Navigate / search

Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

japānas nogrimšana

Šī ir no tām fantastikas pasaulē sērijas grāmatām, kuras formāts neatbilst pārējo sērijas grāmatu formām. Domāju, ka daudziem cilvēkiem savulaik šāds pavērsiens izraisīja šoku, kad mazā grāmatele pēkšņi izplūda standarta grāmatā, sačakarējot visu skatu plauktā. Šī iemesla dēļ es šo grāmatu bērnībā nemaz nepieskaitīju šai sērijai, jo nevar būt tik atšķirīgs izskats! Savukārt līmētās lapaspuses nodrošina to, ka grāmata lasīšanas procesā izjūk pa daļām, lai cik uzmanīgs tu nebūtu. Bet nu par pašu grāmatu.

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā? Savā iztēlē neatraudamies no zinātnes atziņām, autors attēlo šādu katastrofu un tās traģiskās, apokaliptiskās sekas, kurās sakāpinātā veidā atspoguļojas arī mūsdienu Japānas reālās dzīves pretrunas.

Ja cilvēks ar jūtīgu dvēseli dzīvo zemestrīču rajonā, ir skaidrs, ka viņam mieru neliek doma, vai tikai tēvzeme nenoies uz grunti. Šim autoram šī doma ir ieguvusi pavisam skaidrus ģeofizikāli tektoniskus apveidus, viņš ir izdomājis, kā tas var notikt. Būtu labi, ja šo izdomu paturētu pie sevis un nemusinātu tautu, bet, nē, tādu labu stāstu vienkārši ir neiespējams atstāt nestāstītu.

Cik nu tas attiecināms uz grāmatu varoņiem, par viņiem lielākoties uzzinām tik pat daudz, cik skatoties uz garāmejošu japāni, tas ir praktiski neko  – vārdu, skolu, kurā mācījies, un zinātnes nozari. Vietumis pavīd pa kādam ģimenes loceklim un mīļākajai, bet lielākoties viss ir profesionālās darbības ietvaros.

Savukārt lielās katastrofas notikumi tiek apsūkāti līdz vissīkākajām detaļām. Autors ir pacenties, radot zinātnisku pamatojumu savām milzīgajām iznīcības ainām. Piesauc jaunākās zinātniskās modelēšanas tehnikas, kas ļauj procesu novērot un prognozēt reālajā laikā. Šie apraksti aizņem grāmatas lielāko daļu un cilvēkam, kurš ikdienā par zinātni nelasa ar aizrautību, šī sadaļa varētu likties garlaicīga. Neteikšu, ka autora idejas ir guvušas pierādījumu, bet savulaik tādas teorijas bija. Lai gan tektonisko procesu evolūcija ar tendenci paātrināties, gan ir no pirksta izzīsta, un cik es zinu, joprojām nekas tāds nav apstiprināts ar novērojumiem.

Ja kādam liekas, ka Troņu spēlēs Mārtins ir baigais slepkavnieks, tad, salīdzinot ar šo grāmatu, viņš ir īsts miera mika. Autors ar savu fatālismu nogalina miljonus, un ne jau vienu vai divus, bet desmitiem. Japāņiem lielās katastrofas priekšvakarā ir jāturas kopā, bet ne visi var tikt izglābti. Visiem jau arī nav kur iet. Autors diezgan bezkaislīgi apraksta savu iespējamo tautas iznīcināšanu un aiziešanu pasaulē. Viņš tam visam klāt piepin arī sarakstīšanas laikā vēl esošo vainas apziņu pret pārējo pasauli, politisko bezspēcību un bailēm no kādreiz iekaroto tautu atriebības.

Neiztiek arī bez idejas, ka krīzes situāciju demokrātiski procesi un atklātība neveicinās. Arī šeit ir vecais vīrs, kurš viens pats nodrošina japāņu glābšanu, izmantojot savu ietekmi uz visām Japānas sfērām. Viņš laikus nodrošina rezervju izvešanu no valsts, finansē savlaicīgus pētījumus un ir ar labiem ārpolitiskajiem sakariem. Protams, mirst viņš arī kā īsts Japānas patriots.

Lieku 8 no 10 ballēm, dikti zinātnisks ar pārlieku drošām hipotēzēm, labi atspoguļo sarakstīšanas laika politiskās vēsmas un tautas noskaņojumu Japānā. Īsts katastrofu romāns, kas uzsvaru liek uz zinātni nevis uz tēliem.

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

Par tikšanu pie grāmatas nudien nav daudz ko stāstīt. Pasūtīju viņu dienā, kad tā kļuva pasūtāma. Iznākšanas dienā gan nesaņēmu, jo kaut kas bija nojucis ar kredītkarti un nācās izlabot informāciju. Izlasīju lidojumā no Filadelfijas uz Londonu. Kādā Soltleiksitijas veikalā gandrīz nopirku arī papīra versijā, bet tad nolēmu pagaidīt, kad nonāks līdz Latvijai.

Pasaules gals ir pienācis šoreiz pa īstam. Jaunais Piektais gadalaiks ir uz palikšanu, un ir vienalga, cik katram ciematam ir lielas pārtikas rezerves, nekas nespēs izdzīvot pārdesmittūkstošus gadus. Šķiet, ka Zemestēvs beidzot būs dabūjis savu, iznīcinājis kaitīgos kukaiņus, kas to apdzīvo. Viņu augstprātībai un neiejūtībai nebija robežu un nu, šķiet, darbiņš būs padarīts. Taču līdz pašam finālam noritēs vēl viena cīņa starp Essunu un Assunu, mātes un meitas konflikts ir ieguvis globālu nozīmi, un tā iznākums izlems cilvēku un orogenu likteni.

Runājot par triloģijas pēdējo grāmatu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, te nevar atstāstīt sižetu, jo pat kāda varoņa nosaukšana var nozīmēt pirmās grāmatas nomaitekļošanu. Tomēr pamēģināšu pabalansēt uz naža asmens.

Pirmkārt, šī ir tieši tāda pēdējā sērijas grāmata, kādai tai jābūt. Lasītājs beidzot uzzina, kas bija par iemeslu Pirmajam Piektajam gadalaikam. Un uzzinot to, pēkšņi viss saliekas pa plauktiņiem, kļūst skaidra obelisku nozīme un mērķis, saprotam akmensēdāju dabu un paradumus, uzzinām, kas ir oregonu Sargi, un no kā viņi pārtiek. Ja esi lasījis uzmanīgi, tad daļu no atbildēm jau būsi nojautis, ja ne, tad tas tev taps atklāts. Šī atklāšana tiek meistarīgi iepīta sižetā un nerodas sajūta, ka muļķa lasītājam viss tiek iebarots ar karoti. Šeit autore parāda, ka ir noslīpējusi pasaules veidošanu kā dimantu, nekā nav lieka, viss izriet no iepriekš stāstītā. Nav lapaspusēm garu un nevajadzīgu stāstu, kas atrauti no kopējā sižeta. Pasaule ir vienkārši episka.

Otrkārt, galvenie varoņi, pasaules glābšana nav viņu primārais mērķis, viņi tikai vēlas izdzīvot. Katram un katrai no viņiem ir savi motīvi, un tie nebūt nav paritātes atjaunošana ar zemes spēkiem. Viena grib atgūt meitu, kāds cits pabeigt sen sāktu projektu, citam tā ir atriebība, vēl kādam attaisnot savu esamību. Taču beigu beigās viņi visi tiek izbīdīti laikā, un vietā, kad viņu lēmumi pieņem globālus apjomus. Visi tēli ir nostrādāti un pārdomāti, arī šeit nav lieku varoņu visi ir vajadzīgi, un neviens nav lieks.

Treškārt stāstījuma atmosfēra – tā ir tik skarba kā drūmākajās zombijfilmās. Cilvēkiem pat labos gados cerību nav diez ko daudz, un pēdējie notikumi eksistenci padara par bezjēdzīgu, taču viņi dzīvo, dažs pēc inerces, dažs tāpēc, ka citādi nemaz nevar. Tai pat laikā pašos kritiskākajos brīžos autore nestumj no krūmiem ārā klavieres un neglābj mātes un zīdaiņus, nāve reiz paņems visus.

Grāmatai un sērijai lieku 10 no 10 ballēm. “The Broken Earth” triloģija ir jāiekļauj obligātajā lasāmvielas sarakstā, reti gadās izlasīt tik interesantu stāstu, izcilā pasaulē, tai pat laikā pamanoties desmitiemtūkstoš gadu periodu ietvert kompaktā un loģiskā vēstījumā. Lasiet, nenožēlosiet!

Malvilas pils by Robert Merle

Malvilas pils

Šo grāmatu man Blogeru Ziemassvētkos iedāvināja MsMarii; viņai tā esot ļoti patikusi, un ņemot vērā, ka es strādāju pie Fantastikas pasaules sērijas izlasīšanas projekta, viņa izlēmusi grāmatu man iedāvināt. Nebija tā, ka šo grāmatu nebūtu lasījis, man viņa vienmēr ir asociējusies ar ārā krītošām lapām un svaigēdājiem. Šogad nesteidzos un dāvinātās grāmatas nelasīju jau pirmajā mēnesī, bet taupos uz gada beigām.

Emanuels Konts cēlies no zemnieku ģimenes, bet pateicoties sava tēvoča apsviedībai un paša personīgajām īpašībām ir kļuvis par Malvilas pils īpašnieku un iemantojis Larokas pilsētiņas iedzīvotāju simpātijas. Ar viņa spriedumiem cilvēki rēķinās, un arī viņa vīns nav peļams. Kādu dienu, kamēr Konts ar savu saimi un draugiem pagrabā nodarbojas ar jaunā vīna pildīšanu pudelēs, pienāk kodolapokalipse. Pasaule ir iznīcināta, izdzīvojuši vien daži, un nākas visu sākt no sākuma.

Ja atmetam to, ka autoram nav ne mazākās nojēgas par termodinamiku, tad grāmata ir ļoti laba. Tipisks izdzīvošanas romāns. Autors ir izmantojis visus žanra paņēmienus un simbolus. Pagrabs ir līdzeklis, ar kura palīdzību Konts un viņa draugi piedzimst jaunajā pasaulē. Pasaulē, kuru klāj tikai pelni un degoši meži. Šajā nokļūšanas procesā viņi visi vēl pamanās pagremdēties zem ūdens, tīri simboliski noskalojot veco dzīvi un sagatavojoties jaunajai. Ņemot vērā, cik svarīgs grāmatā ir reliģiskais konteksts, es domāju, ka šie simboli nebūt nebija nejauši. Jaunā pasaule ir citāda, taču ne bezcerīga, Kontam un viņa draugiem ir visas iespējas kļūt par jaunās zemes ciltstēviem.

Reliģija un sekss ir grāmatas galvenās tēmas, ja ar reliģiju viss skaidrs, franči taču ir katoļi un tic mācītājam uz vārda, tad ar seksu ir nedaudz sarežģītāk. Te autors ir smēlies idejas agro komunistu darbos, kas veltītas kopīpašumam un sievietes lomai sabiedrībā. Autors nekaunas un drosmīgi eksperimentē ar šīm idejām, neskatoties uz to, ka Oktobra revolūcijas laikā tās pierādīja sevi kā bezperspektīvas. Lasot šķita, ka autors ir pārāk paļāvies uz franču nācijas stereotipiem, un ar laiku visas tās tēmas, kurš ar kuru guļ un ko teica mācītājs, nedaudz piegriezās.

Varoņi ir dzīvi cilvēki, nav melnbaltie, katram ir savi plusi un mīnusi. Reizēm viņi kļūdās spriedumos, un ir patiešām interesanti sekot viņu dzīves gaitām. Diemžēl šī interese nav tik daudz balstīta uz izdzīvošanas jautājumiem, bet tādā “Kas jauns līmenī”, kurš ar kuru guļ, un ir vai nav Konts pedofils. Ar izdzīvošanu viss ir pavisam vienkārši, brīdī, kad vajadzība spiedīs, varoņi visu atradīs, viņiem to autors pienesīs uz paplātes un atvainosies par sagādātajām neērtībām. Pat konflikts ar Larokas pašpasludināto pārvaldnieku un mācītāju vienā persona īpaši neizcēlās ar spraigumu. Ikviens pēcapokaliptisko darbu lasītājs ir labi informēts, ka, ja tev pie vārtiem pieklauvē mācītājs, visprātīgākais ir viņu galēt nost un pierakt ceļmalā, tas aiztaupīs stāstam pusi no lapaspusēm. Tie vienmēr ir viltvārži un fanātiķi, kas iedzīvojas uz citu nelaimi un neliekas mierā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika joprojām, vajag tik pieņemt, ka autors pauž pats savas idejas par jauno pasaules kārtību, un tām obligāti nav jāsaskan ar lasītāja uzskatiem. Vienīgais nepatika beigas, kur Tomā nebija noturējies, nesarakstot par to, kas notika tālāk. Tas vairāk izskatījās pēc autora neuzrakstīto ideju ātras apkopošanas.

451 grāds pēc Fārenheita by Ray Bradbury

451grads

Šo grāmatu izlasīju trešajā klasē, neteikšu, ka viņa mani pārsteidza. No TASS materiāliem Cīņā es diezgan labi biju informēts par kapitālisma pagrimumu. Tas, ka tur dedzina grāmatas, ar’ nebija nekāds jaunums, jo ar šo lietu vairāk vai mazāk aizraujas jebkurš darbaļaudis ekspluatējošs režīms. Grāmata bija plāna un izlasījās tai pat vakarā. Tagad pārlasot Fantastikas pasaulē sēriju, manī viņa īpašu entuziasmu neradīja.

Grāmatā aprakstīta nu jau standarta antiutopija, pasaulē, kurā grāmatas ir kļuvušas aizliegtas. Valdība ir sapratusi, ka cilvēkus vieglāk debilizēt ar masu mediju starpniecību, nekā radīt cilvēkus ar spēju domāt patstāvīgi. Maize un izpriecas ir jaunās pasaules sauklis. Skolās māca pareizās atbildes uz jautājumiem, neizskaidrojot, kādēļ tās ir pareizas. Vakarā pēc darba cilvēki vairs nepavada laiku ar saviem ģimenes locekļiem, bet ar “radiniekiem”, kurus piedāvā 3D projekcijas televizori. Galvenais varonis ir Ugunsdzēsējs, tagad viņus sauc par dedzinātājiem (vispār jau tizli, jo latviski tulkojot zūd fireman divdomīgā jēga). Grāmatu dedzināšana viņam ir iešana senču pēdās – gan viņa tēvs, gan vectēvs ir nēsājuši salamandras nozīmi. Kādu dienu viņš paņem grāmatu, kuru vajadzēja sadedzināt.

Autors savā darbā turpina kasīt mūžseno sāpi, kas vajā cilvēci no iespiedpreses izgudrošanas, jaunā paaudze neko nelasa. Klasiķi tiek aizmirsti, un patērētāji savā ikdienas skrējienā pievēršas arvien zemākas kvalitātes literatūrai, labākajā gadījumā izlasot saīsinātās klasikas versijas. Tas savukārt ir veco stāstnieku sāpes turpinājums, kas iet līdz jau no rakstu zīmju un lasīšanas izgudrošanas, par to, ka jaunatne nekur vairs neder, jo nespēj citēt no galvas pat nieka poēmu, kur nu vēl atcerēties no galvas visus sentēvu stāstus. Var jau zīmēt briesmīgas ainas, bet, būsim godīgi, pasaulē vienmēr ir bijuši cilvēki, kas lasa un tie, kas nelasa. Tur neko nevar darīt – hobiji ir dažādi. Popkultūra ir bijusi vienmēr, tas nav divdesmitā gadsimta izgudrojums, valdības vienmēr ir skalojušas cilvēku prātus gan rakstos, gan no kanceles, tas nav nekāds jauns fenomens.

Neskatoties uz visu to, sabiedrība nudien nepaliek debīlāka, kopējais zināšanu līmenis aug ar katru desmitgadi, vienkārši informācijas apmaiņas ātrums ļauj šīs informācijas saņēmējiem daudz ātrā izcelt niecīgu fluktuāciju un koncentrēties uz to. Nav jau tik traki, kā autors raksta un kā mūsu informācijas burbulis mums liktu domāt. Man gan nav nekas pret to, ka laiku pa laikam šī tēma cenzūra, valdības kontrole un zombēšana tiek aktualizēta. Taču diemžēl mūsu civilizācijā šī problēma ir mūžsena un pieder pie globālās dzīvesziņas.

Labi, nekā jauna pateikts grāmatā nebija, bet bija interesantas dažas nianses. Kādēļ cilvēki vairs nelasa grāmatas? Viņi vēlas būt laimīgi, bet ar grāmatām nekad nevari zināt, izlasot to vari kļūt nelaimīgs, aizdomāties par savu dzīvi un saprast notiekošā absurdumu, pasarg dievs iedvesmosies vēl, un gribēsi ko mainīt. Tāpēc problēmu labāk iznīcināt sadedzinot. Jāatzīst, ka bērnībā mani šī grāmata aizķēra daudz vairāk, tagad tā vairs nešķita tik briesmīga, iespējams tādēļ, ka vairāk zinu vēsturi un tādēļ notiekošais vairs nepārsteidza.

Nebija slikti, par patērētāju debilizāciju valstiskā līmenī, tāds maizi un izpriecas pārfrāzējums. Bet autors ar nav īsti iemanījies uzrakstīt nobeigumu. 8 no 10 ballēm.

PS. Man no bērnu dienas bija palicis atmiņā, ka Suns tomēr viņu noķēra! Tas vien liecina, ka pašas pēdējās lapaspuses mani vairs nav interesējušas.

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin

Šī grāmata marinējās manā plauktā no pērnā gada oktobra. Pirmā grāmata bija brīnišķīga, un nevarēju saņemties uzreiz izlasīt otro. Baidījos, ja nu nebūs tik laba kā pirmā, ko tad? Centos sevi pasargāt no vilšanās. Tomēr pienāca brīdis, kad, skenējot savu grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt, lai tur vai kas.

Ir pienācis piektais gadalaiks, pagaidām viss vēl ir puslīdz normāli, galu galā puse no kontinenta vēl ir apdzīvojama. Taču šoreiz gadalaiks aizkavēsies ne vien uz pāris gadu desmitiem, viss ir daudz nopietnāk, šķiet, ka tas vilksies vismaz desmittūkstoš gadus. Alabastrs – pasaules glābējs, pasaules iznīcinātājs un vienkārši trakais ir atgriezies, lai pabeigtu Essun apmācību. Viņas uzdevums ir pavisam vienkāršs – iemācīties kontrolēt obeliskus un atgriezt Zemei Mēnesi.

Tāpat kā rakstot par pirmo grāmatu, par otro arī ir grūti uzrakstīt ko vairāk par emocionāliem “ļoti patika”. Noteikti ir daudz labāka par sērijas sākumu, varoņiem tiek dots laiks pielāgoties jaunajai realitātei. Tiek stāstīti viņu stāsti un parādīts tas, kā tie izmainās. Essun nemaz nevēlas uzņemties savu izredzētības nastu, bet dzīvē ne vienmēr izvēle ir atkarīga no tevis paša. Nassun, viņas meita, iet pati savu ceļu, viņas orogena spējas ir daudz spēcīgākas par mātes, un viņai ir labi skolotāji. Viņai tāpat kā savulaik mātei nākas vilties visos, un domājams, tikai triloģijas pēdējā grāmatā spēsim pilnīgi novērtēt viņas izmaiņas.

Akmensēdāja Hoa stāsts izvērtās par negaidītu pārsteigumu un piešķīra visam notiekošajam papildus dimensiju. Es melotu, ja apgalvotu, ka nu man beidzot ir skaidrs par katras iesaistītās frakcijas īstajiem nodomiem un mērķiem. Skaidrs ir tikai tas, ka nekas nav skaidrs.

Un tas viss norit uz pasaules lielākās kataklizmas fona, kur pa zemi siro izbadējušos cilvēku pūļi, kur atlikušās pilsētas cenšas sagrābt sev visu, ko vien ir iespējams paņemt. Pasaule, kuras flora un fauna ir pielāgojusies straujām izmaiņām, un ir apņēmības pilna izdzīvot uz citu rēķina. Tiek aktualizēti simtgadīgi konflikti un meklēti vainīgie. Par autores izveidoto pasauli varu teikt tikai atzinīgus vārdus – līdz detaļām pārdomāti sīkumi, pat tādi, kas saliekas kopā tikai pēc noteikta laika. Pasaule stāstījumā ievīta organiski, neradot priekšstatu par enciklopēdijas šķirkļu lasīšanu vai paļaujoties uz nodaļām, kuras pārblīvētas ar dabasskatu aprakstiem.

Izlasās burtiski vienā elpas vilcienā, nolikt malā ir neiespējami, tagad jāgaida vasaras beigas, kad pēdējā un noslēdzošajā grāmatā viss beigsies, vai varbūt sāksies. Sākums varbūt ir nedaudz iestiepts, bet sižeta attīstībai atelpa nudien ir nepieciešama. Grāmata tomēr nav trilleris, bet rakstīta, lai lasītājam liktu aizdomāties. Par to, kur mūs ved zinātnes attīstība, par to, ka mums pašiem piektais gadalaiks vairs nav ar kalniem, vai mēs būsim gatavi atteikties no komforta, lai nodrošinātu nākotni saviem pēctečiem, vai aiz mums paliks tehnoloģiju drupas, no kurām mūsu pēcteči neko nevarēs saprast, un vai mums būs laiks plāna B realizācijai. Obelisku vārtus atvērt jau ir izdevies, bet kas no tā sanāks izšķirošajā brīdī, to pagaidām zina vien pati autore.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī grāmatu sērija ir no tā, kuru es ieteiktu izlasīt visiem. Pat man, daudzlasītājam, reti gadās sastapties ar tik elegantu un dziļu stāstu, kas nepiemirst neko svarīgu un personīgos pārdzīvojumus spēj nošķirt no globālām katastrofām.

Vongezers by Jana Vagnere

Vongezers by Jana Vagnere

Pirmo reizi ar šo grāmatu sastapos grāmatu veikalā. Nosaukums un autore man neko neizteica, pagrozīju rokās, bet kaut kā neuzrunāja, pat neizlasīju anotāciju. Vongezers man šķita visnotaļ dīvains nosaukums, un nolēmu nelasīt. Tad ikdienā sāku sastapties ar citu lasītāju atsauksmēm, kuras bija ļoti pozitīvas. Beigu beigās neizturēju un nolēmu izlasīt arī pats. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Gripa jau nav nekāda slimība, ja nepaveicas, tad to var pārslimot katru gadu. Jā, cilvēki no tās mirst, bet tas nav tik acīmredzami. Taču šoreiz viss ir savādāk – gripa ir sasniegusi pandēmijas apmērus, lielākajās pilsētās tiek izsludināta karantīna, televizorā gan mierina, ka drīz viss būs kārtībā, tā ir tikai īslaicīga. Taču dienā, kad pazūd internets un radio, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Kad Maskava kā pilsēta ir beigusi pastāvēt, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij.

Varētu teikt, kas tur jauns – par gripas pandēmiju ir sarakstītas tik daudz grāmatu, ka ne saskaitīt. Infekcijas slimības kā civilizācijas beigu cēlonis ir visnotaļ populārs paņēmiens. Arī brauciens pa valsti, kuras institūcijas ir sabrukušas, ir standarta pēcapokaliptiskā žanra risinājums. Tas vienmēr nodrošina pamatīgu piedzīvojumu devu un ļauj autoram izpausties savos spriedumos par mūsdienu sabiedrības plāno kultūras slāni, kuru atsedzot parādās cilvēku īstā mežonība. Taču personīgi man, lai cik daudz līdzīgu grāmatu es par šo tēmu jau nebūtu lasījis, šajās grāmatās kaut kas pievelk.

Šīs grāmatas galvenais pluss nav pārlieka filozofēšana par labo un ļauno un šo jēdzienu relativitāte krīzes apstākļos. Šeit viss ir vienkārši, un varoņi ir pietuvināti realitātei. Šī nav nekāda supervaroņu komanda, kas brīvajā laikā skrien pa mežiem ar lokiem, vai nokomplektēta no bijušajiem specdienestu darbiniekiem. Šeit apokalipsi pārdzīvo parasti cilvēki, kuriem ir palaimējies nesaslimt, un viņu plānā nudien nav valsts iekārtas atjaunošana. Viņu plāns ir pavisam vienkāršs izdzīvot – tikt prom no cilvēkiem un izdzīvot. Lai nedaudz bagātinātu notikumus un padarītu pašu ceļojumu grūtāku, autore vienā komandā apvieno savstarpēji svešus cilvēkus. Tādus, kurus kopā nevar sūtīt kosmosā, tādus, kuri var sakašķēties savā starpā uz līdzenas vietas.

Galvenā vēstītāja ir Aņa, mums ir jāpieņem viņas versija par notikušo, jo citas vienkārši nav. Viņai šis ceļojums nebūt nav vienkāršs, it kā nepietiktu ar to, ka no gripas nomirusi mamma, un jādomā, kā ar savu dēlu un vīru pašiem palikt dzīviem. Vīrs Sergejs vēl ir paņēmis līdzi savu bijušo sievu un viņas dēlu. Viens ir skaidrs – draudzenes ar Iru viņas nekad nebūs. Es pat teiktu, tipiskā sieviešu manierē vairāk stāsta tiek veltīts vīra nezaudēšanai nekā uztraukumam par nākotni. Arī pārējie ceļabiedri nav nekādi zelta gabaliņi – Ļoņa un viņa sieva, tipiski jaunbagātnieki, savukārt Andrejs ir tikai gadījuma paziņa. Un vēl ir “tētis” Sergeja tēvs, izbijis institūta pasniedzējs, bet šeit pilda vietējā Bēra Grila lomu. Īsts izdzīvotājs ar noslieci uz alkoholismu. Visu šo komandu kopā notur tikai vēlme izdzīvot un sapratne, ka barā ir drošāk.

Man, protams, nav ne jausmas, cik noturīgas valsts struktūras ir aprakstītajā situācijā, bet, ja tic pērnā gadsimta sākuma notikumiem, kad plosījās Spāņu gripa, tad autore ir stāsta vajadzībām pamatīgi sabiezinājusi krāsas. Krievija pāris nedēļu laikā ir kļuvusi par vietu, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Liela daļa iedzīvotāju ir gājuši bojā, tie, kas vēl nav pārslimojuši, nodarbojas ar laupīšanām un bandītismu. Degvielas uzpildes stacijas ir izlaupītas, gripas vakcīnu neviens vairs necer atrast. Pilsētas norobežojas no ārpasaules nodedzinot apkārtējos ciematus ar visiem iedzīvotājiem, bet nekas nepalīdz. Beigu beigās katrs ir pats par sevi. Jāpiezīmē, ka netiešā apkārt notiekošā ainu ieskicēšana autorei padodas īpaši labi.

Grāmata lasās ātri, un no tās ir grūti atrauties, nevar teikt, ka radītie tēli būtu īpaši spilgti un atmiņā apliekoši, tomēr pats ceļojums no Maskavas līdz Karēlijai gan paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Lieku 8 no 10 ballēm. Autores varoņi nav noslīpēti līdz pēdējai niansei, taču paņem ar savu ikdienišķumu un vienkāršību.

 

Kosmosa tirgoņi (The Space Merchants #1) by Frederik Pohl, C.M. Kornbluth

Kosmosa tirgoņi (The Space Merchants #1) by Frederik Pohl, C.M. Kornbluth

Arī šī “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatā man bērnībā dikti gāja pie sirds. Jo tajā bija gan pūstošais kapitālisms, gan kosmosa iekarošana. Milzīgas reklāmas korporācijas un parastais patērētājs. Vienu vārdu sakot, salīdzinot ar padomju kolhoznieka dzīvi, pilnīga inovācija.

Lai grāmata nezaudētu laikmeta garu un vēsturisko kontekstu, atļaušos citēt tā laika anotāciju.

Mūsu planētas iedzīvotājiem uz Zemes kļuvis par šauru, tāpēc cilvēku skatieni pievērsti Venērai. Tā sola daudzas priekšrocības un ienesīgus peļņas avotus, un starp divām ASV reklāmas aģentūrām izvēršas sacensība par Venēras izmantošanas pirmtiesībām. Būtībā tā ir nevis sacensība, bet kapitālismam parastā nesaudzīgā un netīrā konkurences cīņa. Notikumu virpulī tiek ierauts arī augstākās kategorijas reklāmas darbinieks Mets Ransteds, kuru cenšas nobīdīt pie malas viņa ieceru pretinieki. Darbība risinās uz savdabīga greznības un nabadzības pasaules fona. Vienlaikus ar sarežģītas tehnikas attīstību vērojams degvielas trūkums. Tiek ražots tūkstošiem dažādu dzērienu, bet skolēni ēd «atjaunotas» gaļas bifštekus. Amerikas Savienoto Valstu pārapdzīvotības draudi vieš cilvēkos nedrošību. Spējīgajam jauneklim jāpieliek visi spēki, lai sarežģītajās situācijās saglabātu dzīvību, atgūtu agrākās tiesības un mīļotās sievietes draudzību. Vai viņam tas izdodas? Uz šo jautājumu lai atbild romāns «Kosmosa tirgoņi»!

Uzreiz redzams, ka tā ir uzrakstīta spēcīgi, un pie tās ir labi nostrādāts. Izdevēji ir izdarījuši visu, kas ir viņu spēkos, lai padomju cilvēks, izlasot grāmatu, visu saprastu, kā vajag. Nu vismaz, lai publiski spētu par grāmatu runāt ideoloģiski pareizi. Man gan no bērnu dienām prātā bija aizķēries tikai milzu kosmosa kuģis, Venēra, kas neatbilst reālajai situācijai, un “mazā vistiņa”.

Šoreiz es lasot biju pietiekoši sagatavojies un jau labu laiku esmu dzīvojis kapitālismā. Tādēļ uzreiz atpazinu standarta distopiju, kas savulaik aktualizēja visnotaļ nopietnas sabiedrības bažas par nākotni, tās hipertrofējot līdz absurdam. Nevar teikt, ka autora nākotnes pasaule īpaši atšķirtos no dzīves kādā no trešās pasaules valstīs. Arī ar uzticību zīmoliem viss ir diezgan precīzi, varbūt neesam nonākuši tik tālu, lai cilvēku ar iphone mēs uzreiz vērtētu kā priekšzīmīgu patērētāju, un cilvēku ar Top alus pūsli rokā – par priekšzīmīgu produktu līnijas atbalstītāju. Segmentācija viennozīmīgi ir lielāka nekā tas bija darba tapšanas laikā, bet līdz tā līmenim mēs neesam izauguši. Galvenais iemesls, protams, ir patērētāju aizsardzības tiesības, kas, neskatoties uz autora skepticisms, tomēr ir ņēmušas virsroku, un pat globalizācija nav ļāvusi izveidot sfēriskus pašpietiekamus monopolus. Dabā, protams, tie eksistē, taču visi tie likumi tomēr dod rezultātu, lai mēs nepārvērstos par kādas korporācijas vergiem.

Centrālais sižets, ja izlaiž globalizāciju, monopolizāciju un strādnieku tiesības, ir par kādu spējīgu reklāmas nozares darboni Metu, kurš uz savas ādas ir spiests izbaudīt vienkārša patērētāja dzīvi. Tas sagrauj viņa uzskatus par pasaules kārtību un parāda, ka ne viss ir tik spoži, kā tas izskatās no ziloņkaula torņa. Visu cieņu autoram, viņš saprot, ka tik sarežģītas sabiedrības problēmas nav iespējams risināt ar vienkāršām metodēm, un galvenais varonis nav spiests kļūt par revolūcijas vadītāju. Galvenā problēma ir resursu atjaunojamība, uz zemes viss dabiskais jau sen ir iznīcināts, un no koka pagatavots gredzens ir statusa zīme. Ir cilvēku grupa – knosi konsi, kas vēlas atgriezt zemei tās biosfēru un likt korporācijām samaksāt par tās nodarīto postu, bet pret šiem radikāļiem valdības un korporācijas vēršas ar pilnu spēku.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt par mūsu pašu ikdienu nedaudz sabiezinātākās krāsās, tad droši ķeries vien šai klāt. Pēc mūsdienu standartiem tāda pabāla un nedaudz vienkārša, bet joprojām aktuāla.

PS. Uzzināju, ka šai grāmatai ir arī turpinājums, bet nezinu, vai saņemšos lasīt arī to.

The Fifth Season (The Broken Earth #1) by N.K. Jemisin

the-fifth-season-the-broken-earth-1-by-n-k-jemisin

Parasti jau es daudzas balvas ieguvušām grāmatām nez kāpēc metu lielu līkumu. Tādēļ arī nekad neesmu apņēmies izlasīt visas Hugo balvu ieguvušās grāmatas. Arī ar šo autori man pēc pirmās grāmatas neizveidojās nekā kopīga, un viņas darbus cītīgi esmu ignorējis. Taču vienu dienu meklēju sev ko jaunu no fantāzijas, apskatīju vērtējumus goodrīdos un sapratu, ka būtu grēks to palaist garām nelasītu.

Pasaulei ir pienācis gals, šoreiz pa īstam. Cilvēce kā tāda nepastāv jau vairākus gadu tūkstošus. Kaut kas ekosistēmā un planētas orbītā ir sagājis grīstē, tagad uz planētas ir pieci gadalaiki – pavasaris, vasara, rudens, ziema un nāve. Piektajā gadalaikā cilvēces izdzīvošana karājas mata gala. To var izraisīt jebkas – supervulkāna izvirdums, vecu sen noglabātu bio un kodolatkritumu nonākšana ekosistēmā. Šajos laika sprīžos, kas var ilgt gadu simtus, ir tikai viens noteikums – katrs pats par sevi. Apmetņu vārti ir slēgti svešiniekiem, un arī tiem, kas palikuši iekšpusē, izdzīvošana nav garantēta.

Sākas stāsts visnotaļ skarbi. Autore piedāvā lasītājam iztēloties sevi par māti, kura tikko atklājusi, ka viņas vīrs ir nositis viņu dēlu. Vispār jau dotās sabiedrības apstākļos pelnīti, jo puika ir izrādījies orogens. Orogenus neviens necieš, attālākas kopienas tādus nolinčo uz vietas. Tāds palaists savā vaļā var mierīgi izraisīt lokālu kataklizmu, kas paņemtu tūkstošiem dzīvības. Proti orogens var manipulēt ar zemes spēkiem, izraisīt un noslāpēt zemestrīces, piestartēt vulkānu. Pasaules tektoniskie procesi jau tāpat ir sagājuši sviestā, lai ļautu to darbībā iejaukties naturālam orogenam.

Pasaulē ir vietas, kurās orogenus piecieš un viņu spējas izmanto. Sanzed impērija ir atradusi veidus, kā viņus kontrolēt, pēc būtības ļaut tiem vārīties pašiem savā sulā, sevi kontrolēt un justies sabiedrībai noderīgiem. Jā, tas ir standarta stāsts par ksenofobiju, rasismu un vēstures pārrakstīšanu. Cilvēkiem tikai šķiet, ka viņi dzīvo pēc seniem akmenī kaltiem likumiem. Šie likumu ir mainīti daudzas reizes, un šīs izmaiņas nav ietekmējušas cilvēces izdzīvošanu. Damaja ir meitenīte, kurai parādījušās orogena spējas. Vecāki par to paziņo Impērijas birokrātiem un drošības pēc šo tur pusbadā šķūnī. Orogens jau nav īsti cilvēks, un kurš gan grib briesmoni mājās. Sienite ir orogenu akadēmiju beigusi speciāliste, viņa dodas pirmajā uzdevumā un saskaras ar līdzcilvēku patieso attieksmi. Viņai ir iepotēts, ka orogeni ir samaitāta cilvēces daļa, un tas, ka viņai tiek atļauts dzīvot ir privilēģija, kas jānopelna. Essun ir bēguļojoša orogena, tieši viņas dēls mirst grāmatas sākumā.

Varones un viņu pārdzīvotais nudien ir labs veids kā iepazīstināt lasītāju ar šo dīvaino pasauli. Atbilde uz jautājumu, kā šie trīs vēstījumi saslēgsies kopā vienotā sižeta līnijā, rūpīgam lasītājam atklāsies jau pirmajā grāmatas ceturtdaļā. Taču, ja lasīsi uz fikso, garantēsi sev WTF momentus vienā laidā. Vienīgais mīnuss ir tas, ka autore pārāk mēģina lasītajam uzspiest iedzīvošanos šo sieviešu ādās, tādējādi padarot viņu pārdzīvojumus lasītājam personiskus. Bet uz mani tas kaut kā nenostrādāja (varbūt tādēļ, ka neesmu sieviete) un nedaudz kaitināja. Viņām nākas bieži izdarīt izvēli starp slikto un ļoti slikto. Ne vienmēr izvēle ir pareiza, bet nosodīt viņas arī īsti nav par ko.

Grāmatas atmosfēra nudien ir drūma. Laiku pa laikam parādās pa kādam dzīvespriecīgam momentam, bet pēc kāda laika lasītājs saprot, ka “nekas labs nav uz ilgu laiku”. Tā kā stāstīts tiek no orogenu skatu punkta, pasaule ir pilnīgi sajāta. Arī paši orogeniem tiek skalotas smadzenes jau no bērnības. Talantīgie tiek bīdīti uz augšu, bet grūtāk apmācāmie pazūd. Tas viss kopā tiešām rada sprādzienbīstamu situāciju, kuras rezultātu autore mums pavēsta jau grāmatas prologā.

Pasaules centrālo problēmu es atkodu diezgan ātri un tādēļ grāmatas nobeiguma atklāsmi sev nozagu pats. Lai gan daļai no lasītājiem ir risks nesaprast, ka tā ir problēmas sakne arī pēc izlasīšanas. Pasaule ir izveidota brīnišķīgi, man vienmēr ir patikušas tādas postapokaliptiskās pasaules, kurās atrodamas daudzu senāku civilizāciju paliekas. Tās visas ir gājušas bojā varbūt piektajā gadalaikā, bet varbūt jau agrāk. Te ir tik daudz kultūrvēsturisko slāņu, artefaktu un pat pavisam cilvēkiem svešas rases. Vieni no tiem Akmensēdāji. Tie var pieņemt cilvēka formu un izskatās pēc dzīvām statujām. Kas viņi ir un kādi ir, to mērķi neviens nezina. Tādēļ oficiāli tie ir pasludināti par pasakām un tiek ignorēti. Bet ir artefakti, kurus nav iespējams ignorēt, akmens obeliski, kas redzami debesīs, tie virzās par sev vien zināmām trajektorijām un to nozīmi neviens vairs neatceras. Šķiet, ka šie obeliski būs triloģijas centrālā mīkla.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šī patiešām ir pelnījusi visas piešķirtās balvas un nominācijas. Ja vēlies spēcīgus varoņus, detalizētu postapokaliptisku pasauli un piedzīvot īstu globālo kataklizmu, tad droši ķerieties vien šai klāt, nenožēlosiet.

Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda

sirds-mirst-pedeja

Ir patiess prieks, ka latviski tiek izdotas šīs autores grāmatas, pirms gada “Kalpones stāsts” un nu – šī. Atvuda vienmēr ir mācējusi pārsteigt ar distopijām, kurās 90% ir mūsu pašu ikdiena, un pārējie procenti tikai piedod nepieciešamo asumu vēstījumam. Es nevarēju noturēties, un pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, dabūju vienu grāmatas eksemplāru novērtēšanai.

Stens un Šarmeina ir precēts pāris, kas cenšas izdzīvot vidē, kur valda ekonomisks un sociāls sabrukums. Viņi mitinās savā automašīnā, pārtiek no dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no bandām, kas klejo apkārt, un slīgst arvien dziļākā izmisumā. Tāpēc, ieraudzījuši sludinājumu par Pozitrona projektu – “sociālu eksperimentu”, kas piedāvā pastāvīgu darbu un pašiem savu māju Saderības pilsētā, viņi nekavējoties piesakās tajā. Apmaiņā pret šo paradīzi ir tikai jāziedo sava brīvība katru otro mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā.

Var jau teikt, ka šī ir kārtējā grāmata par to, kā ASV sabiedrība turas tikai uz naudas vien, par to, ka pēc nopietnas finanšu krīzes viss aizietu pa pieskari. Tā tas ir noticis arī šajā grāmatā, kārtējā krīze – bezdarbs, un puse valsts iedzīvotāju kļūst par bezpajumtniekiem. Situācija ir bezcerīga, un pat valdība vairs netiek galā ar savām funkcijām. Pozitrona projekts ir kā Paradīze haosa vidū, un ir jābūt trakam, lai atteiktos no šādas iespējas. Tas ir milzīgs sociālais eksperiments, kura mērķis ir ne vairāk ne mazāk, bet iznīdēt noziedzību pavisam. Ideālā gadījumā salikt visus cilvēkus cietumā, kurš spēj pats sevi uzturēt un veidot ideālu sabiedrību. Laikā, kad cilvēkiem uz ielas nav ko lāgā ēst, pat šāda ideja šķiet vilinoša. Ja jau visi valsts iedzīvotāji ir potenciāli noziedznieki, tad kādēļ gan tos visus nesalikt cietumā?

Mūsu zemē šī problēma nav tik aktuāla, bet ASV cietumu sistēmas izmaksas ir astronomiskas, un iespējams, tādēļ autore ir izlēmusi pievērsties noziedzības apkarošanas tēmai. Papildus tiek izpētīts vēl svarīgāks sabiedrības aspekts – modernā uzņēmējdarbība un lielā biznesa attieksme pret morāli un ētiku. Primārā ir peļņa un atdeve no investīcijām, viss pārējais ir maznozīmīgs. Investori nav izvēlīgi, un cietumā iespējas gūt peļņu ir visdažādākās. Neteiksim, ka šeit autore atklāj jaunas iespējas, viņa atmet mūs atpakaļ vecajos labajos deviņdesmito gadu bojevikos.

Lai mūsdienu lasītājam nebūtu jāmokās ar sociālajām problēmām vien, centrālā sižeta līnija tomēr ir Stena un Šarmeinas ģimenes dzīves līnija. Precīzāk būtu teikt, tās daļa, kas attiecas uz seksu. Viņš grib, bet viņa negrib. Vispār jau viņa grib, bet ne tā kā tagad, bet Stenam jau stāstīt nevar, jo viņš “iespējams” nav tāds. Un tā nu sākas katra ģimenes locekļu interesantie piedzīvojumi seksa pasaulē. Nē, lai gan Stens kopj vistas, līdz tām nenonāk. Īsumā centrālā doma ir, cik nu es to sapratu, sekss neskatoties uz visu mūsu civilizētību, ir visas sabiedrības pamatdzinulis. Tā priekšā atkāpjas gan racionāla pelnītkāre, gan dzīves prioritāšu izvērtēšana. Gan Stens gan Šarmeina atvelk uz pilnu klapi, un tas viss kopā izskatās pēc autores eksperimenta, kurā viņa mēģina ironizēt par mūsdienās pieprasītās literatūras pamatuzstādījumiem. Vismaz man gribētos cerēt, ka tas ir tā un ka viņa vienkārši nemēģina uzlēkt uz viļņa un radīt tikai distopiju, kurā sekss dominē.

Ja par pašu lasīšanas procesu, tad te šaubu nav – lasās raiti, simts lapaspuses izlasās vienā subjektīvā elpas virzienā. Galu gala te ir noziegumi un sekss, un tas jau cilvēkus ievelk tekstā, lai ko viņi pēc tam par to neteiktu. Varoņi arī ir tikai parasti cilvēki, kuriem ir tā nelaime izdarīt nepareizas izvēles, kas viņus ievelk muklājā aizvien vairāk. Te gan nudien nevar runāt par labiem nodomiem, lielākoties vainojama ir ikdienas garlaicība. Taču vai tas viss ir atmaksājies, nāksies spriest katram lasītājam pašam.

Šī grāmata ir satīra par mūsu tagadējo pasauli, kāda tā ir, par to, kāda tā dominē mūsdienu masu mēdijos. Lasot tos mēs redzam, ka galvenie notikumi pasaulē ir saistīti ar noziegumiem un seksa skandāliem. Ziņu rakstītāji ir nolēmuši, ka tieši tas interesē sabiedrību, un sabiedrība to pieņem. Tad nu autore ir saņēmusies un paironizējusi uz velna paraušanu. No sākuma gan es to visu uztvēru dikti nopietni un nedaudz pat paspēju apvainoties par specifisko uzsvaru salikšanu uz sižeta līnijām, bet kad sapratu, kādēļ tā, novērtēju autores pūliņus. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

Blindsight (Firefall #1) by Peter Watts

Blindsight (Firefall #1) by Peter Watts

Par šo grāmatu es uzzināju lasot fantastikai veltītu žurnālu. Tīri vai jābrīnās, cik daudz labu grāmatu es sava mūža laikā esmu palaidis garām. Vismaz tā man šķita izlasot recenziju. Jau sen esmu nolēmis izlasīt vismaz tās, par kurām man izdodas uzzināt, pasūtīju gan šo, gan nākamo sērijā. To, cik lēni tagad strādā bookdepository, zina visi. Un tā nu sanāca, ka brīdī, kad es beidzot grāmatas saņēmu, es jau biju kļuvis pavisam cits cilvēks, un viņu nemaz tik ļoti lasīt negribēju. (Ir tāda teorija, ka cilvēks, pērkot grāmatu, uz to neskatās, ka vajadzēs izlasīt, bet gan es gribētu būt cilvēks, kurš viņu ir izlasījis. Pēc kāda laika šis dvēseles stāvoklis pāriet, un tu attopies ar veselu grāmatu plauktu, kuras it kā ir, bet lasīt negribas.) Šai nācās gaidīt pāris mēnešu.

Zemi apmeklēja Jāņtārpiņi. Miljoniem citplanētu izcelsmes objektu parādījās Zemes atmosfērā un šķietami nofotografēja visu tās virsmu. Gudri prāti domā, ka aptuveni ar viena metra izšķirtspēju. Komētu pētniecības zonde visuma tukšumā uztver dīvainus radiosignālus. Zemes virzienā virzās kaut kas. Tas tēlo komētu. Uz Zemes noris diskusija, vai censties kontaktēties ar citplanētiešiem, kuri tik ļoti cenšas palikt nemanāmi. Beigu beigās sakomplektētā komanda ir visai dīvaina. Šizofrēniska lingviste, biologs, kurā vairāk ir tehnoloģijas nekā cilvēka, miermīlīgs karavadonis un vampīrs, kurš komandēs visu šo parādi. Nu un vēl cilvēku – novērotāju, viņam ir tikai puse no smadzenēm, toties viņš ir ļoti objektīvs. Tikšanās ar citplanētiešiem notiks uz Saules sistēmas robežas, vēlas viņi to vai nevēlas.

Šis ir mans mīļākais Zinātniskās fantastikas apakšžanrs – pirmais kontakts. Tas ir ticis apspēlēts daudz un dažādi, taču šīs grāmatas pieeja bija kaut kas pavisam īpašs. Sāksim ar to, ka komanda, kura izsūtīta, lai uzsāktu kontaktu, ir tikpat sveša mūsdienu cilvēkam kā citplanētieši. Lasītājām un arī pašiem komandas locekļiem laiku pa laikam rodas jautājums – vai viņi maz vairs ir cilvēki. Vampīrs – izmirusi cilvēku suga, plēsēji, kas palikuši tikai cilvēku atmiņās un ar peleoģenētiķu palīdzību atgriezti atpakaļ pasaulē. Viņu pasaules uztvere ir daudz pārāka par cilvēku, un viņu stratēģiskās plānošanas spējas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Tas nekas, ka viņam sevi visu laiku ir jāsazāļo, lai apspiestu vēlmi nogalēt savu komandu. Pārējie nav labāki, cilvēki roboti, cilvēki ar dīvainu pasaules uztveri, taču viņus visus vieno kopīga ideja (vairāk uzdevums) izprast svešos.

Šī izpratne nav nekāda pastaiga parkā, un autors paceļ vienu no grāmatas centrālajiem jautājumiem: kas ir Saprātīga būtne? Vai maz paši cilvēki ir saprātīgi? Kā mēs varam būt saprātīgi, ja mūsu smadzenes simulē realitāti un lēmumu pieņemšanu? Ja šī virsslāņa nebūtu, vai kaut kas mainītos? Svešie tādēļ ir neizprotami, jo saprāta definīcija nemaz nav tik viennozīmīga. Iespējams, tās ir vienkārši von Neimaņa mašīnas, kas replicēdamās pārņem visumu. Iespējams viņas kopā tēlo saprātu, bet patiesībā viss šis saprāts ir tikai fikcija, ķīniešu istaba, kur katrs automāts pilda savu funkciju, radot iespaidu, ka sarunājies ar saprātīgu būtni. Grāmatas nosaukums Blindsight ir viena no šāda pasaules uztveres šķautnēm. Reizēm viss notiek pārāk ātri, lai mūsu saprāts spētu apstrādāt redzēto, bet tai pat laikā smadzenēs ir centri, kas ņem bildi pa tiešo, neapstrādājot to, nepiešķirot tai nekādu jēgu, bet vienkārši neapzināti reaģējot uz redzēto.

Nākamā problēma, kā izpētīt citplanētiešus, atklājot pēc iespējas mazāk informācijas par sevi. Kā veiksmīgi izlūkot un netapt pamanītam. Šajā jomā autors ir izvērsies daudz un plaši. Sīkāk nestāstīšu, lai nenomaitekļotu sižetu. Bet atrisinājums Zemes cilvēkiem nudien nav tik vienkāršs, kā sākumā likās, un nākas pieņemt netradicionālu rīcības plānu.

Tam visam virsū tiek uzklāti galvenā varoņa, objektīvā novērotāja Siri Kītona dzīvesstāsts, kas ļauj ieskatīties nākotnē, saprast to dīvaino pasauli, kādā autors ir iemitinājis mūsu pēctečus. Vispār jau tā nav ļoti tālu – nieka 2082. gads. Par to, kā cilvēki ielādē savas smadzenes datorā, un kas no tā sanāk, par moderno seksu, tehnoloģijām un pavisam ikdienišķām lietām.

Šī nav no tām grāmatām, kura izlasīsies vienā elpas vilcienā, laiku pa laikam būs jāapstājas, jāatvelk elpa un jāpārdomā izlasītais. Viņa jau nemaz nav tik daudz par svešu saprātu, viņa ir par cilvēku, par to, ka, iespējams, mūsu pašu saprāts mums ir visnotaļ svešs un nezināms, kur nu vēl, ja jārunā par citiem. Lieku 9 no 10 ballēm, iesaku izlasīt, paplašināsies zināšanu horizonts, autors liks aizdomāties par interesantiem jautājumiem un, ja ar to vēl ir par maz, te ir atrodami īsti vampīri!

%d bloggers like this: