Navigate / search

River Town: Two Years on the Yangtze by Peter Hessler

River Town

Šo grāmatu man reāli ieteica izlasīt, apgalvojot, ka tā ir laba lasāmvielām, saturot daudz interesantu novērojumu par ķīniešiem, viegli lasās, un, īsi sakot, ir lasīšanas vērta. Pati lasīšanās gan atlikās uz vairākiem mēnešiem, jo bija citas prioritātes, bet beigu beigās tā tika izlasīta.

Grāmatas autors un Ķīnā dzīvotājs Pēteris divus savus dzīves gadus pavada skolojot studentus angļu valodā un literatūrā kādā Fulingas augstskolā. Šī skološana notika pērnā gadsimta beigās ap to laiku, kad Honkonga tika atdota atpakaļ Ķīnai. Tad vēl Ķīna nebija tik atvērta pasaulei, un komunistiskās partijas ietekme sabiedrībā vēl bija dominējoša. Viss šis laiks tiek pavadīts Jandzi upes krastos.

Tad nu autors ņemas uzskaitīt visu, ko viņš ir novērojis savā skolas dzīvē, gan partijas ietekmi uz cilvēku uzskatiem, kultūras atšķirības salīdzinot ar ASV, to, ka te no bērniem tiek sagaidīts maksimums, un kļūdās neviens neko pozitīvu necenšas saskatīt. Kā jau īstam amerikānim, autoram ļoti nozīmīga šķiet Ķīnas neseno laiku vēsture, viņš cenšas izdibināt visu par „Kultūras revolūciju” laiku, kad praktiski tika iznīcināta valsts inteliģence, gan par „lielo lēcienu uz priekšu”, kad Ķīnā uz pāris gadiem tika iznīcināta gan lauksaimniecība, gan rūpniecība. Interesanti ir uzzināt arī tā laika studentu domas par kapitālistiskajām valstīm un amerikāņiem vispār. Tad vēl amerikāņi šajā Ķīnas daļā ir retums, un visi cilvēki uzskata par pienākumu viņus vai nu pasveicināt vai arī izmēdīt.

Labi aprakstīts arī autora ķīniešu valodas mācīšanās process, tas uzticēts diviem skolotājiem un neapšaubāmi notiek Partijas stingrā uzraudzība, autors gan reizēm cenšas izšaubīt skolotāju uzskatus, bet reti kad viņam izdodas iedragāt to ticību partijas līnijai. Cilvēkos kolektīvisms ir pacelts līmenī, kas līdzvērtīgs skudrām, vadošo uzdevumi netiek apspriesti un kritizēti, tie tiek izpildīti, ja kāds atšķiras no kolektīva, viņu labākajā gadījumā ignorē.

Kopumā interesanta grāmata par deviņdesmito gadu beigu Ķīnu, mūsdienās tā jau ir mainījusies, tagad var satikt cilvēkus ārzemēs, kas ir no kontinentālās Ķīnas, uz katra stūra. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Eiger Dreams: Ventures Among Men and Mountains by Jon Krakauer

Eiger Dreams by Jon Krakauer

Laiku pa laikam, pārskatot savu grāmatu plauktu, atrodas kāda grāmata, kuru es vēl neesmu izlasījis. Ja godīgi, tad tādu ir vēl ap simt četrdesmit. Lai vai kā izskatījās, ka ir pienākusi kārta vienai grāmatai par alpīnismu. Grāmatu savulaik nopirku, jo vienu ziemu biju izbraucis pastaigā Alpu daļā, kurā atrodas Eigers. Ja godīgi, tad man pat ne jausmas nebija, ka tur tāds Eigers atrodas, pirms tur nobraucu, smuka vieta un viss. Tagad pat papētīju fotoattēlus, kurus tai apkaimē esmu sabildējis, vajadzēs aizbraukt tur vēlreiz, tikai vasarā.

Līdz šim man Krakauers izraisīja asociācijas kā mormoņu speciālists. Zināju, ka viņš nodarbojas ar alpīnismu, bet neko vairāk. Šajā grāmatā autors izlasījis, savus, viņaprāt, labākos rakstus par šo tēmu, kurus šis laika gaitā publicējis dažādos žurnālos. Tā nu mēs varam uzzināt par alpīnisma vēsturi, par to kā grūti pieejami kalni ir kļuvuši par ikdienas tūristu apmeklējuma vietu, par to kā attīstījušies dažādi alpīnisma paveidi un kā iekarotas dažas virsotnes.

Kopumā, man kā cilvēkam, kas ar alpīnismu nenodarbojas, tik vien kā patīk pastaigāties pa kalniem, bet neko vairāk, autora rakstītais šķita tīri saistošs. Tā kā pats autors arī šur tur ir uzkāpis un pazīst daļu no eseju rakstīšanas laika slavenībām personīgi, tad stāsti ir izdevušies visai labi. Par labāko atzītu stāstu, kuru autors velta Devils Thumb iekarošanai. Tā kā iekarošanu viņš ir veicis pats, tas stāstu padarīja ļoti interesantu.

Autors gan neaprobežojas tikai ar Alpiem un ASV virsotņu iekarošanu, netiek izlaisti Himalaji un vienkārši cilvēki, kas mīl ar kailām rokām kāpt akmeņos, tiek piesaukts arī kanjonings pa Meksiku un rāpšanās pa sasalušiem ūdenskritumiem. Pozitīvi, ka neviena sasniegumi netiek pārāk apdzejoti un izpušķoti, tas padara stāstījumu daudz ticamāku un interesantāku.

Grāmatai gan ir viens diezgan liels mīnuss tā ir ļoti plāna, labprāt būtu izlasījis vēl vismaz piecus autora apcerējumus par šo tēmu. Manuprāt, 180 lapaspuses nav pārāk daudz; grāmatai lieku 10 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, tiem, kuri to vēl nav paspējuši izdarīt.

An Idiot Abroad: The Travel Diaries of Karl Pilkington by Karl Pilkington

An Idiot Abroad

Sanāca kaut kā iekāriens izlasīt kādu ceļojumu grāmatu, paņēmu un novilku demo versiju šai grāmatai, izlasījis sadaļu par Ēģipti nospriedu, ka gribās vēl un nopirku visu grāmatu. Grāmatas autors aprakstā savu piedalīšanos Sky 1 kanāla šovā ar tādu pašu nosaukumu. viņš ir parasts cilvēks, kuram nemaz nepatīk ceļot, bet kurš ir piekritis šajā šovā piedalīties. Ceļojumi notiek uz Septiņiem pasaules brīnumiem, pēc kādiem principiem izvēlēti šie brīnumi tikuši izvēlēti, man īsti nebija skaidrs. Lai vai kā, autors apmeklēja Gizas piramīdas, Lielo Ķīnas mūri, Jēzus statuju Brazīlijā, Chichen Itza, Tadžmahalu, Petru un Maču Piču.

Sākumā grāmatas lasīšana tiešām bija interesanta, varbūt tas tādēļ, ka vienīgā no grāmatā piesauktajām vietām, kurā arī es pats esmu bijis, ir Ēģipte. Autora novērojumi par šo valsti diezgan labi saskanēja ar manējiem, izņemot vietu, kur notika nicīga izteikšanās par arheoloģijas muzejiem. Tomēr ar laiku autora pesimisms un mūžīgā dīkšana par to, cik labi ir mājās, sāk nedaudz piegriezties. Autors sāk izklausīties nevis pēc ceļotāja, lai ar piespiedu kārtā, bet gan pēc meganūģa, kuram nekur tā īsti arī nav labi. Iespējams, ka savu lomu te ir spēlējis fakts, ka ceļojuma plāns tiek izplānots bez autora piekrišanas un viņām šova labad ir jānodarbojas ar dažādām dīvainām lietām, jānakšņo kopmītnēs, jāēd dīvaini vietējie ēdieni un jāklausa producenti. Tomēr, neskatoties uz visu to, tā arī nespēju saprast, kādēļ šis cilvēks skaitās Sky 1 kompānijas assets.

Grāmatai ir arī viens milzīgs pluss autors nekaunās apskatīt tualetes valstīs, kuras viņš apmeklē. Standarta ceļojuma aprakstā tualešu tēma parasti netiek apskatīta nemaz. Autori pārvietojas kā tādi bezmiesīgi radījumi ar dziļām vēstures un vietējo paražu zināšanām, bauda vietējos ēdienu, bet uz tualetēm neiet nekad. Šim cilvēkam tualetes nav sveša tēma un viņš tās apmeklē visai bieži, šie iespaidi tiešām ir vērtīgi. Bija ar ko salīdzināt savus iespaidus. Man gan tie nav tik eksotiski, un dzīvākie vairāk saistās ar padomju laiku autoostu tualetēm nevis ar ceļojumos redzēto. Lai gan Ēģiptē pabiju tualetē, kur speciāls cilvēks rāda tev, kur atrodas tualetes papīrs cerībā uz dzeramnaudu. Tātad tualešu tēma te tiek apskatīta padziļināti, bonusā īss apraksts, kā no saliekamā atpūtas krēsla izgatavot pārnēsājamu džungļu tualeti.

Grāmata kopumā tāda viduvēja, kad pāriet sākuma prieks par autora dīvainībām un visa kritizēšanu, tad pazūd arī visa interese par viņa ceļojumiem. grāmatai lieku 7 no 10 ballēm no kurām divas balles plusā dabūtas tieši par tualešu kultūras aprakstu.

A Land of Two Halves: An Accidental Tour of New Zealand by Joe Bennett

A Land of Two Halves

Grāmatu nopirku pavisam nejauši. Lidojot uz Madeiru sanāca pabūt Getvikas lidostas grāmatu bodē. Kā vienmēr – grāmatas daudz, bet tādas, par kurām es vēlētos maksāt naudu, praktiski nevienas. Izņemot šo. Tā kā esmu ieplānojis kaut kad savā dzīvē aizkulties uz šo zemes stūri, tad domāju, ka būs interesanti palasīt.

Grāmatas autors padsmit gadus ir nostrādājis par skolotāju Kraistčērčā . Tā kā pats viņš ir no Anglijas, pusmūža gados viņš mēģina atrast sev motivāciju palikt Jaunzēlandē atlikušo dzīvi. Lai ar atrašanu labāk veiktos, viņš nolēmis apceļot Jaunzēlandi ar stopiem. Iesākumā Dienvidsalu un tad arī Ziemeļsalu. Skaidra lieta, ka šādu pasākumu var arī monetizēt aprakstot piedzīvoto un izdodot grāmatu. Autora mērķis ir stāstīt ne tik daudz par pašu Jaunzēlandi, kas gan nav redzējis tās dabas skatus „Gredzenu pavēlniekā”, bet arī nedaudz iezīmēt tās cilvēkus. Par cilvēku paraugiem kalpo šoferi, kas viņu paņem savām mašīnā un palīdz nokļūt līdz mērķim.

Visu laiku biju domājis, ka es esmu profesionāls īgņa, kam nekad nekas nav labi un dabasskata izmaitāšanai pietiek ar nepareizi novietotu putnu. Līdz autoram man vēl ir ko augt un augt. Viņam nepatīk pilnīgi viss – „Bed and Breakfest” iestādījumi viņam nekad nav pa prātam, nepatīk viss, sākot no brokastīm un beidzot ar mēbelēm. Pārējie tūristi viņā izraisa nepatiku, autors izmanto katru brīdi, lai nedaudz paironizētu par vāciešiem, japāņiem vai skandināviem. Neiztiek arī bez paņēmēju mašīnu aplikšanas, kopumā visai nīgrs tipiņš.

Uz dabasskatu apdzejošanu te tiešām nav daudz spiests. Nedaudz tiek pastāstīts par aborigēniem un viņu valodu. Izrādās, ka, ja pareizi izlasītu Jaunzēlandes apdzīvoto vietu nosaukumus, tad daļa no tiem izrunātos kā fuck. Interesanti ir arī šoferīšu dzīvesgājumu un pieredzētā stāsti, ironija par Jaunzēlandes vēlmi būt mūžīgai kolonijai, rūgtumu par to, kā vietējo zemi uzpērk ārzemnieki.

Arī pats ceļojums rada priekšstatu, ka Jaunzēlandē ir tikai piekrastes pilsētas un ciematiņi, kuri, autoraprāt, ir absolūti tūristu apskatei nederīgas vietas, alternatīvas gan viņš nemin. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Grūti tomēr lasīt cilvēka viedokli, kurš jau pats sevi ir pārliecinājis, ka viņš vienīgais zina, kā ir pareizi. Līdz Bilam Braisonam viņam vēl ir ļoti tālu.

%d bloggers like this: