Navigate / search

The New York Times Book of Mathematics: More Than 100 Years of Writing by the Numbers by Gina Kolata (Editor)

The New York Times Book of Mathematics

Šo grāmatu es nopirku Jānī Rozē. Piegāju pie populārzinātniskā plaukta un šķita, ka būs labs lasāmais. Mājās man viņa nomētājās pāris gadus. Šķita, ka lasāmsaraksts man jau tā ir pārbagāts ar matemātiku. Šogad pienāca brīdis, kad apslimu un acīmredzot paaugstinātas temperatūras rezultātā sāku lasīt šo grāmatu.

Grāmata ir New York Times publikāciju apkopojums. Publikācijas ir veltītas matemātikai, matemātiķiem un dažādām ar šo tēmu saistītām problēmām. Raksti aptver laika posmu no 1892. Līdz 2010. Gadam, un to autori ir tādas slavenības kā James Gleick, William L. Laurence, Malcolm W. Browne, George Johnson, un John Markoff. Ja tev šie vārdi neko neizsaka, tad, iespējams, grāmata neliksies uz pusi tik aizraujoša kā man.

Šī nav no tām grāmatām, kuras var raut cauri vienā piegājienā. Tas tādēļ, ka stāsti ir sagrupēti, un tādēļ, lasot tos pēc kārtas, nākas saskarties ar dažām problēmām. Piemēram, lasot par Fermā teorēmas pierādījumu (un tur ir kādi padsmit raksti), visiem stāstiem ievads ir praktiski vienāds, un tādēļ nākas lasīt vienu un to pašu daudzas reizes. Daudz izsaka arī katra autora spēja skaidri izteikties, atzīšos, ka bija daži raksti, no kuriem ne velna nesapratu, lai arī uzskatu sevi par visnotaļ labu jomas pārzinātāju. Ne visus rakstus es sauktu par interesantiem, bet lielākā daļa tāda ir un labi atspoguļo sava laika aktualitātes.

Grāmatas lielākais devums ir ne tik daudz matemātisko problēmu un atklājumu izskaidrošana, bet tas, kā tā parāda pašu šo izskaidrojumu evolūciju. Senākie raksti ir sausi kā zeķes tuksnesī, autors bez emocijām apraksta matemātiķu konferences, un apspriestās problēmas rada nesasniedzamas maģijas priekšstatu. Laika gaitā autori un viņu izklāsta maniere evolucionē līdz vēlmei jebkuram lasītājam visu izskaidrot visdziļākajos sīkumos. Lasītājs vēl netiek uzskatīts par glupu rāceni, kurš nespēj pats domāt, viņam priekšā tiek liktas formulas un ieskicētas nākotnes tendences. No mūsdienu lasītāja neviens vairs neko īpaši nesagaida, un populārzinātne kļūst pavisam populāra, te neviens vairs nerakstīts problēmas nianses, nestāstīs par viltīgiem algoritmiem, un kādēļ tie varētu vai nevarētu strādāt, šeit dominē ekstravaganti matemātiķi ar tikpat ekstravagantiem izteikumiem.

Ja vēlēsies saprast P=NP pamatus un problēmas būtību, tad šajā grāmatā var atbildes nemeklēt, tas pats sakāms par Fermā teorēmas pierādījumu (lai gan viens no rakstiem labi ieskicēja atrisinājuma gaitu), viņa ir tāda informējoša, lai nedaudz izklaidētu avīzes lasītāju, kuru nogurdinājusi politikas lasīšana un kurš vēlas paplašināt savus zināšanu apvāršņus, pārāk neiedziļinoties problēmā un neveltot tam aplam daudz laika.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labs lasāmais, lai novērtētu kā laika gaitā mainās informācijas pasniegšanas metodes, lai saprastu, kas matemātikā bija aktuāls katrā pērnā gadsimta desmitgadē. Iespējams, atradīsi arī pāris idejas, kuras vēlēsies papētīt dziļāk. Lai lasītu šo grāmatu, bez intereses par matemātiku neiztikt!

Turing’s Cathedral: The Origins of the Digital Universe by George Dyson

Turing's Cathedral The Origins of the Digital Universe by George Dyson

Uz šo grāmatu acis metu sen, kopš tā parādījās 2012. gadā. Mani vienmēr ir interesējuši skaitļošanas mašīnu pirmsākumi, gribējās vairāk uzzināt, kā no Tūringa universālā skaitļotāja radās mūsdienu datori, kādas tehnoloģijas izmantoja pirmsākumos, un galu galā, ja paveicas, iespējams, saprast, kā tas viss notiek dzelžu līmenī. Kad grāmatu kārtējo reizi sastapu Dubajas grāmatu veikalā, padevos un nopirku.

Grāmatas anotācijā tiek solīts, ka autors izvērsti un izjusti parādījis ciparu visuma sprādzienu pēc Otrā pasaules kara beigās. Izgaismos elektronisko skaitļotāju dabu un to cilvēku dzīves, kuri pielikuši savus prātus, lai modernie datori vispār rastos. Pagājuša gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados Džons fon Neimans Prinstonā sapulcināja spožākos matemātiķus un mehāniķus, lai realizētu Tūringa ideju par Universālo Mašīnu. Sākumā digitālais visums bija vien piecu kilobaitu liels – mūsdienās vienas ikonas atainošanai aiziet vairāk resursu, taču ar to pietika, lai simulētu kodolsprādzienus, evolūciju un pavērtu durvis digitālajai revolūcijai.

Ar iesaistīto cilvēku dzīvēm viss ir kārtībā, tās ir aprakstītas līdz sīkumiem. Autors ar entuziasmu ataino katra jaunā projekta dalībnieka izcelsmi līdz vectēvam, to ar ko šis precējies, ja ir un laiku pa laikam kādai sievai paveicas, un arī viņas dzīves gājums uz pāris lapaspusēm tiek izklāstīts. Priekš manis tā bija grāmatas garlaicīgākā un lielākā daļa. Man nav nekas pret biogrāfijām un, iespējams, pats vien esmu vainīgs, vajadzēja būt uzmanīgam lasot anotāciju. Šīs biogrāfijas manu lasītprieku beidza nost, nu neinteresē mani, kā Neimanis ar savu sievu saticies, vai kā katrs mucis no Eiropas. Vietām vieni un tie paši fakti ir jālasa pat pāris reizes. Taču, ja slavenu fiziķu un matemātiķu dzīves ir Tava vājība, te varēsi izvērsties uz nebēdu.

Paralēli tam visam rit arī Prinstonas universitātes pieguļošas teritorijas vēstures izklāsts. Mēs sīki un smalki uzzinām par katra šķūņa vēsturi. Tas var būt pat no revolūcijas laikiem. Ja būvēts kas jauns, lasītājam ir iespēja uzzināt, kurš ir bijis pret, kurš par. Cik tas maksājam, un par cik lielu summu sākotnējā tāme atšķīrās no beigu cipara. Kurš to finansēja, un kuram zinātniekam bija gali ar finansētāju. Ja uz visu to neskatās ar vēlmi redzēt, kā ASV aizsardzības struktūras attīstīja jaunus ieročus un bija galvenais skaitļošanas tehnoloģiju finansētājs, tad arī šī sadaļa ir drausmīgi garlaicīga.

Taču no visas grāmatas aptuveni ceturtdaļa ir visnotaļ interesanta. Izņemot vietas, kur autors propagandē no pirksta izzīstus apgalvojumus vai nepamatoti postulē interneta saprātīgumu. Tajā patiesi stāstīts par agrīnajām skaitļošanas mašīnām un problēmām, kuras ar tām risinātas. Laikos, kad viss balstījās uz lampām, galvenā problēma bija, kā no daudziem neuzticamiem elementiem uzbūvēt uzticamu skaitļošanas sistēmu. Papildus problēmu sagādāja atmiņa, un te nu inženieri lika lietā visu izdomu, nesmādēja pat konvertēt no digitālā signāla uz akustisko, un tad, izmantojot dzīvsudrabu, saglabāt rezultātu pāris milisekundes līdz nākošajam ciklam. Pamatprincipu aprakstam gan piemīt saraustīta stāstījuma iezīmes. Vietām pat rodas priekšstats, ka autors pats lāga neapjēdz, ko viņš ir vēlējies pateikt.

Toties viss ir kārtībā ar to, kas saistās ar simulācijas iespējām izmantojot piecu kilobaitu atmiņu. Pilnīgi neticas, bet tika izveidoti pirmie metroloģijas modeļi, kas pat reizēm spēja izrēķināt prognozi pāris dienas pēc prognozes datuma, labi nosimulēt kodoltermisko reakciju radīto sprādzienvilni un tā ietekmi uz bumbas struktūru un pasauli apkārt. Daži entuziasti testēja pirmos digitālos radījumus, un bija tikai pāris soļus līdz datorvīrusa radīšanai. Par to kā simulāciju starpposmus rezultātus lasīja no katodstaru lampas, perfokartes vai magnetizēta vada.

Kopumā 7 no 10 ballēm. Īsti nesapratu, vai autoram vispār ir nojausma, kā pirmie elektroniskie skaitļotāji strādāja, varbūt viņš vienkārši neprata to paskaidrot man saprotamā veidā. Iespējams biju pārpūlējies lasot cilvēku biogrāfijas un faktiem par mašīnām, kas kā likums bija atrodami nodaļu beigās, vairs nepietika spēka. Lasīt jau var, ir daudzas interesantas lietas, taču viss ir nedaudz izplūdis un noslēpts.

Tubes: A Journey to the Center of the Internet by Andrew Blum

Tubes

Biju nobraucis atvaļinājumā, un ko gan citu tur varētu lasīt, ja ne grāmatu par Internetiem. Neteikšu, ka gaidīju no grāmatas kādas atklāsmes, domājams, ka katrs cilvēks zina, kā strādā internets, šo to par interneta vēsturi un to kur atrodas datu apmaiņas centri. Tomēr autors tika rekomendēts kā aizraujošs stāstnieks, ķēros vien klāt viņa darba.

Jau pašā sākumā lasītājam tiek pavēstīts, ka te netiks rakstīts par aplikācijām un to internetu, kuru mēs ikdienā redzam savā datora ekrānā. Autors ar internetu saprot dzelžus un aparātus, kas nodrošina visu šo programmu darbību. Stāstīts tiek par datu apmaiņas centriem, optiskajiem kabeļiem, maršrutētājiem un datu glabātuvēm. Autoru interesē tādas lietas kā, kur fiziski iet interneta kabeļi, kur patiesībā atrodas viņa google vēsture, kā izskatās facebook datu glabātuve, kā izskatās kabeļu savienojumi un daudzas citas lietas. Lai to visu noskaidrotu, viņš ir apbēris daudzus cilvēku, kuri tieši nodrošina interneta nepārtrauktu darbību ar simtiem jautājumu. Labi, ka viņš nav noskopojies un izstāsta savas atbildes arī mums.

Grāmata tiešām lasās vienā piegājienā, izrādās interneta lēnuma galvenais vaininieks ir maršrutētājs jeb tautā saukts rūteris. Lai cik tas nebūtu izcils, datu plūsmu tajā var salīdzināt ar situāciju, kurā tu piecās minūtēs aizej uz pastu un tad septiņas dienas sēdi rindā, lai paveiktu savu darāmo. Rūteri gan gadu no gada tiek uzlaboti, bet visam ir savs limits. Diezgan smaki tiek apstāstīts iemesls, kas liek dažām interneta lapām atvērties ātri, bet citām lēni. Viss ir atkarīgs, cik citiem tīkliem tavs interneta provaideris ir pa tiešo pievienojies. Jo tālāka saite, sakari bremzīgāki. Tiek aprakstīts arī tas, kā šo tīklu savienojums izskatās dabā fiziski nevis kaut kur abstraktā mākonī, tie ir vadu mudžekļi un savstarpēji savienoti maršrutētāji.

Interesanta bija pati pirmā nodaļa, kurā tika paskatīts process kā tiek sastādītas tā saucamās interneta kartes, kuras katrs gribētājs pa pāris tūkstošiem var nopirkt smuki iespiestas un izkārt savā ofisā. Tas arī patiesībā bija galvenais iemesls, kādēļ vispār sāku šo grāmatu lasīt. Autoram piemīt talants aprakstīt apmeklētās vietas, sākot no skaļām serveru telpām un vietām, kur optiskie kabeļi pienāk pie rūteriem. Un beidzot ar Google datu centru, kur viņš nemaz tālāk par autostāvvietu lāgā netiek.

Protams, autoram rodas jautājums, vai mūsu terorisma laikmetā maz ir prāta darbs aprakstīt vietas, kur reāli atrodas interneta infrastruktūra? To viņš uzdod arī sastaptajiem speciālistiem. Kopējais secinājums ir, ka visa informācija par internetu jau tāpat ir atrodama internetā un ka pat pāris datu apmaiņas centru uzlaišana gaisā nekādu nopietno skādi tam nodarīt nevarēs, jo tā lieta tomēr ir diezgan decentralizēta. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Autora blogs atrodams šeit.

%d bloggers like this: