Navigate / search

14 mezgli līdz Griničai by Olli Jalonen

14 mezgli līdz Griničai by Olli Jalonen

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos iedāvināja mana bloga cītīgākais komentētājs – Fledis. Jāatzīst, ka iepriekšējā gadā iedāvināto “Mīlestības vēstule ķīļurakstā” man neparko nelasās, esmu mēģinājis to sākt veselas trīs reizes, bet netieku pāri 50 lapaspusēm. Ar šo gan bija pavisam viegli – atvēru, sāku lasīt un aizlasījos līdz beigām.

Komanda, kuras sastāvā ir britu pāris – Aila un Greiems un somu brāļi – Petrs un Kari, piedalās savādās sacensībās, ko par godu astronoma un ģeofiziķa Edmonda Haleja 350. gadadienai rīko Edmond Halley Memorial Society. Varoņi iet, burā, lido ar aerostatu, redz un rāda lasītājam gabaliņus no pasaules. Taču šis pasaules apceļojums ir tikai skelets, toties vēstījuma nervi un asinsvadi sazarodamies ietiecas daudzos cilvēku individuālās un kolektīvās eksistences nostūros – tumšos, nepatīkamos, neizskaidrojamos, globālos un skumdinošos.

Teikšu kā ir, varbūt esmu pastulbs, bet neko tiem kolektīvas eksistences nostūriem daudz nemanīju, tāpat kā anotācijā piesaukto distopiju un citus apdzejojumus, kas padara grāmatu lasītājam iekārojamāku no mārketinga viedokļa un piedod tādu kā intelektuālisma garšu. Paldies somiem, kas savu grāmatu ir anotējuši daudz precīzāk un bez liekvārdības. Taču nepārprotiet mani, grāmata ir ļoti laba.

Ceļojums lasītāju ved pa vienu no grūtākajiem zemeslodes apceļošanas maršrutiem – no Griničas līdz Griničai caur poliem. Sauszemes te nemaz nav tik daudz, un noteikumi ir visai strikti. No nulles meridiāna nedrīkst novirzīties ne par pāris kilometriem, citādi krājas soda punkti. Uz zemes tas nozīmē rāpties pāri klintīm pat, ja blakus ir jauks ceļš uz jūras, nemitīgu kursa koriģēšanu, jo motoru nav ļauts izmantot. Vismaz tā ir rakstīts nolikumā. Ceļojuma daļa mani nudien saistīja – gan apraksti, gan tas, ka autors prātīgi izvairās rakstīt par vietām, kuras viņš nepārzina, taču dara to tik meistarīgi, ka nemaz nevar i pamanīt. Protams, te ir rīvēšanās starp ceļotājiem un tas, kā beigu beigās pats ceļojums kļūst par dzīves galveno mērķi, kura dēļ ir vērts upurēt visu.

Taču ja atmet ceļojuma sadaļu, tad galvenā grāmatas mācība ir neņemt ceļojumā sievu un vēl divus savus draugus, viens no viņiem sievu noteikti aizvils, otrs kaut kā pievils pašu un beigās no visa nebūs nekādas jēgas. Tam seko standarta atziņa, ka ne viss ir tā kā izskatās televīzijā un presē, kur jautrie pasaules apceļotāji stāsta lielākoties par labām lietām un priecīgiem brīžiem, lai ar 70% no laika ir bijuši pārāk noguruši, lai viņiem vēl rūpētu apkārtne. Vienu vārdu sakot, nekā tāda, par ko lasītājs pats nezinātu. Ceļojumu grāmatās nav nekas interesantāka kā lasīt par savstarpējiem kašķiem, šeit gan ziemeļnieciskā vēsumā tie parādās tikai minimāli un aprobežojas ar pāris teikumiem, tādēļ vētrainas izskaidrošanās te nav sagaidāmas.

Vēl nez kādēļ autors ir sabāzis iekšā pāris ar stāstu tieši nesaistītus atgadījumus, varbūt redaktors nav vēlējies plānināt grāmatu vēl vairāk, varbūt tās bija tās cilvēku kolektīvās eksistences tumšo stūru norādes, bet uzrakstītajā tas bija pieminēts tikai garāmejot un krita ārā no konteksta.

Ceļojuma daļa smuka, kodolīga un interesanta, lai ar’ ceļojums ir izdomāts no sākuma līdz galam. Tāpat jauks bonuss ir Haleja dzīvesstāsta fakti, kas labi integrēti stāsta kopējā struktūrā. Lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.

Neredzamās pilsētas by Italo Kalvīno

Pilsētas

Pat nezinu, kam pateikties par šīs grāmatas izlasīšanu, ieraksts, uz kuru gatavojos atsaukties, acīmredzami ir lasīts kādā paralēlā realitātē, bet bez tā es šai grāmatai tā arī nekad nepieķertos. Kurš gan pirktu grāmatu ar kaut kādu džeku uz vāka, kuram rokās nav pat zobena, vai vismaz pusplika sievišķa? Speciāli aizgāju uz izdevniecības bodi, pāris minūtes meklēju, jo zināju tikai nosaukumu, un atradis neticēju, ka grāmatai par pilsētām var būt tāds vāks.

Pasaule ir brīnumu pilna, bet ne visiem ir lemts šos brīnumus skatīt savām acīm. Arī varenajam Hubilajam valsts lietas aizņem pārāk daudz laika, lai aplūkotu savu impēriju, tādēļ viņš klausās ievērojamā ceļotāja Marko Polo stāstus par tām vietām, kuras tas apmeklējis, par kurām dzirdējis, un iespējams, izdomājis. Šeit lasītājam ir iespēja iepazīties ar šīm Marko Polo aprakstītajām pilsētām, un kas zina, varbūt atrast ko pazīstamu.

Šī ir no tām grāmatām, kuru var lasīt daudzo slāņos, katram pēc vajadzībām un katram pēc spējām. To var lasīt kā fantastisku pilsētu tūrisma aprakstu. Sapņot arī pašam kādreiz aizbraukt uz pilsētu, kas atspulgā kopē pati sevi vai to, kura balstās uz zirnekļa pavedieniem. Autors šādiem lasītājiem palīdz, ļoti bieži aprakstā tiek pastāstīts, kā līdz konkrētai pilsētai nokļūt, trīs dienas pāri tuksnesim, vai ejot pret austrumu vēju. Tiek doti pat pilsētu nosaukumi ,un nekas nepadara pilsētu reālāku kā tās vārds.

Var aizdomāties par pilsētām kā tādām, jo katra cilvēka apziņā eksistē tikai viena vienīgā pilnīgā pilsēta. Tā, pret kuru tiek salīdzināts viss redzētais un sajustais. Visas pārējās pilsētas ir tikai šīs prātā konstruētās pilsētas atspulgi, jeb kā moderni būtu teikt, daudzdimensionāla objekta četrdimensiju ēnas. Man grāmata lika padomāt par saviem ceļojumiem un pilsētām, kuras esmu apmeklējis. Pēc kā es tās esmu vērtējis, ko no katras esmu paņēmis līdzi. No kuras man atmiņā palikuši baznīcu torņi, kura pamanījusies aizķerties ar vecpilsētas mūri, gadās jau arī pa kādai, no kuras atmiņā palikuši vien garāmejot noklausīti dialogi vai futūristiska tualete. Jo vairāk pilsētas tu apmeklē, jo vairāk vari tuvoties savas ideālās pilsētas rekonstrukcijai.

No otras puses, iespējams, nekur nemaz nevajag nedz braukt, nedz meklēt, viņa pilsētas jēdziens jau katram pašam ir galvā, un jauni iespaidi to var aizmālēt un pazudināt. Hubilajs ir varens vīrs, un viņam nemaz nebūtu iespējams apmeklēt kādu pilsētu, jo viņa paša svīta ir pilsēta par sevi. Šajā ziņā viņam nemaz nav iespējas redzēt citu perspektīvu un atliek vien paļauties uz citu stāstiem. Agrāk tas bija dikti modīgi, ja paskatāmies, kaut vai viduslaiku atlantus ar pilsētu ainavu grafikām un tās siluetiem. Pat sēžot uz vietas cilvēks, ja pacenšas var saprast un atrast vietu pasaulē. Galu galā, mēs katrs esam savas pasaules centrs, mērs un atskaites punkts. Arī pats Hubilajs, kad ir noklausījies pietiekoši daudz stāstus, apgūst stāstīšanas mākslu.

Urķīgākam prātam noteikti nepatiks visas šīs gaisīgās atsauces uz ideālo pilsētu un gribēsies saprast, kas tad ir autora pilsēta. Nevajag satraukties, atbildi uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem te mierīgi var atrast. Ja vien grāmata ir pietiekami bieza un pietiekami poētiski uzrakstīta, tajā var atrast visu, ko vien vēlies.

Šī ir no tām, kuru nebūtu ieteicams raut cauri no vāka līdz vākam. Citēšu Vili Kasimu: “Ideāla tualetes lasāmviela, jo citādi vari ievilkties un izšauties cauri visām nedaudzajām lappusēm, paliekot ar caurvēja sajūtu.” Pilnībā piekrītu viņa novērojumiem. Te ir vērts piebremzēt, izlasīt pa vienam vai diviem stāstiem. Var lasīt pēc kārtas, var arī atšķirt jebkuru uz laimi. Liela būs vilšanās tiem, kas sagaida no šīs grāmatas Marko Polo ceļojumu turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm.

The Abominable by Dan Simmons

The Abominable by Dan Simmons

Šo autora grāmatu es biju kaut kā palaidis garām, šķita, ka viņas iznākšana būs kaut kad šogad. Vienu vārdu sakot, biju nokļūdījies par četriem gadiem. Tā kā autors man kotējās visnotaļ augstu, tad apjēdzis savu nolaidību, grāmatu iegādājos un sāku lasīt uzreiz.

1924, gadā cīņa par Everesta iekarošana prasīja upurus, uzkāpšanas mēģinājumā pazuda Džordžs Malrojs un Sandijs Irvains. 1925. gadā uz Everestu dodas Pirmā pasaules kara veterāns un dzejnieks Ričards Dīkons, Šamoni gids Žans Klods Kleruā un amerikāņu alpīnists Džeiks Perijs. Viņi bija pārliecinājuši Lorda Bromlija māti, ka spēs atrast Everesta sniegos viņas dēla līķi un noskaidrot tā nāves apstākļus. Taču uzsākot virsotnes iekarošanu viņi apjauš, ka kalnā nav vienīgie. Kaut kas seko viņiem pa pēdām, un 28’000 pēdu augstumā sākas cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Pirms sākt lasīt grāmatu, ir jābrīdina, ka lasītājam vismaz nedaudz ir jāinteresējas par alpīnisma vēsturi, citādi pirmās divas trešdaļas no šīs grāmatas būs tīrās mocības. Autors nudien ir uzņēmies savā vēsturiskajā romānā izstāstīt visus alpīnisma pirmsākumus. Ekipējums tiek aprakstīts līdz pēdējam sīkumam. Ja vēlies uzzināt, kādas ir priekšrocības zābakam ar divpadsmit dzelkšņiem pret desmit dzelkšņu zābaku, tad šeit tam būs vesela nodaļa. Tāpat būs daudzas nodaļas par Materhorna agrīnajiem iekarojumiem, par Eigeru un pirmajām ekspedīcijām uz Everestu. Tā kā man šī tēma vienmēr ir patikusi, man tas bija kā balzams dvēselei, un mani īpaši nesatrauca sižeta lēnā attīstība un sarunas par skābekļa balonu noderīgumu augstkalnu apstākļos.

Slēptā vēsture ir šīs grāmatas centrālā tēma. Pasaulē notiek daudzas lietas, par kurām zina tikai to veicēji. Džeiks šajā ziņā ir unikums, viņš ir uzkāpis daudzos kalnos pirms oficiālajiem uzkāpšanas datumiem, taču vienmēr ir bijuši apstākļi, kuri liedz viņam savus sasniegumus izpaust. Taisnība jau autoram ir – neviens neliedza kādam entuziastam uzrausties Everestā pirms Edmunda Hilarija un pazust nebūtībā. Fantazēt jau nav kaitīgi.

Cik bagātīgs ir vēsturisko faktu klāsts, tik nabadzīgs ir pats sižets. Kalnā kāpšanas procesa apraksts literārā ziņā pārspēj daudzus reālo alpīnistu aprakstus, un te īsti piesieties nevar, bet, sižetam attīstoties uz trillera pusi, autors pamanās radīt kognitīvo disonansi. Par iemeslu tam kalpo tas, ka autors atšķirībā no saviem varoņiem zina turpmāko vēstures attīstības gaitu. Tas viņam ļauj ierakstīt stāstā notikumus ar tālejošām sekām, ieviest varoņus un to motivāciju, kas vēlāk radīs globālas pārmaiņas pasaulē. Taču autors to dara pilnīgi atrauti no aprakstītā laikaposma vēsturiskā konteksta. Viņa izvēlētā sižeta līnija, atmetot mūsdienu zināšanas par vēsturi, izskatās smieklīga. Tālāk nerakstīšu, lai nesamaitekļotu.

Kā jau minēju grāmatas sākumā, sižets tiek aprakts zem vēsturiskā faktu klāsta. Savukārt pēdējā trešdaļa pārvēršas asinis stindzinošā trillerī, kur tad arī izlien tas pretīgais no grāmatas nosaukuma. Skaidra lieta, ka pretīgumu izraisa nebūt ne tas, kas šķiet lasītājam. Tomēr, paskatoties loģiski, viss notiekošais sāk aizvien vairāk izvērsties pēc farsa, kas zināmā mērā apgāž autora iepriekš izvirzītās tēzes par grūtajiem apstākļiem Everestā.

Varoņi ir patīkami, viņu visu laiku runā par kalnā kāpšanas niansēm, atceras vecas ekspedīcijas, kā tēli viņi ir noslīpēti, un viņu mijiedarbība labi kompensē sākotnējo sižeta lēno attīstību. Visi ir tādi klusie ūdeņi, kur katram, izņemot vienīgi Džeiku, ir kaut kas slēpjams. Izlasot grāmatu var saprast, kas ir tas motīvs, kurš viņiem liek riskēt ar savu dzīvību, kāpjot kalnos.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, es nevaru likt mazāk par 9 no 10 ballēm, varoņi ir atmiņā paliekoši, vēsturiskie fakti ir kā medusmaize. Jā, sižets ir tāds saraustīts, bet kalni, kalni!

Nīlas izteku meklējot: Dāvida Livingstona pēdējie ceļojumi 1865. – 1873. gadā by Arturs Lielais

nilas-izteku-meklejot

Nudien nevaru atcerēties, vai šī “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu esmu lasījis bērnībā. Noteikti gan esmu, bet, vai visi Livingstona fakti nāk tieši no tās, negalvoju. Autors ir pamatīgi ieskrējies, un šī ir trešā Livingstona ceļojumiem veltītā grāmata, šoreiz par Nīlas iztekas meklējumiem.

Grāmatas nosaukums un anotācija uzreiz nomaitekļo saturu; lasītājam, kurš izlasījis iepriekšējās divas grāmatas, ir uzreiz skaidrs, slavenais ceļotājs un afrikāņu draugs Dāvids Livingstons mirs 1873. gadā. Taču vai viņš atklās Nīlas izteku, uz to atbilde būs jāmeklē lasītājam pašam.

Sākums ir visnotaļ daudzsološs – autors īsumā apraksta Nīlas iztekas meklējumu vēsturi. Tā ir sākusies jau senos laikos, un pat senie grieķi ir nodarbojušies ar šo problemātiku. Kristiešu pasaulē šim jautājumam bija pavisam cita nozīme. Nīla sākās Paradīzē, un iztekas atrašana nozīmētu Ēdenes dārza atrašanu. Taču laikam ejot Nīlu izpētīja gandrīz visā tecējuma garumā un pati izteka bija tehniska nianse, kas vairāk saistījās ar kontinenta ūdensšķirtnes robežām. Taču tas nemazinātu atklājēja godu.

Tajos salīdzinoši nesenajos laikos šiem Āfrikas izpētes projektiem cilvēki sekoja ar tikpat lielu aizrautību kā mūsdienās New Horizons zondei pie Plutona. Tā bija pavisam jauna neiepazīta pasaules daļa, kurā, iespējams, varēja atrast jebko. Tie bija laiki, kad ar kādas upes pietekas vai ezera atklāšanu varēju iemūžināt savu pētnieka vārdu. Nu pie reizes tika pārsaukti visi ģeogrāfiskie objekti, jo kuram gan rūp vietējo iezemiešu nosaukumi?

Grāmatā autors un Livingstons pa abiem nosoda vergu tirdzniecību. Tā patiešām nesta lielu postu Āfrikai, arābu ekspansiju un balto cilvēku kolonizācijas centienus. Livingstons savus atklājumus veica, lai apkarotu vergu tirdzniecību un nestu citām tautām ticības gaismu. Ne vienā, ne otrā pasākumā viņam nebija nekādas sekmes. Taču, kad runa iet par kuģošanu pa upi ar pusnogrimušu tvaikoni malārijas drudzī, tad viņam nav līdzinieku. Viņu uz Āfriku vilka kā mušu uz medu, savas idejas vārdā viņš zaudēja visu savu kapitālu, veselību, ģimeni (no tās pāris locekļus nācās apbedīt ceļojuma gaitās). Pēdējie ceļojumi viņam sanāca pavisam grūti.

Livingstons, neskatoties uz savu bagāto pieredzi, tā arī neiemācījās vadīt un organizēt ekspedīcijas. Šoreiz viņa neveiksmes sasummējās līdz fatālam rezultātam. Viņš jau no paša sākuma bija paņēmis līdzi pārāk daudz balasta Indijas pārvaldnieka piešķirto sipaju formā, kurus labi papildināja iepriekšējos ceļojumos atbrīvotie vergi. Tas, ja var ticēt autora atstāstam, ir bijis totāls liekēžu bars, kas izsaimniekojuši ekspedīcijas mantu, vai vienkārši iemetuši to ceļmalas krūmos. Nederīgi darbam un pārgājiena grūtībām. Finālā Livingstons nonāca atkarībā no tik cītīgi apkarotajiem vergu tirgotājiem.

Šinī ziņā viņa “atradējs” Stenlijs bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa ekspedīcijas bija labi pārvaldītas, mūsdienās varētu pat teikt nehumānas, bet ekstremāli apstākļi pieprasa skarbus lēmumus. Autors gan mēģina rakstīt apoloģiju indiešiem, jo redz viņi apspiestie un tādā veidā izteikuši savu protestu pret kolonizatoriem. Nezinu gan, vai cilvēkam džungļu vidū izmest no bagāžas pusi no pārtikas ir protesta vai stulbuma izpausme.

Autora rakstīšanas stils joprojām ir visnotaļ vienmuļš un garlaicīgs. Es esmu lasījis arī citas grāmatas par šo tēmu, un tās bija interesantākas. Dabas apraksti ļauj lasītāja prātam atslēgties momentāni, jo nevar īsti saprast, kādā veidā tas iet kopā ar ceļojumu, ja redzam, ka to visu autors ir izdomājis pats uz savu galvu. Biju patiesi priecīgs, kad izvilku šo grāmatu līdz beigām 6 no 10 ballēm. Grūts pārbaudījums, ja vēlies izlasīt saistošākā izklāstā izvēlies kādu no britu autoriem. Domāju, ka paša Livingstona nerediģēta dienasgrāmata būtu interesantāka lasāmviela.

 

Pa nepazīstamo Mikronēziju by Miloslavs Stingls

pa-nepazistamo-mikroneziju

Skatoties plauktā uz šo grāmatu, mani pārņēma aizdomas, vai “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju maz reiz izlasīšu. Ar iepriekšējiem darbiem autors mani bija pārliecinājis, ka viņa darbos lasāma ir tikai trešdaļa no sarakstītā, pārējā daļa ir tik neinteresanta, ka kalpo kā vislabākās miega zāles. Tomēr saņēmos un lasīju.

Ievērojamais čehu zinātnieks un etnogrāfs Miloslavs Stingls apceļojis Mikronēziju, kura ietilpst 2900 salu un kuru eiropieši vēl nesen pazina visai maz. Autors stāsta par šo salu vēsturi, dabu, saimniecību un jo sevišķi par saliniekiem — viņu dzīvi, tradīcijām, ticējumiem, īpatnībām.

Teikšu uzreiz – šī ir vislabākā no autora grāmatām, kuru man nācies lasīt. Un laba tiešā nozīmē, viņam ir izdevies sarakstīt interesantu visu grāmatu. Biju jau novērojis, ka brīžos, kad autors pievēršas vēstures stāstiem, viņa valoda kļūst raita, viņš spēj izstāstīt pašu svarīgāko un interesantāko nevienu brīdi nezaudējot globālo skatījumu. Līdz šim par Mikronēzijas salu grupas vēsturi biju lasījis dažādos avotos un zināju par to tikai epizodiski, šajā grāmatā autors visu ir salicis hronoloģiski un pavēsta visu, par ko grāmatas sarakstīšanas brīdī bija zināms.

Kur slēpjas šīs grāmatas veiksmes atslēga? Es domāju – autoram šoreiz ir izdevies pieturēties pie galvenā pavisam vienkārša iemesla dēļ. Lielākā daļa no Mikronēzijas salām ir atoli ar visnotaļ mazu platību. Šeit nav daudz ceļu un autoram nav kur izvērsties. To vienu ceļu diez ko daudz neaprakstīsi (viņam ir ļoti pavāji dabas un ceļu apraksti) un nākas pievērsties cilvēkiem un vēsturei. Tas izglābj visu grāmatu.

Grāmatas sākumā daudz uzzinām par Bikini atola cilvēku likteņiem, standarta militārisma nosodījums un līdzjūtība šīs salas iedzīvotājiem, kuri tagad klīst pa arhipelāgu neviena nepieņemti. Pieraduši pie kompensācijām un bez savām mājām. Interesanti, ka nekas nav mainījies arī divtūkstošajos gados, par to var labi izlasīt Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester.

Nodaļas par Nanmadolu ir apbrīnojami informatīvas. Autors izstāsta standarta leģendas par šo no koraļļu blokiem uzbūvēto akmens pilsētu, par platīna zārkiem, otro Nanmadolu un citiem “seno civilizāciju” brīnumiem. Taču atzīst arī to, ka šiem stāstiem nav nekā kopīga ar patiesību, jau tad bija liecības, kas apstiprināja vietējo cilšu iesaisti pilsētas būvniecībā. Jā, darbs bija smags un grūts, taču salās, kur virsaišu vara ir absolūta, tas nebija nekas neiespējams. Tā nu pilsētas uzbūves noslēpums ir palicis par noslēpumu tikai šambaloīdu prātiņos.

Viena nozīmīga lieta, par kuru es Mikronēzijas salu vēsturē neko daudz nezināju, bija japāņu okupācija. Par otrā pasaules kara laiku es vēl zināju, bet par pirmskara periodu, starp diviem periodiem, es gan neko daudz nezināju. Tie pamanījās iznīdēt daudzas vietējo paražas, un neviens īsti tā arī nezina, cik iezemiešu gāja bojā viņu režīma laikā. Jāatzīst arī, ka baltie kolonizatori nebija ne ar ko labāki.

Iezemiešu precību un kopdzīves paražas padomjlaiku grāmatai noteikti garantēja popularitāti. Daudz uzzinām par vietējo daudzsievību, prostitūciju un virsaišu izredzētību. Par to, kā pareizi apprecēties un par to, kā mazās salās tiek ierobežota dzimstība. Ja uz saliņas iegūstamais pārtikas apjoms ir pietiekošs tikai divsimts cilvēkiem, tad nekontrolēta populācijas pieaugšana nav laba lieta. Par bada gadiem, kad cunami noskalo visu no salas un rietumnieku pārticības ietekmi uz vietējo pasaules uztveri. Žēl tikai, ka nevienā vietā netika pieminēts kravas kults, bet varbūt tas nemaz neattiecās uz šo salu grupu.

Bonusā ir interesantas nodaļas par to, kā kļūt bagātam Palau salās. Puišiem savulaik tur it bijusi visnotaļ sarežģīta naudas sistēma, savulaik tur cirkulējušas ap 200 vietējās valūtas, un ir bijuši cilvēki, kas zinājuši maiņas kursus starp tām, par to, kuram kāda nauda piederējusi. Šīs zināšanas, protams, bija par komisijas maksu, un tā bagātie kļuva vēl bagātāki un nabagie nabagāki.

Viens gan ir skaidrs  – uz šīm salām speciāli braukt es neplānoju, es kaut kā nespēju iedomāties, kā es varētu nedēļu nonīkt vietā, kuru var izstaigāt pusdienas laikā. Ja nu vienīgais līdzi paņemot lielu grāmatu apjomu. Bet šai grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un rekomendēju izlasīt par vienu pat mūsdienās mazpazīstamu zemes stūrīti.

Brīnumainā Havaja by Miloslavs Stingls

brinumaina-havaja

Ja man būtu jāizvēlas viens rakstnieks no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas, kura grāmatas man sagādājušas vislielāko piespiešanos, tad šis būtu saraksta augšgalā. Es pat īsti nevaru pateikt kādēļ, bet viņa grāmatas nelasās. Iespējams pie vainas ir tulkotājs.

Šoreiz cienījamais autors lasītāju aizved uz Havaju salām. Šeit viņš ir pabijis veselas piecas reizes, kas priekš Varšavas pakta valsts cilvēka ir ievērojams skaits, laikam viņa antropologa papīri būs bijuši īpaši stipri. Iespējams viņš dziļi sirdī ir bijis īstens komunists. Tad nu caur viņa novērojumiem lasītājs iepazīstas ar šo salu ģeogrāfiju, ceļu izvietojumu, vēsturi, mitoloģiju, trāpīgiem kapitālistu tūristu novērojumiem un daudzām citām šo salu šķautnēm.

Grāmatas sākums ir vienkāršs savā tiešumā. “Havaju salas ir vissvarīgākā piestātne Klusajā okeānā. Kārlis Markss. Šai seko otra tikpat trāpīga un visaptveroša atziņa “Havaju salas ir pusceļš starp Panamu un Honkongu.” Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Pēc tik dziļdomīgiem izteikumiem ir skaidrs, ka kapitālisma kritikas te netrūks. Autors nekavējas ne mirkli un sākumā aizgrābts stāsta par Havaju salu ģeogrāfiju. Kartes, protams, grāmatā nav atrodamas, tādēļ ir jāļauj iztēlei lidot līdzi autora vārdiem. Taču viņš nav nekāds aprakstu meistars, un lasītāja prāts pēc pāris lapaspusēm neglābjami nomaldās no stāsta un aiziet pa kādu džungļu ceļu. Pat nevar būt īsti drošs, vai tas bija tas ceļš, pa kuru autors brauca vai viens no tiem, par kuriem viņš nebrauca, bet labprāt pastāstīja.

Tad seko pāris nodaļas, kas veltītas ziedu virtenēm. Te tiek piesauktas orhidejas, puķes un daudzi citi vainagiem noderīgi augi. Par to, kā virtenes jānēsā un kā nevajag kautrēties tās pieņemt par dāvanu. Šī lieta acīmredzot ir ļoti svarīga, jo autors nekautrējas vienu un to pašu faktu uzsvērt vairākkārt. Labi vien ir, jo arī šajā grāmatas daļā smadzenes izslēdzas un tāda atkārtošanās palielina iespēju, ka kaut ko beigās atcerēsies.

Par mitoloģiju autors stāsta nestrukturēti, bet vismaz saprotami. To, ka man nav lemts atminēties havajiešu dievu vārdus, es sapratu jau sākumā un tādēļ ļāvos leģendām un svētnīcu apmeklējumiem. Ar svētnīcām bija, paši saprotiet, daudz autora deskriptīvu aprakstu, un īsti nevarēja saprast, ko kurš tur īsti darījis.

Bet ne viss ir zemē metams, polinēziešu vēsture ir sarakstīta ļoti labi. No senajiem līdz jaunajiem laikiem. Gan salu atklāšana, gan vietējās karaļvalsts izveide, gan kolonizācija un visbeidzot Pērlhārbora. Šī sadaļa ir vislabākajā kārtībā, un tā bija grāmatas ceturtdaļa, kura izlasījās ar prieku. Autors pat neaizrāvās ar kapitālistu kritiku vairāk nekā tas bija vajadzīgs, centās atturēties no savas interpretācijas uzspiešanas un kaut kā pamanījies to visu padarīt lasāmu.

Beigās gan seko diezgan garlaicīgas nodaļas par hulu dejām un sērfošanu un vietējo pludmaļu apmeklētāju apģērbu. Anotācijā tika piesaukt bagāts ilustrētais materiāls. Varbūt man gadījies brāķēts eksemplārs, bet tas bija visnotaļ izplūdis un švaki pārkopēts. Gan jau ka pie vainas ir tā laika tipogrāfijas metodes. Varbūt autors vienkārši nemāk fotografēt.

Neskatoties uz pāris labi sarakstītām vietām, grāmata iet kā pa viļņiem. Vietām atslēdz smadzenes, vietām var lasīt ar interesi (tādu vietu gan nav daudz). Marksa, Ļeņina un Darvina pīšana iekšā vietā un nevietā uzskatāma par nodevu sarakstīšanas laikam, bet pēc būtības ir tipiska pielīšana režīmam. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt jau var, bet mūsdienās ir daudz labāk nostrādāti avoti par šo pašu tēmu. Grāmatas beigās, protams, ir pēcvārds, kur lasītājam, ja tam vēl nav dalecis, kāds profesors izskaidro tekošo politisko situāciju, ASV sit nēģerus un Havajieši ir balto kolonizatoru upuri.

Salamina by Rokvels Kents

salamina

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā šis noteikti ir vissavdabīgākais autors. Mākslinieks, kas uz pasauli skatās nedaudz savādāk nekā pārējie. Daudz ceļojis gan Zemes ziemeļos, gan dienvidos. Par piedzīvoto stāsta poētiski ar aizrautību. Ja gribas labu ceļojuma stāstu, tad šis autors ir tieši tas, pēc kura grāmatām sniegties.

Šoreiz autors vēsta par saviem piedzīvojumiem trīsdesmitajos gados, kad viņš uz gadu bija apmeties Grenlandē. Uzbūvējis mājiņu, pieņēmis darbā kalponi ar viņas trīs bērniem. Tā arī ir tā Salamina, kurai par godu grāmata nosaukta. Un tad vienkārši dzīvojis un strādājis. Dalījies priekos un bēdās ar vietējiem. Viņu ir uzmetuši, jo viņš ir vientiesis pat eskimosu skatījumā, viņu uzmet pat dāņu administrācija. Taču Rokvels Kents nav no tiem, kas ņem ļaunā, viņa optimistisko skatu uz dzīves nevar sadragāt nekas.

Tieši šo viņa bezrūpīgo skatījumu apskaudu visvairāk. Nevar teikt, ka viņam nerūp nākotne un ikdiena, šajā jomā viņam viss ir kārtībā. Viņš vienkārši neļauj ikdienišķiem sīkumiem sagandēt sev dienu, un pret visu attiecas kā pašu par sevi saprotamu. Tā vienkārši ir, un ja tur neko nevar mainīt, tad nav arī ko lieki satraukties. Šajā ziņā viņš ir diezgan līdzīgs Grenlandes pamatiedzīvotājiem, tie gan ir daudz bezrūpīgāki un dzīvo tikai šodienai.

Nevar teikt, ka autors Grenlandiešus īpaši slavinātu vai apliktu, viņš vienkārši raksta, kā bija. Viņa apraksti vietām šķiet pārāk tieši, vietām pārāk naivi. Ja ticam viņam, tad lielākā daļa Grenlandiešu ir jautri, izpalīdzīgi un visādi citādi patīkami ļaudis, kas par cigāru aizdos tev savu sievu. Sieva ar’ neiebildīs. Ja tu viņam samaksāsi par nostrādāto darba dienu divu dienu taksi, viņi otrajā dienā neieradīsies. Ja tu viņiem iedosi dāvanu, paldies vari negaidīt, jo tā taču ir tava iniciatīva. Ja tu rīko dejas, tad rēķinies, ka uz tām ieradīsies viss ciems – aicināts vai neaicināts. Ja mēģināsi ar cita sievu nolīst kādā šķūnī, pēc brīža ap šo šķūni būs sapulcējies pamatīgs ziņkārīgo pulks, jo interesantas lietas te ir retums.

Brīžos, kad autors apraksta vietējos mājas, viņš lielākoties lieto izteicienus – smirdoša, tumša ala un iedzīvotājus kā netīrus sušķus, kuri cenšas pārāk nemazgāties. Tas gan neliedz šiem sušķiem pieņemt bāreņus un vecus cilvēkus savā mājā kā pašu ģimeni. Jā, viņi var aizmirst sakopt savu māju un nudien neies kaimiņam palīgā pārjumt jumtu. Taču brīdī, ja kāds slīks, nedomājot metīsies to glābt riskējot ar savu dzīvību. Bet ja sākas sabiedriskie projekti, tad neviens nespēs atturēt viņus no līdzdalības.

Šoreiz salīdzinot ar citām grāmatām autors vairāk raksta par cilvēkiem un mazāk par pašu Grenlandes dabu. Bet ir skaidrs – šī vieta viņam patīk, viņš pat priecājas, ka Grenlande ir slēgtā zona, jo citādi tūristi visu šo skaistumu izpostītu, un kā blakusefekts aizietu arī eskimosu bagātā kultūra. Ir pāris vietas kur eskimosi stāsta savas pasakas, jāatzīst, dīvainākus stāstus es neesmu lasījis. Ir arī izbraucieni ar suņiem, vaļu ķeršana, citu cienu apmeklējumi un dēkas ar svešām sievām.

Pēc struktūras grāmata sastāv no īsiem stāstiem, kuri sakārtoti hronoloģiskā secībā. Daži no viņiem ir par cilvēkiem, citi ir poētiskie apraksti, dažus es vienkārši nesapratu. Grāmata nav no tām, kuru gribēsi izlasīt visu uzreiz neatraujoties. Var mierīgi nolikt arī malā un padarīt citas lietas. Taču reiz sācis lasīt izlasīsi līdz galam, jo darbojošies personāži ir pārāk kolorīti, lai neuzzinātu par viņiem visu.

Ar mierīgu sirdi šai grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt par Grenlandi, kāda tā bija. Jau nedaudz civilizācijas samaitāta ar cukuru, šnabi, kafiju un cigaretēm. Bet cilvēki vēl nebija aizmirsuši savās vecās tradīcijas. Man patika, rakstnieks manuprāt ir nedaudz traks un nedaudz pasists, bet tā jau ir tikai skaudība par to, ka pats nespēju uz dzīvi tā paskatīties. Nudien iesaku izlasīt.

По воде и земле на парусах by Роальд Герке

%d0%bf%d0%be-%d0%b2%d0%be%d0%b4%d0%b5-%d0%b8-%d0%b7%d0%b5%d0%bc%d0%bb%d0%b5-%d0%bd%d0%b0-%d0%bf%d0%b0%d1%80%d1%83%d1%81%d0%b0%d1%85

Kā jau tas gadās, tad lielajos projektos vienmēr visgrūtākais ir beigu etaps. Man plauktā ir atlikušas vien ap desmit “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatas, bet uz lasīšanu mani kaut kā nevelk, vienmēr atrodas kaut kas aktuālāks un labāks. Šī grāmatu sērija mani lielākoties ir pievīlusi.

Grāmatas autoru jau no bērna kājas ir vilcis uz ūdeņiem. Izmācījies par ķirurgu un no dežūras brīvajā laikā skatās uz jūru. Pirmie navigācijas braucieni viņam diez ko neizdodas. No pazīstama večuka izlūgta laiva ar piekarināmo motoru tiek nogremdēta Daugavā. Taču puisis nemet plinti krūmos un turpina savu hobiju. Sākumā viņš pārbūvē vienkāršu laivu buriniekā un kursē no Lielupes uz Daugavu. Tad nopērk īstu jahtu “Dēkla”, ar to aizceļo līdz Baltajai jūrai un tad līdz pašai Melnajai jūrai pa Volgu, un tad pa Donu. Taču ar to viss vēl nebeidzas, viņš nolēma, ka pa sauszemi var braukt tikpat labi kā pa upi un uzbūvēja jahtu uz riteņiem “Inro”. Tai nācās pārdzīvot pāris iterācijas, bet finālā autors pāri gadus atvaļinājumu pavadīja braukājot gar Arāla jūras stepēm.

Grāmatas stilu es sauktu par nelīdzenu, autors laiku pa laikam mīl ieslīgt sīkās detaļās un tad pēkšņi par pārsimts kilometru garu ceļa posmu pateikt  – daudz odu. Uzrakstītais nav ceļojumu dienasgrāmata, tas vairāk izceļ kādus atsevišķus notikumus. Ja pēkšņi sadomā lasīt šo grāmatu, lai saprastu, kā no nulles kļūt par izcilu burātāju, nav vērts. Autors gan pats atzīst, ka, piemēram, no savu agregātu būvniecības viņam ir maz sajēgas. Priekš tā viņam ir Jāņonkulis, kuram var izdīkt jaunu jahtas korpusu, kuram piekrūvēt Voshoda riteņus un braukt pa pludmali.

Taču vietām gadās arī interesantas nodaļas. Autora īstais talants ir spēja aprakstīt komandas iekšējās nesaskaņas. Būsim godīgi, īstos ceļojumu aprakstos nevienu neinteresē, kā tu nokļuvi no punkta A līdz B un ko paceļam redzēji. Visvairāk lasītājus interesē kašķi un strīdi. Tādēļ vietās, kur autors burā viens pats, aiz garlaicības var nomirt. Taču beigās, kur viņi ar trīs riteņjahtām plosās pa Arāla jūras piekrastes stepēm, lasīšana ir ļoti interesanta. Autors ir Rīgā sarunājis vēl četrus entuziastus, kas ir gatavi braucēji un viņu attiecības samaitājas jau pirmajās ceļojuma dienās. Vienam smiltis pa sausu, citam ģitārai vieta nesanāk. Kašķējas pat vietējo iezemiešu acu priekšā, un tas neko labu nesola. Daudz “reidž kvitu” un vīru atvainošanās. Beigu beigās tik un tā nekas nesanāk. Vīru ceļu pašķiras un vainu noveļ viens uz otru. Protams, autora komanda bija tā labā. Liela nozīme tajā visā ir arī motociklu riteņu asīm, kuras liecas kā drātis.

Lai ar grāmatas anotācijās tiek runāts ar ekstremālām situācijām, tādas īpaši bīstamas tur nekad neparādās. Tuksnesī viņi ceļo gar gāzesvadu no vienas sūkņu stacijas uz otru. Stepē daudz braukā smagie auto, un vietējie ir draudzīgi. Jāuzsaka autors arī par austrumu republikas nomaļu dzīves patieso aprakstu. Ciematiem, kur reizēm nav atrodama pat maize, kur visi aiz garlaicības sprāgst nost. Tur daļa ir analfabētu un nemaz nerunā krievu valodā un nekautrējas nospert gan kedas, gan jahtas riteni.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja patīk piedzīvojumu grāmatas par septiņdesmitajiem, tad droši var lasīt, uzzināsiet daudz ko par padomju tūrismu un sporta bāzēm. Mūsdienās, tam visam ir neliels vēstures piesitiens, kas pats par sevi nemaz nav slikti.

A Walk in the Woods: Rediscovering America on the Appalachian Trail by Bill Bryson

a-walk-in-the-woods

Šo grāmatu es jau reiz esmu izlasījis savā pirmsblogošanas periodā. Tas bija brīdis, kad sev atklāju Braisona grāmatas un lasīju tās visas pēc kārtas. Neskatoties uz faktu, ka grāmata manā īpašumā ir jau vairāk kā desmit gadus, viņa nav no tām, kuru es vēlētos nobāzt bēniņos pažobelē pie vienreiz lasāmajām. Šai grāmatu plauktā vieta vienmēr ir atradusies. Tā nu vienu vakaru viņas vāciņš mani atkal uzrunāja, un es viņu paņēmu izlasīt vēlreiz.

Grāmatas autors atgriežas ASV pēc divdesmit gadu prombūtnes un nolemj atkal atgūt dzimtenes sajūtu izstaigājot Apalaču taku visa tās garumā. Plāns ir visnotaļ ambiciozs, jo taka stiepjas 2’100 jūdžu garumā cauri četrpadsmit štatiem no Džordžijas līdz Menai. Vēl vairāk – viņa visu laiku iet caur mežiem. Ja cilvēks ir pietiekoši uzņēmīgs, viņš var atrauties no civilizācijas uz ilgu laiku. Braisons īsti nevēlas vienatni, un tādēļ viņam pievienojas sens draugs Kacs. Kacs ir nepārspējams ceļabiedrs. Un uz takas sastaptie ceļotāji arī nav parastie ikdienišķie cilvēki.

Cik es zinu, šī grāmata ir izdota arī latviešu valodā ar nosaukumu “Skarbās takas vilinājums”. Katram, kurš reiz ir lasījis Braisona darbus, viņa stils būs pazīstams. Katras nodaļas sākumā viņš izstāsta par vietas vēsturi, slaveniem cilvēkiem un atgadījumiem. Atgadījumi parasti tiek izvēlēti pēc to interesantuma nevis pēc nozīmes. Tālāk viņš raksta par taku, tās dabu, saviem piedzīvojumiem un pārdomām. Liela vērība tiek veltīta citiem uz takas sastaptajiem cilvēkiem. Te ir cilvēki, kuri mūždien apmaldās, sportiskie, kuri visus šķēršļus pārvar bez piepūles, cilvēki, kuri labprāt visus pamāca, kā darīt lietas pareizi.

Lasās tāpat kā visas Braisona grāmatas – ar aizrautību. Ir grūti nolikt malā, jo stāstījums ievelk lasītāju, un pēc pārdesmit lapaspusēm tu jau sāc apdomāt, cik īsti maksā biļete uz ASV, un vai tev gadījumā nav lieks pusgads vienam garākam pārgājienam. Braisona grāmata savulaik pamudināja mani aizdoties uz Austrāliju, līdz ASV pārgājiena dēļ es gan vēl neesmu spēries. Droši vien, ka arī nekad nesaņemšos, jo takas garums ir diezgan liels, un tur tāpat ir vēl daudz kā cita, ko apskatīt.

Interesanti bija palasīties arī par ASV lauku reģiona problēmām. Daļa no Apalaču takas ne vienmēr ir bijusi bagāta ar mežiem. Salīdzinoši daudzi no šiem mežiem ir visnotaļ jauni un aizņem kādreizējās lauksaimniecības zemes. Tāpat deviņdesmitajos, kad Braisons taku apmeklēja, vēl nebija īsti skaidrs, kāda ir kopējā takas attīstības filozofija. Vai viņa tiks labiekārtota, vai ļaus tai pārvērsties pa džungļiem. Dikti jau nu Braisons sūkstījās par smukajām meža pļaviņām, kuras lēnām pārņem mežs un vietām taka ir drūma vieta, kurā abās pusēs slejas koki un nekā cita nav ko redzēt. Domāju, ka tagad infrastruktūra noteikti ir būtiski uzlabojusies, jo fitness taču tagad ir modē un nevar būt, ka to ASV ir palaiduši garām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk ceļojumu grāmatas, nedaudz vēstures un sastapt netipiskus cilvēkus, tad droši ķerieties vien šai grāmatai klāt, nenožēlosiet!

Sinuhe, ēģiptietis (The Egyptian) by Mika Valtari

sinuhe-egiptietis-the-egyptian-by-mika-valtari

Laikā, kad bezdelīgas uz ziemu atkal ir ierakušās dūņās un vakari palikuši tumšāki, ir aizvien grūtāk atrast tādu grāmatu, kuru lasot līksmotu aknas. Kārtējo reizi pie grāmatu plaukta stāvēju un nevarēju izvēlēties jaunu lasāmvielu. Aiztecēja diezgan daudz ūdens no ūdenspulksteņa, līdz es izdarīju savu izvēli. Proti, drīz pienāks gada beigas, ne jau tās, par kurām vēstīs Suņa zvaigznes uzlēkšana, bet jaunā modernā kalendāra gada. Es atminējos, ka nudien neesmu vīžojis izlasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos saņemtās veltes. Līdz šim es katru gadu esmu spējis to izdarīt. Nolēmu, ka tas tā vienmēr ir bijis un vienmēr tā būs, un sāku lasīt Sibillas iedāvināto grāmatu.

Ārsts Senmuts un viņa sieva Kipa pa Nīlu peldošā grozā atrod mazu zīdaini, kuru pieņem audzināšanā un dod tam vārdu Sinuhe. Zēns iet audžutēva pēdās un sāk studēt medicīnas noslēpumus Dzīves namā. Asistējot mirstošā faraona ārstam, Sinuhe iepazīstas ar valdnieka dēlu un pēcteci Ehnatonu. Dzīves namā Sinuhe sastop arī skaisto kurtizāni Neferneferneferi, kurai mīlestības vārdā gatavs ziedot visu, kas viņam pieder. Piedzīvojis smagu vilšanos, Sinuhe kopā ar uzticamo kalpu Kaptahu pamet Ēģipti, lai dotos iepazīt pasauli un papildinātu savas zināšanas medicīnā. Tajā pašā laikā Ēģiptē pie varas nāk Ehnatons un pasludina jaunu, saules dieva Atona reliģiju, par kuras piekritēju kļūst arī Sinuhe. Pēc Ehnatona gāšanas Sinuhe tiek izsūtīts un, svešumā būdams, atskatās uz savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi.

Sacīšu godīgi, ja es grāmatu būtu izvēlējies pats uz savu galvu un pirms grāmatas lasīšanas būtu izlasījis anotāciju, man tā šķistu kā mušu džinkstoņa manās ausīs, un grāmatu visticamāk būtu nolicis atpakaļ. Taču šī nav mana pirmā sastapšanās ar autoru, Trums vien bija ko vērts, un Sibilla jau man aitu mēslus pie vīna nepiemaisīs. Tādēļ vakarā ķēros klāt ar domu  – mazbišķīt palasīšu.

Mazbišķītis izvērtā pārsimts lapaspusēs. No sākuma šķiet būs Mozus stāsts, un domāju, kāds gan mazajam Sinuhem būs liktenis? Senā Ēģipte vienmēr ir uzstājusi uz tradīcijām, un cilvēkam kas piedzimis ar mēsliem starp kāju pirkstiem, ir grūti izsisties šajā sabiedrībā uz augšu. Un katram, kas interesējies par Babilonas vīru zināšanām, ir skaidrs – mūsu likteņi ir ierakstīti zvaigznēs jau pirms mūsu piedzimšanas.

Autors Sinuhi ir iemetis Ēģiptes vēstures pagrieziena punktā, laikā, kad faraoni eksperimentēja ar reliģiju, aizliedza vecos dievus un to vietā cēla jaunus. Kad visā šajā juceklī Ēģiptes robežakmeņus apkārtējās valstis centās pārvietot. Par laiku, kad Nīlā krokodili bija kļuvuši izvēlīgi un Tēbu mūros nebija vietas, kur ar galvu uz leju pakārt likuma pārkāpējus. Sinuhe, lai ar ir vieglprātis un ģeķis, tomēr kā ķēniņa galvas atvērējam viņa ir zināma teikšana un ietekme. Viņš visu dara mīlestības vārdā un aiz labiem nodomiem. Bet labi nodomi, kā mēs zinām, diezgan atspēlējas, kad tavu sirdi uzliek uz svariem aizkapa pasaulē. Un ja vien tu neesi faraons, kuru kuģis pa taisno aizved uz Rietu zemi, tad tev ir pamatīgas problēmas.

Neesmu antīkajā vēsturē liels speciālists, taču tas, ko izlasīju, man nebūt nelika sašutumā satraukties. Jā, autors visnotaļ brīvi interpretē vēsturiskos notikumus pielāgojot to Sinuhes dzīvei. Taču viņš arī cenšas atbildēt uz jautājumu, kāda būtu pasaule, ja kāds no vēstures ietekmētājiem nebūtu dzimis, vai būtu izvēlējies darīt ko citu. Vai pasaule būtu labāka vai sliktāka? Visticamāk, ka tā būtu tāda pati kā tagad, jo, neskatoties uz cilvēku kārtu, cilvēku daba ir un paliek nemainīga.

Grāmatu lasīju aizgūtnēm un man netraucēja nedz tās biezums, kā tas reizēm mēdz būt ar garlaicīgākiem darbiem, nedz svars. Nevaru teikt, ka Sinuhes dzīves ceļš bija tikai prieka pilns, jā, reizēm bija arī priecīgi brīži, taču nākot vecumam, viņš zaudēja dievus, draugus un mīļos cilvēkus. Mantu arī, bet prātīgs vīrs jau zinās, ka zelts ir tikai pīšļi pie viņa kājām, lai ar tauka zoss garšo labāk par verga skābo alu. Vietām lasot var smieties, sevišķi viņa disputi ar uzticamo vergu Kaptahu, bet ir arī daudzi skumji brīži. Autors meistarīgi parāda, kā Sinuhe no visnotaļ dzīvespriecīga cilvēka, lai arī sauktu par vientuļnieku, lēnām pārvēršas īgnā večukā, kurš zina pārāk daudz. Un viss, kas viņam atliek, ir nodoties pārdomām par savas dzīves jēgu un nozīmi

Beigās, lai neviens man nevarētu pārmest to, ka manas acis ir saskatījušas tikai to, kas redzams katram ģeķim, piebildīšu, ka grāmata pēc būtības ir slavas dziesma humānismam, par to, ka katrā no mums laiku pa laikam pamostas līdzjūtība pret citiem cilvēkiem un ka ne visu var izmērīt tikai mantā un naudā. Taču tai pat laikā grāmata brīdina, ka cilvēku daba ir inerta, un pārmaiņas nevar nākt vienā mirklī, cilvēki nekad tam nav gatavi, viņi vienmēr gribēs atgriezties pie vecā, pat ja tas nozīmēs viņu galu.

Papildus gribētu uzteikt tulkotājas darbu. Tik labi pārtulkots, ka grūti noticēt, ka grāmata nav sarakstīta pa tiešo latviešu valodā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un esmu pateicīgs Sibillai, ka viņa man šo grāmatu iedāvināja izlasīšanai. Tagad man ir viena grāmata vairāk, kuru es labprāt rekomendēšu citiem. Aizraujoši par seno Ēģipti, ja patīk vēsturiskie romāni, tad noteikti lasiet, ja patīk grāmatas, kur prieks mijas ar bēdām un nopietnas runas – ar piedauzībām, tad arī lasiet un nenožēlosiet!

%d bloggers like this: