Navigate / search

Riska zona by Ļevs Korņešovs

Riska zona

Turpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sērijas grāmatu lasīšanas maratonu. Drīz jau būs pagājis vesels gads kopš es tās mērķtiecīgi lasu, un nu jau esmu ticis cauri pusei. Lasītspars vēl nav zudis, un nav tā, ka atlikušās nelasītās grāmatas būtu pelavas vien. Šo grāmatu iepriekš lasījis nebiju, un pēc nosaukuma vien iešķiroju viņu pelavās. Komjauniešu cīņa pret spekulantiem ir mūžvecs temats, kuru nav vairījies apskatīt neviens sevi cienošs PSRS rakstnieks.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka nemaz i nedomāju to kaut kā pārrakstīt saviem vārdiem:

“Krievu padomju rakstnieka romāns par jauniešiem — gan labiem, godīgiem, strādīgiem, gan ari tādiem, kas noklīduši no ceļa, sapinušies ar spekulantiem un zagļiem. Rūdīti recidīvisti, kas grupē ap sevi šos «vieglās» dzīves tīkotājus, iesaistījuši viņus netīros darījumos un iecerējuši izdarīt lielu noziegumu. Nav viegli atgriezt godīgā dzīvē jauniešus, kas dažādu apstākļu dēļ iet neliešu pavada.”

Tie, kas auguši padomju laikos, atminēsies, ka nekas tā negrauj plānveida ekonomiku kā spekulanti, neapzinīgi tirdzniecības bāzu darbinieki un džinsi. Grāmatā aprakstītās pilsētas Oboronnajas ielas iedzīvotāju pasaule ir tiešs šīs problēmas atspulgs. Jauniešiem gribas vieglu dzīvi, darbs ir priekš nūģiem. Tā vietā, lai strādātu rūpnīcās un celtu tautsaimniecību, viņi slaistās pa ielu, copē ārzemniekus un mēģina tikt pie importa preces. Nekā krimināla jau dīkdieņu darbībā nav, kas tad var liegt staigāt modernā vējjakā vai kabatā turēt japāņu šķiltavas.

Miša ir viens no tādiem puikām, viņam ir pat sava banda, kas mazāk vai vairāk kūrē rajonu, nodarbojas ar sīku spekulāciju un šad tad kādam ieklīdušam svešiniekam sadod pa muti. Viņa autoritāte vecākais brālis, saukts par Desmitnieku, ir pieredzējis recidīvists un tikko atgriezies no Ziemeļiem. Viņš ir nolēmis piesaistīt Mišku nopietnās lietās, bet puikam prāts uz to kaut kā nenesas. Vēl ir Romans, puisis no arodskolas, kārtīgu vecāku dēls, kura vecāki aizbraukuši uz Āfriku komandējumā. Vecāki ir cītīgi kolekcionāri, un mājās šis tas glabājas. Bet, lai noskaidrotu, kas tieši viņam tiek piespēlēta meiča vārdā Inna. Tad vēl ir žurnālists, kurš tumšā kāpņu telpā dabūjis pa galvu ar ko ļoti smagu.

Autors ir pacenties pie savu tēlu dzīvesstāstiem, tie atbilst tā laika galvenajām vadlīnijām, taču nostrādāti rūpīgi un kvalitatīvi. Viņi nav tikai dekorācijas, un lasot viņus var pat saprast un sajust. Tas bija patīkams pārsteigums. Rakstīšanas maniere ir viegli plūstoša, tāda, kura augsti kotējas arī mūsdienu jauniešu literatūrā. Autors lieto diezgan tiešu valodu, daudz žargona, nedaudz iesmīn par žargonvārdu patieso nozīmi, kuru daļa no kapitālistu pakaļskrējējiem nemaz nenojauš.

Nevar arī teikt, ka centrālais temats mūsdienās būtu neaktuāls. Autors ir centies parādīt, kā no sīkām lietiņām lēnu garu pat visnotaļ labs puika vai meitene var tikt ierauts krimināli sodāmās darbībās. Tas gan tiek ielikta pamatīgā komunistiskās ideoloģijas ietvarā. Cilvēkam ir jāstrādā, lai neatliktu laika dumjībām. Jāpieskaņo sava vērtību sistēma komunismam, un jādara viss, lai to sasniegtu. Daļa grāmatas varoņu uz to pavelkas, bet daļa aiziet uz pāraudzināšanu. Problēma ir arī izglītībā, izglītots cilvēks būs prātīgāks un sapratīs ne tikai savas, bet arī sabiedrības intereses. Un pāri visam, galvenais nav tas, cik tu nopelni, bet vai darbs, kuru tu dari, tevi interesē.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs lasāmais, taču ja jau ir nācies lasīt Laimoņa Vāczemnieka “Stepiņš un viņa brigāde”, tad droši var izlaist.

Sidra nama likumi by Džons Ērvings

sidra nama likumi

Šo grāmatu lasīšanai saņēmu no Andra kā grāmatu blogeru Ziemassvētku dāvanu. Par šo grāmatu es dzirdējis biju, bet lasījis es viņu nudien nebūtu. Pasteidzoties notikumiem priekšā, tas būtu ļoti slikts scenārijs. Mani nedaudz atbaidīja pārlieku nopietnais autora vārds un uzvārds. Arī apskatītā tēma, cik to varēja saprast no anotācijām, mani nekad īpaši nebija aizrāvusi. Taču zinot, ka švaku grāmatu neviens taču nedāvina, saņēmos un grāmatu izlasīju.

Homērs Velss ir bārenis. Dzīvo viņš Svētā Mākoņa bāreņu patversmē. Kā jau katrs patiess bārenis viņš prot būt pacietīgs, un viss ko viņš vēlas no dzīves, ir būt noderīgam. Ar adopciju viņam nav veicies, un beigu beigās viņš vienmēr atgriežas bāreņu namā. Svētā Mākoņa bāreņu patversme ir doktora Vilbera Lārča mūža darbs. Aiz šī nama izkārtnes slēpjas ne tikai bāreņi. Doktors piedāvā savām pacientēm 1920-tajos gados grūti atrodamu pakalpojumu – abortu veikšanu. Homērs vēloties būt noderīgs kļūst par akušieri, vecmāti un ķirurga palīgu. Doktors Lārčs liek uz viņu lielas cerības, taču Homērs nolemj dzīvot pats savu dzīvi.

Mūsdienu „tikumības” pārņemtajā laikmetā, kad valstsvīri pa televīziju un radio gvelž lietas, par kurām viņiem acīmredzot nav nekādas saprašanas, šī grāmata noteikti būtu dikti aktuāla un, iespējams, pat iekļaujama vidusskolnieku obligātās literatūras sarakstā. Atbildība un izvēle ir šīs grāmatas centrālais temats, atbildība par pasaulē laisto bērnu vai izvēle par labu abortam. Doktors Lārčs respektē katras sievietes tiesības uz izvēli, viņš tās nenosoda, jo savā dzīvē viņš ir pieredzējis daudz ko un ir sapratis, ka viņam nemaz nav tiesību izdarīt izvēli citu cilvēku vietā.

Homēram šajā lietā ir pavisam cits skatījums, viņš uz jautājumu, kam tu dotu priekšroku abortam vai bārenim, izvēlas bāreni. Viņaprāt būt par bāreni nav nekas slikts, taču, ja viņš izvēlētos kļūt par ārstu, viņam nāktos nokļūt situācijā, kad viņam sievietēm, kuras negribētu laist pasaulē bāreni, nāktos atteikt. Tā kā grāmatas darbība notiek ASV laika posmā starp divdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem, tad sabiedrībā, kurā aborti nav iespējami, lamatās nonāk gan dakteri, gan sievietes – viņiem abiem tiek atņemta izvēles brīvība. Sieviete nevar izvēlēties starp bāreni un abortu, ārsts par aborta veikšanu vai neveikšanu. Sievietei tiek liegts speciālists, ārstam atliek izvēle darīt to, ko viņš negrib, vai sūtīt viņu meklēt ne tik kvalificētu palīdzību.

Otrs ne mazāk svarīgais temats tiek atspoguļots grāmatas nosaukumā – tie ir likumi – rakstītie un nerakstītie. Aiz rakstītajiem likumiem sabiedrība slēpj savu dubultmorāli, galvenais, lai ar fasādi viss ir kārtībā. Tas nekas, ka šādi likumi nav piemēroti realitātei. Viņi rada vairāk problēmu nekā sniedz palīdzību. Ar abortu likumiem ir tāpat kā ar Sidra nama likumiem. Saimnieki saviem ābolu vācējiem var uz lapiņas sarakstīt jebkādus noteikumus, taču viņi visi zina, ka patiesos likumus nosaka Rozes kungs. Un viens no galvenajiem ir strīdu laikā nesadur savu darba biedru tā, ka būtu nepieciešama policijas iejaukšanās. Dubultmorāle arī daudz sīkākos jautājumus nav sveša nevienam no grāmatas varoņiem.

Grāmatas galvenais pluss ir autora rakstīšanas stils, tajā ir kaut kas no Vonnegūta tiešuma un neizskaistinātiem realitātes aprakstiem. Varoņi vismaz paši sev neslēpj savus pasaules uzskatus, un te tiek izteikti ar visnotaļ parupju tiešumu. Te neviens nekaunas no parupjāka vārda izteikšanas vai kāda seksuālās dzīves aspekta pieminēšanu. Taču nevajag domāt, ka šī grāmata ir tikai rupjību krājums, tā patiesībā ir tikai sekundāra lieta, kura nobāl uz grāmatas varoņu un viņu biogrāfiju fona. Reti kur atrodami tēli ar tik savdabīgu dzīves gājumiem. Homērs – bārenis, kas ja no pusaudžu gadu vecuma nodarbojas ar ginekoloģiju. Vollijs – salīdzinoši bagātas ģimenes bērns, kurš ābolbiznesa vietā izvēlas kļūt par bumbvedēja pilotu. Kendija – mīla abus augstāk piesauktos, bet īsti nevar saprast kuru vairāk. Melonija – dūšīga meitene, kuru Homērs reiz uzmeta un daļu no savas dzīves viņa pavada meklējot Homēru. Lārčs – viennozīmīgi grāmatas spilgtākais tēls, kas ar savam vēstulēm un ierakstiem dienasgrāmatām perfekti savelk kopā visu grāmatā notiekošo.

Izlasot grāmatu iegūsiet diezgan nopietnu, lai ar virspusīgu ieskatu dažādās ginekoloģijas problēmās, tas ir gan Lārča, gan Homēra mīļākais temats. Sīki un smalki tiks aprakstītas arī aborta veikšanas nianses. Un šādas tādas ābolu audzēšanas un sidra spiešanas nianses. Par torpēdu būvniecību gan neko lāga neuzzināsim, tikai to, ka galvenais ir žiroskops. Savukārt elektriķiem tiks dots padoms, ka šajā profesijā ir bīstami būt mierīgam un relatīvi laimīgam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus nebaida grāmatas par sociāli sarežģītām tēmām. Šī parādīs to, ka uz daudziem jautājumiem nemaz nav viennozīmīgas atbildes. Šī atbilžu daudzveidība un atkarība no konteksta ir galvenais iemesls tam, ka bieži vien ir likumi un Likumi.

Kapteiņa Blada odiseja by Rafaēls Sabatīni

Kapreiņa Blada odiseja

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu sēriju. Drīz jau būšu ticis pusē. Grāmatas izvēlēties paliek arvien grūtāk. Krējumu jau esmu nosmēlis, un palikušas tādas, kuras dotajā brīdī mani ne pārāk uzrunā. Kapteiņa Blada odiseju izvēlējos tikai tā iemesla dēļ, ka neko par viņas saturu neatcerējos, lai gan bērnībā biju lasījis.

Angļu ārsts Pīters Blads tiek netaisnīgi apsūdzēts valsts nodevībā un notiesāts uz nāvi. Laimīgā kārtā palicis dzīvs, viņš nonāk pirātu vidē. Drošsirdībā, izveicībā un veiksmē pārspēdams visus “amata brāļus”, pirātu kapteinis Blads kļūst par īstenu Jaunās pasaules jūru “Robinu Hudu”.

Grāmatas darbība noris septiņpadsmitajā gadsimtā, pirātu ziedu laikos. Kur pirāti, tur piedzīvojumi un nabaga kapteinim Bladam piedzīvojumu netrūkst. Stāsts ir domāts pusaudžu lasītājam, tad kad galvenais ir spraigs sižets , kolorīts varonis un romantiska pasaule. Ja skatās uz grāmatu ar tādu piegājienu, viņa ir gandrīz perfekta.

Pieaugušam cilvēkam  gan viņa šķitīs pavisam dīvaina. Sākšu ar pozitīvajām lietām, autors negaidīti labi izprot pirātu ekonomiku un komandas pakļautību kapteinim. Varbūt grāmatas, kuras es esmu lasījis par pirātu sabiedrības organizāciju ir rakstītas balstoties uz šo grāmatu. Šis negaidītais reālisms piedzīvojumu grāmatā mani patīkami pārsteidza. Nevar noliegt arī autora spēju interesanti rakstīt, lasi, un grāmata iet uz priekšu, ka prieks.

Tagad nepozitīvās lietas. Galvenā varoņa attiecības ar viņa iemīļoto Arabellu nudien ir dīvainas. Viņš to meiteni ir saticis labi, ja pāris reizes, pārmijuši dažus vārdus un viss  – abi ir gatavi precēties! Aizraujas ar greizsirdību, daudz domā un ātri apvainojas. Tas viss notiek daudzu gadu garumā, kur laiks starp tikšanās brīžiem ir pat pāris gadu. Bet ko nu tu īstai mīlestībai padarīsi!

Stāstījums, lai arī raits, sevī satur daudzus maitekļus, kurus tajā sabāzis pats autors. Laiku pa laikam stāstīdams no kaut kurienes ņēmis informāciju. Tādējādi pirms laika pasakot priekšā, kurš dzīvos un kurš mirs. Blada kā galvenā varoņa tēls ir visnotaļ šablonisks. Viņš sevi uzskata par ģēniju, savu uzskatu pareizību regulāri pierāda ar darbiem. Ar pirātismu nodarbojas tikai tādēļ, ka citu jau Karību jūrā nav ko darīt. Laiku pa laikam viņš iestājas karaļa dienestā un viņu vienmēr uzmet. Viņam ir pāris ietekmīgu ienaidnieku, kas ir gatavi dzīties Bladam pakaļ ar veselām armādām. Taču Blads vienmēr paliek džentelmenis, izņemot gadījumus, kad uz nedēļu aiziet plostā.

Vēl man radās jautājums, kur šis izveicīgais pirāts lika salaupīto naudu? Viņš izlaupīja veselas pilsētas, spēja nofinansēt līdz piecsimts vīru karaspēku. Taču nekur neparādās atbilde, kur kapteinis Blads ieguldīja nopelnītos līdzekļus. Tā kā Tortugas gubernators labprāt nodarbojās ar pirātu ekspedīciju finansēšanu, rodas aizdomas, ka arī nabaga Blads tā arī nespēja tikt ārā no kredītlīnijas žņaugiem.

Šādā grāmatā runāt par klavierēm krūmos un citām tik pat garlaicīgiem sižeta glābšanas paņēmieniem būtu nevietā. To ir daudz un biezā slānī. Bladam pēc būtības neveicās tikai grāmatas sākumā, visās pārējās neveiksmēs ir vainojama viņa nespēja pievaldīt muti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi pārsniedzis sešpadsmit gadu vecumu, tad neko īpašu šajā grāmatā vairs neatradīsi.

Trigger Warning: Short Fictions and Disturbances by Neil Gaiman

Trigger Warning

Beidzot ir iznācies Neil Gaiman trešais stāstu krājums. Par šo notikumu es acīmredzot biju tādā sajūsmā, ka nopirku uz kindles viņa grāmatu veselas divas reizes. Kā man tas gadījās, nesaprotu joprojām, bet nu par vienu naudu es atpakaļ dabūju. Nokārtojis finansiālās lietas varēju ķerties pie lasīšanas.

Autors ir diezgan pacenties, lai atvieglotu apskatniekiem savu darbu recenzēšanu. Viņš to izdara pats ievadā, kur nedaudz pastāsta par katra stāsta rašanās apstākļiem, domām, kuras pamudinājušas uz rakstīšanu un citiem interesantiem sīkumiem. Pēc tik detalizēta apraksta lasītājam atliek vien izvēlēties tos stāstus, kuri viņam patikuši un censties aizmirst tos, kuri nav patikuši. Viss ir pavisam vienkārši. Ak jā, pirms sāk lasīt grāmatu vajag atcerēties, ka autoram patīk lasītāju nobaidīt. Cilvēkam ar bagātu iztēli un pavāju nervu sistēmu, iespējams, var rasties neliela paranoja uz kādu laiku. Es te pieminēšu tikai tos stāstus, kuri man patika.

The Truth Is a Cave in the Black Mountains”– tipisks Gaimana darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā. Mācība – neskati vīru no cepures.

Click-Clack the Rattlebag” – par to, ka visšausmīgākās lietas notiek tieši tad, kad tu viņas vismazāk gaidi. Monstri ne vienmēr staigā pa pasauli lieliem atņirgtiem zobiem un lien ārā no skapjiem. Svešā vietā monstrs var būt jebkas. Piedevām tiek izskaidrots arī dīvaino trokšņu, čīkstēšanu un grabēšanu cēlonis mājā tad, kad esam palikuši vieni paši.

Black Dog” – „Amerikāņu dievu” cienītājiem noteikti jāizlasa. Uzzinām vēl vienu nelielu Shadow piedzīvojumu Britu salās. Tur, izrādās, ir vēl palikušas pāris vietas un tempļi no aizlaikiem, cilvēki ar interesantām spējām un vecie dievi. Ja gribat uzzināt, kā Bast no senās Ēģiptes var nokļūt mūsdienu Lielbritānijā, noteikti izlasiet. Un tie akmens žogi laukmalēs, man vienmēr ir bijis skaidrs, ka tur ne viss ir tīrs. Ļoti patika, pilnībā atbilst manam mistiskajai pasaules uztverei.

The Sleeper and the Spindle” – šo var dabūt arī atsevišķā smukā grāmatā, ar bildēm. Un pēc stāsta izlasīšanas noteikti viņu arī dabūšu. Guļošās princeses problēma no nestandarta aspekta. Var teikt, Sniegbaltītes stāsta turpinājums. Ļoti laba alternatīvā pasaka.

Feminine Endings” – par stalkošanu visaugstākajā pakāpē. Nekad nevar zināt, vai kāds uz kuru tu paskaties, pēc tam nepaskatās uz tevi. Bet nevis garāmejot, bet tā nopietni savācot visas tavas internetā izmētātās informācijas drumslas. Diezgan pabaiss un tumšs stāsts, par slepenajiem pielūdzējiem, kas savu pielūgsmes subjektu pazīst daudz labāk kā viņi sevi pašu.

The Man Who Forgot Ray Bradbury” – brīnišķīgs stāsts par Reja Bredberija daiļradi. Perfekti uzrakstīts, es savulaik esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem, bet šis stāsts, neskatoties uz ierobežoto apjomu, tik labi uzspieda uz manām atmiņām, ka es lielu daļu no lasītā atcerējos. Tagad es noteikti nekad vairs neaizmirsīšu Reju Bredberiju.

Arī pārējie stāsti, manuprāt, nav zemē metami, izņemot viņa poēmas, tās manam prātam īsti nekad nav bijušas izprotamas. Bet tās jau ir manas personiskās attiecības ar dzeju, ne autora problēma. Kopumā ļoti labs stāstu krājums, kurā katrs fantāzijas cienītājs atradīs ko sev piemērotu. Daļa stāstu jau ir publicēti citos krājumos, un tādēļ īstam autora daiļrades cienītājam te neatradīsies pārāk daudz jaunu stāstu. Lieku 9 no 10 ballēm par jauko ceļojumu tumšās fantāzijas pasaulē.

Parīze XX gadsimtā by Žils Verns

Parīze XX gadsimts

Šis ir viens no tiem retajiem Žila Verna darbiem, kuru es vēl nekad neesmu lasījis. Izvēloties starp atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, šis apstāklis tika ņemts vērā, bonusā viņa ir arī pēdējā no sērijā iznākušajām grāmatām. Tā, izlasot šo grāmatu, tika nošauti divi zaķi.

Parīzē rit divdesmitā gadsimta sešdesmitie gadi. Sabiedriskais transports ir absolūti efektīvs, daļu slodzes paņem plānveidīgi izstrādāti pneimatiskā vilciena maršruti, bagātākie cilvēki brauc ar viena zirggspēka jaudas automobiļiem, ostās pienāk milzu kuģi. Pat Parīze ir kļuvusi par ostas pilsētu. Liekas, ka cilvēcei tehnoloģiskais progress ir nesis tikai labumu, bet tā vis nav, ir kāda cilvēces mantojuma daļa, kuru tehnoloģijas ir praktiski iznīcinājuši. Humanitārās zinātnes kā tādas vairs nepastāv, mākslinieki, literāti un muzikanti ir kļuvuši nepieprasīti un nevajadzīgi.

Runājot godīgi, grāmata ir totāls mēsls. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un arī šis bija noslīcināts. Verna izdevējs šo grāmatu bija atteicies publicēt un pareizi darīja. Bet pēc kāda laika autora mantiniekiem šķita laba ideja nopelnīt vēl kādu kapeiku papildus, un grāmata ieraudzīja pasauli. Kā tad te ir ar futūristiku? Nekā! Autors tiražē tās pašas idejas, kas tikai apspriestas grāmatas sarakstīšanas laikā. Visa industrija darbojas uz saspiestu gaisu, datoru vietā strādā Paskāla teorētiskie mehānismi, par kosmosa kuģiem neko netiku lasījis, apgaismojumu dod dzīvsudraba lampas.

Visi šie nākotnes redzējumi ir visnotaļ shematiski un nebūt neaizņem grāmatā nopietnu daļu. Lielākā grāmatas daļa tiek aizvadīta, reflektējot uz aizgājušajiem Francijas laikiem. Tiem, kad mākslinieki bija cieņā un rakstniekus lasīja. Un kā nu sagadījies, kā ne, šie laiki ir bijuši pirms Žila Verna laikiem. Tad nu mēs esam spiesti lasīt veselu nodaļu, kurā tiek uzskaitīti franču klasiķi. Tad ir nodaļa, kurā varoņi gremdējas aizgājušo laiku mūzikā. Labi, ka tas viss notika uz kombinētās iekārtas klavieres, gulta, galds fona, citādi būtu ļoti, ļoti garlaicīgi. Bez sarunām viņu dzīves izskaistina apkampieni, kuri tiek veikti sastopoties izrādot īstu vīru draudzību.

Grāmatas galvenais varonis Mišels ir savam laikmetam neraksturīgs cilvēks, viņu velk uz dzeju, interesē vecie rakstnieki un mūzika. Jaunajā pasaulē tādiem īsti nav, ko darīt. Laikmetā, kur cilvēki dzejas vietā lasa monogrāfijas par berzes novēršanas tehnoloģijām un pneimatisko vārstu īpatnībām, tādām lietām nav noieta. Cilvēki ir kļuvuši racionāli, un ar niekiem vairs nenodarbojas. Mišelam ir deviņpadsmit gadu, un viņa liktenis jau no sākta gala ir izlemts. Taču lasītājam nevajag sabēdāties, Mišels nav tas tēls, kuram var ieķerties, autoram viņš ir tikai kā skaļrunis, ar kura palīdzību izplūst garos pašmērķīgos dialogos un monologos. Vēlme apgaroti izteikties piemīt arī visiem pārējiem grāmatas personāžiem. Vienīgā Mišela odziņa ir tā, ka viņu nedaudz velk uz jauniem meitiešiem, viņa mīļotajai ir veseli piecpadsmit gadi, un viņš viņu būtu gatavs precēt.

Bet visādi citādi Mišels, neskatoties uz savu dzejnieka dvēseli, vismaz autors uzskata, ka viņam tāda ir, ir vienkāršs cilvēks, kuram rokas aug no pakaļas. Viņam nav nekādas nojausmas par to, ko nozīmē pelnīt sev maizi. Nav jau arī nekāds brīnums, visu mūžu viņu ir audzinājis tēvocis baņķieris. Par to Mišels mīl nicīgi izteikties un uzskatīt viņa ģimeni par aprobežotiem tumsoņām. Bet nepateicība jau ir pasaules alga.

Grāmata ir pelnījusi 2 no 10 ballēm. Viņas vienīgais plussir tās mazais lapaspušu skaits. Reti kad ir gadījies lasīt tik garlaicīgu grāmatu par tehnogēno nākotni. Pat mūsdienu stīmpanka žanra grāmatās pasaules ir pārdomātākas un interesantākas par šo Žila Verna kunkstēšanu par kultūras izzušanu. Pie tam problēma ir izzīsta no pirksta un ieviesta tikai tādēļ, lai nebūtu jānodarbojas ar futuroloģiju, bet tā vietā varētu izrādīts savas zināšanas par sava laikmeta kultūras sasniegumiem.

Silva Rerum III by Kristina Sabaļauskaite

Silva rerum iii

Ir jau pagājuši veseli divi gadi kopš Silva Rerum II iznākšanas latviešu valodā. Man šī sērija ļoti patika, un tādēļ turpinājuma iznākšanu latviešu valodā ļoti gaidīju. Ja mācētu lietuviešu valodu, tad jau noteikti nebūtu noslinkojis un trešos sērijas grāmata būtu jau izlasījis. Bet tā man jāpateicas Zvaigznei ABC par iespēju dabūt lasīšanai Silva Rerum III grāmatu.

Petrs Antans Norvaiša no Milkantiem, Kazimiera mazdēls un Jona Izidora dēls allaž balstās tikai uz faktiem un skaitļiem, dzīvo pārticībā un tīksminās par savu varu un ietekmi, taču viņam ir lemts kļūt par liecinieku Radvilu dzimtas drāmai un būt tajā par uzticības personu. Vai veselais saprāts var palīdzēt, kad notikumi nevadāmi un nevaldāmi pagriežas negribētā virzienā, bet varoņi, bruņojušies ar Kabalas un alķīmijas gudrībām, tiecas aizbēgt no īstenības un pārkāpt robežas, aiz kurām valda kaislību tumsa un metafiziska nezināmība?

Neskatoties uz visnotaļ precīzo grāmatas anotāciju, es teiktu, ka grāmatai vairāk piedienētu nosaukums – Antans un viņa liktenīgās sievietes. Antans Norvaiša, kādreiz bagātu muižnieku pēctecis, nav samierinājies ar to, ka viņa dzimta ir zaudējusi savu agrāko ietekmi. Viņam ir biznesmeņa ķēriens un viņš ir nolēmis, cik vien iespējams, atjaunot dzimtas spožumu. Iespējams, īpašumi vairs nekad nebūs tik labi kā kādreiz, taču viņš nav padevies un savas dzīves laikā ir ticis pie labas pārticības. Viņa brāļiem un māsām ar naudas pelnīšanu iet pavisam švaki. Tā nu sanāk, ka pie reizes Antans ir arī visas savas plašās radu saimes balsts. Antans ir praktiķis, viņš īpaši neaizraujas ar metafiziskām lietām, viņu vairāk interesē, cik kas maksās un labi ir darījuma nosacījumi. Viņa devīze – “Klusēšana ir zelts”. Viņa saimnieki Radvilu dzimta, šo Antana īpašību augstu novērtē un tādēļ viņam tiek uzticēti pat īpaši diskrēti uzdevumi. Tas tad arī ļauj lasītājam skatīties uz Radvilu dzimtas norietu ar Antana acīm.

Un nu par Antana sievietēm, tādas īstas viņam ir tikai trīs. Gadījuma prostitūtas un kalpones neskaitīsim. Taču ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai katra no viņām izmainītu Antana dzīvi. Sieva – no tās Antana prāt nav nekādas jēgas, ar mantiniekiem viņa savu vīru ir nodrošinājusi, visādi citādi viņa ir tikai kā mēbele mājās. Tad ir kāda žīdu meitene, kura kalpo kā ceļvedis metafiziskajā pasaulē, nedaudz izšūpojot viņa racionālos uzskatus. Un tad vēl Balbete – viņa mūža kaislība. Sanāk tāda kā pretruna, lai arī Antans sevi pozicionē kā racionālistu, ieraugot sievišķi viņa racionālums izplēn, un nekāda domāšana ar galvu vairs viņam nevedas.

Darbs tiek balstīts uz reāliem vēsturiskiem notikumiem, un Antana stāstījums ir ļoti ticams. Tomēr šajā grāmatā autore ir kaut kur pazaudējusi savu vērienu. Notikumi vairs netiek apskatīti no daudziem skatu punktiem. Tagad ir palicis tikai Antans un viņa novērojumi. Visi notikumi norisinās viena gada laikā, un ja esam godīgi, tad nekā īsti jau tur nenotiek. Radvilas kašķējas savā starpā, tiek veiktas politiskas rokādes un cīņa ģimenes starpā. Viļņas nodegšanas apraksts sanācis ļoti labs. Grāmatas sākumam pašā laikā. Autore veiksmīgi tiek galā arī ar antisemītisma cēloņu identificēšanu un parādīšanu, kā tie integrējās parasto cilvēku dzīvēs.

Šajā grāmatā autore nedaudz vairāk aizraujas ar maģisko reālismu, Antana pasaule nebūt neatrodas tikai fiziskajā plānā. Antans gribot negribot tiek ievilkts dažādās mistērijās, viņš redz garus, piedalās sanāksmēs, kur žīdu gudrie vīri spriež par Kabalas noslēpumiem. Viņš arī apjauš, ka cilvēka dabas zinātājam manipulācija ar citiem ir tikpat viegla, kā viņam savilkt kopā savus un kungu rēķinus.

Grāmata nav tik spēcīga kā iepriekšējās divas. Taču nevar teikt, ka tā nav cienījama iepriekšējo notikumu turpinātāja. Darbā parādās uzsvars uz maģisko reālismu, samazinās sižeta līniju skaits, pazūd lielie noslēpumi. To visu aizstāj sīka muižnieka ikdiena kalpojot savam kungam. Arī aptvertais Lietuvas vēstures posms ir salīdzinoši īss. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi lasījis iepriekšējās divas, noteikti izlasi arī šo, būs tā vērts.

Melnā bulta by Roberts Lūiss Stīvensons

Melnā bulta

Šoreiz , lasot „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sēriju, pievērsos action gabalam. Paņēmu veco labo Roberta Stīvensona gabalu. Bērnībā viņu jau biju lasījis veselu vienu reizi, kas it kā liecināja, ka grāmata man nez kādēļ īsti nav patikusi.

Rit 1460. gads, notiek Rožu kari, katram augstmanim ir jāizlemj, kurā pusē nostāties. Uz kara fona rit Ričarda Šeltona piedzīvojumi. Viņš kļūst par bruņinieku, atriebj sava tēva nāvi, izglābj lēdiju Džoannu. Vēl viņš paspēj pievienoties Melnās bultas brālībai, kas sastāv no viņa patēva sera Daniela apspiestajiem ļautiņiem. Melnās bultas vadonis Ellisa Dakvors savu dzīvi velta, lai atriebtos seram Danielam. Ričards viņam pievienojas un lēnām tiek ierauts notikumos, kas izšķir visu kara likteni.

Sākums tīri tā neko- vīri atnākuši uz ciemu mobilizēt atlikušos zemniekus karaspēka vajadzībām. Pēkšņi viens veterāns, kuru nolēmuši atstāt par pilns garnizona priekšnieku, dabū bultu ribās. Tad kāds pie baznīcas (pasarg Dievs) durvīm pienaglo nākamo trīs upuru sarakstu (dzejā). Nav jēgas te runāt par jebkādu šī stāsta vēsturisko pamatojumu, tur autors ir vairāk iedvesmojies no citu rakstīta nekā vēstures. Kauju datumi un troņa pretendentu vecumi neiet kopā nemaz. Nākotnes karalim Ričardam trešajam savi vīri kaujā bija jāvada, ja ticam autora rakstītajam astoņu gadu vecumā. Tādēļ šo darbu labāk uztvert kā tīru piedzīvojumu romānu. Romāns ir sarakstīts 1883. Gadā, un tā stils atbilst tā laika romāna prasībām. Galvenais lai ir piedzīvojumi un labs stāsts, notikumu loģika, lai paliek otrajā plānā.

Ričards Šeltons, saukts arī par Diku, ir apbrīnojams ar savu spēju nepamanīt acīmredzamo. Visu mūžu viņš ir vadījis pie patēva, cik var noprast, kopā devušies pārgājienos un medībās. Audzināts kā paša dēls, tai pat laikā viņam nav ne jausmas par to, kas notiek apkārt. Viņš nekad nav aizdomājies par sava tēva nāves iemeslu. Tas savukārt nav nekāds noslēpums visiem apkārtējiem, izņemot Diku. Tāpat viņš nespēj atšķirt sievieti ietērptu vīrieša drēbēs no puikas. Novazājas pāris dienas ar tādu kopā pa mežu, bet nepamana neko aizdomīgu. Kā karavadonis viņš ir totāls nejēga, un katrā kaujā zaudē vai visus savus vīrus. Labi, ka tie mistiskā vietā visu laiku atjaunojas. Ričarda iemīļotais iepazīšanās veids ir sākt kauties. To lietu viņš pieprot, un acīmredzot tādā veidā pārvar savu kautrību. Vēl viņa iemīļots hobijs ir doties uz ģēlu ar iereibušu komandu. Nu un laiku pa laikam piedaloties izšķirošās cīņās zaudējot visus savus vīrus. Pie tam pats redzot nelabvēlīgu cīņas (kuru pats iniciējis) iznākumu, parasti metas bēgt pametot vīrus bez komandiera. Taču visas šīs īpašības nez kādēļ rada viņam labu slavu.

Džoanna, sākumā parādās kā Džeks, ir tipiska romānu meiča. Viņa iemīlas Dikā un tas viņā no pirmā acu skatiena. Diks gan tikai tad, kad meitene novilkusi bikses un uzvilkusi kleitu. Tad notiek bēgšana, kura izdodas tikai Dikam. Taču ar to pietiek, lai jauniešu būtu lemti viens otram, neskatoties, ka abi jau ir izprecināti. Diks mīļotās dēļ zaudē pārdesmit Melnās bultas bandas biedrus, nogremdē kuģi, nogalina punduri un pakāš piecdesmit jātnieku lielu vienību. Bet mīlestība jau ir tā vērta.

Pašu stāstu var lasīt tikai ar vieglu smīnu sejā, tas patiešām nav pārāk izdevies. Bet tai laikā jau neviens par notiekošā ticamību neaizdomājās, galvenais, lai ir spriedze un darbība. Mūsdienu standartiem šis stāsts noteikti nespēj kotēties augstāk par lubeni. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, vispozitīvākā lieta tajā ir mazais apjoms.

Vikingu jūras brauciens by Žans Olivjē

Vikingu jūras brauciens

Šī būs jau piecdesmitā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmata, kura tiek apskatīta šajā blogā. Īpaši šoreiz neizvēlējos, pagrābu pirmo no plaukta un sāku lasīt. Bērnībā viņu jau reiz esmu reizi lasījis.

Un tā mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša beigas bija liecinieces Islandes vikingu brīnišķīgajam atklājumam Atlantijas okeānā. Sākot ar 1000. gadu, šis ceļš uz Rietumiem kļuva par īstu jūras ceļu. Ko tagad vienmēr izmantoja Grenlandes stāvsānu kuģi. Pieci simti gadus pirms Kolumba, šī oficiālā atklājēja, vīri no Rietumu un Austrumu apmetnes, no Gardaras spēra kāju uz jauna kontinenta, kam viņi deva Vinelandes vārdu, bet kas vēlāk tika nosaukts par Ameriku … Lai ari cik dīvaini tas šķiet, bet gadsimtiem ilgi pasaule par to nekā nezināja.

Grāmatas centrālie tēli ir Leifs un Šols. Divi brāļi, kas uzauguši Islandes skarbajos apstākļos. Vispār jau Šolu mēs varam aizmirst uzreiz, viņam nav liela loma šajā īsajā stāstā, tāds islandiešu Mārčs, kas stāv muti pavēris un skatās vecākā brāļa darbos. Viņu ikdiena nav diez ko pārbagāta ar notikumiem, tā nu viņi no miežu sēšanas brīvajā laikā blandās pa fjordiem, lasot putnu olas. Nekad neesmu sapratis to olu ēšanas padarīšanu, bet tai laikā proteīns vis supermārketos nemētājās uz plauktiem. Bet tad viss izmainās atgriežas Eiriks un visi, kas vēlas, var doties uz jaunatklāto Grenlandi. Ir gaidāma branga miežu sēšana un iemošana kūtī kopā ar lopiem. Reti,kurš ir gatavs palaist garām šo iespēju, sevišķi, ja bonusā tiek piesviesta klāt iespēja iet bojā vētrā. Viss šis pasākums tiek rādīts ar Leifa acīm (lielākoties). Kā tēls Leifs autoram ir sanācis nekāds. Koka vīriņš, kurš pārvietojas no vietas uz vietu, saka vajadzīgos vārdus un dod pa muti tiem, kas to pelnījuši īsts vikings.

Autors rakstot vairāk pievēršas sadzīves atainojumam un tā brīža aktualitātēm, viņa galvenais uzdevums ir dabūt vikingus līdz Amerikas krastiem. Viņa vikingi runā dzejā, par katru nieku sacer sāgas un rūpējas, lai izaugtu mieži alum. Brīvajos brīžos viņi savā starpā plūcas, par ganībām, veciem apvainojumiem un cenšas kļūt par ciema vadītājiem. Ja bērnu dienās man ar visu šo pietika, tad tagad vēlētos tomēr kaut ko vairāk.

MAITEKLIS! Kas mani grāmatas beigās pārsteidza visvairāk, bija autora izdarīšanās ar Jormu. Tāds atriebējs, dabūja savā pusē pat berseku, sešdesmit vīrus un brauca piegriezt skābekli jaunajai Grenlandes apmetnei, viņa kuģis cieš vētrā un visi iet bojā! Tā vien šķita, ka autors īsti nevarēja izdomāt kā vecais kalējs ar Šolu spētu viņus visus atvairīt un nosprieda lieki neķēpāties.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Savulaik bija labs lasāmais, taču mūsdienu lasītājam varētu šķist par plakanu gan sižets, gan sižeta varoņi.

The Strange Library by Haruki Murakami

Strange library

Šo Murakami grāmatu diez vai būtu pircis un lasījis, ja vien to tīri nejauši nebūtu pamanījis Rīgas grāmatu veikalā. Murakami grāmatu lasīšana un vēlāka novērtēšana ir ļoti atkarīga no tā, kādā garastāvoklī es esmu bijis kā lasītājs. Melanholiskos brīžos viņas ir labu labās, taču, ja esi liels optimists un cīnītājs par savu vietu zem saules, tad reizēm var kaitināt grāmatu varoņi, kas padodas liktenim un peld pa straumi. No fatālisma viņus spēj izvest tikai kāds trešais spēks, bīdītājs un provocētājs.

Vai kādreiz esat aizdomājušies – kā tas nākas, ka bibliotēkas grāmatas dod lasīt vienkārši tāpat, kas ir tie cilvēki, kas par mazu atalgojumu sēž pie grāmatu izdošanas un pieņemšanas? Vai tā ir vienkārši labdarība? Lielākai daļai no cilvēkiem tā šķistu gan, kamēr vien viņi kādas grāmatas meklējumos nenonāktu bibliotēkas pagrabos. Šī stāsta puikam kā reiz gadās izvilkt tieši šo nelaimīgo lasītāja kartiņu, viņa liktenis ir izlemts, viņš kalpos kā samaksa par visām izlasītajām grāmatām. Viņa iespējamā izglābšanās ir iespējama tikai ar Aituvīra un Klusās meitenes palīdzību.

Grāmatas centrālā ideja ir izcila. Protams, jaunākam lasītājam izlasot šo grāmatu varētu pazust visa vēlme jebkad apmeklēt bibliotēkas, Japānā noteikti. Radīsies priekšstats, ka tai bibliotēku un bibliotekāru lietā ne viss ir tīrs. Personīgi man patīk tādi interesanti skatījumi un konspirāciju saskatīšana pavisam ikdienišķās lietās.

Grāmatas varonis ir tipisks Murakami puika bez vārda, kurš nejauši nonācis dīvainos apstākļos. Viņš pilnīgi padodas liktenim, neprotestē saviem pāri darītājiem, un ir pilnīgs fatālists. Pieņem savu likteni un, ja vien viņa ieslodzītājā kalpi viņu nemudinātu uz bēgšanu, diez vai mēs jelkad viņa stāstu uzzinātu. Viņam ir bērnības trauma, viņš vairāk uztraucas par citiem nevis par sevi, un, pat piespiedu darbus darot, ir īsts izcilnieks.

Papildus pluss ir grāmatas vizuālais noformējums, tas gan lasāmo tekstu padara uz pusi īsāku. Taču papagaiļu, virtuļu un suņu bildes ir tīri smukas. Jauki arī, ka pati grāmata izskatās kā no bibliotēkas nākusi, visādi zīmodziņi un atzīmes. Komentāri uz lapaspušu malām te gan nav atrodami.

Pats stāsta fināls lika vēlēties ko vairāk, aprāvās bez nekāda atrisinājuma. Varētu jau teikti, lasītājam pašam ir galva, lai domā, kurš izrāvās no gūsta un kurš ne. Taču beigas ir tik atvērtas, ka droši var iedomāties pārējo likteņus, kādus vien vēlies, un līdz ar to visa spēle ar beigu iztēlošanos zaudē jebkādu vērtību.

Grāmatas koncepcija ir laba un vizuālais noformējums ir izcils. Taču pats stāstījums, un sevišķi nekāds nobeigums neļauj man likt vairāk kā 7 no 10 ballēm. Tāds interesants piedzīvojums, kas atņems no dzīves pusstundu, taču bez nekāda loģiska nobeiguma.

Septiņu varoņu postenis by Ļevs Ļinkovs

Septiņu varoņu postenis

Šoreiz izvēloties nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sērijas lasāmo grāmatu biju dilemmas priekšā. Lasīt tālāk Jurija Senkeviča piedzīvojumus ar plostu vai paņemt ko pilnīgi nelasāmu. Tas nu pie sērijas izlasīšanas projekta ir diezgan skarbi, ka reizēm nākas lasīt grāmatas, kurām citādi dotos ap līkumu. Nolēmu sevi pārvarēt un izlasīt par padomju robežsargiem.

Sešdesmit tūkstoši kilometru pa jūru un okeānu, upju un ezeru krastiem, pa tundru, mežiem un tuksnešiem, pāri kalniem stiepjas Padomju Sociālistisko Repub­liku Savienības valsts robeža. Un visur — gan vasaras svelmē, gan ziemas salā, gan lietū un vētrā — kaujas postenī stāv uzticamie Dzimtenes dēli -robežsargi. Šajā grāmatā jūs iepazīsieties ar daudziem lieliskiem robežsargiem. Te pastāstīts par pirmajiem kaujinie­kiem taigas robežapsardzības punktos un robežsargiem, kuri 1933. gada maijā sagrāva pēdējo basmaču bandu svelmainajā, sausajā Karakumu tuksneša centrālajā daļā. Kopā ar robežsargu Ņikitu Stoibedu un viņa uzticamo četrkājaino draugu pēdu dzinēju Džeku nostaigāsiet neskaitāmus kilometrus pa kalniem, bieziem me­žiem un purviem, lai notvertu un padarītu nekaitīgus rūdītus spiegus un diversantus. Par jaunajiem robež­sargiem Fjodoru Potapovu, Kļimu Kuzņecovu un Zakiru Osmanovu lasītājs uzzinās, ka viņi kopā ar aizturētajiem robežu pārkāpējiem pusgadu pavadījuši kalnu aizā, kur sniega lavīna viņus bija nošķīrusi no visas pasaules. Grāmatā izlasīsiet, kā robežsargi varonīgi cīnījušies kara pirmajā dienā — 1941. gada 22. jūnijā un devuši iznīcinošu prettriecienu hitleriskajiem okupantiem, kas nodevīgi bija iebrukuši mūsu zemē. No šiem stāstiem uzzināsiet, ka mūsu dienās padomju robežsargi pašaizliedzīgi apsargā Dzimtenes robežas Baltkrievijā, Sibīrijā, pie Klusā okeāna un tā­lajās Kuriļu salās. Stāstos cildināta robežsargu drosme un attapība, lielais gribas spēks, kas nepazīst šķēršļus, kā arī pa­domju cilvēku dziļais patriotisms.

Grāmatas anotācija bija tik perfekta, ka nekautrējos pārpublicēt to pilnībā. Grāmatas centrālais uzdevums ir mācīt jauno padomju pilsoni tajā, ka viņš ir savas valsts patriots. Viņa valsts atrodas patstāvīgā aplenkumā, kapitālisti, briti un citi imperiālisti to vien kāro, lai padomju vara pazustu. Tad viņi varētu aizdzīt jūgā padomju ļaudis un izlaupīt valsti. Jābūt modram ienaidnieks ir visur, pat tikko no sniega lavīnas izglābts robežpārkāpējs, cienījams zinātnieks var izrādīties spiegs. Nemaz nerunāsim par britu diversantiem, kas ar sprāgstvielām pārbāztām somām lēkšo gar pierobežu, to vien darot kā mīnējot tiltus un dzelzceļus. Tikai padomju robežsargu modrība šos sabiedrības parazītus spēj nolikt pie vietas. Arī ķīnieši un japāņi nav nekādi PSRS draugi. Austrumu robežu regulāri pārkāpj japāņu zvejnieki, kas iekārojuši PSRS labās zvejas vietas. Savukārt imperiālistisko Ķīnu savulaik amerikāņi un japāņi izmantoja kā placdarmu uzbrukumiem jaunajai padomju valstij.

Krājumā atrodami spilgti stāsti par pēdējo imperiālistu palieku likvidēšanām. Ne jau visos kišlakos, manapi bija priecīgi par padomju varu. Nē, tie grieza zobus, slēpās kaimiņvalstīs un tad apvienojušies bandās to vien meklēja, kā atgūt savus īpašumus. Bet nekas arī ar tādiem privātīpašuma cienītājiem un pretpadomju elementiem robežsargi cīnās īpaši varonīgi. Arī grāmatas nosaukums nāk no stāsta par to, kā septiņi robežsargi nosargāja kalnu pāreju pret basmaču bandas uzbrukumu.

Paši robežsargi attēloti kā pienākuma cilvēki. Kādam taču ir jāsargā padomju zemes robežas, un tas nekas, ka laika apstākļi slikti, ka ienaidnieks uzglūn no katra stūra, darbs ir jāveic un sava valsts jāizstāv. Īstu padomju robežsargu neviens kontrabandists un diversants nespēs apvārdot un uzpirkt. Viņi ir pilnīgi padomju valsts ideālie pilsoņi un pienākums stāv pāri visam.

Kopumā 6 no 10 ballēm. Stāsti paši par sevi ir meistarīgi sarakstīti, un pie pareizas ideoloģiskas mērcītes ieaudzēs jaunajā lasītājā gan patriotismu, gan cieņu pret robežsargu darbu. Tas nebūtu nekas slikts, ja vien nebūtu vēlme ieaudzināt arī to, ka apkārt ir tikai vieni un vienīgi ienaidnieki. Kas vēl trakāk, ienaidnieki var būt visur, kaimiņš kolēģis, jābūt modram.

%d bloggers like this: