Navigate / search

An Astronaut’s Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

An Astronaut's Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

Šo grāmatu saņēmu grāmatblogeru Ziemassvētkos no Sysiphus, iekļāvu to savā izlasāmo sarakstā un nu, kad gads jau pāri pusei, ķēros klāt un izlasīju.

Pulkvedis Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield) jau no bērnu dienām ir vēlējies kļūt par astronautu. Apstākļi viņam nav bijuši īpaši labvēlīgi, pirmkārt, viņš ir Kanādas pilsonis, un kanādieši, kā zināms, paši nekur nelido. Otrkārt, lai kļūtu par astronautu, ir jāiztur milzīga konkurence. Treškārt, pat ja esi kļuvis par astronautu, tas nenozīmē, ka reiz nonāksi kosmosā. Krisam ir paveicies, viņam neiespējamais ir kļuvis par iespējamo, kosmosā viņš ir pabijis veselas divas reizes, kopā pavadot zemes orbītā ap 4000 stundām. Tas nudien ir iespaidīgs rādītājs pat astronautam. Par to, kā to paveikt un, kas jādara, lai kļūtu par astronautu, autors ir sarakstījis šo grāmatu.

Atzīšos, kā jau katram no mums, arī man bērnībā gribējās kļūt par kosmonautu. Tas bija starp ģeologa un arheologa fāzēm. Taču tad uzzināju, ka par pilotiem cilvēkus ar redzes traucējumiem neņem, un šo ideju atmetu. Tomēr interese par kosmosu un kosmonautiem man ir saglabājusies joprojām.

Ja ticam grāmatā rakstītajam, tad kļūt par astronautu nemaz nav tik viegli. Ne katrs cilvēks būs gatavs veltīt visu savu dzīvi mācībām. Astronautam, atrodoties kosmosā, katra kļūda var būt liktenīga, un tādēļ viņam ir jābūt spējīgam reaģēt uz katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Kā uzskata grāmatas autors, par dzīvi priecāties ir labi un vajadzīgi, bet tai pat laikā vienmēr vajag izvērtēt iespējamās problēmas. Tas, iespējams, izklausās nedaudz paranoiski, katru reizi iekāpjot liftā, pie sevis izstrādāt rīcības plānu, ko darīt nelaimes gadījumā, bet astronautiem šāda īpašība iet tikai labumā. Lai viss neaprobežotos tikai ar hipotētiskiem scenārijiem, īstam astronautam ir jāpiedalās dažādās situāciju simulācijās. Piemēram, uz Zemes simulējot kosmosa stacijas aizdegšanos, astronauti tiek notrenēti tā, ka spēj saglabāt vēsu prātu pat situācijā, kad uguns ir nosvilinājis visu kosmisko staciju. Viņiem tiek iemācīts ātri nošķirt būtiskas lietas no nebūtiskām, un pats galvenais izvairīties no lēmumiem, kas padarītu situāciju vēl sliktāku.

Interesants ir arī grāmatā aprakstītais nulles princips. Cilvēks ir nulle, ja viņa devums lietas labā nerada nekādus sarežģījumus pārējiem, nepasliktina situāciju un paveic darbu. Mīnus viens ir tad, ja tava rīcība vai uzvedība pasliktina kopējo situāciju. Lielākoties tā izpaužas kā nekompetence. Katram cilvēkam ir jātiecas kļūt par plusiņu, bet tam nav jābūt pašmērķim un labāk ir palikt nullītei, nevis centībā kļūt krutākam pakļaut riskam savu komandu. Tā sakot, cilvēki jau paši ar laiku sapratīs, kurš ir kompetents un kurš ne.

Izlasot nodaļas par astronautu apmācību un atlasi, secināju, ka ja cilvēkus sūtīs uz Marsu, tad varbūtība, ka komandā astronauti viens otru nogalēs vai vismaz sakausies ir niecīgi maza. Viņi visi ir trenējušies kopā, un viens otru pazīst kā savus rada gabalus. Un pie  tam viņu diena ir tā pārpildīta ar eksperimentiem un darbiem, ka šādiem niekiem viņiem vienkārši neatliek laiks.

Lasot grāmatu sākumā man vienubrīd radās nelāgas aizdomas, ka šī būs cilvēka, kas izsities dzīvē mācību grāmata, kā izsisties citiem. Varbūt ar nelielu lielības devu, kā es kļuvu par astronautu par spīti visam. Bet nekā, autors izrādījās patiešām sirsnīgs cilvēks, nevis kāds egoistisks ar panākumiem apsēsts vienpatnis. Neskatoties uz savu milzu sapni, viņš tomēr augstāk vērtē savu ģimeni, jo bez tās atbalsta viņš visticamāk nebūtu neko sasniedzis. Un tai grāmatā tiek veltīti daudzi pateicības vārdi. Autora grāmatā nav praktiski nekādas lielības, drīzāk es teiktu pat pieticība, autoram nav viss pasniegts uz paplātes, viss ir panākts rūpīga un neatlaidīga darba rezultātā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils astronauta karjeras apraksts no paša astronauta. Bez izpušķojumiem un nevairoties no skarbās realitātes. Neslēpšu, ka autors savā pusē mani iedabūja aprakstot tualetes apmeklēšanas procesu kosmosā. Grāmatas nosaukums, manuprāt, ir ironija par to, ka astronauts tik daudz laika pavada gatavojoties lidojumam, ka viņam ir nepieciešama grāmata par to kā uzvesties uz Zemes nonākot neastronautu sabiedrībā.

Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem by Egons Līvs

Sarunas ar vecajiem Jūras vilkiem

Pateikšu uzreiz, par Latvijas jūrniekiem un jūrniecības vēsturi esmu lasījis ļoti maz. Un tas neskatoties uz faktu, ka netālu no manām mājām atrodas Krišjāņa Valdemāra dzimtās mājas. Tomēr vēl jau šīs lietas ir labojamas, tādēļ Egona Līva grāmata “Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem” bija pašā laikā. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatu!

Grāmatā ir apkopoti Egona Līva sarunu transskripti ar jūrniekiem. Autora mūža interese ir bijusi jūra un jūrnieki. Redzot, kā vecie kapteiņi un jūrnieki no vecuma apmirst, viņš nolēmis nointervēt vēl dzīvi palikušos, lai kaut nelielu daļu no viņu dzīves gājuma atstātu nākamajām paaudzēm. Šajā grāmatā apkopotas desmit sarunas un divu latviešu jūrnieku atmiņas. Sarunu centrālais temats, protams, ir jūra, kuģi un latviešu liktenis divdesmitajā gadsimtā.

Grāmatas nosaukums viennozīmīgi atbilst saturam. Jūras vilkiem lielākoties ir pāri deviņdesmit gadiem ,un te jāņem vērā, ka liela daļa intervijas sniegtas astoņdesmitajos. Viņi pārstāv jau tajos laikos gandrīz izzudušu vēstures posmu. Laiku, kad latvieši brauca jūrā ar saviem kuģiem gan kā kapteiņi, gan matroži. Liela daļa no viņu biedriem jau sen ir miruši – jūrā, karā, lēģerī vai vienkārši no vecuma, bet daži vēl ir palikuši ar savu stāstu. Ir patiess prieks, ka laiku pa laikam Latvijā uzrodas rakstnieki un entuziasti, kuri šos stāstus pieraksta, tādējādi atstājot tos nākamajām paaudzēm. Jo citādi pēc cilvēka nāves nekas nepaliek, nomirst un pēc pārdesmit gadiem no tevis atceras tikai vārdu un uzvārdu, bet par tavu dzīvi, ja vien neesi slavenība, neviens neko nezina. Un vēl labāk ir tas, ka šos stāstus arī izdod grāmatās nevis noglabā arhīvu plauktos, kur tos izlasīs tikai pētnieki.

Ja skatāmies uz pašu sarunu saturu, nākas atzīmēt autora erudīciju jūrniecības lomā. Viņš šķiet zina visus ar Latviju saistītos kuģus un to kapteiņus. Reizēm, šķiet, pat labāk nekā paši stāstītāji. Ir patīkami lasīt sarunas, kuras nav īpaši rediģētas. Tas ļauj saglabāt sarunas dzīvīgumu. Ir taču saprotams, ka cilvēks, kuram jau pāri deviņdesmit, vienu un to pašu lietu pastāstīs vairākas reizes, ka šo to viņš vairs neatcerēsies un reizēm pazaudēs sarunu pavedienu. Tas rada autentiskumu un ļauj labāk iejusties stāstos.

Stāsti ir visdažādākie, te ir braukšana jūrā uz benzīna kuģiem (tankeru vectētiņi), dienests uz kuģiem kara laikā, stāsti par mācībām jūrasskolā un, protams, visi kā viens viņi ir apsēsti ar jūru. Dzīves stāstniekiem ir pavērsušās visdažādākās, daudziem jūra ir arī daudz ko atņēmusi, vienam kājas, citam draugus, cits ir labi iedzīvojies pēckara gados, citam ir nācies kādu laiku pavadīt izsūtījumā.

Vispār jau lasot stāstus neviļus pieķēru sevi pie domas, ka es jau nu gan latviešus par matrožiem neņemtu, viņi vienkārši ir tendēti mukt nost no kuģa vai vismaz dumpoties. Pie tam mukšanas iemeslus es tā arī īsti nespēju izprast, daļa pat nav tik pragmatiski, lai sagaidītu algas izmaksu. Un tad nu sanāk tā, ka jūrā esi bijis veselu gadu, bet tā arī neko neesi nopelnījis. Bet varbūt tieši šis impulsīvums un šķietami neracionālā uzvedība ir tas, kas viņiem ir palīdzējis izdzīvot līdz sirmām vecumdienām.

Domāju, ka šādai grāmatai prasītos arī komentāri, vai vismaz nopietns priekšvārds, kas lasītāju ievestu jūrniecības pasaulē un tās niansēs. Man, kā cilvēkam ar visai vājām priekšzināšanām, dažas lietas nācās uzmeklēt internetā, dažas tā arī neatradu. Piemēram, par kuģa “Linghust” eksploziju internets, šķiet, nezina neko. Bet Ādams Melngalvis par to izstāsta tik dzīvi, ka gribētos palasīt ko vairāk.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē jūrniecības vēsture un cilvēkiem, kuriem patīk interesanti stāsti par agrākiem laikiem.

Dievs. Daba. Darbs by Anna Brigadere

Photo 22.03.14 09 15 22

Šo grāmatu izlasīju tikai pateicoties faktam, ka biju publiski nosolījies grāmatu izlasīt, ja tā nokļūs Lielās lasīšanas Top 100. Grāmata simtniekā iekļuva, un es nolēmu izlasīt grāmatu, kura pamanījusies iekļūt daudziem cilvēkiem mīļākās statusā. Blogā komentāros man Fledis apskaidroja, ka šajā gadījumā neskaitīsies tikai Anneles stāstu izlasīšana. Tas, cik noprotu, ir tāds PSRS laiku cenzūras kondensēts triloģijas pirmās daļa izvilkums. Tika pieņemts lēmums lasīt visu triloģiju: “Dievs. Daba. Darbs”, “Skarbos vējos” un “Akmeņu sprostā”.

Annele pēc būtības ir pati autore, kas grāmatā atstāsta, apraksta savas bērnības un pusaudžu gadu spilgtākos notikumus. Annele kalpu ģimenes jaunākā atvase, tēvs un māte par savu likteni nesūrojas un darba nebaidās. Darba tikums tiek audzināts arī meitai jau no mazām dienām. Un, teiksim godīgi, perspektīvā Annelei nekas dzīvē spožs nespīd. Te nelīdzēs ne gaišā galva, ja nav naudas un laika, lai bērnu laist skolās, tad nekas cits te nelīdzēs. Annelei ir bagātīga iztēle, labas novērošanas spējas, cieņa pret dabu un nedaudz paļāvība uz Dievu. Katru grāmatas nodaļu var lasīt kā atsevišķu stāstiņu. Grāmata uzrakstīta pārsteidzoši mūsdienīgā un, nebaidīšos teikt, skaistā valodā.

Sākumā grāmatu lasīju tikai tādēļ, ka biju nosolījies to izlasīt. Bet lasīšanas gaitā domas par grāmatu man mainījās, un atzinu to par visai lasāmu grāmatu. No sākuma kaitināja uzsvērtie, poētiskie dabas apraksti, runāšanās ar dabu reprezentējošajiem objektiem un subjektiem. Anneles pašas bērnības stāsti mani īpaši neaizrāva. Nenoliedzami, uzrakstīts labi, bet man kā lauku bērnam tā dabas apjūsmošana šķita nedaudz dīvaina. Bet ej nu sazin, kā Ulmaņlaikos cilvēki uz to skatījās.

Tomēr daži labi grāmatas stāstiņi, kas ļauj paskatīties uz sabiedrības iekārtu un vēstures notikumiem Anneles kontekstā ir lasīšanas vērti. Piemēram, par gripas epidēmiju un tās sekām Latvijas teritorijā. Par mazturīgo atbalsta tīklu, pienākumiem un kārtību. Par žīdu vietu tā laika sabiedrībā kā informācijas avotu un tirdzniecības nodrošinātājiem. Par kārklu vāciešiem un to mēģinājumiem izkalpoties kungu acīs. Šādas informācijas drumstaliņas mani motivēja lasīt grāmatu tālāk un gūt nelielu ieskatu mūsu senču dzīvē gadsimtu senā pagātnē (labi ap 140 gadus atpakaļ).

Pozitīvi ir arī tas, ka sieviete – cietēja, šīs grāmatas sarakstīšanas laikā vēl nebija tik uzsvērts tēls kā mūsdienu literatūrā, lai gan aizmetņi jau novērojami. Te šī lieta tiek uzskatīta par pašsaprotamu, un neviens par to īpaši neiespringst. Tāds jau to māšu, sievu un meitu liktenis Latvijā ir.

Šo grāmatu es diez vai vairs kādreiz pārlasīšu, taču izlasīšanu nenožēloju, tagad varēšu proponēt, ka Anneles stāsti ir tikai triloģijas pirmā daļa, un obligāti jālasa visi trīs, citādi var padomāt, ka grāmata tikai par pasauli ar maza bērna acīm vien ir.

Grāmata izrādījās tīri tā neko. Vai es viņu liktu sev par mīļāko darbu? Nē! Par daudz fatālisma un peldēšana pa straumi, tie gan bija tādi laiki. Arī uzstādījums –  kapā kamēr elpo, meklē prieku dabā un paļaujies uz Dievu mani īpaši neuzrunā. Lieku 7 no 10 ballēm.

Surely You’re Joking, Mr. Feynman! by Richard P. Feynman

Surely Youre Joking Mr Feynman

Par Ričardu Feinmenu zināju arī pirms grāmatas izlasīšanas. Tomēr nesen skatoties youtube pāris video ar viņa līdzdalību, nolēmu beidzot izlasīt šo grāmatu. Ir lasīts, ka daži cilvēki to atzīst par savu mīļāko grāmatu un citas labas lietas. Tad nu brīdī, kad uzreiz nevarēju atrast, ko lasīt, ķēros klāt šai grāmatai.

Ričards Feinmens –Nobeļa prēmijas ieguvējs, fiziķis, atklājis daudzas lietas kvantu mehānikā un kvantu elektrodinamikā, piedalījies atombumbas izveidē, reiz nolēmis uzrakstīt grāmatu par sevi. Grāmatā viņš aprakstījis interesantākos atgadījumus savā dzīvē. Pārdomas par cilvēkiem, zinātni un mākslu. Bet galvenais uzsvars ir likts uz tieši viņa – Ričarda Feinmena unikalitāti, ģenialitāti un neatkārtojamību.

Grāmata patiešām ir laba un interesanta. Patīkami, ka autors neslēpj savus uzskatus un saka visu, kā to ir redzējis un kas noticis. Jāatzīmē, ka Feinmens ir patiešām kolorīta personība, nenoliedzami viņš ir ģēnijs, viņa uzskati bieži vien nesaskan ar sabiedrības viedokli, tomēr viņš to nebaidās izcelt. Kur vēl var atrast slavenu zinātnieku, kur labprāt izklaidējas bordeļos un, ja vajag, iet pat uz tiesu liecināt par labu īpašniekam. Viņš nekautrējas paziņot, ka ASV izglītības sistēma iet uz leju, jo mācību grāmatu piemēri ir totāli debili un atrauti no realitātes. Grāmatas autors arī labprāt stāsta par savu aizraušanos ar mūziku un zīmēšanu, par to kā piedalījies Brazīlijas karnevālā un kā rīkojis savu personālizstādi.

Lasot grāmatu ir jābūt gatavam lasīt par vispašpārliecinātākā narcisista pārdomām par apkārtējiem. Autors nekaunas sevi uzskatīt par cilvēku, kurš ir pieskaitāms pie gudrākajiem cilvēkiem pasaulē. Par tādu viņš sevi uzskatījis jau kopš bērnības. Viņš, ja būs iespējams, norādīs, kā apmuļķojis kādu ne tik gudru kolēģi. Bet visu cieņu, ja tas noticis laimīgas sakritības pēc, tad tas tiek atzīts. Tomēr jāatzīst, ka liela daļa no viņa jokiem ir tādi “jocīgi”. Jebkurš stāsts vairāk vai mazāk novedīs pie atziņas, ka viņš ir pārāks par citiem cilvēkiem, lai kas tas arī nebūtu. Godīgi sakot, diez vai es ar šo cilvēku vēlētos kopā tusēt.

Pozitīvais – grāmatā ir daudz labu atziņu, pārdomu par zinātnes attīstību un bremzējošiem faktoriem; atainoti pāris gadījumi, kā pareizi risināt problēmas; izklaidējoša un savā ziņā jautra.

Negatīvais – autora hronoloģiskā lēkāšana no viena stāsta uz otru; lielas atkāpes no sākotnējā stāsta;

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. No sākuma autora pašslavinošais stils liekas amizants un tiek uztverts kā ironija. Tomēr uz beigām nāk atziņa, ka tā nav nekāda ironizēšana, bet nopietnība. Ieteiktu lasīt neatzītiem ģēnijiem, kurus neviens nesaprot, bet viņi paši skaidri zina, ka ir pasaulē visgudrākie cilvēki ar nelielām problēmām socializēties.

Sniega bumba. Vorens Bafets un dzīves bizness by Elisa Šrēdere

Sniega bumba Vorens Bafets un dzīves bizness

Kā jau katru cilvēku, kurš labprāt kļūtu par miljardieri, bet tai pat laikā šīs lietas sakarā neko nav darījis, arī es ilgi un dikti gatavojos izlasīt šo grāmatu. Tagad, kad uzzināju, ka Zvaigzne ABC „Sniega bumbu” ir izdevusi latviešu valodā, man vairs nebija argumentu, es padevos un izlasīju.

Vorens Bafets savulaik esot atraidījis daudz rakstnieku, kuri vēlējušies uzrakstīt viņa biogrāfiju. Tomēr Elisai šrēderei paveicās, un viņai tika dota atļauja rakstīt Bafeta biogrāfiju, piekļuve viņa personīgajam arhīvam un runāt ar Bafeta tuviniekiem. Kopumā autore esot pavadījusi aptuveni 2000 stundas pētot Bafeta privāto arhīvu un rakstot šo grāmatu. Visa šī darba rezultātā viņai, manuprāt, ir izdevies parādīt Vorenu Bafetu kā visnotaļ īpatnu un interesantu personību.

Bafets mīl kritizēt kapitālismu, bet tai pat laikā ir izmantojot to ir nopelnījis miljardus. Viņš uzskata, ka bagātajiem ir jādara vairāk nabadzīgo cilvēku labā, bet pats nemaz tik ļoti ar labdarību nenodarbojas. Viņš ir speciālists šaurā jomā, kā nopelnīt vairāk naudas, bet tai pat laikā viņu neinteresē ne māksla, ne literatūra; tā vietā viņam daudz saistošāka lasāmviela šķiet GE finanšu pārskats.

No sākuma varētu šķist standarta stāsts kā no sīktirgotāja dēla kļūt par miljardieri. Tomēr šajā gadījumā noteicošais ir bijis ilgs un grūts darbs. Vorens jau no bērnu dienām ir bijis apsēsts ar ideju kļūt par miljonāru, viņš ir darījis visu iespējamo, lai tikai palielinātu savu kapitālu. Mācoties vidusskolā viņam jau piederējusi ferma, kuru viņš iznomājis, spēļu automātu bizness, un no rītiem viņš vēl izvadājis avīzes. Vēlāk viņš veidojis daudzas partnersabiedrības, ar kuru palīdzību piesaistījis investoru kapitālu.

Pirms-elektroniskajā laikmetā Bafeta plāns bija pavisam vienkāršs – atrast uzņēmumu, kura akcijas tirgus vērtē zem tā bilances vērtības, uzpirkt, pagaidīt līdz tirgus ievieš korekcijas un pārdot vai arī iegūt kontrolpaketi uzņēmumā un iztirgot tā aktīvus. Tomēr ar laiku Vorena uzkrātais kapitāls bija kļuvis tik liels, ka bija jāiesaistās arī riskantākos pasākumos, un līdz ar to arī piedzīvojot neveiksmes.

Tomēr, ja kāds šajā grāmatā mēģinās atrast veidu kā ātri tikt pie lielas naudas, viņam nāksies vilties. Te nav ātru recepšu, kā kļūt par miljonāru. Galvenā mācība ir ziedo visu savu dzīvi mērķim, un dari tikai tās lietas, kuras tu saproti, neskaties uz pārējiem un ienākumus no investīcijām investē atkal. Arī, ja vēlēsies uzzināt visas Bafeta investīciju nianses,  tad te tās nav, tas man bija neliels pārsteigums, jo šāda biezuma grāmatā, jau varēja ielikt pāris labas situācijas analīzes. Izbrīnīja arī fakts, ka nekur netiek minēti darījumi ofšoros, kaut kā negribas ticēt, ka Bafetam nav neviena instrumenta, lai samazinātu savus nodokļus.

Laba grāmata, 8 no 10 ballēm, labi atklāj Bafeta personību un viņa ietekmi uz cilvēkiem. Tai pat laikā tas, ka biogrāfijas rakstītāja strādā pie Bafeta, man lika uz daudziem faktu izklāstiem skatīties nedaudz skeptiski, bet nekur īsti piesieties es nevarēju. Un, ja kāds šaubās par Bafeta panākumiem šodien, tad atliek vien atvērt iepriekšējo Economist numuru un pārliecināties, ka viņa impērijas centrālā kompānija Berkshire Hathaway joprojām ir pasaules lielāko kompāniju top 10 ar tirgus vērtību  ~280 miljardi USD. Viņu pārspēj tikai Apple, Exxon un Google.

The Secret Race: Inside the Hidden World of the Tour de France: Doping, Cover-ups, and Winning at All Costs by Tyler Hamilton and Daniel Coyle

The Secret Race

Tagad, kad Ārmstrongam atņemti visi viņa tituli riteņbraukšanā, dopinga lietošana sportā atkal piesaistīja manu uzmanību. Vispārējos dopingošanas pamatus es jau biju apguvis „Run, Swim, Throw, Cheat”. Arī ap šo grāmatu bija sacelta visai liela ažiotāža. Kā nekā tā sarakstīta balstoties uz intervijām ar Taileru Hamiltonu. Šis riteņbraucējs arī reiz ir bijis pasaules elitē. Braucis kopā ar Ārmstrongu Postal, bijis viens no atbalstītājiem, un reiz pat draudzējušies. Tomēr viņa karjerai pienāca beigas, jo puisis tika pieķerts dopinga lietošanā. Tomēr atšķirībā no vairuma viņš neturēja muti, bet bija gatavs pastāstīt visiem par dopingu velosportā. Daļai cilvēku tas nepatika, Ārmstrongs to nosauca par parastu skaudību un nenovīdību, ko lūzeris izsaka uzvarētājiem.

Nezinu, cik naivam jābūt cilvēkam, lai noticētu, ka bez organisma uzprišināšanas mūsdienu velosportā cilvēks varētu gūt panākumus. Nu no sākuma, ap divtūkstošajiem gadiem, kad man mājās tikko parādījās satelīttelevīzija, kuru vasarā skatījos starp siena kraušanas un lopu mājās vešanas laiku, Tour de France bija izcila izklaide. Bija interesanti skatīties, kā vīri min pedāļus. Pēdējo reizi šo pasākumu gan skatījos Austrālijā. Tagad vairs tik garām izklaidēm laika nesanāk, un arī interese ir pazudusi. Tomēr man nekad nav bijušas šaubas, ka veči tur brauc apgreidoti.

Grāmatā visa šī apgriedošana ir sīki un smalki izklāstīta. Tas, cik ir izdomājums un cik patiesība, lai paliek pašu autoru ziņā. Tomēr domāju, ka samelots tur ir visai maz. Hamiltons pēc būtības stāsta par savu karjeru, un nemaz nav tik nasks pārējo apsūdzētājs, kā varētu noprast no viņa kritiķiem. Viņš vairāk koncentrējas uz sevi un mēģina lasītājiem izskaidrot, kādēļ viņš, labs amatieris, nonākot profesionālajā sportā padevies dopinga vilinājumam.

Sāka viņš ar parastu testosteronu, tad palietoja EPO (vielas, kas liek organismam palielināt sarkano asinsķermenīšu skaitu), tad nodarbojās ar asins pārliešanu. Galvenais, lai tev ir labs ārsts. Sākumā ar to viņam izlīdzējis Ārmstrongs, cilvēks, kas vienmēr turējis roku uz industrijas pulsa. Sacīkstēs, kur uzvaru no zaudējuma izšķir tikai pāris procenti, jebkura lieta var būt izšķirīga. Un tikai tad, kad velosportists ir gatavs riskēt ar savu slavu un tituliem pret pieķeršanu dopinga skandālā, viņš sāk uzrādīt labus rezultātus.

Arī pati dopinga kontrole nebūt nav lieta, kuru nevar apšmaukt. Sportisti labi zina, kā un kādās devās preparāti jālieto. Kādi ir kritiskie asinsainas rādītāji, kurus nevajadzētu pārsniegt. Ja nu viss ir slikti, tad kā izvairīties no paša kontroliera vai arī kā pēdējā brīdī iztīrīt savu organismu. Apgalvojumi, ka sportists ir uzrāvies uz dopingu tikai vienā no simts reizēm un tādēļ nav vainīgs, ir tīrākā muldēšana. Jo galvenais ir būt tīram testa parauga ņemšanas brīdī.

Cilvēki gan mēdz teikt, ja jau visi lieto, tad kādēļ viņus sodīt. Varbūt to lietu vajag legalizēt un miers, tad vairs sportisti nemirs no sliktu asiņu pārliešanas (gadās, ka dakteris sajauc klientus, vai par ilgu turējis izņemtu no ledusskapja). Jāatzīst arī, ka netrenējoties un lietojot vien dopingu, sacīkstes neuzvarēsi. Visi pieķertie tomēr ir izcili sportisti, viņiem ir laba bāze, uz kuras pamata uzlabot rezultātus. No otras puses dopingošanas rezultātus ietekmē arī cilvēka organisma uzņēmība pret zālēm, tā kā viss nemaz nav tik viennozīmīgi un negarantē labākā uzvaru.

Patika tas, ka grāmatas autors neaizrāvās ar pirksta bakstīšanu savu konkurentu virzienā. Varēja jau just, ka no Ārmstronga viņam ir nācies daudz ciest un ka viņš nemaz nav tik labs cilvēks, kā izliekas. Ārmstrongam ir normāli tikai tad, ja viņš uzvar. Ja to izdara kāds cits, tad tas ir „not normal”.

Interesants lasāmais par velobraukšanas aizkulisēm, kur uzvar labākais dakteris kopā ar labu sportistu. Lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas brauc ar velosipēdu.

Stīvs Džobss by Valters Aizaksons

Stīvs Džobss by Valters Aizaksons

No biogrāfiju lasīšanas es iespēju robežās esmu centies izvairīties. Kādēļ tas tā iegājies, to gan nemāku izskaidrot. Mani jau vairāk par personībām interesē lietu un ideju attīstība. Tomēr kā cilvēks, kurš ikdienā lieto iPhone un iPad, nespēju noturēties pretī vilinājumam izlasīt par šo ierīču radītāju ko vairāk. Ja godīgi, tad angļu mēlē diez vai šai grāmatai būtu atradis laiku, bet sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne ABC man izdevās tikt pie grāmatas „Stīvs Džobss” latviešu valodā.

Kā jau var nojaust pēc nosaukuma, grāmata ir par Stīvu Džobsu, viņa personību un viņa dzīvi. Grāmatas autors ir pazīstams kā biogrāfiju rakstītājs, iespējams, ir viens no labākajiem. Šo grāmatu uzrakstīt viņam ir piedāvājis pats Stīvs, apsoloties grāmatas izveides procesā neiejaukties un ļaut autoram uzrakstīt par viņu gan to, ko domā pats Stīvs, gan viņa draugi, līdzgaitnieki un, protams, nelabvēļi.

Grāmatas pluss ir trešās personas skatījums uz Stīva Džobs dzīvi un to, kā viņš izveidojis savu biznesa impēriju, kas ar saviem produktiem ir spējusi pārņemt visu pasauli. Tad nu, domājams, Stīvs ir parādīts tāds, kādu viņu ir redzējuši citi cilvēki nevis viņš pats. Kas, zinot Stīva vēlmi grozīt apkārtējo realitāti ar saviem uzskatiem, ir visai apsveicami. Viņu nebūt nevar nosaukt par ideālu cilvēku, priekšnieku vai ģimenes tēvu. Drīzāk gan te nāktos piemeklēt vārdus tirāns vai despots. Viņš bieži sāpinājis cilvēkus, arī savus tuviniekus. Reizēm šķiet, ka apkārtējo jūtas viņš vispār neņem vērā, tai pat laikā viņš spēj cilvēkus motivēt paveikt šķietami neiespējamas lietas.

Tas viss kopā man radīja priekšstatu, ka patiesībā Stīvs ir biji labi nomaskējies psihopāts, arī tiem piemīt vēlme visu kontrolēt, garastāvokļu maiņa, gribēt, lai visi ciena tevi un tavus uzskatus, un būt vienīgajam ar pareizo skatījumu. Reizēm tas noved pie dārza, ka piebāzts ar noslaktētu cilvēku līķiem, reizēm pie perfektiem produktiem, kurus savā īpašumā vēlas iegūt liela daļa no pasaules iedzīvotājiem. Bet nu šīs ir tikai manas domas, jo empātijas trūkums nebūt nenozīmē tikai vienu diagnozi.

Ja tu lieto kādu no Apple produktiem, tad, domājams, šī grāmata būtu jāizlasa obligāti, man sevišķi patika nodaļas, kas veltīta iPhone un iPad izstrādei. Džobsa apsēstību ar dizainu un nožēlu par to, ka cilvēks, nopircis perfektu aipadu, ņem un viņu iebāž vāciņā, no kura ārā rēgojas tikai ekrāns.

Lasās grāmata pārsteidzoši ātri, neskatoties uz tās biezumu. Ir tā, ka tu viņai piesēdies klāt un atrauties ir visai grūti. Man gadījās aizlasīties līdz trijiem naktī, tā kā esiet uzmanīgi. Pēc būtības tā sevī ietver ne tikai viena cilvēka biogrāfiju, bet arī veselu ASV vēstures posmu. Posmu, kura laikā tika radītas datortehnoloģijas, un tās tika padarītas pieejamas ikvienam. Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm. Šī viennozīmīgi ir viena no labākajām biogrāfijām, ko es esmu līdz šim lasījis.

%d bloggers like this: