Navigate / search

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kārtējā apstāšanās pie “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu plaukta mani nedaudz sabaidīja, ja es tā turpināšu, tad ar šo sēriju divu gadu laikā nekādi netikšu cauri. Tādēļ tika pieņemts lēmums sasparoties un motivācijas labad tika upurēta viena no labajām atlikušajām grāmatām. Padomjlaiku bērnam Žils Verns bija piedzīvojumu stāstu lielmeistars. Tas nekas, ka vēlāk dzīvei ritot un lasītājam pieaugot, tu viņa darbos sāc pamanīt enciklopēdiju izrakstus, futūrismu, kas nemaz nav futūrisms, tas viss nāk pēc tam. Laikā, kad esi grāmatas mērķauditorija, Žils Verns spēj dot tieši to ko no viņa sagaidi – episku piedzīvojumu.

Ko darīt cilvēkam, kas ir vīlies savas zemes pētniekos? Kā viņam rīkoties, kad atverot avīzi redz kārtējo amerikāņu vai franču pētnieku sasniegumu? Varētu jau doties pats, taču ja iepriekšējās divas reizes ir bijušas tik neveiksmīgas, ka neviens nav gatavs ar tevi braukt vienos ratos? Kapteinim Haterasam nākas ķerties pie viltības. Viņš organizē ekspedīciju, neatklājot tās finansētājus. Nauda ir liela, galamērķis netiek izpausts. Galvenais, lai matroži būtu atturībnieki.

Katrai Žila Verna grāmatai var atrast centrālo tēmu, par kuru autors ir vēlies izstāstīt. Šīs grāmatas centrālā ass ir Franklina bēdīgi slavenā ekspedīcija, no kuras neatgriezās nedz Erebuss nedz Terors. Īsto ekspedīcijas dalībnieku likteni izdevās noskaidrot tikai pavisam nesen. Verna laikā par to bija pieejamas tikai pāris informācijas drumstalas. Tādēļ esiet gatavi, ja kaut kur runās trīs matroži, vai ar runu uzstāsies doktors Kolbonijs, viss agri vai vēlu novedīs līdz Franklina ekspedīcijai.

Visus notikumus mums nākas uzzināt no Kolbonija stāstiem, viņš ir ekspedīcijas mediķis un zinātnieks. Strādā arī par komandas psihologu. Nav nekāds joks vest uz kuģa spirtu mucās tai pat laikā liekot ievērot sauso likumu. Matroži pieprasa šmigu gandrīz tūlīt pēc iziešanas no ostas. Kā jau vienmēr stāsta varoņi ir tikai ideju izkārtnes. Haterass ir ar savu mērķi apsēsts fanātiķis, kuru īpaši neuztrauc pārējo liktenis un ko darīt pēc mērķa sasniegšanas. Ziemeļpols ir viņa pasaules centrs, un visa viņa dzīve ir pakārtota tam. (Labi, mūsu visu pārējo arī, bet mēs to neuztveram tik sakāpināti). Viņš ir tipisks trakais ceļotājs ar degošu sirdi un kvēlojošām acīm. Lielākā vājība ir mesties peldēties, ietinoties britu karogā.

Dakteris Kolbonijs ir cilvēks – enciklopēdija, kuru satrauc Haterasa apsēstība un māc šaubas par ekspedīcijas labvēlīgu iznākumu. Taču viņš ir zinātnieks un mērīs temperatūru pat  tad, ja būs jāmirst bada nāvē. Viņš pie jebkuras izdevības izplūdīs garos vēstures un dabzinātņu faktu uzskaitījumos un gūs no tā patiesu prieku. Šokēja, ka autors nav iekļāvis savu standarta tēlu – cilvēku, kuram patīk nogalināt dzīvniekus. Te viņi par tādiem strādā uz pusslodzi.

Matroži un kapteiņa pirmais palīgs ir dumpīga nīkuļu banda, kurus izrādās ir iedvesmojusi tikai lielā nauda! Viņi nudien negrib atstiept kājas ideālu dēļ. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka šie ir vajadzīgi tikai sižeta pavērsienam. Vēl ir Džonsons, cilvēks, kurš spēj pazaudēt visnozīmīgākās lietas visatbildīgākajos brīžos. Kad viņš pakāsa šķiltavas, es nodomāju: “Pad..sa kuģi un nu pad..sa šķiltavas.”. Bet viņš ir nepieciešamais vientiesis, kuram jāuzklausa Kolbonija atklāsmes grāmatas beigu daļā.

Zinātniskā sadaļa ir laikmeta garam atbilstoša un tur nebūtu lāga ko piesieties. Daļa zinātnieki nudien bija pārliecināti, ka Ziemeļpola tuvumā atrodas vaļēja jūra un, tehniski izlaužoties cauri ledājiem, tikšana uz polu būtu viegls pasākums. Tādēļ kuģim, kas pielādēts ar pulveri un petardēm, lai spridzinātu ledu, problēmām nevajadzētu būt. Dažas lietas gan izraisīja smieklus. Piemēram, leduslāču koordinētā darbība, varētu padomāt, ka viņiem tur ir kāda arktiskā civilizācija. Žēl ir arī ekspedīcijas dalībnieki, kuriem nākas ciest badu tikai tādēļ, ka viņi nemācās no savām kļūdām. Un dakterim Kolbonijam nav nekādas nojēgas par skorbuta patiesajiem cēloņiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, grāmata piedāvā piedzīvojumu, un autors to realizē visnotaļ veiksmīgi. Var jau vīpsnāt, ka sižeta pamatā ir reālu ekspedīciju dalībnieku kauli, bet tas tajos laikos bija tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenās atziņas šajā grāmatā arī nav peļamas. Laba komanda spēj atrast izeju arī kritiskās situācijās, un nav lāga, ja esi apsēsts ar vienu ideju. Šī ir viena no tām bērnības grāmatām, kuru droši var pārlasīt.

Bargie taifūni by Alberts Laurinčuks

Bargie taifūni

Šoreiz izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nākamo lasāmo, daudz jau vairs nav palicis, nolēmu izlasīt kaut ko no padomju literātu ceļojumu aprakstiem. Ēvalds Strods un Žanis Grīva mani vispār no šī žanra pamatīgi atgrūda, bet daudz jau vairs nav palicis, sakodu zobus un sāku vien lasīt.

Izrādās, ka Alberts Laurinčuks vismaz grāmatas izdošanas laikā ir bijis pazīstams lietuviešu rakstnieks. Cik var noprast no grāmatas, viņš regulāri braucis uz dažādām literātu sanāksmēm, bijis ārzemju korespondents un, domājams, režīmam pietiekoši lojāla persona. Grāmata sevī ietver rakstnieka iespaidus par Āzijas valstīm, kas radušies tās apmeklējot pērnā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Autors apraksta Filipīnu, Mongolijas, Vjetnamas, Laosas, Kampučijas, Indijas un citu Āzijas valstu dabu, dzīvi, paražas, sabiedriskās iekārtas īpatnības. Daudz vietas veltīts šo valstu vēsturei un kultūrai.

Šādu grāmatu normālos apstākļos es nudien nekad nelasītu, tādēļ nācās vien sevi piespiest. Un kas var būt labāks piespiešanas veids, kā gulēt slimnīcā palātā ar vienu vienīgu grāmatu. Labi, bija vēl telefonā viss amazones klāsts pieejams, bet tomēr. Šīs stratēģija nostrādāja, un dienas laikā gribot negribot trīs ceturdaļas no grāmatas biju pievārējis. Neteikšu, ka lasīšana man sagādātu īpašu prieku, vienkārši man nepatīk padomju rakstnieku ceļojumu apraksta stils.

Pirmkārt – komunisma kā iekārtas pārākuma izcelšana pār kapitālismu. Reizēm tas tiek piesaukts vietā, bet visbiežāk nevietā. Nevietā pierāda to, ka autors īsti nezina nedz to, kā viņa paša valsts strādā un kā strādā kapitālistiskās valstis. Bet to viņam varētu piedot, jo viņam nav pieredzes dzīvot kapitālismā, un smadzenes ir ideoloģijas izskalotas. Tās pašas ideoloģijas dēļ ķīniešiem nākas nopietni ciest, jo autors tos sunī vienā laidā, kā kas – tā ķīnieši vainīgi. It kā komunisti, bet reizē izrāda kapitālistu cienīgu vēlmi uz ekspansiju, un Kultūras revolūcija vispār ir murgs.

Otrkārt – rakstniekam nez kādēļ ir vēlme aizrauties ar pseidozinātni un izplatīt to saviem lasītājiem. Āzijā viņš apmeklē daudzus zāļu večus, stāsta par mūmija apbrīnojamām īpašībām, slavē labi norūguša ķēves piena dziedinošās īpašības. Šajā jomā viņš ir no tiem, kurš tur prātu tik atvērtu, ka pilnīgi smadzenes gāžas laukā. Bet šī kaite piemīt lielai tā laika ceļotāju literātu brālībai, viņi vienmēr centīsies pieminēt to, kā kādā eksotiskā valstī kāds ir izārstējis pakaļas vāti.

Treškārt – spriedumi par vēsturi un kultūru tiek pasniegti caur diezgan lielu komunisma prizmu un beigu beigās reducējas uz sarežģītajām ārpolitiskajām attiecībām. Viss, ko nesuši kolonisti, ir slikts un viss, ko devis PSRS, ir labi. Līdz tautu pašnoteikšanās sākumam visi bija mežoņi, tādas valstis kā Mongolija no feodālisma pārgāja komunismā un, skat, dzīvo cepuri kuldami, savukārt Kampučija padevās imperiālistu un ķīniešu uzkūdītiem sarkanajiem khmeriem, un viss aizgāja pa pieskari. Arī arābi tā vietā, lai izvēlētos idillisko komunismu, ir padevušies imperiālistiem, un elite nokāš visas zemes dzīles bagātības.

Jā, pa vidam ir arī ceļojumu apraksti, taču tas viss izskatās pēc PSRS ārpolitiskā kuras reklāmas nevis pēc neatkarīga ceļotāja trāpīgajiem vērojumiem. Piemēram, par Irānu un Afganistānu stāstot viņš nemaz nekautrējas sagrozīt vēstures faktus. Tad kāda var būt ticība šādam ceļotājam? Protama lieta nekas netiek stāstīts no praktiskā viedokļa, kā tas īstā ceļojumu grāmatā pienāktos. Jo 99.99% no PSRS iedzīvotājiem bija tikpat liela iespēja nokļūt uz Marsu, kā aizsperties uz Filipīnām. Tātad atpletiet mutes un klausāties, ko stāsta cilvēks, kurš ir bijis pat ASV.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet vai vajag? Grāmata atstāj labi norūguša ķēves piena pēcgaršu ar nelielu mūmijas smaržas piesitienu.

Pēdējā paradīze: Polinēzija starp vakardienu un rītdienu by Miloslavs Stingls

Pēdējā paradīze

Šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es jau bērnībā esmu lasījis, par to liecina grāmatas diezgan palietotais paskats. Taču neko par viņu nespēju atminēties, pilnīgi neko. Nolēmu, ka ir pienācis laiks atmiņas uzprišināt un sākt pārlasīt autora darbus. Viņam šajā sērijā ir veseli trīs.

Miloslavs Stingls nav parasts tūrists, viņš ir zinātnieks un savulaik skaitījās nopietns Okeānijas etnogrāfijas pētnieks. Tas viņam deva iespēja apmeklēt daudzas Klusā okeāna salu valstis laika posmā, kad tās tikko bija atbrīvojušās no koloniju statusa, bet vēl nebija paguvušas kļūt par rietumnieku atpūtnieku iecienītiem galamērķiem. Grāmatas anotācija mums sola – Saistošas žurnālistiskas izklāsta manieres savienojums ar zinātnisko dziļumu, mēģinājums analizēt novēroto ir viena no galvenajām grāmatas pozitīvajām īpašībām. Daudzas grāmatas lappuses ir humora piesātinātas.

Autors jau no paša grāmatas sākuma neknapinās un aizved lasītājus uz Lieldienu salām. Viņa laikos maksimālā salas apmeklētāja ekstra bija zirga īre un telts vieta. Toties par apskates objektiem nekas nebija jāmaksā. Sākums mani mazliet sabaidīja, autors dikti spieda uz aprakstiem, gāju no turienes uz turieni. Likās, ka sekos nebeidzami krūmu un vulkānisko bedru apraksti, taču ar laiku pieradu un nesatraucos. Bija interesanti lasīt par autora pārliecību, ka ar Lieldienu salas iedzīvotāju izcelsmi viss ir skaidrs, viņš pārstāsta leģendas, kas izskaidro salinieku pārcelšanos uz salu. Apgalvo, ka Rongorongo raksts ir atšifrēts (tur viņš samelojās) un pievēršas garaušu un īsaušu cīņām. Ja tu, cilvēks, dzīvo uz salas, kur vienīgais gaļas avots ir vista, tad izveidojas dīvaini kulinārijas paradumi. Piemēram, noslaktēt pārdesmit kaimiņus, kurus pa klusām apēst. Taču kaimiņiem ir radinieki, kuriem ir pavisam cits uzskats par divkājaino haizivju (apēdamais cilvēks) funkciju sabiedrībā, un sākas naids. Tā nu viņi tur pamazām viens otru ēduši, līdz atbrauca vergu tirgotāji un daļu savāca, ievazāja vietējiem nezināmas slimības, tādējādi sala aizgāja postā.

Tādā pašā garā autors turpina ceļot pa Tongu, Samoa, Jaunzēlandi un Taiti. Te nu uzskaitīšu tikai pašu interesantāko. Radās priekšstats, ka uz salām dodas vieni vienīgi pedofili. Slavenais mākslinieks Gogēns, līdz ko tika pie naudas, tā uzreiz Taiti iemainīja šujmašīnu pret četrpadsmitgadīgu sievu. Līdz ko sieva apbērnojās, tā jāmeklē cita. Slavenie Bounty dumpinieki ar nesmādēja šo nodarbi. Autors to skaidro ar kultūras īpatnībām un tā. Nemaz nezināju, ka ateja Jaunzēlandes maoriem bija svēta vieta, kuram tad nav! Tonga jau tajos laikos saprata, ka bizness ir pastmarkās un tūrismā. Bija interesanti arī salinieku valodas aspekti – tajā kā mainās ķermeņa daļas apzīmējums (sevišķi dzimumorgānu) atkarībā no sociālo stāvokli.

Rakstīšanas stils likās pasauss un brīžos, kad autors aizrautīgi sāka piesaukt ģeogrāfisko vietu nosaukumus, smadzenes nedaudz atslēdzās, un bija grūti piespiesties lasīt tālāk. Visu laiku ir jāatceras, ka grāmata sarakstīta daudzas desmitgades atpakaļ un autora skatījums uz leģendām nebūt vairs nav tas svaigākais. Tādēļ lasīt nācās uzmanīgi, lai savā galvā nejauši neiedzītu kādu nepatiesu informācijas drumstalu. Tā arī nesapratu, kādēļ viņš skaitās nopietns etnogrāfs, ja lielākoties pārstāsta vietējo teikas, bez nopietnas interpretācijas un vispārēji apraksta kultūrvēsturiskos pieminekļus. Nemaz nerunāšu par tādu etnogrāfam nepiedienīgu izrīkošanos, kā ar nazi paurķēties vietējo alu kultūrslānī, neko nedokumentējot un pienācīgi neaprakstot.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Ja ļoti interesē salu tautu vēsture un nebaida nedaudz garlaicīgs tās izklāsts septiņdesmito gadu manierē, tad droši lasiet. Bonusā būs bildes ar pusplikām ieziemietēm un tam laikam negaidīti tiešiem tautu kopošanās paradumu aprakstiem.

The Road to Little Dribbling: More Notes From a Small Island (Notes From a Small Island #2) by Bill Bryson

The Road to Little Dribbling

Esmu no tiem, kas ar nepacietību gaida Braisona jaunāko grāmatu. Ja viņš uzraksta kaut ko par vēsturi vai zinātni – izcili! Ja stāsta par saviem ceļojumiem, arī labi. Vispār Braisons ar savām grāmatām noteikti ir ierosinājis vismaz vienu no maniem ceļojumiem. Šaubos vai bez Sunburned country izlasīšanas es būtu atvēzējies braukt uz Austrāliju. Šī grāmata iznāca jau pērnā gada oktobrī, taču iegādājos tikai janvārī. No sākuma gaidīju e-grāmatu, taču tā bija daudz dārgāka par grāmatu cietajos vākos. Tā kā Braisonu krāju, tad nolēmu ar elektroniskajām versijām neniekoties, bet ņemt papīru.

Ir pagājuši vairāk kā divdesmit gadu, kopš Braisons apceļoja Apvienoto Karalisti un uzrakstīja par to grāmatu ar lielu ironiju un iesmīkņāšanu par salas ļaudīm un to paražām. Neskatoties uz to, briti šo grāmatu ir atzinuši par labu esam, un daži pat uzskata, ka tā vislabāk ataino viņus. Nu Braisons ir ieguvis Lielbritānijas pilsonību un viņš vēlas apskatīt savu jauno tēvzemi no jauna. Lai grāmatas nepārklātos, viņš mēģina izvairīties no iepriekšējā grāmatā apmeklētajām vietām.

Galvenais satraukums bija par to, vai tikai Braions uz vecumu nav izšāvis visu pulveri. Nebūtu jau arī nekāds brīnums, ka autoram ar laiku aptrūktos joki, sāktu atkārtoties vai vienkārši pārvērstos par vecu īgņu. Gadās jau visādi. Taču izlasot par kādu mazpilsētu, kurā vienīgā piedāvātā izklaides ir kafijas dzeršana, vērojot baložu kakāšanu, sapratu, ka vismaz sirdī autors joprojām ir jauns. Un šķita, ka viss ir kārtībā, taču ar laiku ielasoties nācās secināt, ka viss tomēr nav labi. Protams, acīgumā un trāpīgumā Braisons ir pakāpi pārāks par mūsu Timrotu, tomēr lasot diezgan bieži sastopami teksti no sērijas – agrāk tā nebija, viss ir tik dārgs, es esmu vecs. Tas nedaudz akumulējās un uz beigām sāka piegriezties.

Nav jau tā, ka Britu salās vienīgais ko redzēt ir kakājoši baloži. Katra mazpilsēta izceļas ar kaut ko savu. Šo atšķirīgo un interesanto autors labprāt pavēsta savam lasītājam. Viņš atrod interesantas vietas, kuras atrodas it kā tepat blakus, bet tai pat laikā labi paslēptas. Tā var būt bāka, kas ievesta iekšzemē pāris kilometrus, dzelzceļa tilts, kurš nemaz nav redzams pasažieriem, taču tiem trīsdesmit tūristiem, kas viņu redz pa gabalu, tas izskatās visnotaļ iespaidīgi. Autors var mierīgi veltīt nodaļu aprakstot agrāko laiku psihiatriskās slimnīcas, kad ārsti un radinieki vēl rūpējušies par slimnieku labsajūtu. Nemaz nepieminēšu daudzās grāmatu veikalu piesaukšanas. Šķiet, ka Braisons tāpat kā es, pirms došanās uz svešu vietu no sākuma noskaidro, kur tur atrodami grāmatu veikali.

Ko es varu pārmest autoram, tad tā ir Skotijas nepieminēšana. Nav jau tā, ka nav vispār, kādas padsmit lapaspuses tai ir veltītas, taču apraksti ir diezgan nabadzīgi, apmeklētās vietas viegli ieskicētas, un tās ir tikai kādas trīs. Vispār grāmatas beigas šķita steigā uzkriceklētas, laikam grāmatai bija ierobežots apjoms, vai kādi rakstīšanas termini pienākuši. Pēc izlasīšanas radās tāda nepabeigtības sajūta., šķiet, ka autoram būs beigusies tinte.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles. Ja ir paticis Braisons līdz šim, tad patiks arī šī, lai gan par labāko autora darbu es šo grāmatu nesauktu. Lasot sajūtas ir kā  pa kalniem, vietām izlien agrākais Braisons ar saviem jokiem vietā un nevietā, vietām autors nolaižas līdz vienkāršam īgnumam. Ir vērts lasīt kaut vai to nodaļu dēļ, kurās autors atradis kādu Britu salās apslēptu dārgakmeni, un entuziastiski stāsta par vietas vēsturi un nākotnes perspektīvām.

Piecas nedēļas gaisa balonā by Žils Verns

Piecas nedēļas gaisa balonā

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Diezgan sekmīgi, un tagad jau sāk šķist, ka nākamvasar viņa būs izlasīta. Reizēm es izvērtēju iespēju izlasīt viņas visas mēneša laikā, lai akmens ir nost no kakla un ar paceltu galvu varētu doties uz jauniem projektiem, taču mani attur viena lieta. Kad no šīs sērijas izlasa vairāk kā četras grāmatas pēc kārtas (kā man tas gadījās ar šo), tad lasītājs kļūst ļoti īgns un neiecietīgs. Jo ir sačakerēta kārtējā bērnības top grāmata, un tas, kas rakstīts, nepavisam nav tā, kā palicis atmiņā.

Doktors Samuels Fērgusons kopā ar draugu Ričardu Kenediju un kalpu Džo dodas ceļojumā pa Āfriku, izmantojot ar ūdeņradi piepildītu gaisa balonu. Pateicoties Fērgusona izgudrotajam mehānismam nav jāizlaiž no balona ūdeņradis un jāizmet balasts, tāpēc ar balonu var ceļot ļoti tālu un ilgi. Aprakstīti dažādi aizraujoši piedzīvojumi austrumu un centrālajā Āfrikā, Sahārā, Viktorijas un Čadas ezerā.

Mūsdienās šo stāstu klasificē kā bērnu literatūru, jo laika gaitā jau nedaudz zināšanu apjoms nobīdās, taču es šādu izvēli apšaubu. Diez vai šīs grāmatas saturs ir bērnišķīgs. Pirmkārt, autora skats uz pasauli ir sava laikmeta garam atbilstošs. Mūsdienās viss trīs varenos ceļotājus droši varētu saukt par rasistiem. Autors nekautrējas salīdzināt nēģerus (tā reiz sauca afroafrikāņus)  ar pērtiķiem, jo viņiem jau trūkst tikai astes. Āfriku apdzīvo vieni vienīgi mežoņi, kas mīl ēst sev līdzīgos un uzbrukt visam nepazīstamajam. Nesmādē pat baltos cilvēkus. Baltā cilvēka pārākums gan netraucē Kenedija kungam no droša attāluma atšaut tos nēģerus, kas viņam vienkārši nepatīk, izskatās aizdomīgi, vai vienkārši nav baltie. Arī ar arābiem nav viegli, tie atrodas kultūras pagrimumā un dzīvo uz seno laiku atblāzmas, īsumā – Āfrikā ir tikai pāris normālas vietas franču un angļu kolonijas, visa pārējā apgabalā labāk kāju uz zemes nespert, apēdīs vai aizdzīs vergos.

Pats grāmatas stāstījums nav tik daudz ceļojuma apraksts, no ceļojuma te ir vairāk Džo izrāda savu akrobātiku, Fērgusons uztraucas par ūdeni un ūdeņradi, apraksta kokus un ciltis, Kenedijs ir vienkārši maniaks ar ieročiem, ja viņš dienas laikā nav nevienu nolaidis no kātiem, diena ir neizdevusies un jāsāk činkstēt. Labi, ka nēģeri naktī uzbrūk regulāri, un saviem biedriem nākas uzklupt tikai vienreiz. Visādi citādi ceļojums atgādina kādas dabas filmas stāstījumu, kuru mums vēsta autors izmantojot Fērgusonu. Bērnu dienās vēl šķita saistoši, bet tagad, kad par Āfrikas iekarošanu un kolonizāciju zinu nedaudz vairāk, nākas secināt, ka te ir viens vienīgs faktu savārstījums, kurā autors uzskaita pāris pētniekus. Taču Verna daiļrades zinātājiem tas jau ir skaidrs no paša sākuma. Fakti arī ir visnotaļ neprecīzi, jo par Āfrikas kontinenta iekšieni nevienam nebija nekādas sajēgas, tā vīri dabū ciest slāpes virs izdomāta tuksneša.

Gaisa balons izvēlēts meistarīgi. Laikā, kad izdeva šo grāmatu, balonbraukšana sāka pārņemt cilvēku prātus. Manuprāt autors nedaudz nošmaucās ar ūdeņraža ieguves metodi, jo šaubos, vai pat mūsdienās elektrolīzes iekārta ar akumulatoru būtu pietiekoši kompakta šādam ceļojumam. Patiesībā viss ir tik fantastiski, ka balonu autoram nākas nogāzt izmantojot vecās labās klavieres, kuras fanfarām skanot tiek izstumtas no krūmiem. Ja bērnu dienās man šī aina rosināja fantāziju, tad tagad varēju tikai apsveikt autoru ar slinkumu izdomāt ko jēdzīgāku un patiesāku.

Varoņi ir tikai stāsta instrumenti un, padomājot nopietnāk, viņi ir tikai izkārtnes, kurās cilvēku grūti atrast. Doktors Fērgusons ir tā kā zinātnieks un ceļotājs, bet tai pašā laikā pilnīgs fatālists. Vienīgais, ko mēs par viņa dzīvi uzzinām, ir tas, ka viņš jau no trīs gadu vecuma ēdis ar dakšiņu. Džo ir uzticīgā kalpa loma, ceļojot kopā ar saimnieku sagrābstījies zināšanas, bet dvēselē palicis iztapīgs un panaivs puišelis. Nedaudz slimo ar suicidālām nosliecēm, par visu vairāk vēlas mirt varoņa nāvē. Ja ticam grāmatai, tad spēj pa sauszemi veikt apbrīnojamas distances. Par Kenedija kungu jau stāstīju, viņš laužas kā jauna meita, negrib pat braukt līdzi, taču klausa tiešām pavēlēm. Mīl nogalināt un uztraucas par saviem ieročiem.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, savulaik noteikti bija tipiska piedzīvojumu grāmatas bez nekādiem varoņu izveides smalkumiem. Verns lieto veco labo recepti – piedzīvojumi plus šausminoši un aizraujoši fakti. Kas gan vairāk lasītājam nepieciešams, lai izrautu viņu no ikdienas. Mūsdienās informācijas laikmetā grāmata ir nedaudz par plakanu. Ja bērnībā fanojāt par šo darbu, tad labāk nepārlasiet.

Žangada by Žils Verns

Žangada by Žils Verns

Nav ko slēpt, bet bērna gados šis autors man bija pats, pats labākais. Kā gan var nepatikt Žils Verns, ja visos garajos skolas brīvlaikos mēs ar TV starpniecību tikām iepriecināti ar “Kapteiņa Granta bērniem”. Verna grāmatas bibliotēkās arī vienmēr bija paņemtas, un tieši tādēļ šo grāmatu man izdevās izlasīt tikai pēc pamatskolas beigšanas. Izlasīju un konstatēju, ka grāmata nav neko jēdzīga. Tagad nolēmu pārlasīt, lai noskaidrotu vai manas domas nav mainījušās.

Garralu ģimene mierīgi dzīvo Peru, un šķiet, ka viss ir kārtībā. ģimenes patriarhs Žoāms Garrala gan nāk no Brazīlijas, taču nekad nav izteicis vēlmi doties uz savu dzimteni. Un tas neskatoties uz savas sievas un meitas lūgumiem. Taču tad vienu dienu pie apvāršņa parādās Torress, izbijis vergu ķērājs, cilvēks ar šaubīgu reputāciju, viņam vajag satikt Žoāmu par katru cenu. Viņus abus saista kāds noslēpums, kas vienam nesīs postu, bet otram bagātību.

Biotehnoloģijas, kriptoloģija, alfabēta analīze, milzu plosti, ūdenslīdēji, seni noziegumi un neģēļi tiek sapīti kopā šajā stāstā ne sliktāk kā žangadas kopā saturošās saites. Negaidīti notikumu pavērsieni, kas pēkšņi pārtrauc autora vienmuļo stāstu par Amazones upi, tās iemītniekiem, mežiem , dabu un nākotni. Autors kā īsts futūrists paredz Brazīlijas civilizēšanu, nekautrēdamies sadala sabiedrības šķirās un norāda katrai no tām īsto vietu. Laiku pa laikam nedaudz pagaužas par vergturību, bet labajam saimniekam jau ir arī tikai labi un uzticami vergi, lojāli kalpotāji un labi bērni.

Sižets ir lubenes cienīgs un pašvakam scenāristam ļautu no grāmateles izspiest vismaz divsimts sērijas. Ja paskatāmies autora daiļradi kopumā, tad viņam nekad nav izdevies izveidot normālus galvenos varoņus. Tie ir standarta tipāži, kur ir kāds enciklopēdists, kāds panaivs lauķis vai kalpotājs, bagāts džentlmenis, smuka meita, iemīlējušies jaunekļi. Darbība noris kā nepārtraukts piedzīvojums, lai lasītājs nepamanītu visa notiekošā seklumu un absurdumu. Tēli ir labie un ļaunie, principiālie un bezprincipa, pielīdēji un džentlmeņi, baltie un melnie. Savā starpā atšķiras tikai ar vārdiem un dzimumu. Par tēliem kā tādiem runāt ir veltīgi, jo ja jau pats autors raksta par viņiem primitīvi, tad kāda gan pieķeršanās viņiem un palikšana atmiņā. Šī grāmata diemžēl nav izņēmums, te autors ir atteicies pat no savas futūrista komponentes un no paša sižeta vispār.

Visa grāmata lasās, kā nepārtraukts stāstījums par Amazones upes faunu, floru un cilvēkiem. Laiku pa laikam vienmuļi iemidzinošais stāsta plūdums tiek pārtraukts ar kādu asāku sižeta pavērsienu, kādu pakampj kaimans, kāds nemāk normāli pakārties, kāds noslēpt savu patieso dabu. Autors dara visu, lai neatstātu lasītāju neziņā par katras amazones pietekas ūdens garšas īpatnībām. Viņš nekaunas pus lapaspusi pierakstīt ar koku nosaukumiem un to izmantojumu tautsaimniecībā. Svarīgākās lietas tiek atkārtotas pāris reizes, ja nu kādam nepielec. Nezinu, iespējams, ka deviņpadsmitajā gadsimtā šis stils bija pieņemams, bet mūsdienās, kad no daiļliteratūras netiek gaidīta enciklopēdijas šķirkļu atgremošana, grāmatai pietrūkst fokusa.

Vienīgais, kas grāmatā bija labs, bija ievads kriptoloģijas pamatos, kriptogrāfisko tekstu analīzē un atšifrēšanas metodēs. Tas varētu teikt izglāba visu pasākumu un tikai tādēļ grāmatu nenovērtēju kā nelasāmu. Kas to būtu domājis, ka Brazīlijas džungļos vergu ķērāju otrais hobijs ir tekstu šifrēšana un garu penteru rakstīšana šajā šifrā. Nemaz nerunāsim par galveno ļaundari – īstu brīnumbērnu, kas zinot atslēgu spēj lasīt tekstu pa tiešo bez zīmuļa un lapas.

Lieku 5 no 10 ballēm. Garlaicīgs plostošanas apraksts, kurā autors spiež uz dabu, kopējot izvilkumus no enciklopēdijām, saturam piemaucot klāt to kas notiks nākotnē – autora pagātnē. Grāmatas lielākais pluss ir tās īsums, lai gan reizēm gribas, lai viņi visi tur uz tā plosta atdotu galus un izbeigtu autora mocības.

Atlas of Remote Islands by Judith Schalansky

Atlas of Remote islands

Nesen izlasīju vienu grāmatu par kartēm “Off the map”, kad biju viņu goodreads pareizi iegrāmatojis, man tika piedāvāts izlasīt arī šo grāmatu. Kartes ir mana vājība, nav tā, ka es būtu dikti uz viņām kritis, bet no atvērta atlanta mani ir grūti dabūt prom. Ja zina, ko ar viņām darīt, tad var iegūt daudz informācijas. Joka pēc papētīju arī šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag un vajag tūlīt. Līdz tūlītam gan bija jāpaciešas trīs nedēļas, jo bookdepository pēdējā laikā izmanto gliemežu pastu, taču pēc saņemšanas izlasīju es viņu divos vakaros.

Uz pasaules joprojām ir daudzas vietas, kas lielākoties ir nezināmas, tādas, uz kurām tikai daži cilvēki ir spēruši savu kāju, ir tādas, kuras ir apdzīvotas, taču atrodas tik tālu no pārējās pasaules, ka nevienam nerūp līdz turienei aizdoties. Taču visnomaļākās ir salas, tās ir kā mazi atsevišķi kontinenti, kurus no pārējās pasaules šķir lieli attālumi. Viņas nav tūrisma ceļvežos, jo tajās nav ko redzēt un apmeklēt. Doties apskatīt klinti okeānā spēj atļauties tikai retais. Autore, izmantojot vēstures datus un zinātnisko ekspedīciju atskaites, mēģina lasītājam uzburt nelielu ainu par katru no šīm piecdesmit salām, sākot ar attālumiem līdz tuvākai sauszemei un beidzot ar smalki detalizētu karti.

FullSizeRender (2)

Sākšu ar to, ka šo grāmatu nopirku vienkārši tādēļ, ka viņa ir skaista. Kartes pašas par sevi vienmēr ir skaistas, bet šai bija nostrādāts noformējums – gan krāsu salikums, gan fonts. Domāju, ka pat ja iekšā būs sarakstīts pilnīgs sviests, es tik un tā būšu ieguvējs, jo man būs veselas piecdesmit dīvainu un nomaļu vietu kartes. Kāda ir jēga no šīm kartēm tautsaimniecībā, tas gan ir pavisam cits jautājums. Vienu vārdu sakot, biju sajūsmā par grāmatas izpildījumu vien.

Taču jāpiezīmē, ka stāsti par pašām salām nudien nav peļami. Var uzzināt gan par tālu salu Pingelap, kurā praktiski visi iedzīvotāji neatšķir krāsas, reiz gandrīz visi izmiruši, un kādam palicējam ir bijis samaitāts gēns. Par Tikopia salu, kura var uzturēt tikai 1’200 iedzīvotājus, kur nevēlamos bērnus atstāj nomirt, un bada gados vecākie iedzīvotāji un jaunākie bērni kāpj laivās, lai dotos okeānā uz neatgriešanos. Par salām, kuras apciemo tikai putni un valzirgi, kurās reiz ir bijušas vaļu ķērāju bāzes, bet nu jau desmitiem gadu neviens vairs nedzīvo. Par salām, uz kurām nedzīvo pat metrologi meteorologi. Par salām, kuras tagad kalpo kā militārās bāzes. Par Pitkērnu, kur praktiski visi iedzīvotāji tiek vainoti pedofilijā. Šajā ziņā salām ir dažādas un daudzveidīgas vēstures.

FullSizeRender (1)

Ja par faktoloģiskām lietām piesieties ir grūti, tad daži salu stāsti man raisīja aizdomas, piemēram, par vīrieti, kurš no bērnības runāja nesaprotamā valodā līdz satika kādu sievieti, kura arī runāja šajā valodā, un izrādījās, ka ir sala, kurā runā šajā valodā. Tas izklausījās pēc pasakas atstāsta. Tomēr pret pārējiem 49 stāstiem man iebildumi neradās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaista grāmata, kuru var gan palasīt, gan papētīt. Var nelasīt visu vienā vakarā, bet lēnā garā. Var nelasīt vispār, bet vienkārši pētīt kartes. Nav jau tā, ka uz visām pieminētajām salām nav vērts braukt, Lieldienu salu es labprāt apmeklētu, bet ceļojumam uz arktiskajām un antarktiskajām salām nudien mani būtu grūti piedabūt. Iesaku izlasīt visiem, kurus atlasi neatstāj vienaldzīgus. Uzzināsiet daudz jauna par nezināmām vietām.

Off the Map: Lost Spaces, Invisible Cities, Forgotten Islands, Feral Places and What They Tell Us About the World by Alastair Bonnett

Off the map

Šo grāmatu man atveda no Briseles grāmatveikala. Man nez kādēļ šķita, ka būs ļoti labs lasāmais, un pēc nosaukuma vien gribējās uzreiz izlasīt. Taču plauktā viņa nogulēja veselu pusgadu. Ne visām grāmatām manos grāmatu plauktos ir tā laime tapt izlasītām uzreiz, lielai daļai nav cerību pat pēc pusgada.

Šķiet, ka mūsdienu pasaulē, kur katrs zemes kvadrātmetrs tiek nofiksēts ar satelītiem vismaz reizi nedēļā, tad tādu apslēptu vietu nemaz nav daudz palikušas. Autors ir pielicis visas pūles, lai parādītu, ka ne viss ir ielikts atlantos izpētīts, un uz zemes vēl ir pietiekoši daudz nedokumentētu un interesantu vietu, kuras nebūt nav pieejamas katram tūristam.

Grāmata sastāv no daudziem īsiem stāstiņiem, kas veltīti kādai dīvainai pasaules vietai, kuru atlantā ir grūti ieraudzīt un pat ieraugot saprast tās dīvainumu. Sākumā ir vislabākais stāsts par Sandy island, kādu salu, kura ir atrodama gan Google Earth un daudzās kartēs, taču dabā tur ir tikai okeāns. Izrādās, ka Google arī visus datus ņem no satelītiem, bet daļu ģenerē no dažādām kartēm. Un tā sākas klejojumi pa visu pasauli, tiek apskatīti dažādi anklāvi un anklāvi anklāvos. Robežas, kuras realitātē pastāv tikai kartē, dabā viss ir pavisam savādāk. Autors nesmādē arī prātošanu par zemes pleķīšiem, kurus norobežo automaģistrāļu barjeras, kuros nenotiek nekas un, kuri neparādās nevienā kartē. Par dažādiem zemes pārpalikumiem pēc pilsētbūvniecības, kuri pieder savdabīgiem kolekcionāriem, un kuriem nav iespējams piekļūt. Ir arī padomjlaiku slēgtās pilsētas un pilsētas, kuras pamestas pēc dabas katastrofām. Propogandas pilsētas Ziemeļkorejā un tukšās Ķīnas pilsētas, kurās nav iedzīvotāju.

Šķiet jau visnotaļ interesanta izlase, un daļa no stāstiem patiešām ir interesanti. Taču lielākoties autors ir aizrāvies ar internetā salasītu faktu izklāstīšanu. Vietām es viņu pieķēru stāstām nepatiesību vai atgremojot pilsētas leģendas. Līdz ar to man nav diez ko lielas uzticības par autora stāstīto citos stāstos. Tādēļ, ja kaut ko no šajā grāmatā izlasītā vēlies stāstīt tālāk, tad vēlams būtu atrast apstiprinājumus faktiem kādā nopietnākā avotā par diskusiju forumu internetā.

Kā jau visas sīko stāstiņu grāmatas, arī šīs lasīšanas process mani nogurdināja. No vienas puses daudz vietu un daudz informācijas. No otras puses informācija nav diez ko uzticama un vietām teiktais ir man kaut kas pavisam jauns un grūti pārbaudāms. Tēmas un ģeogrāfiskās vietas ātri mainās, un nav viegli izsekot visam līdzi. Šī ir no grāmatām, kuras lasīšanu ideālā pasaulē vajadzētu izstiept mēneša garumā, katru dienu pa vienam stāstam, tā lai nenogurtu no grāmatas, lai izlasīto atcerētos, un daļa no stāstiem nešķistu neinteresanti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja ir interese par ceļošanu un to, kā cilvēki dzīvo citur, tad iesaku palasīties. Dažas vietas ir ļoti interesantas, piemēram, par kruīza kuģi “The World”, kurā var nopirkt kajīti un, ja esi pietiekoši bagāts, ceļot tajā visu mūžu neizejot no mājas.

Pāri melnajam kontinentam by Arturs Lielais

Pāri melnajam kontinentam

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz izvēlējos paniekoties ar Artura Lielā garadarbu. Bērnībā man viņa rakstītais patika. Vienkāršā valodā, daudz interesantu lietu par vēsturi un dabu. Tagad gan mans entuziasms ir noplacis, bet ko lai dara – sērija ir jāpabeidz.

Dāvids Livingstons, slavenais ceļotājs un Āfrikas pētnieks, aizvadīja Melnajā kontinentā ar nelieliem pārtraukumiem trīsdesmit trīs gadus līdz pat nāvei, un šajā laikā devās tālos, bīstamos ceļojumos, veica plašus pētījumus. Šī grāmata stāsta par Dāvida Livingstona mūža sākumu, misionāra gaitām, pirmajiem lielajiem ceļojumiem.

Dāvids Livingstons nāca no vienkāršas strādnieku ģimenes, taču puika nevēlējās visu mūžu strādāt rūpnīcā un tādēļ izvēlējās kļūt par misionāru. Un kur nu vēl labāk sludināt Dieva vārdu kā jauniegūtajā Dienvidāfrikā. Taču pievērst turienes iedzīvotājus kristietībai nebija viegli. Vietējiem visi mācītāju sprediķi bija vienaldzīgi. Labākajā gadījumā viņi ieteica stāstīt pasakas bērniem, jo tie vēl no dzīves neko nav redzējuši. Pēc kāda laika arī pats Livingstons saprata, ka misionārs no viņa nav nekāds un nolēma pievērsties teritorijas apceļošanai. Ja ar kristīgās ticības ieviešanu viņam diez kā neveicās, tad kā diplomāts viņš bija izcils. Ar cilšu vadoņiem viņam sadraudzēties nebija problēmas. Šķiet, ka vietējo paražu un valodas saprašana arī ir bijis nopietns bonuss. Livingstons bija viens no pirmajiem baltajiem, kurš atklāja Viktorijas ūdenskritumu, veica Āfrikas iekšējo upju kartēšanu un šķērsoja Āfriku no Angolas līdz Mozambikai.

Šī grāmata ir arī labs ieskats kā padomju laikos uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu. Varētu jau pārtulkot Livingstona memuārus un dot, lai lasa. Taču ir jāatzīst, ka šādi memuāri nudien nebūtu labi nenobriedušam jaunekļa prātam. Tajos ir par daudz Dieva vārda pieminēšanas, britu impērijas slavināšanas un britu iekārtas pārākuma uzsvēršanas. Portugāļi un holandieši ir maitas gabali gan no Livingstona, gan padomju iekārtas viedokļa, tādēļ tekstus par viņiem var atstāt nemainīgus. Tādēļ lai izvairītos no lieka riska Livingstona memuārus pārstrādā Arturs Lielais un šaubīgās vietas tiek izmestas vai arī pasniegtas ar autora piebildēm. Tādēļ grāmatu īsti nevar saukt par vēsturi, piedzīvojumu vai biogrāfiju, jo viss tiek pasniegts pareizās domāšanas kontekstā, nemaz neuzticoties lasītāja spriestspējai. Līdz ar to visa grāmata ir slēpta PSRS ideoloģijas uzspiešana jaunajam lasītājam.

Neviena grāmata nevar tikt izdota, ja tajā nav pieminēts Kārlis Markss. Šeit tas ļoti labi iederas, jo ap Livingstona laikiem viņš arī bija aktīvs manifestu rakstītājs. Tādēļ sākumā var samulst un domāt, ka grāmata patiesībā ir par Marksu, jo viņa idejas par šķiru cīņu tiek piesauktas visai bieži. Livingstonu autors ir nolēmis atainot kā no realitātes atrautu pamuļķu entuziastu, kurš ir sava laikmeta produkts. Ar aizmiglotām acīm viņš skatās uz pasauli, bet neredz patiesās problēmas. Lai ar vergu tirdzniecības ietekmi uz Āfrikas ciltīm viņš vēl spēj identificēt, tad britu mantrausīgo ekspluatējošo kapitālismu viņš neparko nespēj saskatīt. Viņam šķiet, ka ekspluatācija nav nekas slikts. To parāda arī epizode, kurā Livingstons pēc atgriešanās no Āfrikas dodas runāties ar savas dzimtenes strādniekiem un tiem saka, ka jāpakļaujas saviem saimniekiem. Strādnieki uz viņu apvainojas un vairs uz vieslekcijām neaicina. Nezinu,  cik daudz šajā notikumā ir faktu un cik izdomājumu.

Vispār jau grāmatas autora moralizēšana ir diezgan kaitinoša un visnotaļ apgrūtina lasīšanas procesu. Sevišķi, ja to dari laikos, kad neviens vairs nenēsā pie žaketes pioniera zīmotni, un pa lielam ir pie kājas komunisms kā nākotnes pasaules mērķis. Varbūt grāmata atstātu labāku iespaidu, ja to lasītu dzerot maniokas kandžu no kaltēta ķirbja trauku un fonā klausoties čibokvi cilts dziedājumu. Nešaubos, ka paša Livingstona grāmata ir labāka lasāmviela par autora atstāstījumu. 4 no 10 ballēm.

Akmens krūze by Ēvalds Strods

Akmens krūze

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz lasāmo grāmatu izvēlējos pēc biezuma, paņēmu kaut ko ļoti plānu un nelasītu par ceļojumiem. Kas gan mūsu tumšajos rudens vakaros varētu būtu labāks lasāmais par saulainās Vjetnamas un Laosas aprakstiem. Tas par vakariem bija joks, es grāmatu lasot ar siltām tējas krūzēm nekrāmējos un pledos netinos, mājās apkure labi strādā un neesmu arī no salīgajiem. Tāpat tumsa un aukstums manī neraisa nedz depresiju, nedz nostalģiju pēc saules. Bet nu par grāmatu.

Latviešu padomju rakstnieka Ēvalda Stroda ceļojumu grāmata stāsta par Vjetnamu, Laosu un Kampučiju, atklāj Indoķīnas tautu vēsturi, kultūru, sadzīvi, akcentē šo valstu revolucionāros pār­veidojumus. Grāmata ilustrēta ar krāsainajiem diapozitīviem.

Padomju laikā bija populāri (vismaz man rodas tāds iespaids lasot šo sēriju) literātam kaut kāda kongresa ietvaros apceļot draudzīgās sociālistiskās valstis un tad pēc desmit gadiem par savu ceļojumu uzrakstīt grāmatu. Katrs, kas kaut reiz ir mēģinājis rakstīt ceļojumu aprakstu, zinās, ka pusgads ir maksimums, līdz kuram vari atlikt apraksta veidošanu. Pēc tam tu ne vairs lāga atminies, ne arī gribi ko rakstīt. Šim autoram ceļojums ir bijis 1979. gadā, bet grāmata viņam iznākusi 1987. gadā. Iespējams, ka autors visu bija uzrakstījis jau sen un, kas zina, pat braukājis riņķī stāstot par brālīgajām sociālisma valstīm lasot lekcijas, neņemos spriest.

Grāmata ir domāta kā sociālisma propaganda, un tas netiek slēpts. Grūti jau noslēpt, ja nodaļas sākumā ieliek kādu citātu no Centrālās Komitejas plēnuma lēmuma. Ceļojums par Vjetnamu ir absolūti garlaicīgs. Pirmā puse ir piebārstīta ar Ho Ši Mina atziņām, par to kā jābūvē sociālisms Vjetnamā, par to kā cīnīties pret kolonizatoriem un imperiālistiem. Pārējā daļa ir par Vjetnamas karu ar ASV, Vjetnamas karu pret Ķīnu un Vjetnamas karu pret Kambodžu (tad vēl Kampučiju). Vjetnamas vēsture autoram ir apbrīnojami melnbalta, un viņa viedoklis sakrīt ar uzvarētāju viedokli. Nekādas analīzes un salīdzinājumus te neatrast, te ir HES apraksti, PSRS palīdzības novērtējums, ceļojumi pa vietējiem kooperatīviem un jūsmošana par vjetnamietēm.

Laosas daļa ir analoga Vjetnamas, uz turieni autoram ir izdevies aizbraukt veselas divas reizes, taču viņa redzētā pieraksts ir tāda pati vāji slēpta propaganda. Par to, cik sociālisms ir labs. Tas nekas, ka tam paralēli piekopj budismu, izaugs jauna paaudze, un viss mainīsies. Te gan pavīd tas, ka Laosas tautai pat pēc sociālisma nav nekādas nojausmas par savu vēsturi. Nu jā, džungļos ir tempļi, kam un kāpēc, kuru tas interesē? Rodas priekšstats, ka autors ceļojumā apmeklē tikai citu socvalstu būvētās celtnes, parunā ar dažiem kara upuriem, tam seko gari citāti no oficiālās vēstures par Laosas brīvības cīņām. Tam visam klāt tiek piemaisītas vietējās leģendas, šķiet, ka vidējais laosietis dikti mīl visu paskaidrot, runājot caur pasakām par drakoniem un ķēniņiem. Tā kā es daļu no šīm pasakām jau zināju, man šķiet, ka autors tās ir vienkārši iepinis stāstā, lai būtu vismaz kaut kas bez sociālisma sasniegumiem.

Liela daļa tiek veltīta arī imperiālisma seku likvidēšanas aprakstu, opija lietotāji vēl nav iznīcināti, prostitūtas joprojām meklē klientus, bērni ubago, jaukie laosieši joprojām nav sapratuši, ka no Taizemes televīzijas nāk tikai propaganda un meli, pašiem viņiem vēl nav spēcīgas televīzijas. Tā kā viss nav tik labi saules pielietajā ielejā. Vēl autoram ir vājība – pseidozinātnes. Tās viņš netieši slavina visos iespējamos veidos, ir smieklīgi lasīt, kā autors skeptiski kritizē astroloģiju, bet tai pašā laikā čurā karstu no akupunktūras un homeopātijas.

Un kā ar ilustrācijām? Nu diapozitīvi ir diezgan pavājas kvalitātes, jo literāts nenozīmē labs fotogrāfs un cilvēkam, kas radis pie mūsdienu HD kvalitātes, tās liksies graudainas un miglainas. Un kas ir tās akmens krūzes? Vjetnamā izrādās ir milzīgas akmens vāzes, kuras vietējie izgatavojuši nezināmos nolūkos mūsu ēras sākumā. Idejas ir visdažādākās – no musonu lietus uzkrāšanas līdz rīsu šņabja brūvēšanas ietaisei.

Kopumā 2 no 10 ballēm, normālam cilvēkam nav jēgas lasīt, ja vien nevelk nostalģija pēc PSRS pēdējo gadu ideoloģijas propagandas. Tomēr ja saņemies un esi gatavs lasītājs, tad ieteiktu papriekš ieraut uz oktobrēna zvaigznītes nostādinātu graķīti!

%d bloggers like this: