Navigate / search

Cloud Atlas by David Mitchell

Cloud atlass

Pērngad noskatījos filmu “Cloud Atlas” un nospriedu, ka grāmatu diez vai ir vērts lasīt. Filma mani patiešām neaizrāva, un nevarēju saprast, kas tur ir tik foršs, izņemot smukās bildes. Tad pienāca grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas, un es saņēmu šo grāmatu no Sibillas kā dāvanu. . Pavisam nesen izlasījis Spīganas apskatu par šo grāmatu, sapratu, ka grāmata ir daudz labāka par filmu, un ir pienācis laiks man viņu izlasīt.

Grāmata sastāv no sešiem atsevišķiem stāstiem, Katrs no tiem ir veltīts atsevišķam laikmetam cilvēces pagātnē un nākotnē.  No deviņpadsmitā gadsimta līdz cilvēces bojāejai. Šos stāstus savstarpēji vieno kopēja tēma – cilvēku tieksme pēc varas. Varbūt mēs sevi uzskatām par civilizētiem ļaudīm, bet patiesībā esam palikuši mežoņu domāšanas līmenī.

Katrs no stāstiem kalpo kā pakāpiens, lai pa posmiem parādītu, kur kopējā notikumu attīstības tendence mūs var novest, ja vien mēs nesāksim uzvesties kā civilizēti ļaudis. Katrs stāsts pēc sava stila atšķiras no pārējiem, un reizēm pat grūti noticēt, ka rakstītājs ir viens un tas pats autors.

Pirmais stāsts mums vēsta par kāda amerikāņu notāra Adama ceļojumu no Kathemas salas līdz Havajām. Veltīts, lai ilustrētu balto cilvēku „pārākumu” par mežoņiem. Tie ir bērni, kas jāuzliek uz pareizā morālā ceļa, jāmāca strādāt un jāpievērš kristietībai. Tāds nu ir tas baltā cilvēka liktenis, rūpēties arī par mežoņiem un civilizēt tos. Bonusā stāsts par to, kā Maori savulaik paverdzināja Maoriori cilti. Šis stāsts manuprāt iezīmēja, cilvēka vēlmi dominēt un šķirot citus cilvēkus pēc to piederības. Neizpaliek arī ekspluatācija un korporācijas iedīgļu parādīšanās. Kā saka viens no varoņiem:

‘The weak are meat the strong do eat.’

Otrs stāsts ir par kādu biseksuālu mūziķi Robertu Frobišeru. Cilvēkam ir talants, tomēr viņa raksturs un dzīve ir novedusi viņu līdz situācijai, ka vienīgā iespēja talantu relizēt ir pieteikties par mācekli pie kāda slavena komponista. Šis komponists jau sen savu karjeru ir beidzis, tomēr parādoties Robertam viņš atsāk komponēt. Šeit ir nelielas atsauksmes uz pirmo pasaules karu un kara gaidām. Protama lieta, arī šeit ir ekspluatācija visos līmeņos. Nedaudz nodeldēts gan šķita pieņēmums, ka māksliniekam, lai radītu ko unikālu ir jāiziet cauri pārdzīvojumiem un, iespējams, sevi jāupurē tā vārdā. Te gan, protams, ir domāta arī pati cilvēce un tās progress.

Another war is always coming, Robert. They are never properly extinguished. What sparks wars? The will to power, the backbone of human nature. The threat of violence, the fear of violence, or actual violence is the instrument of this dreadful will. You can see the will to power in bedrooms, kitchens, factories, unions, and the borders of states. Listen to this and remember it. The nation-state is merely human nature inflated to monstrous proportions. QED, nations are entities whose laws are written by violence. Thus it ever was, so ever shall it be.

Trešais stāsts mums vēsta par kādu reportieri Luīzi. Viņas tēvs ir bijis slavens reportieris, un meita vēlas iet tēva pēdās. Šāda iespēja viņai rodas atmaskojot kādu korporāciju. Šeit centrālā tēma ir vara, korupcija un peļņa. Vēlme dominēt šeit noslēpjas aiz uzņēmumu fasādēm, pretinieku apspiešanas metodes ir kļuvušas bezpersoniskas. No ārpuses viss ir skaisti un jauki, galvenais netraucēt. Beigas gan tādas samākslotas kā parodija par vecām filmām.

Bigger forces than me. I just dispatched the bullet.

Ceturtais stāsts ir par kādu grāmatizdevēju Timotiju Kavendišu. Šis ir sīks blēdis, kas pārpratuma rezultātā nonāk pansionātā. Iesākumā nespēju saprast, kur šeit ir sakars ar grāmatas centrālo tēmu. Jā, šeit ir ilustrēts, kā cilvēkus samaitā vara. Arī tas, ka nevienu neinteresē, kas notiek ar cilvēkiem, kuri devušies pelnītā atpūtā. Bet kopā ar piekto stāstu, tam visam rodas daudz dziļāka jēga, tā nemaz nav komēdija.

Shame on you!

Piektais stāsts ir par klonu Sonmi~451, no viņas nekas daudz netiek sagaidīts, nostrādā divpadsmit gadus ēstuvē un ej pelnītā atpūtā. Tomēr viņai ir lemts cits liktenis. Šajā nākotnes Korejā brendi ir aizstājuši vārdus, apavus sauc par nike utt. Korporācijas beidzot ir pārņēmušas varu, patērētāju sabiedrība ir sasniegusi savu apogeju. Katram, lai noturētos savā sabiedrības slānī, ir jānodrošina noteikti ikmēneša tēriņi. Ja tu esi augšā, tevi diez ko neinteresē, kas nodrošina tev labu dzīvi. Tev pietiek, ja zini, ka visi darba darītāji saņem pelnītu atalgojumu beigās. Visspēcīgākais stāsts, kas reizē parāda distopisku nākotni, gan labu scenāriju kā dzīšanās pēc peļņas var attaisnot visu. Vai tad kloni maz ir cilvēki, vai tad nav tikai godīgi, ka viņiem sava eksistence jāatpelna.

No matter how many of us you kill, you will never kill your successor.

Sestais stāsts ir par civilizācijas norietu, darbība notiek Havaju salās, un galvenais stāstnieks ir kāds ielejas iedzīvotājs, kazu gans Zahrijs. Un tad pēkšņi ierodas kuģis un atstās salā sievieti vārdā Meronimu, kas dzīvos kopā ar ielejas iemītniekiem un pētīs to paražas. Šeit vairs nav korporāciju, un peļņas ir palikuši tikai civilizēti cilvēki un mežoņi. Pagātne ir kļuvusi par mitoloģiju, priekšteči, kas aiz sevis atstājuši artefaktus, tiek saukti par Vecajiem. Tomēr cīņa pēc varas nav izzudusi uz vecās civilizācija kauliem, iespējams, tiks uzbūvēta jauna, iespējams, ar visiem tiem pašiem trūkumiem, kas piemīt mūsējai. Šis stāsts ir tas, kas savelk kopā visus pārējos stāstus, bet to mēs apjēdzam tikai pēc grāmatas izlasīšanas.Visu grāmatas jēgu varētu ietilpināt šajā citātā.

The savage sat’fies his needs now. He’s hungry, he’ll eat. He’s angry, he’ll knuckly. He’s swellin’, he’ll shoot up a woman. His master is his will, an’ if his will say-soes “Kill” he’ll kill. Like fangy animals.

…

Now the Civ’lized got the same needs too, but he sees further. He’ll eat half his food now, yay, but plant half so he won’t go hungry ’morrow. He’s angry, he’ll stop’n’ think why so he won’t get angry next time. He’s swellin’, well, he’s got sisses an’ daughters what need respectin’ so he’ll respect his bros’ sisses an’ daughters. His will is his slave, an’ if his will say-soes, “Don’t!” he won’t, nay.

Grāmatā ir interesanta stāstījuma struktūra, katrs stāsts, izņemot, sesto apraujas pusvārdā, un tiek turpināts tikai pēc visu pārējo stāstu sākumu izlasīšanas. Pats autors apgalvo, ka visi šie stāsti ir savstarpēji saistīti kā tāds vienas dvēseles ceļojums. Nezinu, man šķita, ka tos vairāk saista cilvēces sociālo un morālo aspektu vēstījums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šī noteikti būs no tām, kur reiz pārlasīšu vēlreiz. Grāmata ir daudz pārāka par filmu, tās ir daudz dziļāka nekā filmā to vispār būtu iespējams parādīt. Teikšu, ka filma ir viduvēja grāmatas projekcija, un labi vien ir, ka nolēmu šo grāmatu izlasīt. Iesaku izlasīt visiem.

Inferno by Dan Brown

inferno

Pēc iepriekšējās Dena Brauna grāmatas izlasīšanas es nosolījos vairs nekad. Pagāja četri gadi, bet bija tik grūti atstāt šo grāmatu nenopirktu un neizlasītu. Kā jau var noprast, beigu beigās grāmatu nopirku. Pieklājības pēc nedēļu pamarinēju grāmatu plauktā un sāku lasīt.

Grāmatas galvenais varonis Robert Langdon attopas slimnīcas palātā ar šautu brūci galvā un absolūtu atmiņas trūku par pēdējām divām dienām. Šķiet, ka iespējamais slepkava nemīl darbu atstāt nepadarītu un Robertam nākas bēgt. Šķiet, ka Langdons ir nejauši atklājis kādu svarīgu noslēpumu, kas, iespējams, varētu izmainīt cilvēces nākotni. Tomēr ne visi vēlas, lai šis noslēpums tiktu atklāts pirms laika, tādēļ ir jābēg un jācenšas atcerēties aizmirstais.

Autors ir izvēlējies spēlēt uz vienām no mūsdienu cilvēku bailēm – bioterorisma. Kas notiktu, ja kāds traks zinātnieks spētu radīt vīrusu, kurš izkautu lielāko daļu cilvēces kā senos laikos mēris. Un varbūt kā tā arī būtu labāk, jo pēc mēra tak nāca Renesanses laikmets.

Šoreiz stāsta atrisināmās mīklas pamatā ir Dantes „Dievišķā komēdija”, visi noslēpumi un atslēgas ir atrodamas šajā darbā. Skaidra lieta, ka ja esi īsts Ļaunais, tad tev nekādu prieku nesagādās ļaunā darba izdarīšana un smiešanās vienam pašam istabā. Tu noteikti vēlēsies, lai kādam būtu iespēja tevi apturēt. Tādēļ Tu pa visu pasauli izmētāsi gudrus uzdevumus, kas īstam ģēnijam ļaus Tevi noķert. Šeit stāstā ienāk Roberts Langdons ar savām spējām un talantiem. Lai viss būtu sarežģītāk, viņš nemaz neaptver, kur iepinies un vienreiz izdarīto nākas darīt atkal.

Jāatzīst, ka autors šoreiz patiešām ir veicis „Dievišķās komēdijas” darbu izpēti. Vismaz nerodas iespaids, ka darba ideja ir nospiesta no kādas filmas, kā tas bija iepriekšējā viņa grāmatā. Pats rakstības stils gan autoram nav mainījies, viens pret vienu kā Da Vinči Kodā. Tāds pats trilleris ar simbolisma elementiem. Šoreiz gan te nav ne dieva dēlu, ne masonu. Bet par slepenu organizāciju trūkumu ar nevar sūdzēties. Ir arī nopietnas konspirācijas un vēl nopietnākas konspirācijas.

Lai vai kurš, bet Itālija būs pateicīga par šo darbu, jo Langdons bēguļojot no saviem vajātājiem paspēj apskatīt visas Florences, Venēcijas un Konstantinopoles slavenākās vietas un mākslas darbus. Tā kā grāmata daļēji ir uzskatāma arī par ceļojuma aprakstu un nelielu tūristu gidu. Domāju, ka šī grāmata, ja ne Venēcijai, tad vismaz Florencei papildus tūristu pieplūdumu nodrošinās noteikti.

Kopumā labs trilleris, lasīšana aizrauj. Stāsts arī īpaši nepretendē uz pārdomu radīšanu. Ja nu vienīgais tik daudz, cik cilvēkus cilvēce būtu gatava ziedot savas sugas saglabāšanai. Un ja būtu, tad kāds būtu vishumānākais veids. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Galvas tiesu labāka par „Lost Symbol”. Filma ar sanāks labu labā, jo viss sižets ir viena vienīga bēguļošana.

Glābējs by Jū Nesbē (Harry Hole #5)

Sieviete buri VAX

Pēc “Sniegavīra” izlasīšanas es nolēmu, ka arī nākamo detektīvam Holam veltīto grāmatu garām nelaidīšu. “Glābējs” ir cikla trešā sestā grāmata un stāsta par notikumiem, kas notika pirms “Sniegavīra”. Tas gan nebūt netraucē izbaudīt šo grāmatu, jo notikumi pārāk nepārklājas.

Norvēģija ir pārtikusi valsts, kas dzīvojot uz naftas dolāriem ir ieviesusi bezmaz vai sociālistisku sabiedrības iekārtu. Tomēr arī šeit ir savas tumšās puses. Pāris dienas pirms Ziemassvētkiem tiek nogalināts kāds Pestīšanas armijas loceklis. Viss liecina, ka tā ir bijusi pasūtījuma slepkavība. Ir tikai jautājums, kuram un kādēļ ir bijusi vajadzīga vienkārša cilvēka nāve. Lietas izmeklēšana tiek uzticēta Harijam Holam

Savulaik detektīvus lasīju diezgan daudz, tomēr ar laiku man viņi apnika. Grūti jau detektīvā uzrakstīt ko jaunu. Vienmēr pamatā būs noziegums, izmeklētājs un noziedznieks. Vietas manervam patiešām nav daudz. Nākamais elements ir slēgta vai atvērta pasaule. Slēgta pasaule parasti it kāda nomaļa māja, kur visi dalībnieki iesprostoti un kāds tiek nogalināts. Šādi stāsti, ja autors ir amata meistars, ir mazi puzlīši. Atvērtā pasaulē noziednieks var būt jebkurš, tomēr labais stils prasa, lai lasītājs grāmatu lasot ar vaininieku vismaz saskartos. Citādi nav jēga saukt šo stāstu par detektīvu. Pārējais ir detaļas – šaudīšanās, upuru skaitu, noziedznieku slīpētumu.

Labs detektīvs atklāj noziedznieku balstoties uz dedukciju, tas ir paskatoties uz visiem notikumiem un izdarot loģiskus secinājumus. No tā izriet, ka detektīvu pasaules detektīvi, noziedznieki un liecinieki ir ļoti racionālas būtnes, citādi jau uz viņiem dedukcija nestrādātu. Otrā galā ir veiksmīga pierādījumu atrašana. Šajā grāmatā ir abu šo virzienu kombinācija. Tīru mantu mūsdienās ir grūti atrast.

Kārtīgs detektīvs no tiem, kur autors iz pamatīgi piestrādājis pie galvenajiem tēliem gan detektīviem, gan noziedzniekiem. Nekas no lasītāja netiek slēpts, ja nu tikai pats vaininieks. Autors spēj aizvilināt lasītāju pa viltus līnijām un faktiem tā, ka beigās aizdomās tiek turēti praktiski visi. Katram šai stāstā ir ko slēpt un par ko atbildēt.

Bez paša detektīva viens no dzīvākajiem tēliem bija algotais slepkava – “mazais glābējs”. Izaudzis Dienvidslāvijas konfliktā, bijušais bērns karavīrs nu pārtapis par profesionālu slepkavu, kurš nevienu darbu nevēlas atstāt neizpildītu, lai ko tas arī maksātu. Viņu vajā paša pagātnes dēmoni un mierina doma, ka šis ir pēdējais darbiņš pirms pelnītas atpūtas.

Holam šī ir parasta kārtēja krimināllieta, lai gan viņam arī ir sava izpratne par taisnīgumu un sodīšanu, kas nemaz nesaskan ar likumu. Tādēļ viņš nav pārāk populārs ne savas priekšniecības, ne kolēģu vidū. Kā jau īstam detektīvam pienākas, viņš ir šķirtenis, viņam ir problēmas ar alkaholu (tas ir nav problēmu, jo iedzert dikti patīk). Viņam darbs stāv pāri visam.

Labi sarakstīts darbs, kas spēj noturēt lasītāja uzmanību visu laiku.  Notikumu attīstība ir  spraiga, un visu laiku šķiet, ka tepat jau būs atrisinājums. Var arī trenēt sevi, mēģinot atšifrēt vainīgo pirms autors to pasaka priekšā,vai ja jūties sevišķi stiprs, vari mēģināt atkost noziedznieka motivāciju. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir vienā līmenī ar “Sniegavīru”. Ja esi lasījis to, tad arī šī patiks.

Cryptonomicon by Neal Stephenson

cryptonomicon

Šo grāmatu biju nopircis ļoti sen, kādus septiņus gadus atpakaļ. Nezinu pat kādēļ, jo luste viņu lasīt man tā ari nebija uznākusi. Līdz pagājušajā nedēļā nospriedu, ka jāizlasa. Sak, grāmata savu jau nogulējusi plauktā, laiks prasties.

Grāmatas darbība paralēli noris gan mūsdienās, gan gadsimtu mijā un Otrā pasaules kara laikā. Otrā pasaules kara notikumi ir saistīti ar sabiedroto cīņu pret vāciešiem un japāņiem. Galvenais varonis ir kāds Lawrence Pritchard Waterhouse – matemātikas ģēnijs, kas mācījies kopā ar pašu Tjūringu. Viņam tiek piedāvāta vieta slepenā vienībā 2702. Vienības uzdevums ir, balstoties uz atšifrētajiem ienaidnieka ziņojumiem, nolemt, kuras iespējas izmantot un kuras ignorēt.

Mūsdienās Vaterthausa mazdēls mēģina izveidot datu centru, kas būtu pilnīgi aizsargāts no dažādām valdībām un dienestiem, kurā cilvēki un kompānijas varētu glabāt savus datus, Skaidra lieta, ka ir spēki, kas nevēlas neko tādu pieļaut un tad vēl tā konspirācija, kas balstīta uz neuzlaužamo nacistu kodu un japāņu zelta noslēpums.

Lai cik aizraujošs man sākumā nelikās grāmatas koncepts, pēc pirmajām simts lapaspusēm sapratu, ka esmu reāli iegrābies. Lasāmas šķita tikai nodaļas par Otro pasaules karu. Tur vismaz notika kaut kāda darbība. Nē, nu bija daudzas lapaspuses ar autora pārspriedumiem par kriptogrāfiju, kodu uzlaušanas metodēm un to, cik un kā tu vari reaģēt uz noklausītu informāciju, lai noklausāmajā neradītu aizdomas. Jāatzīst, ka šie pārspriedumi bija labi un interesanti.

Mūsdienas ir viena vienīga vilšanās, Randy tipisks dotkoma burbuļa uzņēmējs ar saviem kompanjoniem Manilā strādā pie projekta, kas mūsdienu Skype lietotājam šķistu smieklīgs (bet nu te es autoru nenosodu, jo grāmatas izdošanas laikā nekas tāds vēl nebija). Daudz un dikti tiek rakstīts par viltīgām biznesa pārņemšanas metodēm, par to, kas labāks – Unix, NT vai Windows 98. Arī jaunie varoņi ir diezgan garlaicīgi tipi, un viņu rīcība tikpat neizskaidrojama. Viņu projekts no Skype analoga pēkšņi kļūst par investīcijām datu centrā un pēc tam apslēptu dārgumu meklēšanas kooperatīvu.

Grāmatu es lasīju veselu nedēļu, cilvēki, kas mani pazīst, sapratīs, ka grāmatai ar nieka tūkstoš lapaspusēm, tas ir trakoti daudz. Izlasīju viņu principa pēc, un tādēļ, ka Otrā pasaules kara sižeta līnija man patika. Tur bija gan intelektuālisms, gan darbība. Vienīgais, cik varēju noprast, visi kriptēšanas un atkriptēšanas varoņi bija izcili lingvisti, kas prata gan japāņu, gan vācu un angļu valodas. Vai arī visi sakari Otrajā pasaules karā notika angļu valodā.

Mūsdienām veltīto daļu, manuprāt, autors varēja arī nerakstīt. Garlaicīgāku sviestu reti kad ir nācies lasīt. Varoņi ar ņemas un reaģē uz ārējiem kairinājumiem, tikai tad viņi ir spējīgi izdarīt nākošo soli. Nezinu, iespējams, ka deviņdesmito gadu beigās viss tas šķita baisākā hakeru štelle, un internets bija vēl jaunums. Tad varbūt cilvēkiem visa tā attālināta piekļūšana datiem un cīņa par datu maģistrāļu kontroli šķita saistoša. Autors visas grāmatas garumā uzsver, cik nozīmīgi ir slēpt no ienaidnieka to, ka tu viņa ziņojumus pārtver. Tai pat laikā viņa paša varoņu satikšanās un likteņu savīšana vienā kamolā ir tik mazvarbūtīga, ka nav vērta pat kritizēšanai.

Ja es gribētu lasīt grāmatu par kriptogrāfiju, tad es visticamākais pievērstos specializētai literatūrai. Te gan ir visi standarta vārdi – Tūrings, Enigma, nacisti, japāņi, bomba, perfokarte, skaitļu teorija, permutācija, atslēga. To pat varētu uzskatīt par nelielu bonusu grāmatā, ja esi izlasījis pāris lapaspuses ar dabas un pārdomu aprakstiem.

Kopā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Šķiet, ka no Stefensona grāmatām centīšos izvairīties, lai atkal sevi uz nedēļu neiedzītu piespiedu garlaicībā. Ja vien autors būtu izmetis mūsdienām veltīto daļu un būtu apspiedis savu grafomāniju, tad būtu sanākusi smuka 500 lapaspušu bieza grāmata, kuru varētu lasīt ar prieku.

Sniegavīrs by Jū Nesbē (Harry Hole #6)

Sniegavīrs

Katru gadu, kad Norvēģijā uzsnieg pirmais sniedziņš, pazūd kāda mājsaimniece. Viņai ir gan vīrs, gan bērns, bet viņas pazūd un neatrodas. Šīs pazušanas ir tik nesaistītas, ka nevienam pat prātā nav ienācis, ka Norvēģijā uzdarbojas sērijveida slepkava. Jo, kas gan ir Norvēģija salīdzinot ar ASV, kluss lauku miests! Tomēr, kad Oslo pazūd kārtējā mājsaimniece Harijs Hols, Oslo kriminālizmeklēšanas nodaļas detektīvs atklāj, ka šāda pazušana nav vienīgā, un viņš sāk izmeklēt Sniegavīra lietu. Šo visu var uzzināt kopsavilkumā, kas atrodas uz grāmatas vāka, un man ar to bija pietiekami, lai izvēlētos šo grāmatu lasīt. Sen nekas nebija lasīts par izdomātiem sērijveida slepkavām (nu fantastiku un fantāziju neskaitot), un arī detektīvromānu žanram es sen nebiju veltījis uzmanību. Pateicoties Zvaigznei ABC pie manis nonāca viens „Sniegavīra” eksemplārs.

Detektīvi pēc būtības ir visai klišejisks žanrs, kurā ir grūti paspīdēt ar kādu jaunievedumu. Ir autori, kas, absolūti nerūpējoties par lasītāju, drukā desmitiem apšaubāmas kvalitātes darbiņus. Ir tādi kā Agata Kristi, kas radījuši labas kvalitātes stāstus, kurš katrs ir kā maza mīkla, un, ja lasītājs ir vērīgs, tad to var pat atminēt pirmais. Šis būtu pieskaitāms pie klasiskajiem detektīviem, vismaz manā uztverē. Galvenais varonis ir detektīvs (nu tas ir skaidrs). Galvenais varonis ir izbijis vai praktizējošs alkoholiķis (tā tradicionāli ir detektīvu sērga, viņi mīl plostot). Galvenais varonis nav precēts, bet viņam ir smuka draudzene (gadās, ka viņš ir šķirtenis un draudzene arī var būt izbijusi, bet viņa ir smuka un gudra ar’). Galveno varoni ir atlaiduši vai atlaidīs no darba (tas parasti tiek darīts, lai pavilktu nozieguma atklāšanas procesu). Priekšniecībā lielākoties ir birokrāti, kuriem rūp tikai savs publiskais tēls. Šī grāmata atbilst visām klasiskā detektīva pazīmēm (nē, es tās nepiemeklēju pēc grāmatas izlasīšanas, es tās nodefinēju pirms lasīšanas sākuma). Harijs Hols ir īsts neatzīts ģēnijs, vientuļais vilks, kuram visu laiku kārojas ieraut.

Arī viņa pretinieks Sniegavīrs ir īsts noziedznieks. Aukstasinīgs, pārdomāts, sadistisks un atzinību alkstošs. Viņam ir savs plāns, un nekas netiek darīts nepārdomāti. Nav jau nekāds iesācējs. Vai man izdevās viņu atkost? Nē, mans aizdomās turamais visas grāmatas gaitā ne ar ko īpaši neizcēlās un tā arī neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Un tās bija vienas lielas cerības, lai ar’ sarežģīti realizējamas. Tās gan te neatstāstīšu, jo par spoileru rakstīšanu detektīvromānam var nonākt ellē, tāpat kā par pēdējās nodaļas izlasīšanu neizlasot visu grāmatu. Galvenie tēli un viņu motivācija ir labi nostrādāta un pieslīpēta. Arī otrā ešelona varoņi ir visai veiksmīgi izvēlēti, viņu pagātnēs ir tik daudz tumšo noslēpumu. Tie ļauj negaidīti sižetu apsviest otrādi un kārtējo reizi piemānīt lasītāju.

Mani jau tā piemānīšana vienmēr ir fascinējusi, ja tu grāmatā esi ticis līdz ceturtdaļai, skaidra lieta, ka vaininieku vēl neatradīs. Par ko tad mums būs pārējā grāmata? Par to kā visi dzīvoja ilgi un laimīgi. Nē, skaidra lieta, ka vaininieks nebūs īstais, vai arī būs tikai viņu palaidīs vaļā pierādījuma trūkuma dēļ. Galvenais labā detektīvā ir tas, lai vis būtu daudzmaz loģiski un ticami. Pat viltus pavedieni – rakstniekam ir jāspēj lasītāju aizvilkt līdz pa šo viltus taciņu un likt sev noticēt vismaz sirds dziļumos, ka, jā, šis noteikti ir vaininieks un beidzot ir noķerts. Tas nemaz nav tik viegli, un jāuzmanās no tā, lai beigās pareizam atrisinājumam nevajadzētu izmantot nosapņotu atminējumu vai personu, kas visas grāmatas gaitā nemaz nav parādījušies. Autoram visas šīs lietas padodas, viņš spēj aizvilkt savu lasītāju pa viltus taku bez problēmām. Ja noziedznieks parādās tikai pašās beigās, tas nav nekāds detektīvs, tas ir trilleris.

Šai grāmatai piemita spēja mani aizraut. Es tiešām gribēju, lai Hols beidzot to slepkavnieku noķer, un mani interesēja, kurš tad tas beigu beigās būs. Patika, ka grāmatā nebija formā viena nodaļa Hols, otra Sniegavīrs. Tas būtu visu sagandējis. Patīk arī autora spēja atstāt daudz ko lasītāja iztēlei. Jo nav jau nekā varenāka par to! Katrs pats ir spējīgs iedomāties sniegavīru ar nogrieztu cilvēka galvu, vai ne? Tāpēc detalizētos aprakstos ieslīgšana ir lieka. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kāpēc tikai labi nevis izcili? Un ko man būs darīt, ja nākamais šis autora darbs būs vēl labāks, likt vienpadsmit?