Navigate / search

Kapteiņa Blada odiseja by Rafaēls Sabatīni

Kapreiņa Blada odiseja

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu sēriju. Drīz jau būšu ticis pusē. Grāmatas izvēlēties paliek arvien grūtāk. Krējumu jau esmu nosmēlis, un palikušas tādas, kuras dotajā brīdī mani ne pārāk uzrunā. Kapteiņa Blada odiseju izvēlējos tikai tā iemesla dēļ, ka neko par viņas saturu neatcerējos, lai gan bērnībā biju lasījis.

Angļu ārsts Pīters Blads tiek netaisnīgi apsūdzēts valsts nodevībā un notiesāts uz nāvi. Laimīgā kārtā palicis dzīvs, viņš nonāk pirātu vidē. Drošsirdībā, izveicībā un veiksmē pārspēdams visus “amata brāļus”, pirātu kapteinis Blads kļūst par īstenu Jaunās pasaules jūru “Robinu Hudu”.

Grāmatas darbība noris septiņpadsmitajā gadsimtā, pirātu ziedu laikos. Kur pirāti, tur piedzīvojumi un nabaga kapteinim Bladam piedzīvojumu netrūkst. Stāsts ir domāts pusaudžu lasītājam, tad kad galvenais ir spraigs sižets , kolorīts varonis un romantiska pasaule. Ja skatās uz grāmatu ar tādu piegājienu, viņa ir gandrīz perfekta.

Pieaugušam cilvēkam  gan viņa šķitīs pavisam dīvaina. Sākšu ar pozitīvajām lietām, autors negaidīti labi izprot pirātu ekonomiku un komandas pakļautību kapteinim. Varbūt grāmatas, kuras es esmu lasījis par pirātu sabiedrības organizāciju ir rakstītas balstoties uz šo grāmatu. Šis negaidītais reālisms piedzīvojumu grāmatā mani patīkami pārsteidza. Nevar noliegt arī autora spēju interesanti rakstīt, lasi, un grāmata iet uz priekšu, ka prieks.

Tagad nepozitīvās lietas. Galvenā varoņa attiecības ar viņa iemīļoto Arabellu nudien ir dīvainas. Viņš to meiteni ir saticis labi, ja pāris reizes, pārmijuši dažus vārdus un viss  – abi ir gatavi precēties! Aizraujas ar greizsirdību, daudz domā un ātri apvainojas. Tas viss notiek daudzu gadu garumā, kur laiks starp tikšanās brīžiem ir pat pāris gadu. Bet ko nu tu īstai mīlestībai padarīsi!

Stāstījums, lai arī raits, sevī satur daudzus maitekļus, kurus tajā sabāzis pats autors. Laiku pa laikam stāstīdams no kaut kurienes ņēmis informāciju. Tādējādi pirms laika pasakot priekšā, kurš dzīvos un kurš mirs. Blada kā galvenā varoņa tēls ir visnotaļ šablonisks. Viņš sevi uzskata par ģēniju, savu uzskatu pareizību regulāri pierāda ar darbiem. Ar pirātismu nodarbojas tikai tādēļ, ka citu jau Karību jūrā nav ko darīt. Laiku pa laikam viņš iestājas karaļa dienestā un viņu vienmēr uzmet. Viņam ir pāris ietekmīgu ienaidnieku, kas ir gatavi dzīties Bladam pakaļ ar veselām armādām. Taču Blads vienmēr paliek džentelmenis, izņemot gadījumus, kad uz nedēļu aiziet plostā.

Vēl man radās jautājums, kur šis izveicīgais pirāts lika salaupīto naudu? Viņš izlaupīja veselas pilsētas, spēja nofinansēt līdz piecsimts vīru karaspēku. Taču nekur neparādās atbilde, kur kapteinis Blads ieguldīja nopelnītos līdzekļus. Tā kā Tortugas gubernators labprāt nodarbojās ar pirātu ekspedīciju finansēšanu, rodas aizdomas, ka arī nabaga Blads tā arī nespēja tikt ārā no kredītlīnijas žņaugiem.

Šādā grāmatā runāt par klavierēm krūmos un citām tik pat garlaicīgiem sižeta glābšanas paņēmieniem būtu nevietā. To ir daudz un biezā slānī. Bladam pēc būtības neveicās tikai grāmatas sākumā, visās pārējās neveiksmēs ir vainojama viņa nespēja pievaldīt muti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi pārsniedzis sešpadsmit gadu vecumu, tad neko īpašu šajā grāmatā vairs neatradīsi.

Mazais kapteinis by Žils Verns

Mazais kapteinis

Šo Žila Verna grāmatu līdz šim biju lasījis tikai vienu reizi. Attaisnojums pavisam vienkāršs – mūsu sovhoza bibliotēkā šīs grāmatas nebija. Iespējams, ka bija, vienkārši kāds sovhoznieks nebija atnesis to atpakaļ. Tādēļ izlasīju grāmatu vidusskolas vecumā, paņemot to no Talsu bibliotēkas. “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektā nolēmu izlasīt vienu no sērijas pirmajām grāmatām.

1873. gadā kuģis Piligrims Kapteiņa Hulla vadībā dodas ceļā no Jaunzēlandes uz Dienvidameriku. Ceļojuma mērķis ir nogādāt kuģa īpašnieka sievu un viņas bērnu mājās. Taču jau pašā ceļojuma sākumā viss noiet greizi, un kuģa komandēšana jāuzņemas Dikam Sendam, puikam kuram vēl nav pat sešpadsmit gadu. Bez piedzīvojumiem grāmata ietver sevī bagātīgu informāciju par ģeogrāfiju, Āfrikas floru un faunu, izvilkumus no laikabiedru ceļojumu dienasgrāmatām. Kā papildus tēma tiek attainota nežēlīgā Āfrikas izpostīšana vergu tirdzniecības dēļ.

Varoņi, kā jau tas Žila Verna stāstos ir pieņemts, nav īsti cilvēki, bet gan rupori, ar kuru palīdzību autors var iebarot lasītājam informāciju. Viņiem nekas netraucē sižeta vidū uzsākt lekciju par posmkāju klasifikāciju, bezizejas situācijā gaidot nāvi pie sevis apcerēt Livingstona ceļojumus Āfrikā. Diks Sends vai mazais kapteinis ir, būsim godīgi, topoloģiskais idiots. Uz viņa nespēju orientēties pēc debesu ķermeņiem ir balstīts viss grāmatas sižets. Puika pamanās netrāpīt Dienvidamerikai, nepamanīt Magelāna jūras šauruma šķērsošanu un Angolas krastus noturēt par Dienvidameriku. Bet visādi citādi lāga zēns, kas tiek galā ar uzlikto atbildību. Toties viņš ir īsts speciālists neizpētītās Centrālāfrikas ciematu izvietojumos. Viņam arī nav nekādas problēmas ielikt kādam dunci ribās, ja ir vajadzība, un nolēkt no ūdenskrituma.

Megaļaundaris Negoro ir pavisam cits stāsts. Lasot man radās aizdomas, ka Negoro ir bijis ceļotājs laikā ar kādu GPS navigācijas instrumentu, kas nav piesaistīts satelītiem. Viņam, lai aizvestu Diku garām Amerikas krastiem uz Āfriku, pietika vien ar divām kursa korekcijām. Pie tam viņš bija samaitājis kuģa lagu. Negoro ir arī dikti ļauns, kādēļ viņš apvainojās uz Diku un viņa nēģeru (daļa afroafrikāņi daļa afroamerikāņi) komandu, es tā arī nesapratu. Neviens viņam pāri nedarīja, ļāva strādāt par koku uz klāja, negrūstīja. Šajā vietā autoram ar varoņa motivāciju ir nopietnas problēmas (bet tas jau viņam ir vienmēr).

Veldones kundze nav patstāvīga būtne, viņa ir vairāk tādēļ, lai apkārtējiem būtu par ko rūpēties. Laiku pa laikam viņa mierina Diku (nu tā mātišķi, precēta sieviete tomēr, un jau trīsdesmit gadus veca). Un brālēns Benedikts, kukaiņu pētnieks vietējās nozīmes Paganels. Absolūti bezjēdzīgs radījums, kura vienīgais uzdevums ir veikt pārspriedumus par kukaiņu dabu.

Vergu tirdzniecības aprakstā autors balstās uz sava laikmeta liecībām. Domāju, ka tās ir īpaši nepārmainīti ceļotāju piedzīvojumu atstāsti. Bet tas nemazina vergu tirgotāju noziegumu realitāti. Un ar šo tēmu autors aizskāra tā laika vienu no aktuālākajām problēmām. Te autors nekautrējas no grafiska notiekošā apraksta, parādot, ka laikā, kad pārējā pasaule šķiet ir daudz maz civilizēta nomaļos pasaules stūros joprojām notiek briesmu lietas.

Autors nekautrējas izmantot visus savus standarta paņēmienus, seškāju zirneklis, topoloģiskais idiotisms, cilvēks – enciklopēdija, uzticīgie nēģeru kalpi un neģēlis katordznieks. Nav jau nekāds noslēpums, ka autora visas grāmatas ir puslīdz līdzīgas, bet šajā, kurā nekas netiek runāts par tehnoloģiju sasniegumiem, standartums dikti duras acīs.

Tipiska autora grāmata lieku 6 no 10 ballēm. Pusaudžu gados man faktu gūzma šķita pietiekama, lai grāmatu vērtētu kā ļoti labu, taču tagad prasījās arī kaut kas vairāk par tukšu piedzīvojumu uz enciklopēdijas šķirkļu bāzes. Grāmatas pluss ir ilustrācijas, dažas pat krāsainas.

Nilsa Holgersona brīnumainais ceļojums by Selma Lāgerlēva

Nilss Holgersons

Ar Nilsu Holgersonu es pirmoreiz iepazinos pirms kādiem divdesmit astoņus gadus. Biju paņēmis šo grāmatu skolas bibliotēkā, un neskatoties uz tās biezumu, izlasīju pāris dienu laikā. Pēc tam laiku pa laikam gribējās grāmatu pārlasīt, bet nesanāca laika, un arī pašas grāmatas arī pa rokai nebija. Izdevniecības Zvaigznes ABC drīzumā iznākošos grāmatu sarakstā šī grāmata stāvēja kādu pusgadu, bet es jau laikus biju pieteicies uz lasīšanu. Bet, kad grāmata iznāca, man bija viens liels pārsteigums, tā bija adaptētā versija par „Nilsa Holgersona brīnumaino ceļojumu” pavisam mazajiem lasītājiem.

Nilss ir mazs zviedru puišelis, kuram prāts vienmēr nesas uz nebēdnībām. Vecāku klausīšana viņam nebūt nav pirmajā vietā. Pamocīt kādu mazāku zvēriņu, nodarīt kādam pāri, to lūdzu! Palasīt grāmatu nē un vēlreiz nē. Viņa nebēdnīgais raksturs reiz viņu noveda pie lielas ķezas, viņš tika pārvērsts par rūķīti, un viņam pašam nācās uz savas ādas izbaudīt to, kā ir būt mazam un neaizsargātam. Viņš nejauši kopā ar zostēviņu Mārtiņu nonāk meža zosu barā un piedalās ceļojumā līdz Lapzemei.

Grāmata, ka jau bērnu grāmata pienākas, ir ar lieliem burtiem, skaisti ilustrēta. Skaidra lieta, ka uz astoņdesmit lapaspusēm ir grūti nokondensēt visu oriģinālo stāstu. Taču adaptācija, lai arī no tās daudz kas ir izmests, veido pašpietiekamu un pabeigtu stāstu. Iespējams, ka tas ir prātīgi darīts, jo es šo grāmatu liktu piecgadnieku līdz astoņgadneku kategorijā. Bērnus šajā vecumā varētu īpaši neinteresēt Zviedrijas attīstības perspektīvas deviņpadsmitā gadsimta beigās, Zviedrijas ģeogrāfija, industrializācija un dabas resursu sadalījums.

Ja runā par mērķauditoriju, tad, šķiet, ar šo grāmatu ir trāpīts. Mans piecgadnieks paņēma viņu lasīšanai, un trīs vakaros bija izlasījis viņu visu no vāka līdz vākam. Stāstu atzina par labu, un bija ielāgojis, ka ar rūķīšiem, ja nākas saskrieties, labāk ir mēģināt sarunāt pa labam. Viņaprāt labākais stāsts grāmatā ir par žurkām, un atgriešanās mājās arī ir laba lieta.

Kā bērnu grāmatai var droši likt 8 no 10 ballēm. Bērnu Nilsa piedzīvojums mazos lasītāju (man gan ir tikai viens atskaites punkts) paņem uzreiz, un viņš patiešām grib uzzināt, kā tas viss beigsies. Man personīgi bija iebildes, ka daļa no jaukajām teikām tiek izlaistas un, ka adaptācijā ir zaudēta piesaiste skarbajai Zviedrijas zemnieku dzīvei.

Nilsa Holgersona brīnumainais ceļojums

Es gan pirms šīs grāmatas izlasīšanas tomēr saņēmos un izlasīju oriģinālu pilnībā. Tā bija no laikiem, kad Selma vēl bija Zelma. Oriģinālā grāmata noteikti varētu patikt pamatskolas vecuma bērniem. Autores sākotnējā iecere bija izveidot interesantu stāstu grāmatu par Zviedriju, tās reģioniem un vēsturi. Viņai nekas nav lāgā nācis galvā līdz kādu dienu viņa sastapusi rūķīti, kas reiz bijis puisēns un ceļojis kopā ar zosīm pa Zviedriju. Šī grāmata tad ir puisēna stāsts. Viena lieta ir redzama uzreiz -autorei ļoti patīk sava valsts, tās daba un vēsture. Grāmata ir piebāzta pilna ar leģendām teiksmām un spraigiem piedzīvojumiem. Tai pat laikā netiek piemirsta skaudrā zemnieku dzīve. Cik gan vēl ir bērnu grāmatas, kur vientuļa zemniece nomirst savās mājās un atstāj nesakoptu lopus. Kur uz pīļu medības tiek aplūkotas no pašu pīļu puses un, kur lapsa ir ne tikai viltīga, bet arī nežēlīga slepkava.

Mierīgi var lasīt arī pieaudzis cilvēks, grāmatas valoda bagāta, stāsti interesanti. Vairāk tāda novadpētnieciska grāmata nekā bērnu pasaka. Un tais laikos jau autori nekaunējās aprakstīt dzīvi tādu kāda tā ir, nāve, netaisnība un nežēlība, tas viss te ir. Bet ir arī darba spars, prieks un lepnums par savu valsti. Oriģinālam lieku 9 no 10 ballēm.

Par laimi, piens… by Nīls Geimens

Par laimi piens

Pēdējā laikā man bērnu grāmatas sanāk lasīt visnotaļ bieži. Nav tā, ka būtu parāvusi nostalģija uz bērnību, vienkārši ir parādījušies bērni, kuriem šad tad vakarā palasīt priekšā grāmatu. Šī iemesla dēļ mani iepriecināja fakts, ka latviski Zvaigznē ABC iznākusi Geimena „Par laimi piens…”. Grāmatu dabūju, izlasīju pats un daļēji savam bērnam.

Kādu rītu, kad mājās palikuši tikai tētis un bērni, tiek atklāts, ka ledusskapī vairs nav piena. Bez piena brokastis nekādi nav iespējams paēst, ar ko tad var pārliet sausās brokastu pārslas? Nākas vien tētim dotas uz veikalu pēc piena. Taču viņam gadās „neliela” aizķeršanās – pienu atgādāt mājās nemaz nav tik vienkārši.

Īsumā grāmata vēsta par to, cik bīstami ir vērt vaļā durvis, kuras ielaiž iekšā laiktelpas vienotību, ja vien tev līdzi nav piena paka. Vēl te ir pirāti, lidojošie šķīvīši, planētu pārmodelēšana, Kosmiskā policija, vompīri, piraijas, Splods, laika mašīna un slavenais profesors Stego, kurš uzbūvējis lidojoši-personu-pārvdātāj-bumbu un izgudrojis Pogu. Centrālais tēls tomēr ir tētis un piena paka.

Man kā tēvam grāmatā tuvu sirdij bija pamatuzstādījums – kad mamma aizdodas prom uz konferenci, un tēvs uz kādu brīdi tiek atstāts viens pats ar bērniem. Man arī dažas reizes tā ir gadījies, un tas ir diezgan nopietns pārbaudījums. Tad par nekādu „avīzes lasīšanu” vairs nevar būt ne runas.

Bērnu pasakām manā klasifikācijā ir divas kategorijas – ir moralizējošās, kuras stāsta par to – cik labi ir būt labam un citas gudras lietas. Līdz mūsdienām tās ir atnākušas, nopulētas līdz spīdumam, un reti tajās var saskatīt sākotnējā stāsta atblāzmu. Otrā kategorija ir parasti blēņu stāsti, kuru uzdevums ir ierosināt lasītājam iztēli, trenēt fantazēšanas spēju un ļaut labi pavadīt laiku. Šī grāmata ir viens īsts blēņu stāsts, kuru bagātīgi ilustrējis (nesapriecājamies – zelta folijas te nav, bagātīgi te nozīme daudz zīmējumu) Kriss Ridels. Grāmatā lasāmā jau nemaz tik daudz nav, tādēļ tekstu izlasīt to var ļoti ātri. Ar attēliem nav tik vienkārši, to aplūkošana aizņem lielāko grāmatas lasīšanas laiku. Reti kur nākas ieraudzīt autentisku zaļo recekļaino citplanētiešu attēlu vai stegozaura izgudrotās laika mašīnas shematisko attēlu.

Tomēr nevajag domāt, ka grāmata ir viens vienīgs blēņu stāsts, ja lasa pietiekami cītīgi, tad var atrast gan laika ceļošanas paradoksus un iespējamās sekas, ja izdara kādu darbību pret fizikas likumiem. Tiek iesmiets par daudzu un dažādu literatūras žanru klišejām, netiek aizmirsta arī popkultūra ar saviem vampīriem un standarta citplanētiešu nolaupīšanas stāsts. Tā, ka ja ir vēlme, arī pieaugušas var atrast daudz ko interesantu, kas noslēpies aiz pamatteksta.

Viena lieta ir skaidra – nekas bērnam neattīsta fantāziju tā kā izdomāti stāsti, jeb tautas valodā sakot melošana. Tā liek viņam galvā izspēlēt varbūtējās situācijas un analizēt apkārtējo attieksmi pret to. Šī grāmata noteikti spēs bērnu pamudināt uz savu iztēles atraisīšanu, un, kas zina, varbūt savu blēņu stāstu sacerēšanu. Galvenais ir tas, ka bērnu autors nemaz neuzskata par muļķi, bērni saprot daudz vairāk nekā pirmajā acu uzmetienā tas varētu šķist, tādēļ tie cilvēki, kas šajā grāmatā atrod kaut ko briesmīgu vienkārši ir aizmirsuši kā tas ir būt bērnam.

Runājot par grāmatu un bērnu attieksmi pret to, manam piecgadniekam tā ļoti patīk, vakaros uz maiņām lasām to viens otram priekšā, pētām bildes un apspriežam Sploda nozīmi Vidusamerikas civilizācijas attīstībā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Lasot grāmatu izklaide nodrošināta gan lasītājam, gan tam, kuram tiek lasīts priekšā.

%d bloggers like this: