Navigate / search

Skarbā pirmatnība by Rokvels Kents

Skarbā pirmatnība

Turpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas maratonu. Šoreiz paņēmu no plaukta vizuāli visplānāko grāmatu. Viņu es nekad līdz šim vēl nebiju lasījis, kur nu lasījis, pat atvēris nebiju! Arī par autoru manas zināšanas aprobežojas tikai ar to, ka savulaik viņš PSRS nodevis savu mākslas darbu kolekciju, un tādēļ padomju republiku draudzīgajā saimē bijis visnotaļ cienījams ārzemnieks.

Mākslinieks Rokvels Kents nolemj 1918. gada ziemu pavadīt Aļaskā kopā ar savu dēlu. Mākslinieks cer pirmatnīgajā dabas skarbumā atrast sev iedvesmu un radīt jaunus darbus, puikam savukārt tā būs iespēja padzīvoties brīvā dabā. Viņi par savu apmešanās vietu izvēlas Lapsu salu, tur vietējais iemītnieks Olsens viņiem piedāvā savu kazu māju dzīvošanai. Tiek iepirkti pārtikas krājumi, mākslinieku piederumi, saremontēta un iztīrīta būdiņa, un ziemošana var sākties. Lasītājam tiek dota iespēja iepazīties ar ziemošanas dienasgrāmatu, kura nedaudz pieslīpēta un vietām papildināta.

Man personīgi grūti iedomāties, kas cilvēkus var aizdzīt tik tālu no civilizācijas. Labi, 1918. gadā internets vēl nebija un tehniski mūsdienu cilvēkam visa pasaule skaitītos nost no civilizācijas. Taču tajā laikā bija pasts, un pat uz tādu nomaļu vietu kā Lapsu sala, tas pāris reizes gadā pienāk. Taču nevar teikt, ka abiem ziemotājiem būtu garlaicīgi. Mākslinieks, kad ir iespēja, skicē un glezno, viņa puika skraida pa mežiem un pēta dzīvnieku paradumus. Radio vietā viņiem kalpo Olsens, kurš šad tad pa vakariem atnāk un pastāsta pa kādam stāstam. Papildus diena tiek aizpildīta ar malkas gādāšanu. Tā kā būda nav diez ko hermētiska un spraugu aizdrīvēšana ar sūnām situāciju diezko neuzlabo, kurināt nākas pamatīgi.

Vienīgais piedzīvojums ir braukšana ar laivu uz tuvīno pilsētiņu. Ziemā Aļaskas piekrastes laika apstākļi nemaz nenodrošina vieglu laivošanu. Un tas, ka motoram regulāri paliek slapjas sveces, arī piešķir pasākumam asumu. Tā reiz Olsena brauciens pēc pasta uz kontinentu reiz ievilkās gandrīz uz veselu mēnesi. Tad nu gan autors bija satraucies par vecā vīra likteni. Taču šajā nošķirtībā ir arī pozitīva puse, lielo gripas epidēmiju autors palaida garām, jo atradās uz salas. Citādi, kas to lai zina, vai maz viņa darbus mēs reiz lasītu.

Šķiet, ko gan jēdzīgu var uzrakstīt par ikdienu. Taču, ja ir labs rakstnieks, tad viņš katrā dienā atradīs pa kādam mazam prieciņam, pa kādam notikumam, un ja nebūs nekā cita, par ko rakstīt, tad rakstīs par gleznošanu. Vietām gan šķiet, ka autors ir nedaudz robots, jo viņa skats uz pasauli ir pārmērīgi pozitīvs. Nu labi, kazu viņš dusmās noslānīja un vienreiz ar Olsenu sabārās, bet tā īsts miera mika.

Tāda laba un mierīga grāmata. Liek lasītājam aizdomāties, vai viņš vēlētos dzīvot tā uz salas meža vidū, ziemā prom no civilizācijas. Es domāju, ka ne, man nepatīk visu dienu gādāt malku. Lieku 8 no 10 ballēm.

Uz “Ra” pāri Atlantijas okeānam by Jurijs Senkevičs

UZ Ra Pāri atlantijas okeānam

Lasot „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nevarēju noturēties, nepaņēmis palasīt šo grāmatu. Bērnībā viņu jau esmu lasījis un kā par brīnumu neko no tās neatcerējos. Nē, es jau atminos, ka Jurijs Senkevičs bija PSRS galvenais ceļotājs, un savu popularitāti viņš iemantoja tikai pateicoties savam braucienam ar „Ra”. Tajā viņš piedalījās kā ārsts un PSRS pārstāvis, visu pasākumu vadīja Tūrs Heijerdāls.

Grāmata «Uz «Ra» pāri Atlantijas okeānam» adresēta ļoti plašam lasītāju lokam. Autors Jurijs Senkevičs, kuģa ārsts uz «Ra I» un pēc tam uz «Ra II», grāmatas veidošanā izmantojis braucienos rakstītās dienasgrāmatas. Darbs «Uz «Ra» pāri Atlantijas okeānam» pirmām kārtām ir hronika, kas sīki jo sīki vēstī par ekspedīciju, ko organizēja nenogurdināmais ceļotājs Tūrs Heijerdāls. Ekspedīcijas mērķis bija pierādīt, ka ceļojumi pāri Atlantijas okeānam bijuši iespējami jau senos laikos. Jurijs Senkevičs ne vien dzīvi un valdzinoši apraksta notikumus — viņš spriež par šiem notikumiem, balstoties uz faktiem, izdara vispārinājumus, viņu it sevišķi interesē psiholoģijas problēmas, uzvedības normas un savstarpējās attiecības nelielā internacionālā kolektīvā, kas sarežģītos apstākļos veic kopēju uzdevumu.

Teiksim godīgi, pēc šīs grāmatas izlasīšanas es sapratu, kādēļ iepriekšējā reizē lasītais ir pagaisis no atmiņas. Lai arī anotācijā lasītajam tiek solītas interesantas lietas, tomēr autora rakstīšanas stils nav no tiem spožākajiem. Man ir pāris iebildes. Pirmā – autors cenšas iebāzt vienā grāmatā gan ceļojumu ar Ra I, gan ar Ra II. Paralēlie stāstījumi un savstarpējā salīdzināšana rada nelielu jucekli un reizēm ir grūti saprast, par ko tagad ir runa. Nelīdz pat autora izvēlētais kursīvais fonts. Otrkārt autora stāstījums ir tik pieslīpēti precīzs un pareizs, ka nedaudz pazūd pats autors. Tik tālu par vājajām vietām grāmatā.

Stiprās vietas ir pats piedzīvojums, nav nekāds joks doties uz papirusa plosta pāri Atlantijas okeānam. Visi ceļotāji zina, ka ar laiku plosts nogrims un ar to rēķinās. Patīkami, ka Tūrs pierādīja, ka okeāna šķērsošana pat ar akmens laikmeta tehnoloģijām praktiski ir iespējama ar eksperimentu, nevis ar spriedelējumiem. Es gan pats sliecos uz ideju, ka lai arī, iespējams, ēģiptieši ceļoja uz Ameriku, to ietekme uz kultūras attīstību bija minimāla. Vietām autors publicē savas dienasgrāmatas fragmentus, un tie ir superīgi, te vairs nav spriedelējumi un apceres, bet tā brīža emocijas. Žēl, ka viņš izšķīrās par labu teksta pulēšanai tā vietā, lai ieblieztu visu savu dienasgrāmatu.

Nenoliedzams bonuss ir autora kā ārsta un cilvēku psiholoģijas pētnieka novērojumi. Par to, kā izvirzās līderi formālie un neformālie, kā izveidojas dažādas grupas un cik liela nozīme ir tam, lai līderis iekļautos katrā no šīm grupām. Par to, cik liela nozīme ir bijusi Tūra personībai un spējai motivēt un organizēt ceļojuma dalībnieku. Par to, kā brauciena laikā pamazām mainās dalībnieku prioritātes, kā entuziasmu aizstāj rutīna, izlien sīkie kašķīši, veidojas apātija un īgnums. Šeit cepuri nost, autora novērojumi ir trāpīgi un vietā. Tas gan reizēm rada iespaidu, ka lasām praktiskās grupu psiholoģijas rokasgrāmatu, bet ir tā vērts. Autors arī daudz nekļūdās cerot, ka viņa veiktie novērojumi reiz palīdzēs kosmosa ekspedīciju komplektēšanā.

Ir vērts lasīt kaut vai tādēļ, ka tā savā laikā bija klasika. Tās autors piedalījās ceļojumā, par kuru lielākā daļa padomju iedzīvotāju varēja tikai sapņot. Tūra piemērs sākot ar Kon-Tiki un beidzot ar Ra radīja veselu bumu okeāna šķērsošanas mēģinājumos un pierādīja, ka seno laiku cilvēki bija daudz mobilāki, nekā līdz šim domāts. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Lielais risks by Bengts Danielsons

Lielais risks

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Šoreiz nolēmu pieķerties ceļojumu tēmai, par laimi šāda tipa grāmatas šeit atrodamas diezgan daudz. Tās gan lielākoties ir saistītas ar jūru un kuģošanu, acīmredzot padomju laikā tikai tāda skaitījās īsta ceļošana.

Grāmatas saturu īsumā var izteikt šādi – ceļojums ar plostu «Taiti Nui» pa Kluso okeānu. Ja vēlamies būt precīzāki, tad ceļojums ar plostu no Taiti uz Čīli un no Čīles uz Taiti. Pēc Kon-tiki veiksmīgā ceļojuma pasaulē pavērās kaut kādas ambīciju slūžas, un visi kam vien nebija slinkums un pietika finanses, mēģināja izveikt ko līdzīgu. Katram no šim brucējiem bija kāda ideja par Polinēzijas kolonizāciju, un viņu braucieniem vajadzēja pierādīt vistrakākās idejas. Arī šajā grāmatā aprakstītie piedzīvojumi notika uz šī pacēluma viļņa. Ēriks de Bišops – nopietns dēkainis, kurš kuģojot pavadījis visu dzīvi, uzbūvēja plostu „Taiti Nui”, lai pasaulei pierādītu, ka polinēzieši regulāri apmeklējuši Dienvidamerikas krastus. Pats gan viņš šajā pasākuma ņēma galu, un lasītājam jāuzticas autora izklāstam, kuru savukārt viņš balsta uz Alēna Brenna stāstījumu un ceļojuma dienasgrāmatu.

Teiksim, kā ir, šī ir grāmata par īstu vīru plostošanu. Ja mūsdienu ekspedīcijās cilvēki vairāk laika velta pareizo ceļojuma biedru uzmeklēšanā, attiecību noslīpēšanā un citās psiholoģiskās niansēs, tad Ēriks savā komandā savāca pazīstamus, bet lielākoties gadījuma cilvēkus. Visi pat nebija jūrnieki. Šādu attieksmi viņā jau varēja novērot iepriekšējos ceļojumos, kuros viņam īpaši nerūpēja komandas locekļi un viņu jūtas, kamēr vien kuģis devās pareizajā virzienā un necēla dumpi viss bija kārtībā. Kaut vai tas pats čīlietis Huanito – viņu paņēma uz plosta tikai tādēļ, ka Taiti varas iestādes viņu izraidīja no salas, naudu cilvēks bija notriecis meičās un dzeramajos, tādēļ viņa vieglākā iespēja atgriezties dzimtenē bija ar plostu. Brauciens uz Čīli ilga piecus mēnešus, un līdz brīdim, kamēr plosts saira gabalos, var teikt, ka viss notika bez starpgadījumiem. Te komandā bija Ēriks, Huanito, Fransis, Alēns un viņa brālis Mišels. Te lielākoties visi bija jūrnieki, un komanda spēja saglabāt disciplīnu.

Taču atpakaļceļš uz Taiti aizņem daudz lielāku grāmatas daļu, un ir nopietns piedzīvojumu apraksts. No iepriekšējās komandas palika pāri tikai Ēriks (smagi slims), Alēns (de fakto kapteinis) un vienīgais funkcionējošais jūrnieks, Huanito (cilvēks, kurš pats nesaprot, kādēļ dodas atpakaļ uz Taiti), Žans (okeonogrāfs) un Hanss (inženieris). Šāds maisījums nodrošināja to, ka nākamos septiņus plostošanas mēnešus garlaicīgi nebija nevienam. Vispār lasot grāmatu bija jābrīnās, ka lielākā daļa no komandas vispār izdzīvoja.

Huanito pa ceļam nedaudz sajuka, nodarbojās ar kaitniecību, čakarēja komandai dzīvi, piemēram, atsakoties dežūrēt vai dežūras laikā darīt visu, lai plosts zaudētu stabilitāti. Toties tas nekad neliedza viņam pieprasīt visiem izsniegt pārtikas devas uzreiz, lai, aprijis savu, varētu činkstēt par netaisnību. Cilvēkam pietika arī iekšas mēģināt dezertēt no plosta ar plostu. Nezinu, ja es būtu pasākuma komandieris, Huanito diemžēl jūrā pazustu bez vēsts.

Hanss un Žans – lai ar Žans ir labs zivju ķērājs, Hanss ir tīrais balasts, kurš pie vesela saprāta paliek tikai tādēļ, ka neapjēdz situācijas nopietnību. Vīri neko nejēdz no navigācijas, taču labprāt atbalsta jebkuru vismurgaināko savu vai Huanito ideju.

Ēriks – nefunkcionējošs kapteinis, kas lielāko ceļojuma daļu pavada uz gultas, jo ir dikti slims. Viņam apkārt notiekošais ir pie vienas vietas, viņš ir nolēmis mirt jūrā.

Alēns – visu glābējs un darbu organizētājs, viņam ir priekšrocības, jo viņš stāsta autoram savu stāstu. Iespējams, ka viņš ir daudz ko piemelojis vai noklusējis. Tīrais zelta gabals, kas visu šo idiotu varzu spēja saorganizēt, noturēt pie dzīvības un aizvest līdz krastam. Krasts gan nebija Taiti, bet Samoa ar nemaz nav tik slikta vieta, kur piestāt, ja jau Marķīza salām izdevies pašaut garām.

Grāmatas pluss ir tās skarbums, autors netaupa nevienu ceļotāju, mums netiek prezentēts smuki nopulēts stāsts, kur visi viens otram saka, lūdzu un paldies. Te cilvēki, ja gadās problēmas, labprāt arī piedzeras, neklausa kapteini un domā veidus, kā sagandēt dzīvi pārējiem komandas locekļiem. Plosts ir mazs, bet cilvēku daudz, raksturi nesapas, un pieci mēneši ellē katram no viņiem ir nodrošināti.

Mācība no grāmatas – ar balzas koka plosta teorētiski var nokļūt no Čīles uz Taiti un ar bambusa plostu no Taiti uz Čīli. Ir tikai dažas nianses, praktiski bambusa plosts izjūk jau labu gabalu pirms Čīles krastiem, un balzas koks pēc pieciem mēnešiem jūrā zaudē savu peldspēju un kļūst nevadāms.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Balles ir nost tādēļ, ka autors ir izmantojis tikai viena ceļotāja stāstu, un tā kā arī Ēriks bija autora paziņa, tad pret šim plosta kapteinim tika piedoti visi grēki un neizdarības.

Aiz borta pēc paša gribas by Alēns Bombārs

Aiz botra pēc paša gribas

Arī šī grāmata ietilpst “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijā. Nolēmu izlasīt kaut ko par ceļojumiem un piedzīvojumiem. Kaut ko tādu, kurā autors nebūtu ieciklējies uz komunisma uzvaru visā pasaulē. Bombāra grāmata man piedāvāja šādu iespēju.

Grāmatas autors uzzinājis, ka katru gadu kuģa avārijās bojā iet ap 200’000 cilvēkiem (tas bija piecdesmito gadu sākums), nolēma noskaidrot, cik liela vispār ir varbūtība izdzīvot kuģa katastrofā. Viņa savāktie dati liecināja, ka pat tie cilvēki, kas pēc katastrofas atraduši kādu peldlīdzekli, iet bojā daudz ātrāk nekā teorētiski izsīkst viņu organisma rezerves. Tas, autoraprāt, liecināja par to, ka izdzīvošanā svarīgi ir ne tikai tas, ka tu esi paēdis un padzēries, bet arī cilvēka psiholoģiskais stāvoklis. Tādēļ autors saņēmās uz nopietnu eksperimentu – pierādīt, ka cilvēkam ir iespējams izdzīvot pat tad, ja viņš atrodas okeāna vidū bez pārtikas un ūdens. Eksperiments tika veikts ar cerību, ka viņa varonīgais piemērs iedvesmos kuģa katastrofā cietušos ļaudis un psiholoģiski ļaus viņiem noturēties līdz glābšanas kuģa ierašanās brīdim. Tā nu sākās viņa ceļojums vienatnē pāri Atlantijas okeānam no Nicas līdz Barbadosai.

Kas tad ir autora izdzīvošanas noslēpums? Pirmkārt, viņš bija sagatavojis nopietnu teorētisko bāzi. Izkalkulējis, ka cilvēks drīkst dzert jūras ūdeni aptuveni 0.8 litrus diennaktī, bet ar vienu nosacījumu, jūras ūdeni cilvēkam jāsāk lietot pirms viņa organisms ir paspējis atūdeņoties. Pārējo ūdens devu viņš plānoja saņemt izspiežot to no noķertajām zivīm. Vitamīnu deficītu viņš nolēma kompensēt ar planktonu, tas, izrādās, satur C vitamīnu. Otrkārt, pareizās laivas izvēle. Autors Atlantijas okeānu šķērsoja ar vienu no pirmajiem Zodiac tipa laivu modeļiem. Treškārt, ir jābūt totāli ķertam un pārliecinātam sevī.

Skaidra lieta, ka pasaule autora sasniegumu uzņēma ar dalītām jūtām. Daļa apsveica, daļa uzskatīja viņu par krāpnieku. Kāpēc par krāpnieku? Tādēļ, ka pārsimt kilometrus no Barbadosas pēc piecdesmit trim ceļā pavadītām dienām, pārtiekot tikai no jūrā saķertām zivīm un lietusūdens, viņš uzrāpās uz garāmejoša kuģa klāja nomazgājās un pabrokastoja. No šī brīža viņš sevi skaitās diskreditējis. Es gan īsti nesaprotu aplicēju motivāciju, jo ceļojuma mērķis bija izpildīts. Tika pierādīts, ka katastrofā cietušam cilvēkam ir iespējams izdzīvot piecdesmit dienas paša spēkiem un bez līdzpaņemtas pārtikas un ūdens (vismaz Atlantijas okeānā noteikti). Nosodīt šādu cilvēku var tikai tāds, kurš pats neko nedara un savu dzīvi pavada pie televizora. Vai arī tāds kā Lindemans, kurš nolēma notestēt Bombāra metodi uz savas ādas, taču viņam blakusefekti no jūras ūdens bija daudz nopietnāki nekā Bombāram. Var jau teikt, ka viņam okeāns un klimats arī bija cits. Beigu beigās Lindemana metode uzvarēja.

Kopumā laba grāmata, interesanti uzrakstīta. Autors smalki paskaidro, ko un kādēļ darījis, Neslēpj savu izmisumu, kad kļūdoties aprēķinos viņš pāris dienas gaidīja zemi. Vienu lietu gan viņš nepasaka, kas ir tā organiskā līme, ar kuru viņš salīmēja savu laivu. Viena lieta gan ir skaidra, viņa izdzīvošanas idejas mūsdienās pārāk efektīvas nebūtu. Tagad okeāni ir izzvejoti tukši, un diez vai būtu iespējams iegūt tādus lomus makšķerējot no laivas. Toties mūsdienās desalinatori ir daudz kompaktāki un efektīvāki, tāpat kā GPS navigācija un citas lietas, par kurām Bombāram atliktu tikai sapņot. Tāpat nākas apbēdināt autoru, jo vismaz latviski izdotā grāmata nu nekādi neder kā izdzīvošanas rokasgrāmata kuģa katastrofā. Te nav nekādu knifu un pamācību cilvēkam, kas tikko ierāpies glābšanas laivā un sapratis, ka jānoturas pārdesmit dienas. Tik vien kā uzzināt, ka tas vispār ir iespējams. Cik es nopratu galvenais ir mācēt izgatavot peldošo enkuru, skatīties lai laivā netiktu noberzts korpuss, nebrīnīties ja pēc pāris nedēļām tev sākt šķist, ka dažas lietas laivā tev vēl ļaunu. Par sliktu nenāktu arī zināšanas par attiecīgā okeāna straumju virzieniem un vējiem atkarībā no sezonas. Toties mierīgi var ignorēt sauszemes attāluma noteikšanas metodes, kas balstītas uz novērotajiem putniem.Taču grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labs un godīgs piedzīvojuma apraksts.

Cold: Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth by Sir Ranulph Fiennes

Cold Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth

Tā kā Latvijā ziema joprojām nav atnākusi, nolēmu palasīt grāmatu par īstu ziemu un polārajām naktīm. Izskatās, ka man polārpētniecība un tās vēsture ir tāds neregulārs hobijs vismaz lasīšanas jomā, jo pats aukstumu ciest nevaru. Grāmatu nopirku, jo man to ieteica visgudrā amazone, balstoties uz grāmatām, kuras es nemaz neesmu lasījis. Paskatījos, ka grāmata nav diez ko daudz lasīta, apžēlojos un nopirku.

Šajā grāmatā autors īsumā apraksta savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi. Piedzīvojumus viņš ir izvēlējies pats, tādēļ par notiekošo tiek stāstīts ar lielu entuziasmu. Šeit tiek pastāstīts par viņa iespaidīgākajiem ceļojumiem. Apiešana apkārt zemeslodei pa Griničas meridiānu, Ziemeļrietumu jūrasceļa šķērsošana, Antarktikas šķērsošana bez jebkāda atbalsta no ārienes, mēģinājums solo nokļūt līdz Ziemeļpolam, mēģinājums solo nokļūt līdz Dienvidpolam, uzkāpšana Everestā, un Eigera pievārēšana. Papildus viņš vācis ziedojumus dažādām labdarībām un organizējis daudzas citas ekspedīcijas.

Grāmata nav tikai par autora piedzīvojumiem, viņš arī neaizmirst savus priekšgājējus un sāncenšus. Tādēļ katras nodaļas sākums ir veltīts Arktikas un Antarktikas izpētes vēsturei. Mūsdienu tehnoloģijas, materiāli un saprašana par dzīvības procesiem ļauj veikt tādus darbus, kas agrāk šķistu neiespējami. Tā pati GPS ierīce saīsina koordināšu noteikšanas laiku, nav jāpaļaujas uz kompasu, un nav līdz jāvelk teodolīts. Arī cinga vairs nenogalina cilvēku pēc ilgstoša C vitamīna trūkuma, rācija arī nav četrdesmit kilogramus liekais svars ar akumulatoriem, kas nobeidzas salā. Tas viss ļauj ceļotājam samazināt līdzi ņemamā aprīkojuma svaru un palielināt izredzes sasniegt mērķi dzīvam.

Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, kāda tam visam ir jēga, izņemot personīgās slavas sasniegšanu. Izrādās ir gan: kur vēl citur varētu pētīt globālās sasilšanas ietekmi uz polārajiem apgabaliem. Kādam tak ir jāveic mērījumi, teiksim, par sniega segas un ledus biezumu uz peldoša ledus gabala. Tad kādēļ, lai to neveiktu kāds ceļotājs, kas apstākļu spiests vada pāris mēnešus tieši uz tāda ledus gabala. Tāpat var labi izpētīt cilvēka ķermeņa izturības robežas, laiku pa laikam    paņemot asins analīzes un aprēķinot uzņemto kaloriju daudzumu.

Viens gan ir skaidrs, ja esi atspēries uz šādiem piedzīvojumiem, tad pāris pirkstu atsaldēšana ir mazākais, ko nāksies zaudēt. Pat mūsdienās daļa polārpētnieku iet bojā, nelaikā ielūstot ledū vai zaudējot telti un proviantu kādā plaisā.  Cik var noprast, autoram viņa ceļojumi ir rezultējušies pāris rokas un kāju pirkstu zaudēšanā, viņa organisms vairs nepanes aukstumu, problēmas ar sirdi, hemoroīdus un nierakmeņus.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autoram ir labi izdevies sabalansēt savu personīgo pieredzi ar polārpētniecības vēsturi. Pieminēt daudzus interesantus faktus. Piemēram, kā pareizi ierīkot tualeti ziemošanas vietā, un kā pareizi čurāt pie mīnus piecdesmit grādiem. Iesaku visiem, kurus interesē ceļojumi un ceļotāji.

Dzimis, lai izdzīvotu by Bērs Grills

Dzimis, lai izdzīvotu

Izdzīvošanas rokasgrāmatas, iespējams, ir viens no manis vismazāk lasītājiem žanriem. Tas nebūt nav tāpēc, ka es būtu izcils izdzīvošanas speciālists, bet vairāk tādēļ, ka man ātri apnīk lasīt gudrības par to, kā pareizi izveidot žagaru būdu. Tomēr ieraugot, ka iznākusi Bēra Grilla grāmata “Dzimis, lai izdzīvotu“, nolēmu nedaudz pievērsties šai tēmai. Vairāk tādēļ, lai saprastu, kādās situācijās man labāk nenokļūt. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un sāku lasīt.

Mūsdienu civilizācija cilvēkus ir izlaidusi līdz pēdējam. Cilvēkam nonākot sev nepierastā situācijā, viņš lielākoties iet bojā savas muļķības dēļ. Daži to pat pamanās to izdarīt pie ūdens un pārtikas pārpilnības. Ar nepierasto situāciju te jāsaprot nonākšanu viens pret viens ar dabu. Autors uzskata, ka, ja vien cilvēkam ir dzīvot griba, tad viņš var izdzīvot praktiski jebkur. Ja ne izdzīvot, tad vismaz paildzināt savu eksistenci līdz brīdim, kad ierodas glābēji. Grāmatā tiek apskatīts būtiskākais, kas jāzina par kalniem, džungļiem, tuksnešiem, jūru un ledājiem. Katrā no šīm nodaļām tiek apskatīta ūdens iegūšana, pārtikas atrašana, mājokļa iekārtošana, kā pareizi kurināt ugunskuru, indīgie dzīvnieki un augi un dažādi citi knifi, kas palīdzēs maksimāli paildzināt dzīvi. Katras nodaļas beigās ir galvenie secinājumi, kas autoraprāt lasītājam būtu jāspēj noskaitīt no galvas nakts vidū. Bonusā lasītājam ir pieejamas daudzas skaistas fotogrāfijas, kas labi ilustrē mežonīgus dabas apstākļus un daudz shematisku zīmējumu gan primitīva destilatora izgatavošanai, gan mezglu siešanas demonstrācijas.

Izlasot grāmatu, sapratu, ka visizdzīvotākspējīgākais es esmu bijis desmit līdz piecpadsmit gadu vecumā. Šajā laikā man vienmēr līdzi bija špičkas, sausais spirts, žilka ar āķiem un, protams, kabatas nazis. Ja gāju uz mežu, varēju paķert līdzi arī cirvi katram gadījumam. Ja tam visam klāt piemestu polietilēna maisiņu un izpletņa audumu, tad man būtu bijis viss nepieciešamais, lai ne tikai izdzīvotu jebkuros klimatiskos apstākļos, bet arī vēl nodrošinātu pieņemšanos svarā. Tagad man diemžēl nekā no tā vairs kabatās neatrast, un līdz ar to izdzīvošanai būtu jāpieliek ar turpat nokritušā lidmašīnā atrastajām mantām.

Otrs secinājums ir, ka man vislabāk būtu nedoties uz arktisko un antarktisko kliatisko joslu, tur izredzes izdzīvot man ir pavisam mazas. Paša sviedrus dziedzeri mani piebeigtu. Par Austrālijas tuksnešiem gan ir radies pavisam cits priekšstats, ir nedaudz karsts, bet, kamēr ir dzeramais, iztikt var. Toties viņu purvos gan negribētu nonākt, jo tie krokodili tur ir ka biezs, pats esmu redzējis.

Trešais secinājums, mūsu mērenā klimata joslā izdzīvot ir tik vienkārši, ka autors nav pat redzējis lielu jēgu apskatīt to atsevišķi, lai gan uguns iegūšanas un zaru būdas uzcelšanas prasmes mums lieti noderēs. Nemaz nezināju, ka vilkvāļu saknes ir ēdamas bez vārīšanas, tas nozīmē, ka Latvijā ēdamais ir praktiski uz katra soļa. Par pienenēm gan biju informēts. Katru pavasari Šveicē tās tiek pasniegtas kā salāti, pieneņu sakņu kafiju gan nav nācies dzert.

Un dažas interesantas lietas – no ziloņu mēsliem var iegūt dzeramo ūdeni, tuksnesī galvassegas mitrināšanai netērējiet ūdeni, bet izmantojiet urīnu, ja esat atsaldējuši kājas, tad labāk tās nemaz neatsildīt, bet doties līdz galam, jo pēc atsildīšanas viņas derēs tikai amputācijai. Sēnes labāk ir neēst vispār.

Patīkami, ka autors lasītājam silti iesaka neaprobežoties tikai ar teorētiskās zināšanām, bet trenēties gan iegūt uguni, gan celt žagaru būdas un tumsā siet mezglus. Ja pienāks brīdis, kad nāksies nodarboties ar izdzīvošanu, jums nebūs nekāda stresa no neziņas un nemācēšanas.

Jāpiezīmē, ka man ar izdzīvošanu nekad nav nācies nodarboties. Es visu laiku esmu atradies stingri kontrolētā vidē, un trakākais, kas ar mani ir noticis, ir iekrišana trīsdesmit grādu salā āliņģī netālu no mājām. Pat mežā nekad neesmu pavadījis vairāk kā desmit stundas no vietas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaisti ilustrēta, daudz patiešām vērtīgu padomu, un tiek izskaidrotas pat šķietami pašsaprotamas lietas. Tomēr ,ja nebūs vēlmes izdzīvot, tad nekādas zināšanas nespēs palīdzēt. Grāmatu droši var lasīt ikviens, kuram patīk pavadīt brīvo laiku mežos un kalnos.

Dubļi, sviedri un asaras. Bēra Grilla autobiogrāfija by Bear Grylls

Dubļi, sviedri un asaras

Te nu man jāatzīstas godīgi, par tādu Bēru Grillu neko pirms grāmatas izlasīšanas nebiju pat dzirdējis. Tā nu ir sanācis, ka Discovery kanāls man mājās ir, bet skatos tikai Science nodaļu. Šovi, kas saistīti ar izdzīvošanu ekstremālos apstākļos, man patīk, tikai nesanāk laika viņus skatīties. Lai vai kā, cilvēkus, kas spēj brīvā dabā zem klajas bez supermārketa nodzīvot pāris nedēļas, vienmēr esmu respektējis. Saprotu, ka tajos šovos cilvēki jau nu īpaši no civilizācijas neatraujas, un naktis visticamāk pavada gulšņājot vietējā pilsētā. Tomēr, kad ieraudzīju šo grāmatu Zvaigznē ABC sapratu, man vajag to izlasīt.ar izdevniecības gādību tiku pie grāmatas, mājās uzvarēju nelielu cīņu par tēmu, kurš pirmais lasīs un ķēros klāt.

 

Bērs Grills ir izbijis SAS karavīrs, kas pēc neveiksmīgas lēkšanas ar izpletni salauzis muguru trijās vietās. Par laimi nervi netika skarti, bet atveseļošanās bija diezgan smags process; lai sevi motivētu autors apņēmās pēc izveseļošanās uzkāpt Everestā. Grāmata ir Grilla autobiogrāfija, kur lasītājs uzzina par viņa bērnību, jaunību un uzkāpšanu Everestā. Par SAS ir tikai pāris nodaļas, kas veltītas iestājpārbaudījumiem. Neviena nopietna īpašo uzdevumu vienība jau negribēs, lai viņu treniņu metodes tiktu aprakstītas grāmatā. Bērnībā audzis ģimenē, kas orientēta uz militāru karjeru, tēvs bijis liels jokdaris un arī pats liels razbainieks. Mācībās nav bijis diez ko liels izcilnieks, taču sportošana ir bijis viņa dzīves aicinājums.

Kas mani pamudināja uz grāmatas izlasīšanu, ir kāpšana Everestā. Mani vienmēr ir interesējis kas ir tas, kas liek cilvēkam ar apsaldētiem kāju pirkstiem, caurejas nomocītam, sperties augšā pasaules augstākajā virsotnē. Skaidra lieta, ka tas nav tādēļ, lai sarakstītu par to grāmatu. Naudu ar par to neviens nekādu nemaksā. Bēra Grilla gadījumā šī lieta bija visai skaidra, pierādīt sev, ka viņš to spēj. Kas pozitīvs viņa stāstā? Autors, manuprāt, ir diezgan atklāts savos pārdzīvojumos. Viņš nenododas dziļās filozofiskās pārdomās, saprot, ka šis pasākums nav nekāda joka lieta un ka nāve te var uzglūnēt katrā solī. Arī viss pasākums netiek izskaistināts, un pats sevi par nekādu varoni ar’ nepataisa. Viņš nemaz pats nebija apzinājies, ka būs tik grūti.

Izlasījās grāmata ļoti ātri. Sarakstīta interesanti un saistoši, kā jau tas pienākas īstenai grāmatai par piedzīvojumu meklētāju. Nenoliedzami par labu nāk autora atklātība par savu dzīvi. Nu vismaz nešķiet, ka viņš sev baigi pucētu ordeņus un plātītos tikai ar saviem sasniegumiem. Tai pat laikā tiek parādīti autoraprāt centrālie notikumi, kas ir izveidojuši viņu par tādu cilvēku, kāds viņš ir tagad. Var saprast, kas ir devis viņam gan fizisko, gan psiholoģisko sagatavotību turpmākajai dzīvei. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un, domājams, drīzumā noskatīšos kādu no viņa šoviem.

%d bloggers like this: