Navigate / search

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu man nebija nekādu šaubu, bija skaidrs, ka jālasa. Galu galā es esmu izlasīji veselas septiņas Harija Hola cikla grāmatas, un vēl neviena nav likusi vilties. Šīs grāmatas eksemplāru palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Detektīvs Harijs Hols tiek nosūtīts pildīt ikdienišķus policijas novērošanas darbus. Sekojot neonacistu aktivitātēm Oslo, Hols netīši tiek iejaukts notikumos, kuri aizsākās jau tolaik, kad Norvēģijas valdības locekļi sadarbojās ar Vācijas nacistiem.
Parādās informācija par valstī slepus ievestu retu un neparastu ieroci, kādu parasti izmanto slepkavas snaiperi… Tiek nošauts ietekmīgs politiķis… Kādreizējo nacistu atbalstītāju atrod ar pārgrieztu rīkli… Vai šie notikumi ir savstarpēji saistīti?

Autors jau pašā grāmatas sākuma vēlas piemānīt lasītāju un sola tam noziegumu ar starptautisku vērienu. Teikšu, ka es biju ļoti sacerējies, un tādēļ sižeta virziena maiņa manī izraisīja neapmierinātību. Atlika vien sevi mierināt, ka Nesbē grāmatās nekas nav tāpat. Šeit ir divas sižeta līnijas. Harijs Hols, kurš izmeklē mūsdienu neonacistu tumšās lietiņas un pastrādātos noziegumus. Kāds Oslo ir nopircis pasaulē dārgāko ieroci, un viss liecina, ka tiek gatavots noziegums. Taču nekas daudz vairāk nav zināms. Otrā stāsta par kādu vācu pusē karojošu norvēģi. Viņš cīnījies Austrumu frontē ierakumos pie Ļeņingradas. Pieredzējušam Nesbē grāmatu lasītājam uzreiz ir skaidrs, ka tas ir arī paša galvenā vaininieka stāsts. Norvēģu vēsture Otrā pasaules kara laikā nemaz nebija tik vienkārša, kā varētu šķist, un autors pievēršas lielāko mītu apgāšanai. Karš uz papīra ir beidzies jau sen, bet tā atbalss seko kara dalībniekiem līdz pat mūsdienām.

Harijs Hols ir labi nostrādāts galvenais varonis jau no pašas pirmās grāmatas. Šajā jomā autoram īsti vairs nav ko darīt, tādēļ ir nācies attīstīt viņa personīgās dzīves līniju. Tagad nedaudz maitekļu. Harijam kārtējo reizi ir jāpārcieš kolēģa zaudējums (sērijas daudzlasītājiem šāds notikumu pavērsiens ar laiku kļūs par ierastu un klišejisku lieto), toties viņš atrod savu mūža mīlestību. Un ar to pietiks vēl daudzām grāmatām.

Detektīvstāsts neliek vilties, vainīgo pašam atkost būs ļoti grūti, pat neskatoties uz to, ka gandrīz puse no grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Uzminēt jau var, bet tikpat labi var uzvarēt arī loterijā. Es turēju aizdomās visus pēc kārtas, un beigās man visi tie norvēģu nacisti bija sajaukušies vienā putrā. Pēc grāmatas izlasīšanas, atskatoties ir acīmredzams, ka autors ir salicis norādes visus, tā teikt, kam acis, tie lai redz. Man šo acu īsti nebija, biju pārāk aizņemts ar vecā nacista gaitu aprakstu. Ar glifosātu nobendēt simtgadīgu ozolu, tas nu gan bija kaut kas vēl neredzēts. Iekšējais īgņa gan gribētu vēl piebilst, ka Hola klātbūtnē visas loterijas biļetes kļūst par laimējušām. Viņu pavada nejaušu sakritību virkne, tā nāk par labu stāstam, bet neko nedod ticamībai.

Šīs sērijas grāmatas var droši lasīt pēc kārtas vai ņemt to, kura pirmā pagadās pie rokas. Katra grāmata ir kā atsevišķi uzrakstīts stāsts. Jā, vietām autors atsaucas uz iepriekš notikušajām lietām un Harija Hola personīgās dzīves epizodēm, bet tas vienmēr ir garāmejot un iepriekšējo grāmatu lasīšana nudien nav obligāta. Arī mans sērijas lasīšanas process ir sanācis saraustīts, un nevaru teikt, ka justos ko zaudējis.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors ir radījis ne tikai labu detektīvstāstu, viņš liek lasītājam padomāt arī par to, ka vēsturi nekad nevajag traktēt viennozīmīgi. Iesaku izlasīt!

Пятое сердце by Dan Simmons

untitled

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, man bija kaut kur jānobumbulē pusstunda, un es šim procesam izvēlējos grāmatu veikalu. Ieraudzīju šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag, tieši krievu valodā. Pirmkārt tādēļ, ka tulkotājs savu lietu pieprot un otrkārt tādēļ, ka grāmatas beigās ir atrodamas tulkotāja piezīmes. Es šo to zinu par deviņpadsmitā gadsimta beigu aktualitātēm, bet ne tik daudz, lai spētu pats atkost visas kultūrvēsturiskās atsauces.

Savos ceļojumos pēc savas “nāves” Reihenbahas ūdenskritumā Šerloks Holmss Parīzē satiek amerikāņu rakstnieku Henriju Džeimsu. Neskatoties uz Holmsa grimu, Henrijs viņu atpazīst un iesaistās Holmsa jaunajā dēkā. Kopā ar Holmsu viņš dodas uz Ameriku, tur Holmss lietojot dedukcijas metodi grasās atklāt Kloveras Adamsas nāves patiesos apstākļus. Tur Holmss cer rast atbildi uz jautājumu, kurš viņu nomoka jau daudzus gadus – vai viņš nav izdomāts tēls?

Šo grāmatu var lasīt divējādi – kā kārtējo Holmsa stāstu, kurā iejaukta vispasaules sazvērestība, Irēna Adlere un vēl daudzi citi Holmsa ienaidnieki. Par noziegumiem, kurus atrisināt un novērst spēj tikai pasaules izcilākais detektīvs. Par to, kā šis izcilais detektīvs ir spiests apšaubīt pats savu eksistenci un par to kā doktors Vatsons patiesībā ir diezgan draņķīgs notikumu atstāstītājs. Šeit mēs varēsim uzzināt par Holmsa patieso bērnību un jaunību, un tā nepavisam nav tāda, kādu tas to reiz ir izstāstījis Vatsonam. Uzzināsim arī par Holms darba metodēm un viņa aizraušanos ar narkotiskajām vielām. Kā Holmsa stāsts šī grāmata ir vienkārši perfekta, un tikai tādēļ vien to ir vērts lasīt.

Kas gan šis būtu par moderno Holmsa stāstu, ja tas reizē nekritizētu oriģinālu? Kritiķa darbs tiek uzticēts Henrijam Džeimsam. Nopietnās literatūras autoram Holmsa deduktīvā metode šķiet pārvērtēta un tādēļ viņš nolemj mest kaunu pie malas un izlasīt doktora Vatsona literārā aģenta Doila lubu literatūru, kas veltīta viņa ceļabiedram. Lasītājam Doila oriģināls tiek pamatīgi dekonstruēts, Henrijs ir spiest secināt, ka Doils vai Vatsons pat īsti nav centušies, lai padarītu Holmsa piedzīvojumus ticamus. Vatsona sievai mainās vārds, Vatsona ievainojums no muguras pārceļo uz kāju, daudzos stāstos ir loģiskas kļūdas, šie visi sīkumi tikai pastiprina viņa aizdomas. Līdz brīdim, kad Holmss pastāsta katras lietas patiesos apstākļus un to, ko Vatsons ir salaidis grīstē (jo viņš jau nav tas attapīgākais cilvēks).

Otra daļa papildus Kloveras Adamsas nāves izmeklēšanai ir deviņpadsmitā gadsimta pēdējo gadu Amerikas atviedojums. 1893. gadā tur notika World’s Columbian Exposition, uz kuru ieradās daudzas tā laika slavenības. Tad nu autors ir pacenties un visas tās iepinis Holmsa detektīvā. Lasītājs uzzina tik daudz dažādu vēsturisku sīkumu par šo laika posmu viņu dzīvēs, ka brīžiem šķiet, ka pats ir pabijis tā laika ASV. Autors rakstot šo grāmatu ir veicis rūpīgu laikmeta izpēti un acīmredzot nav spējis noturēties, neiekļaujot uzrakto informāciju grāmatā. Dažam labam varbūt nepatiks atkāpe no centrālā sižeta un daudzie vēsturiskie fakti, kuri tiek iepīti tekstā tikai tādēļ, ka tie ir interesanti. Man gan šādas lietas patīk, nav nekā labāka kā lasīt interesantu detektīvu un papildus uzzināt šo to jaunu.

Grāmatai visu laiku cauri vijas jautājums par realitāti, ko var saukt par reālu un ko par izdomājumu. Kā cilvēks var garantēti apgalvot, ka viņš ir īsts, ka nedzīvo kaut kādā grāmatā, izdomātā pasaulē. Holmss personīgi ir spiest secināt, ka viņš ir izdomāts tēls, bet lasītājam par savu eksistenci ir jāpārliecinās pašiem.

Lieku 9 no 10 ballēm. Labs detektīvs, izcils vēsturiskais romāns, laba Doila Holmsa stāstu kritika. Ir gan viena problēma, autors kā tas viņam ir ierasts īsti nemāk uzrakstīt labas grāmatas beigas. Tā vien šķiet, ka viņš ir izšāvis visu pulveri pirms tam un beigas sanāk samocītas. Tomēr neskatoties uz to iesaku izlasīt ir tā vērts.

Etīde purpura toņos (Sherlock Holmes #1) by Arthur Conan Doyle

etide-purpura-tonos

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatas. Daudz vairs nav palicis, un katru nākamo lasāmo grāmatu kļūst aizvien grūtāk izvēlēties. Šoreiz nenoturējos un paņēmu vien labo grāmatu, kuru taupīju beigām. Es ļoti vēlos beidzot piebeigt šo lasīšanas projektu un pāriet uz brīvo lasīšanas stilu, kurā tev katru gadu nav jāziedo piecdesmit grāmatu lasīšanas laiks šaubīgas kvalitātes darbiem.

Doktors Vatsons ir nolēmis paziņot pasaulei par vairākām Šerloka Holmsa veiktajām izmeklēšanām. Stāstījums norit viņam raksturīgajā manierē, pie Šerloka Holmsa ierodas svešinieks/ svešiniece un abi kungi pēc viņa stāsta noklausīšanos pa galvu pa kaklu metas uz vilcienu, lai novērstu vai atklātu noziegumu. Vatsons parasti ir naivā neziņā par apkārt notiekošo, un neviens no viņa neko īpašu arī nesagaida. Labi, asākos brīžos viņam nākas paņemt līdzi savu uzticamo revolveri no Afganistānas kara laikiem.

Kad Doils šīs grāmatas rakstīja, viņas tika ieskaitītas lubeņu skaitā. Sākumā stāstus publicēja avīzēs, tad apkopoja mazās grāmatiņās un pārdeva dzelzceļa stacijās. Šīs bija “guilty pleasure” grāmatas, kuras nebija augstā literatūra, bet kuras visi lasīja. Intelektuālie lasītājai par šīm grāmatām izteicās kritiski.

Iedomājaties – divi vīri kā tādi Pītera Pena varoņi dzīvo savu puišeļu dzīvi metoties no viena piedzīvojuma otrā. Viņu dzīve ir dīka, un viņi dara tikai to ko vēlas. Holmss, lai ar tiek uzdots par džentelmeni, patiesībā nemaz tāds nav. Īsts džentlmenis taču nepīsies ar šaubīgiem tipiem, vieglas uzvedības sievietēm un atklāti nerunās par morfija lietošanu. Ar Vatsonu lietas ir vēl trakākas, autors laiku pa laikam aizmirst, kur viņš īsti ir savainots, un viņa brūce klīst no muguras uz kājām. Tad vēl mistera Vatsona sievas ir pavisam atsevišķs stāsts, cik var noprast, tās viņam ir veselas divas vai varbūt viena, kurai autors nolaidības dēļ sajaucis vārdus. Taču līdz ko sieva ir atdevusi galus, viņš ir atpakaļ Beikerstrītā.

Arī lasot pašus detektīvgabalus ir labi pievērt acis un pārāk neiedziļināties, ļaut stāstam sevi aizraut un skriet slavenajam detektīvam līdzi. Šajos stāstos ir vēl viena nianse, kas aizrāva tā laika lasītājus un mūsdienu arī. Te runāja par tādām lietām, uz kurām labā sabiedrībā centās pievērt acis, vardarbība ģimenē, piespiedu laulības, ģimenes vēstures skeleti, augstu kungu un kundžu sānsoļi. Tas viss rosināja neizvēlīgā lasītāja iztēli, kuru vairāk interesēja notiekošā skandalozums nevis loģiskums.

Nav jau arī tā, ka visas šīs nesakritības es pats personīgi esmu atklājis, par tām tiek runāts jau sen sevišķi no Doila dzīves laika kritiķu puses. Taču, kur ir tie kritiķi un kur ir Šerloks Holmss. Neskatoties uz doktora Vatsona (cilvēka, kuram vienā stāstā pat paša sieva sajauc vārdu) paviršo stāstījumu Holmss ir mūsdienu kultūras pamatos kā detektīvžanra kanons. Un ne ar ko to no šīs vietas neizšūposi!

Droši lasiet, laba izklaide ir garantēta, ja iedziļināsies katrā stāstā, spēsi sevi nobremzēt un analizēsi notiekoša loģiskumu, tad lasīšana kļūs pavisam jauka. Kaut vai mājkalpotājas, kas var satikties ar slaveno detektīvu brīvi izvēlētā laikā, viņai jāstrādā nemaz nav? Un citām tā laika niansēm, kas tikai samaitātu labu stāstu.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram. Neapšaubāmi viens no detektīvžanra pīlāriem. Un visas nesakritības un paviršības varam norakstīt uz doktora Vatsona vājo literāro talantu. Lasiet droši!

Naktī, lietū…; Automobilī rīta pusē by Andris Kolbergs

Automobilī rīta pusē by Andris Kolbergs

Ar šo grāmatu man gadījās kāds pavisam nepatīkams atgadījums. Dodoties atvaļinājumā lasāmo biju uzlicis uz kindles, jo nevēlējos stiept līdzi papīra grāmatas. Beidzot vienu vakaru nolēmu pieķerties Kolberga daiļradei. Vismaz man tā šķita dotajā brīdī. Sāku lasīt – Imermanis, kas Imermanis, neko pielikt, neko atņemt. Lasīšanas progresu komentēju goodreads un nonācu pie secinājuma, ka latviešiem ar detektīviem PSRS laikos ir bijis paplāni. Tikai pēc izlasīšanas un novērtēšanas atklāju, ka šo grāmatu nemaz neesmu lasījis, bet tā vietā negribot izlasījis Imermaņa “Nāve zem lietussarga“. Nācās lasīt šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu tā kā no jauna.

Arī Padomju Savienībā miličiem darba netrūka. Laiku pa laikam kādu noslaktēja, kāds vieglas dzīves tīkodams zaga valsts naudu, cits ņēma kukuļus. Pirmais grāmatas stāsts par kādu ķirurgu noteikti ir aktuāls arī mūsdienu kapitālismā, kur valsts it kā apmaksā medicīnas pakalpojumus. Šeit ir kāds ļoti slavens cilvēks, kurš par operācijas veikšanu prasa naudu. Pacientam jau īsti nav, kur sprukt, vai nu maksā vai ej pie cita ne tik liela speciālista. Bet sākas viss ar grāvmalē atrastu līķi, kurš nosists ar akmens bluķi. Viss stāsts pēc savas būtības ir ilustrācija kā sīki noziegumi noved pie lielajiem. Kā ieradums visu pirkt par naudu izmaina cilvēkus, sagandē jaunatni un beigu beigās noved līdz cietuma nārām.

Otrs stāsts ir par valsts īpašuma izlaupīšanu. Ko tikai nevar izdarīt uzņēmīgs noliktavas pārzinis sasaistē ar rūpnīcas vadību! Tiek viltoti dokumenti, apgrozītas milzīgas naudas summas. Bet galvenais – vajadzīgie cilvēki tiek apgādāti ar deficītajiem elektroniskajiem skaitļotājiem (kalkulatoriem). Par šo lietu miliči bija informēti jau pāris gadus atpakaļ, viens no bēguļojošajiem nozieguma veicējiem tiek atrasts nošāvies Jūrmalā, un vecie notikumi tiek pacelti jaunā perspektīvā. Nekas tā nesamaitā cilvēkus kā nesodāmība, laikus nepāraudzināts cilvēks dzīvē vairs nezina mēru. Nav pat tā, ka nozieguma veicējiem būtu dikti nepieciešama nauda, pelna jau viņi labi, bet kuram gan negribas pāris vasarnīcas, ko atstāt mantojumā bērniem, vasarā aizbraukt uz Krimu vai staigāt importa biksēs. Pavisam traki ir tas, ka reiz iekūlies noziedzības muklājā tu vairs prom netiksi, jo tavi līdzdalībnieki to nepieļaus.

Laba grāmata, par šo autoru tiešām var teikt tikai atzinīgus vārdus. Viņa miliču pasaule nav sterils padomju sapnis, viss tiek rakstīts pietuvināti realitātei. Neviens nešausminās par bomžiem, alkoholiķiem un kukuļņēmējiem. Tā diemžēl bija realitāte arī tajos laikos. Salīdzinot ar mūsdienām ir nedaudz nobīdīta perspektīva, jo mūsdienās spekulants vairs nepastāv un vairāk problēmas sagādā nodokļu nemaksātāji.  Taču pamatlietas joprojām ir aktuālas.

Valoda ir sadzīviskā ar slengu, bet viss lasās ļoti raiti, bez samākslotības un patosa. Izmeklētājs risinot noziegumu gan kalpo kā tāds nozieguma sastāva iztirzātājs, kurš nebaidās likt lasītājam padomāt par dažādiem ētiskiem jautājumiem. Ne viss kas pasaulē notiek ir mērāms kā melns un balts, ne viss likuma burts vienmēr ir piemērojams pilnībā. Reizēm to nemaz nevajag. Nedaudz žēl, ka nav tādu īpaši spilgtu varoņu iespējams autors to darījis speciāli, jo lielākoties jau mēs uz ielas sastaptus cilvēkus nemaz atsevišķi neizdalām no pelēkās masas. Arī šeit gan noziedznieki, gan izmeklētājs nedaudz ir saplūdis ar pelēko masu un standarta detektīva tēlu arhetipu. Tas nedaudz žēl.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja kādudien iegribas palasīt latviešu detektīva klasiku, labi sarakstītu, bez liekas komunisma iekārtas slavināšanas. Tad droši pūtiet nost putekļus no šīs un ķerieties klāt! Pie reizes uzzināsiet, ko patiesībā nozīmē haļava.

Tarakāni by Jū Nesbē (Harry Hole #2)

Tarakāni

Pērngad izlasījis pēdējo Harija Hola sērijas grāmatu “Policists”, secināju, ka sērijā nelasītas ir palikušas veselas četras grāmatas. Tās bija iznākušas kaut kad pasen, un ar vienu Nesbē grāmatu pusgadā man ir pilnīgi pietiekami, lai apmierinātu savu kāri pēc detektīviem. Martā izlasīju Millenium četras grāmatas un šķita, ka ar skandināvu detektīviem šogad esmu sevi pārsātinājis. Bet tas bija tikai līdz brīdim, kad uzzināju par Tarakānu iznākšanu. Skaidra lieta, man uzreiz vajadzēja izlasīt par Harija Hola izmeklētāja gaitu pirmsākumiem. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kura man deva iespēju un grāmatu izlasīšanai.

Norvēģijas ārlietu ministrija ir nonākusi kutelīgā situācijā. Kādā no Bangkokas moteļiem ir atrasts viņu vēstnieka līķis. Draud politisks skandāls. Harijam Holam tiek uzdots uzdevums pēc iespējas diskrēti atrisināt nozieguma apstākļus. Taču vietējie apstākļi nebūt nelīdzinās Norvēģijas ikdienai, šeit uz daudziem sīkiem noziegumiem tiek pievērtas acis, vēstnieka ģimene nav īpaši pretimnākoša un šķiet, ka Taizemē dzīvojošajiem norvēģiem katram ir ko slēpt no savas valdības.

Cilvēkam, kurš investējis daļu no sava laika ar Nesbē daiļrades apgūšanu, šī grāmata nesagādās nekādus pārsteigumus. Ja salīdzina ar sērijas pirmo grāmatu “Sikspārnis”, tad darba kvalitāte ir augusi, un autors gandrīz sasniedz savu pēdējo grāmatu līmeni. Nesbē pasaules noziegumi nekad nav statiska drāma, kura izspēlējas slēgtā telpā. Harijs tomēr nav nekāda pensionēta kundzīte, kura visu atrisina pārrunājot notikušo blakusistabā. Viņa meklētie noziedznieki ir labi plānotāji, viltīgi aprēķinātāji un bez nelielas veiksmes viņus reizēm nemaz nebūtu iespējams atrast. Tas nodrošina sižeta dinamisku attīstību un lasītāja vazāšanu aiz deguna.

Detektīvus var lasīt dažādos viedos, bet visaizraujošākais ir, izmantojot grāmatā izlasītos faktus, mēģināt atrast noziedznieku pašam. Saprast noziedznieka motīvus vēl pirms paša Harija Hola un tad, izlasot nobeigumu, uzsist sev uz pleca, sak, kāds es malacis. Tomēr ar šīm grāmatām šāda lasīšanas stila piekritējam nākas pamatīgi pasvīst, sevišķi, ja, tā kā es, ir nedaudz paslinks domu kārtotājs. Vienu vārdu sakot, ekstrapolējot iepriekš izlasītās grāmatas un rūpīgi atlasot informāciju no grāmatas, es veiksmīgi pamatoju savu hipotēzi par vainīgo un biju diezgan pārsteigts, ka man nebija taisnība. Autoram es neko nevarēju pārmest, neko būtisku jau viņš no lasītāja nenoslēpa, bet ar viltu aizveda pa nepareizo sižeta uztveres taciņu. Un tieši tas detektīvstāstu padara par labu detektīvstāstu.

Harijs Holam šajā grāmatā neklājas viegli, pēc triumfa Austrālijā, viņš atkal ir nolaidies līdz standarta pēc darba dzerošam izmeklētājam. Izskatās, ka alkohols uzvarēs, un puisis aizies no policijas vispār. Taizeme viņam piedāvā pārmaiņas gan vides, gan dzīves uztveres, vajag tikai nedaudz saņemties. Godīgi sakot, viņš arī ir vienīgais grāmatas varonis, kurš ir nopietni izstrādāts, visi pārējie tiek atklāti tik daudz, cik tas nepieciešams sižetam, bet tas nemaz stāstam nekaitē. Jo tas tiek darīts visnotaļ meistarīgi, bez liekvārdības. Tādēļ pat pēc grāmatas izlasīšanas viņu vārdus un tēlus var atcerēties. Bez cīņas ar zaļo pūķi viņam ir vēl cīņa ar policijas vadību, cīņa ar politiķiem, cīņa ar mafiju un cīņa ar kultūršoku. Bet tas viss organiski iekļaujas stāstā neradot pārblīvētības sajūtu un nenovirzoties no galvenā vainīgā meklēšanas.

Apskatītie temati ir reģionam raksturīgi – sekstūrisms, korupcija, ķīniešu mafija, pedofilija un korporatīvā peļņas kāre. Vēstnieka nāve aizskar visas šīs tumšās sabiedrības šķautnes un izvelk virs ūdens visas iesaistīto neģēlības. Autors nedaudz aizskar arī reģiona vēsturi, lai lasītājs saprastu, kādēļ tur viss notiek tā un ne savādāk. Tā gan nepretendē uz nopietnu analīzi, bet ir pietiekama stāsta kontekstā.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kvalitatīvu detektīvstāstu, kas notiek eksotiskā vietā, kurā sižeta attīstība nevelkas gliemeža ātrumā, tad droši ķerieties klāt. Te būs nedaudz no vecās skolas, kur detektīvi mīl iedzert un sadot aizdomās turamajam pa muti, un ne viss acīmredzamais beigās būs patiesība. Ja tāpat kā es esi jau izlasījis sērijas pēdējo grāmatu, tad tas nemaz nekaitēs lasot šo grāmatu, jo viņas jau katra ir pati par sevi.

Nāve zem lietussarga by Anatols Imermanis

Nāve zem lietussarga

Lasīt šī autora darbus ir tas pats, kas bez anestēzijas raut zobus. Tādēļ bija nopietni jāsaņemas, lai izlasītu viņa kārtējo darbu “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijā. Vienīgi priecē tas, ka šis nu reiz ir pēdējais viņa detektīvgabals, kuru es šajā mūžā grasos izlasīt.

Oskars Latrops ir no darba atlaists operators, kuram dzīvē diez ko neveicas, amerikāņu sapnis nav piepildījies. Un tad pēkšņi nāk negaidīts piedāvājums no viņa paziņas Olivera Dērtija uzņemt dokumentālu filmu par kādu ASV mazpilsētu. Taču filmas uzņemšanā jau pašā sākumā viss noiet greizi, un Oskaram jāpiedalās bankas aplaupīšanas izmeklēšanā. Bonusā te vēl ir sektanti, ASV popmūzika, kapitālisma kritika un dzīšanās pēc peļņas.

Grāmatas aizmugurē kopsavilkums sola, ka šī ir aizraujoša lasāmviela tiem jauniešiem, kuriem patīk piedzīvojumu literatūra. Iespējams, ka es neesamu vairs jaunietis, un varbūt man nepatīk arī piedzīvojumu literatūra. Grāmata, manuprāt, ir totāls mēsls, kuru ar interesi lasīt var tikai ļoti agrīnā vecumā par pasauli neko nezinošs cilvēks. Un tas neskatoties uz to, ka grāmatā ir pieminēta gan pornogrāfija, gan sekss. Tas priekš 1982. gada bija dikti liberāli. Bet nu par to, kādēļ man nepatika.

Kā tajā anekdotē par žiguļu rūpnīcu arī Imermani ir piemeklējis līdzīgs lāsts, lai ar ko viņš nerakstītu, lielākoties rezultāts ir viena un tā pati grāmata. Noziegums un tā izmeklēšana. Pašam noziegumam tiek veltīta pirmā grāmatas piektdaļa un pārējā laikā varonis ar putām uz lūpām risina noziegumu. Liecinieki ir juceklīgi, viņiem ir ne tikai jāmelo un jāmaldina izmeklētējas, viņiem ir jāatklāj kapitālisma tumšās puses. Jāparāda, cik viegli kapitālismā aiziet pa noziedznieka plato ceļu. Jāuzsver, ka noziegums ir ne tikai sodāma lieta, bet arī iespēja tikt pie naudas un slavas. Nu pie cietumsoda arī, taču tas ir nieks, ja tu to dari Jēzus atnākšanas un lielā dolāra vārdā.

Var droši teikt, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm grāmata kļūst nelasāma, sevišķi, ja zināms stils, pēc kura autors būvē savus detektīvus. Jā, noris it kā spraiga izmeklēšana, fakti ir kaudzēm, un liecības laiku pa laikam ļauj izvirzīt hipotēzi par notiekošo. Bet mēs taču visi zinām, ka Imermanis vienmēr beigās izstumj no krūmiem klavieres, lai padarītu visu iepriekš uzzināto par tīri ilustratīvu materiālu. Tādēļ ir grūti saņemties un lasīt dezinformāciju,. PSRS laikos varbūt varēja palasīt kapitālisma kritiku un apskaust cilvēkus, kuriem a dienu televizors rāda televīzijas šovus un reklāmas. Mūsdienās, kad paši esam ieslīguši šajā “zaņķī”, tas vairs nedod nekādu pievienoto vērtību. Ja nu tikai ievilkt sev ķeksīti, ka arī padomju cilvēks, sabrūkot komunismam, apakšā izrādījās tāds pats patērētājs kā rietumnieki.

Varoņi arī šajā stāstā ir tikai izkārtnes, lai parādītu cilvēku alkatības dažādās formas. Pat Oskaram nav sveša liekulība, ja vien ir iespējams saraust kādu dolāru. Nemaz nerunāsim par misteru Dērtiju, kura uzvārds ir trāpīgi piemeklēts. Pārējie ir alkatīgs baņķieris, kurš vēl ir pasists uz reliģiju. Pravietis, kurš nodibinājis hipiju kustību un vēlas kļūt slavens muzikants. Ir vēl viens gandrīz slavens mūziķis, kuru Dērtijs gatavojas padarīt pavisam slavenu. Papildus klāt piemesti visādi gangsteri un vidusmēra krāpnieki.

Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm. Pilnīga papīra un laika izniekošana. Mēģināju lasīt gan skaidrā, gan pālī, nekas nelīdzēja. Ja tiešām vēlaties sevi paspīdzināt ar īpašu latviešu detektīvu, kas sevī iekļauj arī kapitālisma kritiku farsa formā, tad droši ķerieties klāt. Visādi citādi turieties no šīs grāmatas pa gabalu.

P.S. No šī autora darbiem lasāma ir vienīgi “Mortona piramīda”, viss pārējais ir PSRS laika garā sarakstīta propaganda.

Прерванный рейс by Леонид Медведовский

Прерванный рейс

Izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatu nolēmu izcelt no plaukta vienu no atlikušajiem padomju detektīviem. Ja jāsaka godīgi, tad ne jau tādēļ, ka ļoti gribētos lasīt, bet gan tādēļ, ka vajag. Par laimi vajag izrādījās ļoti plāns, un izlasījās dienas laikā.

Ir pagājis neliels laika sprīdis kopš pēdējoreiz sastapām Dmitriju Agejevu, nu jau jaunais milicis ir pārcelts uz sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Kādu rītu kāds autobusa šoferis šķērsojis pontonu tiltu pār Daugavu un, meklējot ūdeni, ar kuru atdzesēt pārkarsušo radiatoru, upē atrod aizdomīgu čemodānu. Izvilkuši to ar vietējiem makšķerniekiem viņi atrod pusi no sievietes līķa. Kas ir nogalinātā, milicija nespēj noteikt, vienīgie pavedieni ir čemodāns, zīmējums ar zivtiņām un slimnīcā nozagta palags. Sākums neizskatās daudzsološs, taču jaunajam milicim noziegums ir jāatšķetina.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tad te autors ir izpaudies jau daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Aprakstītais kriminālizmeklēšanas process ir pietuvināts realitātei. No vienas puses tas ir kā mīnuss, jo nav vairs slēgtā istaba, kur Agatas Kristi stilā ar sarunām vien var atrast vainīgo. Te ir vesela pilsēta un visa Padomju Savienība, kurā meklēt vainīgo. Izmeklēšana nav tikai vainīgo vajāšana un atšaudīšanās. Te ir daudzi pavedieni, kas aizved neceļos, liecinieki, kuri neko paši lāgā neatceras. Un sākot risināt noziegumu, vienmēr atradīsies sīki likumpārkāpumi, kuri reizēm pieder pie atrisinājumu, bet reizēm ne. Šeit neviens neskrien pa galvu pa kaklu, ja vajag, sēž nedēļām ilgi pārskatot desmit gadus vecus slimnīcas mazvērtīgā inventāra norakstīšanas aktus. Šajā ziņā grāmata nudien ir ļoti labi sarakstīta, taču zinot autora maizes darbu, tas arī nav nekāds brīnums.

Savukārt grāmatas centrālais sižets un nozieguma sastāvs mūsdienās nemaz nav tik viennozīmīgi vērtējams. Galu galā esam jau kapitālistiskajā sabiedrībā un tādas lietas kā deficīts ir visnotaļ sen aizmirsts pagātnes vārds. Šeit importa prece, deficīts, valūta un kontrabanda ir centrālā problēma. Mūsdienās var teikt, ka valsts pati šādu problēmu ir mākslīgi radījusi ar savu plānveida ekonomiku, tai pat laikā nepietiekami nodrošinot savus pilsoņus ar alternatīvām. Skaidrs, ka negodprātīgie sabiedrības elementi uz šā rēķina mēģinās iedzīvoties. Skatoties kopumā uz astoņdesmito gadu krimiķiem LPSR nākas secināt, ka liela nelaimes sakne ir bijuši jūrnieki. Tie draņķa gabali savu valūtu un bonas tērē ne vien savām vajadzībām, bet pat cenšas spekulēt, apgrozot parastam padomju pilsonim neaptveramas summas. Arī tās summas mūsdienās nešķiet vairs nekas nopietns, nu padomā, 500 Kanādas dolāri. Taču cilvēki reizēm nosit arī pudeles dēļ, tā ka nekas mainījies pēc būtības nav.

Spekulants nerodas pats no sevis, te autors noteikti pats sev nezinot ir replicējis Adamsa Smita neredzamo roku. Cilvēkiem patīk mantas, kuras uz vietas dabūt nevar, pat ja tas ir tikai krekliņš ar Pizas torni. Plānveida ekonomikā tādas izvirtības nav paredzētas, jo atrautu materiālus no militārās rūpniecības, tādēļ pilsoņiem nākas samierināties, vai būt gatavam maksāt nopietnu cenu par importu. Pieprasījums rada piedāvājumu un jūrnieki pavelkoties uz lielo rubli sāk vest kontrabandu, sapinas ar noziedzniekiem un no kalna lejā. No kuģa līdz etapam ir tikai pāris soļu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, varu teikt, ka neskatoties uz visnotaļ nemūsdienīgo nozieguma cēloni, stāsts ir lasāms un kvalitatīvi uzrakstīts. Cēlonis patiesībā ir mūsdienīgs iedzīvošanās, bet iedzīvošanās veids spekulācija sen ir kļuvusi par cienījamu nodarbi.

Seifam vajadzīgs kramplauzis by Anatols Imermanis

Seifam vajadzīgs kramplauzis

Šīs grāmatas izvēle lasīšanai bija nopietna cīņa ar sevi. Anatols ImermanisPiedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā mani ir nepatīkami pārsteidzis praktiski ar visām savām grāmatām. Patīkams izņēmums bija tikai Mortona piramīda. Arī šī grāmata ir no Mūna un Deilija sērijas, kas manās acīs sevi jau ir pierādījusi kā kapitālisma nekritiska kritika.

Romāns pamflets – īpaša veida literārs darbs, kas, ārēji balstīdamies uz kriminālsižetu, būtībā ietver sevī gan parodijas, gan fantastikas elementus. Ar to arī izskaidrojami īpatnējie rakstības paņēmieni — autora vēstījums bieži pārtrūkst, dodams vietu darbojošos personu stāstījumam, izziņām, avīžu rakstiem, dienesta ziņojumiem. Tas gan prasīs no lasītāja lielāku iedziļināšanos un aktīvāku līdzdomāšanu, taču autors cer, ka viņam šī īpatnība un vietvietām sabiezinātais humoristiskais stils tiks piedots. Lasītājs sapratīs, ka tas ir tikai ārējais ietērps dažām visai nopietnām problēmām, kuras pašlaik satrauc Rietumu dzīves veida vērotāju.

Kā par brīnumu, es tieši nesen uzzināju, ko padomju literatūrā nozīmē romāns pamflets. Ar šādi noklasificētu romānu autoram atraisīja rokas, un viņš par kapitālistiem varēja rakstīt, ko vien vēlas. Neviens viņam nepiesiesies, neaizrādīs, ka nav pietiekami dedzīgs komunists, ka pietrūkst trāpīga Marksisma-Ļeņinisma pārākuma parādīšana un citi sīki nieki. Šie nieki varēja rezultēties ar visas izdevniecības redakcijas atlaišanu un autora karjeras izbeigšanos līdz nopelniem bagātā titula dabūšanai. Rakstīt par kapitālismu bija kā fleksēt Otrā pasaules kara lādiņu, varēji dabūt tolu, bet varēja arī izsmērēt pa šķūni. Teikšu, kā ir – autors ir labi darījis, nosaucot romānu par pamfletu, tas viņam dod indulgenci pret visu, gan kritiķiem, gan lasītāju.

Grāmata acīmredzot ir domāta kā patērētāju sabiedrības kritika un reklāmas dominance kapitālistiskajā iekārtā. Reklāma ir ne tikai piecpadsmit minūtes svētdienas rītā kā padomju pilsoņiem, tā ir visur. Seriālos tiek izvietoti produkti, mārketinga speciālisti balansē uz likumības robežas, jaucoties iekšā policistu darbā un manipulē ar cilvēku prātiem. Tas viss tiek novests līdz absurdam, kas pārvēršas superļaunajā ģēnijā Džekā Kreilī, kurš veic lielāko aplaupīšanu vēsturē.

Par sižetu neko daudz nevar teikt, farss un karnevāls, kurā grūti ieraudzīt humoru vairāk gan izsmiešanu. Viss noris hipertrofētās proporcijās. Var jau saprast, kādēļ grāmatu LPSR cilvēki pirka un lasīja, lai ar kā skatīties greizajā spogulī, tā tomēr bija par visiem nīsto ASV kapitālisma citadeli, kur veikalos bija pārpilnība un četrdesmit televīzijas kanālu. Domāju, ka padomju lasītājs sijāja nost kapitālisma kritiku un klusībā vēlējas, lai arī viņam būtu kaste ar Coca-Colu, krāsaini žurnāli un televīzijas šovi.

Lai ar grāmatas anotācijā autors apgalvo, ka tā prasīs no lasītāja iedziļināšanos, man bija grūti saprast, kurš nopietns cilvēks vēlētos iedziļināties šajā pretkapitālisma aģitācijas mēslu čupā. Man ar to bija lielas problēmas, un jau pēc pirmā lapaspušu simta man absolūti trūka motivācijas viņu lasīt tālāk, vēl vairāk – lasot vilcienā mājupceļā, es lasot Džeka Kreiļa aizraujošos piedzīvojumus gandrīz aizmigu, un kaut kas tāds man sen nebija noticis.

Šim grāmatai līdzīgajam izstrādājumam lieku 1 no 10 ballēm. Tā viena balle ir godam nopelnīta par vāka noformējumu. Grāmatas lasīšanas procesa uzlabošanai iesaku ik pēc pāris nodaļām izlasīt pa PSKP CK plēnumu izrakstiem, kurās tiek nosodīta kapitālistiskā iekārta, kā dzērienu izvēlēties saulē noturētu limonādi SPORTS, kuru malkot brīžos, kad tiek pieminēta Kosmo-Kola, klāt var piegrauzt formas maizes kukulīti. Fonā vislabāk iederētos programmas Vremja skaņu celiņš, jo atgādinās tos laikus, kad visu patiesību par kapitālistiem uzzinājām no šī raidījuma un TASS korespondentu ziņojumiem.

Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs by Anatolijs Bezuglovs

Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs

Šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu sāku lasīt tūdaļ pēc šī paša autora darba “Milicijas inspektors” izlasīšanas. Tam bija viens iemesls, zināju, ja tūdaļ neizlasīšu, tad, iespējams, man nepietiks spēka lasīt šī autora daiļradi. Saņēmos un sāku lasīt.

Altaja novada Severoozerskas rajona Krilatojes ciemā atrasta mirusi bērnudārza audzinātāja Aņa Zaļeska, kas izdarījusi pašnāvību pa skarbo – ar bārdas nazi pārgriežot sev rīkli un neskatoties uz to, ka viņa atradās grūtniecības septītajā mēnesī. Izmeklēšanas rezultātā konstatēta pašnāvība, pirmsnāves vēstule un citi apstākļi. Lieta slēgta. Taču kolhoznieki ar to ir nemierā, ļaudīm nudien nešķiet, ka tā ir pašnāvība, cilvēki vēršas pie augstākām instancēm, lai tās lietu atvēru un noņemtu no kolhoza un vietējās komunistu partijas šo kauna traipu, kas liecinātu par savu biedru nepietiekamu izglītošanu. Tad nu Igoram Andrejevičam, Maskavas sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam nākas doties ilgā un grūtā komandējumā, lai noskaidrotu jaunas sievietes — institūta absolventes bojāejas cēloņus.

Ja godīgi, tad es no šīs grāmatas neko daudz negaidīju. Domāju, būs parastā padomju propaganda sajaukta kopā ar komunistiskās partijas slavināšanu. Iepriekšējais autora darbs manī bija radījis pārliecību, ka arī ar rakstīšanu autoram sokas ne visai, un viņš nespēj pieturēties pie jēdzīga sižeta. Labi, te bija gan propaganda, gan komunistiskās partijas slavinājums, taču bija arī daudzas pozitīvas lietas.

Pirmā – šī grāmata nav trilleris, te no gaisa nekrīt klavieres, nezināmi svešinieki nedod neskaidrus mājienus, laboranti – ģēniji pēc nejauši atrastas blusas nenosaka aizdomās turētā bikšu jostas krāsu. Te viss ir par skarbo izmeklētāju ikdienu. Par to, ka lieta uz priekšu nevirzās, liecinieki dod sagrozītas liecības, laiku pa laikam kāds atceras maznozīmīgu faktu un aiz izmisuma nākas pārbaudīt daudzus viltus pavedienus. Cilvēki nav roboti, kas uzreiz izdod vajadzīgo informāciju, viņi runā riņķī un apkārt bieži vien ne pa tēmu, un ej nu izlobi patiesību! Tādēļ lasot grāmatu nākas sev atgādināt – šis nav trilleris, šis ir realitātei pietuvināts darbs.

Otrā – autoram nudien nav rožaini uzskati par Padomju valsts iedzīvotājiem ne par lauciniekiem, ne par pilsētniekiem. Viņi visi ir cilvēki, katrs mēģina dzīvē iekārtoties labāk, pat ja tas jādara uz citu rēķina. Sīkā noziedzība zeļ un plaukst, jo nevienam nav laika ar to krāmēties, uz spekulantiem raugās caur pirkstiem, un reizēm milicijas darbiniekiem vienkārši pietrūkst gribēšanas darīt savu darbu profesionāli.

Trešā – nezinu kādēļ, bet šajā grāmatā autoram varoņi ir sanākuši normāli cilvēki ar savām problēmām, rūpēm, uzskatiem par dzīvi un attieksmi pret pārējiem. Neviens ar neko īpašu neizceļas, bet tai pat laikā atstāj reālu cilvēku iespaidu.

Vienīgais, kas nedaudz pārsteidza bija atrisinājums, tas nudien nebija tāds, kā gaidīts. Bet jāatzīst, ka loģisks un no stāsta izrietošs. Pasaule jau ir atvērta sistēma un nevar garantēt, ka apkārt neblandās kāds nezināms faktors. Ir jau vietām no mūsdienu skata punkta smieklīgi lasīt dažus tā laika sadzīves aspektus un cilvēku uzskatus. Bieži tiek lietoti vārdi sīkpilsonis un mietpilsonis, pat biežāk par pirmrindnieku un aktīvistu.

Grāmata nav slikta, taču tirāža 80’000 mani pārsteidz, mūsdienas pat ejošākajam krimiķim nav tāda metiena. Ja to varētu izpārdot, tad visi būtu izdevēji. Vāks ir, maigi izsakoties, dīvains, absolūti neatbilst saturam, Mūsdienās tas liecinātu par kaut kādu maniaku gabalu, kas risinās Čikāgā, lai gan bildē redzama viena no Staļina katedrālēm. Bonusam grāmatas iekšējais atvērums satur nopietnu maitekli, un esmu priecīgs, ka izlasīju tur rakstīto tikai pēc grāmatas izlasīšanas.

No grāmatas iemācījos, ka no spekulanta līdz recidīvistam ir tikai viens solis. Visi sāk ar mazumiņu un tad jau ieslīgst muklājā tā, ka netiek vairs pats ārā. Labi, ja vēl pats noietu pa grunti, bet tādi pretpadomju elementi velk līdzi purvā arī citus pavisam normālus pilsoņus.

Lieku 7 no 10 ballēm. Šis krimiķis man nudien patika, pavisam nopietns darbs, kas ataino padomjlaiku reālijas. Autors ir darījis visu iespējamo, lai parādītu, ka izmeklēšanas pamatā ir ilgs un piņķerīgs darbs. Tikai trilleros un C.S.I. viss notiek uzreiz, patiesībā viss ir pavisam neinteresanti un ikdienišķi. Pat par cilvēku attiecībām viņš ir saņēmies un uzrakstījis jēdzīgi. Lasīt ideāli būtu klausoties kolhoziem un plēsumiem veltītas dziesmas, piedzerot klāt glāzi no Maskavas vesta degvīna. Kā zacene derēs kolhoza fermā nosperta truša cepetis.

Milicijas inspektors by Anatolijs Bezuglovs

Milicijas inspektors

Gada pirmajā dienā domāju, ko lai tādu labu izlasu! Dirnēju pie grāmatu plaukta minūtes desmit un beigu beigās izvēlējos šo stāstu. Ja uz grāmatas vāka redzams milicis ar sarkanu Ural motociklu, un tālumā uz zirga jāj zilmataina sieviete, tad šāda grāmata noteikti ir izlasīšanas vērta. Tā nu izlasīju kārtējo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu.

Ja ticam anotācijai, tad grāmata ir stāsts par jaunu milicijas inspektoru, kas tikko beidzis milicijas skolu un sāk darbu Izraudzītajā no­zarē. Viņš nonāk saskarē ar dažādu profesiju pārstāvjiem (bibliotekāri, kolhoza priekšsēdētāju, šoferi, ganu, ciema padomes priekšsēdētāju, zootehniķi u.c.) un asās konflikta situācijās cenšas rast taisnīgu atrisinājumu. Stāstā spraigi notikumi mijas ar dabas un dažādu tautas paražu aprakstiem.

Galvenajam varonim Dmitrijam Aleksandrovičam dzīvē ir dažas problēmas. Pirmkārt, viņš ir neprecējies jauns milicis, kas ieradies strādāt Bahmačejevskas staņicā Pirmās jātnieku armijas kolhozā, un viņam meičas atrašana ir ļoti nopietns jautājums. Otrkārt, viņam ir uzrauta augšlūpa, un lai defektu noslēptu, puisis audzina ūsas, kuras neaug. Treškārt, iepriekšējais milicijas inspektors ir alkonauts, kas kolhozā daudz ko ir salaidis dēlī. Autors sāk ar šādu bāzīti, papildus uzzinām, ka Dmitrijs ir nopietns sambists (cīņas veids nevis dejas), spēlē ģitāru (pusprofesionāli) un uztraucas par savu autoritāti staņicā. Kolhozā praktiski nenotiek noziegumi, un tas mani kā lasītāju darīja aizdomīgu. No ārpuses viss kārtībā – ir pat sociālās tikumības komisija, taču šur tur gadās pa dīvainībām, kas mani vedināju uz domām – te notiek valsts īpašuma izlaupīšana.

Vispār grāmatas galvenā problēma ir sižeta trūkums, sanāk tādi pāris mēneša iz jaunā miliča dzīves. Puika risina vietējos noziegumus – pierunā večiņu nodot kombinātā govi, kas mīl badīties; aizrāda vietējam ganam čigānam to, ka kolhoza ganāmpulkā ganās privātpersonu govis; apzina visus nestrādājošos un kaunina tos; piedalās sabiedriskajā dzīvē un neveiksmīgi sit kanti vietējai bibliotekārei, kura jau iemīlējusies ganā čigānā ar iesauku Čava. Reizēm pat sāka šķist, ka grāmata izvērtīsies kolhoza melodrāmā, bet nekā – pazuda zirgs un viss mainījās. Vispār jau ar to mīlestības līniju autoram ir pašvaki sanācis, pāris paskatīšanās vienam uz otru, nedaudz greizsirdības un izbraucieni motocikla blakusvāģī.

Ja kolhozā pazūd ērzelis, tad skaidrs, ka pie vainas ir čigāni. Izrādās, ka pat kazaku stepēs čigāni nav retums, un ja PSRS nebūtu pieņēmusi lēmumu par patstāvīgu dzīves vietu, tad šie joprojām ceļotu taboros. Nu laiki mainījušies, nākas strādāt kolhozā, taču ne visiem tas ir pieņemami, ir arī tādi, kas nodarbojas ar šeptēm, un tieši uz tiem krīt aizdomu ēna. Milicis uzsāk izmeklēšanu, viss tas pasākums ir totāli haotisks un bezjēdzīgs, var manīt, ka autoru pārņēmusi vēlme izstāstīt visu, ko tas zina par čigānu dzīvi. Līdz ar to arī lasītājam nākas vien pēdējā grāmatas daļā salasīties par čigānu kāzām, ģimenes dzīvi un baroniem. Sausais atlikums ir visnotaļ žēlīgs vismaz latviešu lasītājam, grāmata tomēr nav nekāda novadpētniecība. Morāle – nekad nevajag vainot noziegumā bez pierādījumiem.

Uz grāmatas beigām var just arī, ka autoram pašam atnākusi atklāsme, ka grāmatā nekas nenotiek un tādēļ parādās vel viena sižeta līnija – par inkasatoru aplaupīšanu, nozagti 400’000 rubļi, nogalināti cilvēki, un viss ir slikti. Meklē mēnešiem un nevar atrast, nākas vien mūsu izmeklētājiem atrisināt arī šo lietu.

Kopumā grāmata ir tipisks sadzīvisks romāns, kurā autors nebaidās atainot skarbo PSRS kolhoza ikdienu, visi nedaudz ir blēži, jaunatne mūk no laukiem, palikušie labprāt nodzeras vai krīt reliģijas valgos. Kolhozos trūkst darba roku, bet veco paliek arvien mazāk. Lieku 6 no 10 ballēm, ir jau muļļāšanās bez jēgas, bet abi atainotas tā laika dzīves ainas. Grāmatu iesaku lasīt tikai tad, ja uznāk vēlme izlasīt kaut ko par neko.

%d bloggers like this: