Navigate / search

Cold: Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth by Sir Ranulph Fiennes

Cold Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth

Tā kā Latvijā ziema joprojām nav atnākusi, nolēmu palasīt grāmatu par īstu ziemu un polārajām naktīm. Izskatās, ka man polārpētniecība un tās vēsture ir tāds neregulārs hobijs vismaz lasīšanas jomā, jo pats aukstumu ciest nevaru. Grāmatu nopirku, jo man to ieteica visgudrā amazone, balstoties uz grāmatām, kuras es nemaz neesmu lasījis. Paskatījos, ka grāmata nav diez ko daudz lasīta, apžēlojos un nopirku.

Šajā grāmatā autors īsumā apraksta savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi. Piedzīvojumus viņš ir izvēlējies pats, tādēļ par notiekošo tiek stāstīts ar lielu entuziasmu. Šeit tiek pastāstīts par viņa iespaidīgākajiem ceļojumiem. Apiešana apkārt zemeslodei pa Griničas meridiānu, Ziemeļrietumu jūrasceļa šķērsošana, Antarktikas šķērsošana bez jebkāda atbalsta no ārienes, mēģinājums solo nokļūt līdz Ziemeļpolam, mēģinājums solo nokļūt līdz Dienvidpolam, uzkāpšana Everestā, un Eigera pievārēšana. Papildus viņš vācis ziedojumus dažādām labdarībām un organizējis daudzas citas ekspedīcijas.

Grāmata nav tikai par autora piedzīvojumiem, viņš arī neaizmirst savus priekšgājējus un sāncenšus. Tādēļ katras nodaļas sākums ir veltīts Arktikas un Antarktikas izpētes vēsturei. Mūsdienu tehnoloģijas, materiāli un saprašana par dzīvības procesiem ļauj veikt tādus darbus, kas agrāk šķistu neiespējami. Tā pati GPS ierīce saīsina koordināšu noteikšanas laiku, nav jāpaļaujas uz kompasu, un nav līdz jāvelk teodolīts. Arī cinga vairs nenogalina cilvēku pēc ilgstoša C vitamīna trūkuma, rācija arī nav četrdesmit kilogramus liekais svars ar akumulatoriem, kas nobeidzas salā. Tas viss ļauj ceļotājam samazināt līdzi ņemamā aprīkojuma svaru un palielināt izredzes sasniegt mērķi dzīvam.

Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, kāda tam visam ir jēga, izņemot personīgās slavas sasniegšanu. Izrādās ir gan: kur vēl citur varētu pētīt globālās sasilšanas ietekmi uz polārajiem apgabaliem. Kādam tak ir jāveic mērījumi, teiksim, par sniega segas un ledus biezumu uz peldoša ledus gabala. Tad kādēļ, lai to neveiktu kāds ceļotājs, kas apstākļu spiests vada pāris mēnešus tieši uz tāda ledus gabala. Tāpat var labi izpētīt cilvēka ķermeņa izturības robežas, laiku pa laikam    paņemot asins analīzes un aprēķinot uzņemto kaloriju daudzumu.

Viens gan ir skaidrs, ja esi atspēries uz šādiem piedzīvojumiem, tad pāris pirkstu atsaldēšana ir mazākais, ko nāksies zaudēt. Pat mūsdienās daļa polārpētnieku iet bojā, nelaikā ielūstot ledū vai zaudējot telti un proviantu kādā plaisā.  Cik var noprast, autoram viņa ceļojumi ir rezultējušies pāris rokas un kāju pirkstu zaudēšanā, viņa organisms vairs nepanes aukstumu, problēmas ar sirdi, hemoroīdus un nierakmeņus.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autoram ir labi izdevies sabalansēt savu personīgo pieredzi ar polārpētniecības vēsturi. Pieminēt daudzus interesantus faktus. Piemēram, kā pareizi ierīkot tualeti ziemošanas vietā, un kā pareizi čurāt pie mīnus piecdesmit grādiem. Iesaku visiem, kurus interesē ceļojumi un ceļotāji.

Dubļi, sviedri un asaras. Bēra Grilla autobiogrāfija by Bear Grylls

Dubļi, sviedri un asaras

Te nu man jāatzīstas godīgi, par tādu Bēru Grillu neko pirms grāmatas izlasīšanas nebiju pat dzirdējis. Tā nu ir sanācis, ka Discovery kanāls man mājās ir, bet skatos tikai Science nodaļu. Šovi, kas saistīti ar izdzīvošanu ekstremālos apstākļos, man patīk, tikai nesanāk laika viņus skatīties. Lai vai kā, cilvēkus, kas spēj brīvā dabā zem klajas bez supermārketa nodzīvot pāris nedēļas, vienmēr esmu respektējis. Saprotu, ka tajos šovos cilvēki jau nu īpaši no civilizācijas neatraujas, un naktis visticamāk pavada gulšņājot vietējā pilsētā. Tomēr, kad ieraudzīju šo grāmatu Zvaigznē ABC sapratu, man vajag to izlasīt.ar izdevniecības gādību tiku pie grāmatas, mājās uzvarēju nelielu cīņu par tēmu, kurš pirmais lasīs un ķēros klāt.

 

Bērs Grills ir izbijis SAS karavīrs, kas pēc neveiksmīgas lēkšanas ar izpletni salauzis muguru trijās vietās. Par laimi nervi netika skarti, bet atveseļošanās bija diezgan smags process; lai sevi motivētu autors apņēmās pēc izveseļošanās uzkāpt Everestā. Grāmata ir Grilla autobiogrāfija, kur lasītājs uzzina par viņa bērnību, jaunību un uzkāpšanu Everestā. Par SAS ir tikai pāris nodaļas, kas veltītas iestājpārbaudījumiem. Neviena nopietna īpašo uzdevumu vienība jau negribēs, lai viņu treniņu metodes tiktu aprakstītas grāmatā. Bērnībā audzis ģimenē, kas orientēta uz militāru karjeru, tēvs bijis liels jokdaris un arī pats liels razbainieks. Mācībās nav bijis diez ko liels izcilnieks, taču sportošana ir bijis viņa dzīves aicinājums.

Kas mani pamudināja uz grāmatas izlasīšanu, ir kāpšana Everestā. Mani vienmēr ir interesējis kas ir tas, kas liek cilvēkam ar apsaldētiem kāju pirkstiem, caurejas nomocītam, sperties augšā pasaules augstākajā virsotnē. Skaidra lieta, ka tas nav tādēļ, lai sarakstītu par to grāmatu. Naudu ar par to neviens nekādu nemaksā. Bēra Grilla gadījumā šī lieta bija visai skaidra, pierādīt sev, ka viņš to spēj. Kas pozitīvs viņa stāstā? Autors, manuprāt, ir diezgan atklāts savos pārdzīvojumos. Viņš nenododas dziļās filozofiskās pārdomās, saprot, ka šis pasākums nav nekāda joka lieta un ka nāve te var uzglūnēt katrā solī. Arī viss pasākums netiek izskaistināts, un pats sevi par nekādu varoni ar’ nepataisa. Viņš nemaz pats nebija apzinājies, ka būs tik grūti.

Izlasījās grāmata ļoti ātri. Sarakstīta interesanti un saistoši, kā jau tas pienākas īstenai grāmatai par piedzīvojumu meklētāju. Nenoliedzami par labu nāk autora atklātība par savu dzīvi. Nu vismaz nešķiet, ka viņš sev baigi pucētu ordeņus un plātītos tikai ar saviem sasniegumiem. Tai pat laikā tiek parādīti autoraprāt centrālie notikumi, kas ir izveidojuši viņu par tādu cilvēku, kāds viņš ir tagad. Var saprast, kas ir devis viņam gan fizisko, gan psiholoģisko sagatavotību turpmākajai dzīvei. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un, domājams, drīzumā noskatīšos kādu no viņa šoviem.

Velokāpiens Muztagatā. Turpināt Būt Pašam Sev. 7546 metru augstumā ar divriteni by Bruno Šulcs

Velokāpiens Muztagatā

Nav jau tā, ka es ikdienā lasītu grāmatas par alpīnismu un kalnā kāpējiem. Tas man gadās šad tad, reizi gadā. Patīk jau palasīties par cilvēkiem, kuri ikdienā dara lietas, kuras man prātā neienāktu. Nē, kalni man patīk, es tajos labprāt pastaigājos, bet lai speciāli raustos augšā kādā virsotnē, tas nav priekš manis. Šomēnes biju ieplānojis pievērsties latviešu autoriem, bet kaut kā grūti man gāja ar to autoru atrašanu. Tādēļ vakar iegājis grāmatu bodē, nospriedu, ka ar kaut ko jau cilvēkam ir jāsāk, un nopirku šo grāmatu.

Lai Bruno man piedod, bet pirms viņa grāmatas iznākšanas par viņu un viņa veikumu neko dzirdējis nebiju. Bet tas jau nesamazina notikuma nozīmīgumu, tikai man parāda, ka vēl ir daudz lietas, par kurām neko nezinu. Kā rakstīts uz vāka, Bruno Šulcs ir inženieris-konstruktors, kas aizraujas ar specializētu divriteņu konstruēšanu. Grāmata veltīta viņa hobijam, kas jau ir daudz specifiskāks. Proti, uzkāpt kalna galā ar velosipēdu uz muguras un tad no virsotnes kādu gabalu pabraukt lejā. Varētu jau šķist, kas tur liels – met ričuku plecos un steberē tik augšā, bet tik vienkārši tas viss tomēr nav un, lai saprastu kādēļ, būtu vērts izlasīt šo grāmatu.

Kas man patika autora stāstījumā? Tas, ka tur viss tika aprakstīts bez izpušķojumiem un nevajadzīgas liekvārdības. Cilvēks ir uzrakstījis visu, ko piedzīvojis, manuprāt, godīgi. Prieks, ka ir aprakstīti visi pieci mēģinājumi nevis tikai tas, kas izdevās. Tas parāda visu ceļu uz autora mērķi, gan priekus, gan vilšanās brīžus. Parāda to, ka pasaulē vēl joprojām ir vietas, kur ne viss ir atkarīgs no cilvēkiem un viņu tehnoloģijām, kurās vēl ir jābūt nedaudz veiksmei.  Interesanti aprakstīts arī autora pieredzes krāšanas process, sākot no labākā ceļa izvēlei, lai tiktu līdz kalnam, kalna iepazīšana un paša braucamā evolūcija. Skaidra lieta, ka braucamais nevar būt smags, jo jānes tak kalnā, tomēr te jāatrod līdzsvars starp vieglumu un lietojamību. Nedaudz fascinēja autora īpašība, šad tad pāris vajadzīgas lietas aizmirst mājās, reiz velosipēda pumpis, citreiz daļa no ekipējuma vai pat GPS iekārta, bet, kā redzams, tas viņam nebūt netraucēja savus mērķus sasniegt.

Nenoliedzami patika autora spēja iet un piepildīt savu mērķi. Cik var noprast, viņš nebūt nav nekāds miljonārs, kas nezina, kur tērēt savu kabatas naudu un reizi gadā uzrīko ekspedīciju. Viņam aiz muguras nestāvēja arī nekādi megasponsori, kas visu aprīkojumu iepakotu konteineros nogādātu kalna pakājē, saslietu bāzes nometnes maršrutā, iedotu rokās ričuku, sak nes kalnā. Autoram ir nācis gan meklēt finansējumu, sisties ar ceļojuma grūtībām un ekipējuma trūkumu. Tādēļ patiess prieks, ka mums Latvijā ir tādi cilvēki, kas ko šādu var izveikt ar paša iniciatīvu un uzņēmību. Te var atrast video, ko autors nofilmējis sava kāpiena laikā.

Grāmatai 10 no 10 ballēm, izlasīju vienā piegājienā, no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Būtu labi, ja autors atrastu iespēju izdot savu grāmatu ārzemēs, jo tur grāmatas kļūst populārās arī rakstot par daudz knapākiem sasniegumiem. Grāmatas autoram vēlu veiksmi turpmākajos viņa ceļojumos un piedzīvojumos. Pats izlasīšu viņa iepriekšējo grāmatu par piedzīvojumiem Elbrusā. Žēl tikai, ka viņa rekords tā arī netika atzīts Ginesa rekordu grāmatā, neskatoties uz iesniegtajiem pierādījumiem. Te nu ir jāpiekrīt autora teiktajam, ka mēs nekad nevarēsim zināt vai cilvēks, kurš apgalvo, ka veicis kāpienu vienatnē, ir sasniedzis virsotni vai nav. Pasaulē jau ir bijuši daudzi skandāli par šo tēmu. Piemēram, pirmais Ziemeļpola sasniedzējs Robert Peary, visticamāk tam pat tuvumā nav bijis, lai gan joprojām tiek atzīts par pirmo.

Eiger Dreams: Ventures Among Men and Mountains by Jon Krakauer

Eiger Dreams by Jon Krakauer

Laiku pa laikam, pārskatot savu grāmatu plauktu, atrodas kāda grāmata, kuru es vēl neesmu izlasījis. Ja godīgi, tad tādu ir vēl ap simt četrdesmit. Lai vai kā izskatījās, ka ir pienākusi kārta vienai grāmatai par alpīnismu. Grāmatu savulaik nopirku, jo vienu ziemu biju izbraucis pastaigā Alpu daļā, kurā atrodas Eigers. Ja godīgi, tad man pat ne jausmas nebija, ka tur tāds Eigers atrodas, pirms tur nobraucu, smuka vieta un viss. Tagad pat papētīju fotoattēlus, kurus tai apkaimē esmu sabildējis, vajadzēs aizbraukt tur vēlreiz, tikai vasarā.

Līdz šim man Krakauers izraisīja asociācijas kā mormoņu speciālists. Zināju, ka viņš nodarbojas ar alpīnismu, bet neko vairāk. Šajā grāmatā autors izlasījis, savus, viņaprāt, labākos rakstus par šo tēmu, kurus šis laika gaitā publicējis dažādos žurnālos. Tā nu mēs varam uzzināt par alpīnisma vēsturi, par to kā grūti pieejami kalni ir kļuvuši par ikdienas tūristu apmeklējuma vietu, par to kā attīstījušies dažādi alpīnisma paveidi un kā iekarotas dažas virsotnes.

Kopumā, man kā cilvēkam, kas ar alpīnismu nenodarbojas, tik vien kā patīk pastaigāties pa kalniem, bet neko vairāk, autora rakstītais šķita tīri saistošs. Tā kā pats autors arī šur tur ir uzkāpis un pazīst daļu no eseju rakstīšanas laika slavenībām personīgi, tad stāsti ir izdevušies visai labi. Par labāko atzītu stāstu, kuru autors velta Devils Thumb iekarošanai. Tā kā iekarošanu viņš ir veicis pats, tas stāstu padarīja ļoti interesantu.

Autors gan neaprobežojas tikai ar Alpiem un ASV virsotņu iekarošanu, netiek izlaisti Himalaji un vienkārši cilvēki, kas mīl ar kailām rokām kāpt akmeņos, tiek piesaukts arī kanjonings pa Meksiku un rāpšanās pa sasalušiem ūdenskritumiem. Pozitīvi, ka neviena sasniegumi netiek pārāk apdzejoti un izpušķoti, tas padara stāstījumu daudz ticamāku un interesantāku.

Grāmatai gan ir viens diezgan liels mīnuss tā ir ļoti plāna, labprāt būtu izlasījis vēl vismaz piecus autora apcerējumus par šo tēmu. Manuprāt, 180 lapaspuses nav pārāk daudz; grāmatai lieku 10 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, tiem, kuri to vēl nav paspējuši izdarīt.

%d bloggers like this: