Navigate / search

Vongezers by Jana Vagnere

Vongezers by Jana Vagnere

Pirmo reizi ar šo grāmatu sastapos grāmatu veikalā. Nosaukums un autore man neko neizteica, pagrozīju rokās, bet kaut kā neuzrunāja, pat neizlasīju anotāciju. Vongezers man šķita visnotaļ dīvains nosaukums, un nolēmu nelasīt. Tad ikdienā sāku sastapties ar citu lasītāju atsauksmēm, kuras bija ļoti pozitīvas. Beigu beigās neizturēju un nolēmu izlasīt arī pats. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Gripa jau nav nekāda slimība, ja nepaveicas, tad to var pārslimot katru gadu. Jā, cilvēki no tās mirst, bet tas nav tik acīmredzami. Taču šoreiz viss ir savādāk – gripa ir sasniegusi pandēmijas apmērus, lielākajās pilsētās tiek izsludināta karantīna, televizorā gan mierina, ka drīz viss būs kārtībā, tā ir tikai īslaicīga. Taču dienā, kad pazūd internets un radio, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Kad Maskava kā pilsēta ir beigusi pastāvēt, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij.

Varētu teikt, kas tur jauns – par gripas pandēmiju ir sarakstītas tik daudz grāmatu, ka ne saskaitīt. Infekcijas slimības kā civilizācijas beigu cēlonis ir visnotaļ populārs paņēmiens. Arī brauciens pa valsti, kuras institūcijas ir sabrukušas, ir standarta pēcapokaliptiskā žanra risinājums. Tas vienmēr nodrošina pamatīgu piedzīvojumu devu un ļauj autoram izpausties savos spriedumos par mūsdienu sabiedrības plāno kultūras slāni, kuru atsedzot parādās cilvēku īstā mežonība. Taču personīgi man, lai cik daudz līdzīgu grāmatu es par šo tēmu jau nebūtu lasījis, šajās grāmatās kaut kas pievelk.

Šīs grāmatas galvenais pluss nav pārlieka filozofēšana par labo un ļauno un šo jēdzienu relativitāte krīzes apstākļos. Šeit viss ir vienkārši, un varoņi ir pietuvināti realitātei. Šī nav nekāda supervaroņu komanda, kas brīvajā laikā skrien pa mežiem ar lokiem, vai nokomplektēta no bijušajiem specdienestu darbiniekiem. Šeit apokalipsi pārdzīvo parasti cilvēki, kuriem ir palaimējies nesaslimt, un viņu plānā nudien nav valsts iekārtas atjaunošana. Viņu plāns ir pavisam vienkāršs izdzīvot – tikt prom no cilvēkiem un izdzīvot. Lai nedaudz bagātinātu notikumus un padarītu pašu ceļojumu grūtāku, autore vienā komandā apvieno savstarpēji svešus cilvēkus. Tādus, kurus kopā nevar sūtīt kosmosā, tādus, kuri var sakašķēties savā starpā uz līdzenas vietas.

Galvenā vēstītāja ir Aņa, mums ir jāpieņem viņas versija par notikušo, jo citas vienkārši nav. Viņai šis ceļojums nebūt nav vienkāršs, it kā nepietiktu ar to, ka no gripas nomirusi mamma, un jādomā, kā ar savu dēlu un vīru pašiem palikt dzīviem. Vīrs Sergejs vēl ir paņēmis līdzi savu bijušo sievu un viņas dēlu. Viens ir skaidrs – draudzenes ar Iru viņas nekad nebūs. Es pat teiktu, tipiskā sieviešu manierē vairāk stāsta tiek veltīts vīra nezaudēšanai nekā uztraukumam par nākotni. Arī pārējie ceļabiedri nav nekādi zelta gabaliņi – Ļoņa un viņa sieva, tipiski jaunbagātnieki, savukārt Andrejs ir tikai gadījuma paziņa. Un vēl ir “tētis” Sergeja tēvs, izbijis institūta pasniedzējs, bet šeit pilda vietējā Bēra Grila lomu. Īsts izdzīvotājs ar noslieci uz alkoholismu. Visu šo komandu kopā notur tikai vēlme izdzīvot un sapratne, ka barā ir drošāk.

Man, protams, nav ne jausmas, cik noturīgas valsts struktūras ir aprakstītajā situācijā, bet, ja tic pērnā gadsimta sākuma notikumiem, kad plosījās Spāņu gripa, tad autore ir stāsta vajadzībām pamatīgi sabiezinājusi krāsas. Krievija pāris nedēļu laikā ir kļuvusi par vietu, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Liela daļa iedzīvotāju ir gājuši bojā, tie, kas vēl nav pārslimojuši, nodarbojas ar laupīšanām un bandītismu. Degvielas uzpildes stacijas ir izlaupītas, gripas vakcīnu neviens vairs necer atrast. Pilsētas norobežojas no ārpasaules nodedzinot apkārtējos ciematus ar visiem iedzīvotājiem, bet nekas nepalīdz. Beigu beigās katrs ir pats par sevi. Jāpiezīmē, ka netiešā apkārt notiekošā ainu ieskicēšana autorei padodas īpaši labi.

Grāmata lasās ātri, un no tās ir grūti atrauties, nevar teikt, ka radītie tēli būtu īpaši spilgti un atmiņā apliekoši, tomēr pats ceļojums no Maskavas līdz Karēlijai gan paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Lieku 8 no 10 ballēm. Autores varoņi nav noslīpēti līdz pēdējai niansei, taču paņem ar savu ikdienišķumu un vienkāršību.

 

Kosmosa tirgoņi (The Space Merchants #1) by Frederik Pohl, C.M. Kornbluth

Kosmosa tirgoņi (The Space Merchants #1) by Frederik Pohl, C.M. Kornbluth

Arī šī “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatā man bērnībā dikti gāja pie sirds. Jo tajā bija gan pūstošais kapitālisms, gan kosmosa iekarošana. Milzīgas reklāmas korporācijas un parastais patērētājs. Vienu vārdu sakot, salīdzinot ar padomju kolhoznieka dzīvi, pilnīga inovācija.

Lai grāmata nezaudētu laikmeta garu un vēsturisko kontekstu, atļaušos citēt tā laika anotāciju.

Mūsu planētas iedzīvotājiem uz Zemes kļuvis par šauru, tāpēc cilvēku skatieni pievērsti Venērai. Tā sola daudzas priekšrocības un ienesīgus peļņas avotus, un starp divām ASV reklāmas aģentūrām izvēršas sacensība par Venēras izmantošanas pirmtiesībām. Būtībā tā ir nevis sacensība, bet kapitālismam parastā nesaudzīgā un netīrā konkurences cīņa. Notikumu virpulī tiek ierauts arī augstākās kategorijas reklāmas darbinieks Mets Ransteds, kuru cenšas nobīdīt pie malas viņa ieceru pretinieki. Darbība risinās uz savdabīga greznības un nabadzības pasaules fona. Vienlaikus ar sarežģītas tehnikas attīstību vērojams degvielas trūkums. Tiek ražots tūkstošiem dažādu dzērienu, bet skolēni ēd «atjaunotas» gaļas bifštekus. Amerikas Savienoto Valstu pārapdzīvotības draudi vieš cilvēkos nedrošību. Spējīgajam jauneklim jāpieliek visi spēki, lai sarežģītajās situācijās saglabātu dzīvību, atgūtu agrākās tiesības un mīļotās sievietes draudzību. Vai viņam tas izdodas? Uz šo jautājumu lai atbild romāns «Kosmosa tirgoņi»!

Uzreiz redzams, ka tā ir uzrakstīta spēcīgi, un pie tās ir labi nostrādāts. Izdevēji ir izdarījuši visu, kas ir viņu spēkos, lai padomju cilvēks, izlasot grāmatu, visu saprastu, kā vajag. Nu vismaz, lai publiski spētu par grāmatu runāt ideoloģiski pareizi. Man gan no bērnu dienām prātā bija aizķēries tikai milzu kosmosa kuģis, Venēra, kas neatbilst reālajai situācijai, un “mazā vistiņa”.

Šoreiz es lasot biju pietiekoši sagatavojies un jau labu laiku esmu dzīvojis kapitālismā. Tādēļ uzreiz atpazinu standarta distopiju, kas savulaik aktualizēja visnotaļ nopietnas sabiedrības bažas par nākotni, tās hipertrofējot līdz absurdam. Nevar teikt, ka autora nākotnes pasaule īpaši atšķirtos no dzīves kādā no trešās pasaules valstīs. Arī ar uzticību zīmoliem viss ir diezgan precīzi, varbūt neesam nonākuši tik tālu, lai cilvēku ar iphone mēs uzreiz vērtētu kā priekšzīmīgu patērētāju, un cilvēku ar Top alus pūsli rokā – par priekšzīmīgu produktu līnijas atbalstītāju. Segmentācija viennozīmīgi ir lielāka nekā tas bija darba tapšanas laikā, bet līdz tā līmenim mēs neesam izauguši. Galvenais iemesls, protams, ir patērētāju aizsardzības tiesības, kas, neskatoties uz autora skepticisms, tomēr ir ņēmušas virsroku, un pat globalizācija nav ļāvusi izveidot sfēriskus pašpietiekamus monopolus. Dabā, protams, tie eksistē, taču visi tie likumi tomēr dod rezultātu, lai mēs nepārvērstos par kādas korporācijas vergiem.

Centrālais sižets, ja izlaiž globalizāciju, monopolizāciju un strādnieku tiesības, ir par kādu spējīgu reklāmas nozares darboni Metu, kurš uz savas ādas ir spiests izbaudīt vienkārša patērētāja dzīvi. Tas sagrauj viņa uzskatus par pasaules kārtību un parāda, ka ne viss ir tik spoži, kā tas izskatās no ziloņkaula torņa. Visu cieņu autoram, viņš saprot, ka tik sarežģītas sabiedrības problēmas nav iespējams risināt ar vienkāršām metodēm, un galvenais varonis nav spiests kļūt par revolūcijas vadītāju. Galvenā problēma ir resursu atjaunojamība, uz zemes viss dabiskais jau sen ir iznīcināts, un no koka pagatavots gredzens ir statusa zīme. Ir cilvēku grupa – knosi konsi, kas vēlas atgriezt zemei tās biosfēru un likt korporācijām samaksāt par tās nodarīto postu, bet pret šiem radikāļiem valdības un korporācijas vēršas ar pilnu spēku.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt par mūsu pašu ikdienu nedaudz sabiezinātākās krāsās, tad droši ķeries vien šai klāt. Pēc mūsdienu standartiem tāda pabāla un nedaudz vienkārša, bet joprojām aktuāla.

PS. Uzzināju, ka šai grāmatai ir arī turpinājums, bet nezinu, vai saņemšos lasīt arī to.

The Fifth Season (The Broken Earth #1) by N.K. Jemisin

the-fifth-season-the-broken-earth-1-by-n-k-jemisin

Parasti jau es daudzas balvas ieguvušām grāmatām nez kāpēc metu lielu līkumu. Tādēļ arī nekad neesmu apņēmies izlasīt visas Hugo balvu ieguvušās grāmatas. Arī ar šo autori man pēc pirmās grāmatas neizveidojās nekā kopīga, un viņas darbus cītīgi esmu ignorējis. Taču vienu dienu meklēju sev ko jaunu no fantāzijas, apskatīju vērtējumus goodrīdos un sapratu, ka būtu grēks to palaist garām nelasītu.

Pasaulei ir pienācis gals, šoreiz pa īstam. Cilvēce kā tāda nepastāv jau vairākus gadu tūkstošus. Kaut kas ekosistēmā un planētas orbītā ir sagājis grīstē, tagad uz planētas ir pieci gadalaiki – pavasaris, vasara, rudens, ziema un nāve. Piektajā gadalaikā cilvēces izdzīvošana karājas mata gala. To var izraisīt jebkas – supervulkāna izvirdums, vecu sen noglabātu bio un kodolatkritumu nonākšana ekosistēmā. Šajos laika sprīžos, kas var ilgt gadu simtus, ir tikai viens noteikums – katrs pats par sevi. Apmetņu vārti ir slēgti svešiniekiem, un arī tiem, kas palikuši iekšpusē, izdzīvošana nav garantēta.

Sākas stāsts visnotaļ skarbi. Autore piedāvā lasītājam iztēloties sevi par māti, kura tikko atklājusi, ka viņas vīrs ir nositis viņu dēlu. Vispār jau dotās sabiedrības apstākļos pelnīti, jo puika ir izrādījies orogens. Orogenus neviens necieš, attālākas kopienas tādus nolinčo uz vietas. Tāds palaists savā vaļā var mierīgi izraisīt lokālu kataklizmu, kas paņemtu tūkstošiem dzīvības. Proti orogens var manipulēt ar zemes spēkiem, izraisīt un noslāpēt zemestrīces, piestartēt vulkānu. Pasaules tektoniskie procesi jau tāpat ir sagājuši sviestā, lai ļautu to darbībā iejaukties naturālam orogenam.

Pasaulē ir vietas, kurās orogenus piecieš un viņu spējas izmanto. Sanzed impērija ir atradusi veidus, kā viņus kontrolēt, pēc būtības ļaut tiem vārīties pašiem savā sulā, sevi kontrolēt un justies sabiedrībai noderīgiem. Jā, tas ir standarta stāsts par ksenofobiju, rasismu un vēstures pārrakstīšanu. Cilvēkiem tikai šķiet, ka viņi dzīvo pēc seniem akmenī kaltiem likumiem. Šie likumu ir mainīti daudzas reizes, un šīs izmaiņas nav ietekmējušas cilvēces izdzīvošanu. Damaja ir meitenīte, kurai parādījušās orogena spējas. Vecāki par to paziņo Impērijas birokrātiem un drošības pēc šo tur pusbadā šķūnī. Orogens jau nav īsti cilvēks, un kurš gan grib briesmoni mājās. Sienite ir orogenu akadēmiju beigusi speciāliste, viņa dodas pirmajā uzdevumā un saskaras ar līdzcilvēku patieso attieksmi. Viņai ir iepotēts, ka orogeni ir samaitāta cilvēces daļa, un tas, ka viņai tiek atļauts dzīvot ir privilēģija, kas jānopelna. Essun ir bēguļojoša orogena, tieši viņas dēls mirst grāmatas sākumā.

Varones un viņu pārdzīvotais nudien ir labs veids kā iepazīstināt lasītāju ar šo dīvaino pasauli. Atbilde uz jautājumu, kā šie trīs vēstījumi saslēgsies kopā vienotā sižeta līnijā, rūpīgam lasītājam atklāsies jau pirmajā grāmatas ceturtdaļā. Taču, ja lasīsi uz fikso, garantēsi sev WTF momentus vienā laidā. Vienīgais mīnuss ir tas, ka autore pārāk mēģina lasītajam uzspiest iedzīvošanos šo sieviešu ādās, tādējādi padarot viņu pārdzīvojumus lasītājam personiskus. Bet uz mani tas kaut kā nenostrādāja (varbūt tādēļ, ka neesmu sieviete) un nedaudz kaitināja. Viņām nākas bieži izdarīt izvēli starp slikto un ļoti slikto. Ne vienmēr izvēle ir pareiza, bet nosodīt viņas arī īsti nav par ko.

Grāmatas atmosfēra nudien ir drūma. Laiku pa laikam parādās pa kādam dzīvespriecīgam momentam, bet pēc kāda laika lasītājs saprot, ka “nekas labs nav uz ilgu laiku”. Tā kā stāstīts tiek no orogenu skatu punkta, pasaule ir pilnīgi sajāta. Arī paši orogeniem tiek skalotas smadzenes jau no bērnības. Talantīgie tiek bīdīti uz augšu, bet grūtāk apmācāmie pazūd. Tas viss kopā tiešām rada sprādzienbīstamu situāciju, kuras rezultātu autore mums pavēsta jau grāmatas prologā.

Pasaules centrālo problēmu es atkodu diezgan ātri un tādēļ grāmatas nobeiguma atklāsmi sev nozagu pats. Lai gan daļai no lasītājiem ir risks nesaprast, ka tā ir problēmas sakne arī pēc izlasīšanas. Pasaule ir izveidota brīnišķīgi, man vienmēr ir patikušas tādas postapokaliptiskās pasaules, kurās atrodamas daudzu senāku civilizāciju paliekas. Tās visas ir gājušas bojā varbūt piektajā gadalaikā, bet varbūt jau agrāk. Te ir tik daudz kultūrvēsturisko slāņu, artefaktu un pat pavisam cilvēkiem svešas rases. Vieni no tiem Akmensēdāji. Tie var pieņemt cilvēka formu un izskatās pēc dzīvām statujām. Kas viņi ir un kādi ir, to mērķi neviens nezina. Tādēļ oficiāli tie ir pasludināti par pasakām un tiek ignorēti. Bet ir artefakti, kurus nav iespējams ignorēt, akmens obeliski, kas redzami debesīs, tie virzās par sev vien zināmām trajektorijām un to nozīmi neviens vairs neatceras. Šķiet, ka šie obeliski būs triloģijas centrālā mīkla.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šī patiešām ir pelnījusi visas piešķirtās balvas un nominācijas. Ja vēlies spēcīgus varoņus, detalizētu postapokaliptisku pasauli un piedzīvot īstu globālo kataklizmu, tad droši ķerieties vien šai klāt, nenožēlosiet.

Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda

sirds-mirst-pedeja

Ir patiess prieks, ka latviski tiek izdotas šīs autores grāmatas, pirms gada “Kalpones stāsts” un nu – šī. Atvuda vienmēr ir mācējusi pārsteigt ar distopijām, kurās 90% ir mūsu pašu ikdiena, un pārējie procenti tikai piedod nepieciešamo asumu vēstījumam. Es nevarēju noturēties, un pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, dabūju vienu grāmatas eksemplāru novērtēšanai.

Stens un Šarmeina ir precēts pāris, kas cenšas izdzīvot vidē, kur valda ekonomisks un sociāls sabrukums. Viņi mitinās savā automašīnā, pārtiek no dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no bandām, kas klejo apkārt, un slīgst arvien dziļākā izmisumā. Tāpēc, ieraudzījuši sludinājumu par Pozitrona projektu – “sociālu eksperimentu”, kas piedāvā pastāvīgu darbu un pašiem savu māju Saderības pilsētā, viņi nekavējoties piesakās tajā. Apmaiņā pret šo paradīzi ir tikai jāziedo sava brīvība katru otro mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā.

Var jau teikt, ka šī ir kārtējā grāmata par to, kā ASV sabiedrība turas tikai uz naudas vien, par to, ka pēc nopietnas finanšu krīzes viss aizietu pa pieskari. Tā tas ir noticis arī šajā grāmatā, kārtējā krīze – bezdarbs, un puse valsts iedzīvotāju kļūst par bezpajumtniekiem. Situācija ir bezcerīga, un pat valdība vairs netiek galā ar savām funkcijām. Pozitrona projekts ir kā Paradīze haosa vidū, un ir jābūt trakam, lai atteiktos no šādas iespējas. Tas ir milzīgs sociālais eksperiments, kura mērķis ir ne vairāk ne mazāk, bet iznīdēt noziedzību pavisam. Ideālā gadījumā salikt visus cilvēkus cietumā, kurš spēj pats sevi uzturēt un veidot ideālu sabiedrību. Laikā, kad cilvēkiem uz ielas nav ko lāgā ēst, pat šāda ideja šķiet vilinoša. Ja jau visi valsts iedzīvotāji ir potenciāli noziedznieki, tad kādēļ gan tos visus nesalikt cietumā?

Mūsu zemē šī problēma nav tik aktuāla, bet ASV cietumu sistēmas izmaksas ir astronomiskas, un iespējams, tādēļ autore ir izlēmusi pievērsties noziedzības apkarošanas tēmai. Papildus tiek izpētīts vēl svarīgāks sabiedrības aspekts – modernā uzņēmējdarbība un lielā biznesa attieksme pret morāli un ētiku. Primārā ir peļņa un atdeve no investīcijām, viss pārējais ir maznozīmīgs. Investori nav izvēlīgi, un cietumā iespējas gūt peļņu ir visdažādākās. Neteiksim, ka šeit autore atklāj jaunas iespējas, viņa atmet mūs atpakaļ vecajos labajos deviņdesmito gadu bojevikos.

Lai mūsdienu lasītājam nebūtu jāmokās ar sociālajām problēmām vien, centrālā sižeta līnija tomēr ir Stena un Šarmeinas ģimenes dzīves līnija. Precīzāk būtu teikt, tās daļa, kas attiecas uz seksu. Viņš grib, bet viņa negrib. Vispār jau viņa grib, bet ne tā kā tagad, bet Stenam jau stāstīt nevar, jo viņš “iespējams” nav tāds. Un tā nu sākas katra ģimenes locekļu interesantie piedzīvojumi seksa pasaulē. Nē, lai gan Stens kopj vistas, līdz tām nenonāk. Īsumā centrālā doma ir, cik nu es to sapratu, sekss neskatoties uz visu mūsu civilizētību, ir visas sabiedrības pamatdzinulis. Tā priekšā atkāpjas gan racionāla pelnītkāre, gan dzīves prioritāšu izvērtēšana. Gan Stens gan Šarmeina atvelk uz pilnu klapi, un tas viss kopā izskatās pēc autores eksperimenta, kurā viņa mēģina ironizēt par mūsdienās pieprasītās literatūras pamatuzstādījumiem. Vismaz man gribētos cerēt, ka tas ir tā un ka viņa vienkārši nemēģina uzlēkt uz viļņa un radīt tikai distopiju, kurā sekss dominē.

Ja par pašu lasīšanas procesu, tad te šaubu nav – lasās raiti, simts lapaspuses izlasās vienā subjektīvā elpas virzienā. Galu gala te ir noziegumi un sekss, un tas jau cilvēkus ievelk tekstā, lai ko viņi pēc tam par to neteiktu. Varoņi arī ir tikai parasti cilvēki, kuriem ir tā nelaime izdarīt nepareizas izvēles, kas viņus ievelk muklājā aizvien vairāk. Te gan nudien nevar runāt par labiem nodomiem, lielākoties vainojama ir ikdienas garlaicība. Taču vai tas viss ir atmaksājies, nāksies spriest katram lasītājam pašam.

Šī grāmata ir satīra par mūsu tagadējo pasauli, kāda tā ir, par to, kāda tā dominē mūsdienu masu mēdijos. Lasot tos mēs redzam, ka galvenie notikumi pasaulē ir saistīti ar noziegumiem un seksa skandāliem. Ziņu rakstītāji ir nolēmuši, ka tieši tas interesē sabiedrību, un sabiedrība to pieņem. Tad nu autore ir saņēmusies un paironizējusi uz velna paraušanu. No sākuma gan es to visu uztvēru dikti nopietni un nedaudz pat paspēju apvainoties par specifisko uzsvaru salikšanu uz sižeta līnijām, bet kad sapratu, kādēļ tā, novērtēju autores pūliņus. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

Blindsight (Firefall #1) by Peter Watts

Blindsight (Firefall #1) by Peter Watts

Par šo grāmatu es uzzināju lasot fantastikai veltītu žurnālu. Tīri vai jābrīnās, cik daudz labu grāmatu es sava mūža laikā esmu palaidis garām. Vismaz tā man šķita izlasot recenziju. Jau sen esmu nolēmis izlasīt vismaz tās, par kurām man izdodas uzzināt, pasūtīju gan šo, gan nākamo sērijā. To, cik lēni tagad strādā bookdepository, zina visi. Un tā nu sanāca, ka brīdī, kad es beidzot grāmatas saņēmu, es jau biju kļuvis pavisam cits cilvēks, un viņu nemaz tik ļoti lasīt negribēju. (Ir tāda teorija, ka cilvēks, pērkot grāmatu, uz to neskatās, ka vajadzēs izlasīt, bet gan es gribētu būt cilvēks, kurš viņu ir izlasījis. Pēc kāda laika šis dvēseles stāvoklis pāriet, un tu attopies ar veselu grāmatu plauktu, kuras it kā ir, bet lasīt negribas.) Šai nācās gaidīt pāris mēnešu.

Zemi apmeklēja Jāņtārpiņi. Miljoniem citplanētu izcelsmes objektu parādījās Zemes atmosfērā un šķietami nofotografēja visu tās virsmu. Gudri prāti domā, ka aptuveni ar viena metra izšķirtspēju. Komētu pētniecības zonde visuma tukšumā uztver dīvainus radiosignālus. Zemes virzienā virzās kaut kas. Tas tēlo komētu. Uz Zemes noris diskusija, vai censties kontaktēties ar citplanētiešiem, kuri tik ļoti cenšas palikt nemanāmi. Beigu beigās sakomplektētā komanda ir visai dīvaina. Šizofrēniska lingviste, biologs, kurā vairāk ir tehnoloģijas nekā cilvēka, miermīlīgs karavadonis un vampīrs, kurš komandēs visu šo parādi. Nu un vēl cilvēku – novērotāju, viņam ir tikai puse no smadzenēm, toties viņš ir ļoti objektīvs. Tikšanās ar citplanētiešiem notiks uz Saules sistēmas robežas, vēlas viņi to vai nevēlas.

Šis ir mans mīļākais Zinātniskās fantastikas apakšžanrs – pirmais kontakts. Tas ir ticis apspēlēts daudz un dažādi, taču šīs grāmatas pieeja bija kaut kas pavisam īpašs. Sāksim ar to, ka komanda, kura izsūtīta, lai uzsāktu kontaktu, ir tikpat sveša mūsdienu cilvēkam kā citplanētieši. Lasītājām un arī pašiem komandas locekļiem laiku pa laikam rodas jautājums – vai viņi maz vairs ir cilvēki. Vampīrs – izmirusi cilvēku suga, plēsēji, kas palikuši tikai cilvēku atmiņās un ar peleoģenētiķu palīdzību atgriezti atpakaļ pasaulē. Viņu pasaules uztvere ir daudz pārāka par cilvēku, un viņu stratēģiskās plānošanas spējas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Tas nekas, ka viņam sevi visu laiku ir jāsazāļo, lai apspiestu vēlmi nogalēt savu komandu. Pārējie nav labāki, cilvēki roboti, cilvēki ar dīvainu pasaules uztveri, taču viņus visus vieno kopīga ideja (vairāk uzdevums) izprast svešos.

Šī izpratne nav nekāda pastaiga parkā, un autors paceļ vienu no grāmatas centrālajiem jautājumiem: kas ir Saprātīga būtne? Vai maz paši cilvēki ir saprātīgi? Kā mēs varam būt saprātīgi, ja mūsu smadzenes simulē realitāti un lēmumu pieņemšanu? Ja šī virsslāņa nebūtu, vai kaut kas mainītos? Svešie tādēļ ir neizprotami, jo saprāta definīcija nemaz nav tik viennozīmīga. Iespējams, tās ir vienkārši von Neimaņa mašīnas, kas replicēdamās pārņem visumu. Iespējams viņas kopā tēlo saprātu, bet patiesībā viss šis saprāts ir tikai fikcija, ķīniešu istaba, kur katrs automāts pilda savu funkciju, radot iespaidu, ka sarunājies ar saprātīgu būtni. Grāmatas nosaukums Blindsight ir viena no šāda pasaules uztveres šķautnēm. Reizēm viss notiek pārāk ātri, lai mūsu saprāts spētu apstrādāt redzēto, bet tai pat laikā smadzenēs ir centri, kas ņem bildi pa tiešo, neapstrādājot to, nepiešķirot tai nekādu jēgu, bet vienkārši neapzināti reaģējot uz redzēto.

Nākamā problēma, kā izpētīt citplanētiešus, atklājot pēc iespējas mazāk informācijas par sevi. Kā veiksmīgi izlūkot un netapt pamanītam. Šajā jomā autors ir izvērsies daudz un plaši. Sīkāk nestāstīšu, lai nenomaitekļotu sižetu. Bet atrisinājums Zemes cilvēkiem nudien nav tik vienkāršs, kā sākumā likās, un nākas pieņemt netradicionālu rīcības plānu.

Tam visam virsū tiek uzklāti galvenā varoņa, objektīvā novērotāja Siri Kītona dzīvesstāsts, kas ļauj ieskatīties nākotnē, saprast to dīvaino pasauli, kādā autors ir iemitinājis mūsu pēctečus. Vispār jau tā nav ļoti tālu – nieka 2082. gads. Par to, kā cilvēki ielādē savas smadzenes datorā, un kas no tā sanāk, par moderno seksu, tehnoloģijām un pavisam ikdienišķām lietām.

Šī nav no tām grāmatām, kura izlasīsies vienā elpas vilcienā, laiku pa laikam būs jāapstājas, jāatvelk elpa un jāpārdomā izlasītais. Viņa jau nemaz nav tik daudz par svešu saprātu, viņa ir par cilvēku, par to, ka, iespējams, mūsu pašu saprāts mums ir visnotaļ svešs un nezināms, kur nu vēl, ja jārunā par citiem. Lieku 9 no 10 ballēm, iesaku izlasīt, paplašināsies zināšanu horizonts, autors liks aizdomāties par interesantiem jautājumiem un, ja ar to vēl ir par maz, te ir atrodami īsti vampīri!

The City & the City by China Miéville

The City & the City by China Miéville

Čainas Mjevila grāmatas man lielākoties patīk. Nevaru pat atcerēties kādu, kas nu nepavisam nepatiktu. Autors pārsteidz ar savu fantāzijas lidojumu un spēju atsevišķas problēmas apskatīt no tik dīvaina skatupunkta, ka grūti iedomāties, no kurienes viņš vispār ņem šādas idejas. Šo grāmatu es nopirku kādā Singapūras vai Dubajas grāmatu veikalā, īsti vairs neatminos. Grāmata plauktā stāvēja kādu laiku un gaidīja savu kārtu.

Beszel pilsētā inspektors Tiadors Borlu izmeklē kādu slepkavību. Pilsētā tiek atrasts ārzemju studentes līķis. Slepkavība sākumā šķiet pavisam ikdienišķa, problēmas sākas ar mirušās identitātes noskaidrošanu un turpmākā notikumu gaita atklāj aizvien dīvainākas lietas. Inspektoram Borlu nākas meklēt blakus pilsētas Ul Qoma detektīvu palīdzību, jo noziegums, šķiet, ir pastrādāts tieši tur.

Vispār ir grūti pateikt ko jēdzīgu par šo grāmatu, neatstāstot visu notikumu gaitu vai neizplūstot globālos pārspriedumos. Vienu var pateikt droši – izcils detektīvs, kas noris sašķeltā sabiedrībā. Beszel un Ul Qoma ir atsevišķas pilsētas tikai uz paīra. Patiesībā viņas atrodas viena otrā. Viena un tā pati iela var piederēt abām pilsētām. Arī ēkas pilsētās atrodas viena otrai blakus, un tādu īstu vienas pilsētas anklāvu nemaz ēkas un iedzīvotājus. Abu pilsētu rezidenti var iet viens otram blakus un apzināti neredzēt viens otru. Tas tiek iedresēts no bērnības, jo Pārkāpums (Breach) tiek bargi sodīts. Tu nedrīksti speciāli lūkoties uz kaimiņpilsētu, tas ir sodāms Pārkāpums, tādēļ neredzēšana ir būtiska dzīves daļa. Kas sevī ietver arī nedzirdēšanu un nesaošanu? Sabīsties no kaimiņpilsētas mašīnas trokšņa – tas ir Pārkāpums! Par Pārkāpumu soda, kas notiek ar sodītājiem, neviens nezina, bet par to labāk skaļi nerunāt.

Šī ir visdīvainākā pilsēta, kādu man ir gadījies iepazīt. Var jau redzēt, ka Berlīne un Jeruzaleme ir ņemta par pamatu, taču visas nianses ir uzpūstas līdz absurdumam. Par to, ka, šķērsojot robežu, tu ieej un izej pa vienām un tām pašām durvīm, taču ieej Tu no Beszel, bet iznāc Ul Qoma. Un attiecīgi neredzi vairs savu dzimto pilsētu, bet redzi ko jaunu un svešu. Tas šķiet dīvaini tikai pirmajā acu uzmetienā, jo grāmata jau rosina padomāt par paša dzīvi. Cik daudz ir tādu lietu, kuras mēs labprāt neredzam, pat neizliekamies, ka neredzam, bet apzināti ignorējam? Tie var būt attiecīgi sabiedrības slāņi vai kādas rases pārstāvji, tie var būt veseli pilsētas rajoni. Un neredzam mēs to visu pat ne tāpēc, ka tas būtu ar likumu noteikts Pārkāpums, mēs to izvēlamies paši. Jo reizēm ieraudzīto ir neiespējami atredzēt, un tad tu esi pazudis cilvēks.

Visa stāsta daļa par divām pilsētām vienā, dažādiem ekstrēmiem tās elementiem un iespējamo kontroles mehānismu ir ļoti pamācoša un interesanta. Nekas tā nenodrošina pastāvošās kārtības nodrošināšanu kā apzinīgi, tradīcijām uzticīgi pilsoņi. Tādi kas baidās no slepenā spēka, kas nodrošina Pārkāpēju sodīšanu. Kas saviem bērniem māca neredzēt blakus esošos, ja vien tie izskatās citādi un pieder citiem. Ir arī nedaudz par to, kā tas ir pēkšņi redzēt pilnīgu, visu neko neatredzot, un kā tas izmaina pasaules skatījumu.

Arī detektīvs pats par sevi ir kvalitatīvi sarakstīts – gan Brolu, gan viņa blakus pilsētas kolēģis Qussim Dhatt ir tipiski skarbie varoņi. VIņi rīkojas likuma ietvaros, taču neievēro to burtiski. Viņus vairāk uztrauc kopējais labums un problēmas saknes atrašana, nevis ķert ciet pirmo aizdomās turamo. Detektīvs ir visa stāsta pamats, uz kura bāzes lasītājs tiek lēnām iepazīstināts ar šo pilsētu pilsētā. Jeb, kā domā galīgi aptrakuši konspirāciju teoriju piekritēji, ka vienā telpā eksistē veselas trīs pilsētas. Atvērtā pasaulē nav jēgas censties atminēt vainīgo, var to darīt kā prāta vingrinājumu, bet uz lielām sekmēm neceriet. Taču atrisinājums būs loģisks un skaidri saprotams.

Vienu vārdu sakot – lasiet, nenožēlosiet! 10 no 10 ballēm. Sen nebija nekas tik oriģināls lasīts par visnotaļ nozīmīgu tēmu- daļēju savas apkārtnes un līdzcilvēku izcenzēšanu, svešā ignorēšanu un nespēju paskatīties uz lietām kopumā.

Nāve zem lietussarga by Anatols Imermanis

Nāve zem lietussarga

Lasīt šī autora darbus ir tas pats, kas bez anestēzijas raut zobus. Tādēļ bija nopietni jāsaņemas, lai izlasītu viņa kārtējo darbu “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijā. Vienīgi priecē tas, ka šis nu reiz ir pēdējais viņa detektīvgabals, kuru es šajā mūžā grasos izlasīt.

Oskars Latrops ir no darba atlaists operators, kuram dzīvē diez ko neveicas, amerikāņu sapnis nav piepildījies. Un tad pēkšņi nāk negaidīts piedāvājums no viņa paziņas Olivera Dērtija uzņemt dokumentālu filmu par kādu ASV mazpilsētu. Taču filmas uzņemšanā jau pašā sākumā viss noiet greizi, un Oskaram jāpiedalās bankas aplaupīšanas izmeklēšanā. Bonusā te vēl ir sektanti, ASV popmūzika, kapitālisma kritika un dzīšanās pēc peļņas.

Grāmatas aizmugurē kopsavilkums sola, ka šī ir aizraujoša lasāmviela tiem jauniešiem, kuriem patīk piedzīvojumu literatūra. Iespējams, ka es neesamu vairs jaunietis, un varbūt man nepatīk arī piedzīvojumu literatūra. Grāmata, manuprāt, ir totāls mēsls, kuru ar interesi lasīt var tikai ļoti agrīnā vecumā par pasauli neko nezinošs cilvēks. Un tas neskatoties uz to, ka grāmatā ir pieminēta gan pornogrāfija, gan sekss. Tas priekš 1982. gada bija dikti liberāli. Bet nu par to, kādēļ man nepatika.

Kā tajā anekdotē par žiguļu rūpnīcu arī Imermani ir piemeklējis līdzīgs lāsts, lai ar ko viņš nerakstītu, lielākoties rezultāts ir viena un tā pati grāmata. Noziegums un tā izmeklēšana. Pašam noziegumam tiek veltīta pirmā grāmatas piektdaļa un pārējā laikā varonis ar putām uz lūpām risina noziegumu. Liecinieki ir juceklīgi, viņiem ir ne tikai jāmelo un jāmaldina izmeklētējas, viņiem ir jāatklāj kapitālisma tumšās puses. Jāparāda, cik viegli kapitālismā aiziet pa noziedznieka plato ceļu. Jāuzsver, ka noziegums ir ne tikai sodāma lieta, bet arī iespēja tikt pie naudas un slavas. Nu pie cietumsoda arī, taču tas ir nieks, ja tu to dari Jēzus atnākšanas un lielā dolāra vārdā.

Var droši teikt, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm grāmata kļūst nelasāma, sevišķi, ja zināms stils, pēc kura autors būvē savus detektīvus. Jā, noris it kā spraiga izmeklēšana, fakti ir kaudzēm, un liecības laiku pa laikam ļauj izvirzīt hipotēzi par notiekošo. Bet mēs taču visi zinām, ka Imermanis vienmēr beigās izstumj no krūmiem klavieres, lai padarītu visu iepriekš uzzināto par tīri ilustratīvu materiālu. Tādēļ ir grūti saņemties un lasīt dezinformāciju,. PSRS laikos varbūt varēja palasīt kapitālisma kritiku un apskaust cilvēkus, kuriem a dienu televizors rāda televīzijas šovus un reklāmas. Mūsdienās, kad paši esam ieslīguši šajā “zaņķī”, tas vairs nedod nekādu pievienoto vērtību. Ja nu tikai ievilkt sev ķeksīti, ka arī padomju cilvēks, sabrūkot komunismam, apakšā izrādījās tāds pats patērētājs kā rietumnieki.

Varoņi arī šajā stāstā ir tikai izkārtnes, lai parādītu cilvēku alkatības dažādās formas. Pat Oskaram nav sveša liekulība, ja vien ir iespējams saraust kādu dolāru. Nemaz nerunāsim par misteru Dērtiju, kura uzvārds ir trāpīgi piemeklēts. Pārējie ir alkatīgs baņķieris, kurš vēl ir pasists uz reliģiju. Pravietis, kurš nodibinājis hipiju kustību un vēlas kļūt slavens muzikants. Ir vēl viens gandrīz slavens mūziķis, kuru Dērtijs gatavojas padarīt pavisam slavenu. Papildus klāt piemesti visādi gangsteri un vidusmēra krāpnieki.

Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm. Pilnīga papīra un laika izniekošana. Mēģināju lasīt gan skaidrā, gan pālī, nekas nelīdzēja. Ja tiešām vēlaties sevi paspīdzināt ar īpašu latviešu detektīvu, kas sevī iekļauj arī kapitālisma kritiku farsa formā, tad droši ķerieties klāt. Visādi citādi turieties no šīs grāmatas pa gabalu.

P.S. No šī autora darbiem lasāma ir vienīgi “Mortona piramīda”, viss pārējais ir PSRS laika garā sarakstīta propaganda.

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

Ir jau pagājuši gandrīz veseli četri gadi kopš izlasīju Pārejas triloģijas pirmo un otro grāmatu. Cikla noslēgums iznāca pavisam nesen, un cik es zinu, viņu pārtulkos arī latviešu valodā. Tā kā arī tiem, kuri šo sēriju lasa latviski, būs iespēja uzzināt kā viss beidzās.

Divpadsmit ir iznīcināti, un viņu valdīšanas laiks ir beidzies. Izdzīvojušie var iziet ārpus sienām un atsākt zemju apgūšanu nebaidoties no nakts. Izdzīvojušo skaits ir pāri simts tūkstošiem, un šķiet, ka ar to pietiks, lai Ziemeļameriku atkal civilizētu. Taču kādā tālā metropolē Zero gaida. Gaida brīdi, kad viņš varēs paveikt iesākto līdz galam. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo vampīri ir nemirstīgi. Viņa galvenais ienaidnieks ir Eimija, jo tieši viņa dāvāja cilvēkiem cerību un sacēlās pret viņa iedibināto kārtību. Zero ir pacietīgs.

Nebija jau nekādu šaubu par to, ka es šo grāmatu izlasīšu. Man jau arī gribējās uzzināt, kā tad tas viss beidzās. Un tā kā iepriekšējās grāmatās autors laiku pa laikam parādīja, ka viņš prot rakstīt un dara to diezgan labi, tad nešaubījos, ka arī te vismaz daļa no grāmatas būs labi uzrakstīta. Un šajā es nekļūdījos brīžos, kad grāmatā sākas spraiga darbība, autors nudien pacenšas uzrakstot to aizraujošu un malā nenoliekamu.

Lasot šo grāmatu noteikti uzzināsiet, kā tas viss beidzās, no kurienes radās tie cilvēki, kas pētīja vampīru periodu tālā nākotnē. Būs episkas cilvēku cīņas pret vampīriem gan dienā, gan naktī. Iepriekšējo grāmatu galvenie varoņi nenoliek karoti, bet cīnās par gaišāku nākotni. Eimija atkal nodarbosies ar savu mīļāko nodarbi – cilvēces glābšanu. Pīters būs visām pudelēm par korķi, un dažs labs strādās pie plāna B.

Taču diemžēl stāstā ir brīži, kad nekas praktiski nenotiek, un tajos autors nodarbojas ar mazsvarīgu otrā plāna personāžu dzīves aprakstiem, dabas apskatiem un iekšējām pārdomām. Un tad vēl tie ceļojumi uz paralēlo sapņu realitāti, tie mani ļoti kaitināja. Mēs jau zinām, kuri ir labie un kuri – sliktie, un uzsvērt tos papildus daudzu lapaspušu garuma varbūt nebija vajadzīgs. Grāmatā mierīgi varētu izmest ārā trešdaļu no teksta, un viņa no tā tikai iegūtu. Bet tās ir tikai manas domas.

Protams, mani interesēja Zero, pirmais un galvenais vampīrs. Kas gan bija tas, kas viņam lika iznīcināt visus pasaules iedzīvotājus? Te nu autors pacenties un uzrakstījis Feningam veselu apoloģiju nodaļas garumā. Varam uzzināt par viņa jaunumu un dzīves brīžiem, kas viņu noveduši pie cilvēces ienīšanas. Šī nodaļa bija viena no interesantākajām grāmatā un aiztaupīja ļaunajam varonim fināla monologus. Neteiktu, ka apoloģija bija pārliecinoša, jā, lasītājam ir ļauts iejusties Feninga ādā, bet viņa piedzīvotās pārestības ir smieklīgas salīdzinot ar to, ko viņš nodarīja pasaulei. Taču, jāņem vērā, kas stāsta mums to visu pats Fenings, kuram nav sveša patmīlība un sevis cildināšana.

Autors diemžēl nemāk nobeigt grāmatu, epilogs vien ir uz piecdesmit lapaspusēm. Nē, es nevaru teikt, ka neinteresants, taču atkal parādās jauni tēli un viņu dzīves. Kad tas jālasa uzreiz pēc lielā fināla, tas nedaudz nosit apetīti. Sāk šķist, ka esi iemaldījies jau kādā sērijas ceturtajā grāmatā.

Beigu cīņa, varētu teikt, ir klasisks vampīrgrāmatu noslēgums. Neteikšu, ka tas ir slikti, jo godīgi lasot šo triloģiju mēs visi klusībā cerējām, ka Zero dabūs pa purslām. Vienīgais kas mani pārsteidza bija Pītera liktenis, tas nu gan no autora puses nebija labi darīts. Taču pavisam mani grāmatā nokāva pašas beigas, gribējās grāmatu sviest stūrī (nesviedu, jo lasīju elektroniski un tas verķis varētu saplīst). Tas nu bija nedaudz pa traku!

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un stabila triloģijas noslēdzošā grāmata. Te mēs saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Taču nevajag sagaidīt, ka šīs atbildes būs tieši tādas, kādas mēs paši esam iedomājušies. Autors nebūt neiet vieglākos ceļus un mēģina pārstāstīt standarta vampīrepidēmijas stāstu pa savai modei. Taču, lai salīdzinātu savus uzskatus par to, kā grāmatai jābeidzas ar autora padarīto, nāksies vien grāmatu izlasīt pašiem.

Jack Glass by Adam Roberts

Jack Glass by Adam Roberts

Par šo grāmatu es uzzināju tikai tad, kad tā iznāca krievu valodā. Man nudien vajadzētu izstrādāt kādu labu zinātniskās fantastikas grāmatu atpazīšanas sistēmu. Citādi sanāk visnotaļ skumji, tik laba grāmata, bet es viņu izlasu tikai četrus gadus pēc iznākšanas. Traki! Iespējams vajadzēs daudz vairāk laika veltīt dažādu nominēto un apbalvoto grāmatu sarakstiem.

Džeks Glass ir slepkava. Tas ir fakts, par kuru lasītājs tiek informēts jau no paša sākuma. Grāmata sastāv no trīs stāstiem, no kuriem pirmais ir bēgšana no cietuma un ne jau šāda tāda cietuma. Tālajā nākotnē par cietumu kalpo asteroīdi, un no turienes prom tiec tikai pēc soda izciešanas. Taču Džekam Glasam ir savas metodes, viņš sēž savā cietumā un slīpē stiklu. Otrais stāsts ir īsts krimiķis, slepkavība lauku mājā, vainīgo skaits ierobežots un atliek tikai noskaidrot motīvus, lai atrastu vainīgo. Trešais stāsts ir noziegums slēgtā istabā, un arī te lasītājam ir par ko palauzīt galvu. Autors no lasītāja nekā neslēpj, daudz kas tiek pateikts jau pašā ievadā, taču viņš ir pacenties, lai, izlasot katru stāstu, lasītājs piedzīvotu pārsteiguma momentu.

Taču izlasot šo aprakstu nevajag sabīties; grāmata nav tikai lēts detektīvs, tas ir nopietns zinātniskās fantastikas darbs. Kā mēs redzam Zemes iedzīvotāju nākotni? Standartā tā ir Saules sistēmas kolonizācija, kur varbūt cilvēki savā starpā plēšas, bet ne pārāk daudz. Džeka Glasa pasaulē viss ir daudz, daudz drūmāk. Saules sistēmas iedzīvotāju skaits sniedzas triljonos. Cilvēki lielākoties dzīvo stiklosilīcija burbuļos, kas izkaisīti pa visu Saules sistēmu. Pārtiek no substances gunk (kuru sintezē baktērijas) un lielākoties nodzīvo savu mūžu burbulī, kurā no aukstā kosmosa viņu šķir vien pārdesmit centimetru plastmasas. Visu Saules sistēmu pārvalda Ulanovu dinastija, kura daļu no savas absolūtās varas ir deleģējusi pāris ģimenēm, kas savukārt nodevusi daļu no pilnvarām dažādiem konsorcijiem, tie mafijām utt. Parastais Saules sistēmas iedzīvotājs rij gunk un nekontrolēti vairojas. Laiku pa laikam viņiem galvā ienāk revolūcijas organizēšana, taču policija, ja par to uzzina, rīkojas bez žēlsirdības, sašauj burbuli un revolūcija beidzas.

Džeks ir citāds revolucionārs, bet tieši kādā veidā savādāks, to varēs uzzināt tikai pašās grāmatas beigās. Jāatzīst, ka man par nožēlu arī es pats lasot grāmatu nespēju atrauties no taktiskā problēmu risinājuma un paskatīties uz visu stratēģiski. Ja sākumā Džeks izskatās standarta terorists, kurš idejas pārņemts cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lai iznīcinātu Ulanovu dinastiju par katru cenu, tad grāmatas beigās bilde nemaz vairs nav tika viennozīmīga. Džeka ideja par revolūciju un tās mērķiem pārsteidz ar savu dziļumu, un jo vairāk es domāju, jo vairāk man nākas Džekam piekrist, lai kā negribētos visu tūlīt, tomēr nopietnam pasākumam vajag sagatavot pareizu augsni, lai tā nenorītu savus bērnus, lai cilvēcei būtu cerības to pārdzīvot. Un kas ne mazāk svarīgi, lai cilvēce izmainītos pietiekami nopietni pirms tā iegūtu dažas ļoti kārdinošas tehnoloģijas.

Kā tad ir ar tiem autora solītajiem pārsteiguma momentiem. Pirmais stāsts ir visepiskākais un netradicionālākais bēgšanas mēģinājums, kuru vien man nācies lasīt. Te ir nedaudz no Monte Kristo un nedaudz no daudziem izciliem bēgšanas mēģinājumiem. Taču nekas nepārspēj pārsteiguma momentu, līdz tam es pat nebiju aizdomājies. Otrais stāsts, vairāk ir lai ieskicētu Saules sistēmas sociālās problēmas un es nemaz necentos mistēriju atrisināt, jo sapratu, ka nekas nesanāks. Piekritu grāmatas varonei Evai. Nav ko krāmētie, nāves sods visiem aizdomās turamajiem un pievēršamies citām problēmām. Piemēram, kādēļ laiku pa laikam par supernovu, kļūst zvaigzne ar nepietiekamu masu. Viņas māsai Diānai, gan kriminālo noziegumu izmeklēšana ir vājība un viņa nonāks līdz patiesībai. Arī šajā stāstā bija piesolītais pārsteiguma moments. Lai gan ne tik liels, kā pirmajā. Trešajā stāstā pārsteiguma moments izpalika. Autors nav pie vainas, viņš visu sarakstīja meistarīgi. Pie vainas ir tas, ka pārāk labi zinu relativitātes teoriju un tādēļ mozaīkas gabaliņus ne vien pamanīju pirms tie salikās kopā vienā bildē, bet katru no tiem jau gaidīju iepriekš.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, viņu var lasīt un vajag lasīt vairākos sižeta slāņos. Te ir piedzīvojums, detektīvs un noziegumi. Te ir filozofēšana par iespējamām nākotnes tehnoloģijām un to pielietojuma iznākumiem. Pārdomas par to kāda ir cilvēce bez mērķa, kas notiek, ja no Zemes mēs atrausimies tikai tādēļ, lai aizvāktu no turienes liekās mutes, kā pārvaldīt triljons cilvēkus. Un galvenais, kā noķert īsto brīdi, lai paceltu cilvēkus uz pārmaiņām. Ja vēlies izlasīt cieto zinātnisko fantastiku aizraujošā izklāstā, noteikti lasi.

Galapagu salas by Kurts Vonnegūts

Galapagu salas

Gada sākumā man parādījās jauna krāšanas mānija. Biju nolēmis savākt visas izdevniecības Tapals izdotās Kurta Vonnegūta grāmatas. Savākt bija visai viegli, lai gan priekš lietotām grāmatām viņu cenas bija iespaidīgas. Gandrīz visas savācu un, tad skatoties, cik smuki viņas izskatās plauktā man radās jautājums, kad es viņas visas izlasīšu? Tehniski jau lasīšana nav nekas grūts, paņem grāmatu atšķir pirmo lapaspusi un tad sākot no augšējā kreisā stūra lasi rindiņu uz labo pusi, kad ticis galā, pārslēdzies uz rindiņu zemāk, kad rindas lapaspusē beidzas, tad pāršķir lapaspusi un tā līdz grāmatas beigām. Taču, lai paņemtu grāmatu un sāktu viņu lasīt, ir nepieciešams kāds stimuls. Šīs grāmatas izlasīšanas stimuls bija Spīganas un Baltā runča ierosinātā grāmatblogeru akcija, kuras ietvaros pieminot Vonnegūta 9. nāves gadadienu līdz 11. aprīlim izlasām kādu viņa grāmatu un nopublicējam par to atsauksmi. Es nolēmu piedalīties.

Ironiski, ka Galapagu salas, kas reiz cilvēkiem ļāva izprast lielās dzīvības sacensības pamatprincipus, atkal uznāk uz skatuves, lai palīdzētu cilvēku sugai pārveidoties daudz konkurētspējīgākā veidolā. Lasītājs tiek pārnests miljons gadu senā pagātnē uz 1986. gadu, kad kāds izpriecu kruīzs pēkšņi pārvēršas par sugas saglabāšanas ceļojumu. Pēc apokalipses neliela izdzīvojošo grupa nonāk kādā no Galapagu salām. Šie cilvēki ir jaunās, drosmīgās, citādās un gandrīz perfektās cilvēku rases priekšteči.

Pirms sāciet lasīt šo grāmatu, paverieties apkārt un pārliecinieties, ka tuvumā nav nedz haizivju, nedz zobenvaļu. Tāpat atcerieties, ka pats lasīšanas process var iznīcināt visas evolūcijas dotās priekšrocības, varbūt uzreiz pēcnācējiem nepazudīs nedz mīkstā spalva un pleznas, bet ir risks, ka tiks ierosināts kāds latentais Lielo smadzeņu gēns, tādēļ esiet tik pat uzmanīgi, kā brīžos, kad jums nav pilns vēders.

Vonnegūta darbi man patīk, taču lai sakarīgi izskaidrotu, kādēļ tas tā ir, man nāktos nedaudz iedzert. Pirmais, kas piesaista, ir autora ironija par cilvēci vispār. Katrs cilvēks atsevišķi nav peļama būtne, neskatoties uz saviem trūkumiem, taču kopā kā sabiedrība viņi nekam neder. Grāmatā ir izcelts cilvēku galvenais vājais punkts – lielās smadzenes. Lielās smadzenes atrauj cilvēku no realitātes, liek tiem dzīvot izdomātā pasaulē, melot, izlikties un ignorēt to, kas nepatīk. Tas atstāj tik maz resursu dzīves un nāves jautājumiem, ka par to cilvēks pieņemot lēmumus nemaz vairs nedomā. Līdz ar to arī vērtību sistēma ir nobīdījusies, cilvēks vairāk domā par materiālajām vērtībām, tā vietā lai skatītos uz to, vai kāds neapdraud viņa dzīvību. Kad cilvēce evolucionēs pēc miljoniem gadu, viņus vairs tāds nieks kā lielās smadzenes neapgrūtinās, viņi uztvers pasauli tieši tādu kāda viņa ir – ar zobenvaļiem un garšīgām zivīm. Te nonākam pie nākošās tēmas.

Pilnie vēderi – tā nu ir sanācis, ka cilvēku likteņa lēmējiem vienmēr ir pilni vēderi. Cilvēks ar pilnu vēderu nekur neder kā lēmējs, viņš nejūt briesmas. Tāds guļ saulītē un mierina sevi ar domu, nekas slikts nevar notikt, jo man taču ir pilns vēders. Evolūcija diemžēl vēl strādā pie pilnā vēdera problēmas risināšanas, zobenvaļi un haizivis palīdz, cik var, taču cilvēks ar pilnu vēderu joprojām nespēj uztraukties par savām personīgajām nāves briesmām, kur nu vēl par citiem.

Garā bērnība – tas pēc būtības ir lielo smadzeņu blakusprodukts, jo ilūziju pasaulē dzīvot ir jāiemāca, tur nevar jaundzimušo palaist vienu pašu, viņš var nesaprast, tādēļ liela enerģija tiek patērēta audzinot jaunos. Reizēm tas ilgst pat divdesmit gadus. Tas noved pie dzīves izniekošanas, jo cilvēkam zobi kalpo tikai līdz trīsdesmit gadiem! Evolūcija šo problēmu labi atrisinās, samazinot iespējamo dzīves ilgumu līdz zobu kalpošanas ilgumu. Bērniem nāksies pieaugt ātrāk.

Tas par jauno un brašo cilvēci. Nu nedaudz par grāmatas varoņiem. Visus notikumus mēs uzzinām no Leona Trauta – jā, tā paša Kilgora Trauta dēla, kurš ir spiest pavadīt uz zemes miljons gadu un novērot cilvēces evolūciju. Taču viņš īpaši neieslīgst evolucionārajā bioloģijā, viņš labprāt stāsta par jaunās cilvēces senčiem. Un tie nudien ir kolorīti personāži – kapteinis fon Kleists, kurš neparko negribēja radīt bērnus, pat ja no tā būtu atkarīga cilvēces nākotne. Viņam kā Ekvadoras admirālim jebkurā brīdī varēja pakaļ atbraukt zemūdene, uzņemt un ienirt uz visiem laikiem jūras dzelmē, kā tas Ekvadoras jūras spēkos pieņemts. Un ko pēc tam lai dara sieva ar bērniem? Mērija – bioloģijas skolotāja, kas labi orientējas Galapagu salu faunā un florā, kas tikko zaudējusi vīru, viņai ir savas idejas par cilvēces turpināšanu. Akiko – japāniete, kuras gēni nodrošināja cilvēcei pavisam jaunu evolūcijas virzienu. Makintošs – veiksmīgs biznesmenis, kuru tikai pašās beigās pievīla paša lielās smadzenes un pilnais vēders.

Autoram ir arī interesants veids kā pasniegt stāstu, lasītājs jau no pirmajām lapaspusēm uzzina, kā viss beigsies. Lai nebūtu pārpratumu, tad cilvēkiem, kuri drīz mirs autors pirms vārda pievieno zvaigznīti. Varētu domāt, ka tas nomaitekļos tekstu līdz nelasāmībai, taču tā nav. Tas liek izvirzīt scenārijus par to, kādā veidā tiem pienāks gals un padara lasīšanas procesu interesantu. Bonusā, lai pierādītu tehnoloģiju bezspēku, kad runa ir par evolūciju, viss teksts ir piebārstīts ar no Mandaraksa ņemtiem citātiem. Mandarakss ir kaut kas līdzīgs viedpulkstenim, kas satur visas pasaules gudrības, ir medicīnisks diagnostikas aparāts un zina daudzas valodas. Taču diemžēl izrauts no civilizācijas konteksta, tas ir tikai bezjēdzīgi citātu krātuve. (Mandaraksu 2016. gada 9. maijā fon Kleists iesviedīs okeānā, tādējādi saraujot visas saites ar bijušo civilizāciju).

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils un ironisks stāsts par cilvēkiem, cilvēci un iespējamo alternatīvu. Domājams, ka nekāda evolūcija nespēs mainīt cilvēka dabu, bet kas zina – varbūt reiz mēs atteiksimies no lielajām smadzenēm par labu zivīm un iekšējam mieram. Taču pats galvenais ir atrodams grāmatas pēdējā nodaļā, tās sniedz izcilu alternatīvo skatījumu uz iepriekšējās lapaspusēs izlasīto.

%d bloggers like this: