Navigate / search

Plikie rukši by Rihards Bargais

Plikie rukši

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši. Klīdu Grāmatu izstādē 2017 gar dažādiem stendiem, un viss pirkšanas vērtais man jau bija, izskatījās šī gada guvums man būs pavisam plāns. Tad Zvaigznes stendā ieraudzīju Bārbalu piestrādājam par pārdevēju. Piegāju parunāties un palūdzu viņai ieteikt man kaut ko lasīšanas vērtu. Viņa man ieteica šo grāmatu ar visnotaļ necilo vāciņu, kurš nekad nespētu pievēst manu uzmanību.

Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.

Būs jau vien man jātic anotācijai, jo par grāmatas autoru pirms lasīšanas uzsākšanas neko nezināju. Protams, pēc izlasīšanas sevi par neko citu kā tumsoni nemaz nevaru saukt, bet ir jau tikai loģiski, ja man tās literātu aprindas un viņu dzīve atrodas kaut kur tālā manas dzīves perifērijā. Kā tajā anekdotē – “Ko tu man visu laiku par tiem saviem čomiem  – Raini, Vili Lāci! Mācās virsū ar savu brandžu, bet pats klibo Pēteri pazīsti?” No visiem grāmatā minētajiem personāžiem es, šķiet, esmu sasveicinājies tikai ar Krivadi, bet tas ar’ bija pirms tik daudziem gadiem, ka nevaru droši apgalvot pat to.

Bet nu par pašu grāmatu. Tipisks latvieša atmiņu stāsts parasti sākas miglainā laukā ar rasā sabristām kājām, gadās pa Sibīrijas ziemai. Bet vienmēr sākumā ir ņiprs puika vai ņipra meitene, kas raugās uz to, ko dzīve nesīs. Šeit atmiņas sākas ar pamācību smēķu pirkšanā, pastaigu pa Briseli un tā tālāk. Pēc pārdesmit lapaspusēm lēnām kļūst skaidrs, ka visi šie stāstiņi lēnā gaitā konverģēs uz to pašu jauko bērnību, taču šeit dzīve tiks atstāstīta uz otru pusi. Ja to vispār var saukt par stāstījumu, te tas nav nepārtraukts, te autors no savas dzīves ir izplēsis pa gabaliņam un izlicis uz pus vai vairākām lapaspusēm. Izlicis un devies tālāk pie saknēm. Es tagad spēlēju datorspēli Torment: Tides of Numenera, tur arī galvenais varonis dieva pamests ķermenis klīst pa pasauli, uzmeklēdams savas iepriekšējās dzīves atmiņu fragmentus, esmu tajā diezgan “iegruzījies”, un tādēļ šīs grāmatas lasīšanu paralēli uztveru kā vienu no lieliskajām dzīves sakritībām, kas laiku pa laikam reizi pāris dienās ar mums visiem atgadās.

Pazīstam vai nepazīstam cilvēkus, kuru atmiņas lasām, lasītājam vienmēr ir interesanti. Jo autors izdara to, no kā lielākais vairums cilvēku baidās – ielaist pārējos savā pasaulē. Un parastam vidējam cilvēkiem no šādas iespējas ir grūti atteikties. Es neesmu izņēmums, un tādēļ grāmatu izlasīju ar aizrautību, jo vienmēr tak ir interesanti salīdzināt citus ar sevi. Un te ir tā lielā iespēja to izdarīt diskrēti un nemanāmi, jo sarunājoties nāktos dot kaut ko pretī, bet grāmatā vari mierīgi visu patērēt. Nav jau tā, ka jebkurš no atmiņu vai domu fragmentiem ir trakoti interesants, tie pēc savas kvalitātes un iespējas saprast ārpus konteksta variē, bet interesantie ir pietiekoši daudz, lai lasītāju vilktu sev līdzi.

Anotācija tik tiešām lasītājus nemāna – te ir par homoseksualitāti, ciklodolu un dimidrolu, izdevniecībām, literātiem un kultūras dzīvi. Autoram ar to visu ir bijis vairāk vai mazāk kaut kāds sakars, jo dzīve jau ir tāds process, kurā var pieredzēt it visu. Tā kā par šo sabiedrības marginālo pusi savu ziņkārību varēs apmierināt pilnībā, bet galvenais nevajag aizmirst arī pašu cilvēku, citādi tā sanāks vien tāda netīro drēbju revidēšana.

Var noprast (ja paskatās Wikipēdijā, tad arī konstatēt to kā faktu) šis nav autora pirmais veikums, un iepriekšējais ir vilcis sev līdz tiesu darbus daudzu gadu garumā. Nav jau viegli, ja kāds tev pazīstams cilvēks ne tikai pasaka, ko viņš par tevi domā, bet ņem un par to ieraksta grāmatā. Nebrīnīšos, ja daudzi autora draugi un paziņas pirms šīs grāmatas lasīšanas pa rokai novietoja sirdsdrapes vai izvēlējās nemaz nelasīt.

Vispār man patika – 9 no 10 ballēm, reti jau kāds tā saņemas un uzraksta par sevi (neglorificējot, neciešot un necenšoties izsaukt pret sevi žēlastību, nepadarot savu dzīvi par procesu, kurš sastāv tikai no smieklīgām epizodēm). Kas zina, iespējams, izlasīšu arī viņa pirmo grāmatu, ja vien to vēl kaut kur varēs nopirkt. Vai es kādam ieteiktu šo grāmatu lasīt? Nezinu, lai izlasa manu aprakstu un izlemj pats.

Mazais Bizons by Arkādijs Fīdlers

mazais-bizons

Pēc iepriekšējo indiāņu grāmatu izlasīšanas man bija grūti saņemties izlasīt arī Mazo Bizonu. Bet viņa bija pēdējā atlikusī, un indiāņu grāmatu šajā sērijā vairs nebūs. Taču vēl grūtāk bija tas, ka šī grāmata man no bērnības ir bijusi sirdij tuva. Nu jau mani vairs nav jāpārliecina, ka bērnu dienu grāmatas labāk nepārlasīt un atstāt tādas, kādas tās palikušas atmiņās. Taču plāns jāpilda, un nav ko ļauties sentimentam.

Ja ticam autora priekšvārdam, tad savulaik Mazais Bizons ir sarakstījis grāmatu pats par sevi, bet ASV viņa pirmo versiju izdevēji ir atteikušies izdot, un tam nācies aprakstīt visus notikumus daudz piezemētāk un baltā cilvēka jūtas saudzējošāk. Autors nolēmis šo netaisnību labot, saucot šo stāstu par Mazā Bizona īsto biogrāfiju, kas sarakstīta balstoties uz viņa grāmatu un sarunām ar viņa dzīvi palikušajiem radiniekiem.

Šis nudien ir patiešām izdevies stāsts par Melno Pēdu cilts pēdējiem brīvības gadiem. Nezinu, cik autors te piedomājis cik patiesība, bet velk uz lielu patiesības daļu. Tā ir biogrāfija, te nevar runāt par spraigu sižetu vai negaidītiem notikumu pavērsieniem, tā ir Mazā Bizona dzīve. Dzīve, kuras laikā viņa ciltij tika nolaupīti bizoni, zirgi, brīvība un beigās arī vēlme dzīvot. Daudz tiek veltīts bērnības atmiņām, laikam, kad pasaule bija neizprotamāka un bizoni treknāki. Kad ciltis brīvi auļoja pa prēriju un karoja savā starpā. Kad Melnās Pēdas naidojās ar Vārnām, un nevienam nebija nekādas daļas par baltajiem cilvēkiem.

Jau no iepriekšējām grāmatām zināju, ka autoram piemīt talants rakstīt par cilvēkiem, un jā, arī par dabu. Galu galā viņš ir dabaszinātnieks. Arī te viņam viss izdodas nepiespiesti, nezaudējot Mazā Bizona Dzīves pavedienu un neieslīgstot garas apcerēs. Lasītājam pašam atliek izvērtēt indiāņu rīcības racionalitāti, nosodīt bālģīmjus un fermerus. No nākotnes perspektīvas ir viegli pamanīt pagātnes pāridarījumus, kurus radīji baltā cilvēka pārākuma apziņa, kuri iznīcināja daudzas kultūras, lai iekarotu sev jaunus apvāršņus. Taču pat pirms viņu atnākšanas viņu ievazātās slimības bija jau pamatīgi samazinājusi vietējo populāciju un sadzīšana rezervātos bija tikai laika jautājums. Visskarbākais ir tas, ka šādas lietas notiek joprojām Amazones mūžamežos, kur arī lēnu garu vietējos nīdē ārā un padzen no mājvietām; viss progresa (naudas) vārdā.

Var jau teikt, ka tagad bijušo kolonizatoru pēcteči atzīst savu vainu, atdevuši vietējie pāris teritorijas un nostiprinājuši reiz pret stikla krellēm iemainīto zemesgabalu lietošanas tiesības likumīgā ceļā. Tomēr to kultūru, ko viņi ir izpostījuši, nekas vairs nespēs atgriezt. Es nesaku, ka indiāņiem būtu bijis jādzīvo brīvā dabā un no viņiem jāizolējas, tomēr būtu bijis daudz labāk, ja viņi tiktu civilizēti humānākā un daudz lēnākā tempā. Bet no vēstures jau neviens nekad nemācās, kurus gan interesē kaut kādi vietējie, kuri nespēj dot pretsparu.

Šī ir grāmata, kuru pārlasot tā izrādās tieši tāda, kāda tā palikusi manās atmiņās. Stāsts par bezrūpīgu bērnību, indiāņiem, kuri pārcieš dažādas grūtības. Daba viņiem neko daudz kaitēt nevar, taču viņi ir bezspēcīgi pret ieročiem, slimībām un kolonizāciju. Atliek tikai padoties, sēdēt savā zemes pleķī atkarīgiem no žēlastības un noskatīties, kā viņu kultūra mirst. Mazais Bizons bija cīnītājs, viņš centās iemācīties domāt kā baltais, lai cīnītos pret viņiem ar viņu pašu metodēm. Taču ar zināšanām vien nepietika, jo viņš bija svešais. Skumji, bet patiesi. 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt.

Cracking the Egyptian Code: The Revolutionary Life of Jean-Francois Champollion by Andrew Robinson

cracking-the-egyptian-code

Pie šīs grāmatas es tiku pavisam nejauši, iegāju grāmatveikalā, man bija kaut kur jānobumbulē viena stunda, kamēr bērni izklaidējās rotaļlaukumā. Lēnu garu apstaigāju plauktus, un pamazām savācās krietna grāmatu kaudze. Žana-Fransuāza Šampoliona grāmata bija viena no tām. Pēc nosaukuma nopratu, ka tā būs par hieroglifu atšifrēšanu, šī lieta mani ir aizrāvusi no bērnu dienām. Ne tik daudz, lai es mācītos koptu valodu, bet kurš gan nezina stāstu par Rozetas akmeni?

Sākumā man bija neliels pārsteigums, kad sapratu, ka grāmata ir ne tik daudz par hieroglifu atšifrēšanas niansēm, bet par paša Šampoliona biogrāfiju. Tas gan mani neatturēja no lasīšanas. Es nezinu kādēļ, bet par šo ievērojamo ēģiptologu man bija radies priekšstats, ka puisis bija tas nūģis bēniņos, kas, visas pasaules aizmirsts, mēģināja atkost ēģiptiešu rakstību un nokrita ar atrisinājumu kā sniegs vasarā. Patiesībā izrādījās daudz interesantāka. Lai ar’ Šampolions ir uzaudzis grāmatu tirgotāju ģimenē, nav īsti skaidrības var viņa izcelsmi. Pareizāk sakot par viņa māti. Visa viņa dzīve aizritēja diezgan nemierīgā Francijas vēstures posmā, un ir diezgan grūti būt Napoleona ideju atbalstītājam laikā, kad visi fano par monarhiju. Tad nu arī Šampoliona dzīve gāja kā pa kalniem atkarībā no valdošā režīma un ietekmīgiem draugiem un tikpat ietekmīgiem ienaidniekiem.

Šampolions bija ļoti kašķīgs tips, un reti kurš cilvēks ar viņu prata iedraudzēties. Viņam atšifrēšanas procesā bija arī konkurents – kāds brits, kuru Šampoliona fani sauc vienkārši par ārstu. Lai gan Tomass Jangs bija viens no sava laika ievērojamākajiem zinātniekiem. Tā arī atšifrēšanas slavu viņi nekad savā starpā nesadalīja, Šampolions darīja visu, lai pierādītu, ka nav savas idejas izvedis no Janga agrākajiem pētījumiem. Jangs savukārt bija tik aizņemts ar citiem pētījumiem, ka hieroglifiem pievērsās tikai vaļasbrīžos. Beigās visu slavu pievāca Šampolions, un franči atstājot britus aiz borta. Nomira jauns, bet ierakstīja sevi vēsturē ar lieliem burtiem.

Ja skatāmies uz šo grāmatu kā biogrāfiju, tad var noņemt cepuri autora priekšā. Viņš ir pacēlis vecas sarakstes, izlasījis iepriekšējās biogrāfijas, atradis pretrunas, visas tās izpētījis. Lasītājam centies pastāstīt visu no bērnības līdz nāves gultai. Neslēpjot lietas, kuras ir nezināmas un nebaidoties pieņēmumus nosaukt par pieņēmumiem. Viņš neraksta ar aizgrābtību par savu elku, bet cenšas sniegt lasītājam faktus, lai tas pats izvērtē. Ir grūti pārmest grāmatas garlaicību autoram, jo biogrāfija ir tāda, kāda tā ir, ne katru dienu Šampolions nodarbojās ar hieroglifiem un nekas īpaši aizgrābjošs jau viņa dzīvē nenotika. Izņemot periodus, kad vajadzēja izvēlēties pieslieties Napoleona atbalstītājiem vai monarhistiem. Tādēļ vietām gadās, ka pēc pāris lapaspusēm ir tik garlaicīgi, ka miedz vai ciet.

Skaidrs, ka vislabākās nodaļas ir par hieroglifiem, Rozetas akmeni un kašķiem ar kolēģiem un konkurentiem. Nodaļa par Šampoliona ekspedīciju uz Ēģipti vispār var pamudināt doties uz šo valsti, lai apskatītu piesauktos kultūras pieminekļus. Daži gan pa šo laiku jau ir izvazāti pa visu pasauli. Interesanti bija lasīt par Šampoliona pārsteigumu, kad  viņš atklāja, ka monumentālajā franču izdevumā par Ēģipti daļa no attēliem (hieroglifus ieskaitot) neatbilda patiesībai. Oriģinālā kartušas izrādījās neaizpildītas, lieki piebilst, ka tas hieroglifu atšifrēšanas sākumā radīja lielu jūkli.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja esi biogrāfiju lasītājs, tad, iespējams, grāmata patiks, nevar piesieties par izpētes trūkumu un faktu nepamatotību. Taču, ja gaidi populārzinātnisku stāstu par hieroglifiem, tad šī grāmata nebūs tā.

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā: bērnības atmiņas by Kaspars Pūce

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā

Pat nevaru lāgā atbildēt uz jautājumu, kādēļ es šo grāmatu nopirku, droši vien, lai izlasītu. Taču ar lasīšanu diez kā nevedās, grāmatai bija jāstāv rindā, viņa atrada vietu visnotaļ nomaļā grāmatu plaukta stūrī, un tādēļ nelasīta palika labu laiku. Nenoliegšu, ka mani par labu lasīšanai nosvēra sekojošā anotācija:

“Autors savas bērnības atmiņas uzrakstījis kā aizraujošu dēku stāstu, kurā bērna acīm skatītas skarbās padomju laika dzīves realitātes. Grāmatā bērna uztveres tiešums un naivitāte brīnišķīgi savijas ar pieauguša stāstnieka asredzīgu ironiju. Epizodes ir spilgtas un tēlainas, tajās lasām par mazā Pūcebērna pirmajiem soļiem izsūtījumā, par skolas gaitām svešumā un pirmajiem gadiem pēc atgriešanās tēvzemē. Represēto latviešu dzīvesstāstu vidū Kaspara Pūces grāmata ir iezīmīga ar oriģinālo vēstījuma intonāciju, silto humoru un bagāto valodu.”

Tā nu latviešiem ir iegrozījies, ka pēckara gados lielākai daļai nebija nekāda zelta dzīve. Daļai bija pavisam slikti, viņiem daļu no savas dzīves nācās pavadīt izsūtījumā, jo valdošajam režīmam nebija vajadzīgi brīvdomātāji, cilvēki ar “šaubīgu” pagātni. Tā arī cienījamais autors vēl nesasniedzis gada vecumu tika atzīts par valsts ienaidnieku un aizsūtīts prom no dzimtenes kopā ar vecākiem. Vai precīzāk, tikai ar savu mammu celt komunismu atpalikušajos padomju kolhozos. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka autors laiku pa laikam atkāpjas uz vienkāršu ēdienu izjustiem aprakstiem. Mūsdienu pārticībā ko tādu ir visnotaļ grūti iedomāties.

Grāmata patiešām dod to ko sola anotācijā. Autors raksta interesanti, un tā kā viņa ir visnotaļ plāna, tad izlasās vienā rāvienā. Tās ir viņa atmiņas un viņa personiskais stāsts. Tikai pats autors zina, kā būs patiesībā. Nav jēgas izteikt pārmetumus, ka nevar puika atcerēties kādu konkrētu epizodi tik smalkās detaļās, kā dabas aprakstos. Bet tas jau nav būtiskākais, autors stāsta par savu bērnību lielajā PSRS un savu vietu tajā. Valstī, kurā viņu mēģināja pārkrievot un pēc tam dzimtenē, kur viņu mēģināja pārlatviskot. Viņa dzīve nudien ir bijusi pietiekoši raiba, un ir vērts to uzlikt uz papīra un izdot grāmatu, tādējādi saglabājot kādu kripatiņu no latviešu nācijas atmiņām.

Vienīgais, kur es varētu iepilināt darvas karoti, ir grāmatas redaktora diezgan vieglprātīgā pieeja kļūdu izķeršanā. Es parasti neesmu tas cilvēks, kurš satraucas par pareizrakstību, kādu iztrūkstošu garumzīmi, vai dīvainu vārdu. Taču šīs grāmatas vidū pārdalītie un ar kļūdām uzrakstītie vārdi pievērsa pat manu uzmanību. Pret autoru nekādas pretenzijas nudien interesanti uzrakstīts, žēl, ka pārtrūka stāstījuma grāmatas beigās. Ievācās jaunā dzīvoklī un viss, dzīve vairs nav aprakstīšanas vērta?

Lieku 8 no 10 ballēm, cilvēkiem, kas mīl laiku pa laikam izlasīt pa biogrāfijai vai autobiogrāfijai noteikti iesaku, ir laba. Reti, kad nākas lasīt tik optimistisku stāstu par izsūtījumā pavadīto bērnību.

Pasaules mērīšana by Daniels Kēlmans

Psaules mērīšana

Ja Sibilla man šo grāmatu neuzdāvinātu blogeru Ziemassvētkos, tad droši vien es viņu nekad tā arī neizlasītu. Par šo grāmatu nezināju absolūti neko, par autoru tieši tikpat daudz. Bet tā kā grāmatu lasītājs citam grāmatu lasītājam neko sliktu neieteiks, bija nojausma, ka grāmata būs laba.

1828. gadā Vācu Dabas pētnieku kongresā sastopas Aleksandrs fon Humbolts, kura slavenie pasaules apceļojumi likuši pamatus bioģeogrāfijai, un Karls Frīdrihs Gauss, kurš jau kopš agras jaunības pazīstams kā “matemātikas firsts”, un 21 gada vecumā publicējis teoriju par skaitļiem.

Gauss, vienkārša dārznieka dēls, ir dzimis ģēnijs –– tā kā viņam ir skaidrs, kas gaidāms nākotnē, ikdiena viņu kaitina. Savukārt Humbolts ir dzīvespriecīgs ceļotājs. Entuziasms nodrošina viņu ar naivitātes bruņām, kas pasargā no kanibāliem un krokodiliem. Pēc abu tik ļoti atšķirīgo vīriešu sastapšanās Berlīnē romānā nodaļu pa nodaļai savijas viņu dzīves.

Par abiem slavenajiem zinātniekiem daudz jau bija lasīts iepriekš, un šķita, ka nekā jauna vairs neuzzināšu. Nedaudz baidīja, ka autors atražos jau simtiem reižu dzirdētus faktus un beigās nekā jauna tā arī nepateiks. Par slaveniem vīriem var rakstīt dažādi. Ja viņi pacenšas, tad paši uzraksta autobiogrāfiju. Daudz dod ieskats viņu korespondencēs ar citiem slaveniem vīriem. Tad seko biogrāfu bandas, kas visu augstāk minēto saliek pa plauktiņiem un pasniedz lasītājam slavenā cilvēka dzīvi kā uz paplātes. Lielākoties pasausi un kā datumu kompilāciju. Pēc tam pa daļā visa šī informācija iesūcas mācību grāmatās, interesantu notikumu apkopojumos un īsos pastāstiņos. Taču ir vēl viens veids, kas man visnotaļ patīk, autors raksta par šiem cilvēkiem, tā it kā viņi daļēji būtu literāri personāži, ļaujot tiem bŗivi risināt dialogus, monologus ar sevi un aprakstīt viņus kā parastus cilvēkus. Tas viss notiek ar tādu maģiskā reālisma piešprici, ka šķiet, ka autors tev ir iedevis laika mašīnu, ar kuru ieskatīties pagātnē.

Katrs, kas ir lasījis īsos stāstus par matemātiķiem, atminas, cik Gauss viltīgi saskaitījis visus skaitļus no viens līdz simts, taču retais zina, ka Gausa matemātikas skolotājam dikti patika slānīt bērnus. Pilnīgi nopriecājos, ka grāmatas autors to nav palaidis garām nepamanītu. Tas pats sakāms par Humboltu un viņa vēlmi izmērīt visu pasauli, katrs, kuram ir palaimējies apmeklēt Berlīnē muzejus , zina  ka Vācijā viņš ir lielā cieņā, un viņš ir izdarījis daudz vairāk par Humbolta straumes atklāšanu. Viņš savā laikā bija viens no slavenākajiem ceļotājiem. Vienīgais, absolūti nemācēja rakstīt memuārus, tie viņam sanāca kā sausu faktu un tabulu apkopojums.

Bet nu par pasaules mērīšanu. Šī lieta patiesi vieno abus slavenos vīrus. Viens to izdarīja sēžot savās mājās, izstrādājot matemātiskās metodes, otrs vandoties apkārt pa pasauli un uzmērot katru pakalnu un uzkāpjot katrā ievērojamā virsotnē. Autors pievēršas abām pasaules mērīšanas metodēm. Abi vīri ir pilnīgi pretstati. Gauss nevar iedomāties neko drausmīgāku, kā nodarboties ar zemes gabala uzmērīšanu, klīstot pa laukiem un mežiem. Humbolts savukārt darīs visu, lai izrautos kādā ekspedīcijā, kurā viņš varēs justies kā brīvs cilvēks.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasās viegli, nedaudz ironijas, daudz patiesuma un sīku sadzīvisku detālu, kas abus dižgarus pietuvina reālu cilvēku atveidam, nevis padara tos par zināšanu abstrakcijām.

Kas es esmu by Valdis Zatlers

Kas es esmu

Pirms sāc lasīt šo grāmatu, pavisam nopietni sev pajautā, cik ļoti tevi interesē Valdis Zatlers kā personība, viņa uzskati par dažādām tēmām un viņa biogrāfija. Ja atbilde uz šo jautājumu ir ļoti interesē, tad grāmatu vari droši šķirt vaļā un sākt lasīt. Tad var nešaubīties ne mirkli! Ja vēlies uzzināt prezidenta būšanas aizkulises, tad te arī šis tas būs atrodams. Ja politisko skandālu sīkus un smalkus aprakstus, tad diemžēl varētu nākties vilties. To jau var redzēt arī tagad, neviens žurnālists vēl neko lāga skandalozu no šīs grāmatas nav izlobījis un nopublicējis. Varu pieņemt, ka viņi, iespējams, lēni lasa.

Es grāmatu izlasīju, jo lasu praktiski visu, kas man gadās ceļā. Lielu devumu šai lietai, protams, deva arī tas, ka ne katru dienu Tev eksprezidents paša sarakstītā grāmatā ieraksta, ka viņš tevi patiesi ciena. Tad nu vairs neko, nācās vien izlasīt. Patiesībā bija labi, autors ir izvēlējies savas pārdomas un atmiņas, kuras skar dzīvi, prezidentūru, politiku, Latviju un latviešus sarakstīt kā īsas nodaļas uz pāris lapaspusēm. Jau pašā grāmatas sākumā autors skaidri pasaka, ka tas ir viņa subjektīvais objektīvās pasaules redzējums. Līdz ar to lasītājam ir skaidrs, vai nu Tu pieņem autora interpretāciju vai ne, Tu esi brīdināts. Īso nodaļu formāts nedaudz noved pie tā, ka dažas lietas tiek atkārtotas vairākas reizes. Brīžiem rodas sajūta, ka to jau kaut kur esi lasījis.

Nenoliedzami autors dod iespēju ielūkoties savā personībā un domu gaitā. Ciniski jau var apgalvot, ka Valda Zatlera vājā vieta ir ordeņi. Patiesi nesapratu, vai nodaļas, kuras tiem bija veltītas, bija ironija vai nedaudz vīdēja cauri Brežņeva sindroms. Te nu katrs var mērīt pēc sevis. Vēl mani neuzrunāja autora spriedumi par Veselīgo dzīvesveidu, daļai no apgalvojumiem es vienkārši neredzu zinātnisku pamatojumu, bet kā autors pats saka, visiem diviem miljoniem jau neizpatiksi. Lasot grāmatas sadaļas, kuras veltītas prezidenta darbībai, nevilšus radās iespaids, ka Zatlers ir bijis klāt un bīdījis visas valsts svarīgās lietas savas prezidentūras laikā. Gandrīz jūras robežu ar leišiem saskaņojis, aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda izdabūjis, un ko slēpt, valsti izglābis. Saeimas atlaišanas procedūru laicīgi sagatavojis (tas nu gan ir viņa tiešs nopelns). Bet var jau arī saprast, kāda jēga rakstīt par lietām, kurās pats neesi bijis klāt un kurās savu artavu neesi pielicis. Un katrs jau pats savu lomu saredz kā visnozīmīgāko.

Labas bija nodaļas, kas veltītas politiķu un oligarhu aprakstiem. Labi identificēti “uzmetēji”, domājams, ka viņiem grāmata varētu nepatikt. Netiek slēpts, ka politika ir viena skarba padarīšana, kurā izdzīvo viduvējības. Te, protams, varētu izplūst, ka autors iespējams tā mēģina sevi pacelt pāri citiem un attaisnot savas neveiksmes politikā, un iekļūt tajos gudrajos, kurus uz zemi novilkušas viduvējības.

Bonusā grāmata atrodami viņa ģimenes locekļu, ārvalstu politiķu un sabiedrisku darbinieku domas par Valdi Zatleru. Tas, manuprāt, ir labs risinājums, un ļauj vismaz daļēji neieslīgt pašslavināšanā. Nevar gan teikt, ka autors ar to slimotu hroniski, un līdzsvaram viņš nebaidās atzīt arī savas kļūdas. Izlasot grāmatu var secināt, ka Valdis Zatlers cilvēks vien ir. Un viņš vismaz pats tic, ka viss, kas darīts prezidentūras laikā, ir darīts tautas un Latvijas labā.

Lieku 7 no 10 ballēm. Grāmatu patiešām iesaku lasīt tiem, kurus interesē Valdis Zatlers kā cilvēks un viņa domas. Grāmatas sižets nebūs nedz aizgrābjošs, nedz piedzīvojumiem bagāts. Tas ir kāda konkrēta cilvēka mūža daļas apraksts no paša cilvēka skata punkta. Te nav nekādu literāru izskaistinājumu, un liela nozīme būs tam, kāda ir lasītāja jau esošā attieksme pret autoru un viņa darbiem. Diez vai tā kļūs par skolu obligāto literatūru, taču, ja reiz kāds vēlēsies uzrakstīt Zatlera biogrāfiju, viņam būs labs pamats.

Einšteins. Viņa dzīve un Visums by Valters Izaksons

Einsteins-VinaDziveUnVisums

Šo grāmatu es nopirku tūdaļ pēc tam, kad izlasīju Aizaksona grāmatu „Stīvs Džobss”. Varēja redzēt, ka autoram ir ķēriens uz biogrāfijām. Nopirku, un manā izlasāmo grāmatu sarakstā viņa atradās veselus divus gadus. Īsti pat nevarēju saprast, kādēļ man negribējās viņai ķerties klāt. Un tad pienāca viena diena, kad viņu sāku lasīt, ar grāmatām tā dažkārt gadās, kad viņas gaida īsto laiku.

Kas gan nezina Albertu Einšteinu? Tas ir tas dīvainais vīrelis ar izpūrušajiem matiem un pīpi zobos. Vēl Einštiens pamatoti ir sinonīms vārdam ģēnijs. Pilnīgi noteikti visi zina viņa slaveno vienādojumu E=mc2. Grāmatas autors rakstot šo grāmatu ir izcilājis visus ar Einšteinu saistītos arhīvus, lasījis viņa privāto saraksti un citu cilvēku rakstītās biogrāfijas. Tā rezultātā radusies šī grāmata, kas ne tikai apraksta Einšteina atklājumus, bet arī dod lasītājam ieskatu viņa personībā un  domu gājienā. Pasaule par Einšteinu uzzināja tikai 1905. Gadā, kad strādājot vienkārša ierēdņa amatā Šveices patentu birojā, Einšteins uzrakstīja četrus darbus, kas fizikai piešķīra jaunu nozīmi. Viņa panākumu pamatā bija šaubas par vispāratzīto gudrību un izbrīns par noslēpumiem, kas citiem šķita ikdienišķi. Tas viss padarīja viņu par dumpinieku, kas ar cieņu izturas pret dabas harmoniju, par cilvēku, kam iztēle un gudrība piemīt pareizās proporcijās, lai pārvērstu cilvēku izpratni par Visumu.

Savu darbu autors ir paveicis lieliski, viņš patiešām ir sarakstījis pilnvērtīgu biogrāfiju. Te atrodams viss, ko mēs saistām un nesaistām ar Einšteinu. Te var uzzināt par ārlaulības bērnu, kas bijis viņam ar pirmo sievu. Par Einšteina daudzajiem romāniem un visnotaļ interesantām attiecībām ar pretējo dzimumu. Tiek apgāzts arī senais mīts, ka Einšteins esot izkritis matemātikas eksāmenā, ar to sevi noteikti ir mierinājuši daudzi nesekmīgie. Par Einšteina pacifismu, ideju par kodolieroču globālu kontroli un par to, kā viņu mēģināja pataisīt par komunistu.

Kā personība Einšteins bija visnotaļ interesants tips, galīgi nav mācējis sadzīvot ar savu pirmo sievu un bērniem. Mīlējis nedaudz ārišķību, un viņa publicitātes „nīšana” bija vairāk uzspēlēta nekā patiesas jūtas. Viņš savā pasaules uztverē ir bijis visnotaļ vienkāršs un tiešs, bez nekāda politiķa ķēriena.

Grāmata lasās ļoti viegli, sevišķi tās nodaļas, kas veltītas viņa dzīvei. Autors cenšas izskaidrot arī Einšteina teorijas un šī, manuprāt, ir grāmatas vājākā vieta. Tulks un recenzētāji šim pasākumam ir piegājuši diezgan viegli. Vietām domu eksperimentu aprakstos kastes pēkšņi kļūst par kamerām. Un ir rindkopas, kuras var saprast tikai izlasot oriģinālu angļu valodā (jā, man ir šī grāmata arī angliski). Pats autors no mana skatījuma ir pārāk maz uzmanības veltījis tam, kādēļ Einšteinam bija tik svarīgi unificēt gravitāciju ar elektromagnētismu un kādas būtu tā sekas zinātnei. Tas, ka viņš necenšas iedziļināties problemātikas būtībā, tā ir viena lieta. Taču to, kādēļ Einšteins bija tā apsēsts ar šo ideju, derēja izvērst daudz padziļinātāk. Vismaz tādā pašā līmenī, kā tas tika darīts stāstot par viņa nepatiku pret kvantu fizikas nenoteiktību.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt tiešām labi sarakstītu biogrāfiju, tad šo var droši ieteikt.

Īsi par manu vēsturi by Stīvens Hokings

Hokings_IsiParManuVesturi_1Vaks_JanisRoze

Stīvens Hokings ir viens no maniem mīļākajiem populārzinātniskajiem autoriem. Viņa grāmatu „Īsi par laika vēsturi” izlasīju laikā, kad vēl gāju vidusskolā. Tās rakstīšanas stils bija atšķirīgs no tajā laikā pieejamajām populārzinātniskajām grāmatām, minimums formulu un diezgan vienkāršā valodā apskaidrotas lietas – par melnajiem caurumiem, notikumu horizontu, relativitāti un iespējamām laiktelpas objektu trajektorijām. Šo grāmatu esmu pārlasījis daudzas reizes. Uzzinājis, ka latviski beidzot ir izdota Stīvena Hokingsa autobiogrāfija „Īsi ar manu vēsturi”, man radās interese uzzināt ko vairāk par šo zinātnieku kā par personību. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas eksemplāru.

Grāmata ir autobiogrāfija. Hokings šeit stāsta pats par savu dzīvi. Par to, kā pavadījis bērnību, kā gājis skolā, kā izsities zinātnē. Lielākais uzsvars šeti tiek likts tieši uz akadēmiskajiem sasniegumiem, un par ģimeni informāciju lasītājs var uzzināt ļoti minimāli. Liela ietekme uz Hokingsa dzīvi ir viņa slimībai (amiotrofai laterālajai sklerozei), kura viņu piekala pie invalīdu ratiņiem. Tās rezultātā Hokingsa spējas komunicēt ar pasauli kļuva minimālas Taču, neskatoties uz to, Hokings ir precējies divas reizes un viņam ir trīs bērni. Tas arī nav liedzis viņam kļūt par slavenu zinātnes popularizētāju gan grāmatās, gan dokumentālajās filmās.

Sākšu uzreiz ar acīmredzamo, skaidra lieta, ka no cilvēka, kurš sazinās ar pasauli izmantojot balss sintezatoru, nevaram sagaidīt apjomīgu autobiogrāfiju. Hokingsam uzrakstīt teikumu nemaz nav tik viegli, tādēļ grāmatā mēs likumsakarīgi atradīsim tikai viņaprāt vissvarīgāko. Savai ģimenei viņš pievēršas tikai tā kā faktu konstatācijai, neieslīgstot detaļās. Tādējādi grāmata ir vairāk kā tāds dzīves kopsavilkums nevis pilnvērtīga autobiogrāfija. Te nebūs skolas gadu nebēdnības, mīlas dēkas vai skaļi skandāli. Lai gan, ja ticam britu skandālu avīzēm, tad Hokingsam būtu par ko mums pastāstīt. Žēl arī, ka nav dots dziļāks ieskats paša Hokingsa personībā, varbūt viņam būtu vērts atrast kādu savas biogrāfijas rakstītāju, kurš veiktu izpēti, intervētu cilvēkus un tādējādi atklātu Hokingsa personību no citu cilvēku skatu punkta.

Pat šajā neliela apjoma grāmatā liela daļa no teksta ir veltīta viņa teorijām. Taču grāmatas formāta dēļ šeit nav nedz zīmējumu, nedz paskaidrojošu diagrammu. Tas, manuprāt, nav labākais risinājums, jo, ja par melnajiem caurumiem es vēl spēju sekot līdzi, tad par stīgu izmantošanu laika mašīnas izgatavošanā man smadzenes atteicās palīdzēt, neskatoties uz to, ka nodaļu pārlasīju daudzas reizes. Katru vārdu atsevišķi sapratu, bet visu kopā ne. Iespējams, ka te pie vainas manas ierobežotās prāta spējas, lai gan līdz šim uzskatīju sevi par diezgan labi informētu cilvēku laika mašīnu jomā. Pret šo teoriju sadaļu man bija vislielākie iebildumi. Grāmatas ar viņa idejām mēs jau esam lasījuši un zinām, ka autors pie tām ir strādājis, tādēļ lapaspuses, kuras viņš varēja veltīt savai personībai , bet iztērējis savu teoriju kopsavilkumam, mani kaitināja.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Grāmata ir kondensēta informācija par to, ko autors ir paveicis aptuveni piecdesmit gadu laikā. Tā patiešām ir ļoti īsa. Pirms sāk lasīt, vienkārši ir jāpadomā par cilvēku, kas to sarakstījis, un cik ilgu laiku tas viņam ir aizņēmis, un es pat teiktu, ka, iespējams, atrāvis laiku no daudz svarīgākām lietām. Tad uz grāmatas šķietamajiem trūkumiem varēs paraudzīties tā: ja cilvēks grib, tad viņš tomēr var, neraugoties ne uz ko.

An Astronaut’s Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

An Astronaut's Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

Šo grāmatu saņēmu grāmatblogeru Ziemassvētkos no Sysiphus, iekļāvu to savā izlasāmo sarakstā un nu, kad gads jau pāri pusei, ķēros klāt un izlasīju.

Pulkvedis Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield) jau no bērnu dienām ir vēlējies kļūt par astronautu. Apstākļi viņam nav bijuši īpaši labvēlīgi, pirmkārt, viņš ir Kanādas pilsonis, un kanādieši, kā zināms, paši nekur nelido. Otrkārt, lai kļūtu par astronautu, ir jāiztur milzīga konkurence. Treškārt, pat ja esi kļuvis par astronautu, tas nenozīmē, ka reiz nonāksi kosmosā. Krisam ir paveicies, viņam neiespējamais ir kļuvis par iespējamo, kosmosā viņš ir pabijis veselas divas reizes, kopā pavadot zemes orbītā ap 4000 stundām. Tas nudien ir iespaidīgs rādītājs pat astronautam. Par to, kā to paveikt un, kas jādara, lai kļūtu par astronautu, autors ir sarakstījis šo grāmatu.

Atzīšos, kā jau katram no mums, arī man bērnībā gribējās kļūt par kosmonautu. Tas bija starp ģeologa un arheologa fāzēm. Taču tad uzzināju, ka par pilotiem cilvēkus ar redzes traucējumiem neņem, un šo ideju atmetu. Tomēr interese par kosmosu un kosmonautiem man ir saglabājusies joprojām.

Ja ticam grāmatā rakstītajam, tad kļūt par astronautu nemaz nav tik viegli. Ne katrs cilvēks būs gatavs veltīt visu savu dzīvi mācībām. Astronautam, atrodoties kosmosā, katra kļūda var būt liktenīga, un tādēļ viņam ir jābūt spējīgam reaģēt uz katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Kā uzskata grāmatas autors, par dzīvi priecāties ir labi un vajadzīgi, bet tai pat laikā vienmēr vajag izvērtēt iespējamās problēmas. Tas, iespējams, izklausās nedaudz paranoiski, katru reizi iekāpjot liftā, pie sevis izstrādāt rīcības plānu, ko darīt nelaimes gadījumā, bet astronautiem šāda īpašība iet tikai labumā. Lai viss neaprobežotos tikai ar hipotētiskiem scenārijiem, īstam astronautam ir jāpiedalās dažādās situāciju simulācijās. Piemēram, uz Zemes simulējot kosmosa stacijas aizdegšanos, astronauti tiek notrenēti tā, ka spēj saglabāt vēsu prātu pat situācijā, kad uguns ir nosvilinājis visu kosmisko staciju. Viņiem tiek iemācīts ātri nošķirt būtiskas lietas no nebūtiskām, un pats galvenais izvairīties no lēmumiem, kas padarītu situāciju vēl sliktāku.

Interesants ir arī grāmatā aprakstītais nulles princips. Cilvēks ir nulle, ja viņa devums lietas labā nerada nekādus sarežģījumus pārējiem, nepasliktina situāciju un paveic darbu. Mīnus viens ir tad, ja tava rīcība vai uzvedība pasliktina kopējo situāciju. Lielākoties tā izpaužas kā nekompetence. Katram cilvēkam ir jātiecas kļūt par plusiņu, bet tam nav jābūt pašmērķim un labāk ir palikt nullītei, nevis centībā kļūt krutākam pakļaut riskam savu komandu. Tā sakot, cilvēki jau paši ar laiku sapratīs, kurš ir kompetents un kurš ne.

Izlasot nodaļas par astronautu apmācību un atlasi, secināju, ka ja cilvēkus sūtīs uz Marsu, tad varbūtība, ka komandā astronauti viens otru nogalēs vai vismaz sakausies ir niecīgi maza. Viņi visi ir trenējušies kopā, un viens otru pazīst kā savus rada gabalus. Un pie  tam viņu diena ir tā pārpildīta ar eksperimentiem un darbiem, ka šādiem niekiem viņiem vienkārši neatliek laiks.

Lasot grāmatu sākumā man vienubrīd radās nelāgas aizdomas, ka šī būs cilvēka, kas izsities dzīvē mācību grāmata, kā izsisties citiem. Varbūt ar nelielu lielības devu, kā es kļuvu par astronautu par spīti visam. Bet nekā, autors izrādījās patiešām sirsnīgs cilvēks, nevis kāds egoistisks ar panākumiem apsēsts vienpatnis. Neskatoties uz savu milzu sapni, viņš tomēr augstāk vērtē savu ģimeni, jo bez tās atbalsta viņš visticamāk nebūtu neko sasniedzis. Un tai grāmatā tiek veltīti daudzi pateicības vārdi. Autora grāmatā nav praktiski nekādas lielības, drīzāk es teiktu pat pieticība, autoram nav viss pasniegts uz paplātes, viss ir panākts rūpīga un neatlaidīga darba rezultātā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils astronauta karjeras apraksts no paša astronauta. Bez izpušķojumiem un nevairoties no skarbās realitātes. Neslēpšu, ka autors savā pusē mani iedabūja aprakstot tualetes apmeklēšanas procesu kosmosā. Grāmatas nosaukums, manuprāt, ir ironija par to, ka astronauts tik daudz laika pavada gatavojoties lidojumam, ka viņam ir nepieciešama grāmata par to kā uzvesties uz Zemes nonākot neastronautu sabiedrībā.

Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem by Egons Līvs

Sarunas ar vecajiem Jūras vilkiem

Pateikšu uzreiz, par Latvijas jūrniekiem un jūrniecības vēsturi esmu lasījis ļoti maz. Un tas neskatoties uz faktu, ka netālu no manām mājām atrodas Krišjāņa Valdemāra dzimtās mājas. Tomēr vēl jau šīs lietas ir labojamas, tādēļ Egona Līva grāmata “Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem” bija pašā laikā. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatu!

Grāmatā ir apkopoti Egona Līva sarunu transskripti ar jūrniekiem. Autora mūža interese ir bijusi jūra un jūrnieki. Redzot, kā vecie kapteiņi un jūrnieki no vecuma apmirst, viņš nolēmis nointervēt vēl dzīvi palikušos, lai kaut nelielu daļu no viņu dzīves gājuma atstātu nākamajām paaudzēm. Šajā grāmatā apkopotas desmit sarunas un divu latviešu jūrnieku atmiņas. Sarunu centrālais temats, protams, ir jūra, kuģi un latviešu liktenis divdesmitajā gadsimtā.

Grāmatas nosaukums viennozīmīgi atbilst saturam. Jūras vilkiem lielākoties ir pāri deviņdesmit gadiem ,un te jāņem vērā, ka liela daļa intervijas sniegtas astoņdesmitajos. Viņi pārstāv jau tajos laikos gandrīz izzudušu vēstures posmu. Laiku, kad latvieši brauca jūrā ar saviem kuģiem gan kā kapteiņi, gan matroži. Liela daļa no viņu biedriem jau sen ir miruši – jūrā, karā, lēģerī vai vienkārši no vecuma, bet daži vēl ir palikuši ar savu stāstu. Ir patiess prieks, ka laiku pa laikam Latvijā uzrodas rakstnieki un entuziasti, kuri šos stāstus pieraksta, tādējādi atstājot tos nākamajām paaudzēm. Jo citādi pēc cilvēka nāves nekas nepaliek, nomirst un pēc pārdesmit gadiem no tevis atceras tikai vārdu un uzvārdu, bet par tavu dzīvi, ja vien neesi slavenība, neviens neko nezina. Un vēl labāk ir tas, ka šos stāstus arī izdod grāmatās nevis noglabā arhīvu plauktos, kur tos izlasīs tikai pētnieki.

Ja skatāmies uz pašu sarunu saturu, nākas atzīmēt autora erudīciju jūrniecības lomā. Viņš šķiet zina visus ar Latviju saistītos kuģus un to kapteiņus. Reizēm, šķiet, pat labāk nekā paši stāstītāji. Ir patīkami lasīt sarunas, kuras nav īpaši rediģētas. Tas ļauj saglabāt sarunas dzīvīgumu. Ir taču saprotams, ka cilvēks, kuram jau pāri deviņdesmit, vienu un to pašu lietu pastāstīs vairākas reizes, ka šo to viņš vairs neatcerēsies un reizēm pazaudēs sarunu pavedienu. Tas rada autentiskumu un ļauj labāk iejusties stāstos.

Stāsti ir visdažādākie, te ir braukšana jūrā uz benzīna kuģiem (tankeru vectētiņi), dienests uz kuģiem kara laikā, stāsti par mācībām jūrasskolā un, protams, visi kā viens viņi ir apsēsti ar jūru. Dzīves stāstniekiem ir pavērsušās visdažādākās, daudziem jūra ir arī daudz ko atņēmusi, vienam kājas, citam draugus, cits ir labi iedzīvojies pēckara gados, citam ir nācies kādu laiku pavadīt izsūtījumā.

Vispār jau lasot stāstus neviļus pieķēru sevi pie domas, ka es jau nu gan latviešus par matrožiem neņemtu, viņi vienkārši ir tendēti mukt nost no kuģa vai vismaz dumpoties. Pie tam mukšanas iemeslus es tā arī īsti nespēju izprast, daļa pat nav tik pragmatiski, lai sagaidītu algas izmaksu. Un tad nu sanāk tā, ka jūrā esi bijis veselu gadu, bet tā arī neko neesi nopelnījis. Bet varbūt tieši šis impulsīvums un šķietami neracionālā uzvedība ir tas, kas viņiem ir palīdzējis izdzīvot līdz sirmām vecumdienām.

Domāju, ka šādai grāmatai prasītos arī komentāri, vai vismaz nopietns priekšvārds, kas lasītāju ievestu jūrniecības pasaulē un tās niansēs. Man, kā cilvēkam ar visai vājām priekšzināšanām, dažas lietas nācās uzmeklēt internetā, dažas tā arī neatradu. Piemēram, par kuģa “Linghust” eksploziju internets, šķiet, nezina neko. Bet Ādams Melngalvis par to izstāsta tik dzīvi, ka gribētos palasīt ko vairāk.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē jūrniecības vēsture un cilvēkiem, kuriem patīk interesanti stāsti par agrākiem laikiem.

%d bloggers like this: