Navigate / search

Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi by Segals Kabīrs

Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi

Latviešu valodā populārzinātniskas grāmatas iznāk daudz par maz. Protams, ne man pavēlēt izdevējiem izdot izglītojošu nozaru literatūru, bet, spriežot pēc esošās situācijas, cilvēki to praktiski nelasa. Patiešām izcilas grāmatas izdevniecības pārdod daudzus gadus par arvien zemākām cenām. Tādēļ katru reizi, kad iznāk kāda no populārzinātniskajām grāmatām, es cenšos pie viņas tikt. Šajā gadījumā gan sanāk nedaudz liekulīgi, jo nebalsoju par grāmatu ar savu naudas maku, bet izdevniecība Jāņa Rozes Apgāds man to iedeva apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sāksim ar grāmatas anotāciju:

Kabīra Segala pētījumu rezultāts ir vienreizēja un aizraujoša grāmata par naudu ne tikai kā maksāšanas līdzekli, bet arī kā mūsu civilizācijas sastāvdaļu visos laikmetos. Grāmata savā ziņā maina lasītāju priekšstatus par naudu un ļauj paraudzīties uz to no cita skatpunkta, ļaujot ieraudzīt tās lomu un ietekmi uz ikviena cilvēka dzīvi. Autors pēta un apraksta naudu kā dzīvu būtni.

Ja būtu jāsaka pavisam godīgi, tad es grāmatu nesauktu par pētījumu, bet gan par konspektu. To es varu droši apgalvot, jo tā ir sanācis, ka es no autora izmantotās literatūras esmu izlasījis gandrīz visas grāmatas. Man šī grāmata atsvaidzināja atmiņā senāk un ne tik sen lasītas lietas. Autors pats no sevis ir ielicis tikai pāris gadījumus “no dzīves”, viss pārējais nāk no citām grāmatām. Viņš jau arī nemaz necenšas izgudrot riteni no jauna un godīgi atklāj savus avotus, un visur pieliek atsauces. Grāmata ir tāds savdabīgs rafinēts produkts, kas sevī ietvēris daudzu citu ekonomikas un naudas tēmu grāmatu būtiskāko un interesantāko. Nenoturējos nepievienojot daļu no grāmatām, kas kalpojušas šīs grāmatas pamatā.

IMG_3348

Autors cenšas parādīt, un viņam tas izdodas, ka nauda ir ne tikai papīra vai metāla gabals, kuru mēs veikalā apmainām pret preci. Nauda cilvēkiem ir kaut kas vairāk, skaitot naudu smadzeņu darbošanās režīms kļūst apbrīnojami līdzīgs narkomāna smadzenēm. Naudas vēsture ir cieši saistīta ar civilizācijas vēsturi, pat vairāk  – jau pirmatnējām sabiedrībām visticamāk ir bijis kāds naudas ekvivalents. Daudzi pētnieki uzskatā, ka tāds barters īsti nekad nemaz nav bijis, iespējams, tā lomu ir pildījušas parādsaistības. Lasot nodaļas par papīra un metāla naudām var uzzināt daudz ko interesantu. Papīra naudu pirmie sāka lietot ķīnieši, bet parādzīmes bija populāras jau no aizseniem laikiem. Par metāla monētām neviens nevar būt drošs, var piekrist apgalvojumam, ka pirmie tās lietoja Līdijā, bet nav izslēgts, ka ar laiku uzradīsies vēl kāda senāka monēta. Savukārt mūsdienu elektroniskā nauda, tā, kas ir nemateriāla, šķiet, ir radījusi nelielu vērtības sajūtas pārrāvumu, cilvēki to tērē brīvāk nekā skaidru naudu un daudz labprātāk uzņemas kredītsaistības.

Taču, ja lasītājs naudas tēmai ir pievērsies nesen, nav specializējies ekonomikas un monetārajās teorijās, tad viņam šī būs īsta medusmaize. Tā vietā, lai lasītu daudzas biezas (nenoliedzami interesantas) grāmatas un tērētu savu ierobežoto lasīšanas laiku, te viņš pāris vakaros varēs iegūt informāciju par visu būtiskāko. Es gan neieteiktu raut grāmatu cauri uzreiz, jo aprakstītās teorijas un fakti ir no tiem, kas tomēr prasa nelielu apdomāšanu un pastrīdēšanos ar autoru.

Piemēram, es personīgi nepiekritu autoram jau pirmajā nodaļā. It kā jau pirmajā acu uzmetienā nauda kā enerģijas ekvivalents skan visnotaļ patiesi. Maksājam jau par pakalpojumu vai produktu, kas bēc būtības ir darba atvasinājums. Taču visam tam klāt siet evolūciju un mēģināt vispārināt to uz tādu kā simbiozi, man šķita pārāk paviršs piegājiens, tāda maldīga analoģija. Viena nodaļa, kurā tika runāts pa naudas dvēseli, par vērtību sistēmām, morāles un ētikas kontekstā, man negāja pie sirds. Tajā, manuprāt, bija par daudz dažādu svēto rakstu citātu, kas vietumis bija atrauti no konteksta un izklāsts pretnostatījās visai pārējai grāmatai. Saprotu arī, ka nevar runāt par naudu un aizmirst reliģisko sabiedrības aspektu, tas ir svarīgs un būtisks.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja interesē atbilde uz jautājumu: kas ir nauda, tad droši lasi. Šī grāmata koncentrētā veidā sniegs informāciju, kas citkārt būtu jāmeklē pārdesmit citās grāmatās. Ja vēlāk vēlēsies, tad varēsi izlasīt arī tās. Savukārt cilvēkam, kurš par naudu jau ir labi informēts, šī atsvaidzinās un aktualizēs zināšanas par naudas vietu mūsu dzīvē.

Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream by Francis Spufford

red-plenty

Turpinu lasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos dāvanās saņemtās grāmatas. Šo man iedāvināja Vilis. Citēju “No savas puses dāvinu Spaforda “Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream”, jo izskatās pēc kā tāda, kas būs īsti vietā pēc padomju laika sēriju(-ām) pievarēšanas”. Te nāktos atzīties, ka padomjlaika sērija ir palikusi nepievārēta, lai gan piecgades plānā tā ir ierakstīta kā obligāti izpildāms pasākums. Nedaudz par šo grāmatu paokšķerēju internetā un nopirku uz kindle jau pērnajā decembrī.

Padomju Savienības pamatideja nudien nebija visus sadzīt lēģeros un ziedot visus resursus armijai. Galvenais bija uzcelt komunismu, armija bija vajadzīga tikai šī procesa aizsardzībai. Komunisms nozīmēja arī katram pēc spējām un katram pēc vajadzībām. Komunismu nevar uzcelt vienā dienā, bet uz 1980. gadu tam vajadzēja būt gatavam. Un tas nozīmētu vienu – PSRS kļūtu pārāka par kapitālismu. Parādītu, ka brīvais tirgus ir fikcija, un ir iespējams arī savādāk. Ir iespējams ignorēt tirgus spēkus un tik un tā nodrošināt pārpilnību. Viens no šīs pārpilnības centrālajiem instrumentiem bija Centralizētā plānošana. Stāsts sākas trīsdesmitajos gados ar jaunu matemātiķi…

Ar šīs grāmatas lasīšanas uzsākšanu man nevedās. Galvenā problēma bija autors – kā gan cilvēks var uzrakstīt par PSRS neprotot krievu valodu un nedzīvojot kaut laiku PSRS? Mēģināju grāmatu uzsākt lasīt kādas trīs reizes. Izlasīju pāris lapaspuses un atradu ko interesantāku. Nožēlojami, jo ceturtajā reizē man no grāmatas bija grūti atrauties.

Grāmata sastāv no daudziem stāstiem – īsākiem un garākiem, kas katrs veltīts kādam no lielās pārpilnības ieviešanas soļiem. Te ir matemātiķis, kurš saprot, ka ar lineārās programmēšanas palīdzību var optimizēt ražošanu. Pats Kruščovs Hruščovs ar savu pārliecību, ka apdzīs kapitālistus un satrieks viņus pīšļos. Rūpnīcas direktors, kurš sabotē pats savas mašīnas, lai tiktu pie plāna pārdales. Kāds darbonis, kurš nodarbojas ar barteru, it kā nelegāli, bet tai pat laikā visiem ir vajadzīgs. Jauna komuniste, kura gatava darīt visu, lai izsistos uz augšu. Gosplana ierēdnis, kura rokās ir milzīga vara, kurai līdzi nāk sapratne, ka centralizētā plānošana ir fikcija. Jauna zinātniece, kura dzīvo zinātniskajā pilsētiņā, kur pārpilnība jau ir iestājusies. Ir vēl arī citi, un viņu dzīves ir veids kā parādīt centrālās plānošanas sistēmas attīstību un norietu.

Lai nepadomju lasītājam būtu skaidras visas nianses, katru grāmatas nodaļu ievada neliels vēsturisks atskats. Tur var izlasīt gan par komunisma pamatnostādnēm un ar ko staļinisms atšķiras no marksisma, šo to par lineāro programmēšanu un PSRS vēsturi vispār.

Grāmata nav vēstures grāmata, lai gan autoram apbrīnojami labi izdodas radīt realitātes sajūtu lasītājā. Varbūt tādēļ, ka te ir pietiekoši daudz atstāts nepateikts, lai pats piedomātu klāt no savas pieredzes. Varoņi ir interesanti un labi ilustrē, kā dižu ideju var norakt cilvēka daba pat bez ļauna nodoma. Tikai pustraks matemātiķis spēj iedomāties, ka ir iespējams tīru matemātisko modeli realizēt dabā. Vēl jo vairāk autors izcili ilustrē šīs plānošanas pamatproblēmu (neekonomistam varbūt tas šķitīs kā mušu džinkstoņa).

PSRS nebija tāda koncepta kā peļņa, tas bija kaut kas kapitālistisks. Bet kā optimizēt ražošanu, sadali un patēriņu? Ja peļņu izmet, tad atliek resursu izmantojums, taču peļņa ir kaut kas tāds, ko nosaka tirgus. To nevar aizstāt ar fiksētām cenām vai shadow prices (alternatīvās cenas izteiktas citos produktos), tas izrauj no modeļa pieprasījumu un kvalitāti. Plāna veidotāji to apzinājās un mēģināja atrast izeju, kas ļautu kaut kā peļņu inkorporēt plānā, bet nekas nesanāca. Otra problēma bija cilvēki un viņu atskaites. Cilvēks pēc dabas ir slinks – pat padomju cilvēks, viņš centīsies ieplānot viegli sasniedzamus plānu, prasīs kaut ko vairāk nekā vajadzētu un labprāt ražos vienus un tos pašus zābakus divdesmit gadus, jo valsts visu nopirks.

Nekad vēl nebija nācies lasīt grāmatu, kuras centrālais tēls ir PSRS plānošanas sistēmas evolūcija. Es pat nevarēju iedomāties, ka kaut ko tādu ir iespējams uzrakstīt, neieslīgstot vēstures avotu citātos un input output modeļa parametru sensitivitātes analīzē. Autors ne tikai apraksta, viņš arī izglīto.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nudien no šī literārā darba nebiju gaidījis tādu izpratni par lineārās programmēšanas problēmām un PSRS laika centrālās plānošanas pamatproblēmu, kā izmērīt vērtību. Izcili uzrakstīts, neskatoties uz to, ka autors nav dzīvojis PSRS un neprot krievu valodu.

Alex Through the Looking Glass: How Life Reflects Numbers and Numbers Reflect Life by Alex Bellos

alex-through-the-looking-glass

Pirms pieciem gadiem pirmoreiz iepazinos ar šī autora daiļradi, viņam ir patiesi labs talants izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši. Matemātikas grāmatas vēl nav nolaidušās līdz līmenim, kurā autori mūk no formulām kā velns no krusta. Te vēl mierīgi var sastapties ar kaut ko trigonometrisku vai pat ar nenoteiktu integrāli. Es vairs neatminos, kad šo grāmatu nopirku, tas noteikti nebija dikti sen, bet ne agrāk kā pirms gada.

Ja esi no tiem cilvēkiem, kuri, skolā mācoties, piemēram, trigonometriju vai kombinatoriku, īsti nav sapratuši, kā to visu dzīvē tālāk pielietot, tad šī grāmata ir tieši Tev. Kādos pakšķos šie sinusi un kosinusi ir nolīduši, ka viņus neredz nekur ārpus mācību grāmatām? Skaitļi un matemātiskās formulas mums ir visapkārt un, ja esi praktisks cilvēks, tad pamatskolas kursam pielietojumu atradīsi ātri vien, jo visu tak var izrēķināt. Lai izskaitļotu ēkas vai koka augstumu, nemaz nav jālien viņā augšā ar metramēru. Lai uzbūvētu visstabilāko arku pasaulē, skaitlis e nemaz nav jāzina no galvas, to Tev priekšā var pateikt gravitācija.

Pirmajā nodaļā autors nolēmis pastāstīt par skaitļiem un cilvēku psiholoģiju. Cilvēkiem dikti patīkot pāra skaitļi, taču, ja runa ejot par interesantiem skaitļiem, tad topā paceļas pirmskaitļi. Vispopulārākais skaitlis pasaulē ir 7, bet 110 nevienam neizraisīs nekādu interesi. Un galvenais -ēdienkartē nevajag cenas rindot smuki kolonnā, tas motivē cilvēku izvēlēties vislētāko, nevis pamēģināt ko jaunu.

Otrajā nodaļā var uzzināt visu par Benforda likumu. Tas noder datu analīzē un palīdz nošķirt izdomātus datus no dabiskiem. Dabiskos procesos, grāmatvedību un finanses ieskaitot, skaitļu pirmais cipars pārsvarā ir 1 – 30% un tad pārējie uz leju. Ja gadās kāds datu masīvs, kurā šis likums netiek ievērots, tad ir vērts papētīt sīkāk. Mūsdienās šādi tiek analizēti daudzi finanšu dati, lai saprastu, kurš šmaucas, kurš nē. Tiem, kuri mikroekonomikā visu laiku bija nomodā, noteikti atmiņā nāks Hal Varians, kurš viens no pirmajiem ierosināja šo likumu izmantot analīzēm.

Trešā nodaļa veltīta trijstūriem. Ja tev ciempadome uzticētu uzmērīt dzimto pagastu, ko tu darīsi? Neskriesi jau ar lineālu pa visu pagastu. Izmērīsi viena trijstūra bāzi dikti precīzi, sadalīsi pagastu trijstūros un pēc pārdesmit gadiem paziņosi rezultātu. Īsumā, ja esi skolā aguvis trijstūra pamatformulas, tu vari izmērīt visu uz pasaules, gan standarta, gan pašizdomātās mērvienībās.

Ceturtā nodaļa ir veltīta konusa šķēlumiem – elipsei, parabolai un hiperbolai. No sākuma tiek aplikta sistēma, kuras centrā atrodas Zeme un lēnām ilustrēta pāreja uz heliocentrisko. Pie reizes arī tiek parādīts, kā, ja nav slinkums un ir labs dators, var izdomāt jebkuru debīlu sistēmu, kas vien ienāk prātā, galvenais ir liels korekciju apjoms, un tad arī viss izskatīsies vislabākajā kārtība, lai ar neatbildīs realitātei. Vēl ir daudz par augstceltnēm un komētu orbītām.

Piektā nodaļa ir par skaitli pi, un kādēļ tas nav īsti korekts, jo smukāk būtu divi pi, bet tam vairs nav cerības izsist iesīkstējušo matemātisko notāciju. Daudz cikloīdu un Furjē analīzes pamati iesācējam. Ja hobijs ir domāt par velosipēdu un vilcienu riteņiem, tad dikti aizraujoša lasāmviela.

Sestā nodaļa ir veltīta Eilera skaitlim – e. Tas ir ielīdis praktiski jebkurā vienādojumā, kur runa ir par bezgalībām. Ja redzi kādu dabas fenomenu, tad vari būt drošs – e arī ir tepat blakus un dara savu melno darbu no baku procentu aprēķināšanas līdz superizturīgu arku projektēšanai.

Septītā nodaļa pilnībā mēģina uz pirkstiem izskaidrot imagināros skaitļu, runa ir par mīnus āboliem un ķermeņu rotācijai komplekso skaitļu telpā. Tas viss ir saistīts ar trigonometriju, un beigu beigās sanāk diezgan smuka kopaina. Var jau teikt, ka dabā kvadrātsaknei no mīnus viens nav nekādas jēgas, bet dabai uz to ir uzspļaut, un tā to pielieto riņķī apkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Astotā nodaļa stāsta par vareno Ņūtona un Lebnica klopi, kuras rezultātā mēģināja noskaidrot diferenciālrēķinu izgudrotāja titulu. Ņūtons izgudroja un noslēpa atvilktnē, Leibnics savukārt publiskoja. Rūgtums abiem palika, bet mums, parastiem cilvēkiem, fizika kļuva daudz aizraujošāka, un matemātikas kurss – pāris reizes garāks. Daudz smuku piemēru par bezgalīgi daudz bezgalīgi mazu lielumu skaitīšanu, atvasināšanu un integrēšanu.

Devītā nodaļa ir veltīta matemātikas teorēmu pierādījumiem. Tā lieta mūsdienās vairs nemaz nav tik vienkārša kā Eiklīda laikos. Ja kāds publicē pierādījumu šauri specializētā matemātikas nozarē uz divsimts lapaspusēm, tad nav nemaz tik daudz cilvēku, kas to spētu pārbaudīt. Savukārt, ja pierādījumu publicē dators uz pārtūkstots lapaspusēm, tad var “žāvēt airus” – tur būs nepieciešams vesels profesora darba mūžs, lai to pārbaudītu.

Desmitā nodaļa ir celluāro automātu pasaule. Pēc būtības tiek aprakstīta vecā labā spēle life. Kurš programmētājs – iesācējs nav ar to niekojies! Taču izrādās šis pasākums vēl nav miris, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas ne tikai ar aizrautību skatās rūtiņu miršanā, ir tādi, kas, balstoties uz šīs vienkāršās spēles likumiem, uzbūvējuši pat reālus virtuālos datoru stimulatorus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, autors par katru no tematiem ir izracis kaut ko interesantu, vēl nedzirdētu. Sarežģītās lietas viņš joprojām spēj izskaidrot vienkāršā valodā, un pēc pāris lapaspusēm lasītājs ir ieguvis visu nepieciešamo bagāžu, lai saprastu integrāļus. Ja matemātika un tās vēsture patīk, noteikti iesaku izlasīt. Nez cik daudz no mums bērnībā lasot Alises Piedzīvojumi Brīnumzemē nodaļu Dullais Pēcpusdienas Tējas Laiks saprata, ka te patiesībā slēpjas smalka ironija par tā laika jaunievedumiem imaginārajiem skaitļiem un manipulācijām ar tiem koordinātu telpā?

The Traitor by Seth Dickinson

the-traitor-by-seth-dickinson

Šo grāmatu izlasīšanai man aizdeva Andris, kādu vakaru saņēmos un sāku lasīt. Nebija tā, ka jāsāk kā baltai lapai, Andris ir uzrakstījis diezgan labu atsauksmi bez Maitekļiem. Sapratu, ka te būs politika, ekonomika un karš. Kas gan var būt labāks par to!

Masku Impērija ar kolonizāciju nenodarbojas pirmo gadu desmitu. Sākumā viņi nāk ar tirgotājiem un savu naudu. Vēlāk parādās doktorīna, stingra uzskaite un ziepes. Nekas nevienam netiek uzspiests, un nevar jau viņus saukt par nez kādiem tirāniem. Galu galā viņi palīdz slimajiem epidēmijās, un cik labi zobi ir bērniem, kuri lieto zobu birstes. Pretī neprasa neko daudz – pakļaušanos Masku impērijai, seno tradīciju aizmiršanu un konservatīvās seksuālās attiecības. Nekāda homoseksuālisma un netradicionālu ģimenes modeļu. Baru Cromorant sev par nelaimi ir piedzimusi diezgan nehigiēniskā salā, viens no viņas tēviem tiek nogalināts, māte savukārt ir par revolūciju. Baru ir gudra meitene un saprot, ka ar spēku daudz ko nevarēs panākt, ir jāmācās Impērijas noslēpumiem, jākļūst par vienu no viņiem un tad atriebties pilnībā.

Baru ir visnotaļ netradicionāla pasaules glābēja, viņas amats ir Galvenā grāmatvede. Impērijā tam ir pavisam cita nozīme, un mūsdienās viņas amats apvienotu Valsts bankas, ekonomikas, finanšu ministrijas amatus, klāt vēl piemetot revizora funkcijas. Es te negribu neko teikt par neprātīgo valsts struktūru, kura šādu sprādzienbīstamu amatu kokteili uztic vienam, lai arī ļoti gudram Impērijas skolas absolventam. Ja varones bērnība bija aprakstīta visai skopi, tik daudz, lai lasītājs izprastu viņas sāpi, tad pēc nokļūšanas Aurdvinnā (Aurdwynn) manu uzmanība dikti labi noturēja Impērijas kolonijas finanšu pārvaldības iekšpolitiskās nianses.

Un kā lai nenoturētu – te ir pāri par desmit hercogistēm, kurai katrai ir savas intereses, hercogi un hercogienes, kuriem rūp tikai pašu labklājība, un par papildus varas iespēju ir gatavi nodot jebkuru. Prasmīgi ar viņiem manipulējot var panākt visu, izņemot Impērijas galveno sapni – varas konsolidāciju. Baru sava mērķa sasniegšanai nākas pamatīgi pasvīst, lai izdzīvotu un viņu nepiemeklētu priekšgājēju liktenis. Neskatoties uz to, ka viņa pārstāv Masku impēriju, tas nebūt negarantē viņas drošību. Ardvinna ir slavena ar to, ka te tiek nogalināts katrs, kurš izrāda tieksmi valdīt pār citiem, pat ja tā ir impērija.

Domāju, ka daudz nesamaitekļošu, sakot, ka šī ir grāmata par mīlestību, intrigām un revolūciju. Var daudz spriest, vai Impērijas izvēlētā pārvaldes forma ir staļinisms vai vienkārši totalitārisms visā krāšņumā. Teorētiski pastāv tautas vara, taču to it kontrolē tronī sēdošs Imperators ar masku. Kas ir šis cilvēks, neviens nezina, tāpat kā to, cik liela ir viņa patiesā vara. Te ir daudz par kultūras iznīcināšanu ne sliktāk par Kultūras revolūciju Ķīnā, par slepenpolicijas darbības metodēm un visādām citām šāda režīma izdarībām. Viss tas kopā lasās kā lēna un salīdzinoši nesteidzīga politisko intrigu vērpšana, kur galvenās konfrontācijas notiek aizkulisēs nevis kaujas laukā. Autors ir pacenties ar pasaules realitātes nodrošināšanu tik daudz aspektos, lai tā tiktu uztverta kā reāla.

Pēc nosaukuma jau var saprast, ka ļoti būtiska lieta šeit ir nodevība, taču, lai uzzinātu kāda tieši un kura varoņa, to vajadzēs izlasīt katram pašam. Lieku 9 no 10 ballēm, vietām paredzama, taču lielākoties ir grūti prognozēt, kas sagaidīs nākamajā lapaspusē. Beigas, noteikti, paliks atmiņā uz ilgu laiku. Lasiet, nenožēlosiet!

Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester

Pacific The Ocean of the Future by Simon Winchester

Saimons Vinčesters, manuprāt, ir viens no labākajiem non-fiction autoriem. Viņa stāstiem varbūt nepiemīt Braisona humors, bet toties ir ļoti dziļas zināšanas par apskatāmo tēmu. Es melotu, ja teiktu, ka esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Viena, kura veltīta Ķīnai, man plauktā jau stāv gadus septiņus. Šo grāmatu es iegādājos janvārī, bet izlasīju tikai pēc astoņiem mēnešiem. Iemesls – viņa tika nobāzta augšējos grāmatskapja plauktos un nebija acu priekšā.

Klusais okeāns ir milzīgs, un tikpat milzīgs ir ar to saistīto notikumu apjoms. Autors ir nolēmis savus stāstus izvēlēties tādus, ar kuriem identificēties varētu mūsdienu cilvēks. Viņa izvēlētais laika intervāls ir ļoti mazs – no 1950. gada līdz mūsdienām. Kādēļ tāds gads? Šajā gadā kodolsprādzienu rezultātā atmosfērā nonāca tik daudz radioaktīvā materiāla, lai padarītu turpmāko radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi par diezgan piņķerīgu procesu.

Grāmata tiek atklāta ar visiem zināmu lietu – Bikini atolu un tās salinieku likteni. Te autors pamanījies aprakstīt atomieroču izmēģinājumus Klusajā okeānā kontekstā ar iezemiešu kultūru, ASV stratēģiskajām interesēm, un visas nelaimes un laimes, ko šis process radīja. Tālāk seko stāsts par Japānas okupāciju, tranzistoriem un Sony korporāciju, jauks ieskats Japānas uzņēmējdarbības vēsturē un pēckara ekonomikas niansēs. Tad sekoja Džeks Londons un sērfošana. Katrs, kas lasījis Džeka Londona kopotos rakstus, zinās, ka puisis ļoti aizrāvās ar sērfošanu un šīs lietas popularizēšanu. Bet īstais bums sākās pēc kādas filmas. Iespējams, ka šī ASV subkultūras vēstures lapaspuse ne visiem šķitīs interesanta, bet uzrakstīts ļoti labi.

Nodaļa par Ziemeļkoreju un USS Pueblo ir jau no militārisma sfēras, lai gan visi šīe stāsti ir vairāk vai mazāk saistīti ar teritorijas kontroli. Kas to būtu domājis, ka divas Korejas radās kādam cilvēkam štābā novelkot marķieri uz kartes un bez nekāda pamatojuma un dziļākas domas. Ziepes ievārītas uz gadu desmitiem. Tad seko stāsts par impēriju sabrukšanu, par to kā lielvalstis zaudēja spēju kontrolēt savas bijušās kolonijas, par reģiona varas pārdali un problēmām, kuras šis process radīja.

Grāmata par Kluso okeānu nebūtu pilnīga, ja netiktu aizķerta Austrālija. Te autors īsi pavēsta, kā īsti radusies mūsdienu Austrālija, ka viņi vienmēr ir centušies būt Rietumu kultūras bastions un nekad nav pievērsušies Āzijai. Protams, ir arī par Sidnejas operu, tās arhitektu un idejas reklamētāju. Idejas virzītājam gan bija visnotaļ interesantas seksuālās noslieces (kazas un tā).

Noslēdzošās nodaļas ir veltītas ģeopolitikai, ekoloģijai un polinēziešu kultūrai. Galvenais vēstījums – mēs, rietumnieki, vienmēr esam uzskatījuši, ka tikai pie mums ir noticis progress, un pārējās kultūras ir tādi pusmežoņi, kuri paši neko lāga nav spējuši. Polinēziešu kultūra kristietības un kolonizācijas rezultātā ir iznīcināta tik pamatīgi, ka daudzas lietas vairs nekad nebūs uzzināmas. Taču šis tas ir vēl palicis. Piemēram, okeāna navigācija bez navigācijas instrumentiem, šī pusaizmirstā metode ir lēnām atgūst savu popularitāti un palīdz cilvēkam satuvoties ar okeānu, izprast to un neuztvert to kā naidīgu spēku, kurš obligāti jāpakļauj.

Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm. Izcili, daudz vēstures un interesantas informācijas. Protams, nav iespējams uzrakstīt visu par Kluso okeānu, tas ir neaptverams darbs. Grāmatā iekļautie stāsti ir tikai sīka daļa no Klusā okeāna vēstures. Taču, manuprāt, tie ir izvēlēti ļoti veiksmīgi un meistarīgi sarakstīti.

Cod: A Biography of the Fish that Changed the World by Mark Kurlansky

Cod

Par šīs grāmatas izlasīšanu es esmu domājis jau vismaz gadus desmit. Tomēr viņa vienmēr manos pirkumos palika aiz borta. Taču šogad nejauši grāmatu pamanīju Jāņa Rozes grāmatnīcā, pavisam negaidītā vietā pie vēstures grāmatām un par mikroskopisku cenu. Nopirku uzreiz, un lai lasīšana neatliktos uz vēl desmit gadiem, sāku lasīt uzreiz.

Mencu reiz uzskatīja par neizsmeļamu resursu, cilvēki ar tās zveju ir nodarbojušies vismaz pēdējo gadu tūkstoti. Tā ir bijusi proteīna avots gan Vidusjūras, gan Skandināvijas valstīm, nemaz nerunājot par pārējo Eiropu. Viņa ilgstoši bija viena no starptautiskās tirdzniecības pamatprecēm. Par šo resursu ir karojušas daudzas valstis, to nozvejas vietas bija rūpīgi glabāts noslēpums. Baski zvejojot mencas jau sen bija atklājuši Amerikas kontinentu, taču ar to neplātījās, jo mencu nauda bija pārāk laba. Autors ir pacenties parādīt civilizācijas vēsturi caur mencas prizmu. Lai to izdarītu, viņš stāsta vēsturiskus faktus, runā ar pēdējiem mencu zvejniekiem, analizē starptautisko nozvejas politiku. Bonusā grāmatu caurvij mencas galvenais aspekts – pagatavošanas receptes. Ja lasītājam reiz nāksies apēst pēdējo mencu uz pasaules, viņam būs iespējas pagatavot to pēc vienas no pārdesmit receptēm, kas atlasītas laika periodā no viduslaikiem līdz mūsdienām.

Kā jau nopratām, šī grāmata nav par Call of Duty datorspēli, bet gan par zivi, kurai dīvainā kārtā nosaukums sakrīt ar spēles saīsinājumu. Grāmata ir piebāzta ar informāciju, tā gan lielākoties ir vairāk centrēta uz mūsdienām, laiku, kad menca ir gandrīz izzudusi. Ir noticis tas, ko kādreiz uzskatīja par neiespējamu – modernās zvejas flotes pēdējā gadsimtā ir izkāsušas jūras sausas. Tādas valsis kā Islande mencu dēļ ir sākusi veselus trīs karus. Zvejnieki ir iedzīti strupceļā, lai atpelnītu savas investīcijas, viņiem ir jāpērk aizvien dārgākas iekārtas, taču mencas no tā vairāk nekļūst. Ieviestie aizliegumi rada cerību, ka mencas, iespējams, atgriezīsies (sevišķi par to satraucas kanādieši un amerikāņi) un katru reizi, kad tiek noķerta kāda paprāvāka zivtele, vietējie sāk lobēt nozvejas atsākšanos. Centrālais jautājums, uz kuru autors meklē atbildi, ir “Vai mencas patiešām atgriezīsies?. Cilvēki ir iznīcinājuši praktiski visu populāciju, un iespējams, pie Ziemeļamerikas krastiem mencu vietu ieņems citas zivis.

Centrālā ideja, ko var paņemt, ir  – ekosistēma ir sarežģīta lieta, tajā ir daudz kompensējošo apakšsistēmu, taču ja to mērķtiecīgi “lauž”, tad ar laiku tās spēja kompensēt izzūd, un viss aiziet pa pieskari. Mencas ir ļoti laba ilustrācija – pastiprināta nozveja ir samazinājusi vidējo mencu lielumu, pasteidzinājusi to vairošanās sākšanos. Biologi pat uzskata, ka šāda piespiedu selekcija var novest pie tā, ka mencu populācijas atsevišķi indivīdi kļūs mazāki, un iespējams, ka lielo mencu gēni nemaz vairs nav saglabājušies.

Ja par ekosistēmu un vēsturi viss bija kārtībā, tad autors nez kādēļ pavisam maz raksta par pašu mencu. Nav nedz viņas šķērsgriezuma, nedz smalki evolūcijas apraksti. Tā arī lāgā nesapratu, ar ko Islandes menca atšķiras no Ņūfaundlendas mencām (izņemot krāsu). Visa pašas mencu padarīšana bija aprobežota ar faktiem, nārstojot izlaiž 9’000’000 ikrus, dzīvo kā pagadās, rij visu un labi garšo kā vobla. Man tas bija daudz par maz, lai uz vāka varētu likt nosaukumu “menca”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var un vajag, sevišķi brīžos, kad mūsu pašu zvejnieki sāk čīkstēt par nozvejas kvotām, jūra nav bezgalīga, viņa ir izsmelta, un ja laikus neapstāsies, tad zivis mums vairs neredzēt.

Money: The Unauthorised Biography by Felix Martin

Money The Unauthorised Biography by Felix Martin

Laiku pa laikam man uznāk vēlme izlasīt grāmatu, kura cenšas atbildēt uz vienu manas bērnības pamatjautājumu: “Cik maksā rublis?”. Teorijas par to ir daudz un dažādas, atbilde uz šo jautājumu nemaz nav tik vienkārša, un atkarībā no daudziem pieņēmumiem tā var variēt. Taču tādas grāmatas esmu lasījis jau daudz, un tādēļ lasīt vēl kādu par šo tēmu man paliek aizvien neinteresantāk. Taču grāmatas anotācijā bija viens apgalvojums, kas mani aizķēra.

Ja lasām par finanšu pasaules izcelsmes vēsturi, tad parasti tā tiek attēlota kā naturālā saimniecība, tad barters un tad mūsdienu finanšu sistēma. Taču antropoloģiskie pētījumi un vēsture liecina, ka nauda nav radusies kā bartera sistēmas evolūcijas produkts. Grāmatā autors mēģina rast patiesību par naudu, kur tā rodas un kā tā strādā.

Grāmata pēc būtības sastāv no divām daļām. Pirmā ir nudien labi uzrakstīta naudas vēsture. Par to, kā visprimitīvākajās sabiedrībās eksistē kredītu sistēma, kas ļauj katrā brīdī noteikti otras personas maksātspēju vērtību utt. Par naudas nozīmi un būtību cilvēki galvas ir lauzījuši no aizseniem laikiem. Debates par to, kā pareizi novērst kārtējo finanšu krīzi un kā regulēt naudas apjomu nomāca gan senos romiešus, gan Ķīnas impēriju. Vēlāk, sākoties apgaismības laikmetam, Lielbritānija un Francija izmēģināja dažādas metodes sava ārējā un iekšējā parāda pārstrukturēšanai. Padomju Savienība savos pirmsākumos bija nolēmuši iet spartiešu ceļu un atteikties no naudas vispār, taču Ļeņins pārdomāja. Salīdzinoši nesen pērnā gadsimta septiņdesmitajos gados Īrijā darbinieku streiku dēļ aizklapēja ciet bankas. Domājat ekonomika tādēļ apstājās? Nē, valsts pārgāja uz vekseļiem, jo nauda jau ir tikai kredītu kontu un to klīringa mehānisma kosmētiskais elements. Tā teikt, aisberga redzamā daļa un arī ne visa. Noteikti būtu interesanti kaut kur papildus palasīt, kā pērnvasar grieķi iztika bez skaidras naudas. Šī grāmatas daļa nudien ir interesanta un vietām pat pamācoša. Līdz galam gan nenoticēju, ka Francijas pirmā pāreja uz banknotēm bija labi domāta nevis spekulācija.

Grāmatas pārējā daļā autors aizraujas ar pārspriedumiem par monetārās politikas iespēju ietekmēt ekonomiku un kā izbēgt no monetārajām krīzēm. Te nu ir jābūt dikti uzmanīgam – viņa centrālais uzstādījums ir, ka naudas vērtību nosaka politiski nevis fiziski. Tas savukārt nozīmē centrālo banku politisko kontroli, kur, teiksim, parādus ļautu noēst inflācijai pēc vajadzības, ierobežot banku naudas apjomus un dažādas citādas idejas, kuras 4’000 gadu laikā ir izmantotas ne reizi vien un nekad nav kalpojušas kā zāles pret finanšu krīzēm. Tādēļ šo sadaļu vajadzētu lasīt domājot līdzi. Piekrist vai nepiekrist autora pamatuzstādījumiem un no tiem izrietošajiem scenārijiem, paliek katra paša ziņā.

8 no 10 ballēm, vēstures sadaļa nudien ir interesanti uzrakstīta un būs saprotama cilvēkiem, kas ikdienā nesaskaras ar finanšu sistēmas apslēpto pusi. Polemika par efektīvāko monetārās politikas scenāriju ir diezgan slidens jautājums un var iepriekš nesagatavotu cilvēku paraut sev līdzi, jo viņam vienkārši pietrūkst bāzes, lai kritiski izsvēru autora apgalvojumus.

Pagrīdes impērija by Nelsons Džonsons

Pagrīdes impērija

Tā nu ir sanācis, ka pēdējo gadu laikā diezgan daudz grāmatas esmu izlasījis par ASV vēsturi. Un arī šī grāmata nebūs nekāds izņēmums. Ieraudzījis, ka Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu “Pagrīdes impērija“, nevarēju noturēties to neizlasījis. Gribējās beidzot saprsast, kas tur īsti ir ar to Atlantiksitiju. Līdz šim šo pilsētu biju sastapis pāris atsaucēs, un lielākoties tur bija piesaukta Boardwalk, pāris slaveni mafijas locekļi un ekonomiskais panīkums.

Domājams ka katras pilsētas vēsture sākas ar sapni. Atlantiksitijas pamatā bija sapnis par kūrortpilsētu bagātiem klientiem. Protams, ka realitāte ieviesa savas korekcijas, bet galu galā pilsētu nodibināja. Procesā vietējie zemes īpašnieki palielināja savu īpašumu vērtību, ierīkojot dzelzceļu un radot nekustamā īpašuma burbuli. Beigu beigās pilsētas ekonomika balstījās uz azartspēlēm, viesnīcām un bordeļiem. Pilsētas apmeklētāji nebūt nebija tik izsmalcināta publika, kā bija iecerēts. Tā kā bordeļi un azartspēles nebūt nebija likumīgi biznesi, realitāte noteica, ka Atlantiksitijā gangsteriem un politiķiem nācās iemācīties sadarboties kopēja labuma (pašu kabatas) vārdā. Šis process radīja tādus cilvēkus kā Nakijs Džonsons, Lūiss “Komodors” Kīnle un Frenks “Haps” Fārlijs. Tieši viņi bija tie, kuri izlēma Atlantiksitijas un tās iedzīvotāju likteņus.

Cik man līdz šim ir nācies sastapties ar šāda tipa grāmatām, tajās parasti tiek aprakstīta gangsteru vai mafijas locekļu savstapējās ķildas, uzdzīve un likuma sargu “neveiksmīgā” cīņa pret viņiem. Šī grāmata apskata visai netradicionālu vēstures šķautni. Korupciju visaugstākajā līmenī, jo tieši politiķi ir tie, kas spēj nodrošināt acu pievēršanu uz noteiktām lietām, pieņemt pareizus likumus un neaizmirst ņemt kukuļus visur, kur vien tas ir iespējams. Organizētajai noziedzībai nav cerību izdzīvot, ja viņi nemaksā nodevas pareizajiem cilvēkiem. Atlantiksitijas situācija radīja apstākļus, kas spēja nodrošināt korumpētas politiskās elites pārmantojamību. Tam tika izmantoti vēlēšanu rezultātu viltojumi, obligātie balsojumi pašvaldību darbiniekiem un, protams, rūpes par iedzīvotāju nabadzīgākajiem slāņiem. Republikāņu partija šajā pilsētā dominēja daudzus gadu desmitus, un vienmēr spēja nodrošināt savu pārvēlēšanu sev vajadzīgajos amatos.

Ja kādam šķiet, ka Latvijā viss ir slikti, tad izlasot šo grāmatu cilvēks varēs nomierināties, jo mums vēl tāls ceļš ejams, lai nonāktu līdz nopietnam līmenim. Interesanta bija nodaļa, kas bija veltīta afroamerikāņiem Atlantiksitijā gan laika posmā pēc pilsoņu kara, gan segregācijas gados. Tāpat beigu nodaļas, kas parāda Atlantiksitijas sabrukumu. Tās uzskatāmi pierāda, ka ilgtermiņā ar nelegālo biznesu pilsētas attīstību nebūs iespējams finansēt. Arī likumdošanas sakārtošana, sociālās aizsardzības sistēmas uzlabojumi samazina lokālo politiķu ietekmi uz mazturīgajiem vēlētājiem. Grāmata arī labi ilustrē, ka, lai cik korumpēta būtu konkrētā varas struktūra, tā neko nespēj padarīt reālas ekonomiskās krīzes apstākļos. Un pavisam traki ir, ja pilsēta ir orientēta tikai uz pakalpojumu sektoru.

Vienīgais, kas grāmatā nedaudz kaitināja bija autora centieni radīt klātbūtnes efektu, stāstot kā katrs juties, kā aizgājušos laikos viss izskatījies un vispārīgi apgalvojumi, kas laiku pa laikam sastopami tekstā. Bet tas jau ir atkarīgs no katra paša gaumes.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba pilsētas vēstures analīze, kas ļauj lasītājam saprast lietas vairākos līmeņos. Var pievērsties ietekmīgu cilvēku dzīvestāstiem. Var iedziļināties reģionu attīstības problēmās, makroekonomiskajos un mikroekonomiskajos aspektos. Var veikt salīdzinošo analīzi ar pašmāju pašvaldībām un izdarīt secinājumus.

Pēc grāmatas motīviem HBO ir uzņēmis seriālu “Pagrīdes impērija”, kuram nu jau iznākušas veselas četras sezonas.

23 lietas ko mums nestāsta par kapitālismu by Hadžūns Čangs

23 lietas ko mums nestāsta par kapitālismu

Parasti, kad ieraugu grāmatu ar šādu vai līdzīgu nosaukumu, es viņu ielieku atpakaļ grāmatu plauktā un meklēju ko citu. Ir pavisam viegli kritizēt kādu ekonomisko sistēm, nolīdzinot to līdz ar zemi, tai pat laikā nepiedāvājot neko vietā. Nolikt jau mēs visi mākam, tādēļ jau nav jālasa grāmata. Tomēr šoreiz nolēmu izdarīt izņēmumu, jo par „Sliktajiem samāriešiem” biju dzirdējis labas atsauksmes. Paldies Zvaigznei ABC, ar kuras gādību tiku pie šīs grāmatas latviešu valodā.

Pasaule nebūt nav uzbūvēta tik vienkārši, kā mums to apgalvo ziņu raidījumos vai žurnālos. Tas, ka sanāk labs stāsts nebūt nenozīmē, ka tā ir patiesība. Kapitālisms ir tieši tāds pats labs stāsts. Šī ekonomiskā sistēma sevi ir apliecinājusi uzvarot komunismu, brīvais tirgus ļāvis pasaulei zelt un plaukt, un pat krīze, kurā pasaule ierauta patlaban, neatstāj uz cilvēkiem tik graujošu iespaidu kā agrākās krīzes. Tādēļ būtu labi visu pasauli pievērst šai ekonomiskajai sistēmai, ļaujot visas problēmas risināt brīvajam tirgum. Skaidra lieta, ka šāds skatījums uz pasauli noder tikai makroekonomikas un mikroekonomikas eksāmenā. Tad visu var salikt smukos vienādojumos un visas problēmas atrisinās.

Dzīvē gan viss notiek pavisam savādāk, un par to tad ir šī grāmata. Tā ir vairāk neo liberāla kapitālisma kritika. Tāda kapitālisma, kur visu nosaka tirgus, un valsts loma tirgus regulācijā ir nevēlama lieta. Pēc būtības tieši šādu kapitālisma politiku propagandē Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas Fonds, vismaz tā uzskata daļa pasaules iedzīvotāju.

Lai lasītājam viss būtu skaidrs, autors ar piemēriem parāda, kādēļ šāda politika ir neefektīva un kādēļ tā bieži vien rada papildus problēmas tirgus dalībniekiem. Katra grāmatas nodaļa ir veltīta vienam šādam piemēram. Katra problēma tiek iztirzāta lasītājam saprotamā valodā un ar skaidri argumentētiem secinājumiem. Tiek apgāzti daudzi pieņēmumi, piemēram, racionāli tirgus dalībnieki, brīvā tirgus labvēlīgā ietekme uz jaunatīstības valstīm, ASV top menedžeru efektivitāte un postindustriālā laikmeta labumiem.

Kas pozitīvi autors grāmatas beigās piedāvā arī savu risinājumu kā uzlabot esošo brīvā tirgus kapitālismu. Nedaudz palielināt valsts kontroli pār tirgu, regulēt investīciju plūsmu, nevairīties no protekcionisma un patiešām palīdzēt jaunattīstības valstīm. Atmest cerības, ka bagāto nopelnītā nauda izsūksies atpakaļ uz nabadzīgajiem slāņiem un saprast, ka tāds brīvais tirgus nemaz dabā neeksistē.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka arī Latvijas iedzīvotājam šis grāmatas izlasīšana nāks tikai par labu. Tas ļaus saprast, ka Latvijai, iespējams, vajadzētu nedaudz nopietnāk piestrādāt pie sava tirgus protekcionisma.

Guns, Germs, and Steel: The Fates of Human Societies by Jared Diamond

guns germs and steel

Par šo grāmatu pirmo reizi uzzināju 2007. gadā. Biju iegājis Singapūras lielākajā grāmatu veikalā, un šī stāvēja nocenotajās. Kādu laiku pat apsvēru – pirkt vai nepirkt. Izvēlējos nepirkt, jo bagāža jau tā bija pilna ar grāmatām. Šī gada beigās grāmatu amazonē varēja dabūt par smiekla cenu, un es padevos.

Grāmatas centrālā tēma ir – kādēļ kopš 1500-tajiem gadiem visa pasaules vēsture ir grozījusies ap eiropiešiem? Kas ir tie faktori, kuri radījuši eiropiešu dominanci jaunāko laiku vēsturē. Kādēļ spāņi iekaroja actekus, nevis acteki spāņus? Kādēļ Ķīna nekļuva par dominējošu pasaules lielvaru? Kāpēc Austrālijas aborigēni tā arī nespēja pārvarēt mednieku – vācēju fāzi? Autors ir atvēzējies atbildēt uz visiem šiem jautājumiem ar šo grāmatu. Lai to izdarītu, viņš savācis daudz faktu par cilvēces vēsturi un tās ietekmējošiem faktoriem.

Kā jau var noprast no nosaukuma, tiem vajadzētu būt ieročiem, slimībām un tehnoloģijām. Diemžēl nosaukums ir maldinošs, mārketings un tā. Patiesajā nosaukumā būtu jāietver – kultūraugi, mājdzīvnieki un slimības. Par ieročiem un tehnoloģijām nebūt netiek daudz stāstīts. Galvenā tēzes Eirāzijas sabiedrību dominancei ir – salīdzinoši liela kultūraugu un pieradināmo mājlopu pieejamība, salīdzinot ar citiem kontinentiem. Un salīdzinoša pārapdzīvotība, kas ļauj rasties slimībām un populācijai izstrādāt imunitāti. Bonusā vēl plašais apdzīvojamais apgabals austrumu rietumu virzienā un rakstības izgudrošana.

Grāmatas plusi – tā sniedz ieskatu uz dažādām sabiedrībām no interesantiem skatu punktiem. Es nekad vēl nebiju lasījis tik aizraujošu stāstu par Klusā okeāna salu iedzīvotāju sabiedrību evolūciju. Būs reiz jāaizbrauc apskatīties Tongas karaļu kapenes un jāapmeklē Lieldienu salas ar to Aku-aku. Arī man bija maldīgs priekšstats, ka Dienvidamerikā neviens tālāk par kukurūzu netika, jo nemaz nemēģināja audzēt jaunus augus. Vidējs mežonis savas apkaimes augus pazīst ne sliktāk kā botānikas profesors. Noskaidroju arī, kādēļ zeras tā arī nav izdevies pieradināt un to, ka augu kultūras uz ziemeļu dienvidu ass izplatās lēnāk nekā rietumu austrumu.

Pie mīnusiem varu pieminēt tikai to, ka ne viss autora teiktais var atbilst patiesībai, jo viņš tomēr ir tikai entuziasts. Viņa spriedumos var iezagties kļūdas, lai cik ticams viņa stāsts neizklausītos. No autora teiktā izriet arī dažādi interesanti secinājumi, ka imperiālisms vispār pēc būtības ir neizbēgams, un jebkāda ekspansija pēc savas būtības ir stiprākās sabiedrības uzvara pār vājākajām, un tas ir neizbēgami.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, uzzināju daudz kā jauna, un uz dažiem vēstures notikumiem tika dota iespēja paraudzīties no neierastas perspektīvas. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē civilizāciju vēsture.

%d bloggers like this: