Navigate / search

По воде и земле на парусах by Роальд Герке

%d0%bf%d0%be-%d0%b2%d0%be%d0%b4%d0%b5-%d0%b8-%d0%b7%d0%b5%d0%bc%d0%bb%d0%b5-%d0%bd%d0%b0-%d0%bf%d0%b0%d1%80%d1%83%d1%81%d0%b0%d1%85

Kā jau tas gadās, tad lielajos projektos vienmēr visgrūtākais ir beigu etaps. Man plauktā ir atlikušas vien ap desmit “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatas, bet uz lasīšanu mani kaut kā nevelk, vienmēr atrodas kaut kas aktuālāks un labāks. Šī grāmatu sērija mani lielākoties ir pievīlusi.

Grāmatas autoru jau no bērna kājas ir vilcis uz ūdeņiem. Izmācījies par ķirurgu un no dežūras brīvajā laikā skatās uz jūru. Pirmie navigācijas braucieni viņam diez ko neizdodas. No pazīstama večuka izlūgta laiva ar piekarināmo motoru tiek nogremdēta Daugavā. Taču puisis nemet plinti krūmos un turpina savu hobiju. Sākumā viņš pārbūvē vienkāršu laivu buriniekā un kursē no Lielupes uz Daugavu. Tad nopērk īstu jahtu “Dēkla”, ar to aizceļo līdz Baltajai jūrai un tad līdz pašai Melnajai jūrai pa Volgu, un tad pa Donu. Taču ar to viss vēl nebeidzas, viņš nolēma, ka pa sauszemi var braukt tikpat labi kā pa upi un uzbūvēja jahtu uz riteņiem “Inro”. Tai nācās pārdzīvot pāris iterācijas, bet finālā autors pāri gadus atvaļinājumu pavadīja braukājot gar Arāla jūras stepēm.

Grāmatas stilu es sauktu par nelīdzenu, autors laiku pa laikam mīl ieslīgt sīkās detaļās un tad pēkšņi par pārsimts kilometru garu ceļa posmu pateikt  – daudz odu. Uzrakstītais nav ceļojumu dienasgrāmata, tas vairāk izceļ kādus atsevišķus notikumus. Ja pēkšņi sadomā lasīt šo grāmatu, lai saprastu, kā no nulles kļūt par izcilu burātāju, nav vērts. Autors gan pats atzīst, ka, piemēram, no savu agregātu būvniecības viņam ir maz sajēgas. Priekš tā viņam ir Jāņonkulis, kuram var izdīkt jaunu jahtas korpusu, kuram piekrūvēt Voshoda riteņus un braukt pa pludmali.

Taču vietām gadās arī interesantas nodaļas. Autora īstais talants ir spēja aprakstīt komandas iekšējās nesaskaņas. Būsim godīgi, īstos ceļojumu aprakstos nevienu neinteresē, kā tu nokļuvi no punkta A līdz B un ko paceļam redzēji. Visvairāk lasītājus interesē kašķi un strīdi. Tādēļ vietās, kur autors burā viens pats, aiz garlaicības var nomirt. Taču beigās, kur viņi ar trīs riteņjahtām plosās pa Arāla jūras piekrastes stepēm, lasīšana ir ļoti interesanta. Autors ir Rīgā sarunājis vēl četrus entuziastus, kas ir gatavi braucēji un viņu attiecības samaitājas jau pirmajās ceļojuma dienās. Vienam smiltis pa sausu, citam ģitārai vieta nesanāk. Kašķējas pat vietējo iezemiešu acu priekšā, un tas neko labu nesola. Daudz “reidž kvitu” un vīru atvainošanās. Beigu beigās tik un tā nekas nesanāk. Vīru ceļu pašķiras un vainu noveļ viens uz otru. Protams, autora komanda bija tā labā. Liela nozīme tajā visā ir arī motociklu riteņu asīm, kuras liecas kā drātis.

Lai ar grāmatas anotācijās tiek runāts ar ekstremālām situācijām, tādas īpaši bīstamas tur nekad neparādās. Tuksnesī viņi ceļo gar gāzesvadu no vienas sūkņu stacijas uz otru. Stepē daudz braukā smagie auto, un vietējie ir draudzīgi. Jāuzsaka autors arī par austrumu republikas nomaļu dzīves patieso aprakstu. Ciematiem, kur reizēm nav atrodama pat maize, kur visi aiz garlaicības sprāgst nost. Tur daļa ir analfabētu un nemaz nerunā krievu valodā un nekautrējas nospert gan kedas, gan jahtas riteni.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja patīk piedzīvojumu grāmatas par septiņdesmitajiem, tad droši var lasīt, uzzināsiet daudz ko par padomju tūrismu un sporta bāzēm. Mūsdienās, tam visam ir neliels vēstures piesitiens, kas pats par sevi nemaz nav slikti.

Marko Polo brīnumainie ceļojumi by Vilijs Meinks

Marko polo

Grāmatu taupīju saldajam ēdienam. No bērnu dienām bija palikušas ļoti labas atmiņas. Neko daudz neatcerējos, tikai pārgājienu pa tuksnesi un lielā Hana mūžīgās medības. Nolēmu, ka “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas procesā ir pienācis laiks šim darbam.

Venēcijas tirgotāju dēls Marko Polo dodas līdzi savam tēvam un onkulim tālā ceļā uz teiksmaino Hana zemi. Lai līdz tai nokļūtu ir jāpārvar daudz briesmu un dabas šķēršļu. Kalni, tuksneši, laupītāji un mantkārīgi vietvalži. Taču nekas nespēs atturēt tirgotājus no peļņas, un viņi dodas ceļā, lai vairotu savu bagātību un nogādātu Hanam ziņu no Pāvesta. Mūki, kas devās viņiem līdzi, nobijās un ceļotājus pameta, taču Marko un viņa radinieki ceļu turpināja un nepadevās briesmu priekšā. Viņi ne tikai nodeva Hanam vēsti, bet arī palika kalpot Hana galmā daudzus gadus.

Atmiņās man nez kādēļ šķita, ka šī grāmata ir Marko Polo ceļojumu izklāsts tādā kā Artura Lielā stilā. Taču patiesībā autors bija “pacenties” daudz pamatīgāk. No Marko Polo te ir palicis tikai viņa vārds un ceļojums. Autors uz tā bāzes ir uzbūvējis visnotaļ garlaicīgu romānu. Sakot “garlaicīgs romāns” es nudien nepārspīlēju, ir grūti sakoncentrēties, lai izlasītu vairāk kā piecdesmit lapaspuses no vietas. Bija grūti piespiesties, no sākuma es vēl cerēju, ka vienkārši esmu nelaikā paņēmis ne to grāmatu, bet, sīkāk pārdomājis, nospriedu, ka garlaicīgums grāmatā ir iebūvēts.

Ir viena liela problēm – pašus oriģinālos Marko Polo ceļojumus es nekad neesmu lasījis. Ir nācies lasīt citātus, atsauces citos darbos, bet tā no vāka līdz vākam nekad. Ja tie brīži, kad notiek piedzīvojumi, ir vēl tīri nekas, tad varoņu iekšējās pasaules apraksti stipri iepaliek no mūsdienu standartvaroņa. Tie ir izveidoti kā ideju nesēji un idejas ir visnotaļ VDR autoram atbilstošas šķiru cīņa. Marko radinieki ir tirgoņi, un tur nekas nevar līdzēt, tie citu cilvēku ikdienā iekšā nejaucas un meklē tikai peļņas iespējas. Marko ir savādāks – viņa dzīvē ir epizode, kad viņš no verdzības izpērk kādu meiteni. Viņu no ceļa noved draugs Mateo, kuģa kapteinis. Tas tāds lāga dvēsele un apspiesto aizstāvis. No tā laika arī Marko nedaudz sāk satraukties par apspiestajiem. Nonācis Hana valstī (Ķīna) viņš ar skumjām vēro ķīniešus zem tatāru jūga un dara visu iespējamo, lai to atvieglotu pie reizes pelnot naudu.

Daļa grāmatas tiek veltīta vietējai ķīniešu pagrīdei, kura apgādā laukus ar šķēpu uzgaļiem, kritizē esošo iekārtu un dumpojas pret vienu no Hana uzticības personām Ahmedu. Nezinu kādēļ, bet stāstam cauri vijas ideja Hans ir labs, bet viņa pārvaldnieki – maitas. Šī sadaļa noteikti ir laikmeta nodeva, jo izskatās ar varu uzbāzta kopējai stāsta līnijai, lai parādītu, ka pat feodālismā ļaudis sapņoja par komunismu. Tā nu kalējam Vanam nācās svīst un kalt šķēpa uzgaļus, aklā stabulnieka pavadībā. Autoram patīk laiku pa laikam iemest arī pa kādai leģendai, domāju, ja pārbaudītu to autentiskumu un izcelsmi, sanāktu īsts vēstures kokteilis, bet ko lai zina, iespējams, man tikai tā šķiet.

Vēl episkāk ir tas, ka grāmatas iekšvākos atrodamā karte īsti neiet kopā ar grāmatas tekstu. Vietas kartē un tekstā bieži vien nes savādākus nosaukumus. Nav jau tā, ka Marko pērtos par simts ciemiem, lielākoties tās ir bezvārda vietas, bet galvenos pieturas punktus jau varēja salāgot, kaut vai pedantiskuma pēc vien.

Nolikt jau nav nekāda māksla, bet ko es varu pateikt labu par šo darbu? Labākās vietas ir pārgājiens tuksnesī, un kuģojums uz Ceilonu. Tas pat ir diezgan pabiezs, lai plānums būtu uzskatāms par bonusu. Romantiskā līnija ar Ašimu, lai ar’ meksikāņu seriāla cienīga vispārīgos vilcienos aprakstīta diezgan pašvaki.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm. Vai viņu es ieteiktu kādam lasīt? Visticamāk, ka nē. Ar tik izsmalcinātiem ieteikumiem var tikai pazaudēt draugus.

Bargie taifūni by Alberts Laurinčuks

Bargie taifūni

Šoreiz izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nākamo lasāmo, daudz jau vairs nav palicis, nolēmu izlasīt kaut ko no padomju literātu ceļojumu aprakstiem. Ēvalds Strods un Žanis Grīva mani vispār no šī žanra pamatīgi atgrūda, bet daudz jau vairs nav palicis, sakodu zobus un sāku vien lasīt.

Izrādās, ka Alberts Laurinčuks vismaz grāmatas izdošanas laikā ir bijis pazīstams lietuviešu rakstnieks. Cik var noprast no grāmatas, viņš regulāri braucis uz dažādām literātu sanāksmēm, bijis ārzemju korespondents un, domājams, režīmam pietiekoši lojāla persona. Grāmata sevī ietver rakstnieka iespaidus par Āzijas valstīm, kas radušies tās apmeklējot pērnā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Autors apraksta Filipīnu, Mongolijas, Vjetnamas, Laosas, Kampučijas, Indijas un citu Āzijas valstu dabu, dzīvi, paražas, sabiedriskās iekārtas īpatnības. Daudz vietas veltīts šo valstu vēsturei un kultūrai.

Šādu grāmatu normālos apstākļos es nudien nekad nelasītu, tādēļ nācās vien sevi piespiest. Un kas var būt labāks piespiešanas veids, kā gulēt slimnīcā palātā ar vienu vienīgu grāmatu. Labi, bija vēl telefonā viss amazones klāsts pieejams, bet tomēr. Šīs stratēģija nostrādāja, un dienas laikā gribot negribot trīs ceturdaļas no grāmatas biju pievārējis. Neteikšu, ka lasīšana man sagādātu īpašu prieku, vienkārši man nepatīk padomju rakstnieku ceļojumu apraksta stils.

Pirmkārt – komunisma kā iekārtas pārākuma izcelšana pār kapitālismu. Reizēm tas tiek piesaukts vietā, bet visbiežāk nevietā. Nevietā pierāda to, ka autors īsti nezina nedz to, kā viņa paša valsts strādā un kā strādā kapitālistiskās valstis. Bet to viņam varētu piedot, jo viņam nav pieredzes dzīvot kapitālismā, un smadzenes ir ideoloģijas izskalotas. Tās pašas ideoloģijas dēļ ķīniešiem nākas nopietni ciest, jo autors tos sunī vienā laidā, kā kas – tā ķīnieši vainīgi. It kā komunisti, bet reizē izrāda kapitālistu cienīgu vēlmi uz ekspansiju, un Kultūras revolūcija vispār ir murgs.

Otrkārt – rakstniekam nez kādēļ ir vēlme aizrauties ar pseidozinātni un izplatīt to saviem lasītājiem. Āzijā viņš apmeklē daudzus zāļu večus, stāsta par mūmija apbrīnojamām īpašībām, slavē labi norūguša ķēves piena dziedinošās īpašības. Šajā jomā viņš ir no tiem, kurš tur prātu tik atvērtu, ka pilnīgi smadzenes gāžas laukā. Bet šī kaite piemīt lielai tā laika ceļotāju literātu brālībai, viņi vienmēr centīsies pieminēt to, kā kādā eksotiskā valstī kāds ir izārstējis pakaļas vāti.

Treškārt – spriedumi par vēsturi un kultūru tiek pasniegti caur diezgan lielu komunisma prizmu un beigu beigās reducējas uz sarežģītajām ārpolitiskajām attiecībām. Viss, ko nesuši kolonisti, ir slikts un viss, ko devis PSRS, ir labi. Līdz tautu pašnoteikšanās sākumam visi bija mežoņi, tādas valstis kā Mongolija no feodālisma pārgāja komunismā un, skat, dzīvo cepuri kuldami, savukārt Kampučija padevās imperiālistu un ķīniešu uzkūdītiem sarkanajiem khmeriem, un viss aizgāja pa pieskari. Arī arābi tā vietā, lai izvēlētos idillisko komunismu, ir padevušies imperiālistiem, un elite nokāš visas zemes dzīles bagātības.

Jā, pa vidam ir arī ceļojumu apraksti, taču tas viss izskatās pēc PSRS ārpolitiskā kuras reklāmas nevis pēc neatkarīga ceļotāja trāpīgajiem vērojumiem. Piemēram, par Irānu un Afganistānu stāstot viņš nemaz nekautrējas sagrozīt vēstures faktus. Tad kāda var būt ticība šādam ceļotājam? Protama lieta nekas netiek stāstīts no praktiskā viedokļa, kā tas īstā ceļojumu grāmatā pienāktos. Jo 99.99% no PSRS iedzīvotājiem bija tikpat liela iespēja nokļūt uz Marsu, kā aizsperties uz Filipīnām. Tātad atpletiet mutes un klausāties, ko stāsta cilvēks, kurš ir bijis pat ASV.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet vai vajag? Grāmata atstāj labi norūguša ķēves piena pēcgaršu ar nelielu mūmijas smaržas piesitienu.

Akmens krūze by Ēvalds Strods

Akmens krūze

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz lasāmo grāmatu izvēlējos pēc biezuma, paņēmu kaut ko ļoti plānu un nelasītu par ceļojumiem. Kas gan mūsu tumšajos rudens vakaros varētu būtu labāks lasāmais par saulainās Vjetnamas un Laosas aprakstiem. Tas par vakariem bija joks, es grāmatu lasot ar siltām tējas krūzēm nekrāmējos un pledos netinos, mājās apkure labi strādā un neesmu arī no salīgajiem. Tāpat tumsa un aukstums manī neraisa nedz depresiju, nedz nostalģiju pēc saules. Bet nu par grāmatu.

Latviešu padomju rakstnieka Ēvalda Stroda ceļojumu grāmata stāsta par Vjetnamu, Laosu un Kampučiju, atklāj Indoķīnas tautu vēsturi, kultūru, sadzīvi, akcentē šo valstu revolucionāros pār­veidojumus. Grāmata ilustrēta ar krāsainajiem diapozitīviem.

Padomju laikā bija populāri (vismaz man rodas tāds iespaids lasot šo sēriju) literātam kaut kāda kongresa ietvaros apceļot draudzīgās sociālistiskās valstis un tad pēc desmit gadiem par savu ceļojumu uzrakstīt grāmatu. Katrs, kas kaut reiz ir mēģinājis rakstīt ceļojumu aprakstu, zinās, ka pusgads ir maksimums, līdz kuram vari atlikt apraksta veidošanu. Pēc tam tu ne vairs lāga atminies, ne arī gribi ko rakstīt. Šim autoram ceļojums ir bijis 1979. gadā, bet grāmata viņam iznākusi 1987. gadā. Iespējams, ka autors visu bija uzrakstījis jau sen un, kas zina, pat braukājis riņķī stāstot par brālīgajām sociālisma valstīm lasot lekcijas, neņemos spriest.

Grāmata ir domāta kā sociālisma propaganda, un tas netiek slēpts. Grūti jau noslēpt, ja nodaļas sākumā ieliek kādu citātu no Centrālās Komitejas plēnuma lēmuma. Ceļojums par Vjetnamu ir absolūti garlaicīgs. Pirmā puse ir piebārstīta ar Ho Ši Mina atziņām, par to kā jābūvē sociālisms Vjetnamā, par to kā cīnīties pret kolonizatoriem un imperiālistiem. Pārējā daļa ir par Vjetnamas karu ar ASV, Vjetnamas karu pret Ķīnu un Vjetnamas karu pret Kambodžu (tad vēl Kampučiju). Vjetnamas vēsture autoram ir apbrīnojami melnbalta, un viņa viedoklis sakrīt ar uzvarētāju viedokli. Nekādas analīzes un salīdzinājumus te neatrast, te ir HES apraksti, PSRS palīdzības novērtējums, ceļojumi pa vietējiem kooperatīviem un jūsmošana par vjetnamietēm.

Laosas daļa ir analoga Vjetnamas, uz turieni autoram ir izdevies aizbraukt veselas divas reizes, taču viņa redzētā pieraksts ir tāda pati vāji slēpta propaganda. Par to, cik sociālisms ir labs. Tas nekas, ka tam paralēli piekopj budismu, izaugs jauna paaudze, un viss mainīsies. Te gan pavīd tas, ka Laosas tautai pat pēc sociālisma nav nekādas nojausmas par savu vēsturi. Nu jā, džungļos ir tempļi, kam un kāpēc, kuru tas interesē? Rodas priekšstats, ka autors ceļojumā apmeklē tikai citu socvalstu būvētās celtnes, parunā ar dažiem kara upuriem, tam seko gari citāti no oficiālās vēstures par Laosas brīvības cīņām. Tam visam klāt tiek piemaisītas vietējās leģendas, šķiet, ka vidējais laosietis dikti mīl visu paskaidrot, runājot caur pasakām par drakoniem un ķēniņiem. Tā kā es daļu no šīm pasakām jau zināju, man šķiet, ka autors tās ir vienkārši iepinis stāstā, lai būtu vismaz kaut kas bez sociālisma sasniegumiem.

Liela daļa tiek veltīta arī imperiālisma seku likvidēšanas aprakstu, opija lietotāji vēl nav iznīcināti, prostitūtas joprojām meklē klientus, bērni ubago, jaukie laosieši joprojām nav sapratuši, ka no Taizemes televīzijas nāk tikai propaganda un meli, pašiem viņiem vēl nav spēcīgas televīzijas. Tā kā viss nav tik labi saules pielietajā ielejā. Vēl autoram ir vājība – pseidozinātnes. Tās viņš netieši slavina visos iespējamos veidos, ir smieklīgi lasīt, kā autors skeptiski kritizē astroloģiju, bet tai pašā laikā čurā karstu no akupunktūras un homeopātijas.

Un kā ar ilustrācijām? Nu diapozitīvi ir diezgan pavājas kvalitātes, jo literāts nenozīmē labs fotogrāfs un cilvēkam, kas radis pie mūsdienu HD kvalitātes, tās liksies graudainas un miglainas. Un kas ir tās akmens krūzes? Vjetnamā izrādās ir milzīgas akmens vāzes, kuras vietējie izgatavojuši nezināmos nolūkos mūsu ēras sākumā. Idejas ir visdažādākās – no musonu lietus uzkrāšanas līdz rīsu šņabja brūvēšanas ietaisei.

Kopumā 2 no 10 ballēm, normālam cilvēkam nav jēgas lasīt, ja vien nevelk nostalģija pēc PSRS pēdējo gadu ideoloģijas propagandas. Tomēr ja saņemies un esi gatavs lasītājs, tad ieteiktu papriekš ieraut uz oktobrēna zvaigznītes nostādinātu graķīti!

Around the World in 50 Years: My Adventure to Every Country on Earth by Albert Podell

Around the World in 50 Years

Šīs grāmatas autors ir izdarījis to, ko noteikti vēlas lielākā daļa no mums – apceļot visas pasaules valstis. Nav ko noliegt, arī es laiku pa laikam aizdomājos par to, cik tad būtu jauki pabūt katrā pasaules nostūrī, apmeklēt katru valsti. Pie reizes redzētu to, kā cilvēki dzīvo citur, un gūtu jaunus iespaidus. Tādēļ ieraugot šo grāmatu, nopirku to vāka un anotācijas dēļ vien.

Šī grāmata ir par vienkāršu cilvēku, kas savā dzīvē ir paveicis divas lielas lietas. Uzstādījis rekordu ar garāko ar auto veikto ceļojumu apkārt pasaulei. Pa ceļam iekuļoties mīnu laukā, izbēgot no linča tiesas Pakistānā un zaudējot trīs no pieciem ceļotājiem. Otra lieta ir katras pasaules valsts apmeklēšana. Neskatoties uz karadarbību, revolūcijām, epidēmijām, cunami, zemestrīcēm, un smilšu vētrām. Viņš ēdis visu – no vecas kamieļa gaļas līdz dzīva pērtiķa smadzenēm. Ar saviem spilgtākajiem piedzīvojumiem viņš dalās šajā grāmatā.

Pirmās stāstījuma nodaļas atspoguļo vareno autoceļojumu, tur ātri tiekam izvesti cauri Ēģiptei, Indijai un Pakistānai. Ēģiptes iedzīvotāju attieksme pret tūristiem, šķiet, tā arī ir palikusi nemainīga. Pakistānas un Indijas robežu viņi šķērsoja nopietna konflikta sākumā, tādējādi iekuļoties nopietnās nepatikšanās. Pēc šī ceļojuma viņam sava mūža gaitā īpaši nepiedomājot bija izdevies apceļot ievērojamu valstu skaitu darba un atpūtas ietvaros. Un tikai uz vecumdienām viņam ienāca prātā īstenot visu valstu apmeklēšanu. Grāmatas otrā daļā ietilpst pēdējo valstu apmeklējuma piedzīvojumi. Tā kā uz beigām ir atlikušas tikai problemātiskās valstis, tad arī piedzīvojumi ir visinteresantākie.

Lasītājam, kas visur saskata sieviešu apspiešanu, šī grāmata noteikti nepatiks. Autors savas mīļotās maina kā zeķes, un sevi pasniedz kā liels meitu ģēģeri. Autoram ceļojumā papildus grūtības pakāpi sagādā arī tas, ka viņš ir ebreju izcelsmes amerikānis. Pasaulē joprojām ir atrodamas pietiekoši daudz valstu, kurās šāda izcelsme ir nopietns šķērslis vīzas iegūšanai. Taču katrai problēmai var atrast savu risinājumu.

Rakstīšanas stils ir nedaudz saraustīts, autors līdz grāmatas vidusdaļai eksperimentē ar stāstījuma veidu. Tiek izmēģinātas dažādas formas no notikuma atstāsta līdz mazām esejām. Beigu beigās autors nostabilizējas uz būtiskāko piedzīvojumu aprakstīšanu, un tas arī ir vislabākais veids, kā rakstīt par vudu priesteri, kas piestrādā par tūrisma gidu.

Pēc grāmatas izlasīšanas es sev sapratu pāris lietas. Es noteikti vairs negribu apmeklēt visas pasaules valstis. Šis mērķis man ir nomiris. Es sapratu, ka tādas valsts apmeklēšana, kurā notiek pilsoņu karš vai aktīva karadarbība ķeksīša īsti neattaisnojas. Tāpat autors sagrāva manus priekšstatus par klusā okeāna salām. Man tagad ir sarakstiņš ar salām, kuru apmeklējumu es esmu izsvītrojis no potenciālajiem galamērķiem. Tajā ietilpst arī mana bērnu dienu sapņu zeme Nauru. Uz to aizkulties ir tikai nejēdzīgi dārgi, bet vistrakākais ir fakts, ka no viņas tu prom tiec tikai pēc nedēļas, un arī tas nav garantēts. Tāpat es plānoju izvairīties no Āfrikas valstīm. Esmu cinisks reālists, es negatavojos maksāt naudu, lai brauktu skatīties kā vietējie iedzīvotāji mirst badu, slīgst bezcerībā un ubago naudu iztikai. Vietas, kur baltais cilvēks tiek uzskatīts par staigājošu bankomātu, mani tracina. Visām pārējām valstīm gan vēl ir cerība, ka es tur iegriezīšos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, būtu bijis labi, ja autors būtu vairāk aprakstījis tās valstis, kuras viņš apmeklēja starp autoceļojumu un brīža, kad viņam ienāca galvā doma apmeklēt visas pasaules valstis. Par Latviju te nav praktiski nekā. Ja patīk ceļot un lasīt citu ceļojumu aprakstus, var droši lasīt. Nav Braisons, bet tuvu tam.

Karstā ziema by Kaspars Misiņš

Karstā ziema

Ceļojumu grāmatas ir viens no maniem mīļākajiem literatūras žanriem. Tās man kopš bērnu dienām ir palīdzējušas iepazīties ar vietām, kurās, iespējams, nekad nenokļūšu un cilvēkiem, kurus nekad nesatikšu. To lasīšana nenoliedzami ir palīdzējusi man sagatavoties pašam saviem ceļojumiem, uzzināt vairāk par citu tautu kultūru un vēsturi. Tādēļ uzzinājis, ka Kaspars nolēmis sarakstīt grāmatu par savu pārbraucienu pa Indiju, uzreiz pieteicos par lasītāju.

Īsumā grāmatas vēstījums ir par to, kā trīs latvieši Kaspars, Una un Viesturs ceļo pa Indiju no Deli līdz Indijas dienvidu galam. Tas, īpaši nesteidzoties, viņiem aizņēmis vairākus mēnešus, un šajos mēnešos notikušais atspoguļots tādā kā ceļojumu dienasgrāmatas veidā.

Kaspara piedzīvojumiem varēja un var līdzi sekot viņa blogā kasparsmisins.lv un, ja būsi bijis cītīgs tā lasītājs, tad, iespējams, neko jaunu par Indijas ceļojumu nemaz neuzzināsi. Pirmais, kas mani kā ceļotāju, kas pieradis pie salīdzinoša komforta līmeņa, nošokēja pati ideja braukt tāpat vieniem pa Indiju. Es nemūžam ne uz ko tādu neparakstītos, ja arī ko tādu darītu, mani noteikti pavadītu vesela atbalsta grupa ar furgonu velosipēdu darbnīcu. Bet tas ir tikai dēļ mana konservatīvisma. Tomēr man vienmēr ir fascinējis lasīt šādus ceļojuma aprakstus, un analizēt, ko es būtu darījis citādi.

Pirmkārt, sākot lasīt grāmatu ir skaidri sev jānodefinē, ka šīs ir tādas pavisam vienkāršas ceļojuma piezīmes. Tās nepretendē uz Marka Tvena “Idioti Ārzemēs” līmeni.  Otrkārt, grāmatas autoram šis ir pirmais liela apjoma darbs, tādēļ nākas secināt, ka tā ir nedaudz izvērstāka blogu ierakstu kompilācija tikai bez bildēm. Treškārt, autors, šķiet, ir lasījis salīdzinoši nedaudz ceļojumu aprakstu grāmatas, tādēļ viņa stāstījuma struktūra nedaudz nobīdās uz Maslova piramīdas zemākajiem pakāpieniem, paēst, pārnakšņot un atrast tīkla pārklājumu. Ceturtkārt, šī grāmata ir izdota nevis pēc gadu ilga darba, bet tūlīt pēc ceļojuma, kamēr iespaidi vēl ir svaigi. Piektkārt, pie grāmatas nav strādājuši nedz redaktors, nedz korektors. Ja visu šo ņem vērā, tad nekādas problēmas ar lasīšanu nevajadzētu būt.

Man grāmatas galvenais varonis nenoliedzami bija Kaspara ričuks. MAITEKĻI: Budžeta variants, kas tomēr par spīti manai sākotnējai skepsei, izturēja visu ceļojumu un aizbrauca nākamajā. No sākuma vīpsnāju, lasot sagatavošanos par ceļojumu. Domāju, nu zinies, uz parasta ričuka “kapās” simts kilometrus dienā un vēl vedīs bagāžu. Kad izlūza pirmais spieķis mans ļaunais „es” triumfēja. Domāju viss: “kaput!”, bet nekā ričuks saņēmās un turpināja ceļu. Vispār no ričuka līnijas man palika tikai viens neatklāts noslēpums ceļojuma beigu fāzē par asi un aprauto vītni. Beigās es jau biju gandrīz pārliecināts, ka nopietnam veloceļojumam, varbūt arī nemaz nevajag pirkt megasuperturbo ričuku ar titāna rāmi ar papildus izturību. Visādi citādi sarakstīta aizraujošā stilā, kur galvenais uzsvars likts uz braukšanu un pārbraucienu. Lasītājam visu laiku gribas uzzināt, kas notiks tālāk un tādēļ lasīšanas process iet uz priekšu milzīgā ātrumā.

No trešās piebildes izrietošā lieta ir, ka Kaspars ir izlaidis savā aprakstā veselu Indijas ceļojuma standartdimensiju. Cerot, ka autors atsauksmi lasīs, izvērsīšos plašāk. Indijas ceļojumos standarta tēma obligāti ir tualetes, tā ir žanra klasika. (Ja tās nav, lasītājs sāk pētīt vākus un domā, ka sajaucis valstis.) Indieši šo lietu dara nepiespiesti un vēlams uz sliedēm, baltie ļaudis kā pagadās, jo publiskās tualetes tur ir svešs jēdziens (gandrīz kā Rīgā). Viņiem piemetas dažādas vēderkaites un parazīti. Tad nu ceļotāji nonāk neērtās situācijās, lauž savus morāles un ētikas principus, un pēc pietiekoši ilga laika sprīža viņi kļūst par indiešiem.

Piebilstot pie ceturtā punkta, man tomēr pietrūka darbā pašas Indijas.  Dienasgrāmata ir sanākusi nedaudz tāda kā rallija leģenda. Mēs uzzinām, kur un kā ceļotāji brauc, kāds ir ceļa stāvoklis, bet par pašām pilsētām un tās apskates objektiem un kaut nedaudz no vēstures praktiski nekā. Piemēram Goa – bijusī portugāļu kolonija, kurā joprojām ir liela portugāļu kultūras ietekme, bet nekas no tā grāmatā nav atrodams. Grāmatā daudz tiek piesaukta Indijas daudzveidība, bet kaut kāda komperatīvā analīze, kaut neliela noderētu. Varbūt pie vainas tas, ka par šo valsti esmu lasījis ļoti daudz un vispārējos vilcienos zinu tās vēsturi. Un tad man šķiet, kā tā var pieminēt, piemēram, pārlīšanu aiz dzelzceļa barjeras un aizmirst piesaukt faktu, ka Indijā šo dzelzceļa pārmiju kontrolē iesaistīti simtiem tūkstoši cilvēki. Un arī tas, ka infu par apkārtnē sastopamajiem objektiem ceļotāji apskatās tikai pirms iebraukšanas pilsētā.

Savukārt, ja esi atspēries veikt pats šādu ceļojumu, šī grāmata noderēs kā labs papildinformācijas avots, kas dos tīri praktisku ieskatu ceļojuma plānošanā. Izrādās, ka Mobilā telefona pieslēgumu Indijā ir dabūt grūtāk nekā pilsonību, un ka lauku rajonos cilvēki ne vienmēr sapratīs angļu valodu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autoram vēl ir, kur augt, jāpieslīpē stils, jāpalasa ceļojumu grāmatas, vietām jāiepin pa kādam faktam, sarunai ar cilvēkiem, detalizētāk jāapraksta uz ielas novērotais. Un, ja autors uzrakstīs arī par Malaizijas piedzīvojumiem, tad noteikti būšu lasītājs.

ZIEDU LIETŪ. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē by Kevins Greindžs

ZIEDU LIETŪ. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē

Šo grāmatu ieraudzīju grāmatu veikala skatlogā. Domāju: Butāna, karogs ar pūķi, galvaspilsēta Timpu un kādi pusmiljons iedzīvotāju. Neko vairāk par šo valsti nezināju. Tas mani samotivēja uzzināt par šo valstiņu kaut ko vairāk. Jā, varētu jau izlasīt Vikipēdijas ierakstu un uzzināt lielākās pilsētas, nedaudz vēstures. Bet nospriedu, ka labāk būs Butānu iepazīt caur kāda ceļinieka acīm.

Grāmatas autoram, cik var noprast, ir piegriezusies dzīve ASV un, lai izrautos no rutīnas, viņš izvēlas iziet Sniega cilvēka taku Butānā. Prieks nav nekāds lētais, jo Butānā esot tūristu nodoklis. Ja gribi uzturēties tur kā tūrists, tad par katru pavadīto dienu jāmaksā divsimts ASV dolāri. Papildus tu nekur nevari ceļot bez pavadoņa. Acīmredzot tā valdība cenšas paglabāt savu dabu neskartu un nedaudz arī iedzīvoties uz tūrisma rēķinu. Sniega cilvēka taka skaitoties viens no grūtākajiem pārgājieniem pasaulē, lielākā tās daļa atrodas pāris kilometru augstumā, un ir vēlams neslimot ar augstuma slimību.

Neteikšu, ka autoram ceļošana būtu sagādājusi kādas grūtības, ja vien neskaita gulēšanu teltī. Visu iedzīvi viņiem ved pavadoņi uz jaku un zirgu mugurām, pārtika iekļauta cenā. Tāds kā staigājošs hotelis. Pats vari stiept līdzi mugursomu ar dienā nepieciešamākajām lietām un baudīt apkārtni. Galvenais ir nenoklīst no īstās takas un laikā ierasties nometnes vietā. Tā nu lasītājs var klundurēt līdzi autoram, lasīt viņa dabas skatu aprakstus, sarunas ar satiktajiem cilvēkiem un pārdomas par lamām budistiem un ziedu lietu. Liela daļa grāmatas aizpilda sarunas ar ceļabiedriem un to piedzīvoto.

Kopējais iespaids: nomazgāties uz šīs takas ir visai nereāli, gulēšana lielākoties uz akmeņiem, kas regulāri spiež mugurā un sānos. Vakarā nometnē esi atvilcies pārguris, visu laiku jābaidās nesalauzt kāju, jo tad uz jaka muguras tevi transportēs uz tuvāko apdzīvoto vietu. Lielākais bieds te ir jaka mugura, nevis lauztā kāja. Bet visādi citādi kalni smuki, ja nav miglas un lietus.

Visvairāk mani fascinēja autora pārliecība, ka Šambala noteikti atrodas Thanaza ielejā. Iespējams, ka tur vēl karājoties tā virve, kas reiz savienoja Zemi ar debesīm. Nē, es jau saprotu, ka dodoties divdesmit piecu dienu pārgājienā kaut kādu mērķi vajag, Citādi jau pusceļā būs apnicies. Arī visa tā Ziedu lietus iepīšana padarīja stāstu nedaudz vairāk kā dīvainu. Tā vien šķita, ka autoram bija vēlme uzrakstīt nevis vienkāršu ceļojuma aprakstu, bet pārgājienu ar kādas dziļākas jēga meklējumiem.

Lai vai kā, lasāmais ir diezgan interesants un grūti malā noliekams. Pat sāku domāt vai man ar nenoziedot 8370 USD, lai aizkultos uz Butānu pastaigāties. Bet nu loģiski domājot, kur tu ņemsi mēnesi brīva laika un garākais pārgājiens manā mūžā ar nav bijis vairāk kā piecas stundas. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, interesanti par valsti par kuras esamību mēs zinām visai maz.

Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī by Lato Lapsa

Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī by Lato Lapsa

Domāju, ja jau pēdējā laikā lasu grāmatas latviski, tad kādēļ gan neizlasīt arī šo. Vispār Indija un Pakistāna ir tās valstis, kuras manā apceļošanas sarakstā ir blakus Zimbabvei un Angolai. Nav man nekāda iekāriena tur doties, jo neciešu netīrību un neorganizētību. Bet tas taču man neliedz paplašināt savas zināšanas par šim valstīm.

Lato Lapsa, manuprāt, ir diezgan labs ceļojumā pieredzēto lietu aprakstītājs. Vismaz tās par Sibīriju un Āfriku bija ļoti labas. Viņš gan nevairās iekulties pašos tumšākajos pasaules nostūros, kur normāls cilvēks kāju nespertu. Indijā un Pakistānā gan vairāk tiek ceļots par tūristiem visai viegli pieejamām vietām, un, domājams, ka nekāds lielais risks jau tur arī nebija.

Grāmatas galvenā vērtība ir autora novērojumi un sarunas ar šo valstu iedzīvotājiem. Tas ļauj atklāt caurmēra indieša raksturu – pragmatisks gan reliģijā, gan dzīvē. Ja kāds dievs pieviļ cerības, tiek pielūgts cits, galu galā izvēle te ir milzīga. Dzīvē savukārt katrai rūpjai ir vērtība, un ja to var iegūt apkāšot kādu tūristu, tas nebūt nav nosodāmi. Zina savu vietu sabiedrībā, pie kuras kastas pieder un izrāda cieņu pret augstākajām, nicinājumu pret zemākajām. Indijā, tāpat kā vairumā valstu, likums nebūt nenozīmē, ka to kāds ievēro vai pilda.

Pozitīvi, ka autoram nepiemīt tendence ieciklēties uz kādu lietu un tad visu laiku to pieminēt. Autors raksta, kā ir par diezgan problemātisko kremācijas procesu – trūkst malkas. Gan par piecūkoto Gangu, kas neliedz viņai tai pat laikā skaitīties svētai. Par ceļojošajiem guru, kuru uzmundrinājumi var likt nogalēt kādu cilvēku. Par mūsdienu dievu avatāriem, kas ir miljardieri. Par televīzijas ietekmi un Indijā populāriem realitātes šoviem. Un, protams, par indiešu precībām un mīlestību.

Pakistānas ceļojuma daļa bija īsāka salīdzinot ar Indiju. Te viss ir striktāk, jo pie varas ir musulmaņi. Ko es līdz šim nezināju, bija pakistāņu apsēstība ar pūķu laišanu un pūķu kariem. Nemaz nevarēju iedomāties, kas šī lieta spēj paņemt tik daudz dzīvības gan ar pūķa auklām pārgrieztām rīklēm, gan nokrišanām no jumtiem.

Intereses pēc izlasīju „Zemes un tautas” 1931. gada izdevumā par Indiju, jāsecina, ka pa lielam nekas nav mainījies.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm tikai tādēļ, ka bija diezgan daudz avīzē lasītā pārstāstu. Skaidra lieta, ka autors jau pie šausminošākajām indiešu un pakistāņu izdarībām diez vai pats būtu spējis būt klāt, bet nu tomēr gribējās nedaudz vairāk no autora personiskajiem iespaidiem nevis pārdomas par avīzē lasīto. Beigās autors ir ielicis savus padomus, kurus būtu vēlams ņemt vērā gatavojoties ceļojumā uz šīm valstīm. Vēl par šo grāmatu var izlasīt pie MsMarii.

Rīga – Pekina + CD by Ilona Balode

Rīga - Pekina

Ceļojumu grāmatas varētu iedalīt trīs kategorijās – autors raksta savus piedzīvojumus, autors apraksta savas sarunas ar ceļojuma laikā sastaptajiem, autors apraksta apmeklēto vietu vēsturi. Tīrā veidā parasti neviens neraksta, un parasti grāmata ir šo trīs komponenšu sajaukums. Man personīgi patīk lasīt tās, kur autors apraksta paša piedzīvoto. Arī man pašam patīk rakstīt savus ceļojumu aprakstus, citiem tie patīk, citi saka, ka esmu grafomāns. Lai vai kā, šai grāmatai nespēju vienaldzīgi paiet garām un, sadarbojoties ar Zvaigzne ABC, tiku pie grāmatas “Rīga-Pekina”.

Atminos to dienu, kad šis ceļojums sākās, jo redzēju sižetu par to televīzijā. Nodomāju, kas tad māksliniekiem – jau iet tik knapi, ka PR celšanai jāuzņemas tik trakas idejas. Tad vēl padomāju, gan jau nopublicēs grāmatu par to vai rakstu sēriju, izdos kādu disku, nopelnīs drusku naudiņas un dzīvos cepuri kuldami tālāk.

Grāmatas autore visai dzīvi un interesanti pastāsta par ceļojuma laikā pieredzēto un piedzīvoto. Stāsts ir ļoti atklāts, netiek slēpts praktiski nekas, vismaz tāds priekšstats rodas. Ceļošana ir visai ekstremāla ar nulles budžetu un autostopiem. Galvenais naudas ieguves avots ir spēlēšana uz ielas un, protams, radu un draugu aizdevumi. Kopumā apmeklētas tiek sešpadsmit valstis, un beigās tiek sasniegta arī kārotā Pekina. Aprakstītie un sastaptie personāži lielākoties ir visai kolorīti tēli. Neteikšu arī, ka paši ceļotāji ļoti mēģinātu sev ceļošanu atvieglot. Šausmināja un reizē patika autores pašrocīgā atbrīvošanās no pases Ķīnā. Nedaudz zinot ķīniešu birokrātiju, man tas šķita kaut kas līdzvērtīgs pašnāvības izdarīšana.

Otra lieta ir ceļotāju savstarpējās attiecības; ir pieredzētas grāmatas, kur ceļotāji šķiet kā bioroboti, kuriem viss vienmēr ir kārtībā. Šeit es reāli gaidīju, kad ceļotāji beidzot sakašķēsies. Kašķēšanās viņiem tur bija bieža un visai temperamentīga, skaidra lieta, ka bija arī izlīgšanas. Interesanta ir arī abu ceļotāju attieksme pret naudu, ja tā ir, tad uzdzīve sit augstu vilni, ja nav, tad nekā – knapinās, bet varbūt tādi tie mākslinieki ir. Tiek aprakstīti gan dzerstiņi, gan zāles pīpēšana. Cilvēkam, kas to visu nosoda, varētu būt grūti šo grāmatu lasīt.  Bet man tas viss grāmatai piedeva vēl lielāku notiekošā realitātes sajūtu.

Man kā cilvēkam, kas dodas jau iepriekš izplānotos un sarezervētos ceļojumos, bija ļoti interesanti lasīt, kāds izskatās spontāns bez budžeta ceļojums. Viens ir skaidrs, es pats tādā piedalīties nevēlētos, jo ciest nevaru nenoteiktību. Bet nu bija ļoti interesanti palasīties, kā tas ir ceļot uz kādu vietu, nemaz nezinot vai tev būs naktsmītne , ko tu otrā dienā ēdīsi, kur rausi naudu.

Lasās grāmata ļoti ātri, visu laiku gribas uzzināt nu kā viņiem ies tālāk, kādus podus atkal nogāzīs. Izlasīju četros piegājienos, miegs un darbs tomēr spēja iejaukties pa vidu. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pašam gan jāatzīst, ka ar šādiem ceļotājiem kā autore un Ūdrītis diez vai vēlētos kopā ceļot. Bet forši, ka viņi paši spēja viens otru saprast un pieņemt lietas tādas kādas tās ir, un tas jau ir galvenais, jo galu galā tas tak ir viņu ceļojums.

Lost on Planet China: The Strange and True Story of One Man’s Attempt to Understand the World’s Most Mystifying Nation or How He Became Comfortable Eating Live Squid by J. Maarten Troost

Lost on Planet China

Ja godīgi, tad pats nemaz Ķīnā nekad neesmu bijis. Domāju, ka par būšanu Ķīnā nevar uzskatīt divdesmit stundas Honkongā, kas lielākoties pavadītas taksometrā. Autors gan Honkongu  ir iekļāvis pie Ķīnas, bet atzīst, ka tas nav tas, ne tur īsti piesārņojums, ne spļaudīšanās, kārtība ar pavisam cita.

Šīs grāmatas autors man iepatikās ar savu rakstīšanas stilu jau iepriekšējā grāmatā. Viņš izvēlas kādu tematu, teiksim, spļaudīšanos uz ielas, un apraksta savus novērojumus un piedzīvoto. Tas lasītāju atbrīvo no dažādiem pārbraucienu aprakstiem un ļauj pievērsties svarīgākajam.

Šī grāmata ir autora personīgais Ķīnas redzējums. Lasītājs var pats izvēlēties piekrist viņam vai nepiekrist. Priecē, ka grāmatā uzsvars netiek likts uz kultūras revolūciju, studentu apspiešanu vai kādu citu sociālu problēmu, kuru pilnīgai izdiskutēšanai vajadzētu veselu grāmatu katrai. Citādi bija radies uzskats, ka šīs ir galvenās Ķīnas apceļotāju tēmas, par kurām viņi iztaujā katru pretimnācēju. Šeit autors mums pavēsta par tualetēm (beidzot uzzināju, kādēļ ķīnieši tik ļoti piecūko lidmašīnu tualetes), publisku atkrēpošanos, piesārņojumu, industrializāciju, ubagošanu, Tibetu, ēšanu un attieksmi pret ārzemniekiem.

Cik nācās lasīt šīs grāmatas apskatos, daļa cilvēku uzskata, ka autors pievērsies vairāk Ķīnas negatīvajiem aspektiem, tā vietā, lai vēstītu lasītājām par tās vēsturi un seno civilizāciju. Tā nu sanāk, ka autors ir stereotipisks maita, kas neredz tālāk pats par savu degunu un absolūti neciena kultūru, kurā viņš uzturējies. Otra puse apgalvo, ka tā arī ir, kā autors raksta, un viņi nebūt nav sajūsmā par ķīniešu ieražām.

Protams, autors labu stāstu ar patiesību nemaitā, bet kurš gan maitās. Arī stereotipi  tiek izmantoti uz pilnu klapi (Ķīnā par visu ir jākaulējas, ārzemniekus apšmauks). Domājams, ka par piesārņojumu gan nebūs melojis un par smēķēšanu visur arī ne.

Kopumā, ja vēlies palasīt interesantu un smieklīgu ceļojuma aprakstu, tad šo grāmatu ir vērts palasīties. Nekā nopietna te nebūs par Ķīnas vēsturi, sociālo struktūru vai ekonomiskās izaugsmes cēloņiem un sekām. Arī tas, ka autors ceļo viens, nezinot ķīniešu valodu, grāmatai neskādē, jo šeit par katru lietu ir savs viedoklis un diez vai valodas zināšanas to uzlabotu. Švakāka par iepriekšējo darbu, bet nav slikta izklaidei 7 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: