Navigate / search

Par laimi, piens… by Nīls Geimens

Par laimi piens

Pēdējā laikā man bērnu grāmatas sanāk lasīt visnotaļ bieži. Nav tā, ka būtu parāvusi nostalģija uz bērnību, vienkārši ir parādījušies bērni, kuriem šad tad vakarā palasīt priekšā grāmatu. Šī iemesla dēļ mani iepriecināja fakts, ka latviski Zvaigznē ABC iznākusi Geimena „Par laimi piens…”. Grāmatu dabūju, izlasīju pats un daļēji savam bērnam.

Kādu rītu, kad mājās palikuši tikai tētis un bērni, tiek atklāts, ka ledusskapī vairs nav piena. Bez piena brokastis nekādi nav iespējams paēst, ar ko tad var pārliet sausās brokastu pārslas? Nākas vien tētim dotas uz veikalu pēc piena. Taču viņam gadās „neliela” aizķeršanās – pienu atgādāt mājās nemaz nav tik vienkārši.

Īsumā grāmata vēsta par to, cik bīstami ir vērt vaļā durvis, kuras ielaiž iekšā laiktelpas vienotību, ja vien tev līdzi nav piena paka. Vēl te ir pirāti, lidojošie šķīvīši, planētu pārmodelēšana, Kosmiskā policija, vompīri, piraijas, Splods, laika mašīna un slavenais profesors Stego, kurš uzbūvējis lidojoši-personu-pārvdātāj-bumbu un izgudrojis Pogu. Centrālais tēls tomēr ir tētis un piena paka.

Man kā tēvam grāmatā tuvu sirdij bija pamatuzstādījums – kad mamma aizdodas prom uz konferenci, un tēvs uz kādu brīdi tiek atstāts viens pats ar bērniem. Man arī dažas reizes tā ir gadījies, un tas ir diezgan nopietns pārbaudījums. Tad par nekādu „avīzes lasīšanu” vairs nevar būt ne runas.

Bērnu pasakām manā klasifikācijā ir divas kategorijas – ir moralizējošās, kuras stāsta par to – cik labi ir būt labam un citas gudras lietas. Līdz mūsdienām tās ir atnākušas, nopulētas līdz spīdumam, un reti tajās var saskatīt sākotnējā stāsta atblāzmu. Otrā kategorija ir parasti blēņu stāsti, kuru uzdevums ir ierosināt lasītājam iztēli, trenēt fantazēšanas spēju un ļaut labi pavadīt laiku. Šī grāmata ir viens īsts blēņu stāsts, kuru bagātīgi ilustrējis (nesapriecājamies – zelta folijas te nav, bagātīgi te nozīme daudz zīmējumu) Kriss Ridels. Grāmatā lasāmā jau nemaz tik daudz nav, tādēļ tekstu izlasīt to var ļoti ātri. Ar attēliem nav tik vienkārši, to aplūkošana aizņem lielāko grāmatas lasīšanas laiku. Reti kur nākas ieraudzīt autentisku zaļo recekļaino citplanētiešu attēlu vai stegozaura izgudrotās laika mašīnas shematisko attēlu.

Tomēr nevajag domāt, ka grāmata ir viens vienīgs blēņu stāsts, ja lasa pietiekami cītīgi, tad var atrast gan laika ceļošanas paradoksus un iespējamās sekas, ja izdara kādu darbību pret fizikas likumiem. Tiek iesmiets par daudzu un dažādu literatūras žanru klišejām, netiek aizmirsta arī popkultūra ar saviem vampīriem un standarta citplanētiešu nolaupīšanas stāsts. Tā, ka ja ir vēlme, arī pieaugušas var atrast daudz ko interesantu, kas noslēpies aiz pamatteksta.

Viena lieta ir skaidra – nekas bērnam neattīsta fantāziju tā kā izdomāti stāsti, jeb tautas valodā sakot melošana. Tā liek viņam galvā izspēlēt varbūtējās situācijas un analizēt apkārtējo attieksmi pret to. Šī grāmata noteikti spēs bērnu pamudināt uz savu iztēles atraisīšanu, un, kas zina, varbūt savu blēņu stāstu sacerēšanu. Galvenais ir tas, ka bērnu autors nemaz neuzskata par muļķi, bērni saprot daudz vairāk nekā pirmajā acu uzmetienā tas varētu šķist, tādēļ tie cilvēki, kas šajā grāmatā atrod kaut ko briesmīgu vienkārši ir aizmirsuši kā tas ir būt bērnam.

Runājot par grāmatu un bērnu attieksmi pret to, manam piecgadniekam tā ļoti patīk, vakaros uz maiņām lasām to viens otram priekšā, pētām bildes un apspriežam Sploda nozīmi Vidusamerikas civilizācijas attīstībā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Lasot grāmatu izklaide nodrošināta gan lasītājam, gan tam, kuram tiek lasīts priekšā.

%d bloggers like this: