viņiem ir čūskvārdi, kas ļauj pasaukt stirnu nokaušanai, patērzēt ar kādu gudrāku lāci un vest gudras sarunas ar odzēm. Jā, tieši odzes bija tās, kas uz jaunievedumiem kāros cilvēkus iemācīja runāt šajā mēlē. Tomēr laiki mainās, bruņneši jaunu zemju vilināti ir sākuši izspiest īstos igauņus no saviem mežiem. Patiesībā, jau paši igauņi labprāt dodas dzīvot ciemos, jo tur redz var art, sēt un pļaut. Vakariņās īsta maize ar miežu putru nevis kāds stirnas cepetis. Un kur nu vēl maltuve vai maizes lāpsta. Ja tam visam pieliek klāt bruņnešu gudrību, viņi tak redzējuši visu pasauli, un tādi cilvēki nevar kļūdīties savā gudrībā un Jēzu, tad skaidrs, ka mežs ir diezgan vecmodīga padarīšana, kurā neviens nedzied korāļus un pat netiek kastrēts balss uzlabošanai.

Mežā ir palikušas tikai dažas ģimenes, Lēmets aug vienā no tām. Vēl ir viņa tēvocis Votele, trakais zintnieks Ilgass, pļēgurs Mēme un īsto senču paražu piekopēja Tambeta ģimene. Lēmets, kā jau īstam igaunim pienākas, blandās pa mežu, ēd pūčolas, dzer vilka pienu, draudzējas ar odzēm, laiku pa laikam nosit kādu bruņinieku un sapņo ieraudzīt slaveno Ziemeļu Rupuci, slepeno ieroci, kuru var izsaukt tūkstoš vīriem reizē izrunājot čūskvārdus. Rupucis vairs nesatrieks ienaidniekus, jo viri ir palikuši labi ja pārdesmit. Autors tad mums pastāsta par Lēmeta dzīvi no sākuma līdz galam.

Stāsts ir ironisks un diezgan savdabīgi mums pastāsta par to pašu veco labo kultūru sadursmi. Kad cilvēki no meža ļaudīm kļūst par zemniekiem, kad vienas idejas kļūst pārākas par vecajām, jo tās ir modīgas, kad grābeklis skaitās reāls gadžets un zaķu asiņu liešana uz svētliepām oldskūls. Par to, kā ir cilvēki, kas šīs pārmaiņas pieņem, tādi kuriem ir vienalga un viņi paliek pēdējie dzīvesveida pārstāvji, tādi, kas ir pret un tādi, kuri dzīvo savā izdomātā pagātnes pasaulē.

Grāmata ir labi uzrakstīta un vienu brīdi pat šķita, ka viss beigsies puslīdz laimīgi, bet diemžēl bez asiņu jūras neiztika. Beigas izskatījās nedaudz sasteigtas, autors vismaz apžēlojās un mēs uzzinājām, kā katrs no personāžiem ņēma galu. Skaidra lieta, ka tajos laikos cilvēki runāja tiešā valodā un dirsa par pēcpusi tad netika saukta, tādēļ cilvēkiem, kuriem šādi vārdi šķiet nepieņemami, labāk, lai grāmatu nelasa. Pats grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: