Navigate / search

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi #1 by Aivars Kļavis

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi

Līdz šim autora daiļradi biju iepazinies viņa ciklā Viņpus vārtiem un biju diezgan priecīgs uzzinot, ka iznāks viņa sarakstīta bērnu grāmata. No iepriekš lasītā zināju, ka autoram ir visnotaļ interesants skats uz vēstures notikumiem. Liku cerības, ka arī bērnu grāmatas viņš neradīs supervaroņus un vienus vienīgus baltos tēlos.

“Meteorītu meklējot, Dāvis atrod senu akmens plāksni, uz kuras redzami noslēpumaini raksti. Ko melnais akmens var pastāstīt par mūsu tālajiem senčiem? Talkā nāk arheologi, vēsturnieki un… Kad mežonīgo klejotāju uzbrukuma laikā Vardots kļūst par bāreni bez savas cilts, puika ir nolemts nāvei. Taču Vardots ir noskaņots dzīvot un atriebties. Kopā ar citiem pusaudžiem – noslēpumaino Vilka Zobu, brašo Lēnu, karstgalvi Jaānu, nopietno Virgo un citiem – Vardots izveido jaunu cilti un kļūst par tās virsaiti… Jauniešiem dzīve vienos piedzīvojumos un cīņās šķiet lieliska, bet cilšu vecajie pūlas viņus apturēt visiem līdzekļiem…”

Mūsdienu Gregu un Normanu laikmetā tomēr gribētos arī kaut kādu alternatīvu, kas nedaudz bērnos ieaudzinātu vēstures izpratni un lielos vilcienos izstāstītu par notikumiem, kas noveduši līdz esošajai pasaules situācijai. Ļaut saprast, ka dzīve ne vienmēr ir bijusi ar brīvu WiFi ieeju no praktiski jebkura zemeslodes punkta, un youtube ir salīdzinoši jauns izgudrojums. Te gan atzīšos uzreiz, ka šis mans spriedelējums nav nekas jauns, varu derēt, ka akmens laikmetā ar’ bija paaudze, kas uzskatīja, ka sīkie kopš krama izgudrošanas ir palaidušies un nemaz vairs posu nenēsā līdzi! Lai vai kā nebūtu, tagad vairs nav jābalstās uz pirms pārdesmit gadiem uzrakstītajiem senstāstiem, ir iznācis arī kas jaunāks.

Bērni jau pareizi uz vāka raksta, šādām ir jābūt bērnu grāmatām par vēsturi, nevis sauss faktu apkopojums ar standarta bildēm, bet saistošs stāstījums, kur lasītājs var identificēties ar varoņiem. Autors baltu priekšteču dzīvi nav izskaistinājis ar pasaku elementiem, viņa varoņu dzīve ir nežēlīga un īsa. Vardots ir dzimis vēstures posmā, kad daudzas tautas labākas dzīves meklējumos ir spiestas mainīt savu atrašanās vietu. Te ir lopkopju un zemkopju konflikti, šur tur vēl aizķērušās pavisam primitīvas tautas, Vardotam ir plāns padarīt savu cilti varenu, un domājams, ka katrs lasītājs spēs saprast viņa motivāciju.

Asiņu te netrūkst, ienaidniekiem te nav īpašas tieksmes gari un ilgi aprakstīt savus ļaunos plānus, ar vāli pa galvu un problēma atrisināta. Šis ir tikai pirmais posms ceļā uz Baltijas jūru, un te jāatzīstas, ka viens pasaku tēls tomēr te ir – Melnais pareģis, tāpat kā Viņpus vārtiem Vecais vīrs kalpos par centrālo elementu grāmatu sērijā.

Izlasījās vienā piegājienā, arī mans astoņgadnieks atzina šo grāmatu par labu esam un izlasīja ātrāk par mani. Lieku 9 no 10 ballēm un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu.

Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs, Shane Hegarty

Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs

Tā kā man aug trīs dēli, es nevarētu teikt, ka bērnu grāmatas man ir kaut kas sens un jau aizmirsts. Mazajiem lasītājiem ir regulāri jāpiegādā lasāmviela, lai tie nenoslīgtu youtube dzīlēs. Bija patiess prieks dzirdēt, ka izdevniecība Prometejs ir nolēmusi diversificēt savu auditoriju un izdot grāmatu bērniem. Hardcore Prometeja faniem nevajag uztraukties – arī šī grāmata ir no fantastikas žanra, un lasīt var arī pieaugušie.

Leģendas (kuras pelnīti dēvē arī par šausminošiem briesmoņiem) plāno iebrukt Tumšmutes ciemā un vēlāk iekarot visu pasauli. Bet panikai nav iemesla! Pēdējais leģendu mednieks, vārdā Fins, jau dodas glābšanas misijā. Finam ir divpadsmit gadu, viņš mīl dzīvniekus un diez ko labi nepārvalda cīņas mākslas (kaut gan ļoti cenšas), bet labi nodomi taču varētu palīdzēt uzvarēt mīnotauru, vai ne?

Man sevi būtu grūti saukt par grāmatas mērķauditoriju, jo cerība, ka spēšu identificēties ar Finu ir diezgan niecīga. Taču diezgan labi sapratu viņa vecākus, sevišķi tēvu, kurš grib, lai viņa dēls nudien nebūtu sliktāks par viņu pašu. Mazajam Finam tādēļ bez standarta Tumšmutes skolas apmeklējuma nākas veltīt laiku Leģendu mednieka apmācības kursam. Tas sevī ietver bruņu kopšanu, tuvcīņas mākslu un mednieku biogrāfiju lasīšanu. Izklausās jau interesanti, taču tas nav Finam. Papildus visiem šiem pienākumiem viņam praktiski nav draugu. Klasesbiedri no viņa vairās, jo ir aizdomas, ka tieši Leģendu mednieki ir tie, kas pievelk Leģendas. Iespējams, ja nebūtu to, vārti uz Apsēsto pasauli nemaz neatvērtos.

Ja skatāmies no žanra, tad šis ir īsts fantastikas piedzīvojums, notikumi attīstās mērkaķa ātrumā, un katra nodaļa ir pakāpiens uz pasaules likteņa lemšanas kāpnēm. Nodaļas ir arī pietiekami īsas, lai mazais lasītājs spētu izturēt līdz galam. Fins ir tipisks puišelis, kuram vecāki vēlas uzspiest savu 42 paaudzēs izkopto Leģendu mednieka profesiju. Visi viņa senči ir bijušas izcilas personības, izņemot tos dažus, par kuriem neviens nevēlas runāt. Domāju, ka katram bērnam dzīvē ir bijuši brīži, kad vecāki nez kādēļ iedomājas, ka viņi zina kā ir labāk, kas jāmācās un par ko bērns grib kļūt. Viņi noteikti Finu sapratīs, pat ja paši labprāt kļūtu par Leģendu medniekiem. Fins nav arī nekāds superbērns, viņam tā Leģendu medīšana diez ko nevedas, reizēm bēgot no tām, gadās nokrist vai vispār pieļaut iesācēja kļūdas un sākt atbildēt uz mantikoras mīklām. Visi tak zina, ka tās nespēj aizvērt savu muti!

Papildus bonuss ir tas, ka pasaule netiek iedalīta monohromā ļaunajā un labajā. Te ir visādi – ir labas lietas un īsti ļaunie, taču pat Apsēstajā pasaulē ļaunums ir relatīva parādība, tā vienkārši ir citāda. Jebkura leģenda uzskatīs par goda lietu piebeigt kādu mūsu pasaules iedzīvotāju. Taču pat starp briesmoņiem ir tādi, kurus vairāk uztrauks viņu vaboļu fermas ikdienas (vai nu kas tur tām Leģendām ir) darbi nekā cilvēku slaktēšana.

Stāsts ir ar nelielu humora piešprici, nevarētu teikt, ka sižeta galvenie ļaundari būtu meistarīgi noslēpti, bet jāatminas, ka šī ir bērnu grāmata un arī bērniem patīk atkost ļauno, pirms tas tekstā tieši tiek pateikts. Te neizpaliek arī ļaundaru patosa pilnās runas pirms beigu konfrontācijas (es te nedomāju mantikoras, tās ļerkšķ visu laiku) un beigas liecina, ka jālasa sērijas nākamā grāmata. Lieku 10 no 10 ballēm.

Delfīnu sala by Arthur C. Clarke

delfīnu sala

Šo grāmatu no bērnu dienām nemaz neatceros, laikam tā arī nekad neizlasīju. Pastāv vēl viena iespējamība, ka viss ir vienkārši aizmirsies. Esmu nolēmis beidzot pielikt punktu Fantastikas pasaules sērijai un izlasīt atlikušās. No Klarka jau zināju, ko sagaidīt – okeānu un tā radības, viņš jau nemaz citādi nemāk.

Piedzīvojumi sākas ar to, ka Džonijs, aizbēdzis no mājām un paslēpies uz starpkontinentu lidojošā kuģa, cieš avāriju Klusā okeāna dienvidu daļā. Viņš paglābjas uz plosta, un šajā šķietami bezcerīgajā situācijā grupa delfīnu aizdzen viņu uz kādu Lielā Barjeru rifa salu — delfīnu pētniecības centru. Pētniecības darbu vadītājs profesors Kezens, tāpat kā Džonijs, ir neizpratnē — kas gan pamudinājis delfīnus veikt šo glābšanas operāciju? Profesors pierunā Džoniju palikt salā un piedalīties šis mīklas atrisināšanā.

Patiesībā anotācija pilnībā ietver visu grāmatas dziļāko jēgu. Tā sarakstīta kā piedzīvojumu stāsts desmitgadiekam, pie tam domājot, ka šāda vecuma lasītāju sīkumi pārāk neinteresē. Džonijs ir tāds universālais puika – piedzīvojumu meklētājs, kas aizbēg no mājām, cieš kuģa katastrofā, iedraudzējas ar delfīniem un izglābj pasauli. Šad tad gadās arī pa kādam mazākam piedzīvojumam, niršana tumsā un langustu lasīšana.

Arī pats sižets ir nekāds, viss pakārtots dabas aprakstiem. No fantastikas ir komunikācija ar delfīniem, to saprāta atzīšana. Nedaudz morālās dilemmas, ko darīt ar zobenvaļiem, kas arī ir saprātīgi, bet ēd delfīnus. Vienu brīdi šķita, ka autors tomēr ir atradis tēmu, kuru izvērst. Bija tur tāda delfīnu leģenda par citplanētu kuģi, kas kaut kur iegāzies okeānā un iznīcinājis daļu delfīna populācijas. Domāju, nu tik būs, bet autors vienu brīdi tam atmeta ar roku un tēmu tālāk neattīstīja. Vispār radās tāds pavirša darba iespaids.

Grāmatas lasīšana tagad bija tīrā laika nosišana, šī nudien nav tā, kas pārāk rosina fantāziju, vai atstāj paliekošas atmiņas. Par delfīniem ir lasītas labākas, un generic piedzīvojumam vairs nav tas vecums, lai pavilktos. Tādēļ grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Man reti gadās, ka par grāmatu nav īsti ko teikt, nebūtu problēmas savu īgnumu izlikt vēl uz pārsimts vārdiem, bet diez vai tas būtu konstruktīvi.

Lieku 4 no 10 ballēm, ja ir apnikušas Margaritas Stārastes pasakas, bet gribas ko līdzīgu tikai ar saprātīgiem delfīniem, droši ķerieties klāt. Pie reizes iemācīsieties vārdu akvaplāns. Bet visādi citādi mierīgi šo grāmatu var izlaist. Nav no tiem labākajiem autora darbiem.

Kapteiņa Zilā lāča 13 1/2 dzīves (Zamonien #1) by Walter Moers, Valters Mērss

Untitled-1

Nesen izlasījis krievu valodā Mērsa “Sapņojošo grāmatu pilsētu”, biju patīkami pārsteigts no Sibillas uzzināt, ka šīs sērijas pirmo grāmatu salīdzinoši nesen ir izdevusi Jumava. Tā kā man atmiņa ir visnotaļ pašvaka, tūlīt pat āvu kājas un devos uz grāmatu veikalu, lai šo grāmatu iepirktu. Man paveicās – grāmata bija.

Kapteinis Zilais lācis aizviļ lasītāju uz pasauli, kur fantāzija un humors ir ēverģēlīgi izlauzušies brīvībā: uz Camonijas kontinentu, kurā prāta spējas ir lipīga slimība, un smilšu vētras ir četrstūrainas, kurā aiz katras idilles uzglūn nāves briesmas un mājo visas tās būtnes, ko esam izraidījuši no mūsu ikdienas dzīves. Viņš sastop pundurpirātus, spīgaiņus, verveļviļņus, kalnu tupuci Fredu un kalnu trolli, ceļo pa Camoniju no Tumšajiem kalniem cauri Saldajam tuksnesim līdz Atlantīdai, vienmēr klausīdams savai devīzei: Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim. Aizraujošs ceļojums cauri pasakainai valstībai, kurā iespējams viss – tikai ne garlaicība!

Vispirms man ir jāuzsaka tulkotāja, viņa nudien ir paveikusi fenomenālu darbu pārtulkojot visus Camonijas mošķus latviešu valodā! Cilvēkam noteikti ir jābūt nosliecei uz pekstiņiem, lai spētu ko tādu paveikt. Pie tam šie vārdi nudien neizklausās sveši, jo kas var būt vēl latviskāks par kalnu tupuci vai bollogu.

Bet nu pie pašas grāmatas, biju gaidījis, ka arī šajā grāmatā aiz bērnu stāsta un pekstiņiem būs noslēpts arī kaut kas pieaugušajiem. Tomēr salīdzinot ar Grāmatu pilsētu, te autors ir rakstījis darbu, kuru galvenie lasītāji ir bērni. Vietu vietām gan paspīd pa kādai ironijai un pieaugušajiem saprotama atsauce, bet te šis slānis ir tikpat plāns kā ozons mūsu atmosfērā. Humors gan autoram ir visnotaļ specifisks, bet man bērnībā tāds noteikti patiktu. Taču neskatoties uz to, grāmata ir aizraujoša un pilna ar bīstamiem piedzīvojumiem, izlasās vienā rāvienā, drukāta lieliem burtiem un bagātināta ar neskaitāmām melnbaltām ilustrācijām.

“Tev būs pampamu godāt!”

Visu notiekošo vēsta Zilais lācis, un viņa stāstus lasot var saprast, ka Minhauzens ar saviem stāstiem ir vēsture, ir uzausis jauns laikmets. Lācis ir dzimis no jūras putām, viņu rieksta čaumalā no Vērpatas izglāba pundurpirāti, raudāt viņš iemācījās Spīgaiņu salā, uzbarojās Kārzobu salā, viņš ir mācījies Tumšajos kalnos pie paša Naktigalgala, šķērsojis Saldo tuksnesi un kļuvis par Atlantdas Melu karali. Katram pašam atliek vien izvērtēt, cik daudz stāstītajā ir patiesības, bet Melu karalim ir grūti neticēt. Ņemot vērā, ka viņam galvā ir visa prof. Dr. Abdula Naktigalgala “Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tā apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikons”, es labprāt gribētu redzēt to savā grāmatu plauktā. Bet mēs jau zinām, kur palika Camonija.

“Tev nebūs uz priekšpusi sklurināt!”

Lācis cenšas savu dzīvi pasniegt hronoloģiski, bet jau priekšvārdā ir atruna, ka viss netiks stāstīts, lai vairotu lāča pievilcību. Pats sižets sākuma ris ļoti raiti, bet grāmatas pēdējā trešdaļā nedaudz iestiepjas un, lai ar Atlantīda ir pilsēta ar rītdienu, to apdzīvo tik daudzas rases, ka lasītājs apjūk un nedaudz sāk ilgoties pēs pampamu aprijušos jampampu sabiedrības. Pat ideja P-16 vairs neliekas nemaz tik slikta. Situāciju gan glābj kalnu trollis un simtsraundu melu gladiatoru cīņa. Bet visādi citādi man nekādu pretenziju nebija.

Atļaušos nocitēt, manuprāt, visprecīzāko Dimensiju caurumu telpas aprakstu no Leksikona – tas ir svarīgi, jo Camonijā daudzas vietas ož pēc genfa, un tas nozīmē dimensiju caurumu.

“Vienkārši iedomājaties vilcienu, kas ar sveci uz jumta brauc pa tumšu caurumu, savukārt jūs pats atrodaties uz Marsa, kur ar sveci uz galvas stāvat zvanutornī un uzvelkat pulksteni, kas ir tieši vienu kvadrātmetru liels, bet tikmēr ūpis, kuram arī uz galvas ir svece, ar gaismas ātrumu lido vilcienam pretējā virzienā pa tuneli, ko tieši tajā brīdī aprij cits melnais caurums, kuram sagadīšanās pēc arī uz galvas ir svece. Ar krāsainu zīmuli savienojiet četrus punktus, kuros deg šīs sveces, un iegūsiet vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru. Starp citu, pulkstenī jūs varat redzēt, cik vēls tobrīd uz Marsa ir laiks, pat tumsā, jo arī jums galu galā uz galvas ir svece.”

Viss vienkāršais ir ģeniāls, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un darīšu visu, lai piedabūtu savus bērnus izlasīt šo grāmatu. Pat ja šķiet, ka vairs neesi bērna prātā, tik un tā pamēģini šo grāmatu, laba izklaide būs garantēta.

Daudz nopietnāku apskatu par šo grāmatu var izlasīt pie Sibillas.

Harry Potter and the Chamber of Secrets (Harry Potter #2) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

harry-potter-and-the-chamber-of-secrets-harry-potter-2-by-j-k-rowling-jim-kay-illustrator

Jau trešo mēnesi grāmatu blogeru vidū norisinās pasākums saukts #harryreadalong. Tā ietvaros, visi kas piedalās, izlasa pa Potera grāmatai mēnesī. Jautāsiet, kā tas nākas – trešais mēnesis, bet aprakstā otrā grāmata? Nav jau tā, ka es nespētu atrast laiku vienai Harija Potera grāmatai mēnesī, bet septembrī es nelasīju visnotaļ savtīgu iemeslu dēļ. Es gaidīju, kad beidzot iznāks šīs grāmatas ilustrētā versija. Jau no bērnu dienām zinām, cik liels atspaids pēc pāris rindkopu uzlasīšanas ir skaista attēla apskatīšana, tādēļ nācās vienu mēnesi izlaist. Nekas, šomēnes izlasīšu divas.

Katrs, kurš naktī ir sitis odus saprot, ka ļaunumu nevar uzvarēt. Klāt pieliekam patvaļīgu būvniecību, būvprojekta nesaskaņošanu un iegūstam Noslēpumu kambari. Lai notikumi būtu interesantāki, par galveno varoni izvēlamies bāreni (tīri Dikensa gaumē), kuru nosūta uz burvju skolu. Tajā šogad augstu vilni sitīs snobisms un rasisms, kur “īstie burvji” mēģinās pierādīt, ka ir pārāki par draņķasiņiem. Fonā savas ļaunās lietas darīs Voldemorts, bet priekšplānā Harijs, Hermione un Rons risinās problēmas, kuras nav pa spēkam Dumidoram.

Ap šo brīdi autore jau bija sapratusi, ka grāmatu sērija izvērtīsies visai gara un nolēma nedaudz pastāstīt par Voldemorta bērnību, parādīt, ka tas ir bijis slikts puika jau no paša sākuma. Un mēs jau visi zinām, kas notiek ar sliktiem puišeļiem, palikšana bez deguna ir tikai tāds sīkums. Šī grāmata ieliek pamatus tam, lai neviens lasītājs nekad nejustu līdzi Voldemorta idejām.

Burvju pasaule šoreiz radīja tādu stagnējošu sabiedrību, te nekas nav mainījies jau gadu simtiem. Visi dzīvo tādos kā nedaudz uzlabotos viduslaikos, daudzas atsauksmes uz vecajiem labajiem laikiem. Artefakti, kas laiku pa laikam parādās, nāk no senatnes, un kopumā rodas priekšstats par miljonāru mazmazbērniem, kas nodzīvo savas pēdējās mantojuma paliekas. Tomēr arī šeit ar atradusies vieta rasismam. Te šķiro nevis pēc ādas krāsas, bet pēc izcelsmes. Tā droši vien ir atsauce uz laikiem, kad elitārajās privātskolās sāka ierasties bagāto tirgotāju bērni, bet šeit šis pasākums ir vairāk konflikta radīšanai un sižeta attīstīšanai, nevis kaut kādai sociālo slāņu restrukturizācijas analīzei. Šeit tas viss ir vairāk tā – arī tīrasiņu burvji mēdz būt nemākuļi, un viņiem vienkārši skauž apķērīgo draņķasiņu panākumi.

Joprojām nebeidz pārsteigt izcilā Dumidora nespēja aptvert notiekošo. Acīmredzot administratīvais darbs aizņem tik daudz laika, ka viss pārējais aiziet pašplūsmā. Nerunāšu par nolaidību, zinot, ka skolas telpās atrodas apdraudējums, kurš ir bīstams visiem skolēniem, visi jau gadu simtiem ir veiksmīgi to ignorējuši un izliekas, ka nekā tāda te nav. Šī sižeta sadaļa raisa visvairāk jautājumu, un ir diezgan neloģiska pat pasaulē, kur visu var uzburt ar burvju nūjiņu.

Toties ar piedzīvojumiem te viss ir kārtībā, puisēns, kurš izdzīvoja ir īsts pasaules glābējs. Bez viņa tā burvju pasaule nudien aizietu pa grunti. Taču, ja problēmai pieķeras Harijs, Rons un Hermione, tad ļaunie var pinkšķēdami mukt pa stūriem. Nav tā, ka viss vienmēr ietu kā pa sviestu, un autorei joprojām ir izdevies saglabāt balansu starp piedzīvojumu aprakstiem un varoņu izaugsmi. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas top skaidrs, ka burvju pasaulē ir nopietnas problēmas, kuras neviens īsti nevēlas risināt.

Lieku 9 no 10 ballēm. Izcils darbs, ja vēl nav nācies izlasīt visu sēriju, tad nemaz nevar iedomāties kā tas viss beigsies. Tipiskās dekorācijas un nebeidzamās atsauksmes uz britu bāreņu literatūru nespēj samaitāt labu stāstu. Ilustrācijas ir vienkārši burvīgas!

Harry Potter and the Philosopher’s Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

Harry Potter and the Philosopher's Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay

Šomēnes grāmatblogeru vidū aizsākās akcija #harryreadalong. Tās mērķis ir, lasot vienu grāmatu mēnesī, izlasīt visu Harijam Poteram veltīto grāmatu sēriju. Nav jau tā, ka es viņas jau nebūtu lasījis, bet labas lietas der laiku pa laikam pārlasīt. Man šis pasākums beidzot deva iespēju pieķerties ilustrētajam Harija Potera pirmās grāmatas izdevumam. Šogad iznāks nākamā grāmata ar ilustrācijām, un ļoti ceru, ka tas turpināsies līdz pat sērijas beigām.

Domāju, ka lieki būtu īsumā stāstīt par puisēnu, kurš izdzīvoja. Vairāk vai mazāk grāmatā notiekošais ir zināms visiem. Nerunāšu arī par to, kādēļ lasītājus pievelk ekskluzīvu privātskolu apraksti. Un par to, ka šī grāmatu sērija ir tik populāra, ka Roulinga no pārdotāko britu rakstnieku torņa nobīdīja pašu Teriju Prečetu. Tādēļ ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem, bez ievada.

Lasot stāstu trešo reizi, nācās secināt, ka pēc būtības tā ir diezgan bērnišķīga. Galu galā visu notikumu centrā atrodas bērni. Tas ir kārtējais stāsts, kurā, lai savestu pasauli kārtībā, ir nepieciešami bērni. Pieaugušie ir pārāk aizņemti un tuvredzīgi, lai šīs problēmas vispār pamanītu. Tad nu uz skatuves uznāk Harijs, Rons un Hermione. Viņiem gan šajā, gan pārējās grāmatās nāksies daudz ko izciest, lai atrisinātu burvju pasaules Voldemorta problēmu. Ar Voldemortu te tiek identificēti praktiski visi iespējamie burvju netikumi. Un to ir tik daudz – varaskāre, pārākuma apziņa, vēlme uzvarēt neizvēloties līdzekļus un laiku pa laikam piežmiegt oponentus. Kā jau tas pienākas absolūtam ļaunumam, viņš ir praktiski neiznīcināms, viņu var nobāzt kaut kur bēniņos, bet ne uz ilgu laiku.

Autore šajā grāmatā vēl nav lāga izkopusi savus talantus, un lasot cītīgi, var nemaz nebrīnīties, ka viņai pirms grāmatas izdošanas ir atteikušas daudzas izdevniecības. Būsim godīgi, grāmatas par draudzību nav nekas unikāls un jauns. Taču tajā visā ir kaut kas tāds, kas parauj līdzi lasītājus, mani ieskaitot. No grāmatas ir grūti atrauties. Domāju, ka viņai ir izdevies atrast to smalko balansu, kurā piedzīvojumi nenomāc varoņus un varoņu apraksti neaizsedz piedzīvojumu. Izveidotā burvju pasaule ir krāšņa un daudzpusīga. Vispār jau viņa neatšķiras no vientiešu pasaules, bet te ir nedaudz citādi noteikumi un nav nekā neiespējama.

Maģijas sistēma te ir vecum vecā ar burvju nūjiņu un vārdiem, kas izmaina realitāti. Tā arī īsti nevar saprast, kas ir tas, kas nosaka – ir burvju asinis vai nav. Bet kurš katrs nespēj par tādu kļūt. Kaut kā bija palicis atmiņā, ka liels laiks tiek veltīts burvju mācību procesam, bet tagad lasot, nācās secināt, ka praktiski nekas daudz jau te atspoguļots netiek.

Lieku 9 no 10 ballēm, ļoti, ļoti aizraujoša, nedaudz klišejiska. Tomēr es saprotu, kādēļ tā visiem tik ļoti patīk. Galu galā burvju skola – tas taču ir tik forši! Domāju, ka uz pasaules vairs neatrodas neviens, kuram šī sērija vēl būtu jāiesaka. Skaidra lieta, ka nākammēnes es lasīšu sērijas turpinājumu.

PS. Ilustrētajai grāmatas versijai bildes nudien ir foršas.

Sevana krastos by Vahtangs Ananjans

Sevana krastos

Tagad man no “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatām ir palikušas vai nu ļoti labas vai arī tādas, kurām bail ķerties klāt. Šo es bērnu dienās noteikti esmu lasījis, taču atmiņas par to man ir visnotaļ izplūdušas, un grāmatu atpazinu tikai pēc vāka.

Nesen ir beidzies Lielais Tēvijas karš, un dzīve mazajā Ličkas ciema kolhozā pie Sevana ezera krasta sāk sakārtoties. Vīri atgriezušies no frontes veiksmīgi noslēguši kolektivizāciju un pilnā sparā nododas lauksaimniecībai un lopkopībai. Ņemdami piemēru no pieaugušajiem, vietējie jaunieši Armens, Grikors , Kamo un Asmika nolemj kļūt par izcilā Mičurina sekotājiem un attīstīt meža putnu fermu. Vahtangs Ananjans savās grāmatās saistoši un talantīgi stāsta par padomju bērnu laimīgo un interesanto bērnību, viņu dzimtenes mīlestību un cenšanos izaugt par derīgiem cilvēkiem.

Tipisks pionieru stāsts, autors pieturas pie visām žanra galvenajām tradīcijām. Ir bariņš bērnu, kuri ir lieli aktīvisti, viņi ģenerē idejas un stāsta par tām pieaugušajiem. Pieaugušie tās visādi atbalsta un apstiprina. Tad vēl ir pāris autsaideri, kuri ir nedaudz nogājuši no ceļa, tie atkrituši no kolektīva un slapstās baram apkārt, taču nav īpaši ļauni. Papildus klāt piejaucam vietējo novadpētnieciskās informācijas izziņas avotu, šajā gadījumā tas ir vectēvs Asaturs. Asaturs ir ciema mednieks, Vorošilova strēlnieks un kara laikā ciemata apsardzes priekšnieks, viņam ir pilna galva ar leģendām. Vecais ir arī īsts vecās pasaules relikts, viņš vēl atminas pirmsrevolūcijas tikumus un māņticības. Tā nu jauniešiem ir pašiem no kā mācīties un ko mācīt.

Pirmā grāmatas daļa ir veltīta tam, lai izskaidrotu jaunajam padomju jauneklim to, kā pareizi nodibināt stārtapu. Ja kādam šķiet, ka kraudsorsings un kraudfandings ir kaut kāds mūslaiku izgudrojums, viņiem vajadzētu izlasīt šo grāmatu. Meža putnu ferma ir tipisks stārtaps, kur bērni salasījuši veselu kaudzi ar savvaļas putnu olām nolemj nodarboties ar putnu hibrīdu selekciju. Telpas un perētājvistas tiek savāktas no vietējiem, paiku dod kolhozs, un pasākums attīstās. Par peļņu tāpat kā lielākajā daļā stārtapos nav pieņemts runāt. Bērnu darbs un entuziasms ir laba biznesa priekšnosacījums.

Otrā daļā autors ir sapratis, ka ar putnkopības aprakstiem tālu netiks, un ir laiks saldumiem. Pēckara gados, iespējams, konfektes nomaļos ciemos neviens nebija redzējis (tad jābrauc uz Tbilisi vai Erevānu), tādēļ uz skatuves uznāk medus. Grikors ir nopietns kārumnieks, viņš ir gatavs ēst jebko. Laikam tas kritiens no koka būs sagrūdis viņam ne tikai kāju. Puisis ir gatavs cept šašliku arī no lapsas. Ja runa iet par medu, tad pat kliba kāja viņam nebūs šķērslis. Īsumā, Grikora vadībā medus tiek atrasts, krūkas ar bišu saimēm nodotas kolhozam, un bērni atkal ir izcēlušies. Papildus atrod arī vietējās nozīmes varoņa pēdējo atdusas vietu, plus zeltu un dārgakmeņus, bet vai tad ar zeltu paēdīsi? Vectēvs Asaturs bonusam nodzied dziesmu kurdu valodā.

Trešajā daļā jaunajiem naturālistiem ir padomā atgriezt kolhozam ūdeni. Lai arī Ličkas ciems atrodas Sevana krastos, vasarā ar ūdeni te ir pašvaki, sējumi nokalst un putni nosprāgst. Kaut kas ir jādara. Šķiet, ka vecākie ciema iedzīvotāji, lai ar cīnījušies pie Oderas, kā nonāk savā ciemā, tālāk par pāris kilometriem no tā neiet. Ne bērnībā, ne jaunībā. Tā nu sanāk, ka jaunie naturālisti stundas gājiena attālumā atrod interesantas vietas un lietas, par kurām raksta avīzēs un gudri vīri kasa pakausi. Pat vecais mednieks Asaturs savas māņticības pārņemts nekur lāgā ārpus ciema nav bijis. Pilnīgi šķiet, ka Ličkas ciemā kājas pirmie izgudroja Armens, Asmika un Kamo. Par lielajiem kolhozniekiem es vispār neizteikšos, viņi bez ūdens apgādes tā sakot iznieko sēklu fondu sējot vietās, kur jau zināms nekas neaugs.

Grāmata izlasās vienā rāvienā, nevajag pat dejas tamburīnu pavadījumā. Ja gribi uzzināt kā izaugt par derīgu padomju cilvēku, noteikti izlasi! Lieku 6 no 10 grāmatām, nav vairs tas vecums, lai tikai uz vienkāršiem piedzīvojumiem vien pavilktos. Bērnu dienās atzītu par ne sliktāku kā Zentas Ērgles “Mūsu sētas bērni”.

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

Teikšu, kā ir, šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju. Diemžēl latviešu autoru fantastikas grāmatas neiznāk tik bieži, lai varētu kādu arī negaidīt. Un ja jau gaidīju, tad liku uz to arī cerības. Tādēļ tās iznākšanas dienā, ieraudzījis grāmatu bodē, nopirku un pa ceļam uz mājām arī gandrīz izlasīju.

Sešpadsmitgadīgais Ralfs ir spiests pamest ierasto vidi, lai vasaras brīvlaikā pēc vecāku vienošanās dotos pie sava tēva, izcilā paleoantropologa Papandreu uz Āfriku. Dzīve fanātisko zinātnieku nometnē puisim tomēr iepatīkas, it sevišķi pēc iepazīšanās ar pārgalvīgo meiteni Indru. Viņi Afaras tuksnesī pilnīgi nejaušā kārtā kļūst par kādas cilvēku priekšteču sugas atklājējiem, un abiem par godu tā tiek nodēvēta par x ralphi indrae. Drīz vien negaidīta izdevība jauniešus nogādā ļoti tālā pagātnē, kur pašiem ir jāiejūtas pirmcilvēku x ralphi indrae ādā, un sākas piedzīvojumi, par kādiem neviens nebija spējis pat iedomāties.

Izlasījis grāmatas anotāciju, uzreiz sapratu, ka nevar būt nekā labāka par telepātiskiem cilvēkpērtiķiem, citplanētiešiem un vēl laika mašīnu. Sākšu ar labo, grāmata ir laba. Nav tā, ka ļoti laba vai izcila, bet vienkārši laba. Ja piesēžas, tad grūti no notikumiem atrauties. Pusaudžu piedzīvojumi pēc pilnas programmas. Valoda salīdzinoši vienkārša, tie pāris svešvārdi nav nekas smags, un vietām pat atrodamas zemsvītras piezīmes. Pie tam pareizajā vietā lapas apakšā nevis grāmatas beigās.

No sižetiskā viedokļa vērtējot pret zinātniskās fantastikas žanru kopumā, tad šeit nav nekādu inovāciju un jaunu konceptu ieviešanu. Viss ir kaut kur jau redzēts vai kas līdzīgs lasīts. Taču prieks, ka autors ir izvairījies no pārliekas aizraušanās ar laika mašīnas darbības principu izskaidrošanu. Autors izvēlas, manuprāt, vislabāko metodi – vispārīgi ieskicēt un detaļas, lai katrs piedomā pats pēc savas vēlmes. Arī par slaveno laika ceļotāju biedu – “tauriņa efektu” autoram ir savas idejas par telplaika inerci, un arī te viss ir pēc kanona. Nīgrāks lasītājs gan laika mašīnas pamatprincipā saskatīs veco labo teoriju (zinātniskās fantastikas literatūrā) par informācijas laukiem, kas caurvij telplaiku, kas netieši paredz laiktelpa noturību pret globālām izmaiņām.

Ceļošanai laikā ir izvēlēta tiešās iemiesošanās metode. Tai ir zināmas priekšrocības – galvenajam varonim nav jātērē laiks, lai ieberztos aborigēnu uzticībā. Viņš jau pats ir gatavs aborigēns un ierodas viņu ciltī kā vietējais. Sākumā domāju, ka autors aizies “Alu lauvas” un “Cīņa par uguni” sliedēs. Man jau nebūtu nekas pretī, senvēstures rekonstrukcija, lai ar’ kāda, vienmēr ir bijusi mana vājā vieta. Taču ar to šeit bija daudz par maz. Varēja jau nedaudz pacensties, ja nu ne pirmajā grāmatas daļā, tad vismaz otrajā.

Autors uzsvaru liek nevis uz pasaules attīstību, bet uz galvu aizraujošiem piedzīvojumiem. Kas gan liedz citplanētiešiem nolaupīt rūsganu pērtiķi, kuri savstarpēji sazinās telepātiski? Tādēļ visa darba gaitā parādās tāda nepabeigtības sajūta. Galvenie varoņi visu laiku lēkā no vienas situācijas uz otru, nedodot atelpu un atstājot daudzas lietas neatbildētas. Vietām parādās epizodes, kuras nekur tālāk neattīstās, piemēram, Ralfa tēva un katoļu kardināla saruna. Viņa acīmredzot ielikta, lai pafilozofētu par apziņu un dvēseli, bet nekādu ietekmi uz grāmatu tā neatstāj. Iespējams, ka pusaudzis nav tik cimperlīgs un viņam pietiek, ka tiek rosināta viņa fantāzija. Bet man kā pieaugušajam cilvēkam ir zināmas pretenzijas. Es negribu lasīt grāmatu ar izslēgtu loģisko aparātu. Sižeta struktūra ir laba asaka, uz kuras gribēju redzēt vairāk uzaudzētas miesas.

Nākamā problēma ir konflikta trūkums. Galvenais varonis Ralfs ir puņķains tīnis, kuram visa dzīve vēl priekšā. Tēvs ar mammu dzīvo katrs savu dzīvi, un bērni ir pamesti novārtā. Tik daudz viss ir labi, kuram bērnam gan neliekas, ka viņam pievērš pārāk maz uzmanības? Vecāki viņam liek darīt lietas, kas nepatīk. Taču tā kā grāmata nav smalks psiholoģisks romāns, kur galvenais varonis ir pats savs lielākais ienaidnieks, trūkst tāda nopietna spēka, kas uz dzītu uz priekšu sižetu. Laiku pa laikam situācija saasinās, bet pat pret saasinājuma izraisītājiem nerodas nekādas sajūtas, tie ir bezmaz vai kā dabas spēki un ko nu uz tiem apvainoties. Tas pats ir sakāms par Ralfu un Indru, bija grūti ar viņiem identificēties un just tiem līdzi. Skraida pa pasauli tāds standarta pusaudzis un pusaudze, un nav nekas kur emocionāli pieķerties.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Var labi lasīt kā piedzīvojumu grāmatu, un jaunākajai paaudze labi noderēs kā ātrs grāmatu bada remdinātājs. Lasīt var, bet pieaugušā vecumā būs diezgan daudz iebildes pret varoņu rīcību un notikumiem, tā kā riskējiet paši!

Bagātību sala by Roberts Lūiss Stīvensons

Bagātību sala

Šai „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatai klāt ķēros ar bažām. Man viņa bērnībā dikti patika, un tādēļ ļoti negribējās sabradāt savas bērnu dienu gaišās atmiņas. Centos noskaņoties pozitīvi un sev atgādināju, ka tā ir pusaudžu literatūra.

Iespēja atrast kapteiņa Flinta dārgumus spārno Džimu un viņa draugus. Jau pats ceļojums pa jūru zēnam ir nebijis piedzīvojums, tāpat uz viņu spēcīgu iespaidu atstāj Džons Silvers, nodevīgs vecs pirāts, kurš visus dārgumus grib pievākt sev. Taču Bagātību salā kapteiņa Džona Silvera komandu gaida ne tikai bagātība, bet arī neskaitāmas lamatas, pārsteigumi un bīstami pārbaudījumi.

Domāju, ka reti ir atrodams cilvēks, kurš bērnu dienās kopā ar Džimu nav devies uz Bagātību salu. Iespējams, ka šī ir grāmata, kurā pirmo reizi nākas saskarties ar tādām naudas vienībām kā dubloni, reāli un mārciņa. Īsti pirāti gan savus dārgumus nekad neglabā savas izcelsmes valsts valūtā, tas nav tas un nepiederas pie pirātisma. Te arī var uzzināt, ka īsts pirāts krastā dzer rumu, vēlams stipru atšķaidītu ar ūdeni un uz kuģa groku. Pirāti vispār ir salašņu bars, kuri pat nenēsā parūkas, un viņu dabā ir dumpoties un sacelties. Tieši šī grāmata ir pirātu stāstu pīlārs – melnā zīme, bagātību salas karte ar krustu vietā, kur pieraktas bagātības, vienkājains pirāts un papagailis uz pleca. Tas viss nāk no šīs grāmatas.

Jāatzīmē, ka tagad pārlasot pamanīju dažās lietas, kuras bērnībā palaidu garām. Autors diezgan precīzi apraksta pirātu kapteiņa ievēlēšanas procesu un motīvus. Pirāti vispār bija viena demokrātiska sabiedrība. Kapteini ievēlēja balsojot, un vēlams bija, ja viņš solīja bagātu laupījumu, bija pazīstams un atbildīgs cilvēks. Ja kas nogāja greizi, tad kapteini pārvēlēja un iepriekšējo pazemināja. Pirāti gan nebija tik nedisciplinēti kā to autors apraksta, kuģi bez disciplīnas ātri nogāja pa grunti.

“Bet viss sākās ar to, Džim, ka mēs kapsētā spēlējām uz naudu. Ar to sākās, bet tad turpinājās vēl sliktāk …”,

to lasītājam vēsta neviens cits kā Bens Ganns. Viņš arī reiz ir bijis paklausīgs puika un katehismu pārzinājis kā savus piecus pirkstus. Taču aizraušanās ar azartspēlēm ir darījusi savu. Viņš ir izvēlējies pirāta karjeru un beigu beigās nonācis situācijā, kurā bija spiests veselus trīs gadus pārtikt no kazām, ogām un austerēm (bez citrona sulas). Ja ieklausāmies pirātu stāstos, tad viņiem visiem ir šāds dzīves gājums. Piemēram, Diks, labs puika, bet sapinās ar sliktiem draugiem. Un ko Diks dara tagad? Griž no Bībeles vāka Melno zīmi, apgānot svēto grāmatu. Visi viņi grib kļūt bagāti un ieņemt kapteiņa posteni. Bet tas viss beidzas ar rumu un azartspēlēm. Autors pieklājīgi nepiemin pērkamas sievietes, kas zina, varbūt viņa laikā tas nemaz nebija netikums.

Šī grāmata ir tikai un vienīgi piedzīvojumu romāns, par nekādu varoņu izaugsmi te nevar būt ne runas. Viņi visi dzīvo un pa laikam mirst atbilstoši savai pārliecībai. Džims ir visnotaļ impulsīvs puika, kas nebaidās nolaist kādu no kātiem, taču domāšana un situācijas analīze viņam nav stiprā puse. Kas galvā, tas kājās, un bieži vien pat autors atzīst, ka nesaprot, kādēļ tā darījis. Taču Džims ir tēls, ar kuru identificējas lasītājs, un tas sevī ietver tik daudz puišeļu sapņus un vēlamos piedzīvojumus, ka te autoram tiek piedots viss. Pārējie „labie” tēli doktors Laivsijs, kapteinis Smolets un Trilonijs ir tikai statiski personāži, pieaugušie, kas bez Džima nemaz lāga netiktu galā.

Sliktie tēli ir tikai divi  – Garais Džons Silvers – vecs rūdīts rīkļurāvējs, kurš ir viltīgāks par pašu lapsu. Īsts divkosis un mantrausis. Taču viņam ir sajēga par investīcijām, un atšķirībā no pārējiem saviem kolēģiem, viņš pat pensijā dzīvo pārticis. Kapteinis Flints- visnežēlīgākais pirātu kapteinis, kas kuģojis pa jūrām. Viņa vārdu izdzirdot, pirāti pieklusina balsis, un tie ar vājākiem nerviem pieliek bikses. Tas bija no tiem, kurus ar izbalsošanu no kapteiņa amata nenometīs. Pārējie pirāti ir tikai bars, kuru vārdus uzzinām tikai pēc to nāves.

Šī nu bija no tām bērnības grāmatām, kuras pārlasīšana man nesamaitāja nevienu gaišo bērnības atmiņu. Tikpat laba kā lasot pirmoreiz. Tāpēc arī pārlasot vecumā, kad jau pats varu dzert rumu, viņa mani joprojām aizrāva un izlasījās vienā piegājienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt ikvienam, kas to vēl nav paspējis.

“Fifteen men on the dead man’s chest—
Yo-ho-ho, and a bottle of rum!
Drink and the devil had done for the rest—
Yo-ho-ho, and a bottle of rum!

With one man of her crew alive,
What put to sea with seventy-five.”

Kapteiņa Blada odiseja by Rafaēls Sabatīni

Kapreiņa Blada odiseja

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu sēriju. Drīz jau būšu ticis pusē. Grāmatas izvēlēties paliek arvien grūtāk. Krējumu jau esmu nosmēlis, un palikušas tādas, kuras dotajā brīdī mani ne pārāk uzrunā. Kapteiņa Blada odiseju izvēlējos tikai tā iemesla dēļ, ka neko par viņas saturu neatcerējos, lai gan bērnībā biju lasījis.

Angļu ārsts Pīters Blads tiek netaisnīgi apsūdzēts valsts nodevībā un notiesāts uz nāvi. Laimīgā kārtā palicis dzīvs, viņš nonāk pirātu vidē. Drošsirdībā, izveicībā un veiksmē pārspēdams visus “amata brāļus”, pirātu kapteinis Blads kļūst par īstenu Jaunās pasaules jūru “Robinu Hudu”.

Grāmatas darbība noris septiņpadsmitajā gadsimtā, pirātu ziedu laikos. Kur pirāti, tur piedzīvojumi un nabaga kapteinim Bladam piedzīvojumu netrūkst. Stāsts ir domāts pusaudžu lasītājam, tad kad galvenais ir spraigs sižets , kolorīts varonis un romantiska pasaule. Ja skatās uz grāmatu ar tādu piegājienu, viņa ir gandrīz perfekta.

Pieaugušam cilvēkam  gan viņa šķitīs pavisam dīvaina. Sākšu ar pozitīvajām lietām, autors negaidīti labi izprot pirātu ekonomiku un komandas pakļautību kapteinim. Varbūt grāmatas, kuras es esmu lasījis par pirātu sabiedrības organizāciju ir rakstītas balstoties uz šo grāmatu. Šis negaidītais reālisms piedzīvojumu grāmatā mani patīkami pārsteidza. Nevar noliegt arī autora spēju interesanti rakstīt, lasi, un grāmata iet uz priekšu, ka prieks.

Tagad nepozitīvās lietas. Galvenā varoņa attiecības ar viņa iemīļoto Arabellu nudien ir dīvainas. Viņš to meiteni ir saticis labi, ja pāris reizes, pārmijuši dažus vārdus un viss  – abi ir gatavi precēties! Aizraujas ar greizsirdību, daudz domā un ātri apvainojas. Tas viss notiek daudzu gadu garumā, kur laiks starp tikšanās brīžiem ir pat pāris gadu. Bet ko nu tu īstai mīlestībai padarīsi!

Stāstījums, lai arī raits, sevī satur daudzus maitekļus, kurus tajā sabāzis pats autors. Laiku pa laikam stāstīdams no kaut kurienes ņēmis informāciju. Tādējādi pirms laika pasakot priekšā, kurš dzīvos un kurš mirs. Blada kā galvenā varoņa tēls ir visnotaļ šablonisks. Viņš sevi uzskata par ģēniju, savu uzskatu pareizību regulāri pierāda ar darbiem. Ar pirātismu nodarbojas tikai tādēļ, ka citu jau Karību jūrā nav ko darīt. Laiku pa laikam viņš iestājas karaļa dienestā un viņu vienmēr uzmet. Viņam ir pāris ietekmīgu ienaidnieku, kas ir gatavi dzīties Bladam pakaļ ar veselām armādām. Taču Blads vienmēr paliek džentelmenis, izņemot gadījumus, kad uz nedēļu aiziet plostā.

Vēl man radās jautājums, kur šis izveicīgais pirāts lika salaupīto naudu? Viņš izlaupīja veselas pilsētas, spēja nofinansēt līdz piecsimts vīru karaspēku. Taču nekur neparādās atbilde, kur kapteinis Blads ieguldīja nopelnītos līdzekļus. Tā kā Tortugas gubernators labprāt nodarbojās ar pirātu ekspedīciju finansēšanu, rodas aizdomas, ka arī nabaga Blads tā arī nespēja tikt ārā no kredītlīnijas žņaugiem.

Šādā grāmatā runāt par klavierēm krūmos un citām tik pat garlaicīgiem sižeta glābšanas paņēmieniem būtu nevietā. To ir daudz un biezā slānī. Bladam pēc būtības neveicās tikai grāmatas sākumā, visās pārējās neveiksmēs ir vainojama viņa nespēja pievaldīt muti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi pārsniedzis sešpadsmit gadu vecumu, tad neko īpašu šajā grāmatā vairs neatradīsi.

%d bloggers like this: